Referats Publiskajas tiesības

Kriminalprocesualo tiesību būtība, nozīme, funkcijas

Ievads

Ta ka nevar pastavēt absolūta demokratija, it visas valstīs ir pieņemti likumi, lai kaut kada veida regulētu aktivitates valstīs. Bet jebkuram likumam ir savi parkapēji, ka mēdz teikt: “Likumi ir domati, lai tos apietu”, tapēc arī bija jarada sistēma, kas šos likuma parkapējus sodītu un reizē arī iegrožotu potencialos likuma parkapējus. Ta rezultata arī radīti kriminallikumi, krimilaprocesa kodeksi, kas visi kopa nosaka nepieciešamo, to veiksmīgai funkcionēšanai.

Kriminalprocesuala kartība ir Latvijas Kriminalprocesa kodeksa paredzēta secība, kada noris visas nepieciešamas un pieļaujamas darbības nolūka konstatēt noziedzīga nodarījuma faktu, noskaidrot noziedzīga nodarījuma vainīgo personu un nodrošinat likumu pareizu piemērošanu, ka arī parbaudīt kriminallietu ierosinašanas, izmeklēšanas un iztiesašanas likumību un pamatojamību. Procesualo kartību Latvija nosaka Kriminalprocesa kodekss un citi valstī spēka esošie likumdošanas akti.

Procesualas kartības saturu veido kriminalprocesa kodeksa normas noteikto procesa virzītaju un dalībnieku tiesības un pienakumu kopums. Visas darbības kriminalprocesa notiek šo tiesību un pienakumu ietvaros, neparkapjot to robežas, galarezultata realizējot kriminalprocesa uzdevumus. Lai apmierinatu kriminalprocesa dalībnieku vēlmes, kriminalprocesa kodeksa noteiktas kriminalprocesa dalībnieku tiesības, tadējadi garantējot to vienlīdzību likuma priekša.

Kriminalprocesa būtība un nozīme.

Likumības un tiesiskas kartības nodrošinašana valsī aptver plašu realizējamo pasakumu kopumu. Pie tiem pieskaitami sociali ekonomiskie pasakumi, politiski pasakumi, preventīvie pasakumi, ka arī piespiedu līdzekļu piemērošanu personam, kas nevēlas ievērot likumu un citu tiesību aktu prasības.

Centrala vieta ir darbam, kas tiek veikts noziedzības apkarošanas sfēra. Un tas ir likumsakarīgi. Jo noziedzīgie nodarījumi – kriminalparkapumi un noziegumi – nodara kaitējumu gan valsts un sabiedrības, gan personu interesēm, skar to likumiskas tiesības.[1]

Vēsturiski cīņu pret tiem cilvēkiem, kas izdarījuši noziegumus pret citiem sabiedrības locekļiem, raksturo vairaki posmi:

Pirmais posms cīņa ar noziedzīgiem nodarījumiem pret personu dzīvību, veselību un citam interesēm raksturo tieša fiziska iedarbe uz noziedzīgo nodarījumu izdarījušo. Šis cīņas veids, kas bija raksturīgs pirmatnējas kopienas cilvēkam un bija pielagots, lai aizstavētu viņa personiskas intereses, juridiski tika atzīts līdz valstiskuma izveidošanos visas sabiedriski ekonomiskas informacijas, sakot ar verdzības iekartu līdz mūsu dienam. Vieta pieminēt likumus par nepieciešamo aizstavēšanos, galējo nepieciešamību.

Otrs posms cīņa ar noziedzību iet talak un atšķiras no pirma ar to, ka nodarījumi pret cilvēku, viņa īpašumu izveidojušos sabiedrisko attiecību un to rakstura dēļ sak jau aizskart sabiedrības, arī citu sabiedrības locekļu palīdzību, lai novērstu, partrauktu noziegumus, palīdzētu atrast un noskaidrot noziegumu izdarījušas personas un palīdzētu tas aizturēt. Juridiski arī šis cīņas veids ar noziedzību valstiskuma apstakļos iegūst atzīšanu.

Trešais posms ir specialu valsts iestažu un amatpersonu darbība nozieguma atklašana un izmeklēšana .Šis posms ir kriminalprocess. Šaja darbība tiesa un parējas tiesību aizsardzības iestades – un šo iestažu amatpersonas darbojas ka varas, valsts iestades, kas speciali izveidotas, lai aizsargatu tiesisko kartību valsī, valdošas sabiedrības attiecības gan starp personam, gan starp personam un valsti un lai realizētu pašas bīstamakas varas funkcijas, proti piespiešanas funkcijas. To visasaka forma ir sods.

