Patstavīgais darbs bioloģija Selekcija

Saldus Profesionalas vidusskolas

patstavīgais darbs

bioloģija

Saturs

Selekcija..3-4

Augu un dzīvnieku biotehnoloģija.5

Ģenētiski modificēti organismi6

Dzīvības izcelšanas teorijas7

Evolūcijas teorija.8-9

Cilvēka izcelšanas10-11

Izmantota literatūra12

Selekcija

Selekcija ir zinatne un maksla par jaunu augu, dzīvnieku un mikroorganismu šķirņu radīšanu un jau esošo uzlabošanu. Šķirne ir makslīgi radīta, tas izejas forma ir suga. Šķirne eksistē ar cilvēka līdzdalību.

Mazliet par vēsturi.
Selekcijas pirmsakumi meklējami tala senatnē, kad cilvēks saka veidot pirmas majdzīvnieku un kultūraugu šķirnes. Taču daudzus gs. šīm cilvēka saimnieciskas darbības veidam nebija zinatniska pamata. Selekcija ka zinatne radas tikai 19. gs. 2. pusē balstoties uz Č.Darvina macību par mainību, iedzimtību un makslīgo izlasi.
Mūsdienu selekcijas teorētiskais pamats ir ģenētika.

Selekcijas nozīme tautsaimniecība ir milzīga, jo selekcija spēj ievērojami pacelt lauksaimniecības ražošanas efektivitati. Nepieciešams radīt jaunas, vēl ražīgakas augu un dzīvnieku šķirnes.

Latvija selekcija ka nodarbošanas ir pastavējusi jau pirms gadsimta, kad tika selekcionētas govis un gala rezultata (1922. gada) iegūta “Latvijas Brūna”. Ta bija ļoti piemērota Latvijas klimatiskajiem apstakļiem, deva salīdzinoši vairak piena. Šobrīd ta sastada 79% no Latvija esošajam govīm.
Taču mūsdienas selekcionēšana ir krietni vairak attīstījusies. Tiek veikti pētījumi par augu kultivēšanas bioloģiju un tehnoloģijam augu audu kultūru īslaicīgai un ilgtermiņa uzglabašanai. Pēta dažadu kultūru toleranci un iespējamo uzturēšanas ilgumu pazeminatas temperatūras, gaisma un tumsa, nosakot optimalo kultūras enerģētisko (saharozes optimalas koncentracijas), fizioloģiski aktīvo un mineralvielu sastavu stresa apstakļos.

Augļaugi. Augļaugu kolekcija ik gadus papildinas ar jaunam formam. Ar sēklu apstradi ar jonizējošo radiaciju, ka arī ar citam metodēm iegūtas jaunas formas, no kuram atlasītas perspektīvakas un Latvijas apstakļiem piemērotakas. Piemēram, brūklenes (Salaspils Ražīga), augstas zilenes (Salaspils Izturīga). Jaunas vietējas dižaugļu dzērveņu formas (Kalnciems-7, -8, -9 u.c.) Latvijas apstakļos ir par 23-27% produktīvakas, salīdzinot ar Ziemeļamerikas šķirnēm.
Krustojot savvaļas upeņu sugas ar kultūras šķirnēm, iegūti polimorfi augi (vairaku sugu kompleksi hibrīdi). Tiek veikta selekcija, lai iegūtu Baltijas apgabalam piemērotas ziemcietīgas un regulari ražojošas upeņu formas un šķirnes. Atlasītas 22 perspektīvas formas un 11 formas rekomendētas reģistracijai ka tehniskai parstradei piemērotas šķirnes.

Lai sekmīgi varētu izveidot jaunas augu un dzīvnieku šķirnes, selekcionariem nepieciešams plašs, daudzveidīgs izejmaterials – dažadu augu un dzīvnieku sugas. Jo daudzveidīgaks ir selekcijas izejmaterials, jo lielakas iespējas rodas izlasei un hibridizacijai. Ilgu laiku selekcijas izejmaterialu ieguva tikai no vietējam augu un dzīvnieku populacijam, kas dabiskas izlases rezultata ir labi pielagotas vietējiem apstakļiem. Tomēr šis vietējais izejmaterials ne vienmēr var apmierinat augošas prasības pēc lauksaimniecības produkcijas daudzuma un kvalitates.

