KRIMINALPROCESA UZSAKŠANAS IEMESLI UN PAMATS PRIVATAS APSŪDZĪBAS LIETAS

Ikvienas tiesības aizsarga likums. Nevienam nedrīkst ar nolūku atņemt dzīvību, kaitēt veselībai, nevienam nedrīkst aizskart cilvēka godu un cieņu, celt neslavu pret viņu.

Cilvēku tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pants paredz izteiksmes brīvību- ikvienam ir tiesības brīvi izteikties. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informaciju un idejas bez iejaukšanas no publisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežam. Šis pants neierobežo valstu tiesības noteikt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanas režīmu. Ta ka šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienakumiem un atbildību, ta var tikt pakļauta tadam prasībam, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likuma un nepieciešami demokratiska sabiedrība, lai aizsargatu valsts drošības, teritorialas vienotības vai sabiedriskas drošības intereses, nepieļautu nekartības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargatu veselību vai tikumību, aizsargatu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidencialas informacijas izpaušanu, vai lai saglabatu tiesu varas autoritati un objektivitati.

Satversmes 89.pants nosaka, ka valsts atzīst un aizsarga cilvēka pamattiesības saskaņa ar šo Satversmi, likumiem un Latvijas saistošiem starptautiskiem līgumiem.

Satversmes 95.pants nosaka, ka valsts aizsarga cilvēka godu un cieņu. Spīdzinašana, citada cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanas pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.

Satversmes 96.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz privatas dzīves, majokļa un korespondences neaizskaramību.

Tatad privatas apsūdzības lietas cietušajam ir dotas tiesības izvēlēties- lūgt tiesu uzsakt kriminalprocesu vai nelūgt, ja viņa tiesības ir aizskartas. Tikai tad, ja cietušais rajona (pilsētas) tiesa iesniedzis sūdzību ar lūgumu saukt kadu personu pie kriminalatbildības par noziedzīgu nodarījumu, tiesnesis izlemj jautajumu par kriminalprocesa uzsakšanu.

Kriminalprocesa likums 369.pants nosaka kriminalprocesa uzsakšanas iemeslus:

(1) Kriminalprocesa uzsakšanas iemesls ir tadu ziņu iesniegšana izmeklēšanas iestadei, prokuratūrai vai tiesai (turpmak- par kriminalprocesa norisi atbildīga iestade), kuras norada uz iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, vai šadu ziņu iegūšana par kriminalprocesa norisi atbildīga iestadē.

(2) Ša panta pirmaja daļa minētas ziņas var iesniegt:

1) noziedzīga nodarījuma rezultata cietusī persona- ka iesniegumu;

2) kontrolējošas un uzraugošas iestades- to darbību regulējošos normatīvajos aktos paredzētaja kartība;

3) arstniecības personas vai iestades- ka ziņojumu par traumam, slimībam vai naves gadījumiem, kuru cēlonis varētu būt noziedzīgs nodarījums;

4) bērnu tiesību aizsardzības institūcijas un nevalstiskas organizacijas- ka iesniegumu par nepilngadīgo tiesību aizskarumiem, kuru cēlonis varētu būt noziedzīgs nodarījums;

5) jebkura fiziska vai juridiska persona- ka informaciju par iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem, no kuriem pati tieši nav cietusi;

6) jebkura persona par pašas izdarītu noziedzīgu nodarījumu- ka iesniegumu.

(3) Kriminalprocesa uzsakšanas iemesls nevar būt anonīma informacija vai informacija, kuras iesniedzējs atsakas atklat informacijas avotu.

(4) Par kriminalprocesa norisi atbildīgas iestades ša panta pirmaja daļa minētas ziņas var iegūt savas resoriskas vai kriminalprocesualas darbības rezultata šados gadījumos:

1) tieši konstatējot noziedzīgu nodarījumu ta izdarīšanas laika un to partraucot;

2) tieši konstatējot noziedzīga nodarījuma acīm redzamas sekas;

3) veicot kriminalprocesu par citu noziedzīgu nodarījumu;

4) veicot citas likumos noteiktas funkcijas- parbaudes, operatīvo darbību utt.

Kriminalprocesa likuma 370.pants nosaka kriminalprocesa uzsakšanas pamatu:

1) Kriminalprocesu var uzsakt, ja pastav reala iespēja, ka noticis noziedzīgs nodarījums.

2) Kriminalprocesu var uzsakt arī tad, ja ziņas satur informaciju par iespējamu notikušu noziedzīgu nodarījumu un tas ir iespējams parbaudīt tikai ar kriminalprocesa līdzekļiem un metodēm.’’

Kriminalprocesa likums 7.panta paredz publisko un privato apsūdzību.

Ja kriminalprocesu uzsak neatkarīgi no personas gribas, jo tas ir sabiedrības interesēs, šads kriminalprocess ir publiskas apsūdzības kriminalprocess, kura apsūdzības funkciju valsts varda īsteno prokurors.

Ja ir iesniegts tiesai pieteikums no personas, kurai nodarīts kaitējums par:

kavēšanu realizēt vēlēšanu tiesības un tiesības piedalīties tautas nobalsošana (KL 90.p.);

tīšu vieglas miesas bojajumu, kas saistīts ar vardarbību ģimenē (KL 130.p.);

miesas bojajumu aiz neuzmanību (KL 131.p.);

draudiem izdarīt slepkavību un nodarīt smagu miesas bojajumu (KL 13p.);

piespiešanu izdarīt abortu (KL 136.p.);

svešu noslēpuma izpaušanu (KL 145.p.);

izvarošanu (KL 159.p.1.d.);

vardarbīgu dzimumtieksmes apmierinašanu (KL 160.p.1.d.);

nepilngadīga atdošanu un bērna atšķiršanu no mates, tēva un aizbildņa (KL 168.p.);

adopcijas noslēpuma izpaušanu (KL 169.p.);

zadzību, krapšanu, piesavinašanu neliela apmēra (KL 180.p.);

nolaidību ( KL 197.p.);

dienesta noslēpumu un komercnoslēpumu saturošu ziņu neatļautu iegūšanu un izpaušanu (KL 200.p.d.);

ceļu satiksmes noteikumu un transportlīdzekļu ekspluatacijas parkapšanu (KL 260.p.1.d.).

Apsūdzības funkciju valsts varda īsteno prokurors, jo šads kriminalprocess ir publiskas apsūdzības (personiski publiskas apsūdzības) kriminalprocess. Tomēr jaņem vēra, ka prokurors uzsak procesu tikai pēc cietuša sūdzības, ja cietušais neiesniedz iesniegumu, tad prokurors nevar uzsakt procesu, jo šie gadījumi ir personas interesēs, nevis sabiedrības. Šados gadījumos uzsakt kriminalprocesu, kaut arī atklatas noziedzīga nodarījuma pazīmes, nevar.

Tiesai ir japieņem lēmumu par materialu nosūtīšanu pēc piekritības, un kriminalprocess ir izskatams KPL noteiktaja visparēja kartība. Cietušais izlīgt ar apsūdzēto nevar, ka arī šajos gadījumos notiek pirmstiesas izmeklēšana.

Pēc cietuša sūdzības var uzsakt kriminalprocesu privatas apsūdzības lietas:

par tīšu vieglu miesas bojajumu nodarīšanu (KL 130.p., izņemot ar vardarbību ģimenē saistītus gadījumus);

par goda aizskaršanu (KL 156.p.);

par neslavas celšanu (KL 157.p.);

par goda aizskaršanu un neslavas celšanu masu saziņas līdzekļos (KL 158.p.).

Cietušo (turpmak- privatas apsūdzības uzturētajs) sūdzības tiesa reģistrē žurnala ar nosaukumu ‘’Reģistracijas žurnals par cietušo sūdzībam, pēc kuram var ierosinat kriminallietu’’ (turpmak- Reģistracijas žurnals par cietušo sūdzībam, pēc kuram

var uzsakt kriminalprocesu).

No Liepajas tiesas prakses statistiskas ziņas norada, ka:

2001.gada tika ierosinata 1 kriminallieta pēc KL 130.p. un 1 civillieta pēc KL 156.p.;

200gada ierosinatas 4 kriminallietas pēc KL 130.p.;

2003.gada tika ierosinatas 12 kriminallietas pēc KL 130.p., 3 civillietas pēc KL 156.p.;

2004.gada tika ierosinatas 12 kriminallietas pēc KL 130.p., 6 civillietas pēc KL 156.p., 1 civillieta pēc KL 158.p., 2 civillietas pēc KL 157.p.

No tam 3 lietas atteicas ierosinat.

2005.gada līdz septembrim tika ierosinatas 8 kriminallietas pēc KL 130.panta, to tam 3 kriminallietas atteicas ierosinat.

Līdz ar to var secinat, ka cietušas personas vairakuma iesniedz iesniegumu tiesa par viegliem miesas bojajumiem (KL 130.p.) un par cilvēka goda aizskaršanu (KL 156.p.).

Izplatītakie iemesli privatas apsūdzības lietas ir sadzīviska rakstura ķildu sekas. Ka arī no tiesnešu aptaujas ir redzams, ka sievietes vairak iesniedz iesniegumus tiesa neka vīrieši.

Veicot tiesnešu aptauju Liepajas tiesa, kur no 13 tiesnešiem atbildēja tikai 5, var secinat sekojoši:

• uz jautajumu cik bieži cilvēki iesniedz sūdzības tiesa, un kas biežak sūdzas, visi no aptaujatiem tiesneši atbild, ka pēc statistikas parsvara sūdzas sievietes un sūdzību nav tik daudz;
• uz jautajumu, kadi ir visizplatītakie iemesli privatas apsūdzības lietas, tiesneši parsvara atbild, ka tas ir sadzīves konflikti, miesas bojajumi, goda aizskaršana un neslavas celšana. Tatad par Kriminallikuma 158.pants (goda aizskaršana un neslavas celšana masu saziņas līdzekļos) reti izmantojams Liepajas tiesas praksē;
• uz jautajumu kada ir tiesas prakse, izlemjot iesniegumus privatas apsūdzības lietas (uzsakts/ atteikts uzsakt procesu), daži no tiesneši atbild, ka 50% no iesniegtajam sūdzībam ir pieņemti lēmumi par kriminalprocesa uzsakšanu;
• uz jautajumu kas ir jadara, ja cietuša iesniegta sūdzība trūkst pieradījumu vai sūdzība nepareizi noradīts Kriminallikuma pants un daļa, pēc kuras uzsakams kriminalprocess privatas apsūdzības lietas, tiesneši atbildēja, ka pēc patreizēja Kriminalprocesa likuma 621.panta process ir jauzsak, neskatoties uz nepietiekošiem vai pat neesošiem pieradījumiem;
• uz jautajumu vai ir bijuši gadījumi, kad privatas apsūdzības lietas apsūdzētajam bija piemērots sods, kas saistīts ar brīvības atņemšanu, visi no aptaujatajiem tiesnešiem atbildēja, ka „nē”. Bija gadījums, kad vainīga persona tika sodīta ar piespiedu darbiem;
• uz jautajumu pēc ka tiesnesis vadas, nosakot cietušajam kompensacijas atlīdzinašanas apmēru, viņi atbild, ka vadas no valstī noteiktas minimalas algas, bet presē publicētaja- no laikraksta tiražas apjoma, ka arī tiek vērtēti lietas apstakļi to kopuma katra individuala gadījuma;
• uz jautajumu vai ir jamaina un ka Kriminalprocesa likuma normas privatas apsūdzības lietas? Tiesneši atbildēja, ka Kriminalprocesa likuma 58.nodaļu pilnība japarstrada, jo ta neatbilst tiesu praksei. Nav iespējams vienas dienas laika tikai pēc iesniegtas sūdzības konstatēt ir vai nav izdarīts noziedzīgs nodarījums. Viens no tiesnešiem atbildēja, ka pagaidam problēmas nesagada, bet parējie uzskata, ka Kriminalprocesa likuma ir jaievieš tiesību norma, kas bija Kriminalprocesa kodeksa, t.i., ka atsevišķos gadījumos ir javeic pirmstiesas izmeklēšana.

