Nu jau paris stundas atrados uz Sina planētas. Šeit, ka esmu pamanijis, ipaši jauki neizturas pret jaunatnacējiem, bet es uzdodos par kada iedzivotaja radinieku. Par ta paša, kurš mums paziņoja par notikušajam nelaimēm.

Ši gan ir viena tumsoniga vieta. Te izskatas gluti ka I ēras viduslaikos. Spocigi. Lielakaja daļa Magdeburgas joprojam ir no koka celtas majiņas. Kanalos un ličos pulcējas bartas, bet ielas ir izliktas ar akmens plaksnēm.

Pilsētiņa atrodas kalnu ielejas vidū visapkart tai slejas necaurejami, tumši meti, bet aiz tiem – tikai un vienigi bezgaligi kalni.

Lai nokļūtu Magdeburga, man nacas jat ar zirgu tris dienas. “Vanags” Naras un Larsa uzraudziba tika atstats attalaja Rinas pilsēta, kur vismaz ir kosmiska baze un iespēja sazinaties ar Arakmetinu, uz parējas planētas nav iespējams uztvert nekadus signalus, kas nak no Visuma, jo to bloķē kads neparasts metals, kas izplatits visos kalnos uz Sinas.

Bija pats ziemas vidus, kanali bija aizsaluši, bet ielas, piesnigušas ar baltu sniegu, zaigoja laternu mestaja gaisma. Sals bija apņēmis visu pilsētiņu. Reti kurš šada aukstuma iedrošinajas doties lauka, bet kads tomēr to darija

Nakamaja rita avitu virsraksti vēstija par kartējo šausminošo slepkavibu. Upuris bija kads vietējais ierēdnis. Slepkaviba, un nebija šaubu, ka ta ir slepkaviba, mats mata lidzinajas divam jau iepriekš notikušajam. Ķermenis gulēja asiņu peļķē un ta sirds bija izrauta, bet seja atspoguļojas neizturamu šausmu un sapju izteiksme.

Ka jau parasts liķim apkart pulcējas liels ļautu bars – gan pilsētas dikdieņi, gan avitnieki, meklēdami sensacionalakas ziņas, gan Magdeburgas ietekmigakie iedzivotaji, kas bija ieradušies, lai pašausminatos par notikušo nelaimi. Bija ieradies pat vietējais tiesnesis Rebers, kurš pats personigi reti, kad ieradas notikuma vieta. Viņš parraudzija izmeklēšanas gaitu, lai viss noritētu pēc likuma un taisnibas.

Ari es staigaju turpat apkart, izlikdamies par vienkaršu iedzivotaju. Jau pirmaja bridi, ierodoties notikuma vieta, cilvēku pēdam izraibinataja sniega, ievēroju neparasti liela suņa, vai drizak vilka, pēdu nospiedumus, bet ne vietējie varas parstavji, ne iedzivotaji nepievērsa tiem uzmanibu.

Liķis driz vien tika aizvakts un paris dienas Magdeburgas iedzivotaji pavadija bez jauniem upuriem. Tomēr bailes nerimas. Lidz šim nekas lidzigs nebija noticis klusaja miesta, kur galvenokart dzivoja tikai cilvēku rases parstavji. Bet ilgi dzivot miera ciematniekiem nesanaca, jau nakamas nedēļas sakuma iedzivotajus satrieca vēsts, ka noticis jauns uzbrukums.

Mirušais bija vietēja gramatu veikaliņa ipašnieks. Nave viņu bija parsteigusi pie paša vadita veikaliņa durvim. Ka varēja noprast, misters Reilijs bija devies majup pēc garas darba dienas, bet no mugurpuses saņēmis triecienu un šķiet pat neredzējis uzbrucēju. Par to liecinaja dziļas nagu atstatas vagas uz viņa muguras. Tikai pēc naves vecais virs apgriezts ar seju uz augšu un viņam izrauta sirds.

