UZŅĒMĒJDARBĪBAS ATRAŠNAS VIETAS IZVĒLE

Uzņēmējdarbības atrašnas vietas izvēle

Atrašanas vietas izvēle ir ļoti svarīgs jautajums. Tapat ka uzņēmuma tiesiskas formas un uzņēmuma apvienošanas formas izvēle nosaka to kada būs ta uzbūve. Lēmumam par atrašanas vietas izvēli ir ilgstoša iedarbība, jo bieži, it sevišķi lielos uzņēmumos to mainīt ir ļoti grūti. Uzņēmums parasti izvēlas tadu atrašanas vietu, ar kuras palīdzību tas varēs sasniegt ta galveno mērķi- gūt ilglaicīgu peļņu. Ta ka dažadam uzņēmējdarbības vietam ir dažadas izmaksas un ieņēmumi (transporta izdevumi, darba algas, zemes gabalu cenas, rentes, nodokļu lielums, realizacijas iespējas), peļņas maksimumu var sasniegt tad, kad, visam citam nemainoties (ceteris paribus), starpība starp vietas nosacītajiem ienakumiem un izmaksam ir vislielaka. Nosakot šo starpību, balstas uz neto peļņu, kas paliek pēc nodokļu atvilkšanas, nevis uz bruto peļņu, jo nodokļi arī var būt atkarīgi no atrašanas vietas. Tas nozīmē, ka bruto peļņa atkarība no atrašanas vietas var tikt pakļauta dažadiem nodokļu lielumiem.

Domajot par optimalu atrašanas vietu, jaņem vēra daudz faktoru, kas viens otru ietekmē, un viens ar otru konkurē. Atrašanas vieta vienmēr ir bijusi izšķiršanas starp izmaksu priekšrocībam un realizacijas priekšrocībam.

Uzņēmējdarbības vietas teorija pirmoreiz sistematiski tika attēlota Alfrēda Vēbera 1909. gada iznakušaja darba “Par rūpniecības atrašanas vietu”. Viņš arī ieviesa atrašanas vietas faktora jēdzienu. Vēbers ar atrašanas vietas faktora saprata “sava ziņa stipri norobežotu priekšrocību, kura kadai saimnieciskai darbībai iestajas tad, kad ta norisinas noteikta vieta vai noteiktu veidu vietas.” Viņš par šiem faktoriem uzskatīja darba izmaksu lielumu, transportu izmaksu lielumu un aglomeraciju. Modernajas teorijas vēra ņem arī realizēšanas faktoru.

Ne visi uzņēmumi savas atrašanas vietas izvēlē ir brīvi. Atsevišķam saimniecības nozarēm atrašanas vietu jau ir noteikusi daba, piemēram, kalnrūpniecība, kuģu būve, HES u.t.t. Citi uzņēmumi neizvēlas atrašanas vietu saimniecisku, bet personīgu interešu vadīti (piem. pamata var būt ģimenes tradīcija vai citas personīgas preferences). Dažiem uzņēmumiem nepieciešams varas nesēja pretīmnakšana (piem., spēļu bankas). Palielinas to likumu priekšrakstu skaits, kas attiecas uz dabas aizsardzību. Īpaši tas attiecas uz apgabaliem, kuros ir liela rūpniecības koncentracija, kuras gaisa piesarņojums ir pamatīgi liels. Tas prasa lielus ieguldījumus, tadējadi var samazinaties šadu atrašanas vietu pievilcība.

Jau pastavošiem uzņēmumiem var rasties saimnieciski ierobežojumi, ja mainas saimnieciskie apstakļi, un optimalaka kļūst kada cita atrašanas vieta, toties izmaksas, kas saistītas ar uzņēmuma parvietošanu ir augstakas ka sagaidama papildus peļņa ko sniedz šī jauna atrašanas vieta. Šada gadījuma notiek t.s. atrašanas vietas sadalīšana. Tas nozīmē saimniecisko aktivitašu daļas parvietošana uz citam vietam. Rūpniecības uzņēmumi, kas pirms gadu desmitiem tika nodibinati arpus pilsētam, izplešoties tam, ir ieauguši šajas pilsētas. Ta ka tagad tos aptver dzīvojamie rajoni, tiem vairs nav iespējam izplesties vieta, kur tie atrodas. Turklat šiem uzņēmumiem japieņem lielaki transporta izdevumi, sakara ar transporta situacijas pasliktinašanos vai papildus dabas aizsardzības pasakumiem, kas nebija arpus dzīvojamiem rajoniem. Darba algas iekšzemē var būt lielakas neka arzemēs. Tam var sekot atrašanas vietas sadalīšana: darbietilpīgu ražošanu parvietošana uz arzemēm.