1. TĪŠS VIEGLS MIESAS BOJAJUMS

Kriminallikuma 130.pants nosaka:

„(1) Par tada miesas bojajuma tīšu nodarīšanu, kas nav izraisījis veselības traucējumu vai visparējo darbspēju zaudēšanu (viegls miesas bojajums), ka arī par tīšu sišanu, ja ta nav izraisījusi minētas sekas, —

soda ar arestu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz desmit minimalajam mēnešalgam.

(2) Par viegla miesas bojajuma tīšu nodarīšanu, kas izraisījis īslaicīgu veselības traucējumu vai visparējo darbspēju nenozīmīgu paliekošu zaudēšanu, —

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz divdesmit minimalajam mēnešalgam.

(3) Par sistematisku sišanu, kam ir spīdzinašanas raksturs, vai citada veida spīdzinašanu, ja šīm darbībam nav bijušas ša likuma 125. vai 126.panta paredzētas sekas, —

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimalajam mēnešalgam.”

Kriminallikuma 130.panta 1.un daļa paredzēta atbildība par kriminalparkapumu, bet 3.daļa- par mazak smagu noziegumu.

Komentējama panta paredzēti divi tīša miesas bojajuma veidi:

tīšs viegls miesas bojajums, kas nav izraisījis veselības traucējumu vai visparējo darbnespēju zaudēšanu;

tīšs viegls miesas bojajums, kas izraisījis īslaicīgu veselības traucējumu vai visparējo darbnespēju nenozīmīgu paliekošu zaudēšanu.

Ar Kriminallikuma 130.panta 1.daļa minēto vieglo miesas bojajumu, kas nav izraisījis veselības traucējumu vai visparējo darbnespēju zaudēšanu, saprot ar nenozīmīgam, atri parejošam sekam, kas ilgst ne vairak par sešam dienam. Piemēram, ievainojumus, kas boja audu anatomisko struktūru. Veselības traucējumu uzskata par īslaicīgu, ja tas ilgst no septiņam līdz divdesmit vienai dienai ieskaitot. Šai pazīmei, piemēram, atbilst mīksto audu brūces, uz kuram uzliktas 1- 2 ķirurģiskas šuves, vaiga kaula loka un sejas kaula šuvju lūzumi neatkarīgi no ta, vai cietušais ir bijis atbrīvots no darba vai ne. Par nenozīmīgu paliekošu visparējo darbspēju zaudēšanu uzskata to zaudēšanu 5 procentu apmēra, piemēram, 1- 2 pilnvērtīgu zobu zaudēšana. Kriminallikuma 130.panta bez atbildības par tīša viegla miesas bojajuma nodarīšanu paredzēta arī kriminalatbildība par cietuša sišanu un spīdzinašanu, kas Kriminallikuma bija ietverta atsevišķa- 111.panta.

No subjektīvas puses Kriminallikuma 130.panta paredzētos vieglos miesas bojajumus var nodarīt ar tiešu un ar netiešu nodomu, bet cietuša sistematiska piekaušana, kam ir spīdzinašanas raksturs, vai citada veida spīdzinašana izdarama ar tiešu nodomu.

Ja noziedzīgos nodarījumos, kur viegla miesas bojajuma nodarīšana ir viena no to sastava elementiem (piemēram, laupīšana, izvarošana, pretošanas varas parstavim vai citai valsts amatpersonai), tad uz Kriminallikuma 130.pantu tas neattiecas.

Kriminallikuma 130.panta paredzēta noziedzīga nodarījuma subjekts ir fiziska un pieskaitama persona, kas sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu.

„Instrukcija par kartību, kada novērtējama miesas bojajumu smaguma pakape”, kas apstiprinata ar Labklajības ministrijas 2001.gada 11.aprīļa rīkojumu Nr.92 (1.pielikums) ir apskatīti bojajumu veidi, kas dod visparējus noradījumus ekspertiem praktiska darba.

Ar terminu miesas bojajumi saprot cilvēka organisma audu, organu un sistēmu anatomiski bojajumi vai funkcionali traucējumi, kas radušies fizisku (mehanisku, termisku, akustisku, radiacijas u.c.), ķīmisku, bioloģisku un psihisku iedarbību rezultata.

Miesas bojajumus iedala:

smagos;

vidēja smaguma;

vieglos miesas bojajumos.

Taču pie privatas apsūdzības lietam attiecas tikai tīši nodarīti vieglie miesas bojajumi, citos gadījumos kriminalprocesu uzsak bez cietuša sūdzības.

Vieglu miesas bojajumu pazīmes ir:

īslaicīgs veselības traucējums, ja tas ilgst no 7 līdz 21 dienai. Šai pazīmei, piem., atbilst:

mīksto audu brūces, kuram nepieciešams uzlikt ķirurģiskas šuves;

sejas kaulu šuvju parravumi, deguna kaulu nekomplicēti lūzumi, neatkarīgi no ta vai cietušais ir bijis atbrīvots no darba vai nē, u.c.;

visparējo darbnespēju nenozīmīgs paliekošs zaudējums. Par nenozīmīgu uzskatams visparējo darbnespēju paliekošs zaudējums 5% ieskaitot;

īslaicīgas, maznozīmīgas sekas. Ar to saprot virspusējus mīksto audu anatomiskus bojajumus (nobrazumus, asins izplūdumus) vai funkcionalus traucējumus, kas ilgst ne vairak ka 6 dienas.

Ar terminu spīdzinašana apzīmē jebkadu darbību, ar kuru kadai personai tīši tiek sagadatas stipras fiziskas vai moralas sapes vai ciešanas nolūka iegūt no tas vai no trešas personas ziņas vai atzīšanos, sodīt to par rīcību, kuru izdarījusi šī persona vai treša persona vai par kuras izdarīšanu ta tiek turēta aizdomas, ka arī nolūka iebiedēt vai piespiest šo personu vai trešo personu vai jebkura cita iemesla dēļ, kas balstas uz jebkada rakstura diskriminaciju, ja šadas sapes vai ciešanas sagada valsts amatpersona vai cita oficiala persona vai tas tiek sagadatas šadas amatpersonas vai oficialas personas izdarītas kūdīšanas dēļ vai ar to ziņu vai klusu piekrišanu. Ar šo terminu neapzīmē sapes vai ciešanas, kas rodas tikai likumīgu sankciju rezultata, nav atdalamas no šīm sankcijam vai šīs sankcijas tas izraisa nejauši. Piem., pēršana ar rīkstēm, knaibīšana, multiplu, sīku bojajumu nodarīšana ar asiem priekšmetiem, termiskas iedarbības u.c.).

Ar sišanu Kriminallikuma 130.p. 1.daļas nozīmē jasaprot darbības, kas nerada cilvēka organisma audu un sistēmu anatomiskos bojajumus vai funkcijas traucējumus, bet izsauc tikai fiziskas sapes vai rada kaitējumu veselībai ar nenozīmīgam atri parejošam sekam līdz sešam dienam. Tas nozīmē, ka sišana neizraisa Kriminallikuma 130.p. daļa noradītas sekas- veselības traucējumu vai visparējo darbspēju nenozīmīgu paliekošu zaudēšanu. Lai nodarījumu kvalificētu ka sišanu KL 130.p. 1.daļas, sitieniem ir jabūt daudzkartīgiem.

KL 130.p. 3.daļa paredzēta atbildība par sistematisku sišanu, kam ir spīdzinašanas raksturs, vai citada veida spīdzinašanu, ja šīm darbībam nav bijušas KL 125.panta (tīšs smags miesas bojajums) vai 126.panta (tīšs vidēja smaguma miesas bojajums) paredzētas sekas.

Ar sistematisku sišanu saprot cietuša piekaušanu vairak neka divas reizes neilga laika posma. Darbībam piemīt spīdzinašanas raksturs, ja tas izdarītas ar nolūku radīt ilgstošas vai daudzreizējas stipras sapes (knaibīšana, multiplu miesas bojajumu nodarīšana ar asiem priekšmetiem utt.).

Gadījuma, ja cietuša sišanas vai spīdzinašanas rezultata cietušajam nodarītas fiziskas sapes, noziedzīga nodarījuma sastavs ir formals. Ar Kriminallikuma 130.p.3. daļas dispozīciju aptver jebkada viegla miesas bojajuma nodarīšana. Ja sistematiskas sišanas, kam ir spīdzinašanas raksturs, vai citada veida spīdzinašanas rezultata cietušajam nodarīti smagi vai vidēja smaguma miesas bojajumi, nodarījums kvalificējams pēc Kriminallikuma 125.p. daļas 4.punkta vai 126.panta daļas punkta, t.i. ja tam bijis mocīšanas vai spīdzinašanas raksturs.

Sitienu nodarīšanas fakta konstatēšana ir procesa virzītaja kompetence. Eksperts savos secinajumos atzīmē, ka objektīvas bojajumu pazīmes nav konstatētas un šaja gadījuma miesas bojajumu smaguma pakapi nenosaka.

Gadījumos var noteikt ekspertīzi, ja atzinums ir nepieciešams kadam no procesa dalībniekiem, tad eksperts savu atzinumu iesniedz tikai personai, kas noteikusi ekspertīzi par noteiktu atlīdzību.

Eksperts atzinuma norada:

bojajumu medicīnisko raksturu (zemadas asins izplūdumi, nobrazumi, brūces u.c.);

kadu iedarbību rezultata varēja rasties miesas bojajumi;

bojajumu rašanas laiku;

miesas bojajumu smaguma pakapi.

Eksperts miesas bojajumu smaguma noteikšanai, apseko cietušo, ja cietuša apsēkšana nav iespējama, tad izmanto medicīnisko dokumentaciju. Medicīniskajai dokumentacijai jasatur izsmeļoši dati par bojajumu raksturu, klīnisko gaitu, iznakumu u.c.

Ta, piemēram, 2003.gada 25.februarī Liepajas tiesa izskatīja kriminallietu pēc cietuša sūdzības par Kriminallikuma 130.p.d.

„Tiesa noskaidroja, ka Janis K. tīši nodarīja miesas bojajumus, kas izraisīja īslaicīgu veselības traucējumu, ta – 200gada 30.jūnija rīta ap plkts.5 Liepajas rajona Aizputē Kalna iela, būdams alkohola iespaida, dzīvojama istaba, savstarpēja strīda rezultata saķēra Ainu J. aiz pleciem, iegrūda gulta, un Aina J. atsitas ar pakausi pret gultas galu, satvēra Ainas J. rokas un iesita viņai ne mazak ka 5 reizes ar labo roku pa seju un ne mazak ka vienu reizi pa ķermeni nieru apvidū, ta nodarot Ainai J. vieglus miesas bojajumus hematomu un adas nobrazumu veida sejas rajona, deguna kaula lūzuma veida, kreisas nieres sasituma veida un līdz ar to Janis K. izdarīja kriminalparkapumu, kura pazīmes paredzētas Kriminallikuma 130.panta daļa.

Tiesajamais Janis K. tiesas sēdē kopuma savu vainu atzina un paskaidroja, ka apmēram 15 gadus dzīvo kopa ar Ainu K. Aizputē Kalna iela un viņiem bijusi kopīga saimniecība, 200gada naktī uz 30.jūniju lietojis alkoholiskus dzērienus, bijis sadusmots uz Ainu J. un istaba izraisījies strīds ar viņu, tad tiesajamais ar labas rokas plaukstu iesitis cietušai pa seju, tiesajamais pieņem, ka cietuša no saņemta sitiena atsitas pret kadu priekšmetu, bet to viņš nav redzējis. Tiesajamais atzīst, ka nodarījis Ainai J. miesas bojajumus.

