Daugavpils Universitate

Socialo zinatņu fakultate

Tiesību katedra

Jeļena Tvardovska

Kriminalsodu izpildes tiesiskie aspekti

Bakalaura darbs

Daugavpils, 2009

Anotacija

Darba nosaukums: Kriminalsodu izpildes tiesiskie aspekti

Darba autore: Jeļena Tvardovska

Darba zinatniskais vadītajs Mag. iur., asist Inesa Nikiforova

Darbs sastav no 70 lappusēm, 40 literatūras avotiem.

Atslēgas vardi: KRIMINALSODI, KRIMINALSODU IZPILDE, ATBRĪVOŠANA NO KRIMINALATBILDĪBAS, PIRMSTERMIŅA ATBRĪVOŠANA NO SODA, SPRIEDUMA IZPILDĪŠANAS NOILGUMS, NOTIESATA TIESĪBAS, NOTIESATA PIENAKUMI.

Pētījuma mērķis: izpētīt soda izpildes tiesības un izstradat priekšlikumus soda izpildes sistēmas pilnveidošanai, kas ir saistītas ar brīvības atņemšanu, ka arī rekomendaciju izstradašana kriminalsodu izpildes optimizacijai.

Pētījuma objekts: soda izpildīšanas tiesiskie aspekti.

Pētījuma priekšmets: kriminalsodu piemērošana un izpilde.

Pētījuma uzdevumi

1. izskatīt kriminalsoda izpildes funkcijas jēdzienu, būtību un nozīmi;

2. izanalizēt valsts darbības attīstīšanas un pilnveidošanas problēmas soda izpildes un notiesato labošanas jautajumos;

3. apkopot galvenas notiesato personu tiesības un pienakumus;

Darba pirmaja nodaļa ir izpētīta kriminalsoda nozīme un būtība normatīvajos aktos, ka arī kriminalsodu piemērošanas problēmas un sodu izpildes vēsture Latvija.

Otraja darba nodaļa ir izanalizēti kriminalsodu izpildes īpatnības un tiesiskie aspekti. Iz izpētīti kriminallikuma panti, kas attiecinami uz atbrīvošanu no kriminalsoda, nosacītu atbrīvošanu pirms termiņa, ka arī citiem aspektiem.

Trešaja darba nodaļa tiek pētītas kriminalsodu izpildes politikas attīstības tendences Latvija, sodu reforma un alternatīvo sodu ieviešana Latvijas Republika.

Ceturtaja darba nodaļa ir izpētīts notiesato personu tiesiskais statuss, viņu stavoklis un galvenie pienakumi un tiesības.

Darba noslēguma ir izteikti secinajumi un priekšlikumi par darba izklastīto tēmu.

Ąķķiņąöč’

Ķąēaąķča äčļėiģķié šąįiņū: „Ļšąaiaūa ąńļaźņū čńļiėķaķč’ óaiėiaķiai ķąźąēąķč’”

Ąaņiš šąįiņū: Åėaķą Ņaąšäiańźą’

Ķąó÷ķūé šóźiaiäčņaėü: Mag. iur., asist Čķańńą Ķčźčōišiaą

Šąįiņą ńińņičņ ńņšąķčö, 40 čńņi÷ķčźia ėčņašąņóšū.

Źėt÷aaūa ńėiaą: óaiėiaķia ķąźąēąķča, óaiėiaķia źąēķč, ińaiįięäaķča iņ óaiėiaķié iņaaņńņaaķķińņč, i äińši÷ķiģ ińaiįięäaķčč iņ ķąźąēąķč’, čńļiėķaķč’, iašąķč÷aķč’ ļšąa ińóęäaķķūõ, ļščaiaišaķķūõ iį’ēąķķińņaé.

Öaėü čńńėaäiaąķč’ – aūäačķóņü ļšaäėięaķč’ ļi ńiaašųaķńņaiaąķčt ńčńņaģū čńļiėķaķč’ ķąźąēąķč’, źiņišūa ńa’ēąķū ń ėčųaķčaģ ńaiįiäū, ą ņąźęa šąēšąįiņąņü šaźiģaķäąöčč ļi iļņčģčēąöčč óaiėiaķūõ ķąźąēąķčé.

Iįśaźņ čńńėaäiaąķč’ ļšąaiaūa ąńļaźņū čńļiėķaķč’ ķąźąēąķč’

Ļšaäģaņ čńńėaäiaąķč’ ļščģaķaķč’ óaiėiaķiai ķąźąēąķč’ č aai čńļiėķaķča

Aė’ äińņčęaķč’ öaėč ķaiįõiäčģi šaųčņü ńėaäótłča ēąäą÷č

1. šąńńģiņšaņü ļiķ’ņča, ńóņü č ēķą÷aķča ōóķźöčč aūļiėķaķč’ óaiėiaķiai ķąźąēąķč’;

2. ļšiąķąėčēčšiaąņü šąēačņča äa’ņaėüķińņč ńņšąķū č ńiaašųaķńņaiaąķča ļšiįėaģ čńļiėķaķč’ óaiėiaķiai ķąźąēąķč’ č aiļšińū čńļšąaėaķč’ ińóęäaķķūõ;

3. iįiįłčņü ļšąaą č iį’ēąķķińņč ińóęäaķķūõ ėčö.

A ļašaié aėąaa čńńėaäiaąķi ēķą÷aķča č ńóņü óaiėiaķiai ķąźąēąķč’ a ķišģąņčaķūõ ąźņąõ, ą ņąźęa ļšiįėaģū ļščģaķaķč’ óaiėiaķiai ķąźąēąķč’ č čńņišč’ čńļiėķaķč’ ķąźąēąķč’ a Ėąņačč.

Ai aņišié aėąaa ļšiąķąėčēčšiaąķū ińiįaķķińņč čńļiėķaķč’ óaiėiaķiai ķąźąēąķč’ č čõ ļšąaiaūa ąńļaźņū. Čńńėaäiaąķū ńņąņüč ēąźiķia, źiņišūa iņķiń’ņń’ ź ińaiįięäaķč’ iį óaiėiaķié iņaaņńņaaķķińņč, óńėiaķiģ ķąźąēąķčč, ą a ņąźęa čõ ąńļaźņū.

A ņšaņaé aėąaa šąńńģiņšaķū ņaķäaķöčč šąēačņč’ ļiėčņčźč aūļiėķaķč’ óaiėiaķiai ķąźąēąķč’, ńóäaįķą’ šaōišģą č aaaäaķča ąėüņašķąņčaķūõ ķąźąēąķčé.

A ÷aņaašņié aėąaa čńńėaäiaąķ ļšąaiaié ńņąņóń ińóęäaķķūõ ėčö, čõ ļiėięaķča č ińķiaķūa ļšąaą č iį’ēąķķińņč.

A ēąźėt÷aķčč ńäaėąķū aūaiäū č ļšaäėięaķč’ ļi čēėięaķķié ņaģa.

Annotation

The name of diploma: „Legal aspects of execution of criminal punishment”

The author of paper: Elena Tvardovska

The scientific adviser: Mag. iur., asist. Inessa Nikiforova

Paper consists from 70 pages 40 literature sources.

Keywords: Criminal penalties, penal execution, exemption from criminal liability, early release from punishment, execution, limitation, rights of the convicted, sentenced responsibilities.

Research aim – to bring offers on perfection of system of an execution of the punishment which is connected with imprisonment, and also to develop recommendations about optimization of criminal punishments.

The object of research: the legal aspects of enforcement
Subject of research: the use of criminal punishment and its execution

For aim achievement it is necessary to solve following tasks

1. To consider concept, an essence and value of function of performance of criminal punishment;

2. To analyse development of activity of the country and perfection of problems of execution of criminal punishment and questions of correction of the condemned;

3. To generalise the rights and duties of the condemned persons.

In chapter one value and an essence of criminal punishment in statutory acts, and also problems of application of criminal punishment and history of an execution of the punishment in Latvia is investigated.

In the second chapter features of execution of criminal punishment and their legal aspects are analysed. Articles of laws which concern to clearing about the criminal liability, conditional punishment, also their aspects are investigated.

In thirds to chapter tendencies of development of a policy of performance of criminal punishment, judicial reform and introduction of alternative punishments are considered.

In the fourth chapter the legal status of the condemned persons, their position and fundamental laws and duties is investigated.

In the conclusion conclusions and offers on the stated theme are drawn

Saīsinajumi

ANO – Apvienoto Naciju Organizacija

CL – Civillikums

KL – Kriminallikums

KPL – Kriminalprocesualais likums

u.c. – un citi

u.tml. – un tamlīdzīgi

Saturs

IEVADS

1.SODU IZPILDES VĒSTURE LATVIJA10

2. KRIMINALSODU IZPILDES TIESISKA REGULĒŠANA 12

2.1. Kriminalsodu izpildes būtība un nozīme

2.2. Soda izpildes tiesību mērķi un uzdevumi

2.3. Piespiedu ietekmēšanas līdzekļu izpratne 20

2.4. Kriminalsodu piemērošanas problēmas

3. KRIMINALSODU IZPILDES ĪPATNĪBAS UN TIESISKIE ASPEKTI 28

3.1. Atbrīvošana no kriminalatbildības un soda un to samazinašanas iespējas 28

3.2. Nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana no soda

3.3. Notiesajoša sprieduma izpildīšanas noilgums

3.4. Notiesata sodamības dzēšana un noņemšana

4. KRIMINALSODU IZPILDES POLITIKAS ATTĪSTĪBAS TENDENCES LATVIJA 39

4.1. Kriminalsodu izpildes reforma 39

4.2. Valsts darbības attīstīšanas un pilnveidošanas problēmas, veicot kriminalsodu izpildi

4.3. Kriminalsodu tiesiska koncepcija 45

5. AR BRĪVĪBAS ATŅEMŠANU NOTIESATO PERSONU TIESISKAIS STATUSS..47

5.1. Ar brīvības atņemšanu notiesato personu tiesiska statusa jēdziens

5.2. Ar brīvības atņemšanu notiesato personu tiesiska statusa saturs 52

5.2.1. Notiesato galvenie pienakumi un tiesības 55

SECINAJUMI UN PRIEKŠLIKUMI64

IZMANTOTAS LITERATŪRAS UN AVOTU SARAKSTS

IEVADS

Kopš ta laika, kad cilvēki saka veidot kopienas, ka sabiedriskas formacijas, ir radušas noteiktas uzvedības normas. Nav būtiskas atšķirības, vai nu mēs dēvējam tas par visparpieņemtam uzvedības normam vai nu, runajot juridiska valoda, dēvējam tas par tiesību normam. Dzīvojot sabiedrība, mums ir nepieciešams ievērot šīs normas. Tas nosaka un līdzsvaro mūsu tiesības un pienakumus. Tiesību normas nosaka robežas starp katra indivīda tiesībam un saistībam, neļaujot viņam parkapt tas un iejaukties cita cilvēka tiesību sfēra, ierobežojot sabiedrības līdzekļus.

Minēto normu parkapšana traucē noteikto sociala vidē taisnīgumu. Ja kads no sabiedrības locekļiem izmanto viņam nepiederošas tiesības, tad viņš ierobežo cita sabiedrības locekļa tiesības, atņemot tas otrajam. Sociala taisnīguma reducēšanai, visparēji pieņemtas normas tiek noteiktas tiesību normas, likumos, un par to parkapšanu valsts tiesiski izmanto sankcijas pret parkapēju. Valstij deleģētas tiesības sankciju izmantošana ka sabiedrības organizacijas forma, ikdiena tiek izmantotas soda veida. Soda mērķis ir taisnīguma reducēšana – nepieļaut talaku situacijas attīstīšanos, kad kads patvaļīgi piesavina sev mūsu tiesības, atgriezt nozaudētas tiesības un likt parkapējam saprast, ka šada rīcība nav pieļaujama.

Taču sodam nav jabūt ar atriebības raksturu. Sodam, kuru nosaka tiesa Valsts varda, ir javeicina sagrauta taisnīguma reducēšanu – socialo taisnīgumu. Tas raksturo attīstītu, organizētu sabiedrisko iekartu un ir tiesiskas valsts pamata.

Sods tiek noteikts atkarība no ta, cik bīstams ir bijis izdarītais noziegums. Sods var būt dažads. Pieņemot, ka sods ir bargaks, neka padarītais noziegums, tad ta izmantošana neveicinas sociala taisnīguma reducēšanu. Taisnīgumu, caur saviem parstavjiem, parkapj valsts. Tapēc, atbilstoša soda izvēlei ir ļoti svarīga nozīme.