Selekcijas galvenie virzieni:

1) augu, dzīvnieku un mikroorganismu šķirņu un sugu daudzveidīga

izpēte;

2)lauksaimniecības augu un dzīvnieku iedzimtības likumsakarību

noteikšana hibridizacijas procesa;

3)vides lomas izpēte augu un dzīvnieku pazīmju un īpašību attīstība;

4)tadu makslīgas izlases metožu izstradašana, kuras sekmētu vēlamo

pazīmju nostiprinašanos augu un dzīvnieku šķirnēm, ka arī

mikroorganismu celmiem.

Vislielaka augu un sugu formu daudzveidība ir tajos rajonos, kuros atrodas seno kultūraugu izcelšanas centri. N. Vavilovs izdalīja septiņus kultūraugu izcelšanas centrus: 1)tropiskas Dienvidazijas; 2)Austrumazijas; 3)Dienvidrietumu Azijas; 4)Vidusjūras reģiona; 5)Abesīnijas; 6)Centralamerikas; 7)Andu jeb Dienviamerikas centru.

Augu un dzīvnieku biotehnoloģija

Biotehnoloģija – tautsaimniecībai un medicīnai nepieciešamu vielu un citu produktu iegūšana, izmantojot mikroorganismu, vīrusu, dzīvnieku un augu šūnas, - par patstavīgu zinatnes nozari izveidojusies mūsu gadsimta septiņdesmitajos gados.

Biotehnoloģiskajos procesos ļoti plaši lieto mikroorganismus, jo tiem augsta bioķīmiska aktivitate, liels augšanas atrums un citas priekšrocības. Izmantojot mikroorganismus iespējams iegūt lielos daudzumos dažadus organiskus savienojumus, ka, piemēram, dažadus vitamīnus, antibiotikas, fermentus, aminoskabes. Mikroorganismu darbības rezultata vērtīgi produkti var tikt sintizēti no citadi grūti izmantojamam izejvielam. Tapēc biotehnoloģijai ir svarīga loma ne tikai lauksaimniecība, partikas rūpniecība un medicīna bet arī apkartējas vides aizsardzība. Biotehnoloģijas sasniegumi ļauj cerēt,ka izmantojot vēlamas mikrobioloģiskas fermentacijas sistēmas,varēs atrisinat olbaltumvielu deficīta problēmas, ka arī atrast jaunus enerģijas avotus.

Biotehnoloģija ir iespiedusies mūsu sadzīvē vairak neka mēs parasti iedomajamies.Ta ir radusi pielietojumu dažadu nozaru vajadzībam:

1. Partikas rūpniecības vajadzībam - citronskabi, aminoskabi un citas partikas piedevas;
2. Lauksaimniecībai - augu aizsardzības līdzekļus, modificēto partiku;
3. Medicīnai - antibiotikas, interferonu, vitamīnus, vakcīnas un citus preparatus;
4. Vides aizsardzībai - piesarņojumu noardošas vielas un procesus;
5. Enerģētika - biogazi, etanolu un citus enerģijas avotus;
6. Ķīmiskajai rūpniecībai - etilēnu, acetonu, butanolu un citas vielas.

Tie nebūt nav visi pielietojumu veidi. Ir pētījumi un iestrades, kas dod iespējas pavairot aizvien komplicētakas dzīvas šūnas. Biotehnoloģija aizvien attīstas un neviens neriskēs prognozēt tas attīstības iespējas. Šie attīstības tempi jau tagad ir sasnieguši tadu līmeni, kas sabiedrībai jau uzliek par pienakumu kontrolēt to virzību.