Diemtēl, miruša ķermenis tika aizvests uz vietējo morgu pirms es paspēju to kartigi apskatit, tapēc man nacas ķerties pie datam ne visai legalam izmeklēšanas metodēm.

Tas pašas dienas vakara es slepus lavijos pa Magdeburgas ieliņam uz morga pusi. Nakts bija auksta, sals koda lidz kaulam, tapēc naksnigaja pilsēta manija vienigi nakts sargus, kas tagad patrulēja ielas katru vakaru.

Beidzot es sasniedzu pilsētas morgu. Par laimi biju paķēris lidzi kadu nelielu piemiņu no kontrabandista laikiem – pseidoslēdzeni. Nelielu elektronisku nieciņu, kas atbloķē jebkuras durvis. Visai noderigi.

Iegajis morga, bez pūlēm atradu mistera Reilija liķi, jo tas te bija vienigais. Pilsētniekus ipaši neinteresēja mirušo naves iemesls. Labak atrak zem zemes un miers.

Skats, kas atklajas atsedzot parklaju, nebija no patikamajiem. Paveca kunga krūtis bija saplositas un parvērstas asiņaina masa. Aplūkojot brūces tuvak, man nacas secinat, ka tas noteikti nav atstajusi cilvēka roka, vairak izskatijas pēc metoniga zvēra skrapējumiem. Neko citu aizdomigu man neizdevas ievērot.

Kaut kur nočikstēja durvis.

Es izslējos ieklausijos. Vairak nekas nebija dzirdams un es nolēmu turpinat liķa apskati, bet tad atkal izdzirdēju troksni. Kads naca šurp.

Ja, gaiteni jau skanēja soļi. Es nekavējoties apsedzu ķermeni un ar acim meklēju drošu vietu, kur paslēpties. Pie pretējas sienas bija novietots milzigs skapis, kura darbinieki mēdza glabat virsdrēbes un uzsvarčus. Es nekavējoties devos pie skapja un, nogrūdis mala lielako daļu balto virsvalku, paslēpos taja, atstadams nelielu spraudziņu, lai varētu redzēt, kas gan tik vēla stunda vēlētos stradat.

Kads ienaca telpa un piegaja pie miruša. Atnacējs noņēma parsegu. Ka par nelaimi, ienakušais visu laiku bija pagriezis muguru pret skapi, ta ka man neizdevas saskatit viņa seju.

Likas, ka svešai kaut ko meklē, viņš rūpigi iztaustija mistera Reilija asinim notriepta mēteļa kabatas, bet neko neatrada, jo driz vien meta mieru un devas prom, pat nepapūlējies liķi atkal apsegt.

Es steidzigi izlavijos no savas slēptuves un nolēmu sekot noslēpumainajai personai, bet izejot uz ielas neviens nebija redzams. Naksnigas pilsētas ielas klusi apspidēja visi septiņi mēneši.

Ta ari neko vairak nenoskaidrojis, nolēmu doties atpakaļ pie mūsu ziņotaja, ceriba, ka rit izdosies kaut ko noskaidrot.

Nakamais rits atausa skaidrs un auksts. Pirma vēsts, ko uzzinaja Magdeburgs iedzivotaji, bija ziņa par kartējo slepkavibu. Šoreiz liķis tika atrasts netalu no savas majas, kura atradas arpus pilsētas. Svaigaja sniega bija pamanitas neparasti liela vilka pēdas un pilsētas iedzivotajos, gluti ka sausas pakulas, saka izplatities baumas par vilku uzbrukumiem.

Vilku šai apkartnē netrūka, bieti vien tadas ziemas, ka ši, tie iznaca no kalnu alam un devas baribas meklējumos uz pilsētam. Visu dienu pilsētnieki staigaja nelielos pulciņos batigi raudzidamies par plecu.

Atlikušo dienas daļu es pavadiju staigadams pa pilsētu, bet vakara nolēmu aiziet lidz vietējam krogam. Tur parasti pulcējas visai raiba sabiedriba, tapēc bija iespēja uzzinat datadus jaunumus.

