Peru arhitektūra

Ar spaņu ierašanos DAmerikas piekrastē radas ostas, tai skaita arī vice – karalistes galvaspilsēta Lima “karaļu pilsēta”. Limas pilsēta ir ta, kura liels spaņu izcelsmes iedzīvotaju skaits un līdz ar to arī jūtama spaņu makslas ietekme.

Kalnu rajonus apdzīvoja pamatiedzīvotaji - indiaņi. Pat tagad plakankalnēs, kuras iekļauj augstkalna ezers – Titikakas ezers (3 810 m augstuma virs jūras līmeņa) ir indiaņu skaitliskais parsvars. Bolīvija arī šodien ir indiaņu valsts. 60% valsts iedzīvotaju ir kečua un aimaru pēcteči, 30% metisi, 10% “baltie” un indiaņu ciltis.

Andu centralaja daļa radas pamatiedzīvotaju maksla (spaņu ietekme izpaudas tīri arišķīgas izpausmēs).

Pirmspaņu laika bagata kultūra – visas skulptūras, dekoratīvie rotajumi, audumu ornamenti,mala trauki (keramika), arhitektūra, kas iedvesmoja iedzīvotajus, akmens apstrades meistarība, celtniecības tehnika no sausajam plaksnēm, bija ta, kas veidoja Peru vice – karalistes sadzīves arhitektūras skolas pamatu.

Andu arhitektūra ir bagata ar savdabīgu akmens apstradi ta saukto “Andu metisu” makslu, kas parada šīs makslas ģenēzi jeb attīstību, kas balstas uz indiaņu un spaņu meistaru makslas savienību.

Uz seno tradīciju bazes veidojas pilnīgi jaunas tradīcijas. Andos radas orģinala Kusko – bijušas inku galvaspilsētas, arhitektūras skola, kura sintezēja galveno pilsētu - “Saules impērijas” varenumu un eiropeiskumu.

Bolīvijas D un DR izveidojas Arekipi skola – otrs makslas centrs, kura nebija eiropeisku iezīmju, kura bija bagata ar dekoratīviem grebumiem.

Baznīcu celtniecība un Peru kolonizacija notika vienlaicīgi.

Līdz mūsu laikiem saglabajušas 16. gs.b. un 17. gs. 1.puses celtnes liecina par jaunas arhitektūras veidošanos, kur gotika savijas mudeharas interjēra - arhitektūra ir sapludinata spaņu, arabu un vietējas iezīmes.

Peru arhitektūra ir vecaka par Ekvadoras un Kolumbijas arhitektūru. Tai nav sancenšu arhitektūras ziņa Jaunaja pasaulē.

Spanijas monarhija bija ieinteresēta arī garīgi pakļaut indiaņus, tapēc dargmetalu ieguves rajonos ziedoja naudu tempļu celtniecībai.

1590. gada tika noslēgts ar meistariem Huanu Himenesu, Huanu Gomesu, Huanu Lopesu un 1613. gada pirmas grupas arhitektūras pieminekļu celtniecība tika pabeigta. Visi 16 tempļi Asunson – Čukito, San – Migel – Pomate, San – Huan – Akore u.c., tika uzcelti ciema galvenaja laukuma.

Lai arī Peru un Bolīvijas indiaņu ciematos necēla klosterus, baznīcas tomēr būvēja laukuma dziļuma. Tempļi bija veidoti no rupji apstradata akmens, torņi un portali bija veidoti no tēstiem akmeņiem, parsegums no koka, jumti segti ar dakstiņiem.

Visi 16 tempļi sastav no viena šaura veidojuma ar piecskaldņa apsīdu, ar divam pieguļošam sanu kapelam un masīvu kvadratformas torni sanos. Katrai baznīcai raksturīga statiska kompozīcija, skaidrs līniju lakonisms, lielas formas izpaužas gludas mazaka izmēra plaksnēs, kas izteiksmīgi novietotas viena otrai pretī, ka arī masīva apjoma plaksnēs.

