„Skroderdienas Silmačos”

Skroderdienas Silmačos

Dodoties uz kartējo R. Blaumaņa Skroderdienas Silmačos jauniestudējumu, es allaž atceros to talo vakaru sava bērnība, kad pirmoreiz Latvijas radio dzirdēju lugas uzveduma (toreizēja Dramas teatrī A. Amtmaņa-Briedīša inscenējuma) translaciju. Bija dziļa ziema un pavēls vakars, bet no radio mutuļoja tik aizrautīgs un dzīvs spēles azarts, ka, izskanot pēdējai dziesmai, man vairs nebija ne mazako šaubu, ka klat ir Līgo vakars. Mudinaju majiniekus atjēgties, nomest biezas segas un lūgtin lūdzos doties ara līgot. Protams, šis naivais aicinajums tika ignorēts, bet vēl gadiem ilgi man ausīs skanēja Antas Klints Pindacīšas neatkartojamas intonacijas, Mirdzas Šmithenes Bebenes un Emmas Ezeriņas Tomuļmates komiska dudinašana un ducinašana, Alfrēda Jaunušana Rūda 'pletīzera' dziesma, Jana Kubiļa Joskes un Veltas Līnes Zaras rotaļīgie dueti un citi izrades mirkļi.

Vēlak es nereti esmu lūkojusies pēc Skroderdienu fenomena līdziniecēm citu tautu teatrī, bet neko daudz vairak par A. Kivi lugas Septiņi brali uzvedumiem somu teatrī, A. Ostrovska komēdiju iestudējumiem krievu teatrī, T. Vaildera daudz spēlētas Mūsu pil­sētiņas vai 'vecas, labas Amerikas' idilli viena no agrakajiem mūzikliem Oklahoma! amerikaņu teatrī neesmu sastapusi. Līdzīgs fenomens ir vērojams gandrīz vienīgi Ostrovska nama - Maskavas Mazaja teatrī, kur aktieri ar jauniešu lomam Ostrovska komēdijas savas radošas biografijas sak un ar vecīšu lomam noslēdz vai arī visa mūža garuma spēlē vienu un to pašu lomu - ka Igors Iļjinskis savu virtuozo Arkašku Sčastļivcevu Meža, kad makslinieks vēl mūža nogalē, pavadoņu saudzīgi balstīts, tika pavadīts uz teatri, bet uz skatuves spēja parsteigt ar visekscentriskakajam izdarībam.

Mums Skroderdienas joprojam ir ka ietilpīga pūra lade, no kuras katrs jauninscenetajs un teatra ansamblis velk ara to, kas sirdij tuvaks: viens - košu segu vai rakstainu cimdu pari, cits - smalki izcakotu galdautu vai vienkaršu linu dvieli, kura pievilcība slēpjas tieši dabiskuma un īstuma. Viens tur atdod mūsdienu pieredzē mērcējamu tautas gudrības domiņu, cits - sadzīves krašņos musturus, vēl kads - parsteidzošas teatralitates petardi. Un kur tad vēl visas žanriskas modifikacijas, kam bijuši pakļauti šie nepretenciozie 'tautas skati ar dziedašanu'! Blaumaņa lugas dažadas interpretacijas atklaj gan tas iestudētaju atšķirīgos pieejas konceptus, gan pašas lugas teatralas dabas elastību.

Ētiskuma koncepts

Pagajuša gadsimta 70. gadu otraja pusē, pēc tam, kad jaunu pavērsienu ierastas tautiski krašņas spēles tradīcija Nacionalaja teatri izdevas panakt Alfrēdam Jaunušanam (1975), ienesot negaidītu spriegumu Antonijas un Dūdara attiecības un atklajot lepnas Silmaču saimnieces bīstamo garīgo varmacību gan pret savam, gan citu jūtam, paradījas pirma Skroderdienu kamerstila interpretacija mūsu teatros. Lūcijas Baumanes veidotais iestu­dējums toreizēja Jaunatnes teatrī bija arī teatra kursa diplomdarbs un tika spēlēts teatra foajē.

