Sūnu uzbūve, nozīme, vairošanas.

Saturs.

Sūnas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 3.lpp

Sūnu uzbūve . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 4.lpp

Sūnu nozīme . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 5.lpp

Sūnu vairošanas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 8.lpp

Sūnas.

Ikviena meža sastavdaļa ir sūnas. Tas atrod gan mežu zemsega, gan arī uz koku stumbriem un zariem ka virsaudžus – epifītus. Sūnas ir tundru pavēlnieces, purvu un kūdraju radītajas, ziemeļmežu un tropisko lietus mežu rota. Sūnas ir strautu un upju dzīvie regulatori, bez kuriem sakas nekartība planētas ūdens saimniecība. Starp augstakajiem augiem sūnas ir paši primitīvakie augi, kuriem ir stumbrs un lapas, bet nav vadaudu un sakņu. Šie augi aug arī uz pašas nabadzīgakas augsnes, pašos nežēlīgakajos apstakļos. Galvenais augšanas nosacījums – ūdens pietiekamība. Ūdens ir nepieciešama augšanai, vairošanas. Pasaulē ir aptuveni 27 000 sūnu sugas, Latvija 485 sugas un no tam 203 aizsargajamas. Sūnam nav vadaudu sistēma un tapēc tas neizaug lielas un labak aug mitras vietas. Sūnam ir raksturīga paaudžu maiņa. Sūnas pēc vairakam pazīmēm atšķiras gan no zemakajiem augiem, pie kuriem pieskaita baktērijas, aļģes un ķērpji, gan arī no citiem augstakajiem augiem- paparžaugiem, kailsēkļiem, sēklaugiem. Sūnaugu nodalījumu iedala divas klasēs: aknu sūnas un lapu sūnas. Aknu sūnas ir primitīvakas, to vienkaršakas formas ir lapoņveida un iezīmēpareju uz vasas augiem. Augstak attīstītajam aknu sūnam un lapu sūna vienmēr redzams stumbrs ar lapam- tipiski augstako augu iezīme. No lapu sūnam aplūkosim sfagnus (kūdras sūnas) (sk.1.att.) un lačsūnas, kuras dažkart sauc arī par dzegužliniem. Tas Latvija ir ļoti izplatītas. Sūnas partika parasti neizmanto, bet tam ir daudzu citu nozīmju.

(1.attēls.)

Sūnu uzbūve.

Sūnas ir augu nodalījums. Taja ietilpst primitīvakie augstakie augi. Sūnas ir senas izcelsmes sporaugi, kas ir lapoņveidīga vai ar stumbru uz lapam. Lapas ir viens no augstako augu pamatorganiem, kurš, izmantojot saules staru enerģiju, veic fotosintēzi- primaro organisko vielu veidošanu, ka arī transpiraciju un gazu apmaiņu apkartējo vidi. Bet savukart pa stumbru notiek vielu transportēšana. Sūnam atšķirība no parējiem sauszemes augiem nav vadaudu sistēmas, pa kuru parvadīt ūdeni un barības vielas. Ta ka sūnam nav vadaudu, tas neizaug lielas un labak aug mitras vietas. Saknes aizstaj rizoīdi- nezaroti vai zaroti šūnu pavedieni ar kuriem sūnas piestiprinas pie substrata , uzņem ūdeni un barības vielas, ka arī saista atsevišķus sūnu stumbrus valēnas, tadējadi sekmējot ūdens un barības vielu atraku parvietošanos. Piemēram, Lačsūnas (gametofīta) galotnē starp lapu rozītēm attīstas vairošanas organi- gametangija. Vīrišķajos gametangijos- anterīdijos attīstas spermotozoīdi, bet sievišķajos gametangijos- arhegonijos- olšūnas. Tas notiek dzimumvairošanas laika. Sūnam vēl ir sporu vacelīte, kura mejotiski dalošanas rezultata rodas haploidalas sporas. Tada ir sūnu uzbūve (sk. 2. att.)

(2.attēls)

Sūnu nozīme.

