CILVĒKS, TELPA, LAIKS XX-XXI GADSIMTOS

DU HUMANITARAS FAKULTATES

VĒSTURES BAKALAURS

CILVĒKS, TELPA, LAIKS

XX-XXI GADSIMTOS

Ja seno laiku cilvēks ar laika mašīnas palīdzību būtu nokļuvis XX gs., viņš justos tapat ka mēs, skatoties kadu filmu par amfībijam. Tik straujš, dinamisks, trauksmains, interesants, dažads, sašķelts, agresīvs, vardarbīgs, nabadzīgs, nedrošs, panisks, nepastavīgs ir redzētais.

Laika no XX līdz XXI gs. cilvēks un telpa ir izpaudušies plaša izjūtu un krasu spektra. Cilvēce ir piedzīvojusi milzīgas parmaiņas, vēloties radīt pilnīgi atšķirīgu no citiem gadsimtiem pasauli, tikai laiks ir bijis nepielūdzams un uzņēmis arvien straujakus tempus. Pat tik talu, ja kads šodien gribētu apstaties, lai mazliet atvilktu elpu, viņam būtu grūti atgriezties, jo izietu no aprites. Tada skrējiena cilvēkam vairs nav laika apdomaties, kapēc viņš kaut ko dara. Nav laika padomat par patiesam dzīves vērtībam. Cilvēks ir pieradis pie kustības un ir kļuvis no tas atkarīgs. Būtība tas ir laiks, ka visu noteicošais ir tikai atrums. Neka cita vairs nav.

Gadsimta sakums iezīmējams ar milzīgu tehnisku progresu, kas kardinali mainīja cilvēku, viņa atrašanas vietu un laikam lika uzņemt tempu. Savukart šīsdienas pasaules ainu dēvē par informacijas laikmetu, kura dzīvo informacijas sabiedrība un kurai ir mainījušies priekšstati par kultūras vērtībam. Lai tas izvērtētu, kultūras vērtībam vajag pretstatīt cilvēku ka to nesēju un viņa attieksmi, ka arī šī laika zīmes, simbolus un mitoloģiju. Pat cilvēks vairs nav centra, jo nav jau paša centra.

Par XX-XXI gs. var teikt, ka cilvēka apziņa ir atgriezušas visas senakas apziņas formas. K.G. Jungs ir teicis, ka „cilvēks ir „simbolisks dzīvnieks”, kurš ir atkarīgs no simboliskas pasaules zīmēm vairak neka var iedomaties.” Veiksmīgi izmantojot zīmes un simbolus, var ietekmēt sabiedrības apziņu. Katrai sabiedrībai piederoša zīmju un simbolu sistēma raksturo tas vērtības. Cilvēks dzīvo realaja un zīmju pasaulē.

Šodienas simbolus, kas vislabak raksturo laiku, var redzēt pilsētas ielas. Tas ir parvērtušas par savdabīgam estētikas laboratorijam. Pilsētas centralo vietu ieņem veikals, kas vienlaikus ir ne tikai iepirkšanas, bet arī izklaides vieta. Plašie kafejnīcu logi atgadina akvarijus, aiz kuriem slīd ļaužu masas. Paskatoties uz cilvēku majam, kas ir viens no spēcīgakajiem simboliem cilvēka apziņa, fiziskas un emocionalas drošības avots, var daudz ko pateikt par viņiem. Taja atspoguļojas visi mehanismi, kas veido saimnieku: gan viņa vietu sabiedrība, gan savus priekšstatus par savu vietu sociuma. Majas vērtību tapat ka citas vērtības nosaka marka. „Brends”- šim vardam šodien ir velnišķīgs spēks, it īpaši turīgu ļaužu vidū. Ka piemērs ir minamas majas ar maziem gotiskiem tornīšiem, kas ir vērtējama ka pazīšanas zīme starp līdzīgajiem ļaudīm, kuri vēlas pietuvoties aristokratiskam aprindam.

Cilvēks šodien ir patērētajs, kuram piemīt M. Bahtina izvirzītais karnevala modelis: apakšas (laicīga) izvirzīšanas augšpusē (garīga). Tas ir pamatprincips, rodoties nobīdei lielakas sabiedrības daļas kultūras vērtību hierarhija, jo ta dzīvo masu patēriņa laikmeta.

Cilvēki ir parstajuši ticēt moralei un uz radoša gara rēķina ļaujas savam dziņam, mēģina izvairīties no problēmam, ieslīgstot sava izklaides un laika kavēkļa pasaulē.

Otrais pasaules karš pasauli ir sadalījis: iekarta diktēja virsroku par vajajiem, Rietumi par Austrumiem, attīstīta sabiedrība par neattīstīto, Pirmas pasaules valstis par Trešo. Šads mīts rada kompleksus ar no ta izrietošam sekam, no kuram briesmīgakais ir atteikties no individualitates, tradīcijam, savam kultūras vērtībam. gadsimta beigas cilvēces priekša ir paradījusies problēma, vai vajag saglabat pagatnes mantojumu un pieredzi.

