Ilze Kalnare dzīvē

Ilze Kalnare dzīvē.

1936.gada vidū paradas Ilze Kalnare, Ilze Kalvane, kas atri partop par Kalnari; vards patapinats no Igaļu kaimiņu majam.

Viņas vecaki. Dzejnieces mate Marta Dreimane cēlusies no Vestienas Igaļiem. 1906. Gada viņa sakusi studēt medicīnu Tērbatas universitatē un, pēc nostastiem, bijusi pirma latviešu sieviete šaja fakultatē. Tomēr studijas Marta Dreimane nav beigusi, bet turpmak stradajusi par skolotaju un majskolotaju Somija, Krievija, Japana, Ķīna. Pēterburga Marta Dreimane apprecējusies ar krievu skolotaju Nikolaju Ivanovu (1891-1976). Viņiem bijuši divi bērni -Ņina - vēlak –dzejniece Ilze Kalnare un Ansis. Ņina dzimusi 1918.gada 27. Janvari Gdova. Tēvs bijis iecienīts skolotajs, aizrautīgs sava darba darītajs. Jau krietni gados būdams, viņš beidzis Ļeņingradas A. Hercena Pedagoģisko institūtu, bijis no Gdovas muzeja dibinatajiem.

Marta Dreimane ar bērniem atgriezusies Latvija, vīrs palicis Krievija. Ta ka viņš stradajis par skolotaju dažadas Latgales vietas, bijis grūti tai paša laika aprūpēt mazos, un abi bērni palika Vestiena pie vecatēva un vecasmates.

Ilzes Kalnares bērnība. Ilze Kalnare ar mīlestību atcerējusies dzīvi pie vecvecakiem, piemēram, atmiņu tēlojuma “Vēstule no Gaiziņkalna”, kas publicēts “Brīvas zemes” 1940. Gada Lieldienu numura. Sestdiena pirms Pūpolu svētdienas vecamate cepa “miežu karašu”, kas garšoja pēc riekstu kodoliem. Krasnī kaita sarkanas ogles, smaržoja mīkla un sagruzdušas kļavu lapas, kuras lika uz maizes lizes karašai apakša. Mēs, bērni, bijam svētlaimīgi un gaidījam pirmo, silto, kumosu, uz kuras sviests izkusa.

Ar tikpat lielu jūsmu I. Kalnare atceras šūpoles starp diviem ķiršu kokiem un ainavu, kas no tas pavēras: “Kad viņas iekapa, varēja redzēt visu pasauli: trīs lielceļus, ezeru, baznīcas torni, Piejūtu kalnu un Ilziņkalna mežus.”

Skolas gadi. Meitene sak macīties Vestienas pagasta Talkas pamatskolas. No bērnības draudzenes Z. Cišas atmiņam zinam, ka Ņina bijusi meitene ar ļoti dzīvu fantaziju, teiksim uz aktiera makslu. Pirmajos skolas gados meitenes dzīvojušas internata. “Vakaros atļautos un neatļautos brīžos Ilze kopa ar meitenēm tēloja izdomatas sadzīves ainas. Tas bija ļoti interesantas. Smējamies līdz vēlai vakara stundai. Bija uzdevumi ar parģērbšanos, ar dejam un nelielu grimu.”

Vēlak nakama dzejniece iet skola Karsava, kur pabeidz pamatskolu, un vienu gadu macas Jaunaglonas ģimnazija, pēc tam viņa ierodas Rīga, kur vienu gadu macas teatra skola.

Publikacija un darbi. Ilzes pirmais stasts “Bildinajums” publicēts ar pseidonīmu Ilze Kalnane, un nav skaidrs, vai tas tiešam ta domats vai arī ta ir vienkaršs drukas kļūda (par kļūdīšanos vedina domat stasts “Varavīksne”, kam ka autore minēta Ilze Kalnare).

1936. gada Ilze Kalnare sak stradat “Brīvas Zemes” redakcija. “Man ir astoņpadsmit gadu, es gribu kļūt žurnaliste un stavu Blaumaņa iela pie “Brīvas Zemes” redakcijas durvīm (..), avīze mani pievelk ka magnēts metalu”, raksta dzejniece atmiņu ainas “Es teikšu tikai patiesību”.