Tiesajama vaina pieradīta:

Ar Ainas J. liecību tiesas sēdē, ka dzīvojusi kopa ar Jani K., 200gada naktī un 30.jūniju Janis K. bijis alkohola reibuma, viņu starpa izraisījies strīds, cietuša atradusies gulta, gribējusi celties augša, bet Janis K. atgrūdis viņu atpakaļ un cietuša ar galvu atsitusies pret gultas galu, cietuša aizsargajoties ieķērusies J.K. seja, Janis K. 5 reizes ar dūri iesitis cietušai pa seju, jutusi, ka salauzts deguns, un vēl iesitis pa ķermeni, cietuša aizskrējusi pie kaimiņienes, no kurienes piezvanījusi meitai,

ar liecinieces D.L. liecību tiesas sēdē, ka 200gada 30.jūnija agra rīta viņai piezvanījusi mate Aina J. un pateikusi, ka viņu piekavis Janis K., lieciniece aizbraukusi pie mates, matei Ainai J. bijusi sasita seja un viņa aizvedusi mati uz Aizputes slimnīcu, Aina J. ievietota stacionara,

ar analoģisku liecinieces A.L. liecību tiesas sēdē, ar tiesu medicīniskas ekspertīzes slēdzieniem n.246/1.1.14/, nr.440/1.1.32-33/, kuros secinats, ka Ainai J. nodarīti miesas bojajumi hematomu un adas nobrazumu veida, kreisas nieres sasituma veida un miesas bojajumi varēja tikt nodarīti 200gada naktī uz 30.jūniju cietu trulu priekšmetu iedarbības rezultata vai atsitoties pret tadiem, pēc sava rakstura pieskaitami viegliem miesas bojajumiem, kas izraisījuši īslaicīgu veselības traucējumu uz laiku virs 6 dienam, bet ne ilgak par 21 dienu.

Tiesa, novērtējot pieradījumus, secina, ka tiesajama Jaņa K. vaina kriminalparkapuma izdarīšana, kura pazīmes paredzētas KL 130.panta daļa, ir pieradīta un viņš sodams.

Tiesa uzskata, ka nav pamata neticēt cietušas Ainas J. konsekventi liecinatam, ka J.K. viņai iesitis 5 reizes pa seju, vienu reizi pa ķermeni, jo ka pats J.K. paskaidro, ka konflikta laika viņš bijis stipri iereibis un iespējams, ka viņš neatceras visas savas darbības.

Tiesa secina, ka cietušas, civilprasītajas A.J. pieteikta un tiesas sēdē uzturēta civilprasība par 122,84 Ls, kuru sastada arstēšanas izdevumi, ceļa izdevumi, advokata pakalpojumi, ir pamatota un apmierinama.

Tiesajamais J.K. agrak nav sodīts/ 1.140/, narkoloģiska un Liepajas Psihoneiroloģiskas slimnīcas uzskaitēs nesastav/1.1.42,44/, negatīvu ziņu par J.K. nav.

Tiesajama J.K. atbildību mīkstinošs apstaklis ir, ka viņš kopuma savu vainu atzīst un nožēlo, atbildību pastiprinošs apstaklis, ka kriminalparkapumu viņš izdarījis alkohola reibuma.

Nosakot sodu, tiesa ņem vēra izdarīta noziedzīga nodarījuma raksturu, radīto kaitējumu vainīga personību, atbildību mīkstinošo un pastiprinošo apstakli un tiesa uzskata, ka ir pamats parliecībai, ka turpmak viņš vairs neizdarīs likumparkapumus un piemērojami Kriminallikuma 55.panta 1., , 3.daļu noteikumi.

Pamatojoties uz minēto un vadoties pēc Latvijas KPK 299- 300.pantiem, tiesa nosprieda:

Janis K. atzīts par vainīgu kriminalparkapuma izdarīšana, kura pazīmes paredzētas KL 130.p.d., un sodīt ar piespiedu darbu uz 60 /sešdesmit/ stundam, saskaņa ar KL 55.panta 1.,,3.daļu, nosacīti, sodu neizpildīt, ja viņš 6/sešu/ mēnešu parbaudes laika neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu, neparkaps sabiedrisko kartību.

J.K. piemēroto drošības līdzekli parakstu par dzīves vietas nemainīšanu atstat spēka līdz sprieduma spēka stašanas laikam.

Piedzīt no J.K. par labu Ainai J. 122,84 Ls”.

Manuprat, spriedums ir taisnīgs un objektīvs, tomēr gribu piebilst, ka ne katrs cilvēks iesniedz iesniegumu par nodarītiem miesas bojajumiem, tas varētu būt vai nu baiļu dēļ no ta cilvēka, kurš nodarīja kaitējumu, vai arī tapēc, ka ne katrs cilvēks zina savas tiesības, ka ir iespēja griezties pēc palīdzības tiesa, lai sodītu likumparkapēju par nodarīto noziedzīgo nodarījumu. Tapēc arī daudzos gadījumos likumparkapējs neatbild par nodarīto likuma priekša.

Uzskatu, ka Latvija ir nepieciešams veikt pasakumus sūdzību izskatīšanas mehanisma uzlabošana, ka arī nepieciešama iedzīvotaju informēšana par savam tiesībam, un apsvērt neatkarīgas sūdzību izskatīšanas institūcijas izveidi.

Ta, piemēram, 1998.gada 26.oktobrī Latgales apgabaltiesas Kriminallietu tiesas kolēģija izskatīja kriminallietu:

1998.gada 2marta ap plkst. 230 pie pirts Nr.1 Lačplēša un Stacijas ielu krustojuma, Daugavpilī, tiesajamie Sergejs V. Un Maris P., abi būdami alkohola reibuma stavoklī, grupa, ar nodomu, tīši sasita cietušo Valēriju R.: Maris P. iesita ar dūrēm pa galvu, no ka Valērijs R. Nokrita, tad gulošam Valērijam R. Maris P. un Sergejs V. iepēra ar kajam ne mazak ka piecas reizes katrs pa galvu un ķermeni, no saņemtiem sitieniem Valērijs R. zaudēja samaņu un nepretojas. Sitienu rezultata cietušajam Valērijam R. tika nodarīti viegli miesas bojajumi ar īslaicīgu veselības satricinajumu- sejas asinsizplūdumiņ, galvas nobrazumi, galvas smadzeņu satricinajums.

Ar savam darbībam tiesajamie Sergejs V. un Maris P. izdarīja Latvijas KK 109.panta 1.d. paredzēto noziegumu.

Bez tam iepriekšminētaja laika un vieta pēc cietuša Valērija R. sasišanas, kad cietušais Valērijs R., zaudējis samaņu, gulēja uz zemes, tiesajamie Sergejs V. un Maris P., būdami dzēruma, grupa pēc iepriekšējas vienošanas atklati nozaga Valērijam R. mantas: adas jaku 90 Ls vērtība, kuras kabata atradas nauda- 2 lati, šalli 2 latu vērtība, puszabakus 27 Ls vērtība, pavisam mantas uz summu 121 Ls. Nozagtas mantas paņēma un aizgaja.

Ar savam darbībam tiesajami Sergejs V. un Maris P. izdarīja Latvijas KK 139.panta daļa paredzēto noziegumu, t.i., izdarīja zadzību personu grupa pēc iepriekšējas vienošanas.

Nopratinats ka tiesajamais Sergejs V. savu vainu atzina un paskaidroja, ka 2marta viņš bija kopa ar draugiem, atzīmēja savu aiziešanu armija, lietoja alkoholu. Tad kopa ar Mari P. un J.U. aizgaja uz baru, tur iedzēra. Bara cietušais Valērijs R. konfliktēja ar diviem puišiem, uzmacas barmenei. Kad aizslēdza baru, viņi un arī Valerijs R. aizgaja ara. J.U. aizgaja, pēc brīža viņš un Maris P. izdzirda J.U. saucienus palīga. Viņi pieskrēja pie J.U., ta raudaja, Valērijs R. turēja J.U. pie rokas, lamajas uz to, tad Valērijs R. bēga prom. Maris P. Valēriju R. Panaca, viņš pie Valērija R. piekaušanas radas doma paņemt mantas un viņi paņēma Valērija R. vējjaku, zabakus un šalli.

Nopratinats ka tiesajamais Maris P. savu vainu atzina pilnīgi un paskaidroja, ka tovakar kopa ar Sergeju V. J.U. bija bara, pēc bara slēgšanas viņš un Sergejs V. izgaja ara un apsēdas uz soliņa, bet J.U. un Valērijs R. aizgaja. Pēc neilga laika viņi dzirdēja, ka kliedza J.U., pieskrēja klat. J.U. raudaja, tai nebija virsjakas, teica, ka viņai uzmacas Valērijs R., kurš kliedza uz J.U., Sergejs V. turēja Valēriju R., bet tas izravas un aizskrēja. Viņš (Maris P.) skrēja pakaļ Valērijam R., panaca to, saķēra aiz šalles, Valērijs R. nokrita. Viņš iespēra Valēriju R., kurš zaudējis samaņu. Viņš sita Valēriju R. aiz dusmam, jo tas uzmacas J.U. Pēc tam viņš un Sergejs V. paņēma Valērija R. mantas.

Neraugoties uz tiesajamo paskaidrojumiem, tiesa uzskata, ka tiesajamo Sergeja V. un Mara P. vaina KK 109.panta 1.daļa paredzēta nozieguma izdarīšana ir pieradīta ar cietuša Valērija R. liecībam, ka 2marta vakara viņš bija bara, lietoja alkoholu, tad apsēdas, kur sēdēja Maris P., Sergejs V., J.U. Pēc tam viņš izgaja ara no bara un vairak neko neatceras. Samaņu atguva slimnīca, bija sasista galva, seja, slimnīca arstējas trīs dienas, vēlak arstējas pats, medikamentiem iztērēja 15 latu ().

No tiesu medicīniskas ekspertīzes atzinuma redzams, ka cietušajam Valērijam R. nodarīti viegli miesas bojajumi ar īslaicīgu veselības satricinajumu- sejas asins izplūdumi, galvas nobrazumi, galvas smadzeņu satricinajums. Minētie miesas bojajumi radas cietu trulu priekšmetu ar ierobežotu saskares virsmu traumatiskas iedarbības rezultata, izdarīti 4 sitieni.

Lieta celta civilprasība par 17 latu piedziņu cietuša Valērija laba. Tiesajamie civilprasību atzina. Tiesa uzskata, ka Valērija R. civilprasība apmierinama pilnība un no tiesajamajiem piedzenama zaudējuma summa 17 latu.

Saskaņa ar Latvijas KPK 299.-300.p. apgabaltiesas Kriminallietu tiesas kolēģija

nosprieda:

Sergeju V. atzīt par vainīgu Latvijas KK 109.p.1.d., 139.p.d. paredzēto noziegumu izdarīšana un viņu sodīt pēc Latvijas KK 109.p.1.d. ar naudas sodu 4 minimalo mēnešalgu apmēra, kas sastada 168 Ls; pēc Latvijas KK 139.p.d., piemērojot Latvijas KK 41.p.,- ar naudas sodu 3 minimalo mēnešalgu apmēra, kas sastada 126 Ls, bez mantas konfiskacijas.

Drošības līdzekli- parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu- atstat iepriekšējo līdz sprieduma stašanas likumīga spēka.

Mari P. atzīt par vainīgu Latvijas KK 109.p.1.d., 139.p.d. paredzēto noziegumu izdarīšana un viņu sodīt pēc Latvijas KK 109.p.1.d. ar naudas sodu 4 minimalo mēnešalgu apmēra, kas sastada 168 Ls; pēc Latvijas KK 139.p.d., piemērojot Latvijas KK 41.p.,- ar naudas sodu 3 minimalo mēnešalgu apmēra, kas sastada 126 Ls, bez mantas konfiskacijas.

Drošības līdzekli- parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu- atstat iepriekšējo līdz sprieduma stašanas likumīga spēka.

Piedzīt no Sergeja V. un Mara P. solidari Valērija R. laba 17 latu.

Piedzīt no Sergeja V. un Mara P. valsts laba tiesas izdevumus pa 9 latiem 65 santīmiem no katra.

Spriedumu var parsūdzēt Latvijas Republikas Augstakaja tiesa 10 dienu laika.

