Ierēdņa ētikas pamatsaistības

Ierēdņa ētikas pamatsaistības

Jebkurai profesionalai ētikai ir savs kodekss (programma), kas ietver būtiskas saistības, kuras jaievēro, lai iespējami labak noritētu profesionala darbība un lai ta būtu jēgpilna un produktīva. Arī ierēdņa ētika piedava pamatsaistības, kuru apzinašanas un ievērošana kalpo par vienu no profesionalas attīstības kritērijiem. Tas ievērošana kalpo par vienu no profesionalas attīstības kritērijiem. Tas veido elementaru normu kopumu un ir ievērojamas gan lēmumu izstradē un pieņemšana, gan rīcības izvēlē, gan interešu konfliktsituacijas, gan attiecības ar cilvēkiem.

Moralas pamatsaistības ietver sekojošas normas:

būt godīgam, teikt patiesību;

turēt solījumus;

cienīt otru personu un īpašumu;

pakļauties likumam.

Profesionalais godīgums ir viena no parastam un būtiskam normam, kas nosaka uzticamību un izpaužas visa ikdienas darbība. Tas ir viens no jebkuras profesionalas ētikas saistībam. To uzsver žurnalista, jurista, biznesa u.c. ētika.

Godīgums izsaka brīvu pašsaistību uzņemšanos, lai ieņemamais postenis neparvērstos tikai formala iztikas peļņas ieguves līdzeklī un savtīgu interešu īstenojuma, bet lai tas palīdzētu veicinat sabiedrības labklajību – demokratiju, particību, kultūru.

Ierēdņa stavokli pieļauj daudzus šīs normas parkapuma kardinajumus, kuru vidū minama, pirmkart, vara un, otrkart, materialu labumu pieejamība. Abas kopa tas vedina parkapt taisnīgumu un patiesumu, ta veidojot korupcijas iespējamību.

Amerikaņu ētika pazīstams Linkolna Stīvena ironiskais Ēdenes darza līdzības skaidrojums, ko viņš devis, runadams par korupcijas cēloņiem. Vaina neesot meklējama ne čūska, kuras daba ir būt par kardinataju, ne Ieva un Adama – cilvēki pēc dabas ir vaji radījumi. Vaina esot abola.

Cilvēks būtiski mainas “abola” situacija. Tapat ka nav viegli paredzēt cilvēka izturēšanos arkartēja, dzīvībai bīstama situacija vai cita – varas situacija ( ne velti atsevišķas reliģiskas sektas nepieļauj ieroča roka ņemšanu, jo ierocis dod varas apziņu, kas var neparedzēti novest līdz dzīvības apdraudējumam), tapat ne vienmēr iespējams paredzēt, ka cilvēku ietekmēs labumu pieejamība. Parak liels ir vilinajums tos iegūt sev, īpaši tad, ja dzīves līmenis nav augsts, bet garīgo interešu līmenis ir zems. Garīgas intereses, pie tam pieder arī ētiskums, atvirza “abola” kardinajumu interešu prefērija.

Labumu pieejamība provocē vēlmi iegūt tas sev, paliekot nesodītam, un tikai godīgums reizēm attur no padošanas kardinajumam. Godīgums nozīmē, ka cilvēkam var uzticēties – parasti šīs divas lietas ir vienotas. Godīgums ir iekšēja stabilitate, principi, kas nepieļauj plebejisku iekari un alkatību, bet saglaba cieņu un pašcieņu. Skaidrs, ka ne visiem šīs moralas vērtības šķiet augstakas par iespēju, piemēram, tikt pie laba, mēbelēta dzīvokļa vai cita labuma.

Godīgums nozīmē patiesumu attieksmē pret darba pienakumiem, precizitati, taisnīgumu un patiesumu attiecības ar kolēģiem un apmeklētajiem.