Ilzi pieņem darba, sakuma arhīva pie vecu avīžu iesaiņošanas, taču pēc kada laika viņa kļūst par reportieri apgabaltiesa. Tolaik reportieri bija tikai vīrieši. Ilze ir viena no pirmajam kas Latvijas presē grib lauzt šo tradīciju. Taču par labu reportieri Ilze nekļūst, traucē sapņotajas raksturs, parlieku subjektīvais skatījums uz notikumiem un cilvēkiem.

Ilze Kalnare “Brīvaja Zemē” rakstījusi par Latvijas lauku dzīvi, dažadiem kultūras dzīves notikumiem, rakstus sērija “Makslinieki audzina bērnus”, sacerējusi arī feļetonus ar pseidonīmu Zete. Visus I. Kalnares rakstus grūti identificēt, jo, pēc ta laika paražas, daudzi avīzes materiali publicēti bez paraksta.

Vēstule Fricim Dziesmam. Ilze Kalnare ir aizrautīgs un jūsmīgs cilvēks, kurai allaž ir skaisti romantiski sapņi, taču aizraušanas, protams, dažu labu reizi atnes arī vilšanos, un viņa no savu dzejoļu optimistiskas noskaņas atri vien nonak smaga pesimisma. Par to liecina kada vēstule Fricim Dziesmam:

“Grūti man ir. Esmu stipri sagurusi. Bet pienakums vēl katru rītu pieceļ kajas. Es nezinu, kas ar mani notiks. Parak cieta un dīvaini liktenīga stav priekša patiesība. Varbūt, varbūt mana “liela spēle” jau ir izspēlēta. Es esmu tik dīvaina kļuvusi. Es neesmu vēl nemaz tik daudz dzīvojusi, bet reizēm man liekas, ka kaut kas jau noslēdzies. Es tagad dažreiz redzu visu savu dzīvi, ta pazib ka tala birze. Bērnība, Vidzeme, ezeri. Un tad - agra jaunība Latgalē pirms ienakšanas Rīga. Zeltainas vasaras, debesis un mūžīgais nemiers, alkas pēc lielas dzīves. Un tagad apņem savads iekšķīgs klusums – es saprotu daudz vairak. Varbūt Dievs mani grib aizsaukt pie sevis.” Un vēstules beigas: “Es jau pati nezinu, kas būs ar mani. Es gandrīz katru dienu gribu braukt uz Jelgavu(kur dzīvo un strada Fricis Dziesma) un teikt – palīdziet man! – Nu, neņemiet ļauna, man nupat daudz sasapējusi sirds!”

To dzejniece raksta divdesmit gadu vecuma. Iespējams, ka tas saistīts ar kadu vilšanos mīlestība, kas līdzīga I. Kalnares stasta “Varavīksne” aprakstītajai.

Kara laiks. Tad sakas karš un pilnīgi cits posms Ilze Kalnares dzīvē. Pie ša dzīves posma nakas apstaties daudz sīkak, neka tas parasts literara portreta.

Pēc pašas Ilzes liecības, pirmaja krievu okupacijas gada viņa dzīvojusi Vestiena pie mates. Ilze arī apgalvo, ka meklējusi iespēju apciemot savu tēvu Ļeņingrada, bet viņai nav dota atļauja un viņa ciemos pie tēva nav tikusi.

Šai laika viņa rakstījusi maz.

1941.gada pēc Vaciešu ienakšanas Ilzei liekas, ka nu viņa var piepildīt savu kadreizējo sapni ceļot un redzēt Vaciju. Ar kada Vacu ģeneraļa palīdzību viņa 1942.gada septembrī aizbrauc uz Vaciju. Taču vilšanas ir liela, jo latviešu meitenei jastrada pie ģeneraļa sievas par majkalpotaju. Tas viņai žurnalistei un rakstniecei nav pieņemams, un pēc diviem mēnešiem atgriežas Latvija.

1941. gada decembrī rakstniece sak stradat žurnala “Laikmets”, kur publicēts viņas garais stasts “Sniega Roze”.