Pēc Kriminalprocesa likuma privatas apsūdzības procesa policija neveic pirmstiesas izmeklēšanu. Ja cietušai personai tika nodarīti miesas bojajumi un viņš iesniedza iesniegumu policija, tad policijas darbiniekiem ir pienakums uzsakt procesu, noskaidrot miesas bojajuma smagumu, nozīmējot ekspertīzi. Ja eksperts apgalvo, ka cietušajam ir viegli miesas bojajumi, tad procesu izbeidz un iesniedzējam izskaidro tiesības griezties tiesa.

Gadījumos, ja cietušajam, iesnieguma parbaudes laika, konstatēti viegli miesas bojajumi, janoskaidro visi notikuša apstakļi, lai izvērtētu, vai nodarījuma nav citu, izņemot Kriminallikuma 130.p., paredzēto noziedzīgo nodarījumu sastavu pazīmes (patreiz vērojama tendence- gadījumos, kad cietušajam tiesu medicīnas ekspertīzē konstatēti viegli miesas bojajumi, ar to iesnieguma parbaude tiek pabeigta, neizvērtējot citu Kriminallikuma paredzēto noziedzīgu nodarījumu sastavu pazīmju esamību/ neesamību nodarījuma).

GODA AIZSKARŠANA

Satversmes 95.pants paredz: „Valsts aizsarga cilvēka godu un cieņu. Spīdzinašana, citada cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanas pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.”

Kriminallikuma XV nodaļa “Noziedzīgi nodarījumi pret personas brīvību, godu un cieņu” ietvertas tiesību normas, kas aizsarga ikvienas personas godu un cieņu.

Apvienoto Naciju Organizacijas (turpmak – ANO) Ģeneralas Asamblejas 1948.gada 10.decembrī pieņemtas Visparējas cilvēktiesību deklaracijas (turpmak – Deklaracija) 1pants un ANO Ģeneralas Asamblejas 1966.gada 16.decembrī pieņemta Starptautiska pakta par pilsoņu un politiskajam tiesībam (turpmak – Pakts) 17.pants nosaka: “Nedrīkst patvaļīgi iejaukties neviena personiskaja un ģimenes dzīvē, patvaļīgi apdraudēt viņa dzīvokļa neaizskaramību vai viņa korespondences noslēpumu vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputaciju. Katram cilvēkam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šadu iejaukšanos vai šadiem apdraudējumiem.” Tiesības uz cilvēka goda un cieņas aizsardzību noteiktas Latvijai saistošajos arī citos starptautiskajos aktos.

Kriminallikuma156.pants par goda aizskaršanu nosaka: „Par tīšu personas goda aizskaršanu vai cieņas pazemošanu mutvardiem, rakstveida vai ar darbību - soda ar arestu vai ar naudas sodu līdz desmit minimalajam mēnešalgam,” t.i., saskaņa ar spēka esošo Kriminallikumu, aizskarot kada „parasta” cilvēka godu, augstakais sods, ko tiesa var piespriest, ir 900 latu. Tas nav maz, tomēr, ja aizskartu valsts amatpersonas godu vai cieņu, tad tiesa varētu sodīt daudz bargak un piespriest samaksat naudas sodu līdz 60 minimalajam mēnešalgam, t.i., līdz 5400 latiem vai pat pavadīt līdz diviem gadiem cietuma.

Kriminallikuma 156.panta paredzētais kriminalparkapums apdraud personas godu un cieņu, kuru saskaņa ar Latvijas Republikas Satversmes 96.pantu aizsarga valsts.

Gods- tas ir personības sabiedriskais novērtējums, kura mēraukla ir paša indivīda uzvedība, viņa attieksme pret socialam un garīgam vērtībam, sabiedrību, līdzcilvēkiem.

Cieņa ir cilvēka pašnovērtējums, kurš pamatojas uz tam ieaudzinatajam un piemītošajam īpašībam. Šīs abas moralas kategorijas ir cieši saistītas un nosaka cilvēka reputaciju (cilvēka statusu sabiedrība), kura ietver sevī cilvēka domas par sevi un, galvenais, citu domas par šo personu.

Tatad, goda aizskaršanas objekts ir personas gods un cieņa subjektīva nozīmē, t.i., šo īpašību vērtējums no cietuša puses, bet neslavas celšana gadījuma- gods un cieņa objektīva nozīmē, t.i., šo īpašību vērtējums no apkartesošo viedokļa.

No objektīvas puses, ta ir goda aizskaršana vai cieņas pazemošana, kas izpaužas aktīvas darbības, nepieklajīgi apejoties ar cietušo, jeb, citiem vardiem sakot, cietuša personības novērtējums tiek veikts tada veida, kurš ir pretruna ar visparpieņemto morali, sadzīves noteikumiem. Godu var aizskart mutvardiem, kad cietuša vai kadas trešas personas klatbūtnē tiek izteikts cietušas personas fizisko garīgo vai moralo īpašību novērtējums nepieklajīga veida vai tiek lietoti rupji vai lamu vardi, rakstveida (vēstules, uzraksti dažadas vietas) vai ar darbību (iesist pļauku, iespļaut seja, izdarīt nepieklajīgus žestus un ķermeņa kustības).

Noziedzīga nodarījuma sastavs ir formals. Ja goda aizskaršana vai cieņas pazemošana tiek veikta cietuša klatbūtnē, tad noziedzīgais nodarījums skaitas pabeigts ar brīdi, kad veiktas uz to vērstas darbības. Ja kadas personas gods tiek aizskarts trešas personas klatbūtnē, noziedzīgais nodarījums ir pabeigts tad, kad cietušajam kļuvis par to zinams.

No subjektīvas puses, goda aizskaršana vienmēr ir tīšs nodarījums un to raksturo tiešs nodoms. Vainīgais apzinas, ka viņa rīcība pazemo cietuša godu un cieņu, un vēlas to. Komentējama kriminalparkapuma subjekts- fiziska un pieskaitama persona, kas sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu.

Valsts drošības iestažu likuma 18.panta 3.daļa teikts, ka valsts drošības iestažu amatpersonas, izpildot savus amata pienakumus, ir varas parstavji un atrodas valsts aizsardzība. Šo amatpersonu goda aizskaršana, pretošanas tam, to dzīvības un veselības apdraudējums, ka arī rīcība, kura traucē tam pildīt dienesta pienakumus, ir sodama saskaņa ar likumiem.

Ta līdzīgi pašreizējie Kriminallikuma panti bija atrodami arī LPSR likumos, ka arī XX gs. 30.gadu Latvijas likumdošana, un, šķiet, sakņojas uzskata, ka valsts un tas vara ir vērtējama augstak par atsevišķu cilvēku. Domaju šeit nav svarīgi, kuru — bankas prezidentu vai komercfirmas īpašnieku, ievērojamu ķirurgu vai tirgus puķu pardevēju. Diemžēl Latvija pastav tads vērtību samērojums, kuru nakotnē būtu jamaina.

Tomēr iznak, ka cilvēka goda aizstavēšana ir viņa paša, nevis valsts atbildība, iesniedzot iesniegumu, tiesa uzsak procesu par goda aizskarošo rīcību.

Sevišķa tēma šaja konteksta ir jautajums par Civillikuma 2352a.pantu, tas ir, par goda un cieņas aizskaršanu: „Katram ir tiesības prasīt tiesas ceļa atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šadu ziņu izplatītajs nepierada, ka tas atbilst patiesībai.
Ja personas godu un cieņu aizskarošas ziņas izplatītas presē, tad gadījuma, kad tas neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jaatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošas ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumenta, šads dokuments jaapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kartību nosaka tiesa.
Ja kads prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvardiem, rakstveida vai ar darbiem, tad viņam jadod atlīdzība (mantiska kompensacija). Atlīdzības apmēru nosaka tiesa.”

Tomēr līdzšinēja Latvijas tiesu prakse rada, ka juridiskaja vidē vēl aizvien nav nostiprinajusies eiropiska izpratne par ša panta tulkošanu, jo varda brīvība attiecas arī uz tadu informaciju, kas apvaino, šokē un traucē, un likuma nav paredzētas varda brīvības īstas robežas. Civillikums nenosaka, vai persona var prasīt mantisku kompensaciju, ja viņas gods ir aizskarts ar viedokli nevis ziņu.

Politiķiem (amatpersonam) ir plašakas kritikas robežas, neka privatpersonam un politiķis neizbēgami un apzinati atklaj sevi gan žurnalistiem, gan sabiedrībai kopuma katra sava varda rūpīgai izpētei, tomēr tiesu prakse rada, tiesas spriež, ka patiesa fakta publicēšana aizskar kadas amatpersonas godu un cieņu. Šada nestabila un nekonsekventa tiesiska vide nak par labu tikai amatpersonam, jo, padarot žurnalistus parlieku uzmanīgus, ta neļauj tiem pilnvērtīgi pildīt to būtisko lomu demokratiska sabiedrība, kaut gan medijiem ir „vadoša loma tiesiska valstī.’’

Latvija nerimtīgi jaaizstav cilvēka cieņa. Latvijas Republikas Satversme to paredz un prasa. Likumība ir cieņas pusē.

Visparējas cilvēka tiesību deklaracijas 8.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz efektīvu viņa tiesību atjaunošanu kompetentas nacionalajas tiesas gadījumos par nodarījumiem, kuri parkapj viņa pamattiesības, kas garantētas konstitūcija vai likuma.

Savukart Visparējas cilvēka tiesību deklaracijas 1panta ir deklarēts, ka nedrīkst patvaļīgi iejaukties neviena personiskaja un ģimenes dzīvē, patvaļīgi parkapt viņa dzīvokļa vai korespondences neaizskaramību vai apdraudēt viņa godu un reputaciju un ka katram ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šadu iejaukšanos vai apdraudējumu, bet 19.panta – ikvienam ir tiesības uz parliecības un izteiksmes brīvību; šīs tiesības ietver brīvību bez iejaukšanas palikt pie saviem uzskatiem un meklēt, saņemt un izplatīt informaciju un idejas ar jebkuriem informacijas līdzekļiem neatkarīgi no valstu robežam.

Un, visbeidzot, Visparējas cilvēka tiesību deklaracijas 29.panta otra daļa, no kuras izriet, ka, izmantojot savas tiesības un brīvības, katram cilvēkam ir japakļaujas tikai tadiem ierobežojumiem, kas ir noteikti ar likumu, vienīgi ar mērķi nodrošinat citu cilvēku tiesību un brīvību pienacīgu atzīšanu un cienīšanu un morales, sabiedriskas kartības un visparējas labklajības taisnīgu prasību apmierinašanu demokratiska sabiedrība.

Līdzīgi, ka ikviena tiesība šaja joma deklarētas arī Starptautiska pakta par pilsoņu un politiskajam tiesībam 17.panta, kur noteikts aizliegums nelikumīgi apdraudēt personas godu un reputaciju, un 19.panta, saskaņa ar kuru katram ir tiesības uz izteiksmes brīvību, pie tam īpaši akcentējot, ka šo tiesību izmantošana saistīta ar īpašiem pienakumiem un īpašu atbildību, tapēc to var pakļaut zinamiem ierobežojumiem, kuri noteikti ar likumu un kuri ir nepieciešami vai nu citu personu tiesību un reputacijas respektēšanai vai arī nacijas drošībai, sabiedriskas kartības, iedzīvotaju veselības vai tikumības aizsardzībai.

Mans priekšlikums ir parskatīt un bez jebkadam privilēģijam par šo nodarījumu palielinat sodus visiem iedzīvotajiem (gan amatpersonam, gan privatpersonam), bet tomēr atcelt cietumsodu. Kriminalsods neesot nepieciešams, jo Latvija cieņu un godu esot iespējams aizsargat civiltiesiska kartība.

