Tehniskie sasniegumi

Tehniskie sasniegumi.

Apūdeņõšanas (irigacijas) sistēmas.

Gan ēģiptieši, gan šumeri un citas Divupes tautas bija praktiski ļaudis, kas lielu uzmanību veltīja vides specifisko problēmu risinašanai.

Irigacijas sistēmas.

Ēģiptē tika izgudrotas dažadas apūdeņošanas un ūdens regulēšanas ierīces. Tas veidoja veselu sistēmu, kas pa lieliem un maziem kanaliem novadīja ūdeni no upes talak tuksnešos, kur neaizsniedzas Nīlas uzplūdi. Dambji norobežoja dažadas ūdenskratuves un noderēja ka ceļi, pa kuriem parvietoties plūdu laika. To malas apstadīja ar kokiem un krūmiem. Dažas vietas nosusinaja purvus, ar gravju palīdzību ūdeni novadīja uz darziem un laukiem. Raka arī akas un ierīkoja dīķus.

Savukart Divupē, lai varētu apstradat purvainos līdzenumus, bija jarok kanali, liekais ūdens janovada no laukiem un jasaglaba sausajam periodam.

Ēģiptieši izveidoja daļēji makslīgu (ar kanalu) ūdensceļu no Nīlas cauri Arabijas tuksnesim uz Sarkano jūru.

Ēģiptē Faijūma oaze jeb „Ezera zeme” (120 km uz DR no Memfisas) – plaša, auglīga teritorija kadreizējo purvu vieta. Oazē 30km garš aizsprosts aizturēja Nīlas ūdeņus un apūdeņoja 680 kv.km, veidojot makslīgo ūdenskratuvi – Meridas ezeru, kas atradas oazes centra milzu dambja norobežots.

Šadufa – Ēģiptē izgudrota darzu laistama ierīce (koka staba iestiprinatu sviru ar smeļamu trauku viena un atsvaru otra gala). Vēlak izgudroja arī ūdens smeļamo riteni ar piestiprinatiem kausiem, kuru grieza vērši. Šadas ierīce Ēģiptē lieto arī mūsdienas.

Monuentala arhitektūra.

Galvenais celtniecības materials

Ēģiptē – akmens

Divupē – mals.

Monumentalas arhitektūras galvenas celtnes bija:

Ø    Tempļi;

Ø    Kapenes (Ēģiptē – piramīdas);

Ø    Pilis;

Ø    Nocietinajumu būves;

Ø    Noliktavas.

Ēģiptes arhitektūra

Vairums iedzīvotaju Ēģiptē dzīvoja pilsētas, kuras bija stipri nocietinatas. Ēģiptes pilsētas dižciltīgo ļaužu apdzīvota daļa nošķīras no amatnieku un tirgotaju rajoniem. Zemkopji dzīvoja nelielos ciematos, bet lielajiem zemes īpašniekiem bija lepnas muižas.

Piramīdas. Ēģiptieši domaja, ka pēc naves cilvēks turpina dzīvot, tikai cita pasaulē. Tadēļ visu dzīves laiku viņi gatavojas pēcnaves dzīvei.

Ap 3000.g.p.m.ē. ietekmīgakie augstakas kartas ēģiptieši savus mirušos saka apglabat speciali būvētas kapenēs jeb mastabas (trapeces formas). Mastabas sakuma glabaja arī valdniekus, bet vēlak tikai augstmaņus. To virszemes daļai bija taisnstūra pamatne un sienas ar slīpumu centra virziena. Pazemē atradas apbedīšanas telpa. Kad mastabas saka būvēt citu virs citas, izveidojas pakapienveida piramīdas. Vēlak jau saka būvēt piramīdas ar taisnam sienam, kuras atgadinaja trijstūrus.

Visas lietas faraoni uzsvēra, ka viņi ir izcili un atšķirīgi no parastajiem ēģiptiešiem. Viņi pavēlēja pavalstniekiem celt milzu kapenes – piramīdas. Trīs pašas ievērojamakas piramīdas tika uzceltas Nīlas krasta, Memfisas tuvuma. Tas bija IV dinastijas valdnieku Heopsa, Hefrena un Mikerina piramīdas, ko sauc par Gīzas piramīdam

Vislielaka piramīda uzcelta ap 2500.g.p.m.ē. faraonam Heopsam. Tas augstums ir gandrīz 147m, apkartmērs – aptuveni 1km, un tas celšana izmantoti apmēram 2 miljoni akmens bluķu, kuriem katra svars ir aptuveni 2,5t, tur vienlaicīgi nodarbinaja aptuveni 100 000 cilvēku. Piramīdu būvēja aptuveni 30 gadus.

Vecaka monumentala akmens būve pasaulē ir Ēģiptes III dinastijas valdnieka Džosera sešpakapju piramīda Sakara. Šīs piramīda arhitekts bija Imhoteps. Piramīdai apkart ir būvju komplekss, kura ietilpst tempļi un citas celtnes. Zem piramīdas ir faraona kapenes.

