Egle

Egle.

1.Kas ir Egle?

Egles– mūžzaļi vienmaju priežu dzimuma skuju koki. Egles sastopamas visa republika – veido tīraudzes vai mistraudzes un aizņem 17,6% mežu kopplatības. Parastas egles mūža ilgums ir 200-300 gadu. Ta sasniedz 40 m augstumu, 3,8 m apkartmēru (Latvija 8 egles ir valsts aizsargajamas). Garuma aug līdz 80-120 gadu vecumam. Parastajai eglei ir konusveida vainags ar atstavošiem vai mazliet nokareniem zariem. Miza sarkanbrūna vai pelēka. Skujas tumšzaļas, četršķautņainas1,2- 2,5 cm garas. Parasta egle sak ziedēt 25-30 gadu vecuma To plaši izmanto celulozes un papīra rūpniecība, zaģmaterialu ražošanai un citam vaja dzībam. Egle ir izteikti ēncietīga koku suga, kas gadu desmitiem var augt niecīga apgaismojuma. Klimata ziņa ta ir ne sevišķi izturīga. jaunie dzinumi bieži apsalst pavasara salnas. Bargas ziemas var apsalt skujas. Ja skuju zudumi šadas ziemas ir lieli, koki iet boja. Egle labi aug skabas podzolētas malsmilts vai smilšmala augsnēs, kuras normals mitruma režīms un pietiekams daudzums trūdvielu. Seklas sakņu sistēmas dēļ egle bieži cieš vējgazēs, it sevišķi mitras kūdras augsnēs augošas egles.

2.Kada veida egles var būt?

Parastajai eglei ir daudz dekoratīvo formu. Mežos un apstadījumos sastopama t.s. čūsku egle (‘virgata’), kuras galvenajiem zariem neveidojas sanzari un skujas ir līdz 3 cm garas. Formas ‘Vinalis’ sanzariem ir ķemveidīgi, nokareni dzinumi. Pundurforma ‘Remontii’ 2 – 3 m augsta, ar sīkam skujam un blīvu zarojumu, bet ‘Ohlendorffii’ izaug 5 - 6 m augsta, ar blīvu zarojumu un lielam skujam. Jaunas formas var iegūt no <<raganu slotam>> - ieapaļiem zaru sablīvējumiem, kas atgadina bērzu <<vējslotas>>. Latvija introducētas vairakas Ziemeļamerikas sugas. Pazīstamaka ir asa egle (P.pungens), kam zilganzaļas līdz pelēkzaļas, durstīgas skujas. Tas dekoratīvai formai ‘Koster’, ko sauc par sudrabegli, ir sudrabpelēkas skujas, kas nemaina krasu arī ziema. Mīkstakas, zilganzaļas skujas un mataini dzinumi ir Engelmeņa eglei (P.engelmannii). Kanadas eglei (P.glauca) skujas ir zilganzaļas, ar upeņu smaržu. To ļoti boja kaitēkļi. Individualos darzos, alpinarijos iecienīta ir Kanadas egle pundurforma ‘Conica’, kas ir koniska, līdz 1.5 m augsta un kam sakuma ir gaišzaļas, vēlak zilganzaļas skujas. Pret kaitēkļiem izturīga ir tumšo, sīko skuju dēļ ļoti dekoratīva ir melna egle (P.mariana). Ļoti smalkas skujas ir arī Kaukazu eglei (P.orientalis), bet ta Latvija bieži apsalst un apstadījumos nav izmantojama. Ļoti dekoratīva un ziemcietīga ir Serbijas egle (P.omorika), kam skujas apakšpusē ir krīta baltas atvarsnīšu un kas ir smuidras šauri koniskas. Sliktak Latvija aug Ajanu egle (P.jezoensis), ka arī Sitkas egle (P.sitchensis), ko var audzēt tikai Kurzemē. Parastajai eglei līdzīga ir Sibīrijas egle (P.obovata), dekoratīvi ir tas Altaja varietate (P.o.var.altaica), kam skujas zilganas. Egli stada ormalas līdz mitras smilts un mala augsnē. Egles ir saulmīles, parasta un Sibīrijas egle ir ēncietīga, tomēr arī tas labak attīstas saulē. Egles ir ziemcietīgas, parasta egle reizēm cieš no vēlajam pavasara salnam. Pret dūmgazēm izturīgaka ir asa egle. Liela daļa sugas ir atraudzīgas, izņemot Engelmeņa egli.

Pavairo ar sēklam. Asas egles sēklas dīgst lēni, tapēc ieteicams tas 1-2 mēnešus stratificēt. Dekoratīvas formas pavairo potējot, pundurformas ar spraudeņiem

3. Egļu stadīšana.

Egle atjaunojas gan dabiska, gan mehanizēta veida. Mehanizēti egles atjauno stadaudzētava, tur tas aug 3 - 4 gadus un tad tiek stadītas izcirtuma kailcirtē vai citur. Eglītes atvedot uz mežu kartīgi ir japierok, slapja peļķē, dīķmala vai cita mitra vieta. Eglīšu skaits uz 1 ha ir 3 000 stadiņu. Egles stada pa vienai, grupas, rindas. Eglītei no eglītes jabūt 2 – 2.5 m. Stadot divata ir vieglak. Bedrīte jarok slīpi, pēc eglītes ielikšanas, bedrīte japiebrien ar kaju (stingri).

4.Egļu slimības.