Atsevišķie faktori, kas nosaka atrašanas vietas izvēli var sava starpa konkurēt. Tie var būt, piem., izdevīgas darba izmaksas (zemas algas), turpretī slikti satiksmes nosacījumi un tadējadi augstas materialu un gatavo fabrikatu transportēšanas izmaksas. Atrašanas vietu faktoru konkurence liek uzņēmumam uzmanīgi izvērtēt visdažadakas iespējas , lai izvēlētos savu uzņēmējdarbības atrašanas vietu. Visizdevīgakais variants ir tad, kad ir iespējams gūt vislielako peļņu, tatad ar vislabako ieguldīta kapitala rentabilitati.

Uzņēmumiem, kam atrašanas vietas izvēle nav atkarīga nedz no ģeografiskiem, tiesiskiem, saimnieciskiem, nedz personīgiem ierobežojumiem, lielakoties ir jaatbild uz četriem jautajumiem. Vispirms japieņem lēmums attiecība uz nodokļu atšķirībam, respektīvi, algu izmaksu lielumu. Jaskatas vai uzņēmums jabūvē pašu zemē vai arzemēs (starptautiska, resp., internacionala atrašanas vietas izvēle). Pēc tam jaatbild uz jautajumu, kada reģiona iekartot uzņēmumu tautsaimniecības iekšienē (interlokalas atrašanas vietas izvēle). Kad tas ir noskaidrots, piem., ir izvēlētas noteikta pilsēta, rodas jautajums par izdevīgu vietu šaja pilsēta (lokalas atrašanas vietas izvēle). Visbeidzot uzņēmuma iekšienē optimali jasakarto ta atsevišķas nodaļas (uzņēmuma iekšējas atrašanas vietas izvēle).

Ar uzņēmuma iekšējam atrašanas vietam nodarbojas specialas uzņēmējdarbības macības. Rūpniecības uzņēmuma iekšējo atrašanas vietu problēmas saistas ar ražošanas norisi un tadējadi ar iekšējam transportēšanas izmaksam. Atsevišķo nodaļu sakartojumam ir jabūt tadam, ka parējam neminoties, transporta izmaksas ir vismazakas. Universalveikalos atsevišķo nodaļu sakartojums daļēji ir atkarīgs no satiksmes (nodaļas, kuras tiek apmeklētas vairak, novieto pirmaja stava, lai nevajadzētu virzīt pircēju plūsmas cauri visai veikalam), daļēji- no noieta un reklamas (pa ceļu līdz vairak pieprasītam precēm tiek piedavatas mazak pieprasītas vai vēl līdz šim pardošana nebijušas preces).

Talak nedaudz sīkak par kritērijiem pēc, kuriem vadas izvēloties atrašanas vietas. Ka jau pirms tam noskaidrojam, izšķir nacionalo un internacionalo atrašanas vietas izvēli. Nacionalaja atrašanas vietas izvēlē var būt šadas orientacijas:

a)      orientēšanas uz materialiem (izejvielam);

b)      orientēšanas uz darbu;

c)      orientēšanas uz nodokļiem;

d)      satiksmes un enerģija orientacija;

e)      orientēšanas uz dabu;

f)        orientēšanas uz noietu.

Par orientēšanos uz materialiem runa tad, kad, izvēloties atrašanas vietu, vadas pēc vislētakajam transporta izmaksam, lai iegadatos ražošanai nepieciešamas izejvielas un palīgvielas. Sevišķa nozīme transportēšanas izmaksam ir tad, kad ražošana nepieciešams vairak izejvielu neka tas pēc tam paliek gala produkta.

Uzņēmumos, kuri ir ļoti darbietilpīgi, kur daudz tiek patērēts cilvēku darbaspēks, izšķiroša loma pieder faktoram “darba izmaksas”. Agrak darba orientēšanas izpaudas ka zemako darba algu meklēšana. Tagad liela nozīme tiek piešķirta darba spēka kvalifikacijai.

Nav grūti secinat, ka atšķirīgas valstu nodokļu sistēmas ir pamata dažadai saimnieciskai un politiskai attīstībai dažadas valstīs. Tas skaidri izpaužas starp valstīm un protams ietekmē uzņēmējdarbības atrašanas vietas izvēli. Mazak iespējams tas liekas nacionalajas robežas. Tam pamata var būt speciala valsts uzņēmējdarbības atrašanas vietas politika vai apstaklis, ka valstij ar konstitūcijas palīdzību vai citadu iemeslu dēļ nav izdevies uzturēt vienlīdzīguma principu likumu izpildē.