Vakars bija tik pat auksts un skaidrs, ka iepriekšējais, ielas klaja neliela tikko uzsnigusi sniega sega.

Es, uzravis apkakli, cik augstu vien varēdams, steidzos uz kroga pusi. Ielas bija gluti ka izslaucitas. Neviens neuzdrošinajas vienatnē staigat pa tumšo pilsētu, to ieskava naves un baiļu togs.

Krogs atradas paša Magdeburgas nomalē. Bridi, kad es biju sasniedzis nelielo laukumiņu krogus priekša, manu uzmanibu piesaistija kustiba tuvēja meta.

Es apstajos un ieskatijos ciešak.

Mets bija tumšs un kluss, nekas neliecinaja par jelkadu dzivibu meta biezokņos. Es jau grasijos doties iekša pa krogus durvim, kad pēkšņi no meta biezokņa izšavas spots gaismas stars un ietriecas zvaigtņotajas debesis. 

Neparasta paradiba tūliņ izraisija manu interesi un es skriešus devos uz tas pusi, diemtēl manu ceļu aizšķērsoja metala togs un es apstajos. Bridi, kad es jau grasijos doties meklēt apkartceļu, neparastais gaismas stars izdzisa. Bet tad manu uzmanibu piesaistija kaut kas tur pat pie toga. Varenaja metala retģi rēgojas milzigs caurums. Kads šo sētu bija pamatigi apstradajis. Togs bija saskrapēts un izardits, bet zem akmens apmales bija redzamas jau iepriekš manitas milziga vilka pēdas, kas nozuda pilsētas klusajas ielas.

Vēl kadu bridi pavērojis drūmo metu, bet neko neparastu nenovērojis, devos iekša kroga. Viesu istabai bija zemi griesti, ta, ka man nacas iet nedaudz salikušam, bet ta bija silta un majiga, kas pēc auksta ara gaisa likas ipaši patikami. Viena telpas gala atradas lete aiz, kuras stavēja patukls krodzinieks, bet parējo daļu aizņēma nelieli koka galdiņi.

Ņemot vēra notiekošo, krogs bija diezgan patukšs, viena gala sēdēja paris metstradnieki, kuri nu bija palikuši bez darba, jo neviens neuzdrošinajas doties iekša meta. Lielako galdu, kas atradas telpas vidū bija ieņēmuši viesnicas iemitnieki – parsvara cilvēki, bet bija ari viens laonietis un arialandietis. Tie galvenokart bija ceļojoši tirgotaji, kas te atradas darba darišanas. Bet pie bara letes stavēja kada jauna sieviete smaga, sarkana tērpa. Ta bija tiesneša Rebera jauna sieva.

Es devos pie bara letes, pasveicinaju misis Reberi un krodznieku, pasūtiju sev glazi viskija un iekartojos uz viena no ķeblišiem.

Lēnam malkodams savu dzērienu, es ieklausijos sarunas. Visi bija satraukti par pilsēta notiekošo. Pat iebraucējiem tas likas bistami un viņi runaja par to, ka pēc iespējas atrak jadodas prom no apsēstas vietas. Bieti vien izskanēja senu senais pareģojums, ka taja diena, kad pie debesim paradisies visi septiņi Sinas pilnmēneši, Magdeburgu piemeklēs briesmigas nelaimes. Un tieši tagad tas ir noticis.

Es iztukšoju savu viskija glazi un jau cēlos kajas, kad sakustējas ari misis Rebere. Viņa atvadijas no krodzinieka un devas uz durvju pusi, smagais tērps ligojas pie katra viņas ligana soļa.

Samaksajis rēķinu un vēl pēdējo reizi uzmetis skatu baram, ka ari sapratis, ka te neko jaunu uzzinat neizdosies, es devos lauka, nakti.

Laiks nemaz nebija mainijies, joprojam spidēja spotie mēneši, tikai tagad to spoti dzeltenos diskus reizumis aizsedza sadriskatas makoņu plūksnas.