Tomēr šis process nebeidzas ar soda noteikšanu. Noteikto sodu ir jaizpilda. Soda izpildes process ir ļoti svarīgs. Tapat ka soda noteikšanu, soda izpildi nedrīkst parvērst par atriebību. Soda izpildes pamata ir divas sastavdaļas – sodīšana (represīva vai sodoša) un koriģēšana (audzinoša vai skaidrojoša).

Kriminalsodu izpildes jautajumiem ir ne tikai praktiska nozīme, jo, vispirms, tie vienmēr ir aktuali un nepieciešami zinatniska izpratnē, galveno nolikumu teoretizacijai un sistematizacijai, bet otrkart, uz doto teorētisko nolikumu pamata tiek izstradatas zinatniskas rekomendacijas, kuru uzdevums ir - paaugstinat soda izpildes efektivitati un sasniegt ta mērķus.

Kopš 1995. gada Latvijas penitenciara sistēma pakļauta būtiskam reformam. To mērķis - parejot no labošanas darbu kolonijam uz cietumiem, ieviest brīvības atņemšanas soda progresīvo izpildi.

Reformu juridiska baze ir 1994. gada 15. decembra likums «Par grozījumiem Latvijas labošanas darbu kodeksa», principi­ali grozījumi Latvijas Kriminalkodeksa un Latvijas kriminal­procesa kodeksa, kuri agrak bija spēka, deva iespēju uzsakt brīvības atņemšanas iestažu parkartošanu atbilstoši Eiropas Cietumu noteikumiem un Eiropas valstu visparatzītajiem cietumu standartiem. Li­kumdošanas grozījumu teorētiskaja pamatojuma vēra ņemti ne tikai pēdējo gadu penitenciaras zinatnes atzinumi un Eiropas moderno cietumu prakse, bet arī kriminalsodu evolūcija vēstu­riska aspekta un cietumu ka soda izpildes iestažu attīstība no to pirmsakumiem.

Latvijas integracijas gaita Eiropas Savienība un starptautiski tiesiskas standartizacijas sodu izpildes (izciešanas) joma, ka arī normatīvo materialu atjaunošanas, kriminalsoda izpildes iestažu sistēmas jaunu attīstīšanas ceļu meklēšanas procesa, tika veidoti objektīvi priekšnosacījumi likumsakarību zinatniskai pētīšanai, kas sastada sabiedriskas dzīves realijas un perspektīvas. Ir nepieciešama citas jēgas piešķiršana ne tikai sodu izpildes politikai, bet arī kriminalsodu izpildes darbības principam.

Likumdošanas atjaunošana un humanizēšana kriminalsodu izpildes joma nosaka sistēmas izstradašanas nepieciešamību, kas tiktu virzīta uz valsts darbības efektivitates paaugstinašanu peniteciaras sistēmas funkcionēšanas joma, notiesato labošanas un kvalitates rakstura likmju uzlabošanas un noziegumu novēršanas joma. Sakara ar to, ir redzama jautajumu izstradašanas aktualitate par soda izpratni, ta dabu, mērķiem un būtību; sodu izpildes izpratni un nozīmīgumu, valsts darbības attīstīšanas un uzlabošanas problēmam kriminalsodu izpildes un notiesato izlabošanas joma.

Darba mērķis izpētīt soda izpildes tiesības un izstradat priekšlikumus soda izpildes sistēmas pilnveidošanai, kas ir saistītas ar brīvības atņemšanu, ka arī rekomendaciju izstradašana kriminalsodu izpildes optimizacijai.

Uzstadīta mērķa sasniegšanai ir nepieciešams atrisinat sekojošus uzdevumus:

1. izskatīt kriminalsoda izpildes funkcijas jēdzienu, būtību un nozīmi;

2. izanalizēt valsts darbības attīstīšanas un pilnveidošanas problēmas soda izpildes un notiesato labošanas jautajumos;

3. apkopot galvenas notiesato personu tiesības un pienakumus.

Pētījuma objekts: soda izpildīšanas tiesiskie aspekti.

Pētījuma priekšmets: kriminalsodu piemērošana un izpilde.

Galvenas pētījuma metodes ir:

salīdzinošas jurisprudences metode;

tiesiskas modelēšanas metode;

vēsturiska metode;

salīdzinašanas, apkopošanas, analīzes un sintēzes metode;

abstrahēšanas un konkretizacijas metode.

Darba tapšanas gaita tika izmantoti gan Latvijas autoru teorētiskie darbi, gan arvalstu autoru teorētisko darbu avoti.

Latvija soda izpildes iestažu problēmam, notiesato labošanas un soda izpildes praksei uzmanību pievērsa tadi teorētiķi un praktiķi, ka: V. Zahars; E.Krūmiņš; S.Pokšans. Pētījumos tika izmantoti Krievijas zinatnieku darbi kriminaltiesību, kriminoloģijas un penitenciaras zinatnes joma. Tie ir: A.I. Zubkovs; O.V. Filimonovs; F.S. Bražniks; C.M. Zubarevs; S.I. Kurganovs; V.I. Seliverstivs un cietumu pētīšanas starptautiska centra projekti. Tiks plaši izmantota normatīva baze. Galvenie normatīvie akti, kas tika izmantoti, izstradajot bakalaura darbu ir Latvijas sodu izpildes Kodekss un Ministru Kabineta noteikumi.

SODU IZPILDES VĒSTURE LATVIJA

Jau kopš seniem laikiem mūsu senči ir apzinajušies, ka par pari nodarījumu vai netaisnību vainīgo ir jasoda. Kamēr cilvēki nemacēja rakstīt un - līdz ar to - nepastavēja rakstīti likumi, viņi vadījas pēc ieraduma tiesībam jeb normam, kuras noteica so­damo rīcību listi un atbilstošus soda mērus. Vēlak, attīstoties civilizacijai un rodoties rakstībai, cilvēku kopdzīves normas un noteikumi tika kodificēti, bet sabiedrības akceptētais sods par parkapumu izteikts ar attiecīgu likuma pantu.

Pirmajam etapam - līdz 13. gs. - piemīt ta īpatnība, ka rak­stu ziņu par tiesu sistēmu un sodu izpildi faktiski nav. Tomēr nebūs pareizi uzskatīt, ka senie Latvijas iedzīvotaji iztikuši bez pasakumiem, kuru uzdevums būtu kaut kada noteikta veida atmaksat par pieņemto normu un paražu parkapšanu vai ļaunumu. Te lieliski iztika ar ieraduma tiesībam. Zinamu ieskatu pirmskristietiska posma sodu izpildes mehanisma dod nedaudz vēlaka laikmeta avoti, kuru starpa būtu izdalama Livonijas Indriķa hronika - tas autors stasta par paganu cīņam ar zoben­braļiem un bīskapu, un piemin arī vairakus gadījumus, kad pagani sprieduši tiesu kadam savam ienaidniekam ka no pašu vidus, ta no pretinieku nometnes, to sagūstot.

Šaja laika sodi bija primitīvi un vienkarši. Visizplatītakais un vienlaicīgi visbargakais bija naves sods, kas atsevišķos gadījumos bija saistīts ar moku ritualiem, ka to liecina arī Indriķa hronika.

Otrais lielais laika posms saistīts ar kristietības ieviešanu, kurai paralēli Latvija apriti guva Eiropas tiesību sistēma ar atbilstošu sodu mehanismu. Šo etapu lietderīgi noslēgt ar 1918.gadu, respektīvi - ar patstavīgas Latvijas valsts rašanos.

Sodu sistēma un to izpilde jūtami mainījas pēc Livonijas konfederatīvo veidojumu sabrukuma, kad to vieta naca Kur­zemes un Zemgales hercogiste un Pardaugavas hercogiste. Latvi­jas teritorijas nonakšana Polijas atkarība dažadas pakapēs ienesa korektīvas arī tiesību joma. Te svarīgi atzīmēt vēsturē bieži diskutējamo karaļa Sigismunda II Augusta privilēģiju (vēsturei nav saglabajies neviens tas eksemplars ar karaļa paš­rocīgu parakstu un zīmogu), kuras 26. panta muižniekiem oficiali tika piešķirta augstaka tiesas vara par saviem zemniekiem, naves sodu ieskaitot.

Attiecība uz Pardaugavas hercogisti jeb Vidzemi 1582. gada ar likumu tika apstiprinata jau 1566.gada noteikta kartība, atbilstoši kurai katra apriņķī pastavēja īpaša zemes tiesa civil­lietam un kriminallietam. Kriminallietas to spriedums bija galīgs, bet civillietas bija pieļauta apelacija līdz pat Polijas karalim. Tomēr jaņem vēra, ka šī tiesa bija domata tikai muižniecības locekļiem. Vienlaicīgi tika noorganizēta arī pilstiesu sistēma, kuras iztiesaja kriminallietas par dedzinašanu, laupīšanu, vardarbību, noziedznieku slēpšanu utt. attiecība uz visiem brīvajiem ļaudīm. Savukart muižniekus pilstiesa tiesaja tikai tados gadījumos, kad viņus ka noziedzniekus noķēra nozieguma vieta. Pretēja gadījuma visas muižnieku kriminal­lietas spriedumu pasludinaja zemes tiesa. Pardaugavas hercogistē šadas zemes tiesas bija piecas - Rīga, Cēsīs, Tērbata, Limbažos un Daugavpilī. Zemnieku tiesību parkapumi šīm tiesam nebija aktuali. Par viņu noziegumiem un sodu lēma jau zinamas pagastu tiesas, kuras dominējoša ietekme bija muižniekam vai valsts muižas starastam.

Zemniekus sodīja ka par kriminala rakstura parkapumiem, ta arī par nelaika izpildītam saistībam. Parasti šadi sodi dalījas trīs grupas - naudas, miesas un cietuma sodos. Attiecība uz pē­dējo sankciju gan jaņem vēra, ka taja laika Vidzemē nepasta­vēja mūsdienu izpratnes penitenciara sistēma un nebija kla­sisku valsts parziņa esošu cietumu - zemniekam parasti šads cietumsods bija jaizcieš turpat muiža, kur bija iekartota lokalas nozīmes ieslodzījuma vieta. Ka liecina 1597. gada muižnieka Maidela likumi, viņa īpašumos - šī likuma normas bija spēka arī parēja Vidzemē - sodus uzlika muižnieks, vai viņa uzdevuma pagasta vecakais vai vagars. Ja gaitnieks nebija ieradies muiža kult labību, viņam pirmai reizei ka sodu uzlika nodot muižai vienu aitu; otrreiz par šadu nedisciplinētību bija jaatsēž zinams laiks muižas cietuma, bet trešaja reizē jau bija jarēķinas ar miesas sodu - rīkstēm.

Pēc pirmaja nodaļa izklastītas informacijas var izdarīt secinajumu, ka sodu sistēmas būtība ir veikt ta saucamos paraudzinašanas darbus un piemērot noteiktu sodu par likumu parkapšanu un noziedzīgiem nodarījumiem. Kriminalsodu noteikšanu regulē Kriminallikums, bet sodu izpildi Latvijas Sodu izpildes kodekss. Taču abos šajos tiesību aktos ir nepieciešamība tos labot un papildinat.

Sodu sistēma pastav jau sen, tapēc ta ir kļuvusi par neatņemamu pilsoniskas sabiedrības daļu, kura ir jaatbild par nodarītajiem parkapumiem valsts, sabiedrības un konkrētas personas priekša. Katra vēstures perioda laika uz kriminalsodiem bija savs skatījums, noziedzīgie nodarījumi arī mainas līdz ar laiku, piemēram, kara laika kara noziegumi. Tapēc kriminalsodu regulējošos dokumentus vienmēr ir japapildina ar grozījumiem, kuri būtiski uzlabotu kriminalsodu izpildes tiesisko regulēšanu.

2. KRIMALSODU IZPILDES TIESISKA REGULĒŠANA

2.1. Kriminalsodu izpildes būtība un nozīme

Soda izpildes tiesības regulē tiesiskas attiecības starp valsti un notiesatajiem sakara ar tiesas piespriesto kriminalo sankciju izpildi. Šo tiesību subjekti, no vienas puses, ir valsts soda izpildes iestažu administracijas persona, kam dele­ģēta šo tiesību realizacija valsts varda, ka arī uzdota soda izpil­des praktiska organizacija, bet, no otras puses, notiesatas fiziskas personas, kuram tiesas spriedums stajies likumīga spēka, kas ir vienīgais pamats kriminalsoda izciešanai un resocializacijas pasakumu piemērošanai. [3]Materialo tiesību izpratnē soda izpildes tiesības ir juridisko norma kopums, kas ietverts Latvijas Soda izpildes kodeksa (LSIK),

Taču ne tikai soda izpildes tiesības vien nosaka kriminal­sodu izpildes kartību, notiesato tiesisko stavokli, iestažu admi­nistracijas pilnvaras un darbības virzienus. Uz tadam princi­pialam nostadnēm ka notiesato tiesības atbildes var atrast arī valsts konstitucionalajos likumos. Ta, piemēram, Latvijas Republikas Satversmes VI nodaļa «Tiesa» noteikts, ka likuma un izpildes likuma tiesas priekša visi pilsoņi ir vienlīdzīgi.