Uzskatu, ka cieņas un goda aizskaršana (KL 156.p.), ka arī nepatiesu ziņu izpaušana nav parkapumi, par ko cilvēki būtu pelnījuši pavadīt vairakus gadus jau ta parpildītajos cietumos. Manuprat, pietiktu tikai ar administratīvu sodu, ka tas ir daudzas citas valstīs, vai ar iespēju iesniegt civilprasību pret goda aizskarēju vai neslavas cēlēju. Daudzas valstīs, tostarp demokratiskajas rietumvalstīs, šadi likumi, kas paredz kriminalsodus par goda un cieņas aizskarumu, apmelošanu un neslavas celšanu, joprojam ir spēka, uzskatams par anahronismu. Nevienlīdzīga attieksme, kas bijusi pamatota atsevišķos vēsturiskajos posmos, nav attaisnojama demokratiska sabiedrība.

Lai uzlabotu situaciju valstī, jaievieš izmaiņas tiesību normas, domaju, ka laika gaita nonaksim arī pie tamlīdzīga secinajuma, bet pašlaik visnotaļ izplatīts ir uzskats, ka Latvijas sabiedrības politiska kultūra vēl nav nobriedusi līdz šadai pakapei. Tadēļ pašreizējie priekšlikumi aprobežojas ar vienlīdzības ieviešanu Latvijas Kriminallikuma.

Ta, piemēram, 18.marta 2003.gada Liepajas tiesa izskatīja civillietu par goda un cieņas aizskarumu par Kriminallikuma 156.pantu.

„2003.g.18.marta tiesa izskatīja civillietu A. prasība pret L., M., K. par goda un cieņas aizskarumu.

Tiesa konstatēja: A. cēlusi prasību, kura norada, ka 200gada 11.aprīlī iesniegusi Liepajas pilsētas domes izglītības parvaldē priekšniecei L. adresētu iesniegumu. Atbildi atbilstoši likuma nav saņēmusi ne 15 ne 30 dienu laika.

200g. 17.aprīlī Liepajas domes APC iesniedza domes izglītības komisijas priekšsēdētajai M. adresētu iesniegumu. Atbildi nav saņēmusi.

200g. 1augusta griezusies ar iesniegumu izglītības parvaldē, radot iespēju L. labpratīgi atbildēt. Atbildi saņēmusi 23.augusta, bet ne pēc būtības. 200g.4.jūnija iesniedza K. atkartotu iesniegumu, atbildi laika nesaņēma.

K. ne pēc būtības atbild tikai pēc domes atgadinajuma 21.augusta.

Amatpersonas neatbildot laika un ne pēc būtības ir izdarījušas administratīvo parkapumu pēc Latvijas APK 201.46 panta.

A. lūdz par goda un cieņas aizskarumu piedzīt no L. 5000 latus, no M. -3000 latus, no K.- 2000 latus, ka arī ar tiesas lēmumu ierosinat kriminallietu, vai viņu darbības nav kriminalnozieguma (genocīda, ļaunpratīga dienesta stavokļa izmantošana) pazīmes. Tiesas sēdē prasītaja A. savu prasību uzturēja un papildus paskaidroja, ka viņas godu un cieņu atbildētajas aizskarušas neatbildot uz viņas iesniegumiem, ka arī neatbildot pēc būtības, nepaskaidrojot, kapēc tieši viņa netiek pieņemta darba par skolotaju. Prasības summas noteikusi pēc katras atbildētajas vainas un vadoties, cik kopuma būtu varējusi saņemt darba algu stradajot par skolotaju. Tiesas sēdē atbildētaju parstave prasību neatzina un paskaidroja, ka L. Visas atbildes izsūtījusi laika, M. par atbildes nesniegšanu saņēmusi rajienu. K. Nav atbildējusi uz otro iesniegumu. Atbildētajas nav izplatījušas par A. nekadas nepatiesas godu un cieņu aizskarošas ziņas. Nav parsūdzētas amatpersonu rīcība likuma noteiktaja kartība.

Novērtējot lieta iegūtos pieradījumus tiesa uzskata, ka prasība ir bez pamata un noraidama. Latvijas CPL un CPK ir noteikta ne prasības tiesvedība, lai atzītu kadu amatpersonas rīcību par prettiesisku A. šo kartību attiecība pret L. un M. nav ievērojusi.

Tiesa uzskata, ka prasītaja nav iesniegusi pieradījumus, ka atbildētajas būtu kaitējušas viņas godam un cieņai Latvijas CL 235panta izpratnē.

Tiesa uzskata, ka prasītaja nav pamatojusi prasības summu apmērus, jo viņas pamatojums- atlīdzība par saņemto algu vērtējams, ka negūtas peļņas aprēķins, nevis kaitējuma atlīdzības pamatojums.

Vadoties no prasītajas paskaidrojumiem, tad prasības cēlonis ir nepieņemšana darba par skolotaju, bet kapēc tieši prasītaja būtu japieņem darba, noradīts netiek.

Līdz ar to prasība ka nepamatota noraidama. Saskaņa ar Latvijas CPL civillietas ietvaros jautajums par kriminallietas ierosinašanu netiek skatīts, līdz ar to tiesvedība prasības šaja daļa izbeidzama.

Vadoties no teikta un saskaņa AR Latvijas CPL 3.,5.,189.,190.,223.p.p., Latvijas Civillikuma 2352a.pantu, tiesa nosprieda A. prasību pret L., M., K. par goda un cieņas aizskarumu noraidīt; prasījuma daļa par kriminallietas ierosinašanu tiesvedību izbeigt.’’

Runajot par cilvēka goda aizskaršanu, bieži vien ikdiena uz ielas, tirdzniecības un arī atpūtas vietas var dzirdēt cenzūru, atņirdz necieņa utt. Turklat dara to bez bailēm par sodu. Tapat arī saeimas diskusijas notiek strīdi ar lamašanas vardiem, kas aizskar cita cilvēka godu un cieņu. Līdz šim mūsu Saeimas sēžu radījumi un apraksti ne vienmēr liecina par cilvēku cieņas respektēšanu.

Salīdzinot ar Vacijas likumdošanu, tur ir savadak. Asas diskusijas notiek korekti un demokratijas ietvaros. Atzinību gūst spožas ironijas par oponentiem, nav neviena rupja izlēciena. Tomēr Krievijas Valsts Domē notiek vēl trakakas lietas, kaut vai no V. Žirinovska (Saeimas deputats) puses. Izlabot situaciju var tikai ar visparējas demokratizacijas un sabiedrības integracijas pamatu. Ne konsekvenci vai oportunismu cilvēktiesību un cilvēka cieņas aizstavēšanas joma nevar piedot. Par to var parliecinaties 9. Saeimas vēlēšanas.

3. NESLAVAS CELŠANA

Kriminallikuma 157.pants par neslavas celšanu nosaka: “Par apzinati nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomajumu tīšu izplatīšanu iespiesta vai citada veida pavairota sacerējuma, ka arī mutvardos, ja ta izdarīta publiski (neslavas celšana),- soda ar arestu vai ar naudas sodu līdz divdesmit minimalajam mēnešalgam.”

Kriminallikuma 157.panta paredzētais kriminalparkapums apdraud personas godu un cieņu.

Neslavas celšanas priekšmets ir izdomajums, kas var atteikties uz pagatnes vai tagadnes apstakli vai faktu un apkauno cietušo. Izdomajums par faktiem, kuri varētu būt nakotnē, pie konkrētiem apstakļiem var veidot Kriminallikuma 156.panta sastavu.

Kriminalparkapuma sastavs būs tikai tajos gadījumos, kad tiks konstatēts, ka cietušo apkaunojošie fakti neatbilst īstenībai. Ja šadi fakti atbilst patiesībai, to paziņošana citam personam nevar tikt kvalificēta pēc Kriminallikuma 157.panta.

Izdomajumam neslavas celšanas gadījuma jabūt tadam, kas cietušo apkauno. Vai izdomajums atzīstams par cietušo apkaunojošu, ir fakta jautajums, ko katra konkrēta gadījuma izlemj tiesa.

Komentējama panta paredzēta atbildība par apzinati nepatiesu izdomajumu izplatīšanu, ar ko saprot citu personu iepazīstinašanu ar šo nepatieso informaciju. Izdomajumu izplatīšanai janotiek veida, kads noradīts komentējama panta dispozīcija, t.i., iespiesta vai citada veida pavairota sacerējuma, vai arī mutvardos publiski.

Neslavas celšanas delikta sastavu veido četras pazīmes, tas ir, to objektīvo un subjektīvo pazīmju sistēmu jeb kopumu, kas ir nepieciešams un pietiekams, lai konkrētu nodarījumu atzītu par noziedzīgu un vainīgo personu sauktu pie kriminalatbildības:

tiek izplatīti apzinati nepatiesi izdomajumi, t.i., informacija par kadu tagadnes vai pagatnes apstakli vai faktu, kas neatbilst īstenībai;

šiem izdomajumiem ir jabūt tadiem, kas apkauno otru personu, - to katra konkrēta gadījuma izlemj tiesa;

apzinati nepatiesi, otru personu apkaunojoši izdomajumi, tiek izplatīti tīši, proti, persona apzinas, ka par otru personu izplatamas ziņas neatbilst īstenībai un apkauno viņu, un vēlas ar savu rīcību, iepazīstinot citas personas ar šadu informaciju, celt tai neslavu;

šadi izdomajumi, tiek izplatīti pavairota sacerējuma vai mutvardos publiski.

Ar izdomajumu izplatīšanu iespiesta vai citada veida pavairota sacerējuma jasaprot otru personu apkaunojošu izdomajumu ievietošanu sacerējuma, kas pavairots, izmantojot tipografisku, litografisku, stiklografisku metodi, pavairots ar rakstammašīnu, datortehniku, ar fotokopijam, hektografiska veida, parrakstīts ar roku utt., dodot iespēju ar to iepazīties daudzam personam.

Neslavas celšana ir izdarīta mutvardos publiski, ja apzinati nepatiess izdomajums paziņots plašakam cilvēku lokam, uzstajoties sapulcē, konferencē, diskusija, lasot lekciju un tamlīdzīgos pasakumos.

Noziedzīgais nodarījums pabeigts ar brīdi, kad apzinati nepatiesie, otru personu apkaunojošie izdomajumi ir izplatīti kada no komentējama panta dispozīcija minētajiem veidiem.

No subjektīvas puses neslavas celšana var tikt izdarīta tikai ar tiešu nodomu, jo vainīgais apzinas, ka par cietušo izplatamas ziņas ir nepatiesas un apkauno viņu, un vēlas ar šadu rīcību celt viņam neslavu.

Pie kriminalatbildības pēc Kriminallikuma 157.panta- par neslavas celšanu saucama fiziska un pieskaitama persona, kas sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu neatkarīgi no ta, vai viņa pati ir izdomajumu autors vai arī izplata ziņas, ko saņēmusi no citam personam.

Cietušais no neslavas celšanas var būt tikai fiziska persona, arī jau mirusi. Pēc Kriminallikuma 157.panta tapat kvalificējama arī apzinatu nepatiesu izdomajumu izplatīšana par gara slimu personu, kaut arī viņa pati nav spējīga saprast izdomajumu raksturu un kaitīgumu.

Apzinati nepatiesu izdomajumu izplatīšana, par ko paredzēta atbildība Kriminallikuma 157.panta, janorobežo no Kriminallikuma 298.panta paredzēta noziedzīga nodarījuma, kas arī izpaužas apzinati nepatiesa ziņojuma.

Pēdēja gadījuma apdraudējuma objekts ir jurisdikcijas intereses, bet apzinati nepatiesais izdomajums par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu tiek paziņots tiesībsargajošam institūcijam, kuras ir kompetentas uzsakt kriminalprocesu. Nodarījumam raksturīgs specials nolūks- panakt uzsakt kriminalprocesu pret kadu personu.

Personas (fiziskas un juridiskas) godu un cieņu aizsarga arī civila likumdošana. Saskaņa ar Civillikuma 2352a pantu katram ir tiesības prasīt tiesas ceļa atsaukt ziņas, kas aizskar viņas godu un cieņu, ja šadu ziņu izplatītajs nepierada, ka tas atbilst patiesībai. Civiltiesiska goda un cieņas aizstavēšana nav atkarīga no godu un cieņu aizskarušas personas vainas.

