Maksla un zinatne - starpkaru perioda

Maksla un zinatne

starpkaru perioda

Ievads

Šaja pēckara eiforija cilvēki vēlējas dzīvot miera apstakļos un tadēļ liela daļa pievērsas tieši kultūras dzīves attīstībai. Izmaiņas kultūras dzīvē pēc Pirma pasaules kara bija ievērojamas. Mainījas gan arhitektūra, gan mūzika un parmaiņas, protams, ka arī bija vērojamas glezniecība. 20.gs. sakuma turpinajas Eiropas kundzības laikmets pasaulē. Dinamiskie attīstības tempi, industrialas revolūcijas un zinatnes sasniegumi, cilvēka personiska iniciatīva nodrošinaja eiropiešiem ievērojamu kultūras dzīvi un augstaku dzīves līmeni neka lielakajai daļai pasaules iedzīvotaj

Maksla

Starpkaru perioda sevi bija jau izsmēluši tadi pirmskara perioda tēlotajas makslas virzieni ka fovisms, kubisms, futūrisms. Pasauli šaja laika satricinaja ekonomiskas krīzes, pilsoņu kari un cīņas pret progresējošo fašismu, tadējadi iespaidojot arī makslas pasauli un liekot tai pieņemt traģisku nokrasu un tiekties pēc savadakam dzīves vērtībam, kas vistiešak izpaudas fantastiskaja zemapziņas attēlošanas maksla – sirrealisma.

Sirrealisms (franču surréalité – pari realitatei stavošs) sakuma bija literars virziens, ko 20. gados parstavēja L. Aragons, P. Eliars, A. Bretons un citi. 1924. gada iznaca oficiala sirrealistu avīze “Sirrealisma revolūcija”, kura bez literatiem dalību ņēma arī gleznotaji H. Miro, M. Ernsts, Dž. de Kiriko, Ž. Arps, I. Tangī un citi. Tipiskakais sirrealisma gleznotajs Salvadors Dalī (1904 – 1989) savos darbos gleznoja masīvas, pietūkušas galvas, pulksteņus un akmeņus, kas plūst ka mīkla, neprata parvērstas sejas ar melnam skudram mutes vieta. . . Tapat makslinieka gleznas veidojas dīvainas konstrukcijas no deformētam cilvēka ķermeņa daļam, iekšējiem organiem un apgrauztiem kauliem.

Literatūra

XX gs. Divdesmitajos gados literatūra ir ļoti plaša un daudzveidīga, bagata gan ar talantīgiem rakstniekiem, gan izciliem darbiem, gan dažadiem literatūras virzieniem. Šaja laika posma rakstnieki tiecas izprast un arī attēlot savos darbos sarežģīto un pretrunīgo laikmetu un cilvēka nozīmi taja. Viņi meklē dažadas radošas izteiksmes iespējas, tadēļ arī talak attīstas un veidojas jauni visdažadakie literatūras virzieni: realisms, naturalisms, neoklasicisms, neoromantisms, eksistencialisms un citi. Vecos rakstniecības paņēmienus nekad pavisam neaizmirst, bet turpina tos attīstīt talak, piemēram, ja romantisms tiek uzskatīts par vienu no XIX gadsimta literatūras virzieniem, tas nenozīmē, ka XX gadsimta autoru darbos nevar saskatīt vienu otru ša virziena iezīmi.

XX gadsimta literatūra veidojas lielu vēsturisko notikumu iespaida – to ietekmējuši gan Pirmais pasaules karš, gan revolūcijas. Ja raksturo XX gadsimta pirmas puses literatūru kopuma, to var iedalīt divos nosacītos virzienos: pirmkart, rakstnieki, kas vistiešakaja veida turpinaja iepriekšēja gadsimta tradīcijas (Džons Golsvertijs, Herberts Velss, Arnolds Benets u. c.); otrkart, rakstnieki, kuru daiļradi visvairak raksturoja jaunas tendences un kuru pamatmērķis bija cilvēka apziņas jeb iekšējas pasaules atklasme, - tas ir virziens, ko dēvē par modernismu (M. Prusts, F. Kafka, Dž. Džoiss, V. Vulfa, O. Hakslijs u. c.).

Literatūras stravojumi 20. – 30. gados liela mēra sabalsojas ar noskaņam ta laika filozofija – arī romanisti, dzejnieki un dramaturgi mēģinaja atgūties no Pirma pasaules kara sagadata šoka un vilšanas. Daudzos starpkaru perioda literatūras sacerējumos jaušama spriedze, cinisms, centieni atsvabinaties no ilūzijam un depresija. Brieda totalitarisma un kara draudi, un literatūra ieguva politisku raksturu. Rakstnieki nonaca pie parliecības, ka viņu pienakums ir atmaskot ļaunumu un cietsirdību, radīt ceļu uz taisnīgaku sabiedrību un uzrunat ne tikai augsti izglītotus domubiedrus un kolēģus, bet arī vienkaršos cilvēkus.

Mūzika

XX gs. sakuma Eiropas kultūra iezīmējas ka robeža. Radas jaunas makslinieciskas koncepcijas un estētiskas nostadnes. Saka paradīties un attīstīties jauni mūzikas žanri, ka piemēru varu minēt, ka paradījas tads žanrs ka džezs kas ir saglabajies arī mūsdienas, lai arī ne vairs tik populars ka tajos laikos. Parsvara tas attīstījas Amerika kas baznīcas tika dziedati gospeļi un ar laiku tiem pievienojot dažadus mūzikas instrumentus ta veidojoties džezam.
Daudzo revolūciju un valsts iekartu maiņas rezultata, līdzi mainījas arī mūzika. Spilgtakie no piemēriem ir M. Gorkija un Raiņa daiļrade.