Sodu izpildes un kriminaltiesības ir visai cieši saistītas, bet dažas jomas pirmas ir pakartotas otrajam. Pirmam kartam tas sakams par noziegumu klasifikaciju kriminalparkapumi un noziegumi, uz kuras pilnība balstas jaunizvei­dota cietumu režīmu hierarhija - slēgtie, daļēji slēgtie un atkla­tie cietumi. Grozot noziegumu klasifikaciju, kas ir kriminalas likumdošanas prerogatīva, neizbēgami jaizdara atbilstoši grozī­jumi Sodu izpildes kodeksa un reorganizacija brīvības atņem­šanas iestažu sistēma.

Kriminalsodu izpilde ka specifisks valsts darbības virziens darbojas ka viens no visparējiem valsts uzdevumu realizacijas instrumentiem, cīnoties pret noziedzību. Iestades, kas izpilda kriminalsodus, realizē šo uzdevumu sasniedzot tadus kriminalsoda mērķus, ka notiesato labošana un jaunu noziegumu novēršana. Kriminalsoda būtība ir valsts piespiešana, kas ir notiesatas personas tiesību atņemšana vai ierobežošana (sods).[4] Sakara ar to, kriminalsoda izpilde nozīmē kriminalsoda izpildes iestažu darbību atbilstoši kriminalsoda izpildes tiesību normam, kas ir virzīta uz kriminalsoda mērķu realizaciju, izmantojot valsts piespiešanas līdzekļus attiecība pret notiesato personu.

Valsts piespiešanas līdzekļu izmantošanai attiecība pret notiesato personu ir komplekss raksturs, un tas tiek realizēts tiesiskajos ierobežojumos, nosakot notiesatas personas konkrēta kriminalsoda izciešanas apstakļus un kartību. Piespiešana piemīt visiem kriminalsoda veidiem, bet katram no tiem tiesisko ierobežojumu apjoms ir dažads. Visplašakais tiesisko ierobežojumu spektrs, kam piemīt soda izpildes potencials, ir noteikts notiesatajiem, kas izcieš kriminalsodu, saistītu ar izolaciju no sabiedrības. Galvenais ir parvietošanas brīvības, saskarsmes un sakaru uzturēšanas brīvības ierobežošana ar radiniekiem un paziņam, brīvas savu darba spēju izmantošanas ierobežošana u.c. Izņemot piespiešanas līdzekļu izmantošanu pret notiesatiem, kriminalsoda izpilde ietver sevī arī psiholoģiski pedagoģiskas ietekmes veikšanu uz notiesatajiem, viņu dzīves procesu organizaciju (uztura nodrošinašana, komunala un sadzīves, medicīniska un sanitara apkalpošana), apstakļu nodrošinašana notiesato personu darbam, atpūtai u.c. Jebkura veida kriminalsoda izpilde ir cieši saistīta ar labošanas efekta iedarbību uz notiesato un veido vienotu sodīšanas un labošanas procesu.

Soda izpilde, ka arī ta noteikšana, vienmēr ir bijusi valsts kompetencē un attiecas uz publiskas tiesiskas regulēšanas priekšmetu. Atbilstoša tiesiskuma realizacija vienmēr paredz noteiktu virzienu vai funkciju, kuru robežas tas tiks īstenots dzīvē. Valsts funkcijas kriminalsodu izpildē ir valsts iekšējas darbības galveno virzienu kopums, kas tiek īstenots ar kriminalsoda izpildes iestažu sistēmu un ar notiesato labošanas un jaunu noziegumu profilakses mērķiem gan no notiesato, gan no citu personu puses.[5]

Valsts funkciju būtība kriminalsoda izpildes joma ir dialektiska vienība: no vienas puses šī funkcija ir paredzēta risinat un risina cīņas uzdevumu ar noziedzību, bet no otras puses – taja tiek paradīts valsts sods – represija. Tadejadi, dotajam valsts darbības virzienam (funkcijai) ir divas pretējas, bet vienotas sava būtība sastavdaļas, kas nosaka tas būtību. Dotas funkcijas nozīme, pirmkart, ir tada, ka savas funkcionēšanas dotaja rakursa tiek realizēts visparējais socialais valsts sakums, ka publiskas valdības organizacija. Notiesato izolacija un labošana ar to turpmako atgriešanos sabiedrība ir viens no galvenajiem mūsdienu civilizētas sabiedrības panakumiem.

Soda būtības problēma izpaužas arī ta izpildes procesa. Ir pareizi uzskatīt, ka soda būtība nevar būt izteikta tikai ar sodīšanu. Soda noteikšana un ta izpilde ir dažadi procesi, kas tiek raksturoti ar specifiskam īpašībam. Runajot par soda izpildes būtību, ir nepieciešams

atzīmēt to, ka ta ir ka sodīšana (būtības atribūts, kas ir ģenētiski raksturīgs sodam ka tadam) – no vienas puses, un ka audzinašanas iedarbība, kura ir noteikta ar ieslodzīto labošanas mērķiem – no citas puses.

Mūsdienu apstakļos, ka principialu uzdevumu ir jaatzīmē maksimalu kriminalsodu izpildes politikas principu un formu sakrišanu un valsts uzdevumu risinašanas efektivitati, cīnoties ar noziedzību.

Kriminalsodu izpilde zaudē savu jēgu, ja valsts piespiedu līdzekļu un labošanas līdzekļu apzinatai izmantošanai nebūs atbilstošu mērķu un to realizacijas līdzekļu. Tiesīguma izmantotajam ir jabalstas uz konkrētu uzskatu sistēmu, gan uz pašu sodu, gan uz ta izpildes procesu. Vēsturiski un sociali soda mērķi un būtība ir noteikti ar dotaja laika eksistējošo penitenciaro doktrīnu, kas ir cieši saistīta ar kriminalo politiku. Tapēc ir jaizskata soda mērķu un ta būtības problēmas, jo no šī jautajuma atrisinašanas ir atkarīgs ne tikai sodu izpildes raksturs, bet arī sabiedrības viedoklis par penitenciaro sistēmu kopuma.

Kriminalsoda izmantojamie mērķi – sociala taisnīguma atjaunošana, notiesato personu labošana, jaunu noziegumu novēršana.[6] Sociala taisnīguma atjaunošana caur notiesata sodīšanu tiek īstenota divos virzienos. Pirmais – sociala taisnīguma atjaunošana sabiedrība ka tada. Otrais – to zaudējumu atlīdzinašana, kas tika nodarīti cietušajam. Socialais taisnīgums sabiedrība tiek reducēts sekojošas robežas:

nodarīto zaudējumu atlīdzinašana uzliekot sodu, konfiscējot īpašumu, ka arī izmantojot citus soda veidus;

iedzīvotaji tiek parliecinati, ka valsts ir spējīga nodrošinat noziedznieka sodīšanu un soda to atbilstoši likumam;

socialais taisnīgums attiecība pret cietušo tiek reducēts, aizstavot ta likumīgas intereses un tiesības, kuras tika aizskartas nozieguma dēļ.[7]

Tas nozīmē, ka sodam ir janodrošina nodarīta materiala zaudējuma atlīdzinašanas iespēju iespējamas robežas – notiesata brīvību un tiesību ierobežošanas vai atņemšanas apjomam jabūt līdzvērtīgam ar cietuša zaudējumiem vai ciešanam, ko tas ir cietis izdarīta nozieguma dēļ.

Soda mērķiem jabūt neatkarīgiem un patstavīgiem. No ta izriet, ka neviens no tiem nav cita mērķa sasniegšanas līdzeklis, tas nozīmē, ka reali, izmantojot sodu, daži mērķi var būt sasniegti un daži no tiem nē. Bez tam, mērķiem jabūt praktiski sasniedzamiem (realiem), tas nozīmē, ka tiem jabūt sasniegtiem ar kriminaltiesisku līdzekļu palīdzību un tiem jaietver sevī objektīvus efektivitates radītajus (pieejamus parbaudei).[8]

Visparējai prevencijai un labošanai ir raksturīgi dažadi iedarbības mehanismi (soda draudu psihiska iedarbība; soda izciešanas apstakļu fiziska iedarbība; soda psihiska iedarbība), dažadi efektivitates radītaji (pirmatnējas noziedzības līmenis; notiesato personu noziedzības līmenis; recidīvas noziedzības līmenis), dažadi adresati (nepastavīgi likumpaklausīgi pilsoņi; notiesatie; notiesatie un personas, kas izcieš sodu).

Notiesato labošanas mērķis paredz notiesatas personas antisabiedriska noskaņojuma, kas noveda šo personu līdz nozieguma veikšanai, iznīcinašanu un izslēgšanu. Jaunu noziegumu novēršanas mērķis ir tads, lai pats vainīgais vairs neveiktu nekadu jaunu noziegumu, ka arī, lai citas personas (nenotiesatas) neveiktu noziegumus soda draudu iespaida. Visi soda mērķi ir ļoti svarīgi un būtiski, tomēr ir nepieciešams pasvītrot galveno un noteicošo mērķi, kura sasniegšanai ir japieliek un jakoncentrē galvenie spēki. Par šadu galveno mērķi, soda izpildes stadija, tiek uzskatīta notiesato labošanas.

Labošanas mērķa galveno nozīmi apstiprina arī tas fakts, ka ar šī mērķa sasniegšanu tiek pilnīgi sasniegts arī konkrētas prevencijas mērķis, pie tam, tas tiek sasniegts ar simtprocentīgu drošību un garantiju. Labošanas mērķa dominējošo nozīmi nosaka arī tas fakts, ka likumdošana dara ļoti daudz tieši šī mērķa sasniegšanai – palielina sankciju skaitu, kas nav saistītas ar brīvības atņemšanu, paplašina pirmstermiņa nosacītas atbrīvošanas institūtu, veido dažadus cietuma tipus u.t.t.

Tikai labošanas mērķa sasniegšana var atgriezt notiesatajam augstas personiskas atbildības sajūtu par savu uzvedību, ticību sev un sevis uzskatīšanu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, un tieši ta ir mūsu likuma visaugstaka humanisma paradība.

Var atzīmēt četrus uzdevumus, kuriem jabūt īpaši realizētiem soda izpildes laika, tie ir – nodrošinat soda izciešanas režīmu, ka pastavīgu un īpašu prasību, ir jaorganizē notiesato personu sabiedrībai lietderīgu darbu un atsevišķu audzinašanas darbu, notiesatos jaiesaista visparēja un profesionalaja sagatavošana.[9]

Par kriminalsoda izpildes pamatu un citu kriminaltiesiska rakstura līdzekļu izmantošanas pamatu var būt tikai spēka esošais tiesas nolēmums. Spēka esošais tiesas spriedums ir obligats visam valsts parvaldes iestadēm, pašvaldību iestadēm, amatpersonam, citam fiziskam un juridiskam personam un to ir obligati un precīzi jaizpilda.

2.2. Soda izpildes tiesību mērķi un uzdevumi

Latvijas Sodu izpildes kodeksa 1. panta noteikts, ka «Latvijas Republikas sodu izpildes likumdošanas uzdevums ir nodrošinat kriminalsoda izpildi, lai ar to ne vien sodītu par izdarīto noziegumu, bet arī labotu un paraudzinatu notiesatos, lai viņi godīgi izturētos pret darbu, precīzi pildītu likumus, cienītu sadzīves noteikumus, un ar šo kriminalsodu panaktu, ka tiklab notiesatie, ka arī citas personas neizdarītu jaunus noziegumus, un lai sods sekmētu noziedzības izskaušanu.

Soda izpildes mērķis nav sagadat fiziskas ciešanas vai pazemot cilvēka cieņu».[10]

No kodeksa ievadpanta, kam ir konceptuals raksturs, izriet soda izpildes tiesību virsuzdevums (galvenais mērķis), proti -panakt, lai sods sekmētu noziedzības izskaušanu. Nevar neatzīt, ka likumdevējs šadu formulējumu izvēlējies visai uzmanīgi. Brīvības atņemšanas iestades patiešam nevar neko citu ka vienīgi sekmēt noziedzības ka sociali sarežģītas paradības apkarošanu. To loma pirmatnējas noziedzības novēršana līdzinas nullei, jo ar likumparkapēju, kurš notiesats ar brīvības atņemšanu pirmo reizi, tas saskaras tikai pēc viņa ievietošanas iestadē. Notiesata iepriekšējo uzvedību tas nevar ietekmēt, toties var gaidīt - un tieši to arī pieprasa likums, - ka tas pozitīvi iespaidos notiesatos soda izciešanas laika un sava specifiskaja darbība panaks noziegumu recidīva samazinašanos.