Ar aizskarošam ziņam jasaprot ziņas, kuras mazina personas godu un cieņu atsevišķu personu vai sabiedrības acīs. Vai ziņas ir aizskarošas, izlemj tiesa, ņemot vēra konkrētos lietas apstakļus un visparatzītas ētikas un morales normas.

Ja tiesa apmierina prasību, prasītajam ir tiesības saņemt atlīdzību - mantisko kompensaciju par prettiesisku personas goda un cieņas aizskaršanu. Tiesas sprieduma rezultatīvaja daļa norada goda un cieņas aizskarošu ziņu, kas atzīta par nepatiesu, atsaukšanas veidu, kartību un termiņus.

Gadījuma, ja personas, kura izplatījusi godu un cieņu aizskarošas ziņas, darbības ir nozieguma sastava pazīmes, cietušajam ir tiesības prasīt vainīgo saukt pie kriminalatbildības, ka arī celt prasību par godu un cieņu aizskarošo ziņu atsaukšanu.

Ja kada no neslavas celšanas delikta sastava pazīmēm netiek konstatēta, nav noziedzīga nodarījuma sastava un pamata personas saukšanai pie kriminalatbildības, jo Kriminallikuma 1.panta pirmaja daļa, reglamentējot kriminalatbildības pamatu, noteikts, ka pie kriminalatbildības saucama un sodama tikai tada persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšana, t.i., kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi šaja likuma paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastava pazīmes. 

Kriminallikuma XXII nodaļa “Noziedzīgi nodarījumi pret parvaldības kartību” ietvertais 271.pants nosaka: “Par neslavas celšanu varas parstavim vai citai valsts amatpersonai vai to goda aizskaršanu sakara ar šīm personam uzlikto pienakumu pildīšanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimalajam mēnešalgam.”

Te arī var redzēt, ka par deputatu kandidatiem likuma paredzēts bargaks sods ( līdz 60 minimalajam mēnešalgam jeb 5400 Ls), neka par neslavas celšanu „parastajam” cilvēkam līdz 20 minimalajam mēnešalgam (1800 Ls). Līdz ar to, tiesību norma parkapj Satversmes 91.pantu, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekša.

Tomēr likumdevēji uzskata, ka par neslavas celšanu amatpersonam tiek apdraudētas valsts intereses, nevis viņu gods un tas ir vērtīgaks par citu cilvēku, kurš nav amatpersona. Ja neslavas celšana nav saistīta ar valstisko pienakumu pildīšanu, tad kriminalatbildība iestajas uz visparīgiem pamatiem. Tomēr tiesas prakse liecina otradi, jebkura gadījuma amatpersona atrodas privileģēta stavoklī.

Bieži vien publikaciju autori, neizprotot pilnīgi lietas būtību, raksta, kritizējot kada cilvēka rīcību jeb pašu cilvēku, it īpaši runa ir par amatpersonam, tad tie griežas tiesa par neslavas celšanu vai goda aizskaršanu. Bet tam, kas tiek runats par valsts amatpersonas kritikas robežam, taču nav nekada sakara Kriminallikuma formulētajiem neslavas celšanas un goda aizskaršanas pamatsastaviem (KL 157. un 156.pants), par ko bija paredzēta atbildība arī Kriminallikuma 271.panta. Un, ja likumdevējs tiesību norma runa par izdomajumu, tad ir pilnīgi skaidrs, ka tas nav ne vērtējums jeb viedoklis, ne arī ziņa jeb fakts, un nekada nošķiršana te nav bijusi vajadzīga, jo ne par viena, ne par otra izplatīšanu un, vēl vairak, par kritiku kriminalatbildība ne viena no minētajam normam nav paredzēta un tada nebija paredzēta arī Kriminallikuma 271.panta. Līdz ar to, var secinat, ka likumdevējam ir jasakarto mediju ētiku, varbūt tas risinas daudz problēmas.

Arī daudzos gadījumos tiesa piespriež par neslavas celšanu bargu sodu ar brīvības atņemšanu pat līdz dieviem gadiem. Pat sūdzības iesniedzēji uzskata, ka šī norma paredz „nekorektu” sodu, jo ir ietverts likuma panta brīvības atņemšana, kas parkapj Satversmes 91.panta noteikto tiesiskas vienlīdzības principu un Satversmes 100.panta garantētas tiesības uz varda brīvību.

Katram cilvēkam ir tiesības uz parliecības brīvību un tiesības brīvi paust savus uzskatus, šīs tiesības ietver brīvību netraucēti palikt pie saviem uzskatiem un brīvību meklēt, saņemt un izplatīt informaciju un idejas ar jebkuriem līdzekļiem neatkarīgi no valstu robežam mutvardos, rakstveida, izmantojot presi vai makslinieciskas izpausmes formas, vai citada veida pēc savas izvēles.

Eiropas Padomes 1950.gada 4.novembra Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmak – Konvencija) 10.panta pirma daļa nosaka: “Ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informaciju un idejas bez iejaukšanas no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežam. Šis pants neapstrīd valstu tiesības pieprasīt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanu.”

Varda brīvības ierobežojumi paredzēti Satversmē, Konvencija, likuma un citos normatīvos aktos.

Manuprat, likumdevējam jaizlūko varda brīvības ierobežojumus ka izņēmums, nevis visparējs princips, jainterpretē šaurak. Savukart demokratiskajas valstīs, kur šadi likumi vēl joprojam ir spēka, tie tikpat ka netiekot piemēroti vai tiekot interpretēti šauri, ņemot vēra varda un preses brīvības aizsardzību, piemēram, Danija, Francija, Nīderlandē, Norvēģija, Portugalē.

Gribētos minēt piemēru no Liepajas tiesu prakses, kad Kurzemes Apgabaltiesa atstajusi negrozītu Liepajas tiesas lēmumu par atteikšanos ierosinat kriminallietu pret laikraksta 'Kurzemes Vards' redaktoru Andžilu R.

Iesniegumu ar lūgumu ierosinat kriminallietu 2004.gada 10.decembrī Liepajas tiesa bija iesniedzis Vasilijs Z. Iesnieguma viņš noradīja uz 2004.gada 25.augusta 'Kurzemes Varda' publicēto rakstu, kura SIA 'Karosta' vadītaja Gaida K. izteikusi šadu frazi: 'Droši vien viss būtu daudz labak, ja atbildētaji aicinatu talka profesionalus advokatus, nevis tadus ka, piemēram, 'tiesību aizstavis' Z.' Sūdzības iesniedzējs šo citatu attiecinajis uz sevi un noradījis, ka 'Kurzemes Vards', neparbaudot Gaidas K. nepatiesos apgalvojumus, tos publicējis un izplatījis 13 073 eksemplaru liela tiraža. Pamatojoties uz to, Vasilijs Z. sava iesnieguma tiesai lūdza saukt pie atbildības laikraksta redaktoru Andžilu R. Ta ka Vasilijam Z. nodarīts liels moralais kaitējums, viņš arī prasīja 1.lappusē ievietot atsaukumu, ka arī piedzīt moralo kaitējumu 13 073 latu apmēra.

Liepajas tiesas tiesnese Sandra M., izskatot Vasilija Z. iesniegumu, sagatavoja lēmumu, kura pēc minēto apstakļu izvērtēšanas nolēma atteikt ierosinat kriminallietu pret Andžilu R. Lēmums pamatots ar to, ka 25.augusta publicētaja intervija nav noradīts, ka ''tiesību aizstavis' Z.' būtu tieši Vasilijs Z., un sūdzības iesniedzēja viedoklis, ka tas ir tieši viņš, uzskatams par subjektīvu. Jo avīzes lasītajiem diezin vai skaidri noprotams par kadu personu ir runa, jo Latvija uzvards Z. ir visai izplatīts. Pie tam vardu salikumam tiesību aizstavis nav negatīva nozīme un intervēta persona nav minējusi personu apkaunojušus izdomajumus tieši par Vasiliju Z., ko varētu uzskatīt par neslavas celšanu.
Tapat arī tiesa nekonstatēja noziedzīga sastava subjektīvo pusi, jo neslavas celšana var tikt izdarīta tikai ar tiešu nodomu, bet šada nodoma Andžila R. ka redaktora darbības attiecīgajos apstakļos nav iespējams konstatēt.

Tomēr Vasilijs Z. nebija apmierinats ar Liepajas tiesas lēmumu neierosinat kriminallietu pret Andžilu R. Viņš sagatavoja vēl vienu sūdzību nakamas, augstakas instances tiesai - Kurzemes Apgabaltiesai, parakstot to ar vardiem 'Vasilijs Z.- kuram liegtas tiesības uz tiesu Latvija'. Taja viņš lūdza atcelt Liepajas tiesas lēmumu.
Kurzemes Apgabaltiesa Vasilija Z. iesniegtos dokumentus izskatīja apelacijas kartība un Kurzemes Apgabaltiesa pieņēma savu lēmumu: Liepajas tiesas lēmumu par atteikšanos ierosinat kriminallietu pret Andžilu R. atstat negrozītu. Šis Kurzemes Apgabaltiesas lēmums nav parsūdzams.

GODA AIZSKARŠANA UN NESLAVAS CELŠANA MASU SAZIŅAS LĪDZEKĻOS

Kriminallikuma 158.panta noteikts, ka par goda vai neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī- soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz trīsdesmit minimalajam mēnešalgam, t.i., 2700 Ls.

Kriminallikuma 158.panta kriminalparkapuma objekts ir personas gods un cieņa.

Pēc savam objektīvajam un subjektīvajam pazīmēm Kriminallikuma 158.panta paredzētais noziedzīgais nodarījums ir līdzīgs jau komentētajiem goda un cieņas aizskaršanas sastaviem, kuri paredzēti Kriminallikuma 156. un 157.panta.

Kriminallikuma 158.panta pastiprinata atbildība par veidu, kada tiek aizskarts gods vai celta neslava- ja tas izdarīts masu saziņas līdzeklī.

Ar goda aizskaršanu un neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī jasaprot otru personu pazemojošas informacijas vai apzinati nepatiesu apkaunojošu izdomajumu izplatīšanu, izmantojot presi, radio, televīziju, interneta majas lappusi un citus masu mēdijus, tadējadi ievērojami paplašinot to personu loku, kuras var iepazīties ar sniegto informaciju.

Nereti tiek jaukta goda un cieņas aizskaršana un neslavas celšana. Neslavas celšana var izpausties tikai apzinati izplatot par otru personu apkaunojošus, apzinati nepatiesus izdomajumus. Goda un cieņas aizskaršana var izpausties arī, sniedzot par personu vai tas darbībam vērtējumu, kurš var būt ass vai pat aizvainojošs. Manuprat, pastav būtiska atšķirība starp to, vai, piemēram, kada amatpersona tiek apsūdzēta par valsts naudas izlietojumu savas privatmajas celtniecībai vai kukuļņemšanu, kas ir konkrēti pieradams fakts, vai arī tiek nosaukta par “valsts mantas izšķērdētaju” tadēļ, ka kads ir uzskatījis, ka šī amatpersona ir iegadajusies dargaku dienesta auto vai biroja aprīkojumu neka tas saspringtaja budžeta situacija ir pieļaujams. Taču Kriminallikuma 271.pants un taja ietverta brīvības atņemšanas sankcija vienada mēra attiecas gan uz aizvainojošu viedokļu, gan nepatiesu ziņu paušanu.

Jebkura gadījuma Kriminallikums noziedzīgos nodarījumus saistība ar goda un cieņas aizskaršanu un neslavas celšanu diferencē atkarība no cietuša statusa.