Lingvistiska nozīmē “kriminalprocess” ir saliktenis, kas radies no diviem latīņu vardiem – crimen (noziegums) un processus (kustība, norise). Šaja nozīmē kriminalprocess ir noteikta izziņas iestažu, prokuratūras un tiesas (tiesnešu) darbība, lai noskaidrotu, brīdinatu, atri un pilnīgi arklatu noziedzīgus nodarījums, noskaidrotu vainīgos un nodrošinatu likumu pareizu piemērošanu, lai katra persona, kas izdarījusi noziegumu (noziedzīgu nodarījumu), tiktu taisnīgi sodīta, bet neviens nevainīgais netiktu saukts pie kriminalatbildības un notiesats, ka arī līdz ar šo darbību izveidojušas attiecības starp iestadēm un personam , kas piedalas procesa.

Kriminalprocesa jēdziens ietver ne tikai kompetentu iestažu amatpersonu darbību, bet arī attiecības, kas izveidojas starp kriminalprocesualaja darbība iesaistītajiem subjektiem. Attiecības neveidojas patvaļīgi, bet rodas un eksistē saskaņa ar kriminalprocesualaja likuma noteikto kartību. Ir dažadi uzskati par kriminalprocesa saturu, viens no veidiem ir izdalīt trīs pamatelementus:

Stingri likuma noteikta valsts iestažu, to amatpersonu un procesa dalībnieku darbība, respektīvi, noteikta kartība izveidota sistēma.

Tiesiskas attiecības, kas izveidojas procesualaja darbība.

Obligata un precīza darbības un uz tas pamata izveidojusies attiecību reglamentacija.

Jēdziens “kriminalprocess” tiek saprasts arī ka kriminalprocesualas tiesības. Kriminalprocesa jēdziens ietver gan procesualo darbību, gan saistība ar to izveidojušas tiesiskas attiecības, kuras detalizēti reglamentē kriminalprocesualas likumdošanas normas. Visas šīs normas kopuma veido kriminalprocesualas tiesības, kas ir tiesību nozare. Pamats kriminalprocesualo tiesību atzīšanai par atsevišķu vai patstavīgu nozari ir tas tiesiskas regulēšanas priekšmets, kura ietilpst:

Izziņas iestažu, prokuratūras un tiesas, ka arī procesa dalībnieku darbības kartība kriminallieta tas izmeklēšana un tiesas izskatīšanas laika, ko reglamenta kriminalprocesualas normas;

Līdztekus nosaukto tiesību subjektu darbībai arī atbilstošas tiesiskas attiecības viņu starpa, proti, procesualas attiecības. Kriminalprocesualas tiesības ir normu kopums, kas nosaka un regulē kriminalprocesualo darbību un tas pamatprincipus, un tiesiskas attiecības , kas rodas tas īstenošana. Kriminalprocesualas tiesības ir cieši saistītas ar citam tiesību nozarēm; tieši šaja saistība atklajas kriminalprocesualo tiesību specifika. Kriminalprocesualas tiesības nenosaka tiesības un neuzliek pienakumus arpus konkrtētas kriminallietas; tas eksistē tikai kopš kriminallietas ierosinašanas brīža un tikai lietas izmeklēšanas laika līdz kriminalprocesa izpildei.

Kriminalprocesualajam attiecībam ir izteikts piespiedu raksturs. Kriminalprocesualas tiesības nosaka arī vienpusīgas subjekta tiesības, kuram nekorespondē citu tiesību subjektu pienakumi. Bieži kriminalprocesa subjektu tiesības sakrīt ar viņu pienakumu. Kriminalprocesualas tiesības ka ikviena cita tiesību nozare pastavīgi mainas līdz vēsturiskajiem procesiem, ienesot to satura jaunus elementus.

Jēdzienu “kriminalprocess” saprot arī ka zinatnisku disciplīnu. Šaja nozīmē kriminalprocess ir tiesību zinatņu nozare, kuras priekšmets ir kriminalprocesualas tiesības un procesuala kartība. Kriminalprocesa zinatne pētī kriminalprocesa likumu, kompetento valsts iestažu amatpersonu un personu darbību to piemērošana un izpildē, ka arī tiesiskas attiecības, kas rodas kriminalprocesualas darbības norisē. Vienlaikus kriminalprocesa zinatne visparina pirmstiesas izmeklēšanas iestažu un tiesas praksi un uz tas pamata izstrada priekšlikumus kriminalprocesualas likumdošanas pilnveidei. Kriminalprocesuala zinatne izstrada principialus noteikumus un praktiskus paņēmienus kriminalprocesualo likumu pareizai tulkošanai un piemērošanai.