Pretēji spaņu celtniecības tradīcijam, raksturīgas izcirstas vai gludas plakšņu sienas, kas pastav no 5. – 8. gs. un raksturīgas Tiaunako celtniecības.

Spaņu simpatijas pret gludajam plaksnēm un plašo ģeometriskumu šeit proporcionali un organiski savijas ar vietējo celtnieku meistarību un spaņu celtnieku mīlestību pret masīvam celtnēm.

Te var saskatīt trapecveida kontūras senajas ailēs un sienu paplašinajumos ēku lejas daļa.

Andu iedzīvotaji vizuali izmainīja eiropeiskas formas, pat pirmajiem kolonialas celtniecības objektiem ir raksturīgs vietējais kalorīts.To nespēj noslēpt pat izteikti spaniskais portals.

Ēkas iekartojuma dekoracijas veidotas pēc vietējam tradīcijam. Portalam raksturīga tradicionala shēma, bet to veidoja vietējie meistari.

Visus 16 tempļus vieno it ka ar pirmspaņu laiku nesaistīti akcenti. Ta centra ir izdalīts portiks, kurš pieguļ gandrīz gludai sienai - bez ailēm. Skats līdz ar to ir pilnīgi neierasts - svešs eiropieša acīm un domašanai, jo templis nav vairs kompakta vertikale, bet ir horizontali izstiepta kompozīcija.

Uz ZR no Titikaka ezera atradas otrs svarīgakais arhitektūras centrs – Kusko.

16. gs.b. – 17. gs. pirmaja pusē, izmantojot veco ēku materialu pamatus, tika uzcelta “spaņu” pilsēta, otra pēc Limas.

Ta bijušas “Saules impērijas” sirdī radas pilsēta, kura bija ļoti stipri spaņu arhitektūras elementi. Taču iznīcinat vietējo garu, vietējas trdīcijas spaņiem ta arī neizdevas. Visam koloniala perioda Kusko celtnēm ir raksturīga vietējo meistaru interpretacija.

Konkistadori, kuri ieradas 1533. gada Kusko bija parsteigti par lielo pilsētu ar taisnam ielam, ar daudzam pilīm, tempļiem, kas pacēlas virs pilsētas ka varens Saksanamana cietoksnis.

Pizzaro uzskatīja, ka ja jau ta izskatas tik liela un skaista, tad tai notiekti vajadzētu atrasties Spanija.

Tas centra atradas galvenais laukums, kurš bija orientēts uz četram debess pusēm, kur gaja četri galvenie ceļi, kas simbolizēja inku varenumu, kas valdīja par visam četram debess pusēm.

Dzejiska leģenda stasta par Kusko izcelšanos.

Ezera Titikaka viena pusē apmetas dievs – Saule. Ta dzīvinošais spēks iespiedas ezera ūdeņos un pamodinaja dzīvi, radīja te varenus dievus. Tad Saules dievs aizsūtīja divus savus bērnus – brali un masu uz Z. Tur viņi nodibinaja Kusko un saka valdīt par cilvēkiem, kuri agrak nav pazinuši ne kartību, ne likumus.

Viņu radīta pilsēta kļuva par jaunas valsts galvaspilsētu, ko indiaņi nosauca par “Saules impēriju”.

Varenais dievu spēks, ka saules stars no senas leģendas, Kusko celtniecība radījis makslas tradīcijas.

Līdz mūsdienam ir saglabajušies 16. gs. otras puses un 17. gs. pirmas puses Kusko celtniecības Peru makslas paraugi.

Tieši šaja laika tika radīti mūsdienu pilsētu pamati - precizēti to plani, veidotas ielas, laukumi. Uzsakta kristiešu baznīcas celtniecība, izcirsti logi un durvis monolītajas inku ēku sienas. Uz to pamatiem vai izmantojot esošas sienas tika uzbūvētas spaņu arhitektūrai raksturīgas ēkas no ķieģeļiem.