Avīzē “Daugavas Vanagi” Ilze Kalnare publicē arī patriotiskas vēstules ar parakstu “Kada meitene”. Dzejoļi publicēti arī žurnala “Junda”

1943. gada Ilze Kalnare divas nedēļas kopa ar Frontes teatri bija Volhovas frontē, kur viņa lasīja leģionariem dzejoļus un, pēc pašas teikta, vaca materialus iecerētam plašakam prozas darbam par leģionariem.

1944. gada decembrī atgriežas Kurzemē.

Uz šo laiku attiecas arī Ilzes Kalnares dzejolis “Dzejnieks,” kas veltīts Andrejam Eglītim un sarakstīts 1945. gada 30. Marta Talsu baznīca.

1945. gada maija sakuma dzejnieci aicina līdzdarboties avīzē “Laika Balss”

Dzejniece- latviešu leģionaru varonības apdziedataja apzinas, ka viņai no jaunas varas jabīstas, un tūlīt pēc kapitulacijas dodas prom no Liepajas. Īsu laiku I.Kalnare ir apmetusies Ēdoles pagasta Jaunzemju majas. Te sakas dzejnieces ciešanu ceļš. Ēdolē viņa kļūst par upuri bruņoto sarkanarmiešu varmacībai. Pardzīvotais atstaj iespaidu uz visu mūžu.

1944. gada Vacija viņa parslimoja difteriju, kas arī atstaja sekas.

Ar vietējo iedzīvotaju palīdzību Ilze Kalnare sameklē sev sakarus ar Feldberga nacionalo partizanu grupu. Feldberga grupa Ilze Kalnare līdzdarbojas no 1946.gada 9. aprīļa līdz ta paša gada 13. augustam, palīdz saimniecības darbos.

Taču slimības dēļ Ilzei Kalnarei Feldberga grupa jaatstaj, meža nav viņai piemērota.

Ilzes Kalnares apcietinašana. 1947. gada 20. jūlija dzejnieci arestē Rīgas 1. Pilsētas slimnīca, kur viņa arstējas. Ilze Kalnare nonak čekas rokas.

Ilzes Kalnares apsūdzība ir daudz absurda , piemēram, viņa tiek apsūdzēta par līdzdarbošanos vacu žurnala “Laikmets”, par to, ka “apmelojusi Padomju Savienību un tas vadītajus”, ka sarakstījusi “pretpadomju romanu- “Sniega Roze”” u.tml. Taču ir arī neapšaubamas lietas- atrašanas frontē pie SS divīzijas, nacionalpatriotiska dzeja piedalīšanas nacionalo partizanu kustība.

Ilze Kalnare atzīst sevi par vainīgu viņai inkriminētajos noziegumos. 1948. gada 30. janvarī Latvijas PSR NKVD karaspēka Kara tribunals notiesa apsūdzētos, daļu uz 25. Gadiem spaidu darbos, citus, to vidū Ņinu Ivanovu- Dreimani uz 10. gadiem spaidu darbos.

Ilze Kalnare vairakkart ir rakstījusi lūgumus parskatīt viņas lietu un mīkstinat sodu.

1955. gada 22. jūlija Baltijas kara apgabala Kara tribunals Rīga nolemj samazinat sodu.

Ar lielu sajūsmu Ilze Kalnare atgriežas Latvija, un fotografijas rada viņu smaidošu un laimīgu. Apkart ir draugi, kas mēģina palīdzēt.

Ilze Kalnare ir gatava ar sajūsmu ķerties pie darba. Īsu laiku viņa strada arī Madonas kultūras nama par biļešu kontrolieri.

Pati galvena ir vēlēšanas atkal stradat literatūra, būt īstai rakstniecei. Ta ir viņas vissmagaka problēma. Šais gados (1957- 1965) ir nedaudz publikaciju (iespiests ap 20 dzejoļu) .

Dzīve pansionata, veselības pasliktinašanas.

Ilze raksta: “ Es spēju pavilkt svītru 9 gadiem Sibīrija, bet tam, ka šeit man nenaca pretim ka rakstniecei, ka radošam cilvēkam, to es nespēju.”