Kriminaltiesību doktrīna tiekot izšķirti noziedzīga nodarījuma objekta veidi – grupas objekts un tiešais objekts. Norade uz grupas objektu esot iekļauta Kriminallikuma sevišķas daļas nodaļu nosaukumos. Par grupas objektu tiekot atzītas tadas pašas vai viena veida un savstarpēji saistītas vairakas intereses, ko apdraud noziedzīgu nodarījumu grupa. Savukart tiešais objekts esot tas intereses, ko apdraud konkrēts noziedzīgs nodarījums un ko aizsarga konkrēta kriminaltiesību norma. Atsevišķos noziedzīga nodarījuma sastavos tiekot nošķirts galvenais tiešais objekts un papildu tiešais objekts. Galvenais tiešais objekts esot tas intereses, kuras vienmēr tiek apdraudētas ar noteikta veida noziedzīgu nodarījumu un kuru aizsardzībai pieņemta konkrēta norma. Savukart papildu tiešais objekts – tadas intereses, kas cita gadījuma būtu kada patstavīga noziedzīga nodarījuma tiešais objekts, bet konkrētaja gadījuma aizsargajamas līdz ar galveno tiešo objektu tapēc, ka tam ar šo nodarījumu neizbēgami tiek nodarīts kaitējums.

Kriminaltiesības un civiltiesības jēdzieni “viedoklis”, “gods”, “cieņa” un “neslavas celšana” tiekot interpretēti atšķirīgi.

Kriminaltiesības ar neslavas celšanu esot jasaprot izdomajumu, apkaunojošu un īstenībai neatbilstošu ziņu izplatīšana, apzinoties to ne patiesumu un apkaunojošo raksturu. Savukart īstenībai atbilstošu ziņu izplatīšanu, ka arī kritikas un viedokļa paušanu varot vērtēt ka goda aizskaršanu tad, ja tas tiekot darīts personas godu un cieņu aizskaroša forma. Tadējadi, atšķirība no civiltiesībam, kriminaltiesības viedoklis netiekot atzīts par neslavas celšanas priekšmetu, bet ta paušana atzīstama par goda aizskaršanu tad, ja tas tiekot pausts tada veida, kas ir pretruna ar visparpieņemto morali, uzvedības un sadzīves noteikumiem. Attiecība uz atsevišķu personu kategorijam, piemēram, preses parstavjiem, – arī pretruna ar specialo tiesību normu priekšrakstiem. Ja personu apkaunojošas ziņas atbilst īstenībai un to izpaušanas forma nav aizskaroša, to izplatīšanu nevarot kvalificēt ka neslavas celšanu vai ka goda aizskaršanu, kaut arī šīs ziņas būtu tadas, kas kadu apvaino, šokē vai traucē.
Likuma “Par presi un citiem masu informacijas līdzekļiem” (turpmak – Preses likums) 7.pants nosaka: “Aizliegts publicēt informaciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu.” Savukart Likuma “Par presi un citiem masu informacijas līdzekļiem” (turpmak – Preses likums) 25.pants nosaka:’’ Žurnalista pienakumi ir:1) sniegt patiesu informaciju; () 4) atteikties pildīt uzdevumu, kura veikšana saistīta ar likuma parkapšanu; 5) ievērot valsts, sabiedrisko organizaciju, uzņēmējsabiedrību (uzņēmumu) un pilsoņu tiesības un likumīgas intereses.”

199gada Ētikas kodeksa II sadaļas 1.punkts nosaka: “Žurnalista galvenais uzdevums ir garantēt sabiedrībai patiesas un parbaudītas informacijas saņemšanu.” punkts nosaka: “Faktu izklastam jabūt objektīvam, skaidram un neparprotamam, atklajot svarīgakas sakarības un nepieļaujot izkropļojumus.” Savukart III sadaļas 1.punkts nosaka: “Redaktors () ir atbildīgs par laikraksta, žurnala, TV vai radio raidījuma sniegto informaciju. Viņam janodrošina precīzas un korektas informacijas plūsma, ka arī brīva izteikto viedokļu apmaiņa.” V sadaļas 1.punkts noteic: “Žurnalistam kritiski jaizvērtē informacijas avots, japarbauda informacija un citētie izteicieni.” 3.punkts nosaka: “Publikacija faktiem jabūt skaidri un saprotami nošķirtiem no autora komentariem.”

2001.gada 14.maija ir pieņemts jauns Ētikas kodekss – Latvijas preses, radio un televīzijas žurnalistu profesionalas Ētikas kodekss. To ir parakstījuši septiņu Latvijas laikrakstu un radio KNZ vadītaji. Taja noteikti pamatprincipi: “Masu informacijas līdzekļiem jaatspoguļo patiesība, cik vien tas ir iespējams. Lasītaju / klausītaju / skatītaju intereses ir svarīgakas par īpašnieku, ziņu avotu un reklamdevēju interesēm. Redaktoriem un žurnalistiem ir jabūt objektīviem, nedrīkst rakstu (radio un TV parraižu) saturu izmantot personiskas interesēs.” Ta 1.punkta noteikts: “Sniedz pareizas ziņas. Esi kritisks pret ziņu avotiem! Parbaudi faktus un skaitļus, kaut arī tie jau agrak publicēti, tik rūpīgi, cik to atļauj apstakļi. Sniedz lasītajam / ziņu saņēmējam iespēju atšķirt faktu uzskaitījumu no komentariem.”

Satversmes 100.pants neietver tiesības izplatīt apzinati nepatiesas ziņas, proti, izdomajumus un melus. Savukart Preses likums uzliek žurnalistiem par pienakumu sniegt patiesu informaciju, bet redaktoram – atbildēt par publicējamo materialu saturu, tapat aizliedz publicēt informaciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu.

Tadējadi varda brīvība nav absolūta un nenozīmē visatļautību un apstrīdētaja tiesību norma paredzēta atbildība, neaizskarot iesniedzēja tiesības, izplatīt informaciju. Likuma noteikta atbildība par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu ir vērtējama ka starptautisko tiesību aktu prasības izpilde attiecība uz to, ka katrai dalībvalstij ir pienakums ieviest efektīvus tiesiskas aizsardzības līdzekļus personu tiesību un brīvību parkapumu novēršanai.

Nepatiesu ziņu izplatīšana, „apmelošana”, masu saziņas līdzekļos liela mēra ir sekas tam, ka valsts parvaldes parstavji apzinati vai neapzinati dažados veidos ierobežo sabiedrībai pieeju valstiski svarīgai informacijai. Tadēļ vispirms jarealizē sabiedrības un iedzīvotaju tiesības uz informaciju, kura skar to intereses, un līdz ar to vismaz ierēdņu apmelošana vairs nebūs.

Tiesības uz varda brīvību ir ietvertas Satversmē – Latvijas pamatlikuma, ka arī vairakos Latvijai saistošos starptautiskajos tiesību aktos un tiek atzītas par cilvēktiesību neatņemamu sastavdaļu. Tomēr tas nenozīmē visatļautību un bezatbildību.

Neslavas celšana un goda aizskaršana masu saziņas līdzekļos satur tiešu nodomu- vainīgais izplata apzinati nepatiesu informaciju, un šaja gadījuma apzinas, ka šī informacija ir nepatiesa, aizskarot cilvēka godu. Turklat, lai piemērotu Kriminallikuma 158.pantu, vienmēr ir japierada personas vaina un visas šaubas tiek tulkotas par labu personai, kura ir apsūdzēta. Tadējadi gadījuma, ja sniegta informacija ir patiesa, kaut arī ta būtu šokējoša un traucējoša, Kriminallikums atbildību neparedz. Jo sabiedrībai ir tiesības saņemt patiesu informaciju – ta ir aksioma. Un mediju uzdevums un pienakums ir kalpot sabiedrības interesēm.

Rīgas pilsētas Centra rajona tiesai tika iesniegts cietušas personas iesniegums par KL 156- 158 pantiem.

„200gada septembrī Prasītajas - Līga M. un Līga K., Latvijas Nacionalas Frontes priekšsēdētaja Aivara G. vietnieces, deputata kandidates no Latviešu partijas saraksta, iesniedza prasību pret Latvijas Radio žurnalistu Karli S. Prasības pamata ir 200 gada 7.augusta Latvijas Radio raidījuma „ Mūsu viesis” Karļa S. izteiktie apvainojumi abam deputata kandidatēm.

Prasības pieteikums saturēja personas cieņu un godu aizskarošu ziņu izplatīšanas atsaukumu un morala kaitējuma apmēra noteikšanu un noteiktas atlīdzības piedziņu.

200gada 7.augusta Latvijas Radio 1.programmas raidījuma “Mūsu viesis” notika radio diskusija par ieslodzījuma vietam un tajas atrodošam personam (ieslodzītajiem). Klausītaji savus jautajumus atklata ētera varēja uzdot telefoniski. Diskusijas laika jautajumu uzdod sieviete, ko raidījuma vadītajs Karlis S. nosauc varda Maruta, kura uzdod šadu jautajumu: “Kapēc viena kamera ar seksualistu Eisaku nesēž Streips?”. Uz šo jautajumu skan sekojoša atbilde “Ai, Maruta! Jums ir atkal… Es nesaprotu, jaunkundzes, kur jums ir smadzenes palikušas visam? Un visam parējam jaunam sievietēm Latvija es ļoti gribētu atvainoties …, bet, ta ka ir tas “kazas”, tadas ka Līga K., Līga M. un šī Maruta, tad jaunas sievietes vairs raidījuma nepiedalīsies, jo ir pieradījušas šīs, es baidos lietot vardu sieviete vispar, ir pieradījušas savu neuzticamību. Tapēc ejiet jūs visas un mērcējiet galvas kaut kur”.

Latvijas radio ir valsts iedzīvotaju (nodokļu maksataju) uzturēts institūts, kuram jakalpo tautas interesēs, to nevar ietekmēt atsevišķs raidījuma vadītajs, ka to mēģina darīt Karlis S. raidījuma “Mūsu viesis” publiski paziņojot, ka nedos jaunam sievietēm vardu. Savukart Latvijas radio vadībai ir jadoma par to, ka radio ir sabiedriskas domas veidotaja, informacijas nesēja, Latvijas valsts tēla veidotaja arpus valsts robežam. Ņemot vēra iepriekšminēto, nav saprotams, ka tiek pieļauts, ka valsts radio pirmaja programma raidījumus veido un vada, ar sabiedriskas domas veidošanu nodarbojas cilvēks (Karlis S. pats to apstiprina 2001.gada janvarī iznakuša žurnala “Rīgas laiks” Nr.1, lpp.), kuram ir psiho seksualas novirzes. Radio (arī televīzijas) vadība atklati, ar Karļa S. starpniecību, noziedzīgi atļaujas graut morales un ētikas normas, parkapjot jebkadas tikuma robežas, publiski cenšas pieradīt, ka netikums nav negods un ka netiklībai ir tadas pašas tiesības pastavēt ka tikumam - tas ir, popularizēt netiklību un pielīdzinat to pareizam, veselīgam dzīves veidam un uzskatīt par virspusēji pieņemamu. Zinot to, ka homoseksualisms ir socials noziegums, kas ir daudz smagaks par jebkuru kriminalnoziegumu, jo homoseksualisms veicina nacijas imūnsistēmas graušanu un morales barjeru nojaukšanu tautas apziņa, bērnu dzimstības krituma, darbaspēka trūkuma cēlonis, noziedzības pieauguma avots valstī, kas savukart prasa papildu līdzekļus cietumu un cita veida paraudzinašanas iestažu veidošanai, cēlonis finansu līdzekļu trūkumam socialo jautajumu risinašanai. Šada valsts vadības nostaja liecina par to, ka pati valsts vadība veicina, atbalsta tikumības, morales un nerakstīto paražu likumu normu graušanu, tada veida veicinot noziedzības pieaugumu valstī. Valsts varas nesēju noziedzīga bezdarbība (kluss atbalsts) veicina nakošo paaudžu degradaciju, nihilismu pret ģimenes institūtu, tada veida tiek realizēta slepena genocīda politika pret LR teritorija dzīvojošam tautam.
Ņemot vēra augstakminēto un vadoties no CPL 6.;8.;131.;147.; 195 pantiem, Latvijas Civillikuma 2352a panta, “Radio un televīzijas likuma” 38. panta, Latvijas Republikas Satversmes 89. panta, ANO “Visparējas cilvēka tiesību deklaracijas” noteikumiem, likuma “Par presi un citiem masu informacijas līdzekļiem” 23.-25., 27.; 28 pantiem, KL 156-158 pantiem un APK 39. panta noteikumiem, tiesu lūdzam: Izprasīt no Latvijas Radio 200gada 7.augusta raidījuma “Mūsu viesis” audio ierakstu un pievienot lietai ka pieradījumu; Pieprasīt no Latvijas Radio vadības publisku atvainošanos prasītajam;
Pieprasīt paskaidrojumus no Latvijas Radio žurnalista Karļa S. par izteikumu “… jo ir pieradījušas šīs, es baidos lietot vardu sieviete vispar, ir pieradījušas savu neuzticamību” un pieprasīt no Karļa S. sniegt pieradījumus iepriekšminēta sakara;
Pieprasīt no Latvijas Radio žurnalista Karļa S. publisku atvainošanos prasītajam caur to pašu radio programmu, caur kuru tika izdarīta cieņas un goda aizskaršana; Pieradījumu pietiekamības gadījuma ierosinat kriminallietu pret Karli S. Latvijas Kriminallikuma 156.-158. pantu kartība;
Uzdot Latvijas Radio un Valsts televīzijas vadībai aizliegt Karlim S. veidot un vadīt radio un televīzijas raidījumus visos valsts radio un televīzijas kanalos; Piedzīt no Karļa S. Ls 100,- (viens simts) apmēra, ka cieņas un goda aizskaruma atlīdzību;
Piedzīt visus tiesas izdevumus.’’