Jau taja laika rakstīja, ka Kusko savai impērijai bija tas pats, kas Roma savējai.

Kusko ir vēsturiska pilsēta, ta ir saglabajusi savu slavu līdzīgi ka Maskava, Krakova, Tronheima, Upsala, Dublina, Bagdade, Toledo, Granada. Kusko ir viena no nedaudzajam pilsētam pēc kuras var spriest par vēsturisko situaciju iekarošanas laika. Ta ir vienīga, kura pirmskolumba arhitektūra organiski ietilpst jaunaja celtniecība.

Klosteru un dzīvojumo maju apakšēja daļa saglabajušies lieliski noslīpēti, skaisti salikti akmeņu bloki, kas saplūst viens ar otru ar asu izciļņu un dobju palīdzību. Īpaši izteiksmīgas ir tas Kusko ielas, kuru pamati vai apakšējas daļas ir saglabajušas no pirmsspaņu laika.

Ielas ir šauras, bruģētas. To abas pusēs ir sienas, kuras veido milzīgas akmeņu kaudzes un tēsto akmeņu mūri. Liekas ka tas pat šūpojas no sava svara. Sienu augšēja daļa uzbūvēta spaņu kolonizacijas laika, apmesta. Tajas ir nelieli, reti izvietoti logi, kas atrodas talu no karnīzu parkares. Ēkam ir savdabīgas pirmsspaņu un spaņu jeb mauritaņu tradīcijas.

Konkistadora Diego da Silvas 16. gs. maja ir seno būvju ciklopisks cietokšņa veidojums. Fasades ar nedaudziem logiem galvenais rotajums veidots ka portals, kur galvenais ir pirmskolumba arhitektūras motīvs.

Daudzam majam, kuras būvētas pēc Kusko iekarošanas, piemēram, “Četru krūšutēlu majas” arhitektūra var redzēt inkiem raksturīgus veidojumus.

Maksliniecisko majas portalu veido – piezemētas kolonas, sija, ko rota četru karavīru (līdz krūtīm) tēli. Ģērbonis, noslēdz šo kompozīciju gludas sienas.

Konkistadori jauno baznīcu celtnēm izmantoja inku ēku pamatus un materialus. Tas attiecas arī uz Santo Domingo klostera kompleksu. Santo Domingo baznīca ir vienīga no 16. gs b. saglabajusies klostera ēka. Ta ir celtne ar masīviem balstiem, trim joslam, pusapaļu altari. Apakšēja apļveidīgaja daļa te atklajas senas inku svētnīcas elementi. Apsīdas neparastums slēpjas tas trīsdaļīgaja loga, kur viena daļa tiek izmantota ka atklata kapella indiaņiem. Šī celtne apliecina pieņēmumu, ka spaņi cēla pilsētas tur, kur agrak ir bijušas inku pilsētas. Arī altara daļa ir iespaidīga. Kompleksa templis ir izveidots uz neliela paaugstinajuma, sienas ir no laukakmeņiem, to forma rada varenuma iespaidu, bet ta ka tornis ir pabeigts tikai 18. gs., tas disonansē ar parējo.

Kusko arhitektūras skolas tipisks paraugs ir 1598. gada uzcelta Kusko katedrale. Tas celtniecību vadīja Huans Rodrigess da Rivers, Huans da Kardenas, Huans Toledo, Huans da La Keba, Migels Guteress Sensio. Kusko katedrale ir veidota pēc 15. – 16. gs. spaņu katedraļu parauga.