Veselība pasliktinajas, dzejniecei bija pat grūtības aiziet uz veikalu un atnest maizes klaipiņu. Izmisīgi viņa lūdz Z.Skrabanei palīdzību iekartoties pansionata. Ir piepildījies tas, ko Ilze it ka pravietojusi sava pirmaja dzejoļu krajuma dzejolī “Šī dzīve”: Šai dzīvē ceļu bijis daudz,

Tik ceļa nav uz majam ,

Ta sliekšņa nav, kur apsēsties

Ar nogurušam kajam,

Tas vietas nav, kur galvu likt, kad

Aizgajusi diena-

Ar laužu pilnu lielceļu es

Vienmēr eju viena.

Latviešu rakstnieces Ilzes Kalnares dzīve noslēdzas atri- 50. Gadu vecuma. Viņa pati aizgajusi no dzīves pardzīvojumu un slimības lauzta, nespēdama ciest patstavīgas sapes, velti pūlējusies atrast spēku dzīvot. Traģiska izskaņa traģiskam mūžam.

Dzeja.

Pirmie dzejoļi. Ilze Kalnare dzejot sak agri. Viņas pirmais dzejolis “Ceļiniekam” ar Nīnas Dreimanes vardu publicēts 1934. gada “Brīvas Zemes” Jaunatnes pielikuma- kad jaunajai dzejniecei ir tikai sešpadsmit gadu. Pēc tam publicēts dzejolis “Dzejnieki”.

Ar 1935., 1936. gadu sakas regularas dzejas publikacijas. Ilzes Kalnares, kas lielakoties uzrakstīta līdz 27. gadu vecumam ir apbrīnojami viengabalaina. Ta dzejolis “Es dzīvi mīlēšu” ir gavilējošs sava apliecinajuma:

Es dzīvi mīlēšu, kamēr makoņrindas slīdēs

Un baltas pīpenes gar ceļa malam plauks

Es dzīvi mīlēšu, kamēr vien saule spīdēs

Un vējš no lapam rasas lases trauks.

Pirmskara laika uzrakstītaja dzeja ir divi galvenie motīvi: dzimtenes mīlestība, kas atklajas ka Latvijas dabas apdziedajums, un mīlestības motīvs.

Rodas arī dzejoļi ar šķelmīgu humoru “Čiganiete Rucava”, “Viena roze”, “Atraidītais precinieks”.

Retumis pavīd pa skumjam motīvam (“Sniegputenī”, “Šī dzīve”, “Vēstule smiltīs” un vēl daži citi), tie apkopoti dzejoļu krajuma “Vidzemniece” trešaja nodaļa.

Nozīmīga vieta I. Kalnares dzeja ir Latvijas dabas tēliem- tie ir Vidzemes kalni, “talas dūmakas kas tinas zili”, “meži zilgi”, “gaišas durvis”, baltie lielceļi. Tapat liela loma šai dzeja ir arī debesu tēliem- makoņiem, varavīksnei. I. Kalnares dzeja nav iedomajama bez ticības Dievam, kura organiski iekļaujas Latvijas dabas un dzīves skaistuma apdziedašana. Dzeja jaušama organiska tuvība latviešu tautasdziesmam.

I. Kalnares dzejoļi ir ritmiski, muzikali, tie viegli paliek prata. Labakos dzejoļus viņa spējusi attīrīt no visa lieka.

Dzeja- kara tēmas. Daļa kara gados uzrakstīto dzejoļu tonalitates ziņa līdzinas krajuma “Vidzemniece” dzejoļiem- jūsma par dzimta zemi, tas skaistumu, mīlestības motīvs- “Piebalga”, “Zemgale”, “Līgava”, “Deviņas rozes”. Vairaki tradicionalie I. Kalnares dzejas motīvi- sērdiene, meitene, kas ilgojas pēc savam majam, šķiršanas- kara laika īstenības gaisma iegūst citu, daudz traģiskaku dimensiju.

No jauna I. Kalnares dzeja ienak kara tēma- cīņa par dzimteni līdz pat navei, karavīru izturība un varonība, tas, ka patiesa varonība ir klusa. Ar himnisku pacēlumu izskan viņas dzejolis “Latvietim”(1941).

