Pērkons – debesu dievība senlatviešu mitoloģija

Pērkons – debesu dievība senlatviešu mitoloģija

Mūsu senčiem bija ļoti godbijīga un svēta attieksme pret dabu un visu apkartējo pasauli. Viņi visur saskatīja dievišķu klatbūtni. Tomēr atšķirība no kristīgas parliecības, latviešu senči uzskatīja, ka pasaulē nevalda tikai viens Dievs, bet gan daudzas dievības, piemēram, Dievs, Saule, Mēness, Laima, Mara un citas. Senlatvieši pret dievībam izturējas ar lielu cieņu un arī upurēja tam. Viena no šīm dievībam bija Pērkons.

Pērkons bija viens no galvenajam mūsu senču dievībam. Var teikt pat, ka Pērkons ir bijis galvena senlatviešu dievība līdz noteiktam laikam, kad latviešiem uzspieda kristīgo ticību. Domajams, ka Pērkons ka dievība pirmo reizi tika pieskaitīta 2. – 4. gadsimta. Pērkons pazīstams ļoti daudzam tautam. Pamata Pērkons ir zibens, lietus, kalnu, klinšu un augstuma, ka arī ozolu dievs. Dažreiz ka vienu no Pērkona funkcijam izdala arī tikumības sargašanu. Pērkona ziņa ir laiks, laika apstakļi. Agrakie zemnieki pavasarī bieži pielūdza Pērkonu un upurēja tam dažadas lietas, lai rudenī būtu laba raža.

Vēl Pērkonu dēvē par Veco tēvu, Pērkona tēvu, Pērkonīti, nereti arī par Kalēju. Priekšstats par Pērkonu ka Debesu kalēju atklajas tautasdziesmu tekstos. Debesu kalējs kaļ Saules meitai pūra vaku, gredzentiņu, zelta jostu, saktu, vainagu, Dieva dēlam jostu, piešus, zobentiņu. Kalēja ogles birst Daugava vai jūrmala.

“Kalējs kala debesīs,

Ogles bira Daugava,

Es paklaju villainīti,

Man piebira sudrabiņš.”

Pērkons ir attēlots ka bargs dievs gan tautasdziesmas, gan teikas. Par vienu no galvenajiem Pērkona palīgiem tautasdziesmu tekstos minēts zirgs.

“Pērkonam melni zirgi

Ar akmeni nobaroti,

Dzer sudraba ūdentiņu

Tēraudiņa silītē.”

Lielakoties zirgi Pērkonam nepieciešami debesu precību sakara, viņš tos ved arī pieguļa. Pērkona ieroči ir zibens, deviņi zibeņi, zobens, amurs, pataga, dzelzs rīkste, bulta vai lode un milna. Teikas Pērkons lielakoties paradas ka personificēts dabas spēks, kas soda tos, kas negaisa laika strada un viņu zaimo.

Mūsu senči uzskatīja, ka Pērkons ļoti bieži cīnas ar ļauno jeb Jodu. Pērkona cīņa ar Jodu latviešu tautas folklora ir bagati aprakstīta ļoti daudzas tautasdziesmas, teikas, ticējumos u.c. Jods ir ka mūžīgais Pērkona ienaidnieks, kurš slēpjas no Pērkona, viņu kaitinadams. Tomēr gandrīz vienmēr Pērkons Jodu uzvar. Saka arī, ka Pērkons ka Kalējs no salasītam dzirkstelēm nokaļ zobenu, ar ko nocērt Jodam kaklu, parsit Velnam galvu.

Pērkonam ir arī sava ģimene. Minēts, ka Pērkona matei un tēvam ir plaša ģimene, kur ir gan dēli, gan meitas. Dažas tautasdziesmas tiek minēts, ka Pērkonam ir pieci braļi. Arī Pērkona dēlu skaits bieži vien ir dažads: viņu ir pieci, kadreiz seši, tad arī deviņi. No pieciem dēliem divi rūc, divi sper, piektais zibina uguni. Min arī, ka Pērkonam ir trīs meitas: viena saderēta Dieva dēlam, otra Auseklim, treša Saules stūrmanim. Pērkona ģimenes sievietes ir lietus sijatajas. Pie Pērkona ģimenes pieder arī vairakas dziesmas minēta Pērkona vedekla. Arī Pērkona vedekla līdzīgi parējam Pērkona ģimenes sievietēm sija lietu, taču viņa līdzīgi Pērkonam arī ducina. Pērkona dēli, arī braļi tiek saukti par amatniekiem, viņi tapat ka Pērkons zibina, rūcina un sper, un visa visuma savas funkcijas ir identi Pērkonam. Jaunakas dziesmas paradas Pērkona dēli ka stabulētaji un bungu sitēji.