Tas izpaužas tieksmē pēc patiesības. “Kas ir patiesība?” – šis Pontija Pilata jautajums arī tagad ir aktuals. Viena no atbildēm saistas ar dialoga un vienošanas spēju: patiesība ir vienošanas, kura abas puses spēj saprasties, ieklausījušas otra parliecinajuma, nevis ar varu uzspiezdamas savu viedokli. Patiesības izslēdz varmacīgu pakļaušanu, ta nav monologs, bet drīzak domu apmaiņa iegūta godīga vienošanas par lietu patieso stavokli, vienošanas, kura viena uzskats savijas ar otru un to papildina .

Ar patiesību saistas vēl viens jautajums: vai vienmēr patiesība ir jasaka? Vai pastav pieļaujamie meli? Un, ja pastav, kas tada gadījuma notiek ar godīgumu?

Dzīves situaciju daudzveidība paredz pieļaujamo melu tiesību. Ne tikai medicīnas ētika, bet arī žurnalista un ierēdņa ētika sastopamas situacijas, kuras skarbas patiesības tiešs vēstījums nav optimals risinajums. Taču, ja patiesība arī netiek pavēstīta, situaciju nedrīkst atstat bez risinajuma: ir jadara viss, lai novērstu melu iespējamas nelabvēlīgas sekas.

Nav krietni ar patiesības teikšanu vēlētajiem iegūt labvēlīgu tautas acīs, ja neseko darbi, kas palīdz novērst atklato bezjēdzību vai sarežģījumus. Patiesa informacija, ja ta sniegta ar godīgu nolūku iesaistīt daudzus pratus un rokas valstiski nozīmīgas situacijas atrisinajuma, ir viens no godīgas rīcības pamatnosacījumiem.

Nereti dažas intereses krustojas dilemma - teikt patiesību vai slēpt to no tautas, no žurnalistiem utt., jo nav droši paredzama masu reakcija uz atklati teikto patiesību. Godīgums ir tas, kas ļauj izšķirties par vienu vai otru risinajumu lielaka labuma varda, parvarot piesardzību un bailes no parmetumiem.

Mūsdienas, kad nepastav stingri vērtību kritēriji, cilvēkam pašam ir jauzņemas atbildība par patiesības likteni, teikt vai neteikt patiesību par valsts finansialajam grūtībam, par valsts vadītaju algu lielumu, par kada korupcijas mēģinajuma iespējamību? Jabūt skaidram arī patiesības teikšanas motīvam un nolūkam, tapat projektam, ka turpmak novērst nevēlamo patiesību un piedalīties projekta īpašuma.

Turēt solījumu ir viena no būtiskam ierēdņu ētikas prasībam, jo ik dienas gadas saskarties ar cilvēkiem un viņu vajadzībam un lūgumiem to apmierinat. Ne vienmēr ir viegli tikt gala ar cilvēku neatlaidību, kas atklajas vajadzību brīdī, tapēc bieži vien tiek solīts - mēģinašu, labi zinot, ka mēģinats netiks, ka ta ir tikai atrunašanas un cerības došana - viena no iluzoras vajadzību apmierinašanas iespējamībam.

Solījums ir nopietna lieta, ar to ir taupīgi jarīkojas. Izšķērdība nav pieļaujama. Ir vieglak solīt neka izpildīt, tadēļ ētika piedava neaizmirst, ka jebkurš solījums saistīties ar kadu darbu, ka, vardos pateikts, solījums kļūst par noteiktas atbildības un rīcības sakumu: solījums ir darbības, turklat - rezultatīvas darbības pieteikums, kas prasa jaunu piepūli un saistības. Solījums ir jaunu rūpju un laika patēriņa uzņemšanas. Tas ir japaredz un jaapsver solījuma došanas brīdi.

Vēlēšanu kampaņu laika dasni birst krašņi solījumi. Vai tie ir nopietni? Vai tos uzlūkot tikai par procedūras elementu, kam nav solījuma nozīmes? Vēlēšanu solījumus parasti gan abas puses samēra viegli aizmirst, un tomēr arī šajos solījumos ir vēlama mēra izjūta.