Ar 1946. gadu datēta četrrinde bez nosaukuma, kas ir pēdēja Ilzes Kalnares kara gadu dzeja un kas tieši liecina par viņas gaitam partizanu vienība, no tas dveš patiess traģisms:

Koks tev noliecas pari,

Meža zvērs neaiztiek cilvēku bari,

Tikai bralis latvietis nodod un nīst-

Debesīm asaras līst…

Kara laika dzejoļi ir Ilzes Kalnares dzejas daiļrades kulminacija, tajos ir dzejas valoda ietverta unikala emocionala pieredze, ko pardzīvojusi vienīga latviešu dzejniece- tieša frontes notikumu un partizanu cīņu līdzdalībniece. Šie dzejoļi pieskaitami latviešu kara dzejas klasikai.

Virkni dzejoļu Ilze Kalnare uzraksta pēc atgriešanas no iesūtījuma, un tie publicēti ta laika periodika, sakot ar 1957. gadu : “Ulda dziesma”, “Zaļa egle”, “Mūža gadi”, “Zelta zieds” u.c.

Zīmīgs ir 1965. gada  “Literatūra un maksla” publicētai dzejolis “Brīdinajums”, kas it ka adresēts “kara kurinatajiem”

Proza.

Pirmie prozas darbi. Viņas pirmais stasts “Bildinajums” publicēts žurnala “Zeltene”. 1937.gada. Vēlak vairaki stasti publicēti “Brīvas zemes” Ilustrētaja pielikuma.

Pirmais I. Kalnares darbs, kas gūst plašu ievērību, ir garais stasts “Aktrises Ragares “ 1938. gads.

Ilze Kalnare ir sarakstījusi trīs garos stastus- “aktrise Ragare”, “Parraudzes dienasgramata” un “Sniega Roze”.

Visu šo stastu varones ir lepnas, patstavīgas meitenes, tadas , kuram gluži ka tautasdziesmu barenītei, nekas nepieder, izņemot viņas skaistumu un čaklumu.

“Aktrises Ragares” un “ Parraudzes dienasgramata” tēlo lauku dzīvi 30. gadu Latvija, kuru rakstniece labi pazīst, jo pati gan augusi laukos, gan pie radiem ciemojusies, gan daudz ko redzējusi braucienos pa Latviju.

Ta ir lauku dzīves aina ar bagatiem un nabadzīgiem saimniekiem, ar poļu, krievu un latgaliešu laukstradniekiem, kas ienes citas krasas, tur ir Latvija bieži satopamais saimnieks, vecpuisis (Krišs), izlutinatais bagatais saimniekdēls (Pērļu Pagrots) un citi raksturīgi tipi.

Panakumu sparnota, Ilze Kalnare aizsak jaunu, plašu prozas darbu, kas publicēts ar nosaukumu “Parraudzes dienasgramata” laikraksta “Latvijas vilnis” 1940. gada vasara.

“Parraudzes dienasgramata” parada cik labi autore pazinusi lauku dzīvi, viņa ir iekļavusies tas ritma, priekos un bēdas, ļaužu attiecības. Viena no rakstnieces talanta vērtīgajam iezīmēm ir spēja īsi, kodolīgi raksturot cilvēku.

Galvenais rakstnieces izmantotai makslinieciskais paņēmiens ir cilvēks vai situacijas vizualais tēlojums, kura ievērojamu vietu ieņem salīdzinajums. Personu runa tēlota skopak.

Gramata “Parraudzes dienasgramata “ iznak tikai vacu okupacijas laika, 1943. Gada, kopa ar stasta “Aktrise Ragares” pirmo daļu, kura ieguvusi neizteiksmīgu nosaukumu Ieva.

Sakas Gundegas gaitas pa dažadam majam, rūpējoties par piena lopu ganampulkiem. Plaši un sīki raksturotas atšķirīgas saimniecības un to ļaudis: Biškajas ar lepno melnbalto govju ganampulku un sausnējo, salto saimnieci Madarieni, kuras sirdī gluži nemanot iekvēlojušas jūtas pret priekšstradnieku Ojaru; Pērles ar lepno, dižīgo un paslinko saimnieci, sauktu Vīramatē, kam neviena meita neliekas pietiekami laba viņas princim, un izlutinato dēlu Jani; Vainadžus, kur sitas ka pliki pa natrēm. Raksturojums ir rams, taja ir vieta gan Madarienes un viņas vīra attiecībam, gan Vīramates vērtējumiem par meitam, gan Ojara un viņas sievas Rudītes attiecību vēsturei. Rakstniece nesteidzīgi apraksta saimniecību, kūtis un govis.