Kriminalprocess ka jebkurš process varda tiešaja nozīmē ar attiecīgs laika periods, kura izziņas iestades, tiesa, prokurors pieņem svarīgus lēmumus, gatavo kriminallietas materialus izskatīšanai tiesa. Visa šī darbība ir saistīt ar procesualo tiesību izmantošanu, tostarp piespiedu līdzekļu izmantošanu, kas attiecīga pakapē ierobežo personas tiesības un likumiskas intereses. Līdz ar to darbība nedrīkst būt patvaļīga, ta nedrīkst būt haotiska. Tiesības aizsardzības iestažu un to amatpersonu rīcībai ir jabūt sistematiskai, pakapeniskai, darbībam janorit loģiska un tiesiski pamatota secība. Visa kriminalprocesuala darbība ir sadalīta posmos jeb stadijas. Kriminalprocesualas stadijas ie viens no procesa dažadiem posmiem, kurus apvieno kopēju uzdevumu un principi. Taču nezaudējot kopēju vadlīniju, katrai stadijai ir savs uzdevums, savi dalībnieki, savas īpatnības un specifikas, tikai noteiktai stadijai atbilstošas metodes uzdevumu realizacijai. Katras sakuma un beigu momentu raksturo un nosaka attiecīgo procesualo attiecību realizacija, kas saistīta ar procesualo dokumentu sastadīšanu. Katru kriminalprocesa stadiju raksturo attiecīgi kriminalprocesualie termiņi. Kriminalprocesualas stadijas nav tikai mehaniski savienoti posmi, tas veido sistēmu no savstarpēji saisītam, pakapeniska sesība izvietotam stadijam, kura katras stadijas uzdevums ir sekmēt nakamo un galarezultata nodrošinat kriminalprocesa mērķa sasniegšanu.

Saskaņa ar Latvija spēka esošo likumdošanu kriminalprocesu veido šadas stadijas:

Kriminallietas ierosinašana

Pirmstiesas izmeklēšana

Apsūdzēta nodošana tiesai

Lietas iztiesašana pirmas instances tiesa

Apelacija

Kasacija

Sprieduma izpilde

Šīs stadijas var tikt uzskatītas par kriminalprocesa stadija, cauri kuram “jaiziet” tiesvedībai jebkura kriminallieta. Izņēmums ir personīgas apsūdzības lietas un saīsinata procesa piemērošana. Apelacija un kasacija jeb parsūdzības stadija ir uzskatamas par fakultatīvam stadijam, jo pastav tikai saskaņa ar parsūdzību. [3]

Kriminalprocesualo tiesību funkcijas

Kriminalprocesualo tiesību normas ir kriminalprocesa subjekta uzvedības noteikumi, kas reglamentē viņa rīcību, noradot uz atbilstošo tiesisko attiecību izcelsmes priekšnosacījumiem, nosaka šo attiecību subjektus, noradot viņu tiesības un pienakumus, ka arī sankcijas par nepienacīgu uzvešanos.[4]

Pats galvenais, ko garantē kriminalprocess, ir dalībnieku vienlīdzība likuma priekša, tas tiek garantēts visiem kriminalprocesa dalībniekiem garantējot viņu tiesības, ka arī nosakot konkrētus pienakumus, ka arī ar sacīkstes principu procesa. Tas gan vairak dod vienlīdzību abam procesa iesaistītajam pusēm (starp apsūdzētaju un apsūdzēto), bet ir ka pamata tiesības, tas nozīmē, ka ikvienai no pusēm tiek dotas tiesības izteikties, sniegt pieradījumus – strīdēties procesa laika, lai pieradītu savu taisnību.

Ar tiesību normam tiek noregulēta cilvēku darbība, kas nosaka viņu savstarpējas tiesības un pienakumus tiesvedība. Kriminalprocesual attiecību izcelsme, to izmaiņas un izbeigšanas notiek apstakļos, ko nosaka tiesību normas paredzēties apstakļi – juridiskie fakti. Procesualas attiecības rodas, kad realizē divpusīgas vai daudzpusīgas pricesualas normas, kuras noteiktam viena subjekta tiesībam atbilst citu pienakums. Kriminalprocesa likumu tiesiskas attiecības rodas it visur, kur procesualas darbības subjekti īsteno savas tiesības un pienakumus, tapēc arī attiecības tiesvedības gaita starp cietušo un viņa parstavi, starp apsūdzēto un galvinieku utt. ir kriminalprocesualas attiecības.