Sūnam ir ļoti labi augšanas apstakļu un piesarņojuma indikatori. Vides piesarņojumu izraisa sūnu dzīvīguma pazeminašanos, pat to bojaeju, sugu nomaiņu. Notiek arī dažu sūnu sugu izplatības paplašinašanas sakara ar šo sugu labaku piemērotību mainītajiem vides apstakļiem. Cilvēka ietekmētajas teritorijas pēdējos gadu desmitos arvien lielakas platības aizņem sausienes skrejlape, parasta ūsaine, gaiša šķībvacelīte, parasta spuraine, struplapu īsvacelīte, parasta maršancija. Sugas ir nozīmīgs augu komponents- tas aiztur mitrumu, veido kūdru un trūdvielas, kavē augsnes eroziju. Sūnas būtiski ietekmē citu augu un dzīvnieku dzīves vidi. Barība dzīvnieki tikpat ka sūnas neizmanto, (retumis to lapas izmanto laputis un gliemeži, bet sporu vacelītes-peles). Lielaka daļa putnu sūnas vac ligzdu vīšanai. Sūnu majoklis ir arī kamenēm. Liela ekonomiska nozīme ir sfagniem. Sfagni ir galvenie kūdras veidotaji. Sūnu jeb augstajos purvos kūdra veidojas, atmirstot sfagnu stumbra apakšējai daļai. Sfagnu galotne turpina augt gadiem ilgi. Sfagnu lapas sastav no divu veidu šūnam- hlorofilšūnas, kas satur hlorofilu un piedalas fotosintēzē, un hialīnšūnas (šūnas bez hlorofila), kas piedalas ar ūdeni un saglaba to ilgu laiku, tadējadi nodrošinat augu ar ūdens rezervēm. Sfagni jeb kūdras sūnas ir daudzgadīgi augi, kuru vairums sastopams sūnu jeb augstajos purvos. Sfagnu velēnas ir bali zaļa, brūngana vai arī iesarta krasa. Sfagnu stumbrs ir zarains, bez rizoīdiem. Uz ta redzemi dažadi zari. Jaunie zari stumbra galotnē veido vairak vai mazak blīvu rozeti. Turpretī zemak uz sfagnu stumbra redzemi divējada   tipa zari pušķos- vieni, kas horizontali atstav no stumbra,- atsevišķie zari, un otri, kuri cieši pieguļ pie stumbra, - nokarenie zari. Šie zari līdz ar stumbru veido vertikalu kapilaru sistēmu, kura nepartraukti uzsūc ūdeni. Sfagnu zarus un stumbru klaj daudzas, sīkas, balganas lapas, kuras sastav no divejada tipa šūnam. Hlorofilšūnas ir garas un izlocītas. Tas satur hlorofilu un ir zaļa krasa. Hialīnšūnas ir ievērojami lielakas, bet tas ir gaišas, balas un hlorofilu nesatur. Sausa stavoklī tas var piepildīties ar ūdeni un to saglabat ilgaku laiku. Sfagnu šūnas spēj uzsūkt milzīgu ūdens daudzumu, mkas 20-25 reizes parsniedz sfagnu sauso masu. Starp sfagnu stumbra galotnes rozešu zariem attīstas dzimumvairošanas organi- anterīdiji un arhegoniji. Anterīdijos attīstas vīrišķas gametas- spermotozoīdi, bet arhegonijos- sievišķas gametas- olšūnas. Šīm gametam saplūstot, rodas zigota, ka sir diploidala. No tas izaug diploidals sporogons, kas sastav no katiņa un sporu vacelītes, kura izveidojas sporas.