Daudzi uzņēmumi ir orientēti uz satiksmi, tadēļ dod priekšroku lielam parkraušanas vietam (ostas pilsētam), blakus arī satiksmes mezglu punktiem vai parkraušanas vietam no zemes uz iekšējo kuģošanas satiksmi.

Šeit pieder, piemēram, naftas sabiedrības, kokvilna tirdzniecība, kafijas grauzdētavas un kafijas un tabakas nosūtīšanas darījumi, labības tirdzniecība u.c. Orientēšanas uz satiksmi rodas, cenšoties minimizēt transporta izmaksas un kad pastav nepieciešamība parejai uz citu transporta līdzekli. Transporta uzņēmumi nav transportorientēti, bet gan noieta orientēti: tie izvēlas atrašanas vietas, pie kuram ir lielakais pieprasījums pēc transporta pakalpojumiem.

Pretstata transporta orientacijai orientacija uz enerģiju mūsdienas ir zaudējusi savu izšķirošo nozīmi, par cik ūdens un ogles ka enerģijas nesēji ir atkapušies no atrašanas vietas neatkarīgas energosagades priekša. Ka izņēmumu var minēt energoietilpīgas ražotnes (piem., alumīnija apstrade) un tadus uzņēmumus, kam ir pašiem savas spēkstacijas.

Pēdēja laika ir palielinajusies likumdevēju vērība un aktivitates, kas saistītas ar dabas aizsardzību. Tadēļ dažas atrašanas vietas, piem., dzīvojamo rajonu tieša tuvuma vai īpaši aizsargajamos dabas apgabalos, vairs vispar nav pieejamas vai ir saistītas papildus izdevumiem. Izmaksas par dabas aizsardzību visas vietas nav vienadas, un tam var būt liela nozīme atrašanas vietas izvēlē. Ta, piemēram, blīvi apdzīvota reģiona priekšrocības var būt darbaspēka ieguvē vai, skatoties no noieta vai transporta pozīcijam. Tam visam svītru var parvilkt izmaksas, kas saistītas ar dabas aizsardzību, kas mazak apdzīvotos reģionos var būt ievērojami zemakas. Uz optimalam realizacijas iespējam orientējas galvenokart vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības uzņēmumi vai noteiktas saimniecības nozares, kam jabūt cieša kontakta ar noieta apgabaliem, jo viņu realizacijas iespējas ir relatīvi ierobežotas, piem., partikas ražošanas uzņēmumi, alus darītavas, celtniecība u.c.

Ja uzņēmums ir pieņēmis lēmumu par atrašanas vietu tautsaimniecības iekšienē, ievērojot attiecīgos faktorus un izvēlējies atbilstošu vietu, tad, izvēloties telpas pilsētas iekšienē, uzrodas jaunas problēmas: izmaksas par zemes gabalu, iespējas izplesties, satiksmes apstakļi (piem., sliežu pieslēgums), dabas aizsardzības priekšraksti (notekūdeņi, izplūdes gazes, troksnis) un celtniecības priekšraksti (laukuma ierobežojums lielajiem mazumtirdzniecības uzņēmumiem).

Saimniecības internacionalizēšanas ir novedusi pie ta, ka ne tikai multinacionali koncerni, bet arī starpvalstu uzņēmumi savas saimnieciskas aktivitates ir sadalījuši pa vairakam zemēm. Principa šiem uzņēmumiem pastav iespēja, vai nu eksportēt pašmaju produkciju vai iesaistīties atbilstošos tirgos ar tiešajam investīcijam. Tiešas investīcijas darbojas pēc šadiem principiem:

uzņēmuma nodibinašana vai nopirkšana arzemēs;

filiales izveidošana vai nopirkšana arzemēs;

uzņēmuma ražošanas daļu izveidošana arzemēs;

uzņēmuma daļu nopirkšana arzemēs (piem., akciju daļa).

Izšķiroties par atrašanas vietu arzemēs tiek ņemti vēra iepriekšminētie kritēriji, salīdzinot tos ar savu valsti un citu valstu starpa.

Valstīm, kuras ir relatīvi zems nodokļu slogs (t.s. nodokļu paradīzes jeb nodokļu oazes), ka uzņēmējdarbība atrašanas vietai vai filiales atrašanas vietai, vai nu atkal ka uzņēmuma vadības atrašanas vietai protams ir lielaks pievilkšanas spēks. Lai neliegtu iespēju uzņēmumam izvēlēties piemērotu atrašanas vietu, starp valstīm tiek slēgti līgumi par dubulto neaplikšanu ar nodokļiem.

Marcis Nēliuss. Izmantota literatūra

Günter Wohe „Einfäuhrung in die Allgemaine Betriebwietschaftslehre“, 19.Auflage, Verlag Franz Vahlen, München, 1996