Parsvara visiem kriminalprocesa dalībniekiem tiek garantētas līdzīgas tiesības, kas noteiktas kriminalprocesa, tadas ka tiesības iepazīties ar lietas materialiem, gūt nepieciešamas ziņas, pieteikt lūgumus, noraidījumus utt.

Kriminalkodeksa 100.p. Cietušais

Pilsonim, kas atzīts par cietušo noziedzīga nodarījuma, ir tiesības dot liecības lieta. Cietušajam un viņa parstavim ir tiesības: iesniegt pieradījumus: pieteikt lūgumus; iepazīties ar visiem lietas ,materialiem no pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas brīža un izrakstīt no lietas nepieciešamas ziņas vai arī ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt nepieciešamos lietas materialus; piedalīties lietas iztiesašana; pieteikt noraidījumus, iesniegt sūdzības par iesniegt sūdzības par izziņas iestades, izziņas izdarītaja, prokurora un tiesas darbībam un lēmumiem, ka arī iesniegt sūdzības par tiesas spriedumu vai lēmumu un tiesneša lēmumiem.

102.pants. Civilprasītajs

“Personai, uzņēmumam, iestadei vai organizacijai, kura ar izziņas izdarītaja, prokurora, tiesneša vai tiesas lēmumu atzīta par civilprasītaju, vai civilprasītaja parstavim ir tiesības: iesniegt pieradījumus; pieteikt lūgumus; piedalīties lietas iztiesašana; lūgt izziņas iestadi, prokuroru vai tiesu gadat par pieteiktas civilprasības nodrošinašanu; uzturēt civilprasību; iepazīties ar lietas materialiem no pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas brīža un izrakstīt no lietas nepieciešamas ziņas vai arī ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt nepieciešamos lietas materialus, bet lietas, kur pirmstiesas izmeklēšana nav notikusi, no brīža, kad apsūdzētais nodots tiesai; pieteikt noraidījumus; iesniegt sūdzības par izziņas izdarītaja, prokurora vai tiesas rīcību, ka arī iesniegt sūdzības par spriedumu un tiesas lēmumiem tai daļa, kas skar civilprasību.”

103.pants. Civilatbildētajs

“ Civilatbildētajam vai ta parstavim ir tiesības: celt iebildumus pret pieteikto prasību; sniegt paskaidrojumus pēc pieteiktas prasības būtības; iesniegt pieradījumus; pieteikt lūgumus; iepazīties ar lietas materialiem no pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas brīža un izrakstīt no lietas nepieciešamas ziņas vai arī ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt nepieciešamos lietas materialus, bet lietas, kur pirmstiesas izmeklēšana nav notikusi, no apsūdzēta tiesai nodošanas brīža; piedalīties lietas iztiesašana; pieteikt noraidījumus; iesniegt sūdzības par izziņas izdarītaja, prokurora vai tiesas rīcību, ka arī iesniegt sūdzības par spriedumu un tiesas lēmumiem tai daļa, kas skar civilprasību.”

Atšķirīgas no citu dalībnieku tiesībam ir aizdomas turēta tiesības. Ka pirma jau jamin nevainības prezumpcija, kas nosaka to , ka neviens nav vainīgs, līdz ta vaina ir pieradīta.

Kriminalprocesa kodekss 19.¹ pants. Nevainīguma prezumpcija

“Nevienu nevar atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšana un sodīt, kamēr viņa vaina nav pieradīta likuma paredzētaja kartība un atzīta likumīga spēka stajušos tiesas spriedumu.

Pieradīšanas pienakums ir apsūdzētajam. Apsūdzētajam nav japierada savs nevainīgums.

Visas šaubas par vainu, kuras nav iespējasm novērst, javērtē par labu apsūdzētajam. Tapat vērtējamas šaubas, kas rodas, tulkojot un piemērojot kriminallikumus un kriminalprocesa likumus.”

Citas apsūdzēta tiesības ir līdzīgas jau minētajam dalībnieku tiesībam, tikai te vēl klat jamin tiesības uz aistavību un pēdējo vardu.