Kūdra ir viena no Latvijas ievērojamakajam dabas bagatībam. Purvu kopplatība Latvija sasniedz 6401 km², jeb 9,9% no valsts teritorijas. Augstie purvi (sk.3 att parasti ir veidojušies no zaļu un parejas purviem. Zaļu purva ir bagatīgi barošanas apstakļi, bet liela mitruma dēļ augu atlieku sadalīšanas ir lēna un tadēļ uzkrajas kūdra. Ta nu kūdra krajas, krajas, un pamazam tas slanis kļūst aizvien biezaks. Augi, kas uz ta aug, pamazam paceļas aizvien augstak, jo aizvien biezaks kļūst kūdras slanis zem tiem. Pamazam šī kūdra nosprosto augu saikni ar mineralvielas saturošajiem gruntsūdeņiem – šie ūdeņi vairs netiek kūdrai cauri līdz augiem. Vienlaicīgi samazinas arī virszemes noteces ūdeņu piekļūšana purvam, jo kūdras slanis ir aizpildījis visu ieplaku un pat pacēlies virs tas. Sūnu purva augu sega bieži barojas tikai no nokrišņiem. Mitra klimata sfagni strauji aug un visa purva virsma paceļas par apkartni. Purva centra daļa paceļas straujak, jo sfagni te saņem visu nokrišņu ūdeni, bet gar purva malam ūdens straujak aiztek. Tadēļ dažreiz sūnu purva virsa atgadina kupolu vai lēcu. Ta veidojas augstais purvs, ko sauc arī par sūnu purvu un par lietus purvu, jo taja aug galvenokart sfagnu sūnas un tas ūdeni saņem tikai no atmosfēras nokrišņiem. Turklat, ta ka purva centrala daļa ir paaugstinata, nokrišņi notek pa purva virsmu uz purva malam. Sfagnu sūnam ir dažadi pielagojumi ūdens uzkrašanai. Turklat lielais kūdras slanis zem augiem satur lielu ūdens daudzumu, kas gandrīz nekad neizžūst. Tomēr sausas vasaras dienas augsta purva virspuse var patiešam izžūt. Ta rezultata dažviet var atrast uz sfagnu sūnam augošus ķērpjus – sauso vietu iemītniekus. Sūnu purviem raksturīgi ciņi, lamas un ieplakas. Atšķirīga ir veģetacija purva malas. Lamas ir lielas un pastavīgi ar ūdeni pildītas ieplakas un jau līdzinas maziem purva ezeriem. Tajas var sastapt peldošos ūdensaugus, piemēram, sniegbalto un balto ūdensrozi. Lamu malas bieži aug dūkstu grīslis. Kūdrai un augstajiem purviem ir liela nozīme. Kūdrai ir liela praktiska nozīme. To izmanto par kurinamo, pakaišiem, tīrumu mēslošanai, bet rūpniecība no kūdras iegūst dažadas vielas, piemēram, metilspirtu (koka spirtu), karbolskabi, plastmasas, izolacijas platnes un citus. Sfagniem ir raksturīgas antiseptiskas īpašības. Tadēļ jau no senatnes tos lieto strutojošo brūču un audzēju arstēšanai. No sfagniem izdalīta īpaša antiseptiska viela- sfagnols. Bet sūnam ir arī negatīva nozīme- tas var būt ka nezales, kaitēkļi, veicina pūšanu. Daudzi cilvēki mēģina no sūnam atbrīvoties, jo tas traucē augt ziediem un mauriņš arī tik skaits neizskatas. Lai no sūnam atbrīvotos parasti izmanto dažadu fungicīdu veidus. Tomēr daudzi cilvēki uzskata, ka sūnas zaliena izskatas ļoti labi un tas ir tikai stereotips, ka tas ir jaiznīcina. Bet sadzīvē sūnas izmanto starp dubultlogiem, ka arī dekoratīvajos vainagos. Sūnas izskatas ļoti skaistas dažadakajas kompozīcijas un tamlīdzīgi. Tatad sūnam tomēr ir diezgan liela nozīme daba, cilvēku un dzīvnieku dzīvē.

(3. attēls.)

Sūnu vairošanas.

Sūnam ir īpatnēja attīstība. Pilns attīstības cikls ilgst no sporas dīkšanas līdz sporu nogatavinašanai sporu vacelītē (sk. 4. att. ). Šaja cikla notiek divi pilnīgi atšķirīga paaudžu mija. Spora, nonakusi augšanai labvēlīgos apstakļos, uzdīgst, attīstas neliela, zaļa, platnīšveida vai zarota pavedienveida protonēma jeb pirmdīglis, no kura izaug sūna – zaļais augs (dzimumpaaudze jeb gametofīts).Uz tas attīstas dzimumvairošanas organi- arhegoniji (sievišķie) un anterīdiji (vīrišķie), kas veido dzimumšūnas- gametas. Olšūnai (sievišķajai gametai) un divvicainajam spermotozīdam (vīrišķajai gametai) saplūstot, rodas zigota. No tas attīstas sporogons (bezdzimumpaaudze jeb sporofīts), kas veido sporas. Sporogons sastav no katiņa- setas – un sporu vacelītes. Seta ar īpašu piesūcekni (haustoriju) piestiprinata pie zaļa auga (gametofīta) un uzņem no tas barību vielas ( sporogons bez gametofīta nevar eksistēt). Katra sporu vacelītē nogatavojas daudz sporu, no kuram atkal attīstas protonēma, un sakas nakamais sūnu attīstības cikls. Sūnu sporas parasti nogatavojas pavasarī un rudenī, dažam sūnam arī ziema.