Piramīdu cēlaji bija Ēģiptes zemnieki, ko nodarbinaja pēc zemes darbu pabeigšanas. Darbi bieži turpinajas visu faraona dzīves laiku, tas prasīja daudz pūļu, tadēļ turpmak piramīdas vairs necēla, bet aptuveni no 2.gt.p.m.ē. faraonu pēcnaves mītnes iekala klintīs. Ta veidojas Valdnieku ieleja – faraonu apbedījuma vieta netalu no Tēbam Augšēģiptē. Te izveidojas milzīga „mirušo pilsēta”.

Piramīdu tuvuma atradas sfinksas – no vienas klints izcirstas lauvas statujas ar cilvēka galvu. Iespējams, ēģiptieši gribēja, lai sfinksas sargatu mirušo valdnieku mieru. Lielaka sfinksa, kas sasniedz 20m augstumu, atrodas pie faraona Hefrena piramīdas.

Senie tēlnieki no milzīgiem akmens bluķiem izkala dievu un valdnieku atveidus – statujas. Dažas faraonu statujas sasniedza vairaku metru augstumu. Tempļus un kapenes greznoja nelielas statujas, galvenokart dievu attēli, ka arī miruša un viņa piederīgo atveidojumi.

Tempļi. Tempļu celtniecība savus ziedu laikus sasniedza Jaunas valsts laika. Šajos tempļos bija apgleznotas sienas, daudz zaļu un bagatīgi izrotatas statujas. Par ievērojamakajiem tempļiem atzīst Karnakas un Luksoras tempļus. Tempļi tika izmantoti arī ka sava veida patversme, kur bada gados edzīvotaji mēdza atdot par stradniekiem savus bērnus.

Divupes pilsētu arhitektūra.

Divupes pilsētas tika būvētas uz pakalniem, bet, ja tadu nebija, tad uz makslīgi veidotiem zemes uzbērumiem. Un ēkas lielakoties tika būvētas no mala ķieģeļiem.

Zikurati. Divupē pilsētas centra visaugstakaja vieta atradas milzīgs templis, kas veltīts pilsētas galvenajam dievam. Šais vairakstavju tempļos (zikuratos) katrs nakošais stavs bija mazaks par iepriekšējo, tadēļ tiem bija pakapju forma. Paša augšēja stava atradas dieva mītne, kur drīkstēja ieiet tikai augstakie priesteri. Uz augšējo stavu veda gar zikurata arējam malam izbūvētas kapnes. Zikurata pakajē izveidojas priesteru majokļi un svētnīcas.

Valdnieku pils Netalu no zikurata atradas valdnieka pils. Ta bija milzīga, grezna celtne ar duadzam plašam telpam. Zikurati un pilis bija izgreznotas ar dažadu dievību, dzīvnieku un nezvēru tēliem, kuri bija izcirsti no akmens bluķiem. Sienas klaja bareljefi – akmens plaksnes ar iekaltiem attēliem, kas attēloja valdnieku varoņdarbus.

Pilsētas izvietojums Apkart pilij un zikuratam izvietojas dižciltīgo majokļi, valsts parvaldes ēkas, partikas un ieroču noliktavas. Ielas būvēja taisnas un platas, vietam pat bruģētas ar akmeņiem. Visu pilsētas centralo daļu parasti apjoza mūra valnis. Parēja pilsētas daļa dzīvoja turīgakie zemes īpašnieki un atradas amatnieku majokļi, darbnīcas, tirgotaju mītnes un preču noliktavas. Visu pilsētu aptvēra viens vai vairaki mūra vaļņi, kas bija 10 – 20m augsti un 3 – 8m plati. Aiz vaļņiem tika rakti dziļi kanali, kurus piepildīja ar ūdeni. Vaļņos atradas vairaki varti, kuri tika rūpīgi apsargati. Arpus pilsētas mūriem atradas vienkaršo zemkopju un vergu majokļi – parastas niedru un mala būdiņas. Pilsētas tika ierīkoti ūdensvadi iedzīvotaju apgadei ar ūdeni. Daudzas Divupes pilsētas bija ierīkota arī kanalizacija.

Dažas no senas Mezopotamijas būvēm uzskatamas par celtniecības brīnumiem. Tads bija Babilonas zikurats – ta septiņi stavi slējas 90m augstuma (Bībelē minētais Babeles tornis). Neaprakstami varenas un krašņas celtnes bija arī Asīrijas valdnieka Sinaheriba pils Nīnivē un valdnieka Nebukadnecara pils Babilona.

Babilona atradas arī ta dēvētie Semiramīdas gaisa darzi – uz augstiem velvētiem balstiem uzbūvētas platformas, uz kuram uzbērta zeme un sastadīti koki un puķes. Ūdeni darziem pievadīja sarežģīta kanalu sistēma. Valdnieks gaisa darzus ir licis ierīkot, lai iepriecinatu savu sievu Semiramīdu, kuras dzimtene ir bijusi kalnu un mežu novada. Līdzīgi gaisa darzi, tikai mazaki, ir bijuši arī citas pilsētas.