Lai iegūtu vajadzīgo, biotehnoloģiskajam procesam parasti ir 3 galvenas stadijas:

1. Kultivējama mikroorganisma un kultivēšanas procesa barojošo vielu sagatavošana;
2. Mikroorganismu vairošanas procesa norise bioreaktoros (saukti arī par fermentoriem) vai kultivējamas iekartas;

Beigu produkta vai vielas ieguve no kultivējamas vides. Šī stadija ietver tadas operacijas ka izdalīšana, attīrīšana un citas tehnoloģijas, kas saistītas ar preču formas ieguvi.

Ģenētiski modificēti organismi

Gēnu inženierijas metodes tiek izmantotas arī zemkopība un lopkopība. Partikas produktus kas tiek iegūti no organismiem, kuri izveidoti ar gēnu inženierijas metodēm, sauc par ģenētiski modificētu partiku. Pasaulē plaši audzē ģenētiski parveidotu soju, kokvilnu, rapsi un kukurūzu.

Biotehnoloģijas kompanijas ir investējušas miljardus ĢMO (ģenētiski modificēti organismi) produktos, kurus neviens nevēlas un kurus patiesība nevienam nevajag. Šada veida produkti atstaj pircējus bez izvēles iespējam, ka arī padara vietējos zemniekus atkarīgus no lielajam kompanijam, ka arī vajina lauku attīstību. ĢMO var radīt nopietnus draudus dabai un tas daudzveidībai. Neviens pat īsti nezin kadu risku ĢMO var nodarīt cilvēka veselībai.

Partikas produktus, kas iegūti no organismiem, kuri izveidoti ar gēnu inženierijas metodēm sauc par ģenētiski modificētu partiku. Ta ir jauna veida partika, kura vēl tiek pētīta un pilnveidota. Protams, viss jaunais rada sabiedrību piesardzīgu. Tomēr, iedzīvotajiem vajadzētu pardomat ne tikai ģenētiski modificētas partikas sliktas īpašības, bet arī priekšrocības.
Visbiežak tiek minēti trīs galvenie faktori, kas var rasties lietojot ģenētiski modificētu partiku. Ta var būt alergēna vai toksiska, iespējama nelabvēlīga iedarbība uz imūnas pretestības spējam, ka arī pastav risks videi.

Dzīvības izcelšanas teorijas

Kopš neatminamiem laikiem cilvēci nodarbinajis jautajums par dzīvības izcelšanos. Daudzi cilvēki ir mēģinajuši to izskaidrot, taču pagaidam neviens izskaidrojums nav bijis bez trūkumiem. Nepilnības tiek saskatītas ikviena no šīm teorijam un nav atrasti neapgažami pieradījumi nevienai no tam. No šiem izskaidrojumiem par visticamakajiem tiek uzskatīti trīs:
• Kosmiska teorija- dzīvība uz Zemes nokļuvusi no citam planētam;
• Darvina teorija- dzīvība radusies fizisku un ķīmisku procesu rezultata;
• Bībeles teorija- dzīvību radījis Dievs.

Pastav arī citi skaidrojumi, taču tie parasti ir tikai atvasinajumi no šīm teorijam.
Ilgu laiku, sabiedrība valdošais uzskats, kuram bija visvairak piekritēju, bija tads, ka dzīvību uz Zemes radījis Dievs. Bībeles teorija saistīta ar kristīgo reliģiju un tas piekritēji uzskata, ka Dievs radīja dzīvības formas no zemes ķīmiskajiem substancēm, dodot tam katrai savas DNS sistēmas. Vai šada notikumu gaita ir iespējama? Šīs teorijas noliedzēji uzskata, ka Bībeles teorija runa pretstata ar zinatni, ar faktiem. Taču Bībeles teorija neruna pretstata ar zinatni. Ir daudz jautajumu, kuros kristiešu un zinatnieku uzskati saskan un dažkart šīs teorijas viena otru papildina.
1859.gada iznaca Č. Darvina gramata “Sugu izcelšanas”. Ta izsauca spēcīgu sabiedrības reakciju, jo bija pretruna ar Bībeles dogmam.

