Atsevišķu halogēnogļūdeņražu parstavji

Atsevišķu halogēnogļūdeņražu parstavji

Šķīdinataji

Tie ir metilēnhlorīds CH₂Cl₂, hloroforms CHCl₃, tetrahlorogleklis CCl₄, 1,2-dihloretans CH₂Cl-CH₂Cl, tetrahloretilēns CCl₂=CCl₂, trihloretilēns CCl₂=CCl₂, hlorbenzols C₆H₅-Cl. Šie savienojumi labi šķīdina nepolaras vai mazpolaras vielas – sveķus, taukus, vaskus, lakas, kaučukus, sēru u.c. Ķīmiski inertos un maztoksiskos tetrahloretilēnu un trihloretilēnu lieto apģērbu ķīmiskaja tīrīšana.

Freoni ir fluoru saturoši galvenokart metana un etana atvasinajumi. Parasti freonu molekulas satur arī hloru, retakbromu. Freoni praktiski nešķīst ūdenī un citos polaros šķīdinatajos, bet labi šķīst nepolaros šķīdinatajos. Pavisam pazīstami ap 40 dažadu freonu, lielaka daļa no tiem atrod pielietojumu rūpniecība. Pazīstamakie freoni ir trihlorfluormetans CCl₃F, dihlordifluormetans CCl₂F₂ un citi.

Freoni ir gazveida vielas vai gaistoši šķidrumi bez krasas un smaržas. Tie nav degoši vai spradzienbīstami un ir relatīvi maztoksiski. Freoni ir ķīmiski inerti, taču, karsējot virs 250°C, sak sadalīties, veidojot indīgus produktus, piemēram, fosgēnu Cl-CO-Cl.

Freonus to īpašo termodinamisko īpašību dēļ var lietot par aukstumnesējiem – ledusskapjos, kondicionētajos, par propelentiem aerosolu balonos. Dažus freonus lieto organiskaja sintēzē.

Freoni, pēc dažiem pētījumiem, veicina Zemes ozona slaņa sairšanu, tadēļ 1987. gada tika pieņemts Monrealas protokols, kas paredz freonu ražošanas un lietošanas ierobežošanu.

Vinilhlorīds, to polimerizējot iegūst polivinilhlorīdu PVH:

CH₂=CHCl (-CH₂-CHCl-)

Polivinilhlorīdu lieto par elektroizolacijas materialu (vadiem, kabeļiem), ka arī cauruļu, paneļu, durvju, logu, plēvju, šķiedru, makslīgas adas, linoleja, paklaju u.c. ražošanai.

Plaša polivinilhlorīda izstradajumu izmantošana rada problēmas, tos utilizējot. Ja utilizēšanai izmanto sadedzinašanu, rodas arkartīgi indīgie dioksīni:

Dioksīnu bīstamību palielina to liela stabilitate, apkartēja vidē tie ļoti lēni noardas (augsnē to pussadalīšanas laiks ir 10-12 gadu), ir izturīgi temperatūras līdz 600-800 sC. Jaņem vēra, ka dioksīnu iegūšana nekad nav bijis rūpnieciskas ražōšanas mērķis. Tie ir nevēlami, sakuma pat neapzinati dažadu pamatprocesu blakusprodukti.

Dioksīni var rasties ķīmiskaja rūpniecība, iegūstot un parstradajot hlorētus organiskos savienojumus, ka arī lietojot neattīrītus, ar dioksīnu piesarņotus gala produktus. Dioksīni var rasties dažados termiskos procesos. Tadus materialus, kas izgatavoti no PVC, ar hloru saturošiem aizsardzības līdzekļiem apstradatu koksni, hloru saturošaS ķimikalijas u.c. nedrīkst dedzinat parastas kurtuvēs vai ugunskuros. Tas jadara specialas atkritumu sadedzinašanas iekartas, kuras temperatūra ir virs 1000 sC.

Dioksīns ir lipofīls savienojums, tas šķīst taukos, organisma taukaudos var uzkraties gadiem ilgi un pēc tam izraisīt visdažadakas slimības. Ta ir zinama līdzība ar HIV vīrusu – arī dioksīns nomac organisma imūnsistēmu. Jau ļoti niecīga dioksīna koncentracija var izraisīt cilvēkam sapīgus, grūti dzīstošus adas iekaisumus, lielaki daudzumi boja aknas, elpošanas un nervu sistēmu, traucē tauku vielmaiņu, hormonu darbību, izraisa izmaiņas asinsrades sistēma. Dioksīnam ir kancerogēna un spēcīga teratogēna iedarbība.