Sarkangalvīte, kas Pelēko Vilku pazīst jau sen

Sarkangalvīte, kas Pelēko Vilku pazīst jau sen

Noskan zvans uz stundu.

-Beidzot būs miers,- nopūšas Kira un attaisa logu, lai izvēdinatu piesmakušo gaisu. Tīrais skabeklis ar visiem piemaisījumiem atri nomaina dvašas un smaku no zalēm. Viņa novelk balto mēteli, izvelk cigareti, izliecas pa logu, aizdedzina to un izpūš uz taluma esošo sporta skolotaju. Skolnieki dauzas nemaz viņu neklausoties. Kira pasmaida. Ievelk savu nikotīna devu, patur mutē uz kadu mirkli, lai tas spētu pabarot mazo majdzivnieciņu plaušas. Izpūš pelēcīgo dūmaku. Un kauns nav? Medmasa, bet smēķē. Smaids rota seju. Beidzot skolotajs tika pie runašanas un viņu pat uzklausa. Lai arī Kira šeit strada tikai paris mēnešus, skats katru otrdienu ir tads pats. Ta pati klase taja paša sporta laukuma, protams, kad paliks drēgnaks, viss mainīsies, bet pagaidam rudens solas būt silts. Patiesība, katru dienu viņa redz to pašu klasi, un nevar teikt, ka visiem jaunekļiem ir slikti ar kuņģi, galvu, kaju, roku vai ko citu. Nak ciemoties. Ka tad savadak, ja Kira ir viena no četram sievietēm šaja internatskola, kas domata tikai zēniem vecuma no 16 līdz 19 gadiem. Pašlaik sporto tie vecakie, kas Kirai liek skatīties pa logu, viņa pati ir tikai par diviem gadiem vecaka. Medmasa nokar galvu un klusi smejas. Sporta skolotajs pakrita, būtu jadzird viņa lamašanas, viņam piestav. Piebeigusi savu darvas kociņu, viņa vēlreiz paskatas uz puišiem baltajas formas, spēlē visi futbolu. Ka gan var neskatīties, visi ir fiziski attīstītaki par pašu skolotaju, nenormals atrums, turklat, jaunajai sievietei vienmēr futbolisti ir patikuši labak par pašu futbolu. Viņa pagriežas un sarkanie mati viegli ieliesmojas saulē. Tie, kas vēro medmasas kabinetu, to nevar neievērot, bet notiek stunda un savu „posteni” nevar atstat vēl pusstundu. Neraža.

Kira velk garos zabakus, tie sniedzas pari celim, tomēr starp īsajiem svarkiem un zabakiem paliek neliela kailas adas daļa. Vizuļi un kruzuļi nograb, kad viņa uzvelk savu mazo samta jaciņu, mazo, jo to nemaz nevar aiztaisīt – krūtis pamatīgi parsniedz normu. Medmasa atri sapin sev garu bizi, atstajot tikai dažas škipsnas, kas nedaudz nosedz pieri. Soma rokas un var doties prom, darba diena ir beigusies. Viņa ver vaļa durvis, tomēr iziet nevar, jo priekša stav vīrišķis vismaz metru 85.

-Var tevi pavadīt?- izradas, ka tas ir viens no lielajiem ( visas nozīmēs ) skolēniem. To varēja pateikt arī pēc balss. Apmēram par galvas tiesu īsaka dama pamaja ar galvu, ka piekrīt, ka neka, diena šaja skola ir beigusies un to nevar saukt par uzmakšanos skolēnam. Ta vismaz viņa doma. Ta vai ta, likums būs viņas pusē. Atliek tikai paskatīties uz viņu, ļaut atvērt dzēlīgo muti un lieta darīta. Vilks, ta viņu iesaukuši klasesbiedri, kaut gan nē, ta viņu pazīst visa skola, aizrautīgi kaut ko stastīja. Tas Kirai atgadinaja laiku dažus gadus atpakaļ, kad viņi līdzīgi gaja prom no skolas, kur kopa macījas. Cik jocīgi sanak, viņi macījas viena skola, bet tagad viņa strada par arstu tur, kur viņš macas. Sakritība? Varētu ta šķist, ja nezinatu, ka Sarkangalvīte, ka viņu iesaukuši kolēģi, kadreiz satikas ar Vilka labako draugu. Nevar nepiekrist, ka tas bija slikts paris. Vaja vīrieša parodija un dzelzs lēdija. Bet Vilks bija savadaks. Spēcīgs, drosmīgs, pret nelikumību nežēlīgs. Tikai blakus viņam Kira varēja justies ka ta maza meitenīte no pasakas. Tikai blakus viņam Kira varēja nebūt par terminatoru, lai sevi nosargatu, izcīnītu vietu sabiedrība, kura vēl joprojam valda uzskats, ka sievietes vieta ir virtuvē. Brīnišķīgs vīrietis bet tomēr skolēns. Īsi pirms parvakšanas uz šo skolu, viņi saka tikties. Nopietnas attiecības, tik nopietnas, ka viņš pat izvēlējas iestaties internatskola, kura neviens brīvpratīgi negribēja nokļūt nenormalas disciplīnas dēļ. Protams, abi pasakas varoņi visu strauji mainīja. Vilks izveidoja dumpi starp skolniekiem, Sarkangalvīte izraisīja revolūciju vadība, kur agrak bija tikai vīriešu kartas parstavji. Bet tas bija drosmīgs solis, jo abi zinaja, ka, lai arī tiksies diendiena, neko pasakt nevarēs. Ne viņas libido, ne viņa hormoni netiks apmierinati. Tomēr kopa.

Abi sēdēja uz soliņa pretī upei, aiz kuras tieši tobrīd centas palsēpties saule. Izskatījas pēc normala para, ja ta var teikt, jo viņu skaistums satrieca visus. Patiesība, izskatījas, ka viņa ir jaunaka par savu pielūdzēju, kas bija labi, jo tad nebija jauztraucas par kaut kadu nosodījumu šaja attalaja nostūrī. Kaut gan kurš uzdrīkstētos tiesat sievieti un vīrieti ar pamatīgiem raksturiem. Tagad viņi runaja par filosofiskam tēmam, kas abiem nemaz tik ļoti nepatika. Ja, viņi tas aprunaja, tik ļoti viņiem nepatika. Galvenais bija par kaut ko runat, kur var izladēt emocijas, jo ta vien gribējas noraut drēbes un mesties otram virsū. Vilks apgūlas uz soliņa un ielika savu melnmataino galvu Kiras klēpī. Pilnīgi normals paris. Protams, viņiem ir bijuši savi piedzīvojumi. Bet medmasiņai neviens notikums viņas dzīvē vairs nebija jaunums. Viņa jau bija iemacījusies ēzeli pataisīt par vīrieti, vīrieti par ēzeli, zinaja, ka tas ir – iemīlēties morala kroplī. Nē, meloju, ir kaut kas tads, kas nav piedzīvots, kaut kas tads, kura eksistence nav nemaz nosakama. Mīlestība. Tik skaistas runas par to, tik skaisti vardi tai veltīti. Bet kur ta ir? Vai tepat guļ? Vai mīlestība pie Sarkangalvītes atnaca Pelēka Vilka izskata? Šī nav pasaka, šeit ir jabūt laimīgam beigam. Nē, nemaz nav jabūt beigam.

-Es varu tevi apēst?

-Labu apetīti.