Arhitektūra

Arhitektūra sak izmantot funkcionalismu – formas proporcionalitate.

Arhitektūra tehnikas progress sakas ar jaunu celtniecības materialu apgūšanu. XX gadsimta trīsdesmitajos gados inženieri par galvenajiem būvmaterialiem uzskatīja dzelzi un stiklu, sakot ar pašam gadsimta beigam, - arī dzelzsbetonu. Jaunas iespējas celtniecības attīstība deva čuguna karkasa savienošana ar stiklu celtņu fasadēs. Ierosinajumi naca no Amerikas konstruktoriem, kas maju celtniecība saka izmantot čuguna karkasu bez ķieģeļu ietērpa. Šīs majas gan pēc pamata konstrukcijas, gan fasadēm ar lielajiem logiem, kurus citu no cita atdalīja rūpnīcas izgatavoti tievi balsti, uzskatamas par Amerikas debesskrapju pirmsakumiem. Debesskrapji sava majestatiskaja vērienīguma liecinaja par to, ka plaisa starp konstrukcijas lietderību un formu izskatīgumu bija parvarēta.

Eiropa prasme radīt iespaidīgas būves tikai no jaunos materialos realizētiem konstruktīvajiem elementiem atklajas 19.gs beigas inženiera Gistava Eifeļa uzceltaja 300 m augstaja tornī Parīzē. Tas bija iecerēts ka vartu tornis Lielas franču revolūcijas simtgadei veltītas starptautiskas izstades laukumam un parsteidza ar izliekto formu izteiksmīgumu. Visas celtnes tērauda daļas – gandrīz bez ornamentaliem rotajumiem – bija standartizēta veida izgatavotas fabrika un uz vietas samontētas. Šo milzīgo veidojumu izdevas uzcelt īsa laika, izmantojot minimalu darbaspēku, taču šadas konstrukcijas skaistums ta laika sabiedrībai bija svešs. Par to liecinaja izstades komitejas priekšsēdētajam iesniegtais makslinieku un rakstnieku protests pret torņa celtniecību, jo Parīzes inteliģences lielakajai daļai tas likas izaicinajums labai gaumei. Tikai XX gadsimta Eifeļa torni saka uzlūkot par Parīzes simbolu. Sakotnēji 300 m, mūsdienas 320 m augsto Eifeļa torni izmanto radio un TV raidījumu translēšanai, ka arī par skatu torni.

Zinatne

Dažadība un sašķeltība ir viena no raksturīgakajam XX gadsimta kultūras iezīmēm. Tas vērojams arī zinatnē, piemēram, zinatniska pētniecība ir ļoti specializējusies. Iepriekšējo gadsimtu vispusīgie ģēniji ir zuduši; zinatnieks vairs neorientējas pat visos savas nozares pētījumos, bet parvalda tikai zinamas šauras nozares. XIX un XX gadsimta zinatnes attīstība raksturīga ar to, ka nepiekapīgi apšaubījusi vecas teorijas, pieradījusi pretējo un radījusi pavisam jaunus atklajumus.

Vacija dzimušais fiziķis Alberts Einšteins (1879 – 1955) saka apšaubīt teorētiskas nostadnes un XX gadsimta sakuma naca klaja ar relativitates teoriju, kura pieradīja, ka kustība un masa ir relatīvas., nevis absolūtas un ka matērija, laiks un telpa ir savstarpēji atkarīgi. Teorijai ir divas daļas – speciala relativitates teorija (1905) un visparīga relativitates teorija (1915).

Speciala relativitates teorija. Sakdams ar pieņēmumiem, ka 1) visiem novērotajiem, kam nav kustības paatrinajuma, dabas likumi ir vienadi un 2) gaismas atrums nav atkarīgs no gaismas avota kustības, Einšteins nonaca līdz atziņai, ka novērotajam, kura atskaites sistēma divi notikumi notiek katrs cita vieta, laika intervals starp tiem ir lielaks neka novērotajam, kura atskaites sistēma abi notikumi notiek viena vieta.

Visparīga relativitates teorija. Telplaika ģeometriskas īpašības ir iedomajamas ka tadas, ko ar masu apveltīta ķermeņa klatbūtne vietēji modificē . Planētas orbīta ap Sauli (trīsdimensiju telpa skatīta) nav nekas cits ka tas dabiska trajektorija modificēta telplaika; atsaukties (ka darīja Izaks Ņūtons) uz gravitacijas spēku, kas nak no Saules un iedarbojas uz planētu, nav nekadas vajadzības. Pēc Einšteina teorijas iznaca, ka planētu orbītas ir mazliet citadas, neka to paredz Ņūtona teorija, kas arī apstiprinajas. No jaunas teorijas arī izrietēja, ka, gaismai ejot gar masīvu ķermeni, tas stars liecas, jo ķermenis iedarbojas uz vietējo telplaiku.

Kino

Par kultūras neatņemamu sastavdaļu kļūst kino – 1927. gada rodas skaņas

filmas.Talakaja kinematografa attīstība tika konstruētas kinokameras ar dažadam papildus tehniskam iekartam, ka arī rokas kinokameras un 16 mm kinokameras. Tika izveidots skaņu kino, krasu kino, stereokino, platekrana kino, panoramas kino, platformata kino un dažadas daudzekranu kino sistēmas.