Tikko minēta galvena mērķa sasniegšanai sodu izpildes likumdošanai un līdz ar to brīvības atņemšanas iestadēm izvirzīti četri uzdevumi:

soda ka tada izpilde;

notiesato resocializacija (likuma «labošana un paraudzinašana»;

jaunu noziegumu novēršana no notiesato puses (specialas prevencijas realizacija);

noziegumu novēršana no citu personu puses (ģeneralas prevencijas nodrošinašana).

Soda ka tada izpilde būtība ir pamatprasība. Ta ietverta praktiski visu Eiropas valstu attiecīgos likumos, izņemot Holandes un Anglijas likumdošanu. Šajas zemēs ta apvienota ar resocializacijas uzdevumu, tadējadi pa­svītrojot, ka soda izpilde un notiesato resocializacija šo valstu likumdevēju izpratnē ir adekvati jēdzieni, abi koncepti identiski un tapēc apvienojami, turklat pasvītrojot resocializacijas prioritati. Pieeju uzskata par oriģinalu, jo ta atšķiras no citu Eiropas valstu kriminalsoda izpildes definīcijam, bet to dažkart kritizē, noradot, ka soda ka tada izpildei un notiesato resocializacijai ir atšķirīgs saturs un uzdevumi, starp kuriem teorija un praksē konstatējamas neizbēgamas kolīzijas. Taču nevar noliegt, ka šads formulējums izslēdz iespēju apmierinaties vienīgi ar labošanas un paraudzinašanas centieniem (resocializaciju) vai arī vienīgi ar soda ka tada izpildi, proti -notiesato vienkaršu izolaciju bez resocializacijas pasakumiem. Vacu avotos pēdējo variantu apzīmē ar jēdzienu notiesato «uzglabašana» (die Bevvahrung). Gadsimtu pieredze liecina, ka tikai un vienīgi notiesato internēšana vai «uzglabašana» cietuma tos ietekmē destruktīvi, sakara ar ko šada ieslodzījuma forma nosodīta vairakos starptautiskos kongresos un nav atzīta neviena starptautiska dokumenta.

Prasība katra gadījuma izpildīt sodu ka tadu Latvijas Soda izpildes kodeksa nav īpaši akcentēta.To var pamanīt tikai 1. panta konteksta: « nodrošinat kriminalsoda izpildi, lai ar to ne vien sodītu par izdarīto noziegumu, bet arī labotu un paraudzinatu notiesatos..,».[11] Neskaidras paliek arī brīvības atņemšanas iestažu uzdevumu prioritates. Vai pirma vieta būtu liekama soda ka tada izpilde, citiem vardiem-iestades drošība un soda izpildes režīma noteikumi, kas reali nosaka notiesato tiesisko statusu, ierobežojot pat daudzas viņu konstitucionalas tiesības, vai resocializacija, ko parasti saista ar notiesato labošanas un paraudzinašanas pasakumiem? Soda izpildes uzdevumu konflikta iespējas te acīmredzamas, un mūsu apstakļos tas visnotaļ padziļina sodu izpildes kodeksa 8. panta pirma daļa, kura noteikts, ka galvenie notiesato labošanas un paraudzinašanas līdzekļi ir soda izciešanas režīms, sabiedriski derīgs darbs, audzinašanas darbs, visparizglītojoša un profesionala sagatavošana. Tatad izvirzīti četri it ka savrupi soda izpildes uzdevumi, kas jarealizē soda izpildes gaita, proti - janodrošina soda izciešanas režīms ka patstavīga un nošķirta prasība, jaorganizē notiesato sabiedriski derīgs darbs un atsevišķi audzinašanas darbs, notiesatie jaiesaista visparizglītojoša un profesionala sagatavošana. Praksē sevišķa vieta ieradīta režīmam, ko parasti definē ka likuma un normatīvos aktos noteiktu soda izpildes kartību. Kaut gan režīmam janodrošina ka notiesato tiesības, ta ari iestadēs noteikta kartība, iesakņojies uzskats, ka soda izpildes režīms atspoguļo notiesato tiesību ierobežojumus, kas veido soda saturu, un tam ir vienīgi represīvs raksturs. Šadam priekšstatam ir talejošas negatīvas sekas praksē, jo saskaņa ar minēta 8. panta iezīmētajiem darbības virzieniem izveidoti atbilstoši penitenciaras sistēmas dienesti, kas konfrontaciju starp soda izpildes atsevišķiem uzdevumiem uztur un padziļina.

Atšķirība no mušu nacionalas likumdošanas, kas likuma minēto galveno mērķi sadala pastarpinatos un pretrunīgos sīkakos uzdevumos, Rietumeiropas likumdošana un soda izciešanas problēmam veltīta literatūra ar brīvības atņemšanas iestades režīmu saprot visu, kas saistīts ar iestades dzīvi, arī macības skola, ražošanas organizaciju, kontaktus ar arpasauli, pat dienaskartība paredzētas sporta nodarbības utt. Režīma jēdziens te aptver visus cietuma darbības virzienus un konsolidē (nevis sadrumstalo) iestažu personala resursus, kura uzdevums ir kopīgs - panakt, lai atbrīvotie no soda izciešanas būtu gatavi un spētu turpmako dzīvi veidot bez noziegumu recidīva. Ta ka šada mērķa sasniegšanai nepieciešama kompleksa pieeja - gan soda ka tada izpilde, gan notiesata labošana un paraudzinašana - Rietumvalstīs izplatīta soda izciešanas režīma interpretacija šķiet racionalaka. Diemžēl arī ta nav izskaudusi strīdus par brīvības atņemšanas iestažu uzdevumiem. Notiesato resocializacijas idejai pretī nostada soda ka tada izpildi, un šo uzskatu cīņa turpinas līdz pat pēdējam laikam.

Notiesato resocializacija definējama ka notiesato labošana un paraudzinašana, lai pēc soda izciešanas viņi iekļautos sabiedrība un godīgi izturētos pret darbu, precīzi pildītu likumus, cienītu sadzīves noteikumus. Termini «labošana un paraudzinašana» lietoti Latvijas Sodu izpildes likumdošana; Rietumeiropas valstīs, izņemot Spaniju un Šveici, no tiem izvairas, uzskatot, ka jēdziens «resocializacija» ir daudz plašaks, jo aptver arī socialas palīdzības un kontroles pasakumus pēc personas atbrīvošanas no ieslodzījuma. Dažkart, it sevišķi kriminoloģija, lieto jēdzienu «socializacija», noradot, ka daudzi notiesatie nekad nav bijuši īsti iekļauti pozitīvaja sociala vidē un par viņiem nevar teikt, ka tie jaatgriež «normala» sabiedrība, jo viņi īstenība tur nekad nav bijuši. Uzskata, ka precīzaka formula būtu - «no jauna iekļaut sabiedrība». Šads spriedums, acīmredzot, ir korekts un piemērots, ja runa ir par nepilngadīgiem likumparkapējiem, kas izcieš brīvības atņemšanas sodu. Latvijas Policijas akadēmijas docents Dzidris Seps nepilngadīgo likumparkapēju problēmu monografiskaja pētījuma lieto jēdzienu «socializacija».[12] Latvijas likumdevēji soda izpildes kodeksa priekšroku devuši jēdzienam «resocializacija».

Strīdi par terminoloģiju ir interesanti, bet ne būtiski. Daudz nopietnaki ir vairaku paaudžu zinatnieku apgalvojumi, ka brīvības atņemšanas iestadēs jebkada notiesato resocialisacija nav iespējama. Pēc šo autoru parliecības ari bijušo notiesato iekļaušana dzīvē pēc atbrīvošanas ir iluzora, taču vienmēr neatkarīga no cietumu darbības.

Pirmkart, jaatbild uz jautajumu, kada sabiedrība jacenšas iefiltrēt atbrīvoto - vai taja, kas jau reiz viņam pagriezusi muguru, pieļaujot nonakt cietuma. Taču te rodas pretjautajums -vai tad ir viena vienīga sabiedrība ar vienadiem priekšstatiem par sabiedriskam vērtībam? Organizētas noziedzības aprindas arī ir sabiedrības daļa.

Otrkart, japarliecinas vai personu pret viņa gribu drīkst un var audzinat, neparkapjot viņa cilvēka tiesības. Šada skatījuma indivīdam ir tiesības novērsties no audzinašanas pasaku­miem, kas viņam šķiet nepieņemami, un, objektīvi vērtējot, arī neko labu viņam nedos.

Treša iebildumu grupa, kas noliedz resocializacijas iespējas brīvības atņemšanas apstakļos, balstas nožēlojama cietumu stavoklī, kas nekadi nevarot sekmēt notiesato resocializaciju. Visbeidzot tiek uzdots labi pazīstamais jautajums, kas, operējot ar daudziem un dažadiem argumentiem, izskan viennozīmīgi, proti - vai tad nebrīvē var ieslodzīto audzinat (vai pieradinat) dzīvei brīvība.[13]

Tikko izteiktas domas ir tuvas absolūtisma parstavjiem, kas gadsimtu mija un vēlak, balstoties apšaubamos pētījumos un vaja argumentacija, apgalvoja, ka kriminaltiesības, tiesas un cietumi nav vajadzīgi, jo noziedzības novēršana tie neko pozitīvu nespēj dot. Šadai negaidītai domai piekritēju nav daudz, jo kriminallikumus pieņem un tiesībaizsardzības institūcijas vēl joprojam funkcionē.

Lielu popularitati Amerikas Savienotajas Valstīs ieguvuši daudzu zinatnieku pētījumi par notiesato resocializacijas pasakumiem cietumos septiņdesmito gadu sakuma. Izvērtējot soda izpildi kopuma un atsevišķus elementus - macības skola, grupveida un individualo terapiju, cietumu apstakļus utt. - un analizējot ap 200 patstavīgu pētījumu, amerikaņu kriminologs Roberts Martinsons 1974. gada izdeva traktatu ar jautajumu virsraksta «Kas strada?» (What Works?). Drīz vien starp zinatniekiem un cietumu darbiniekiem uz šī apkopojuma pa­mata nobrieda atzina, kas ietverta īsa sauklī - «nekas nestrada» (Nothing Works). Šadam slēdzienam, kas atri ieguvis plašu atsaucību, ir liela nozīme sabiedrības uzskatu maiņa par resocializacijas iespējam cietumos, ka arī Amerikas cietumu darbinieku attieksmē pret resocializacijas mēģinajumiem. Somu kriminologs Mati Laine, kurš sīki analizējis «What Works?», iebilstot norada, ka R.Martinsons nebūt nav apgalvojis, ka pilnīgi «nekas nestrada». Daži pētījumi liecina par atsevišķu pasakumu efektivitati, taču ideju, ka ar individualas resocializacijas metodēm iespējams ietekmēt recidīva līmeni, R. Martinsons noliedzis.[14] Arī vairaki Eiropas zinatnieki apšaubījuši notiesato resocializacijas panakumus cietumu apstakļos. Cīrihes universitates profesors Pēteris Nolls raksta, ka visapkart konstatējama arvien pieaugoša skepse par resocializacijas iespējam ar brīvības atņemšanu, brīvības atņemšanas sodiem un brīvības atņemšanu vispar.

Pazīstami ari pilnīgi pretēji uzskati. Resocializacijas aizstavji norada, ka:

cietumi ir nepieciešams ļaunums, un praktiski tos nevar likvidēt; notiesatajiem tie jaizmanto, lai paplašinatu kulturalo un sabiedrisko horizontu, kas varētu būt priekšnoteikums turpmakai dzīvei pēc atbrīvošanas;

resocializacija nav «personību parveidošanas mašīna», bet cilvēku pozitīvas uzvedības atbalsta instrumentarijs;

resocializacijas idejas var realizēt «humanizējot» cietumus, nodrošinot tajos cilvēka cienīgus apstakļus.[16]

Lai resocializacija stradatu un tai būtu jēga, liela loma ir arī apsardzes attieksme pret notiesatajiem. Ja apsardze izturēsies pret notiesatajiem neatbilstoši, piemēram, izturēsies pret viņiem rupji, sauks viņus ar lamu vardiem, tad terminu „resocializacija” var aizmirst, jo tas arī ietver sevī attieksmi pret notiesatajiem.