Evolūcijas teorija

Evolūcija ir visu dzīvības formu izmaiņu process paaudzi pēc paaudzes, un evolucionara bioloģija ir macība par to, ka un kapēc šī attīstība notiek, tatad ta ir bioloģijas nozare, kas pēta vēsturiskas attīstības un dzīvo būtņu mainības mehanismu. Organismi no saviem vecakiem parmanto raksturīgas pazīmes (sauktas arī par īpašībam) ar gēnu starpniecību. Parmaiņas, kuras sauc par mutacijam, šajos organisma pēcnacēja gēnos veido jaunas īpašības. Ja jauna īpašība pēcnacējus labak piemēro videi, kura tie dzīvo, tad tieši šiem pēcnacējiem ir lielakas izredzes izdzīvot un vairoties talak. Šo procesu sauc par dabisko izlasi, kas ļauj šīm pazīmēm gūt virsroku par citam, izdzīvošanai ne tik svarīgam pazīmēm. Pēc vairakam paaudzēm populacija var iegūt tik daudz jaunu pazīmju, ka izveidojas jauna organismu suga.

Čarlzs Darvins veidoja evolūcijas teoriju galvenokart perioda no 1842. gada līdz 1859. gadam. Viņa teorija tapa ka likumsakarīgs zinatnes un prakses attīstības rezultats. Vajadzība pēc tas bija nobriedusi. Dažadas bioloģijas nozarēs un kaimiņzinatnēs bija uzkrajies bagatīgs faktiskais materials, ko apmierinoši varēja materialistiski izskaidrot tikai no dzīvas dabas evolūcijas viedokļa.

Čarlzs Darvins 1859. gada publicēja gramatu «Sugu izcelšanas dabiskas izlases ceļa jeb pielagotako saglabašanas cīņa par eksistenci», kura izklastīja savu evolūcijas teoriju. Teorētiskas atziņas te bagatīgi pamatotas ar faktiem. Liels šī zinatnieka nopelns ir dzīvas dabas evolūcijas procesa objektīva pieradīšana. Taču ievērojami lielaks ieguldījums zinatnē ir tas, ka Čarlzs Darvins materialistiski izskaidroja sugu rašanas un veidošanas procesu, mērķtiecību daba, atklaja un pamatoja evolūcijas mehanismu — šī procesa galvenos faktorus, struktūru un likumsakarības. Pateicoties šim zinatniskajam ieguldījumam, evolūcijas macība parvērtas par teoriju.

Darvins konstatēja, ka dzīvas būtnes potenciali spējīgas producēt ļoti daudz pēcnacēju. Bet no šī liela daudzuma tikai daži sasniedz vairošanas vecumu, jo visiem nepietiek iztikas līdzekļu. Parējie aiziet boja cīņa par eksistenci — tads ir Darvina pirmais svarīgais secinajums. Viņš uzsver, ka termins «cīņa par eksistenci» jaizprot plaša, metaforiska nozīmē — arī ka vienas būtnes atkarība no citam, ka viena īpatņa izdzīvošana un arī vairošanas. Atstat relatīvi vairak pēcnacēju — tas nozīmē uzvarēt cīņa par eksistenci.

Jau sen bija zinams, ka dzīvniekiem un augiem raksturīga īpašību un pazīmju mainība. Taču tieši Darvina lielais nopelns ir tas, ka viņš saskatīja eksistences cīņas un visparējas mainības kopsakarību un atklaja dabisko izlasi — mazak pielagotako bojaeju eksistences cīņa un piemērotako izdzīvošanu. Pat niecīga novirze kada pazīmē dažiem sugas īpatņiem var būtiski palielinat izredzes izdzīvot. Rezultata rodas visur daba vērojama mērķtiecība — dzīvo būtņu apbrīnojama pielagotība dzīves apstakļiem. Izlasei ir radošs raksturs — ta pakapeniski no paaudzes uz paaudzi uzkraj sīkas, bioloģiski lietderīgas izmaiņas un rezultata izraisa savstarpēji atšķirīgu jaunu formu tapšanu. Dabiskas izlases likumsakarību noskaidrošanai Darvins izmantoja kultūraugu un majdzīvnieku selekcijas pieredzi. Pēc tam rūpīgi analizēja šo likumsakarību atbilstību novērojumiem un uzkratajiem zinatniskajiem datiem par dzīvnieku un augu valsti.