Sēdes, sanaksmes sakuma laika noteikšana arī ir atzīstama par solījumu darbu sakt noradītaja laika, un arī šim solījumam ir jatic.

Solījuma īstenošana iespējamas korekcijas; taču ir sirdsapziņas jautajums, vai tas ir apstakļu nepieciešamības noteiktas vai darītaja neieinteresētības un neuzņēmības rezultats.

Arī solījuma izpilde ir godīguma jautajums. Izlēmība, precizitate, vēlme patiesi palīdzēt vienlaikus ir pašapliecinajuma un goda jautajums.

Ikviens paraksts, kas ir dokumenta sastavdaļa, ir solījums, taču pastav arī tada cilvēciska vienošanas bez lieciniekiem, ko viegli pieņemt par nenotikušu. Šada situacija bieži vien ir goda un sirdsapziņas parbaude, kurai seko diagnoze par uzticēšanos un krietnumu.

Solījumus dod arī katrs sev, un bieži vien tie paliek bez turpinajuma - tikai iecere, vēlme bez vilcējspēka - gribas tikt gala ar sevi. Solījums iezīmē mērķi, planu, bet gribas un uzņēmības trūkums parvērš to visu, kas varētu būt, par neesamību.  Nekas nenotiek, nekas nemainas. Maza sakustēšanas un - aprimums. Pēc psihologu vērojumiem, nakama apņemšanas vēl noteiktak ir nolemta neveiksmei, ja vienreiz vajums ir svītrojis labos nodomus. Ja turpretī vienreiz ir izdevies paveikt solīto, nakama apņemšanas ir vieglak īstenojama, palīdz inerce.

Cienīt otra personu un īpašumu ir viens no demokratijas principiem. Ikviena personas brīvības neaizskaramība savijas ar cieņas principu. Jau I.Kants (1724. - 1804.) rada pamatojumu cieņas attieksmei un izteica to atziņa, ka spēja sekot paša lemtajiem likumiem ir apbrīnojama morala vērtība. Visam ir cena, cilvēka vērtības mērs ir cieņa. Viņš iegūst to ar jau minēto spēju izlemt savu rīcību, pildīt pienakumu pret kategorisko imperatīvu, kas liek ikvienam rīkoties ta, lai rīcības motīvi varētu tikt atzīti par universalu likumu, kas būtu rakstīts visiem. Ja cilvēku virza laba griba brīvpratīgi uzņemties pienakumu pret visparēju labumu - kategorisko imperatīvu, viņš ir apbrīnas vērta paradība: iespēj to, ko neviena cita būtne nespēj, - spēj pavēlēt pats sev. Cilvēks nav tikai dabas vai kadu citu likumu izpildītajs, bet pats spēj izlemt savu rīcību, un šadas rīcības moralas vērtības mērs ir cieņa.

Cieņa ka cilvēka morales vērtības apliecinajums ļava I.Kantam izteikt humano principu: 'Cilvēks cilvēkam mērķis, ne līdzeklis!' Viņš nedrīkst pieļaut, ka citi viņu parvērš par līdzekli, tapat ka viņš pats nedrīkst uz otru cilvēku raudzīties tikai ka uz līdzekli: jau pašam ir jabūt ar rapuļa dabu apveltītam, lai uzlūkotu par patīkamu to, ka otrs viņa priekša ložņa. Ievērojama cilvēka priekša,' teicis I.Kants, 'liecos es pats, bet neliecas mans gars.'

Visu I.Kanta morales filozofiju var uzskatīt par skaistiem vardiem, jo dzīve liecina par pretējo - par pazemojumiem, niecinajumu, citu cilvēku izmantojumu pašlabuma interesēs utt. Taču I.Kanta cilvēka ka mērķa ievirzi Rietumu demokratija saglaba un cenšas attīstīt, to ietverot mazak patētiskos formulējumos par personas brīvības tiesībam, to neaizskaramību, cieņu utt.