Es lēnam soļoju prom no bara, parlūkodams visas sanieliņas, meklēdams kadus pavedienus, jo pagaidam man, magi izsakoties bija, viens liels un pamatigs nekas. Negaiditi no kadam puspievērtam durvim izskrēja kads stavs un metas bēgt. Es pagriezos uz bēgļa pusi un parsteigts konstatēju, ka ta ir Rebera sieva. Viņa ka izbiedēts dzivnieks lūkojas par plecu un turpinaja skriet. Mani viņas uzvediba parsteidza, jo parasti misis Rebere bija ļoti nosvērta un savaldiga, viņa nekad neizradija jelkadas parspilētas emociju izpausmes.

Es nekavējoties devos viņai pa pēdam. Sekot misis Reberei nemaz nebija grūti, viņa skrēja pat nepūlēdamas slēpties. Likas, ka viņu parņēmusi neprata lēkme. Es sekoju viņai joprojam nesaprazdams, kas varētu viņu ta parbiedēt. Misis Rebere turpinaja skriet taisni uz priekšu pa piesnigušajam ielam.

Pēkšņi no kadas vartu velves iznira drausmigs radijums. Ta ķermenis bija vismaz divas reizes lielaks, ka parastam vilkam un tas bija klats ar biezu, brūnganpelēku vilnu. Vietam vilna likas noplēsta vai izkritusi un tukšajos laukumos rēgojas kaila, aprepējusi, vietumis savainota un vatim klata ada. Nezvēra ekstremitates vairak lidzinajas izkropļotam cilvēka rokam ar likiem ka bardasnazis asiem nagiem, nevis dzivnieka ķepam. Mute bija pavērta, no atņirgtajiem ilkņiem pilēja slienas, bet acis dega nepratiga ļaunuma uguns.

Misis Rebere pirmaja bridi nepamanija briesmoni un šis mirklis izradijas viņai liktenigs. Radijums metas sievietei virsū un sagraba viņu savos milzigajos tokļos. Misis Rebere šķiet bija paģibusi, jo neizradija nekadas pretošanas pazimes.

Redzējis asinis stindzinošo ainu paris pēdu attaluma no manis, es izravu savu ieroci un notēmēju uz briesmoni, bet tas ar vienu lēcienu parlēca man pari un milzigiem soļiem aizlēkšoja atpakaļ uz kroga pusi.

Es stavēju ielas vidū ar šaušanai sagatavotu ieroci. Nekad vēl man nebija nacies redzēt tik savadu un šausminošu radijumu, kaut gan redzējis es esmu gana daudz. Pirmaja bridi nevarēju izlemt sekot misis Reberes nolaupitajam vai doties uz pilsētu un paziņot par notikušo. Izlēmu, ka izdevigak ir sekot briesmonim, lai vismaz redzētu uz kuru pusi tas ir devies, pilsētniekiem varēs paziņot ari vēlak. Es sekoju pa nezvēra atstatajam pēdam lidz pat caurumam sēta, kuru biju jau iepriekš aplūkojis. Izskatijas, ka radijums izlēcis pa šo caurumu un nozudis meta biezokni.

Teikšu godigi – es neuzdrošinajos viens doties iekša šajos metos, tapēc nolēmu doties pie tiesneša Rebera un izstastit par notikušo, varbūt viņš būs ar mieru piešķirt man kadu pavadoni, kurš daudz maz parzina šo apkartni, jo mani ipaši nevilinaja iespēja apmaldities un klist pa šiem metiem lidz kļūšu par kada “zvēriņa” uzkodam pirms vakariņam. Bet pie tiesneša Rebera majas mani gaidija jauns parsteigums – tur bija sapulcējusies lielaka daļa pilsētas iedzivotaju. Vairumam no viņiem rokas bija degošas lapas, citi bija bruņojušies ar datadiem šaujamieročiem, bet tie, kuriem tadu nebija, bija sev raduši parastakus ieročus – dakšas, rungas un grabekļus.