2.3. Piespiedu ietekmēšanas līdzekļu izpratne

Jautajums par piespiedu ietekmēšanas līdzekļiem blakus kriminalsodam nav radies tikai saistība ar juridisko personu ietekmēšanas kriminaltiesiskajiem aspektiem.

Pagajuša gadsimta trīsdesmitajos gados savu viedokli šaja jautajuma ir izteicis profesors P.Mincs, nosaucot tos par cita veida iespaidošanas līdzekļiem. Ar šadiem līdzekļiem tika saprasta piespiedu audzinašana, kuru piemēro nepilngadīgajiem, un aizsardzības līdzekļi, piemēram, nepieskaitamo personu ievietošana specialas iestadēs; tadu personu, kuras noziedzīgus nodarījumus izdarījušas aiz pierastas žūpības vai apskurbinošu vielu lietošanas, ievietošana arstniecības iestadēs pēc soda izciešanas cietuma; ievietošana darba nama tieši pēc soda izciešanas uz laiku no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem, ja tiesa atzīst, ka noziedzīgu nodarījumu viņš izdarījis aiz liekēdības vai aiz slinkuma; ievietošana drošības ieslodzījuma uz laiku no pieciem līdz desmit gadiem tieši pēc soda izciešanas likuma sevišķi paredzētos gadījumos - ja persona bijusi notiesata par amatveida izdarītu tirdzniecību ar sievietēm, smagu zagšanu, laupīšanu, izspiešanu un krapšanu (Sodu likuma 506., 548.-551.pants un 553.pants). Pie aizsardzības līdzekļiem vēl tikusi pieskaitīta arzemnieku izraidīšana pēc soda izciešanas un aizliegums uzturēties noteiktas vietas, piemēram, nozieguma izdarīšanas vieta; pēdējais līdzeklis gan nebija paredzēts Sodu likuma.[17]

Arī vēlakajos Latvijas kriminallikumos bez kriminalsodiem bija paredzēti vēl citi piespiedu ietekmēšanas līdzekļi. Kriminallikuma jau sakotnēji tika ietvertas divas Visparīgas daļas nodaļas, kuras ir runa par piespiedu ietekmēšanas līdzekļiem, kas nav kriminalsodi, bet tie ir saistīti ar noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.

Nodaļas 'Nepilngadīgo kriminalatbildības īpatnības' 66.panta pirmaja daļa teikts, ka, ievērojot noziedzīga nodarījuma izdarīšanas īpašus apstakļus un par vainīgo personu iegūtas ziņas, kas mīkstina viņa atbildību, tiesa var nepilngadīgo atbrīvot no piespriesta soda, piemērojot likuma noteiktos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus.

Šada rakstura piespiedu līdzekļi ir paredzēti Saeimas 2002.gada 31.oktobra likuma 'Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem'. Ša likuma 6.panta paredzēti, piemēram, tadi piespiedu līdzekļi ka pienakums ar savu darbu novērst radīta kaitējuma sekas, t.sk. atlīdzinat nodarīto zaudējumu, ja bērnam, kurš sasniedzis piecpadsmit gadu vecumu, ir ienakumi, pienakums veikt sabiedrisko darbu, ievietošana bērnu socialas korekcijas izglītības iestadē u.c.

Šī likuma konteksta jaatzīmē, ka sakara ar izdarīto kriminalsodamo nodarījumu un saistība ar ta izdarītaju, arī citai personai var uzlikt noteiktus pienakumus. Ta paša likuma 6.panta 3.punkta minēts tads audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis ka bērna nodošana galvojuma vecakiem vai aizbildņiem, vai citam personam, iestadēm vai organizacijam ar abpusēju piekrišanu. Tas nozīmē, ka minētajam fiziskajam vai juridiskajam personam tiek uzlikts pienakums veikt audzinašanas darbu ar noziedzīgu nodarījumu izdarījušo bērnu arī tad, kad šīs personas nav bijušas vainojamas, ka bērns izdarījis kriminalsodamu nodarījumu.

Kriminallikuma nodaļas 'Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi' 68.panta pirmaja daļa teikts, ka personam, kuras izdarījušas Kriminallikuma paredzētos nodarījumus, bet sirgst ar psihiskiem traucējumiem un ir atzītas par nepieskaitamam vai ierobežoti pieskaitamam, var noteikt šaja panta paredzētos medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus.[18] Nav šaubu par to, ka medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi nav kriminalsods, kaut arī saistīti ar Kriminallikuma paredzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

Sakara ar personas izdarītu noziedzīgu nodarījumu, vainīgo notiesajot nosacīti, atbilstoši KL 55.panta sestajai daļai, reizē ar sodu var uzlikt pienakumus, kuru neizpildīšanai ir juridiskas sekas (ša panta devīta daļa). Nosacīti notiesajot, tiesa var uzlikt notiesatajam, kas izdarījis noziedzīgu nodarījumu alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarības dēļ, pienakumu arstēties no alkohola, narkotisko, psihotropo vielu atkarības, ja viņš tam piekrīt.

Līdzīga veida pienakumu uzlikšana personai, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, reglamentēta arī Kriminallikuma 58.1 panta, piemērojot nosacītu atbrīvošanu no kriminalatbildības, ka arī piemērojot nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda saskaņa ar Kriminallikuma 61.pantu.

Šaja sakarība var atzīmēt, ka Latvijas Kriminalkodeksa (Latvijas PSR Kriminalkodeksa) 57.pants 1974.gada 26.septembrī tika papildinats ar noteikumu, kas paredzēja medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu hroniskiem alkoholiķiem un narkomaniem. Ar 1992.gada 5.februara likumu šads piespiedu līdzeklis no Latvijas Kriminalkodeksa 57.panta tika izslēgts. Kriminallikuma šada piespiedu arstēšanas iespēja netika atjaunota, kaut gan par tadas normas nepieciešamību arvien tiek debatēts.

Hronisku alkoholiķu un narkomanu piespiedu arstēšanas piemērošanas iespēja nav sveša arvalstu kriminallikumos. Nav lieki atzīmēt, ka Vacijas Federatīvas Republikas kriminalkodeksa ir īpaša nodaļa 'Labošanas un drošības līdzekļi'. Tadi ir: ievietošana psihiatriskaja slimnīca; ievietošana izolacijas iestadē alkoholiķiem un narkomaniem; preventīvais ieslodzījums; uzraudzības noteikšana; atļaujas vadīt transportlīdzekļus atņemšana un profesijas aizliegums. Minētie labošanas un drošības līdzekļi nav ne pamatsods, ne papildsods, jo tie likuma noradīti atsevišķi.[19]

Kriminallikumu iepriekš noradīto normu analīze un vairakas kriminaltiesību teorētiskas nostadnes dod pietiekamu pamatu, lai teiktu, ka kriminalsods un piespiedu ietekmēšanas līdzekļi kriminaltiesību izpratnē ir dažadi tiesību institūti, kuriem ir atšķirīgs tiesiskais regulējums un piemērošanas nosacījumi.

Profesors P.Mincs, pēc autores domam, devis teorētiski dziļi izvērtētu cita veida iespaidošanas līdzekļu formulējumu, kas ļauj tos norobežot no kriminalsoda. Viņš rakstīja: 'Runajot par aizsardzības līdzekļiem ša varda tehniska nozīmē, mēs saprotam tos kriminalnodarījumu novēršanas līdzekļus, kuri, lai gan tos var piemērot sakara ar kada labuma aizskaršanas notikumu, bet ne nebūt nav tik cieši ar to saistīti ka sods, kuru var piemērot tikai tad, ja izdarīts noziedzīgs nodarījums, t.i., ja notikusi par vainu pieskaitama tiesību parkapšana. No ta izriet šo jēdzienu atšķirība pēc būtības.'[20]

No teikta skaidri secinams, ka kriminalsods ir piemērojams par vainojama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet piespiedu ietekmēšanas līdzekļi izmantojami ka likuma paredzēti papildu ietekmēšanas līdzekļi sakara ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu.

19.gadsimta beigu un 20.gadsimta sakuma ievērojamakais Krievijas kriminaltiesību zinatnieks profesors N.Tagancevs bez soda līdzekļiem tapat runa par vairakiem citiem ietekmēšanas līdzekļiem, kas aizvieto kriminalsodu, ja to vainīgajam par likuma paredzētu nodarījumu nav bijis iespējams piemērot kadu faktisku vai juridisku apstakļu dēļ. Pie tadiem līdzekļiem viņš pieskaita audzinašanas rakstura labošanas patversmes mazgadīgajiem, ieslodzīšanu klosterī un tiesas brīdinajumu (aķóųaķča ļi ńóäó), ko piemēro nepilngadīgajiem vecuma no desmit līdz septiņpadsmit gadiem aresta vai naudas soda vieta.[21]

2.4. Kriminalsodu piemērošanas problēmas

Kriminallikums ir vienīgais normatīvais akts Latvijas Republika, kas nosaka noziedzīgu nodarījumu loku un paredz par tiem atbildību. Atšķirība no Latvijas Kriminalkodeksa, kura visi kriminalie nodarījumi tika dēvēti par noziegumiem, jaunaja Kriminallikuma noziegumi tiek norobežoti no kriminalparkapumiem. Atbilstoši KL 7.panta 2.daļai par kriminalparkapumiem atzīstami nodarījumi, par kuriem likuma paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ne ilgaku par diviem gadiem, vai vieglaks sods. Parējie Kriminallikuma definētie bīstami nodarījumi ir noziegumi, kuri tiek sadalīti trīs grupas:

• mazak smagi noziegumi,

• smagi noziegumi,

• sevišķi smagi noziegumi.

KL 7.panta 3.daļa mazak smags noziegums definēts ka tīšs nodarījums, par kuru likuma paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgaku par diviem gadiem, bet ne ilgaku par pieciem gadiem, ka arī nodarījums, kurš izdarīts aiz neuzmanības un par kuru likuma paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgaku par diviem gadiem.

Atbilstoši KL 7.panta 4.daļai par smagu noziegumu atzīstams tīšs nodarījums, par kuru likuma paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgaku par pieciem gadiem, bet ne ilgaku par desmit gadiem.

Par sevišķi smagu noziegumu saskaņa ar KL 7.panta 5.daļu atzīstams tīšs nodarījums, par kuru personu var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku, ilgaku par desmit gadiem, mūža ieslodzījumu vai navessodu.[22]

Tadējadi, veicot noziedzīgu nodarījumu klasifikaciju, likumdevējs par tas kritēriju izvēlējies soda veidu un apmēru, kurš var tikt noteikts likumparkapējam. No kriminaltiesību teorijas viedokļa tas ir visai pavirši un neatklaj īsto klasifikacijas pamatu. Kriminallikuma 7.pants kropļo priekšstatu gan par kriminalsoda, gan par noziedzīga nodarījuma būtību. Likuma ir noteikts, ka nodarījuma pieskaitīšana pie tas vai citas noziedzīgu nodarījumu grupas ir atkarīga vienīgi no ta, kadu maksimalo sodu tiesa var piemērot likumparkapējam par izdarīto. Tadējadi mūsu Kriminallikums paredz, ka nevis noziedzīga nodarījuma smagums nosaka soda mēru par izdarīto, bet otradi - ievērojot kriminalsoda veidu un mēru, nodarījums atzīstams par kriminalparkapumu vai noteikta smaguma noziegumu. Līdz ar to tiek maskēts īstais noziedzīgu nodarījumu klasifikacijas kritērijs - nodarījuma bīstamība.

Soda veidu un apmēru nosaka nodarījuma bīstamības pakape. Jo lielaku kaitējumu sabiedriskam interesēm rada personas rīcība, jo bargaku sodu var uzlikt parkapējam. Likuma šis fakts ir noklusēts. Tadējadi taja tiek fiksēts aplams, loģiski nepamatots noziedzīgu nodarījumu klasifikacijas kritērijs un ir palikusi nenovērtēta kriminalsoda daba, ka arī ignorēts, ka Kriminallikuma sevišķas daļas pantos paredzētas sankcijas ir nodarījuma bīstamības atspoguļojums, nevis otradi, ka cenšas parliecinat Kriminallikuma autori.

Sakartojot likumu, nav nepieciešami vairaki grozījumi. Ta ka no praktiska viedokļa daudz vieglak ir noskaidrot soda veidu un to apmēru, kurš var tikt uzlikts likumparkapējam, nevis katra konkrēta gadījuma vērtēt nodarījuma bīstamību, Kriminallikuma paredzēto noziedzīgo nodarījumu klasifikacija ir jasaglaba. Kriminallikuma 7.panta 1.daļu varētu formulēt šadi:

Atbilstoši bīstamības pakapei noziedzīgi nodarījumi iedalami kriminalparkapumos un noziegumos. Noziegumi iedalami šadi: mazak smagi noziegumi, smagi noziegumi un sevišķi smagi noziegumi.