Šis uzvedums liriskas komēdijas žanra ar savu tolaik neparasto, intīmo formu un pie- vilcību, kas slēpas psiholoģiski smalki pamatotas personaža attieksmēs, to vienkaršība, -nesamakslotība un dabiskuma, ieņem īpašu vietu mūsu jaunakaja teatra vēsturē tieši ar savu dzidro ētiskumu. Presē režisore uzsvēra: 'Mēs gribējam, lai izradē atklajas cilvēku ekšēja pasaule, un pavisam necentamies pēc efektīga inscenējuma. Izradas - gandrīz nevienu skatītaju neuztrauc, ka krasns ar visu Abramu nespragst gaisa un ka Abramam nemaz nav. bardas. Izradē vairījamies no 'raksturu taisīšanas', bet centamies atsegt, kapēc cilvēks ta rīkojas, kada ir viņa būtība. Nu kaut vai Pindacīša. Kapēc viņa galu gala zog tos lakatiņus, ja tikpat labi varētu arī nopirkt? Mūsu izradē Pindacīša nav zaglīga ecene. Viņa ir alkas pēc particības un arī slepus paņemts lakatiņš vai pankūka Pindacīšai šķiet solītis ceja uz mērķi. Ta mūsu jaunieši domaja un analizēja katru raksturu.'

No šīs konkrētas pašu domašanas izradē izauga tadi Skroderdienu iestudējumu tradī­cijai neierasti raksturi ka Arijas Stūrnieces enerģiska, bet klusas zemdegas gruzdoša Antonija, kura pēc bezprieka dzīves ar veco Silmaču par varēm gribēja ņemt savu dzīves jn laimes daļu. Jūtu nodevības tēma šaja tēla, kas sasaucas ar Jaunušana traktējumu NT uzveduma, piešķīra asumu un smeldzi Antonijas un dziļi, smalki jūtoša Dūdara (Egils Valčs) attiecībam. Un visa izrade vērtas nevis teatrala feerija, bet stastīja par to, ka šo dzīvi starp labiem, sirsnīgiem cilvēkiem nodzīvot pilnestīgi, tīri un godīgi. Ta, lai 'ne lapiņas nenorautu', lai tevis dēļ nepavērtos kads tumšs sapju un vientulības atvars.

Šī tēma atklajas ne tikai Gunta Skrastiņa Alekša un Aldas Krastiņas Elīnas attiecību -smeldzīgi surdinētaja emocionalitatē, bet arī komiska žīdu un veceņu trio izdarību uzstadījuma. Jauneklīgaja ansamblī vēlak savas personības krasas ienesa Veras Singajevskas Tomulīša, Tamaras Soboļevas Bebene, Veltas Skurstenes Pindacīša un Talivalža Aboliņa Pindaks; 1991. gada jauniestudējuma Alekša un Antonijas attiecības zdzīvoja Juris Žagars un Maija Apine.

L. Baumanes iestudējuma spēcīga ētiska dominante kļuva par Jaunatnes teatra pro­grammas būtisku daļu, liela mēra veidoja ša teatra ētisko seju un pievilcību. Daži no ša .zveduma dalībniekiem, ka A, Krastiņa un l. Brakovskis, paši jau ir kļuvuši par sav­dabīgiem darbaudzinatajiem jaunajiem aktieriem Daugavpils teatrī, realizējot dzīvē savas skolotajas un Silmaču ētisko kodu. Bet ne Rūdolfs Plēpis, kurš iestudējuma nospēlēja vienu no savam pirmajam spilgtakajam lomam - Abramu, ne kads cits, šķiet, toreiz vēl nenojauta, ka liktenis šim brīnišķīgajam aktierim maksla gatavo klejojoša žīda lomu. Un ne tikai viņam vien

Ka savdabīgai ētiskuma un teatralitates skolai Skroderdienam ir cauri gajuši arī Liepajas teatra aktieri savulaik Nikolaja Mūrnieka režija, pēc tam Andreja Miglas un Oļģerta Krodera realizētaja atjaunojuma (1975) un Arnolda Liniņa iestudējuma (1993), kur režisors rosinaja aktierus uz pazīstamo priekšstatu, 'stampu' un uzslaņojumu noņemšanu un dabisku dialogu. To, ka Skroderdienas nav tikai 'nacionalais monopols', bet dzīva luga ar saistošu intrigu un kolorītiem raksturiem, pieradīja vitalais Arkadija Kaca iestudējums Krievu dramas teatrī (1980) ar lepno pari - Ņinas Ņeznamovas Antoniju un Alekseja Mihailova Dūdaru centra.