Baznīcas visas trīs daļas ir vienada augstuma, sanos ir divas kapellu rindas, vidū paredzēta vieta korim. Katedralē var atrast makslinieciskas rīcības brīvību, te ir dažadu gs., dažadu stilu un formu sajaukums. Liela vieta ir gotikai. Lai arī projektētajs Francisko Besseri Spanija nekad nav atkapies no stilu neievērošanas, tad zemestrīces dēļ Kusko katedrales celtniecība arhitektūras likumus neievēroja. Arhitekts, pirmkart, bija spiest domat par seismisko drošību, viņš galveno vērību veltīja konstrukcijas sastiprinajumiem, arī masīvas sienas izmantoja ka balstus un līdz ar to estētiskais moments aizvirzījas otra plana.

Kusko katedrales interjērs ir pretmets Meksikas katedralēm. Stalto kolonu vieta Peru kolonas ir piezemētas, kvadratveida; gaišas apdares vieta Peru katedralē apdarei izmantots tumšais akmens un katedrales velves neveido mierīgas līnijas, bet gan tas ir gotiski bultveidīgas. Katedrales fasade, galvenokart, tas 1651. – 1657. g. portals tiek uzskatīts par Peru baroka pieminekli.

Kusko katedrale bija viena no nedaudzjam ēkam, kura pardzīvoja 1650. gada zemestrīci. 1650. gada zemestrīce izpostīja un izmainīja Kusko pilsētas izskatu. Ar to beidzas Peru kolonialas makslas pirmais posms un sakas pareja uz otro – kad koloniala sistama piedzīvoja vislielako varenību un uzplaukumu.

Kusko arhitektūras skola izveidojas 17. gs. otraja pusē. Simtgadu garuma noritēja intensīva celtniecība. Kusko katedrales portals ir ne tikai orģinals, bet pirmklasīgs vietēja baroka paraugs, kas harmoniski savienojas ar ēkas kompozīciju, tas siluetu un proporcionalitati. Katedrale parada Kusko arhitektūras skolas gara skaudro varenumību. Ēkas sienas veido gigantiskas, nedalamas, izteiksmīgas savos apjomos plaksnes. Par to japateicas celtniecības materialam – Andu tumši pelēcīgi – brūnajam akmenim, ar ko ir izklata celtne. Taču kopuma Peru celtniecība saglabajas pirmskolumba arhitektūras iezīmes, ta palika bezkrasaina. Neliels paaugstinajums, uz kura atrodas katedrale ar horizontalajiem pakapieniem, izceļ celtnes varenumu. Ne īpaši augstie torņi pasvītro celtnes noturību. Ta izskatas ka gigantisks monolīts, kam sienas paplašinas virziena uz leju. Portalam ir gludas sienas, kolonas apvienotas grupas, arkam ir zvana forma. Zvanu tornī ir jūtama radniecība ar inku perioda arhitektūru. Sienu apstrades faktūra valda liela dažadība. Inkiem raksturīgais taisnlīniju raksturs mijas ar diferencētu daudzplanu formu. Dažadu ēkas daļu pretnostatījums, varenums pamatformu ģeometriskums nemazina ēkas krašņumu.

Citas Kusko katedrales dažadoja katedraļu kompozīcijas. Visievērojamaka bija jezuītu ordeņa La – Kompanija baznīca (1651. – 1668.). Tas pamata ir krusta forma, un gotikas elementi. Dažadu stilu sajaukums netraucē interjēram. Ēka ir iespaidīga. Konstrukciju formas dekoratīvas. Jezuītu ordeņa celtne atradas taja paša laukuma kur baznīca. Portala dziļums atklaj biezo sienu slēpto spēku. Tas sienas un portals savstarpēji saskaņots. Ēka no saniem izskatas pēc varena cietokšņa. Kusko galvenaja laukuma gan Kusko katedrale, gan La–Kompanija baznīca ar savu varenību tomēr nespēj to aizpildīt.

Kusko skolas šedevrs ir La-Mersedas klosteris, ko 1665. g. pēc zemestrīces uzcēla no jauna. Ta ir monumentala, iekšēja saspringtuma pilna celtne. Viskrašņakais ir klostera pagalms. Arkas un kolonas rota ģeometriski elementi. Koka dekoriem ir juvelierisks smalkums, taisnie un precīzie kvadratveida rotajumi it ka palielina kolonas un arkam piešķir vieglumu.