Esoša noziedzīgu nodarījumu klasifikacija var tikt saglabata, jo norade uz cipariem KL 7.panta kļuvusi iespējama, pateicoties likumdevēja pūlēm, kurš, apzinoties katra atsevišķa nodarījuma bīstamību, noteicis par tiem tadu soda veidu un mēru, kas atbilst kaitējumam, kuru rada vai var radīt sabiedriskam interesēm konkrēts noziedzīgs nodarījums. Jo lielaku kaitējumu rada noziedzīgs nodarījums, jo bargaku sodu par to paredz likums.[23]

Diemžēl, vērtējot nodarījumu kaitīgumu un bīstamību, likumdevējam ne vienmēr veicas, un tadēļ, paredzot atbildību par atsevišķiem nodarījumiem, likumdevējs noteicis sodu izvēli nepamatoti plaša diapazona.

Visplašako izvēli paredz KL 79.pants (Kultūras un nacionala mantojuma iznīcinašana). Likumparkapēju var sodīt, sakot no divsimt minimalajam mēnešalgam līdz pat brīvības atņemšanai uz 17 gadiem.[24]

Kriminallikuma ir definēti trīs noziedzīgi nodarījumi, par kuru izdarīšanu ir paredzēta brīvības atņemšana uz laiku no 6 mēnešiem līdz 15 gadiem, divdesmit septiņos gadījumos likums paredz personas sodīšanu ar brīvības atņemšanu no 6 mēnešiem līdz 10 gadiem, divdesmit sešos gadījumos - ar brīvības atņemšanu no 6 mēnešiem līdz 8 gadiem; piecos pantos - ar brīvības atņemšanu uz laiku no 3 līdz 20 gadiem, sešos pantos - no 3 līdz 15 gadiem.

KL 233.panta 3.daļa, paredzot atbildību par šaujamieroča, munīcijas, spragstošas vielas vai spridzinamas ietaises izgatavošanu, iegadašanos, glabašanu, nēsašanu, parsūtīšanu vai realizēšanu bez attiecīgas atļaujas, likumdevējs noteicis, ka likumparkapēju var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu, atņemot tiesības veikt zinama veida uzņēmējdarbību uz laiku no diviem līdz pieciem gadiem, un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem. Tikpat liels sods ir paredzēts arī KL 109.panta 3.daļa, kas nosaka atbildību par patvaļīgu koku ciršanu un bojašanu.

Likuma pantos paredzēto plašu soda mēra izvēli parasti motivē ar nepieciešamību ļaut tiesai vispusīgi novērtēt izdarīto un piemērot sodu, kas atbilst nodarījuma smagumam. Šīs koncepcijas aizstavji norada, ka sankcijas diapazonu sašaurinašana, t.i., starpības starp maksimalo un minimalo soda mēru samazinašana, apdraudēs tiesu normalo darbību un ierobežos tas brīvību. Piekrist šim argumentam nevar.

Valstī, kura pastav varas dalīšana, katram tas atzaram jaīsteno savi uzdevumi. Likumdevējam jaizstrada labi likumi, bet tiesai janodrošina to precīza izpilde. Kompensējot šo trūkumu, leģislatūra piešķīra plašas izvēles tiesības tiesai, kura par vienu un to pašu nodarījumu var sodīt gan ar brīvības atņemšanu uz vairakiem gadiem, gan ar arestu uz dažiem mēnešiem.

Analizējot KL 233.panta 3.daļu, ir jaatzīst, ka iespējami nodarījumi, par kuriem jasoda ar panta maksimali paredzēto sodu - brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem. Šo bargo sodu, piemēram, var piespriest personai, kas ilgus gadus nodarbojusies ar automatisko šaujamieroču pardošanu. Sodīt nosakot arestu saskaņa ar šo pantu, piemēram, par dažu patronu neatļautu glabašanu. Tomēr aplami būtu secinat, ka tas liecina par panta noteiktas sankcijas atbilstību

nodarījuma bīstamībai. Tas vienīgi pierada, ka likumdevējs apvienojis viena panta nodarījumus, kuriem piemīt dažada bīstamība, un licis tiesai vērtēt to un izvēlēties atbilstošu nosodījumu.[25]

Šaja situacija loģiskak būtu veikt definēta nodarījuma analīzi un vienas panta daļas vieta izveidot divas, trīs un pat vairakas daļas, precīzak nosakot sodu, kurš var tikt piemērots parkapējam par katru atsevišķu nodarījumu. Piemēram, par šaujamieroča, munīcijas, spragstošas vielas vai spridzinamas ietaises glabašanu bez attiecīgas atļaujas varētu paredzēt sodīšanu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem. Par šo priekšmetu iegadašanos, izgatavošanu, nēsašanu, parsūtīšanu vai realizēšanu varētu sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no diviem līdz pieciem gadiem. Par ieroču un munīciju izgatavošanu un realizaciju, ja tas izdarītas atkartoti vai lielos apmēros, varētu sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz astoņiem gadiem.

Atšķirība starp panta/panta daļa paredzēto maksimalo un minimalo sodu nedrīkst parsniegt trīs brīvības atņemšanas gadus. Šo noteikumu ievērošana ļautu saskaņot leģislatīvas un tiesu varas intereses. Šī diapazona samazinašana atņemtu tiesai spēju ievērot konkrētas situacijas īpatnības. Ta paplašinašana, ko novērojam arī šobrīd, padara likumu neprecīzu un piešķir tiesai parak plašas tiesības.

No tiesiska viedokļa nav labi, ka, piemēram, par ceļu satiksmes noteikumu parkapšanu, kas izraisījusi cilvēka navi, transportlīdzekļa vadītaju var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem mēnešiem līdz desmit gadiem (KL 260.panta 2.daļa). Praktiski tas nozīmē, ka tiesa, atzīstot personu par vainīgu šaja nozieguma, var lemt par brīvības atņemšanu tai uz sešiem mēnešiem vai piemērot maksimalo panta paredzēto sodu, protams, ja to pieprasa prokurors.

Plašs sankciju diapazons kritizējams vēl no vienas pozīcijas. Parak liela atšķirība starp minimalo un maksimalo soda mēru vairakos Kriminallikuma pantos padara nesaprotamu noziedzīgu nodarījumu klasifikaciju. Atbilstoši KL 7.pantam ta notiek, ievērojot maksimalo sodu, kurš var tikt piemērots likumparkapējam. Tadēļ kultūras un nacionala mantojuma iznīcinašana (KL 79.pants) pat tad, ja tiesa nelielas bīstamības dēļ sodīs vainīgo ar 50 latu naudas sodu, ir jaatzīst par sevišķi smagu noziegumu. Ta paša iemesla dēļ gazes baloniņa tīša parvietošana pari robežai, noslēpjot no muitas kontroles, vienmēr skaitīsies smags noziegums, pat ja tiesa nolems nepiemērot maksimali paredzēto sodu - brīvības atņemšanu uz desmit gadiem (KL 190.panta 3.daļa). Samazinot līdz trīs brīvības atņemšanas gadiem maksimali pieļaujamo starpību starp sankcija paredzēto maksimalo un minimalo sodu, noziedzīgu nodarījumu klasifikacija varētu kļūt loģiskaka.

Latvijas tiesības tradicionali pieder pie kontinentalu tiesību saimes. Atšķirība no anglosakšu tiesību sistēmas kontinentalas tiesības neļauj tiesai nodarboties ar tiesību jaunradi. Turpretim mūsu valstī, ievērojot Kriminallikuma nepilnības, tieši no tiesas prakses ir atkarīgs, kada genocīda izpausme jasoda ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem un kurai atbilst brīvības atņemšana uz divdesmit gadiem. Mūsu tiesas, nevis Saeima definē, kad par smagu miesas bojajumu jasoda ar brīvības atņemšanu uz sešiem mēnešiem, bet kados gadījumos - ar brīvības atņemšanu uz desmit gadiem. Nosakot atbildību par laupīšanu, likumdevējs paredzējis KL 176.panta 1.daļa brīvības atņemšanu no sešiem mēnešiem līdz desmit gadiem, tadējadi atļaujot tiesai lemt, kadi laupīšanas veidi jasoda ar maksimali sankcija paredzēto sodu un kada gadījuma var piemērot mazako sodu.

3. Kriminalsodu izpildes īpatnības un tiesiskie aspekti

3.1. Atbrīvošana no kriminalatbildības un soda un to samazinašanas iespējas

Kriminallikuma ir paredzēta arī atbrīvošana no kriminalatbildības, kas nav pielīdzinama personas attaisnošanai, jo no kriminalatbildības atbrīvo personu, kas ir izdarījusi Kriminallikuma paredzētu nodarījumu. Tadēļ KL 58. panta paredzētie apstakļi ir pamata personas atbrīvošanai no kriminalatbildības, bet nereabilitē šo personu.

KL 58.panta pirmaja daļa noradīts, ka no kriminalatbildības var atbrīvot personu, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kuram gan ir šaja likuma paredzēta nodarījuma pazīmes, bet ar kuru nav radīts tads kaitējums, lai vajadzētu piespriest kriminalsodu. [26] Tatad pamata likuma normas piemērošanai ir noziedzīga nodarījuma radīta kaitējuma (materiala, fiziska, morala u.c. kaitējuma) pakapes vērtējums.

Saskaņa ar KL 58.panta otras daļas noradījumiem no kriminalatbildības par izdarīto noziedzīgo nodarījumu var atbrīvot personu, ja ir izlīgums ar cietušo vai viņa likumisko parstavi. Līdz šim kriminala likumdošana tads pamatojums atbrīvošanai no kriminalatbildības nebija paredzēts. Tagad likuma noteiktajos gadījumos cietuša viedoklim var būt izšķiroša nozīme, izlemjot jautajumu par atteikšanos ierosinat kriminallietu vai ierosinatas kriminallietas izbeigšanu.

Tomēr likuma noteikti zinami ierobežojumi gadījumiem, kad personu var atbrīvot no kriminalatbildības uz izlīguma pamata ar cietušo vai viņa likumisko parstavi. Pirmkart, atbrīvot var tikai tadu personu, kas ir izdarījusi kriminalparkapumu vai mazak smagu noziegumu, proti, nodarījumu, par kuru KL Sevišķas daļas panta paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ne ilgaku par diviem gadiem vai vieglaks sods-par kriminalparkapumu, ka arī brīvības atņemšana no diviem līdz pieciem gadiem. Tatad, ja konstatēts, ka persona ir izdarījusi kriminalparkapumu vai mazak smagu noziegumu, viņas izlīgums ar cietušo nevar būt pamats atbrīvošanai no kriminalatbildības. Jaņem vēra arī likuma noradījums par to, ka gadījuma, ja prokurors ir ierosinajis lietu par KL 130.panta pirmaja vai otraja daļa, 156. vai 158.panta paredzēto kriminalparkapumu vai iestajies par šadu kriminalparkapumu jau ierosinata lieta, to nevar izbeigt, pamatojoties uz cietuša izlīgumu ar apsūdzēto. Tas nozīmē, ka šajos tapat ka citos gadījumos, kad ir cietuša izlīgums ar kriminalparkapuma izdarītaju, kriminalparkapumu vai iestajies par šadu kriminalparkapumu jau ierosinata lieta, to nevar izbeigt, pamatojoties uz cietuša izlīgumu ar apsūdzēto. Tas nozīmē, ka šajos tapat ka citos gadījumos, kad ir cietuša izlīgums ar kriminalparkapuma izdarītaju, prokuroram nav obligati japieņem lēmums (vai japiekrīt izmeklēšanas iestades lēmumam) par atbrīvošanu no kriminalatbildības.

KL 58.panta trešaja daļa paredzēts, ka no kriminalatbildības var atbrīvot personu, kura palīdzējusi atklat citas personas izdarītu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, kas ir smagaks vai bīstamaks par šīs personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Šis nosacījums nav piemērojams personam, kuras tiek sauktas pie kriminalatbildības par sevišķi smagiem noziegumiem. Šaja gadījuma lēmumu par kriminalvajašanas izbeigšanu (atteikšanas ierosinat kriminallietu, ierosinatas kriminallietas izbeigšana) var pieņemt tikai ģeneralprokurors, kurš arī izlemj vai personas palīdzība nozieguma atklašana ir būtiska.