Teatralo iespēju koncepts

To, ka daudz spēlēta luga slēpj sevī arvien jaunu traktējumu un teatralo risinajumu iespējas, režisors Edmunds Freibergs apliecinaja sava Skroderdienu iestudējuma NT 1994. gada. Tradicionalisma citadelē jau ta vien bija drosme: uzticēt galvenas lomas nevis 'meistariem', bet aktieriem, kas ir pat par divdesmit gadiem jaunaki par iepriekšējo Silmaču tēlotajiem. Režisors mainīja Alekša tēla koncepciju, uzticēdams šo lomu vienam no trupas vīrišķīgakajiem un temperamentīgakajiem aktieriem - Ivaram Pugam un atjauno­dams viņa teksta savulaik atņemto frazi: 'Kad es būšu saimnieks..,' Līdz ar to šis 90. gadu Aleksis savam lēmumam - precēt Antoniju ieguva striktak formulētu mērķtiecību: nodrošinat savu nakotni, kļūt par turīgu maju saimnieku, - bet tas nebūt nevienkaršoja šo tēlu.

E. Freibergs 'revidēja' arī jūtu izpausmju dabu līdzšinējas NT Skroderdienas, gan Alekša un Elīnas, gan Dūdara un Antonijas attiecības virzot uz smalkumu, atturību un sur-dinētību un atbrīvojot no tiem kaislīgajiem uzbangojumiem, kas piemita Ģirta Jakovļeva Dūdara jūtam pret Astrīdas Kairišas Antoniju A. Jaunušana iestudējuma. Visai pilsēt-nieciskajas 90. gadu Skroderdienas tika izcentrēta Līgo vakara dabas mistērija, kas parvērtas arī par varoņu jūtu mistērijas kulminaciju: pēc svētku skaļuma atskanēja liegs, smeldzīgs valsis, un skatuves pustumsa saka griezties dejotaju pari - ka mazas miriades

kosmiskaja dzīvības rota, ka dabas pilnzieda un kadas mūžīgas ceremonijas piepildījums, Un šaja reizē atbrīvotaja un reizē intīmi klusinataja gaisotnē Ivara Pugas Aleksis un Daigas Gaismiņas Elīna atkal atrada viens otru.

Vistalak rituala estētika balstītas lugas oriģinala interpretacija gajis Viesturs Kairišs Jaunaja Rīgas teatri (1998), visu iestudējumu risinot ka skurbīgu Jaņu nakts mistēriju un no sadzīviskajam norisēm radot jaunu, mistisku tēlainības pasauli. Kopa ar makslinieci Ievu Jurjani viņš fizisko, sadzīvisko laiktelpu bija parvērtis mītiskaja laiktelpa. Pirmoreiz Silmaču skatuviskaja vēsturē, no zemes pacelts 'debesu līmenī', skatuves fona aiz caur­spīdīga priekškara paralēli skatuves avanscēna notiekošajam risinajas savdabīgs dzīves-svētku rituals, bet leja, pa skatuvi, no gaidamas laimes apreibusi, koša tautas tērpa burtiski virpuļoja Gunas Zariņas Antonija. Pirmoreiz ka komiski tvertas latviskas bakhantes atklajas visas trīs komiskas vecenes (Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Aurēlija Anužlte), kas metas 'īsta' ūdenī un azartiski izdzīvo visas Jaņu nakts norises. Bet vasaras Saulgriežu mistērijas vizualo kulminaciju veido ansambļa aktieru kailo ķermeņu vīzija.