Ka izradijas, tad vēl kads no iedzivotajiem bija redzējis misis Reberes nolaupišanu un pasteidzies jau paziņot par to Reberam un pusei Magdeburgas iedzivotaju.

Pūli valdija satraukums, ļaudis sačukstējas, bieti vien izskanēja pareģojums par septiņiem mēnešiem, kas šovakar spidēja ipaši spoti.

Beidzot no savas majas, kuras priekša notika pulcēšanas, iznaca tiesnesis Rebers, ari viņam bija šaujamierocis. Rebers drūmi parlūkoja sanakušos cilvēkus un deva pavēli doties ceļa. Iedzivotaji, saspiedušies mazos bariņos sekoja savam vadonim. Visi izgaja lauka pa pilsētas galvenajiem vartiem un izšķiras, katra pulciņa palika ne vairak par četriem lidz pieciem cilvēkiem. Es biju sekojis pūlim lidz pat šejienei un nu pievienojos vienam no bariņiem, kurš devas gar mūri uz to vietu, kur taja rēgojas milzigais caurums. Rebers pats vadija šo nelielo ekspediciju.

Driz vien mēs bijam sasnieguši to vietu, kur nezvērs bija atstajis pilsētas mūrus. Rebers klusēdams aplūkoja pēdu nospiedumus sniega un devas tieši iekša meta. Es un vēl divi viri sekojam viņam.

Mets bija vecs. Mazako koku apkartmērs sasniedza vismaz četrus metrus, bet to galotnes sniedzas augstu pari meklētaju galvam. Sniegs meta nebija tik dziļš ka arpus ta, bet briesmoņa pēdas joprojam bija labi saskatamas. No visiem meta biezokņiem mums uzglūnēja tumsibas ēnas, bailes arvien vairak un vairak parņēma Rebera un viņa pavadoņu sirdis un pratus. Mani šis mets ietekmēja minimali, jo nebiju uzaudzis Magdeburga, klausoties leģendas par meta briesmoņiem un tumsas radibam, kas aprij katru neuzmanigu ceļotaju, kurš iemaldijies parak dziļi tumša meta biezokņos.

Labu laiku gajuši pa metu, mēs sasniedzam kadu klajumu jeb, precizak sakot, iznacam uz klints radzes. Leja rami plūda upe, bet uz pašas klints malas gulēja vilku paris. Vajataji sagatavoja ieročus, lai nogalētu abus dzivniekus, liekas neviens no viņiem neievēroja, ka šie vilki ne uz pusi nav tik lieli ka misis Reberes nolaupitajs, bet tad no meta iznaca kads stavs un nostajas vilkiem priekša.

- Pagaidiet! Jūs nemeklējat viņus, - svešinieks noteica, un tikai tad es pamaniju, kas ir šis svešinieks.

- Nara? – Es iejautajos. - Ko tu te dari?

- Sekojiet man, kaptein, domaju, ka jums tas ir jaredz, - viņa noradija uz meta pusi.

- Kapteinis? – Rebers jautajoši uzlūkoja mani.

- Es laikam pienacigi nestadijos priekša, kad ierados, - es noteicu, - Kapteinis Trelanders no SST. Mums ir pamats aizdomam, ka te notiek, kas nelegals. 

Rebers paspieda manu roku un pamaja ar galvu, ka dodams atļauju man turpinat iesakto.

Es pagaju visiem garam un nostajos blakus Narai, - Paskaidrosi vēlak, - es noteicu, - tagad paradi, ko esi atradusi.

Nara pamaja uz meta pusi, - Ejam! – viņa noteica. Nelielais vajataju pulciņš ar mani un Naru priekšgala atkal devas iekša meta biezokni, tikai tagad jau otrpus klajumam. Neviens no mums neievēroja, ka pretēja pusē aizai, uz klints parkares, stav un mūs novēro tumša, baismiga ēna. Tumsa mirdzēja vienigi tas sarkanas acis.