Darvina laika vēl trūka zinatnisku datu par dabiskas izlases radošo darbību, sugu veidošanas mehanismu. Tapēc viņš savos pētījumos izmantoja modeļmetodi: pievērsas majdzīvnieku un kultūraugu mainībai, selekcijas praksei. Katras dzīvnieku un augu šķirnes īpatņiem raksturīga līdzīgu īpašību un pazīmju kopa, kam ir praktiska saimnieciska nozīme un kas, šķirnes īpatņus pavairojot saglabajas. Darvins parliecinoši pieradīja, ka šķirnes nav radušas pēkšņi, bet veidotas pakapeniski, krustojot prasmīgi izvēlētus vecakus un dabiskas izlases gaita uzkrajot cilvēkam vēlamas izmaiņas.

Tadejadi selekcionars, lietodams makslīgo metodisko izlasi, paaudžu maiņas gaita mērķtiecīgi parveido sakotnējo izejformu. Šadu cilvēka darbību var pielīdzinat evolūcijas procesam, kas noris dzīvaja daba. Tikai jaņem vēra, ka dabiska izlase veido formas, kas labak pielagojušas dzīves apstakļiem, bet cilvēks selekcionē šķirnes ar sev vēlamam īpašībam (augstražīgas, ar saldiem augļiem, dekoratīvas u.c). Darvins noradīja apstakļus, kas labvēlīgi makslīgajai izlasei: intensīva mainība, īpatņu lielais skaits, nevēlamu krustojumu novēršana un vecaku paru rūpīga izvēle, izlases uzkrajoša darbība. Darvins izdalīja arī tadu izlases formu ka neapzinata, ko var uzskatīt par parejas posmu no dabiskas uz makslīgo metodisko izlasi. Ar šo jēdzienu viņš saprot labako īpatņu saglabašanu vaislai, ko cilvēks praktizē kopš dzīvnieku pieradinašanas un augu kultivēšanas pirmsakumiem.

Cilvēka izcelšanas

Ja cilvēks ir īpašo dzīvo būtņu suga, tad ka tas notika un ka viņš kļuva tads? Ta ka cilvēku vienmēr ir interesējis viss, kas saistīts ar viņu pašu, mūsdienas ir izvirzītas teorijas, kas atspoguļo cilvēka rašanos un attīstību. Attīstoties cilvēku sabiedrībai mainījas arī uzskati par cilvēka izcelsmi: ta varēja notikt pēc Dieva gribas (teoloģiska versija), tikai cilvēkam specifisku īpatnību vienmērīgas un pakapeniskas uzkrašanas rezultata (evolūcijas teorija), negaidītas cilvēka uzvedības metamorfozes laika (psihoanalīze), iejaucoties kosmiskiem spēkiem (panspermijas doktrīna).

Koncepciju par cilvēka rašanos autori vēlējas pieradīt, ka tieši viņu noradītaja ceļa uz Zemes paradījies cilvēks ar tikai viņam raksturīgo īpašību kopumu. Ta vai cita pielagošanas pacēla cilvēku par citam dzīvajam būtnēm, radot īpašu dzīvo būtņu sugu.
Koncepcijas samēra bieži ir pilnīgi pretējas, tomēr tajas var atrast līdzīgas nostajas. Es sava darba talak apskatīšu plašak pazīstamas teorijas par cilvēka rašanos un noradīšu uz galvenajam hipotēzēm un to pamatojumu, kas aicina ticēt tieši šai konkrētajai teorijai un varbūtējo iemeslu, kadēļ ta radusies. Šīs apskatītas teorijas tiks sakartotas iespējamaja izvirzīšanas kartība, jo mainoties pašas cilvēces attīstībai un zinašanam mainījas arī tas attieksme pret dažadam paradībam, tai skaita pret savu izcelšanos.