Otrs lielakais centrs pēc Kusko ir Lima.

Šo pilsētu 1535. gada 18. janvarī dibinaja pēc konkistadoru vadoņa Francisko Pizarro pavēles Klusa okeana tukša piekrastē pie Rimakas upes ietekas okeana.

1544. gada ta kļuva par vice karalistes galvaspilsētu, bet pēc dažiem gadiem - 16. gs.vidū par to jau rakstīja, ka “Ta ir otra pilsēta pēc Kusko .. vislielaka Peru karalistē un galvenais, ka taja ir labas majas, kuras parsteidz ar savam galerijam, torņiem, lieliem laukumiem, plašam ielam …”

16. gs. 2. pusē Lima pardzīvoja būvniecības “bumu”.

Lai arī galvenie celtniecības darbi notika 18. gs., Limas arhitektūras skola pilnība izveidojas 17. gs. vidū. Tas galvenais piemineklis ir San-Francisko klostera baznīca, kas būvēta pēc zemestrīces, kuras būvētajs ir Konstantīns Vaskonseļess, kas pēc izcelšanas bija portugalis.

Ta ir Limas baroko klasiskas celtniecības paraugs, kurai raksturīgs daudzslaņains dzīvesprieks. Plaša San-Francisko ķieģeļu baznīca ar izteikti augstu vidējo joslu ir tradicionala klasicisma paraugs.

Zvanu tornis – Lima ir pirmais antiseismiskas ēkas variants.

Savdabīgo betona masas sastava ietilpa sīki olīši, mals un drupinata masa, kas paliek pēc vulkanu lavas kopa ar augu un sulu piemaisījumu. Koka sijas kalpoja par stiprinajumu sienam.

Ta ka šis betona sastavs izradījas veiksmīgs, tad visas nakošas celtnes būvēja tieši pēc šīs tehnikas un tehnoloģijas.

Īpatnēji, ka pret zemestrīcēm neveidoja masīvas sienas, bet tieši vieglas un elastīgas celtnes. Tas ietekmēja arī Limas izskatu.

Ēkam vienmēr bija raksturīgs apmetums, kuru varēja izmantot dažadu dekoratīvo formu veidošanai.

San-Francisko baznīcas fasade no augšas līdz apakšai bija noklata ar izciļņiem /šaberējumu/. Apakša platakas joslas veidoja sienu kvadratu rindas.

Joslas stiepas fasades platuma un vietam izskatījas ka jūras vilnīši. Fasades sarežģīta apdare radīja izteiktu gaismēnu efektu.

Uz ģeometrisku motīvu fona atradas portals, kas bija veidots no /serogo/ akmens. To īpaši izceļ krasas.

Daudzkrasainība DAmerika, atšķirība no CAmerikas ir ļoti reta paradība, kas raksturīga tikai Limai un Kolumbijai. Krasainību panak ar atšķirīgajiem materialiem.

Piemēram, San-Francisko baznīcas portala balustradei ir izmantots akmens un melna ciedra apdare. Fasades, sienas un torņu rotajums atgadina mežģīnes, kuras apmalītes šķiet it ka mazliet izbalējušas.

San-Francisko baznīcas portals ir veidots no koka. Peru barokam raksturīga iezīme ir tieksme uz puscirkulariem frontoniem, pilastriem, kas nenoslēdzas ar kapiteli, bet īpašu balstu.

Plaši tiek izmantotas dažadas detaļas, kas veido bagatu kompozīciju.Tas neizzzūd pat uz sīko rakstu fona.

Baznīcas galvenaja apdarē sienas parklatas ar ģeometriskas formas rakstiem vai pinumiem, kas vairak raksturīgas arabu arhitektūrai. Neizjaucot arhitektūras līnijas, tas veido interjēra daudzslaņainību un rada bagatības efektu.