“Pērkona matei Deviņi dēli:
Trīs sita bungas,
Trīs stabulēja,
Trīs laida migliņu Avotu leja.”

“Pērkonam seši dēli,

Visi seši amatnieki:

Divi rūca, divi spēra,

Divi zibšņus zibinaja.”

“Pērkonam četri dēli,
Visi četri amatnieki:
Divi sita vara bungas,
Divi šķīla uguntiņu.”

“Pērkoņa tēvam
Deviņi dēli:
Trīs spēra, trīs rūca,
Trīs zibinaja.”

“Pērkonīši, pieci braļi,
Ko ta jūsu mate dara?
Mūsu mate sietus pina,
Smalki lieti jasija.”

Šai zīmei ir vairaki nosaukumi - svastika, ugunskrusts, Pērkona krusts vai zarukrusts. Ugunskrusts jeb Pērkona krusts simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, uguni , pērkonu un vēju. Šai zīmei ir ļoti liels variantu skaits. Ugunskrusts ir saistīta ar Sauli, Laimu un Pērkonu, tadēļ to mēdza iegriezt bērna gultiņas gala, ka arī ieaust josta ar kuru bērnu satin. Kadreiz Augškurzemē bija paraža, bērniņam piedzimstot, majas spares gala pakart koka grieztu ugunskrustu, kuru noņem tikai cilvēkam nomirstot. Šī zīme, tapat ka Jumis, bieži ir redzēta uz svētakmeņiem, ka arī plaši izmantota amuletos, rotas un zintniecība. Jostas, sagšas, cimdos, zeķēs un kreklos šo zīmi ierakstīja, lai nēsataju pasargatu no visa ļauna. Pērkons darbojas ka visu ļauno spēku vajatajs.

Pērkona zīme jeb svastika:

Ticējumi

Pērkona laika nedrīkst teikt “Velns”- un svilpot, lai nelaimi nepiesauktu.

Visi katli un toveri pagalma pērkona laika jaapgaž uz mutes, lai Jods tajos nevarētu paslēpties un nepiesauktu majas ugunsnelaimi.

Kad Pērkons pavasarī pirmoreiz rūc, tad, lai nesapētu galva, ta jarīvē ar akmeni un jasaka: “Stipra, stipra galviņa ka akmentiņš.”

Kad rūc Pērkons, jažvadzina nauda kabata, tad tas visu gadu netrūks.

Latviešiem ir arī Pērkonam veltīta svētku diena. Pētera dienu jeb Pērkona dienu svin 29. jūnija. Parasti šai diena baidījas stradat: Pētera diena ir pērkona diena, un, kas tai diena strada, tam pērkons, ko nosper. Citur šo dienu sauc par zibens dienu, arī par lapu dienu. No atsevišķiem darbiem, ko šai diena nedrīkst stradat, tautas tradīcijas bieži vien piemin siena mešanu kaudzē un lielu darbu darīšanu, ka, piemēram, majas celšanu. Pētera diena cilvēki, kas vēl tic šīm dievībam, aizdedz sveci.

Man šķiet, ka mūsdienas cilvēki ir aizmirsuši par tadam mūsu senču dievībam, ka Pērkons. Agrakos laikos cilvēki tiešam ticēja šīm dievībam, un cilvēki varēja izvēlēties, kam ticēt. Tagad pasaulē ir viena dievība – Dievs. Ta tas ir parsvara visur. Es nedomaju, ka ticēt vairakam dievībam ir paganisms. Man šķiet, ka derētu atcerēties visu to, kam ticēja senlatvieši. Galu gala tautas tradīcijas arī ir svarīga lieta, un varbūt tieši tradīcijas ir tas, kas mūsdienu cilvēkiem pietrūkst.

Tautasdziesmas.

Ej, pērkon, vecais tēvs, 
Ko tas tavas meitas dara?
- Manas meitas pakaļ gaja,
Smalku lietu sijadamas.

Lēni lēni Pērkonīts
Aiz Daugavas ducinaja;
Saņemiet, Rīgas meitas,
Savus baltus paladziņus

Pērkoņa matei
Deviņi dēli:
Trīs sita bungas,
Trīs stabulēja,
Trīs laida migliņu
Avotu leja.

Pērkoņa tēvam
Deviņi dēli:
Trīs spēra, trīs rūca,
Trīs zibinaja.

Pērkonami melni zirgi,
Ar akmeni nobaroti,
Dzer sudraba ūdentiņu
Tēraudiņa silītē