Cilvēka izcelšanas, bioloģiska un sociala evolūcija.
Viens no vissarežģītakajiem un šobrīd visvairak diskutētajiem jautajumiem cilvēces senakaja vēsturē ir antropoģenēze - cilvēka rašanas jeb mūsdienu cilvēka fiziska tipa un sabiedrības sakotnējais veidošanas process. Ta gaita cilvēks pakapeniski nošķiras no dzīvnieku pasaules ka īpaša biosociala būtne. Liela mēra tas ir arī jautajums par cilvēces pagatnes un aizvēstures hronoloģisko sakumu.
Adams un Ieva. Antropoģenēzes jautajumi tiek aplūkoti arī dažadas reliģijas, mēģinot sniegt atbildi uz jautajumu, kada veida radies cilvēks, kada ir viņa saistība ar Dievu. Kristīga antropoģenēzes skatījuma avots ir Vecas Derības Pirma Mozus gramata, kura cilvēka paradīšanas aprakstīta ka Dieva radošas gribas akts. Ilgstoši šis stasts kristīgaja pasaulē tika uztverts burtiski. Tadēļ 19. gs. vidū starp Č. Darvina evolūcijas teorijas piekritējiem un atsevišķiem kristīgo konfesiju parstavjiem notika asas diskusijas. Mūsdienas, lai gan šadi viedokli par cilvēka rašanas un attīstības cēloņiem un tas būtību ir atšķirīgi, nepastav krasas pretrunas starp kristīgo un evolūcijas antropoģenēzes koncepciju. Atšķirības starp abam koncepcijam var formulēt šadi; evolūcijas teorijas atbalstītaji par kritērijiem, kas ļauj jebkuru būtni uzskatīt par cilvēku, atzīst morfoloģiskas un socialas paradības, bet kristīga pasaules uzskata piekritēji - Dieva dotas īpašas dvēseles kritēriju, kuru nevar pētīt ar tradicionalajam modernas zinatnes metodēm.
Citplanētieši? 20. gadsimta 60. gados tika veikts atklajums, kas ļava kritiski palūkoties uz evolūcijas teorijas pareizību un izvirzīt dažadas hipotēzes par antropoģenēzes saistību ar kadiem Zemes arējiem spēkiem. Tika konstatēts, ka, neņemot vēra specifiskas iezīmes, dzīvībai uz Zemes, sakot no mikroorganismiem un beidzot ar cilvēku, ir vienots ģenētiskais kods. Ja viennozīmīgi pieņemam Č. Darvina evolūcijas teoriju, konkrēta dzīva organisma ģenētiskajam kodam būtu būtiski jaatšķiras no cita organisma ģenētiska