Neparasti efektīvas ir šauras un dziļas sanu joslas,kas nedaudz atgadina Eiropas baroka pilis. Balstu un arku formas, ko rota kvadratveida formas raksti, rada acij nepierastu, bagatīgu kompozīciju.

Šī piesatinatība monumentalajas celtnes centralaja daļa veido bagatīgu kompozīciju.

Neizsīkstoša amatnieku fantazija Lima parsteidz ar motīvu vienkaršumu. Ar to, ka ta vienkarši var radīt varenības iespaidu klosteriem un pilīm.

Dažada platuma arkas grupa pa trim veido kaut ko līdzīgu Venēcijas logiem, kur formu un dekoru, krasu un faktūru dažadība saplūst klosteru pagalmos un rada dzīvespriecīgu noskaņu.

Lima – viena no nedaudzmajam DAmerikas pilsētam, kuras pilis 18. gs. ar savu krašņumu varēja konkurēt pat ar ta laika katedralēm.

Labakais Limas arhitektūras paraugs ir marķīza Torre-Tagle pils, kuras celtniecība pabeigta 1753. g.. Tai ir dzīvojama “spaņu “ nama veids, kuram ir ļoti interesants, savdabīgs dekoratīvais rotajums. Raksturīgaka iezīme ir eiropiešu un arabu motīvu sajaukums un segti koka balkoni - erkeri /ēkas arsiena uz aru izvirzīta izbūve/. Tie ir no tumša koka, ko rota austrumnieciska rakstura veidoti ornamenti.

Visraksturīgakie tie bija 18. gs. veidotajam Limas amatnieku dzīvojamam majam, kuru fasadēs austrumnieciska rakstura veidoti ornamenti saplūda ar baroka portala sulīgo plastiku. Arī te bija raksturīgs arabu un eiropiešu formu sajaukums – mežģīņveida koka restes ar smalkiem ornamentiem balustradē un daudzveidīgas arkas ar smagiem renesanses formas portaliem kopa ar baroka apžilbinoši balto apmetumu un tumšo koka krasu apdaerē. Gan pils iekšpusē, gan arī interjēra.

Dekoratīvo rotajumu bagatību un dzīvesprieku Limas ēkam un pilsētam piešķīra siltas un skaidras krasas – zila /indigo/ kopa ar izteikti roza, dzetlteno un dzeltenīgo ohras krasu.

Dzīvojamas majas, ka arī Torre Tagle pils ēkas parasti noslēdzas ar koka balustradi. Savdabīgums bija arī tas, ka tika īpaši izveidotas kapņu telpas apgaismošanai un ventilacijai, kas izskatījas ka kokveida prizma virs majas jumta /ta saucama teatina/.

Dzīvojamo maju fasades puses un arī slēgtie balkoni bija rotati ar ornamentiem.

Limas amatnieku darbi bija tipiski kreolu makslas paraugi un viņu gara un sapņu izpausme.

Peru spaņu iedzīvotaji, kas bija koncentrējušies vicekaralistes galvaspilsēta jau gadsimtu garuma, bija galvenie makslas darbu pasūtītaji un tadējadi arī makslinieciskas gaumes noteicēji.

Caur Limu noritēja visi kontakti ar Spaniju. No Eiropas atbraukušie meistari galvenokart apmetas galvaspilsēta.

Dabiski, ka Limas arhitektūra ir grūti atrast pamatiedzīvotaju makslas iezīmes. Limas arhitektūra un maksla var saskatīt un izjust spaņiem raksturīgo svinīgumu, gaišumu, skaistumu, spraigumu un arī traģismu.

Bet tomēr tala vicekaraliste neizdzīvoja ne tadas dramas ne tadas mokas, kuras pardzīvoja metropole - Spanija. 18. gs. tos neapdraudēja Spanijas ta laika nemieri un muižnieki šeit varēja baudīt patiešam bezbēdīgu dzīvi.