Kriminalprocesa kodeksa 95.pants

“Apsūdzētajam ir tiesības: zinat, par ko viņš ir apsūdzēts, un sniegt paskaidrojumus sakara ar uzradīto apsūdzību, iesniegt pieradījumus, pieteikt lūgumus, iepazīties ar visiem lietas izmeklēšanas materialiem no pirmstiesas izmeklēšans pabeigšanas brīža un izrakstīt no lietas nepieciešamas ziņas vai arī tehniskiem līdzekļiem nokopēt nepieciešamos lietas materialus; pieņemt aizstavi; piedalīties lietas iztiesašana pirmas instances tiesa; pieteikt noraidījumus; iesniegt sūdzības par izziņs izdarītaja, prokurora un tiesas darbībam un lēmumiem, pieprasīt drošības garantēšanu šaja kodeksa noteiktaja kartība.

Tiesajamam ir tiesības uz pēdējo vardu.”

Ka nosaka Kriminalprocesa kodeksa 99.pants aizdomas turētajam, apsūdzētajam un tiesajamam ir tiesības arī atteikties no aizstavja.

Ta ka apsūdzētajam ir tiesības uz aizstavi, tad arī aizstavim noteiktas tiesības kriminalprocesa:

Kriminalprocesa kodeksa 96.pants

“Aizstavim ir tiesības piedalīties lieta no brīža, kad persona likuma noteiktaja kartība tiek atzīta par aizdomas turēto.”

97.pants.

“No ta brīža, kad aizstavis piedalas lieta, viņam ir tiesības: satikties ar aizdomas turēto, apsūdzēto, tiesajamo vienatnē; iesniegt pieradījumus, pieteikt noraidījumus un lūgumus; piedalīties aizdomas turēta nopratinašana, apsūdzības uzradīšana un apsūdzēta nopratinašana, ka arī citas izmeklēšanas darbības pēc aizdomas turēta, apsūdzēta, vai aizstavja lūguma: piedalīties iztiesašana: iesniegt sūdzības par izziņas iestades, izziņas izdarītaja, prokurora un tiesas darbībam un lēmumiem.

Aizstavim ir tiesības iepazīties ar visiem lietas materialiem un izrakstīt no lietas nepieciešamas ziņas vai arī ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt nepieciešamos lietas materialus.”

Šo garantēto tiesību pamatfunkcija ir nodrošinat kartību kriminalprocesa, ka arī garantēt to, lai ikviens varētu izmantot viņam piešķirtas tiesības, tadējadi cenšoties pieradīt taisnību. “Spēka esoša kriminalprocesuala likumdošana garantē kriminalprocesa dalībnieku tiesību un likumisko interešu nodrošinašanu, nosakot personu specialo procesualo aizsardzību, reglamentējot procesualas darbības procesualo termiņu robežas, nosakot kriminalprocesa rakstisko formu utt. Katrs kriminalprocesa institūts, neraugoties uz ta tiešajiem uzdevumiem, vienlaikus ir personas tiesību un likumisko interešu garantija.”[5]

Nobeigums

Nobeiguma varētu izdarīt šadus secinajumus:

Kriminalprocess ir likuma noteikta darbība, lai atklatu noziegumu, nodrošinatu likumu pareizu piemērošanu, lai persona, kas izdarījusi noziegumu tiktu sodīta, bet neviens vainīgais netiktu saukts pie atbildības.

Kriminalprocesa kodeksa būtība ir nodrošinat kriminalprocesa veiksmīgu darbību, nodrošinat tiesības un pienakumus procesa dalībniekiem, ka arī kartību procesa izpildē.

Galvena kriminalprocesa kodeksa noteikta tiesība ir palikt nevainīgam, līdz brīdim, kamēr nav pieradīta apsūdzēta, aizdomas turēta vai tiesajama vaina.

Aizdomas turētajam, apsūdzētajam vai tiesajamam ir tiesības uz aistavību, ka arī no tas atteikties.

Tiesajamam ir tiesības uz pēdējo vardu.

Visiem procesa dalībniekiem tiek garantētas tiesības procesa, ka arī noteikti to pamatpienakumi.

Ja cilvēki neparkaptu Kriminallikumu, nebūtu vajadzīgs ne Kriminalprocesa kodekss, ne taja noteiktas tiesības.

Izmantotie avoti

A. Meikališa kriminalprocesa kodekss “ “, Rīga, 1999

Latvijas Kriminalprocesa kodekss ar grozījumiem, kas izsludinati līdz

1998.gada 16.jūnijam.