Pērļu Janis ieskatas jaunaja parraudzē, un šoreiz ne pa jokam, liekas, viņu mīlestībai neko nevarēs padarīt arī Vīramates pretestība.

Vēlak ir aprakstīta gatavošanas ciltslopu izstadei, pati izstade lopu godalgošana, Biškaju saimnieces triumfs un Vīramates izmisums “tikai” trešo vietu.

Turpinas ar Gundegas Salas pieredzējumiem arī citos pagastos, beidzot atrodot arī savu laimi.

Jaņa piedzeršanas gadatirgū, viņa nonakšana polietes Monikas rokas, tas, ka viņš ir spiests Moniku aprecēt, ir tikai īsi aprakstīts. Sakas jauns posms: pēc godalgoto govju bojaejas Madariene vairak vērības pievērš saviem bērniem, uz augšu sak iet Vainadžu saimniecība; Ojars uzzinajis, ka Rudīte gaida bērnu, atgriežas pie viņas, uz jaunu darba vietu dodas Gundega.

Stasts ir interesants tieši ka sava laika dzīves studija, lauku dzīves ainu un tipu galerija.

Trešais plašakais I. Kalnares prozas darbs ir garais stasts “Sniega Roze” (pirmpublicējums žurnala “Laikmets” 1942.gada). Tas ir vienīgais I, Kalnares darbs, kura viņa (lauku dzīves apjūsmotaja) pievērsusies gan Rīgas bagatnieku, gan sportistu dzīves tēlojumam. Stasta centra atkal ir jauna, ļoti skaista sieviete- sporta meistare Baiba Lielupe, saukta Sniega Roze, ap, kuru vijas četru vīriešu intereses.

Parasti atzīmēts, ka “Sniega Roze” ir makslinieciski vajaks darbs neka “Aktrise Ragares”.

Reti kadam ir nacies piedzīvot to visu, ko Ilzei Kalnarei. Tie ir strauji panakumi literatūra ļoti jaunos gados; kara laika- ne vien vēlēšanas apdzejot latviešu karavīru varonību, bet arī atrasties kopa ar viņiem tur, kur visbīstamak- Volhovas frontē, pēc tam nelagi atgriežoties Kurzemes cietoksnī. Pēckara perioda- nacionalo partizanu vienība, pēc tam čekas cietuma un koncentracijas nometnes krusta ceļš.

Viņai ir veltīti dzejoļi, viens no tiem ir Metimnes (Arņa Ķekša) veltījums “Ilzei Kalnarei”:

“Tur, cerību zemē, tu degi ka liesma-

Ka liesma, kas drosmi un spēku dod kaujas,

Tu nebijies naves un līdzi mums naci-

Par dvēselēm raudaji, turot tas sauja.”

Viņas aiziešanai Valda Mora veltījusi dzejoli “Vēja vanags”

Viņa ir apmelota par nodevēju un izbridusi tadus ciešanu dziļumus, kadam retam ir bijuši lemti. Atgriezusies no ieslodzījuma, viņa ir veltīgi pūlējusies pielagoties ta laika literatūra valdošajam prasībam un rakstīt padomju gara.

Saturs.

Ilze Kalnare dzīvē:

1.Viņas vecaki.

2.I.Kalnares bērnība.

3.Skolas gadi.

4.Pirma publikacija un viņas darbi.

5. Vēstule Fricim Dziesmam.

6. Kara laiks.

7. Ilzes Kalnares apcietinašana.

8. Dzīve pansionata, veselības pasliktinašanas.

Dzeja:

Pirmie dzejoļi.

Dzeja- kara tēmas.

Proza:

Pirmie prozas darbi.

Izmantota literatūra:

Ilze Kalnare, Gundegas Salas dienasgramata. Apgads “Daugava” izd.1998.g. Izmantotas lpp. no 118. - 158.

Ilze Kalnare, Vidzemniece. Rīga “Liesma”1992.g. Izmantotas lpp. no 303.-316.

3. Ilze Kalnare dzeja un proza. Rīga 1990.g. Izmantotas lpp. no 4.- 12.