- Un ta, ko tu te dari? – es jautaju Narai, kamēr mēs gajam cauri metam pa nelielu, sniega iemitu, taciņu.

- Nailzs paziņoja, ka mums pēc iespējas atrak jatinas prom no šejienes. Viņam esot kads svarigaks darbs, ko mums uzticēt.

- Svarigaks? Ka laba svarigaks, Republikas vai viņa paša? – es sarkastiski iesmējos.

- Nezinu, - Nara novilka, - lai nu ka, bet es devos uz Magdeburgu, bet laikam kaut kur nepareizi nogriezos, - Nara turpinaja, - jo iemaldijos meta. Vilki man palidzēja tikt lauka no meta un paradija kaut ko visai interesantu, - viņa beidza stastit.

Ceļš turpinaja vities pa meta biezokņiem lidz apstajas pie kadas necilas un pussabrukušas būdeles.

- Raganu nams! – iesaucas viens no Rebera pavadoņiem, - Ši vieta ir noladēta!

Es paskatijos uz runataju, tad uz tiesnesi Reberu un Naru un noteicu, - Ejam iekša! Es atravu vaļa durvis un ielūkojas būda. Biju gaidijis, ka redzēšu, ko šausminošu, bet tas, kas pavēras manam skatam, mani neizsakami parsteidza. Būda pie neliela galda sēdēja misis Rebere, sveika un vesela.

- Rebeka? – izdvesa tiesnesis Rebers un grasijas steigties viņai klat, bet tad apstajas.

Misis Rebere piecēlas kajas un nolūkojas uz savu viru. Viņas acis mirdzēja salts ļaunums.

- Un ko tad tu gaidiji? – viņa ievaicajas.

- Ko tas nozimē, Rebeka? – Rebers bija neizpratnē.

Es stavēju nedaudz nomaļus un, kamēr norisinajas ši saruna, rūpigi izpētiju istabu. Visus iespējamos galdus aizņēma saretģitu aprēķinu tabulas un rasējumi. Plaukti bija no vienas vietas piekrauti ar datnedatadam melnas maģijas gramatam un ķimiskam vielam. Dibentelpa burbuļoja neliela ķimiska laboratorija.

- Tu tiešam domaji, ka es šaja notēlojamaja, sikaja pilsētelē palikšu visu mūtu? Jau nokļuvusi šeit, es saku pratot par to ka tik projam un, kad beidzot pavēras tada iespēja, es to izmantoju, - lidz manij atplūda misis Reberes balss. Es, nevienam nemanot, biju iegajis dziļak būda un saku rūpigak aplūkot kada plaukta saturu.

- Jau skolas laika man padevas ķimija, bet vecvecmamiņa man ieradija sensenas maģijas tumšo spēku varenibu. Kad kada persona piedavaja man pamest šo miestu un nodrošinat dzivi lielpilsēta, es nedomajot piekritu. Es palidzēju viņam iegūt to metalu, ko viņš tik ļoti alka. Diemtēl datas iesaistitas personas nobijas un, lai mūsu mazais plans neatklatos, man nacas no viņiem atbrivoties, - misis Rebere turpinaja. Es uzmanigi attinu vienu no tistokļiem, kas atradas plaukta. Taja bija attēlota iespaidiga kaujas baze, bet ka galvena sastavdaļa tika izmantots silits, tas pats metals, kurš te ir tik izplatits.

- Bet nolaupišana? – iejautajas viens no Rebera pavadoņiem.

- Es zinaju, ka ilgi vairs nevarēšu nemaniti naktis lavities prom, lai stradatu šeit, tapēc man nacas inscenēt savu nolaupišanu. Un tgad

Es pamazam saku saprast to, kas te notiek. Uz viena no nepabeigtas stacijas rasējumiem es atradu iznicinatas Impērijas simbolu, bet tagad tas bija nedaudz mainits – pusmēnesim pari bija divi zobeni, nevis viens, ka iepriekš. Tatad imperialisti bija noliguši misis Reberi, lai viņa piegadatu nepieciešamos materialus jaunas bazes celtniecibai. Gaismas stars, kuru biju redzējis pirms paris stundam droši vien bija kads saziņas lidzeklis starp misis Reberi un imperialistiem.