Biežak neka ar sporam sūnas vairojas veģetatīvi – jauns augs var izaugt no stumbra, zara, lapas vai jauna sporogona gabaliņa, ka arī no īpašiem veģetatīvas vairošanas organiem vai vairšūnam. Zaļajai divzobei un trauslajai vijzobītei ļoti viegli nolūst lapas (šīs sūnas vienmēr izskatas ka aplauzītas); no nolūzušajam daļam izaug jauni augi. Ja zari vai lapas nolūzt periodiski noteikta laika un vieta tikai pēc nogatavošanas (dalītajšūnu izveidošanas), tos sauc par vairzariem vai vairlapam. Vairzari ir tievaki par parastajiem zariem, izaug garaki par sūnu blīvo velēniņu un viegli nolūzt. To lapas var būt reducētas, mazakas par parējo augu lapam un blīvak sakartotas. Dažam sūnam vairzari reducēti līdz mikroskopiski maziem vairpumpuriem, kas atrodas lapu žaklēs. Varlapas dažkart ir ļoti mazas un attīstas blīvos pušķos katiņveida dzinuma gala. Vairgumiņi ir lielaki par vairpumpuriem, bet bez lapu aizmetņiem, attīstas ar rizoīdiem. Sūnam bieži veidojas daudzšūnu, retak vienšūnu vairķermeņi; tie ir zaroti vai nezaroti, attīstas pušķos vai pa vienu lapu žaklēs, lapu gala, uz lapu platnes, dzīslas vai protonēmas, ka arī īpašas kausveida (četrzobēm, maršancijam) vao kolbveida tvertnēs (blazijam). Vairķermeņi izaug tiesi uz lapas vai uz īpašas pamatnes, no kuras dažkart var veidoties daudz vairķermeņu. Vairsūnas veidojas lapas gala vai no lapoņa virsmas pēc augšēja apvalka sairšanas. Dažkart veģetatīvas vairošanas funkciju masveidīgi parņem lapas platnes šūnas- tas dalas, izlobas no lapas un veidojas par jauniem augiem. Vairķermeņi un vairšūnas parasti atdalas sausa laika. Sūnas bieži veģetatīvi vairojas jau protonēmas stadija- uz tas veidojas pumpuri , no kuriem izaug jauna augu velēniņa. Dažkart protonēma ir ļoti trausla un lūst no mazaka pieskariena. Parastajai bumbiervacelītei gandrīz starp visam protonēmas šūnam veidojas īpašas dalītajšūnas. Šajas vietas protonēma lūst, katrs tas posmiņš var veidot jaunu velēniņu. Vairakam sūnu sugam augsnē stiepjas primarais stumbrs, no kura virs augsnes izaug daudzi taisni stavoši sekundarie stumbri. Ja primarais stumbrs tiek bojats un partrūkst, katrs sekundarais posms var kļūt par atsevišķu augu. Sūnam veģetatīva vairošanas sekmē nelabvēlīgi apstakļi- sausums, zema gaisa temperatūra, slikts apgaismojums, organisma novecošanas. Veģetatīvai vairošanai īpaši raksturīga uz koka stumbriem un trupošas koksnes augošam sūnam. Ta ka katrai sugai ir specifisks veģetatīvas vairošanas veids, to var izmantos ka pazīmi sūnu sugas noteikšanai. Veģetatīvie vairošanas organus, tapat ka sporas, izplata vējš, ūdens, kukaiņi, putni un citi dzīvnieki, arī cilvēki. Gan veģetatīvie vairošanas organi, gan sporas dīgst tūlīt pēc nokļūšanas uz piemērota substrata vai pēc miera perioda. Sakuma attīstas protonēma, bet no tas- jaunie augi, kas veido velēniņu. Augiem zarojoties, velēniņa ar laiku palašinas. Vairakam velēniņam saplūstot, pamazam izveidojas krašņa un mīksta sūnu sega, kas sedz zemi purvos, mitras pļavas, parklaj laukakmeņus, dolomīta un smilšakmens klintis, koku stumbrus. Vairakums no sūnam ir daudzgadīgas, to vecakas daļas pakapeniski atmirst , bet zari kļūst patstavīgi. Daudzas sūnu sugas var vairoties gan ar sporam, gan veģetatīvi un, ja vien tas nav pielagojušas augšanai uz reti sastopama substrata, tad ir plaši izplatītas visa pasaulē.

(4.attēls)

Izmantota literatūra.

o       https://latvijas.daba.lv/biotopi/purvi.shtml#v202

o       https://www.ldf.lv/pub/?doc_id=28479

o       https://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=93&what=32

o       https://mapx.map.vgd.gov.lv/g3inflv/noveroumi/nv08.hm

o       https://lv.wikipedia.org/wiki/Pirmsvasas_augi

o       V. Egle „Bioloģijas rokasgramata” 1995. gada, Apgadats „Zvaigzne ABC” , 115- 118.lpp.