Noziegumam, kuru palīdz atklat, jaatbilst vismaz smaga nozieguma kategorijai (tīšs noziegums, par kuru Kriminallikuma Sevišķas daļas panta paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgaku par pieciem gadiem, mūža ieslodzījums vai naves sods). Bez tam šim noziegumam jabūt smagakam (Kriminallikuma Sevišķas daļas panta paredzēts lielaks soda maksimalais termiņš) vai bīstamakam (pēc nozieguma rakstura) par personas pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu.[28]

Saskaņa ar KL 58.panta ceturtas daļas noradījumu personu no kriminalatbildības var atbrīvot arī Kriminallikuma Sevišķaja daļa īpaši paredzētajos gadījumos. Tie ir: KL 235.pants - ja persona labpratīgi ir nodevusi bez attiecīgas atļaujas izgatavotu, iegadatu, nēsatu vai glabatu ieroci, munīciju, spragstošu vielu vai specialu līdzekli (gazes pistoli vai tai paredzētas patronas); KL 254.pants — ja persona labpratīgi ir nodevusi narkotiskas vai psihotropas vielas, kuras ta ir iegadajusies, glabajusi, parvadajusi vai parsūtījusi; KL 303.pants - par atteikšanos dot liecību, ja persona ir apsūdzēta vai tiesajama saderinatais, laulatais, viens vai otrs no vecakiem vai vecvecakiem, bērns, bralis, masa, mazbērns; KL 324.pants -ja persona, kura ir devusi kukuli, pēc tam labpratīgi paziņo par notikušo vai ja kukulis viņai izspiests, vai ja persona, kas ir kukuļošanas starpnieks vai atbalstītajs, pēc noziedzīgo darbību izdarīšanas labpratīgi paziņo par notikušo.

Atbrīvošanu no kriminalatbildības sakara ar palīdzību nozieguma atklašana nevar piemērot personai, kura pati tiek saukta pie kriminalatbildības par sevišķi smagu noziegumu.

Kaitējums tiek radīts ar katru noziedzīgu nodarījumu, turklat tas vienmēr ir lielaks neka citu tiesībparkapumu izdarīšanas gadījuma. Tas katra ziņa jaievēro, vērtējot noziedzīga nodarījuma radīta kaitējuma pakapi. Ta, savstarpēji salīdzinot noziedzīgus nodarījumus, varētu būt zemaka, ja izdarīts kriminalparkapums vai mazak smags noziegums. Tomēr nevar būt šaubu, ka KL 58.panta pirmas daļas nosacījumi nav piemērojami, ja ar noziedzīgo nodarījumu radīts būtisks kaitējums . Tadēļ nav pamata atbrīvot no kriminalatbildības, piemēram, uzņēmuma vai organizacijas atbildīgu darbinieku par nolaidību - KL 197.panta paredzētu noziedzīgu nodarījumu, kas uzskatams par kriminalparkapumu. Tiesa var samazinat sodu personai, ja ta ir palīdzējusi atklat citas personas izdarītu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Ka noradīts likuma, tiesa šadu nolēmumu pieņem izņēmuma gadījumos. Pie tam to var darīt tikai, pastavot likuma noradītiem nosacījumiem. Kriminallikuma 47. panta minēts - ja cilvēks sadarbojas ar izmeklēšanas iestadēm vai ir atzinies nodarījuma, tad tiesa to var ņemt vēra, nosakot sodu. Likuma 60. panta par soda samazinašanu izņēmuma gadījumos teikts - ja persona palīdzējusi atklat citas personas smagu vai sevišķi smagu noziegumu, kas ir smagaks vai bīstamaks par šīs personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, tad tiesa sodu var samazinat. Turklat palīdzība tiek sniegta nevis jebkuras personas izdarīta noziedzīga nodarījuma, bet gan smaga vai sevišķi smaga nozieguma atklašana. Šis noziegums ir smagaks vai bīstamaks par personas, kas sniedz palīdzību, izdarīto noziedzīgo nodarījumu (kriminalparkapumu vai noziegumu).

Iesniegumu par soda samazinašanu personai tiesa iesniedz ģeneralprokurors. Iesniegums adresējams tai tiesai, ar kuras spriedumu persona ir notiesata. Izskatot iesniegumu, tiesa var samazinat sprieduma noteikto sodu. Ja piespriests naves sods vai mūža ieslodzījums, tad šo sodu var aizstat ar brīvības atņemšanu uz divdesmit gadiem.

KL 59. panta ceturtaja daļa ir paredzēts, ka personu, kura izdarījusi kriminalparkapumu alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarības dēļ, tiesa var atbrīvot no soda izciešanas, ja šī persona piekritusi arstēties no alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarības. Sods izpildams, ja persona tiesas noteiktaja laika nav uzsakusi arstēšanos vai pēc tam ir izvairījusies no arstēšanas. Praksē šo normu piemēro ļoti reti. Rezultata netiek mazinats risks, ka persona, kura jau izdarījusi noziedzīgu nodarījumu alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarības dēļ, neizdarīs jaunus noziedzīgus nodarījumus ta paša iemesla dēļ.

Arstēšanas no alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarības šobrīd faktiski nav priekšnosacījums personas atbrīvošanai no soda. Lai sekmētu problēmas risinašanu, svarīgi panakt, lai persona, kuru atbrīvo no soda izciešanas, būtu lielaka mēra motivēta arstēties no minētajam atkarībam. Saskaņa ar Socialo pakalpojumu un socialas palīdzības likuma 3. panta „Tiesības uz socialajiem pakalpojumiem un socialo palīdzību otro daļu socialo pakalpojumu un socialas palīdzības saņemšanas kartību nosaka Ministru kabinets un pašvaldību domes (padomes). Ministru kabineta 2006. gada 6. novembra noteikumi Nr. 914 „Kartība, kada no psihoaktīvam vielam atkarīgas personas saņem socialas rehabilitacijas pakalpojumus” noteic kartību, kada no psihoaktīvam vielam – alkohola, narkotiskajam, toksiskajam vai citam apreibinošam vielam – atkarīgie bērni un pilngadīgas personas par valsts budžeta līdzekļiem saņem socialas rehabilitacijas pakalpojumus, lai panaktu šo personu atteikšanos no psihoaktīvo vielu lietošanas, tadējadi uzlabojot viņu fizisko un garīgo veselību un veicinot atgriešanos pilnvērtīga dzīvē. Saskaņa ar minētajiem noteikumiem bērni pakalpojumus saņem pēc pilna motivacijas un arstēšanas kursa pabeigšanas narkoloģiskaja arstniecības iestadē vai pēc narkologa noteikta arstēšanas kursa pabeigšanas, savukart pilngadīgas personas pakalpojumus saņem pēc pilna arstēšanas kursa saņemšanas. Lai saskaņa ar minētajiem noteikumiem persona varētu saņemt socialas rehabilitacijas pakalpojumus, tai ir jasaņem narkologa atzinums par to, ka persona ir motivēta arstēties un nelietot atkarību izraisošas vielas. Šadam narkologa atzinumam ir jakalpo par pieradījumu kriminalprocesa, kas apliecinatu, ka persona ir motivēta arstēties un nelietot atkarību izraisošas vielas.

Arpus valsts finansētam rehabilitacijas programmam personas rehabilitaciju var saņemt SIA „Akrona” (Rīgas Austrumu slimnīcas sastavdaļa) un Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Minesotas programmas nodaļa. Šīs programmas daļēji finansē Veselības obligatas apdrošinašanas valsts aģentūra, pašvaldības socialais dienests vai arī pats klients. Iestades, kuras realizē šīs programmas, nav Labklajības ministrijas parraudzība vai pakļautība.

3.2. Nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana no soda

Nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu pirms tiesas piespriesta soda termiņa iestašanas var noteikt personam, kuras ir notiesatas ar brīvības atņemšanu. To nosaka, ievērojot humanisma principu un atzīstot, ka piespriesta soda mērķis visuma sasniegts, un tadēļ turpmak nav mērķtiecīgi pakļaut notiesato brīvības atņemšanas soda ierobežojumiem.

Likums paredz vairakus nosacījumus, kuru izpilde var apstiprinat secinajumu par soda mērķa sasniegšanu. Personu, kas notiesata ar brīvības atņemšanu, var nosacīti pirms termiņa atbrīvot no pamatsoda izciešanas, ja ir pamats uzskatīt, ka ta pēc atbrīvošanas spēs iekļauties sabiedrība, neizdarot noziedzīgu nodarījumu. Ja notiesatais noziedzīgo nodarījumu izdarījis uz alkoholisma, narkomanijas vai toksikomanijas pamata, viņa nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu var noteikt, ja viņš ir piekritis arstēties no alkoholisma, narkomanijas vai toksikomanijas.

Personas, kuras atbrīvo nosacīti pirms termiņa no brīvības atņemšanas vai aresta, netiek atbrīvotas no papildsoda, ja tas noteikts kopa ar pamatsodu.

Personu var atbrīvot nosacīti pirms termiņa no brīvības atņemšanas vai aresta izciešanas, kas piespriests par jebkuru Kriminallikuma Sevišķaja daļa paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ievērojot šadus likuma (KL 61.panta trešas daļas) noradījumus par piespriesta soda izciešanas laiku:

kad notiesatais faktiski ir izcietis ne mazak ka pusi no noteikta soda par izdarīto kriminalparkapumu vai mazak smagu noziegumu;

kad notiesatais faktiski ir izcietis ne mazak ka divas trešdaļas no piespriesta soda:

ja tas ir piespriests par smagu noziegumu, ja notiesatais jau agrak (pirms notiesašanas un soda, kuru viņš izcieš, noteikšanas) ir bijis notiesats ar brīvības atņemšanu par tīšu noziegumu (bet ne kriminalparkapumu) un sodamība par šo noziegumu nav noņemta vai dzēsta;

kad notiesatais faktiski ir izcietis ne mazak ka trīs ceturtdaļas no noteikta soda:

ja tas ir piespriests par sevišķi smagu noziegumu, ja notiesatais jau agrak ir bijis pirms termiņa atbrīvots no soda un neizciestas soda daļas laika no jauna izdarījis tīšu noziegumu (bet ne kriminalparkapumu), par kuru tagad izcieš sodu;

kad notiesatais faktiski ir izcietis divdesmit piecus gadus no brīvības atņemšanas soda.[30]

Ja viņš ir persona, kam naves sods aizstats ar brīvības atņemšanu apžēlošanas vai amnestijas kartība, ja viņš ir persona, kurai ir piespriests mūža ieslodzījums.[31] Saskaņa ar Kriminallikuma 61.pantu notiesato nosacīti pirms termiņa atbrīvo no brīvības atņemšanas soda vai aresta rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis pēc soda izciešanas vietas, ja ir saņemts brīvības atņemšanas iestades administratīvas komisijas iesniegums.(Latvijas KPL 643.pants). Izskatot iesniegumu, tiesa pieņem lēmumu par ta apmierinašanu (notiesata nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu) vai noraidīšanu. Ja tiesa ir noraidījusi iesniegumu, to var atkartoti iesniegt pēc sešiem mēnešiem no dienas, kad pieņemts lēmums par atteikumu.

Atbrīvojot notiesato nosacīti pirms termiņa no soda, tiesa var viņam uz neizciesto soda laiku uzlikt tadus pašus pienakumus, kadus var uzlikt personai, kura notiesata nosacīti (KL 55.panta sesta un septīta daļa). Tiesa var pieņemt lēmumu par neizciestas soda daļas izpildīšanu, ja nosacīti pirms termiņa atbrīvotais bez attaisnojoša iemesla nepilda tiesas uzliktos pienakumus vai ja viņš atkartoti (vismaz divas reizes) ir izdarījis administratīvus parkapumus, par ko viņam uzlikti administratīvie sodi.

Ja nosacīti pirms termiņa atbrīvotais neizciestas soda daļas laika izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu (kriminalparkapumu vai noziegumu, tīši vai aiz neuzmanības), tiesa šai personai nosaka sodu pēc spriedumu kopības (KL 51.pants), ievērojot sodu saskaitīšanas un aizstašanas noteikumus (KL 52.pants).

No ieslodzījuma vietam atbrīvoto personu skaits 2000.–2007. gada[32]

KL jaizdara grozījumi, izslēdzot iespēju pirms termiņa atbrīvot personas, kuras izcieš kriminalsodu – arests

Pozitīvais, kas no ta būs ir:

1. Tiks sekmēta nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas tiesību institūta attīstība.

2. Tiks novērsta iespēja pirmstermiņa atbrīvošanu piemērot aresta gadījuma, jo ta ir īslaicīga personas brīvības ierobežošana

Nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas iespēja ir vērtējama pozitīvi, tomēr, lai novērstu atšķirīgu normas interpretaciju un sekmētu tas efektīvu piemērošanu, svarīgi veikt tiesību normas precizēšanu.