- Cerer!

Es pagriezos tieši istaja bridi, lai redzētu, ka atspragst vaļa būdeles durvis un pa tam ienak tas pats briesmigais zvērs.

- Cerer, iznicini viņus! – misis Rebere iekliedzas.

Nezvērs ierēcas un metas virsū tuvak stavošajam Rebera pavadonim. Briesmonis ar vienu kampienu norava viņam pusi sejas un virs nokrita zemē, viņa vieniga palikusi acs akli raudzijas griestos. Kaut kas noguldzēja vira kakla un viņš bija miris. Cerers metas virsū nakamajam upurim un ar ķepas vēzienu paršķēla viņam krūtis.

Misis Rebere mierigi noraudzijas taja visa. Nara nostajas man blakus un mēs sagatavojam ieročus.

Briesmeklis atkal ierēcas. Viņš lēnam tuvojas tiesnesim Reberam, no pavērtas mutes tecēja slienas. Es panacu uz priekšu un vairakkart izšavu uz nezvēru, tas ierēcas un pievērsa savu asinim pieplūdušo, zvērigo skatienu man. Es lēnam virzijos uz Rebera pusi. Ar rokas majienu liku, lai Rebers paiet mala, viņš ta ari izdarija.

Biju jau sasniedzis būdas vidu, kad nezvērs, atņirgtiem zobiem, metas man virsū. Es zibenigi pieliecos, jo sapratu, ka nepaspēšu izšaut.

Cerers lēca, parlēca man pari un piezemējoties notrieca no kajam misis Reberi. Pirmaja bridi tas laikam nesaprata, ko ir izdarijis un drausmiga niknuma saka plosit misis Reberes krūtis un beigu beigas parkoda viņai rikli. tad nezvērs pacēla asiņaino purnu no upura miesam un pamanija, ko ir nogalinajis.Tas atspraga saņus un iekaucas metonigas sapēs.

Tieši taja bridi Nara notēmēja un salaida vairakas aptveres nezvēra neglitaja viepli, ari es notēmēju un vairakkart izšavu.

Cerers nedaudz pastreipuļoja atpakaļ, vēl pēdējo reizi ierūcas un tad nokrita zemē bez dzivibas.

Iestajas neparasts klusums, gaisa vēdija asiņu smaka, nebija dzirdams nekas, atskaitot vieglo meta šalkoņu arpusē.

Nara piegaja pie Rebera un palidzēja viņam piecelties, tiesnesis Rebers bija nolidzis uz ceļiem taja bridi, kad nezvērs plosija misis Reberes ķermeni.

Pirms aiziešanas no būdas, es paņēmu paris rasējumus, lai būtu, ko nodot Nailzam, ka pieradijumu tam, ka imperialisti ir atgriezušies un viņiem ir jauns, nezinams vadonis.

Mēs izgajam no būdas un devamies atpakaļ uz pilsētu.

Krodzinieks Sairess tika apcietinats nekavējoties, viņš ari atzina savu vainu sadarbiba ar kadu personu, kuras vardu viņš diemtēl nezinaja.

Nakamaja diena mēs ar Naru pametam Magdeburgu un devamies uz Rinu. Dodoties majup cauri kartējam metam, man neviļus ienaca prata kadas dzejas rindas:

“Un tumsa parņems pasauli no jauna,

Bet cauri tumsibai mēs iesim visi kopa.”

Kapteiņa Trelandera piezimes

par “Vilku nakts”

notikumiem

uz Sinas

II ēras 772. gada 14.janvaris

pēc vietēja laika

Šis stasts ir balstits uz teorētiski patiesiem notikumiem (vai vismaz skaistu leģendu) un veltits uz Magdeburgas iedzivotajiem.