koda. Tomēr šīs atšķirības ir samēra nelielas. Šis atklajums ļava izvirzīt pieņēmumu, ka viss dzīvais ir strauji attīstījies no kadas vienotas organiskas pirmmatērijas. Rezultata paradījas dažadas hipotēzes, kas dzīvības un līdz ar to arī cilvēka paradīšanos uz Zemes saka saistīt ar arpuszemes civilizacijam, 'citplanētiešu' iejaukšanos. Tomēr salīdzinajuma ar evolūcijas teoriju un faktiem, kas pierada antropoģenēzi evolūcijas ceļa, šīm hipotēzēm pagaidam nav tik parliecinošu pieradījumu. Mūsu zinašanu pašreizēja līmenī tas javērtē ka ļoti hipotētiskas, un parasti tam ir sensacionals raksturs.
Šķirtne starp cilvēku un dzīvnieku. Cilvēka ilgstošas evolūcijas gaita parmaiņas, kas iezīmē mūsu senako priekšteču 'cilvēciskošanos', norisa ļoti lēnam, Pastav dažadi viedokli par to, kad un sakot ar kuru būtni iespējams runat par Homo ģints sakumu, par senakajam cilvēkveidīgajam būtnēm. Lai risinatu sarežģīto robežjautajumu 'cilvēks - dzīvnieks', antropoģenēzes evolūcijas teorija pieņemts izvirzīt divus kritērijus - morfoloģisko un socialo. Morfoloģiskais kritērijs ietver sevī pētamas būtnes un mūsdienu cilvēka fizisko līdzību, tas ķermeņa uzbūves īpašības, kuras raksturīgas Homo sapiens. Pie tadam pieder stavusstaigašana, smadzeņu apjoms un uzbūve, galvaskausa struktūras īpatnības, rokas precīzijtvēriens3 un dažas citas pazīmes. Socialais kritērijs ir būtnes spēja darinat darbarīkus un apzinati lietot tos apkartējas vides izmantošanai un parveidošanai. Neskatoties uz šiem kritērijiem, antropoģenēzes pētnieku vidū vēl joprojam nav viennozīmīga viedokļa par Homo ģints attīstības pirmsakumiem. Pētniecības problēmas un neapstrīdama viedokļa izvirzīšana ir apgrūtinata, jo seno cilvēkveidīgo būtņu kaulu fosilas paliekas atrod nelielu fragmentu veida, seno plēsoņu un dabas procesu nopietni bojatas. Arī pirmo makslīgi darinato akmens darbarīku sakotnējas formas ir ļoti neizteiktas, maz atšķiras no dabas procesos nejauši sašķeltiem akmeņiem. Nereti ir grūti pieradīt šadu darbarīku saistību ar to vai citu cilvēkveidīgo būtni.
Antropoģenēzes virzītajspēki. Līdztekus kritērijiem, kas ļauj nošķirt cilvēkveidīgas būtnes no dabas pasaules, būtisks ir arī jautajums par antropoģenēzes virzītajspēkiem - tiem apstakļiem, kas noteica cilvēka rašanos un attīstību. Kristīgaja pasaules uzskata par antropoģenēzes virzītajspēku tiek atzīts Dievs, Dieva griba, turpretī antropoģenēzes evolūcijas teorija - mainīga apkartēja vide, kuras apstakļi noteica cilvēka attīstību. Vides nozīmīgo lomu pamato 20. gs. otras puses pētījumi, tadējadi papildinot vienkaršotos un nekonkrētos sakotnējos priekšstatus par evolūciju un dabisko izlasi. Parmaiņas apkartēja vidē ietekmēja attīstību primatu karta, ka rezultata ilgstošas evolūcijas gaita radas mūsdienu cilvēks. Pastav divējadi uzskati par vides nozīmi cilvēka veidošanas procesa. Pirmas grupas piekritēji uzskata, ka jebkura dzīvo organismu populacija dabiski, neatkarīgi no arējiem apstakļiem rodas un pastav jaunas mutacijas. Noteiktos vides apstakļos notiek to izlases process un izplatas videi piemērotakas formas. Mainoties arējiem apstakļiem, sekmīgi attīstas un uzplaukst jaunas, atbilstošajiem vides apstakļiem vispiemērotakas mutacijas. Tadējadi videi tiek ieradīta pasīva loma. Otrs virziens ierada vides faktoram daudz nozīmīgaku vietu, pieņemot, ka tieši vide, tas apstakļu izmaiņas rada jaunas mutacijas, no kuram nostiprinas un gūst talaku attīstību sekmīgakas, konkrētiem apstakļiem atbilstošakas. ‘’pašreiz antropoģenēzes pētnieku lielaka daļa uzsver vides aktīvo lomu. Paleoantropologs R. Līkijs ir atzīmējis, ka cilvēks liela mēra ir nejaušības, izdevīgu vides apstakļu lolojums, ko veidojuši dabiskas izlases likumi.

Izmantota literatūra

1.Bioloģijas rokasgramata, Dz.Prozona, L.Sausiņa – Bioloģija Zvaigzne ABC

2.Bioloģija vidusskolai, Dz.Prozona, L.Sausiņa – Zvaigzne ABC

3. https://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%8C%C4%81rlzs_Darvins

4. https://www.gudrinieks.lv/referati/eseja-domraksts/cilveka-evolucija.html