Egļu slimības ir ļoti daudz. Ar tam slimo gan skujas, gan stumrs, gan saknes.

4.1. Egļu skujbire biežak inficē 10 - 40 gadus vecus kokus, izraisot iepriekšēja gada dzinumu skuju brūnēšanu pavasarī. (skuju slimība)

4.2. Egļu vaivariņu rūsa, sastopama uz egļu skujam, kuras starpsaimnieks ir vaivariņi. (skuju slimība)

4.3. Egļu skuju zeltaina rūsa, kuras attīstība notiek bez saimniekaugu maiņas un infekcija izplatas no egles uz egli. Egļu skuju rūsa skar arī vecakus kokus, inficētas skujas nobirst, atsevišķos gadījumos var būt novērojama arī vainaga izretinašanas. (skuju slimība)

4.4. Skuju koku dzinumu vēzis izraisa pumpuru, skuju un jauno dzinumu kambija atmiršanu biežak priedei, retak eglei un lapeglei. Pirmie slimības simptomi paradas pavasarī, kad skujas pie pamatnes kļūst brūnas un noliecas uz leju, veidojot raksturīgu <<lietussarga>> formu. Vēlak skujas un dzimumi atmirst virziena no galotnes pumpura uz leju. Inficēšana iespējama visa veģetacijas perioda laika, bet jo sevišķi mitra laika maija – jūnija, kad veidojas jaunie dzinumi, ka arī no jūlija līdz oktobrim. (Skuju slimība)

4.5. Sakņu trupe izraisītaja ir sakņu piepe, sēne izraisa trupi viss biežas eglei un priedei. Eglei sakņu piepes izraisīta trupe vispirms izplatas saknēs, pēc tam inficē stumbru, izplatoties taja līdz pat 10 m augstuma. Trupē sakņu un stumbru centrala daļa, tapēc inficētie koki ilgi saglaba dzīvotspēju, tiem nav novērojamas novajinašanas pazīmes. Trupei progresējot, novēro strauju inficēto koku nokalšanu. Inficētas egles koksne sakotnēji pelēcīga, vēlak violeta līdz sarkanbrūna ar baltam joslam un melnu punktojumu.

4.6. Stumbra trupe Izraisa koku visparēju novajinašanos, bojatos kokus bieži nolauž vai izgaž vējš. Trupes raksturīgaka arēja pazīme (augļķermeņi) – piepes parasti paradas 1 – 2gadus pēc stumbra inficēšanas. Priedei un eglei nozīmīgas divas stumbra trupes izraisītajas sēnes – priedes stumbra piepe un egļu zaru piepe.

5.Egļu kaitēkļi.

5.1. Meža kultūram zaudējumus rada tadi kaitēkļi ka maijvabojes, jūnijvaboles, jūlijvaboles, sprakšķa kapuri un smecernieki. Viens no egļu kaitēkļiem ir Priežu lielais smecernieks un tam radniecīgi sugu kapuri attīstas svaigi cirstu skuju koku celmos, saknēs, ka arī zemei pieguļošas ciršanas atliekas. Vaboles papildbarošanas laika apgrauž jauno eglīšu stumbrus, mizu un pumpurus.

5.2. Meža ļoti nozīmīgi ir stumbra kaitēkļu bojajumi. Svarīgie stumbru kaitēkļi ir sveķotajsmecernieki, koksngrauži, krašņvaboles, koksnurbji un mizgrauži. Viens no nopietnakajiem stumbru kaitēkļiem ir mizgrauži. Ta ir ļoti īpatnēja vaboļu dzimta, kas savu dzīvi pavada galvenokart zem koka mizas. Bojajumi vai nu pilnīgi, vai daļēji iezīmējas mizas iekšpusē un arī zem koksnes zem mizas, lēzenak vai dziļak to aizskarot. Bojajumi ir tik raksturīgi, ka pēc tiem var noteikt kaitēkļu sugu. No mizgraužiem visvairak cieš egļu audzes.

5.3. Šobrīd Latvija masveida darbojas astoņzobu mizgrauzis. Tas ir bīstams egļu stumbru kaitēklis Latvijas mežos.

5.4. Nozīmīga stumbru kaitēkļu grupa ir koksngrauži un ūsaiņi. Koksngrauži galvenokart nozīmīgi ka tehniskie kaitēkļi, it īpaši sugas, kuru kapuri ejas virzas dziļi stumbra. Uz egles Latvija sastopamas aptuveni 30 sugas.

5.5. Egļu mūķene ir tipisks skujgraužu kaitēklis, kas atskujo egli.

6.Egļu postījumi.

Visbiežak mežam postījumus nodara aļņi, staltbrieži un stirnas. Medņi savukart noknabj svaigos skujkoku pumpurus zaru un galotņu galos, kas ir bīstami jauniem kociņiem un stadiem. No skuju kokiem visapdraudētaka ir priede, nedaudz mazak apdraudētas ir egļu audzes. Vairakus gadus pēc iestadīšanas jaunajam eglītēm stirnas un staltbrieži apkož galotnes un sanu zarus, tapēc cienīsim dabu!

Izmantota literatūra:

https://raksti.daba.lv

https://www.avd.edu.lv/Alainis/egle450.html

https://www.liis.lv/progpiem/grafika/qbasic/egle/egle.htm

https://ai1.mii.lu.lv/egle.htm

https://www.vmd.gov.lv/index.php?sadala=35&id=587&ord=31