Ar to visu ir saskarušas ta dēvētas Austruma bloka valstis, t. sk. arī mēs. Pēkšņi mēs nokļuvam cita pasaulē ar citam vērtībam un no redzēta apstulbam. Radas bailes kaut ko nepaspēt, tapēc visur lasams: „atri”, „atrak un labak”, „atra ēstuve”, „Bistro” u. tml. mēs cenšamies orientēties šaja jaunaja pasaulē, balstoties uz normam, kas izveidojušas vecaja pasaulē. Ta ka mums nebija citas pieredzes, mēs vienkarši parveidojam vecas lomas jaunajas. Pieņemot ienakošos standartus, ir japieņem arī atbilstošas tehnoloģijas, citadi rodas nestabilitate. Pretēji pašlaik cenšas rīkoties tikai islama pasaule, taču arī viņiem tas sagada grūtības, tapēc rezultats laužas uz aru varda tiešaja nozīmē. Pašlaik mēs esam parejas posma no viena domašanas veida uz citu. Šo pareju veido 3 procesi: globalizacija, ticības sabrukums un jauna polarizacija.

Būtība mūsdienu cilvēks aizvien ir mazs, bet godkarīgs. Viņš ir masu cilvēks. Jo vairak viņš ir tads, jo viņam mazak individualisma un patstavīga viedokļa. Identitates trūkums ir tas, kas liek viņam spēlēt dažadas lomas. Slaveno teicienu par to, „ka visa pasaule ir teatris”, šodien var parfrazēt – „visa pasaule ir šovbizness.” Tas jaušams ik uz soļa. Dzīve pilsēta ir viena vienīga lomu tēlošana. Pat sieviešu un vīriešu attiecības.

Sieviete XX gs. laika ir ta mainījusies, ka visos iepriekšējos gadsimtos kopa nevarēja iedomaties. Bet tieši sieviete ir tas lakmusa papīriņš, ar kura palīdzību var noteikt sociuma patieso civilizacijas līmeni un tas locekļu izpratni par vienlīdzību, humanismu un žēlsirdību.

Jamin, ka cilvēks visa gadsimta garuma ir kļuvis aizvien atklataks, pat superatklats, ļaujot tūkstošiem acu pariem ieskatīties sava šķīvī un guļamistaba. Līdz ar to ir zudis noslēpums.

Cilvēka runa pašsaprotami ir kļuvuši vardi: tirgus, reformas, menedžments, producēt, finansēt u. tml. Tie ir ienakuši arī kultūra. Kultūra līdzas pastav gan elitara, gan masu maksla, taču aizvien mazak ir cilvēku, kas izprot un interesējas par augsto makslu, jo makslinieks izvēlas izteikt savu ideju ar tadiem simboliem, kas būtu saprotami ikvienam bez vismazakas piepūles. Mūsdienu kultūra ir arī prece, kuru izmet uz letes un ko visi kari ķer. Netiek piedavata izvēle – kas ir, tas jaņem. Cilvēkam līdz ar to tiek gandrīz atņemta izvēles brīvība, jo nav alternatīvas. Sabiedrība tiek audzinata šada veida ar jaunam kultūras vērtībam. Tas padziļina krīzes situaciju, kas pati no sevis nevar apstaties.

Postmoderna pasaule ir noraizējusies par modi: par to, kas ir un nav modē. Ja gadsimta sakuma statusu noteica cilvēka sasniegumi vai klasiskaja sabiedriskais stavoklis, tad tagad to nosaka stils: pareiza apģērba valkašana, pareizas attieksmes paušana. Sabiedrība ir sašķēlusies dizaineru kultos un subkultūras, kur katrai ir savas zīmes un simboli.

Lai arī XX gs. ir progresa laiks, kas spēj piepildīt visas cilvēka fantazijas un radīt tehniskos brīnumus, indivīds aizvien vēl meklē atbildi par savas dzīves jēgu. Kari, kas risinajušies šaja laika un vēl aizvien izdzēš dzīvības, ir atnesuši ne tikai lielu postu, bet arī radīja šaubas par ticību moralei un humanismam. XX gs. aina vairs nav viengabalaina.

Mūsdienu kultūra ir eklektiska: vienkarša latviešu ģimene var iesēsties japaņu mašīna un vakara aizbraukt uz meksikaņu restoranu, atgriezties sava vēlas angļu gotikas stila celtaja maja, lai noskatītos amerikaņu filmu vai paklausītos regeju. Dažadu stilu un kultūru ielenkts cilvēks izvēlas ka pie globala „zviedru galda.” Sabiedrībai tiek iestastīts, ka ta dzīvo pluralistiska sabiedrība, darbojas globala saimniecība un tai jaattīsta multikulturala apziņa. Taču veicinot stilu dažadību, tie tiek reducēti līdz virspusējībai. Vai meksikaņu ēdiena apēšana ir tas pats, kas iedziļinašanas šīs tautas pieredzē un vērtības?

Laikmets, kura mēs dzīvojam, ir dēvējams par izdzīvošanas laiku. Tur, kur izdzīvošana ir primarais, arī materialais ir primarais. Patiesība šaja laika, ja baznīca saņemtos, tai būtu plašs darba lauks.