Gods un cieņa ir ētikas kategorijas, kas izsaka personības attieksmi pret sevi ka moralo vērtību un sabiedrības attieksmi pret cilvēku, vērtējot viņa rīcību. Gods un cieņa ir intereses, kas tiek aizsargatas gan ar civiltiesisko, gan ar kriminaltiesisko jurisdikciju.

Kriminallikums, aizsargajot godu un cieņu, prezumē šo tiesību īpašo nozīmi indivīda dzīvē.

Gadījumos, ja godu un cieņu aizskaroša informacija ir izplatīta ka fakta paziņojums masu saziņas līdzeklī un ta satur ziņas, kas neatbilst patiesībai, cietušais ir tiesīgs pret informacijas paudēju izvēlēties šadu reakciju:

civila kartība likt personai novērst radušos kaitējumu;

kriminaltiesiska ceļa rast problēmas risinajumu (šie tiesiskas atbildības veidi arī neizslēdz viens otru).

Ta, piemēram, komentaru sleja izteikts žurnalista viedoklis, ka politiķis B., pildot savus amata pienakumus, ir ņēmis kukuļus, satur fakta apgalvojumu. Konkrētaja gadījuma personai B. tiek piedēvēta kriminalsodama rīcība. Šadu apvainojumu nevar attaisnot tiesība uz varda brīvību, kuras robežas ir pieļaujamas tik talu, cik tas neaizskar citas personas tiesības, konkrētaja gadījuma- godu un cieņu. Absolutizējot varda brīvību, tiek apdraudēta gan tiesiskas valsts pastavēšana, gan indivīda tiesības uz moralo labklajību. Varda brīvība nav absolūta, tomēr kur ir ta robeža?

Tiesības uz varda brīvību ļauj indivīdam veidot savu viedokli un pieturēties pie saviem uzskatiem. „Sabiedrības interesēm” vai „publiskas diskusijas faktoram” ir visai nozīmīga loma varda brīvības konteksta. Var apgalvot, ka sabiedrībai ir jabūt pieejamai informacijai par to, kas notiek tai vai cita valsts sektora. Tomēr jaņem vēra, ka sabiedrības „barošana” ar nepatiesa rakstura ziņam var dot regresīvu rezultatu.

Saskaņa ar Civillikuma 2352a. pantu katram ir tiesības prasīt tiesas ceļa atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, jo šadu ziņu izplatītajs nepierada, ka tas atbilst patiesībai.

Ta, piemēram, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2003.gada 14.jūlija izskatīja atklata tiesas sēdē civillietu SIS „TEM TV” prasība pret a/s „Diena”, Lailu O. un Ditu A. par nepatiesu, godu, cieņu un profesionalo reputaciju aizskarošu ziņu atsaukšanu un morala kaitējuma Ls 35 000 apmēra piedziņu un

konstatēja:

200gada 1novembrī SIA „TEM TV” griezas tiesa ar prasību pret a/s „Diena”, Lailu O. un Ditu A., lūdzot tiesu uzlikt par pienakumu atbildētajiem atsaukt nepatiesas, godu, cieņu un profesionalo reputaciju aizskarošas ziņas, publicējot atsaukumu tada paša veida un vieta avīzē „Diena”, piedzīt tiesas izdevumus, noteikt, ka SIA „TEM TV” ir nodarīts moralais kaitējums Ls 35 000 apmēra, kuru piedzīt no atbildētajiem solidari.

Prasītajs norada, ka 200gada 23.septembrī laikraksta „Diena” 3.lappusē tika publicēts raksts ar nosaukumu „ Ar U. Litu neoficiali saista „TEM TV””. Ka raksta autore noradīta Dita A.

Raksts satur ziņas, kuras aizskar prasītajas godu, cieņu un profesionalo reputaciju.

Piemēram, raksta ir teikts: „Tirgus pētījumu firmas BMF Latvija direktora K.U. slepkavības mēģinajuma lieta papildizmeklēšanai nosūtīta pamatotiKaut arī rit izmeklēšana un tadēļ tiesībsargajošas institūcijas atturas izpaust jebkadu informaciju par lietas materialiem, atklatība izgaismojusies telesabiedrības „TEM TV” iespējama saistība ar uzbrukumu K.U.

Tolaik tikai neoficiali tika dotas norades uz Krievijas televīzijas KST raidītaja Latvija „TEM TV” iespējamo sabiedrību ar šo lietu

LRA šo „TEM TV” vēstuli uztver ka „vēl vienus draudus industrijai”, jo gluži neviļus „TEM TV”, minot atslēgas vērtus „U”, „reitingi”, kas ļaujot lasītajiem saistīt notikušo ar „TEM TV”, saka LRA izpilddirektore Laila O. Viņa arī atzīst, ka jau pirms uzbrukuma K.U. „TEM TV” LRA paziņojusi, ka apstrīd K.U. vadītas firmas veidotos reitingus.” 

200gada oktobrī laikraksta „Diena” 5.lappusē tika publicēts raksts ar nosaukumu „Anonīmi draud Reklamas asociacijas izpilddirektorei”. Ka raksta autors noradīta Dīta A. Arī šis raksts satur „TEM TV” ciņu, godu un profesionalas reputacijas aizskarošas ziņas. Raksta teikts: „Anonīmus draudus pa telefonu saņēmusi Laila O.Laila O. Uzskata, ka draudētajs, iespējams, saistīts ar K.U. slepkavības mēģinajumu”

Ka „Diena” jau rakstīja, pēc telesabiedrības „TEM TV” publiska paziņojuma, paužot neticību BMF Latvija reitingiem, Laila O. „Dienai” pieļava- ar slepkavības mēģinajumu saistīta „TEM TV”.

Abu rakstu iepriekš nosauktie izraksti un rakstu kopēja doma ir viennozīmīga. SIA „TEM TV” ir neapmierinata ar Latvijas- Igaunijas- Somijas kopuzņēmuma „BALTIC MEDIA FACTS LATVIA” (kuras direktors ir K.U.) sniegto informaciju par televīzijas kanala reitingu un tadēļ mēs, SIA „TEM TV” un tas dalībniek, organizējam K.U. slepkavības mēģinajumu. Daudzi Latvijas laikraksti, pamatojoties uz noradītam publikacijam, šīs nepatiesas ziņas izplatīja talak, un tas papildus aizskara mūsu godu, cieņu un profesionalo reputaciju.

Rakstu autore Dita A. atsaucas uz Latvijas Reklamas Asociacijas izpilddirektori Lailu O. Ka uz cieņu, godu un profesionalo reputaciju aizskarošo ziņu avotu.

Apgalvojumi, ka prasītaja ir jebkada veida saistīta ar uzbrukumu tirgus pētījumu firmas „BMF Latvia” direktoram K.U., ka arī jebkuram prettiesiskam darbībam, neatbilst patiesībai, tapēc ir spiesti griezties tiesa, lai aizstavētu savu reputaciju, godu un cieņu. Uzskata, ka nodarītais moralais kaitējums ir kompensējams Ls 35 000 apmēra.

Prasība pamatota ar Civillikuma 2352a. pantu.

Atbildētaji Laila O., Dita A. un SIA „TEM TV” rakstiskajos paskaidrojumos, kas iesniegti sakara ar prasību, norada, ka ta ir nepamatota nu noraidama, jo taja nav noradīts prasītaja prasījums, t.i., nav noradītas prasītaja godu un cieņu aizskarošas ziņas, kuras prasītajs lūdz atsaukt.

Nav noradīts likums, uz kuru prasītajs pamato savu prasījumu par morala kaitējuma piedziņu, jo to neparedz Civillikuma 2352a. pants.

Tiesa prasītaja pilnvarota persona prasību uzturēja uz noradītajiem motīviem, uzskata, ka godu un cieņu aizskarošas ziņas noradītas prasības pieteikuma aprakstošaja daļa. Prasību nevēlas papildinat vai grozīt.

Atbildētaja Dita A. un a/s „Diena” pilnvarota persona prasību neatzina, uzturēja rakstiskos paskaidrojumus.

Atbildētaja Laila O. Prasību neatzina, uzturēja rakstiskos paskaidrojumus.

Noklausījusies pašu paskaidrojumus, parbaudījusi lietas materialus, noklausījusies zvērinata advokata A. Ogurcova viedokli, ka prasība noraidama, tiesa atzīst, ka prasība nepamatota un noraidama.

Prasītajs ir cēlis prasību pret atbildētajiem Civillikuma 2352a. panta kartība.

Prasība prasītajs lūdz uzlikt pie pienakumu atbildētajiem atsaukt nepatiesas, godu, cieņu un profesionalo reputaciju aizskarošas ziņas, publicējot atsaukumu tada paša veida un vieta avīzē, ka tas tika publicētas 200gada 23.septembrī un 200gada oktobrī avīzē „Diena”, piedzīt tiesas izdevumus, noteikt, ka SIA „TEM TV” ir nodarīts moralais kaitējums Ls 35 000 apmēra, kuru piedzīt no atbildētajiem solidari.

Nosprieda:

Prasību noraidīt.

Piedzīt no SIA „TEM TV” tiesašanas izdevumus a/s „Diena” laba Ls 2065 un Lailas O. Laba Ls 354.

Spiedumu var parsūdzēt Latvijas Republikas Augstakas tiesas Civillietu tiesu palata 20 dienu laika, iesniedzot apelacijas sūdzību Rīgas apgabaltiesa.

Uzskatu, ka Dita A. ka žurnaliste nav parkapusi likumu „Par presi nu citiem masu informacijas līdzekļiem,” jo ir informējusi sabiedrību par notiekošo. Ka arī rakstos ir noradījusi informacijas avotus. Likums „Par presi un citiem masu informacijas līdzekļiem” 1.pants nosaka, ka jebkurai personai ir tiesības brīvi paust savus uzskatus un viedokļus, izplatot paziņojumus presē un citos masu informacijas līdzekļos, saņemot ar to starpniecības informaciju par jebkuru tas interesējošu jautajumu vai sabiedrības dzīvi.” Arī Laila O. ka Latvijas Reklamas Asociacijas izpilddirektore intervijas ar a/s „Diena” žurnalisti Ditu A. neizteica viedokli, kas parkaptu prasītaja godu un cieņu.

Prasītaja SIA „TEM TV” nav konkrēti noradījusi, kadas ziņas ir godu un cieņu aizskarošas, tapēc arī prasība ir noraidama.