Cilvēkam ir tiesība uz cieņu, tikai viņam pašam sevi jakopj, lai viņš būtu brīvības un tatad arī cieņas cienīgs, jo cieņas pamats ir pašizlemšana, pašvaldīšana, patstavība un spēja tikt ar sevi gala. Cieņas pilna attieksme veicina gribu valdīt par sevi, attaisnojot uzticēšanos un to nopelnot. Pazemojot otru, var pazemot sevi. Augstpratība un varas kare liecina par zemu pašapziņu.

Cieņu un neaizskaramību pelna īpašums. Pastav, protams, problēma, vai ir jaciena arī negodīga ceļa iegūts īpašums, tapat ka izvirzas jautajums, vai jaciena cilvēks, kas ir ticis pie īpašuma nelikumīga ceļa. Cieņas izpaudumi var būt dažadi, taču, ja ta ir morala saskare ar personu un viņa īpašumu, kuru aizsarga likums, tad arī šaja gadījuma patvaļa nav pieļaujama.

Pakļauties likumam - it ka gluži saprotami skan profesionalas ētikas norma. Taču, jo augstaks amats, jo lielaka iespēja nesodīti parkapt likumu un palikt nesodītam. Reizēm šķiet, ka likumi, kas valda augstakos ierēdņu slaņos, nav tie paši, kas rakstīti tautai.

Vajadzīga pašdisciplīna, lai jau minētaja abola situacija saglabatu tiesisku apziņu, un pašdisciplīna ir likuma ievērošanas nosacījums.

Vai pakļauties likumam, ja tas ir nesapratīgs un nepilnīgs? Kopš Džeremija Bentama un Rietumu demokratijas tēva Džona Stjuarta Milla laikiem arī tad likumam ir japakļaujas, jo valstī iestasies lielaks haoss, ja ta nenotiks. Ir jadara viss, lai panaktu likuma pilnveidi un parveidi, bet, kamēr likumam ir likuma spēks, ta parkapšana var būt bīstama sabiedrības drošībai.

Profesionalas ētikas prasības ne vienmēr ir efektīvas. Vai mazums gadījumu vēsturē, kad augstako ierēdņu rīcība ne tikai morala, bet arī tiesiska ziņa nav nevainojama, kaut gan elementaru profesionalu normu zinašana nevarētu tikt apšaubīta.

Parasti min divus morales neievērošanas principus. Pirmais ir saistīts ar morales normu visparējo raksturu. Tas ir skaidras universalaja formulējuma, kad tam nav piejaukta klat situatīva īstenība. Tas ir neparprotamas jabūtības forma, kamēr īstenība to robežas un kontūras padara neskaidras un viegli parprotamas. Pastav sarežģītu dilemmu situacijas, iespējas nekontrolēti iegūt praktiskus labumus, kas ir izdzīvošanai nepieciešami. Dzīve ir sarežģītaka par normam.

Otrais iemesls ir saistīts nevis ar apstakļu spaidu, bet ar lomu daudzveidību: tas bieži vien ir pretrunīgas. Cilvēciski neformalais bieži vien ir pretruna ar normatīvi formalo. Katrai no lomu sfēram ir saavi kodeksi, un  izvēle nav vienkarša. Viss ir atkarīgs no ta, kuru no kodeksiem cilvēks ir paradis ievērot vairak un kuru mazak.

Profesionalas morales kodekss paplašina izvēles nosacījumu skaitu un sarežģī izvēli, taču vienlaikus tas ir demokratijas nosacījums, to piedavajot ikviena īstenojumam ikdienas situacija un darbība; citadi demokratija nav iespējama.

To apzinoties, nepieciešama sevis veidošana un vadīšana, lai ar ikviena piepūli un apzinatam rūpēm cēlus principus no vardiem parvērstu dzīvē.

Viss, kas pasaulē, ir savstarpēji saistīts. Profesionala ētika pasvītro saistību daudzveidību, palīdz tas apzinaties un atgadina, ka neviens nav tik pilnīgs, lai netaptu pilnīgaks - godīgaks, raženaks un krietnaks.