V. Kairišs te izmanto gan kino estētiku, veidojot izradi ka kadru montažu, lietojot palēninajuma efektus un spoku jeb šausmu filmu estētiku (miruša Silmača paradīšanas paša svētku lēruma vidū), gan parspīlējumu, gan grotesku, gegu estētiku un melno humoru. Viņš arī pirmais latviešu teatrī 'nomaldījušos siržu' gaitas luga redz drīzak ka traģēdiju, nevis komēdiju. Liedzot jebko no Jaņu nakts ziedēšanas gan Antonijas un Dūdara, gan Alekša un Elīnas attiecībam (pēdējo Kaspara Znotiņa varonis sadzēries slaidi nogaž gar zemi) un svītrojot arī idillisko 'laimes pirtiņas' skatu, režisors polemizē ar tradi­cionalo priekšstatu par Silmaču saimi ka raibumraibu, tomēr kopuma harmonisku lielu ģimeni. Brīnums, kur šaja izradē vēl patveries tas sirsnlgums un mīļums citam pret citu, kas stravo izteiksmīgas trijotnes Zara (Regīna Razuma), Abrams (Ģirts Krūmiņš) un Joske (Andris Keišs) savstarpējas attiecības. Ta ir gandrīz vienīga neapstrīdama ētiska vērtība, ko piedava vizuali un teatrali patiesi efektīga izrade.

Jauno nianšu un 'neaizmirstulītes' koncepts

Jaunakaja NT Skroderdienu interpretacija režisors Edmunds Freibergs un scenografs Gunars Zemgals ir atravuši vaļa Silmaču lielo saimes istabu, savienojot to ar pagalmu un aru un radot plašu spēles laukumu ansamblim. Naivisma manierē stilizētajas dekoracijas ar apgleznoto prospektu, kas atgadina Margaritas Starastes bilžu gramatas, daudzajiem apzaļumotajiem žodziņiem, butaforiskajiem akmeņiem un aku, kura gatava mesties tēva sapluinīta Ieviņa, rosas plaša Silmaču saime. Visa izrade šoreiz vairak līdzinas raibai atrak­cijai vai klipu montažai, kur katrs kadrs veidots atšķirīga stila, bet vairaku aktieru groteskais, delartiskais spēles veids liek atcerēties Eduarda Smilga eksperimentus ar Skroderdienam Dailes teatrī.

Galēji groteska manierē darbojas pat organiska aktrise Dita Lūriņa Ieviņas loma, kurai te spēles dedzība burtiski rokas un kajas 'iet pa gaisu'. Aktrises tēlota spīva, pat nešpet­na skuķe rimstas tikai Līgo vakara aina, kad viņas divskata ar Karlēnu visu skatuvi pēkšņi piepludina abu jaunuļu pirmo jūtu saldais noreibums. Ainara Ančevska Karlēns saista ar harmonisku gaišumu un artistisku pievilcību. Vēl viena Silmaču debitanta - Martiņa Egliena Rūda skatuviskaja esība mijas šim aktierim piemītošais dabiskums ar kardinajumu izspēlēt arēji pēc iespējas efektīgaku raksturu.

Un ka gan neļauties kardinajumam, ja līdzas tik krašņa pašpietiekamība dzīvo Helgas Dancbergas ņipra Tomulīša (šo lomu spēlē arī Gunta Virkava), kas realizē vai visu iespē­jamo 'tautas dziednieces' izdarību arsenalu, ja tik daudz izteiksmības ir Astrīdas Kairišas Bebenes tīši naivaja 'vaibstu spēlē' vai Lasmas Kugrēnas šīs pašas lomas skarbaja 'maska'? Ja uz nemitīgi dzenošas un džinkstoša 'zobrata' ass savu Pindacfšu ir 'uzsē­dinajusi' Dace Bonate? Nedaudz surdinētaka spēles manierē šoreiz Pindaclšas loma izpaužas Svetlanas Bless ekscentriskais raksturotajas talants. Bet veceņu lērums un komiska kauja atkal iet vaļa 'ar pilnu klapi', parkapjot groteska robežas un ietiecoties burleska un farsa.

Nekadu īpaši jaunu traktējumu šajas Skroderdienas nav. Ir vairakas jaunas trapīgi un parliecinoši izstradatas nianses. Ka Līgo vakara skata, kad Daigas Gaismiņas stalto Silmacīšu iekšēji sadrebina Elīnai paredzētais, zemē nosviestais lakats un viņa stav ar to rokas idilliskaja līgotaju ieloka, stutēdama sareibušo Aleksi un pardzīvodama tuvojošas