Kaut gan pēdējos gados ir pieaudzis to nosacīti pirms termiņa atbrīvoto personu skaits, kuram tiesa piemēroja KL 55. panta sestaja daļa paredzētos pienakumus, vairakam atbrīvotajam personam likuma paredzētie pienakumi nav noteikti. Ievērojot, ka ar pienakumu uzlikšanu personai tiek palīdzēts saprast, ka viņa nevis izcietusi sodu, bet gan atbrīvota pirms termiņa, ka vēl pastav ar noziedzīga nodarījuma izdarīšanu saistītas tiesiskas sekas, pienakumu uzlikšanai nosacīti pirms termiņa atbrīvotajam personam jakļūst par normu, respektīvi, īpaša motivacija japrasa nevis tajos gadījumos, kad pienakumi noteikti, bet gan tad, kad tiesnesis uzskata, ka nav nepieciešamības tos piemērot.

KL 61. panta ceturtaja daļa japaredz, ka tiesa nevis var piemērot nosacīti pirms termiņa atbrīvotajam personam KL 55. panta sestaja daļa paredzētos pienakumus, bet gan, ka parasti minētajam personam ir piemērojami KL 55. panta sestaja daļa paredzētie pienakumi.

Pozitīvais, kas no ta tiks aizgūts ir:

1. Nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana no soda kļūs efektīvaka, mazaks būs to cilvēku skaits, kuri izdarīs jaunus noziedzīgus nodarījumus pēc nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas no soda.

2. Pirms termiņa atbrīvotajam personam parasti tiks piemēroti pienakumi, kas veicinas notiesato resocializaciju.

. Tiesam būs īpaši jamotivē tie gadījumi, kad tas pienakumus nepiemēros.

Praksē ir gadījumi, ka iespēju atbrīvot personu no soda nosacīti pirms termiņa tieši saista ar izdarīta noziedzīga nodarījuma veidu un raksturu, ka arī personas kriminalo pagatni. Saskaņa ar KL 61. pantu pirmstermiņa atbrīvošana no soda var tikt piemērota neatkarīgi no ta, kadu noziedzīgu nodarījumu ir izdarījusi personu un cik reizes viņa bijusi sodīta. Arī Eiropas Padomes rekomendacijas par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu nesaista tas piemērošanas iespēju ar personas izdarīta nozieguma veidu un ta smagumu. Lemjot par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu, personu nedrīkst vēlreiz sodīt par agrak izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem un uz ta pamata atteikt nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas piemērošanu. Likuma tieši ir noradīta minimala soda daļa, kadai jabūt izciestai, pirms persona var tikt nosacīti pirms termiņa atbrīvota no soda izciešanas, bet nav noradīti citi kritēriji, kas ļauj atšķirīgi interpretēt šo normu. Vienlaikus nav pareizi vērtēt tikai ar brīvības atņemšanu sodītas personas uzvedību soda izciešanas laika, nepievēršot uzmanību sabiedriskas drošības intereses, rūpīgi neizvērtējot noziedzīgu nodarījumu recidīva riskus un personas iespējas dzīvot sabiedrība, neparkapjot likumus.

Lai novērstu šo problēmu, KL 61. panta pirmaja daļa japrecizē, ka personu, kura notiesata ar brīvības atņemšanu, izvērtējot sabiedriskas drošības intereses, var nosacīti pirms termiņa atbrīvot no pamatsoda, ja ir sasniegts soda mērķis un persona soda izciešanas laika ir sasniegusi noteiktu resocializacijas rezultatu, ka arī faktiski ir izcietusi KL 61. panta trešaja daļa noteikto soda daļu.

1. Tas palīdzēs novērst kļūdas, kad nepamatoti atteikts piemērot nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas un kad personas no soda izciešanas nosacīti pirms termiņa atbrīvotas nepamatoti.

2. Notiesatie tiks motivēti piedalīties resocializacijas programmas.

3. Tiks izslēgta formala pieeja, vērtējot, vai notiesatais ir atbrīvojams no soda izciešanas pirms termiņa.

4. Tiks uzsvērta nepieciešamība, lemjot par pirmstermiņa atbrīvošanas piemērošanu, ņemt vēra arī sabiedriskas drošības intereses.

Tas ir neliels uzskaitījumus to pozitīvo plusu, kas tiks iegūti, ja 61. pantu izteiks tada redakcija, ka tika atrunats iepriekš.

3.3. Notiesajoša sprieduma izpildīšanas noilgums

Notiesajoša sprieduma izpildīšanas noilgums ir likuma noradīta termiņa, kas pagajis no dienas, kad notiesajošs spriedums stajies likumīga spēka, izbeigšanas, ka rezultata personai ar šo spriedumu noteikto sodu vairs nevar izpildīt.[33]

Pirmas instances spriedums stajas likumīga spēka pēc ta parsūdzēšanai (protesta iesniegšanai) apelacijas vai kasacijas kartība paredzēta termiņa izbeigšanas, ja spriedums nav parsūdzēts. Apelacijas instances tiesas spriedums stajas likumīga spēka pēc ta parsūdzēšanai (protesta iesniegšanai) kasacijas kartība paredzēta termiņa izbeigšanas, ja spriedums nav parsūdzēts. Kasacijas sūdzības vai protesta iesniegšana par attaisnojošu tiesas spriedumu neaptur sprieduma stašanos spēka daļa par drošības līdzekļa — apcietinajuma, majas aresta vai ievietošanas socialas korekcijas izglītības iestadē — atcelšanu. (Latvijas KPL 577.pants) Likuma noteikti šadi termiņi sprieduma parsūdzēšanai (protesta iesniegšanai): apelacijas kartība - ne vēlak ka desmit dienu laika pēc sprieduma pasludinašanas, bet tiesajamiem, kas atrodas apcietinajuma, tada paša termiņa no sprieduma noraksta saņemšanas dienas, turklat, ja tiesajamais nesaprot valodu, kura taisīts nolēmums, termiņu skaita no nolēmuma tulkojuma saņemšanas dienas (Latvijas KPL 72.pants); kasacijas kartība - ne vēlak ka desmit dienas pēc motivēta sprieduma saņemšanas (Latvijas KPL 73.pants).[34]

KL 62.panta saglabati tadi paši notiesajoša sprieduma izpildīšanas noilguma nosacījumi ka Latvijas KK 46.panta.

Notiesajošu spriedumu, kas nav izpildīts (pilnīgi vai daļēji), vairs nedrīkst izpildīt, ja ir pagajis likuma noradītais laiks un šaja laika noilgums nav partraukts. Iemesli sprieduma neizpildīšanai var būt dažadi, arī notiesata ilgstoša smaga slimība, sprieduma izpildīšanas atlikšana u.c. Tas apstaklis, ka notiesatais ilgaka laika posma ir ievērojis likumu un atturējies no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, liecina, ka spriedumu izpildīt vairs nav mērķtiecīgi.

Notiesajoša sprieduma noilguma termiņi ir atkarīgi no sprieduma noteikta soda veida un apmēra. Tie ir: divi gadi, ja piespriests arests, piespiedu darbs vai naudas sods; trīs gadi, ja piespriesta brīvības atņemšana uz laiku, ne ilgaku par diviem gadiem; pieci gadi, ja piespriesta brīvības atņemšana uz laiku virs pieciem gadiem, bet ne ilgaku par desmit gadiem; piecpadsmit gadi, ja piespriests smagaks sods neka brīvības atņemšana uz desmit gadiem. Ja ar notiesajošo spriedumu personai piespriests mūža ieslodzījums vai naves sods, jautajumu par šī sprieduma izpildīšanas noilgumu izlemj tiesa. Gadījuma, ja tiesa neuzskata par iespējamu piemērot noilgumu, naves sods aizstajams ar brīvības atņemšanu (uz visu mūžu vai noteiktu laiku).

Notiesajoša sprieduma izpildīšanas noilgums tiek partraukts

1) ja notiesatais izvairas no soda izciešanas

2)ja notiesatais līdz noilguma termiņa izbeigšanas brīdim izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu, par kuru tiesa ir piespriedusi brīvības atņemšanu uz laiku, ne mazaku par vienu gadu.[35]

Gadījuma, ja notiesatais ir izvairījies no soda izciešanas, sprieduma izpildīšanas noilgumu no jauna sak skaitīt no brīža, kad notiesatais pats ierodas izciest sodu vai tiek aizturēts. Tomēr notiesajošo spriedumu vairs nevar izpildīt (izņemot gadījumus, ja piespriests mūža ieslodzījums vai tiek aizstats piespriestais naves sods), ja no ta taisīšanas laika (proti, pasludinašanas dienas) pagajuši piecpadsmit gadi. Šo nosacījumu piemērot likums nepieļauj, ja sprieduma izpildīšanas noilgumu partraucis jauns noziedzīgs nodarījums. Tad noilgumu no jauna sak skaitīt no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīža.

Pēc otraja nodaļa izklastītas informacijas var atzīmēt, ka kriminallikuma pastav nosacījumi, kad persona var tikt atbrīvota no kriminalatbildības un saoda izciešanas. Šie kriminallikuma panti regulē izmeklēšanas procesu un pamato tiesu lēmumu pieņemšanu attiecība uz konkrētam personam par nodarītajiem noziedzīgajiem parkapumiem.

Notiesata sodamības dzēšana un noņemšana

Sodamība ir juridiskas sekas personai, kurai ar notiesajošu spriedumu uzlikts kriminalsods. Sodamība ir spēka tiesas noteikta soda (pamatsoda un papildsoda) izciešanas laika, ka arī pēc tam līdz sodamības dzēšanai vai noņemšanai likuma noradītaja kartība. Sodamība personai rodas no notiesajoša sprieduma spēka stašanas brīža, taču, ja ar tiesas spriedumu personu atbrīvo no soda (bet ne no soda izciešanas), tad ta nav uzskatama par sodītu.[36]

Sodamība izraisa noteiktas kriminaltiesiskas sekas - to ņem vēra noziedzīga nodarījuma atkartotības gadījuma (KL 25.pants), nosakot sodu noziedzīgu nodarījumu recidīva gadījuma (KL 48.pants), piemērojot nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda (KL 61 .pants).

Likums (KL 63.pants) paredz, ka, paejot taja noteiktajam laikam, notiesatajai un sodu izcietušajai personai sodamību dzēš automatiski, ka arī paredz nosacījumus sodamības noņemšanai.

Sodamības dzēšanas termiņu aprēķina, ņemot vēra faktiski izciesto, bet nevis tiesas piespriesto soda laiku. Ja, piemēram, persona ir bijusi notiesata ar brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem, bet no šī soda izciešanas atbrīvota pēc četriem gadiem nosacīti pirms termiņa, tad sodamības dzēšanas termiņš jarēķina, ņemot vēra izciesto četru gadu brīvības atņemšanas sodu.

Personai, kura ir izcietusi piespriesto pamatsodu un papildsodu pilnīgi, sodamības dzēšanas termiņu rēķina, sakot ar abu sodu izciešanas dienu. Ja, piemēram, persona sodīta pēc KL 260.panta pirmas daļas ar naudas sodu, sodamības dzēšanas termiņu (viens gads) skaita no dienas, kura naudas sods tiek samaksats. Taču, ja persona sodīta par to pašu nodarījumu ar naudas sodu, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz pieciem gadiem, to pašu sodamības termiņu skaita no dienas, kura izciests ne vien pamatsods, bet arī papildsods, - tatad pēc pieciem gadiem.

Automatiski sodamību dzēš un tatad atzīst par nesodītam:

personas, kuras ir notiesatas nosacīti, ja tiesas noteiktaja parbaudes laika tas neizdara jaunu noziedzīgu nodarījumu, un ja šaja laika tiesas sprieduma nosacīti noteiktais sods nav izpildīts citu likuma paredzēto nosacījumu dēļ;

personas, kuras ir notiesatas ar arestu, piespiedu darbu vai naudas sodu, pēc viena gada no soda izciešanas dienas;

personas, kuras ir izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ne ilgaku par trim gadiem, - pēc diviem gadiem no soda izciešanas dienas;

personas, kuras ir izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ilgaku par trim gadiem, bet ne ilgaku par pieciem gadiem, - pēc pieciem gadiem no soda izciešanas dienas;

personas, kuras ir izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ilgaku par pieciem gadiem, bet ne ilgaku par desmit gadiem, - pēc astoņiem gadiem no soda izciešanas dienas.[37]

Personai, kura ir izcietusi brīvības atņemšanas sodu, ilgaku par desmit gadiem, sodamība netiek dzēsta automatiski, bet, paejot astoņiem gadiem no soda izciešanas dienas, šo sodamību var noņemt tiesaja ta konstatē, ka nav nepieciešams uzskatīt personu par sodītu.

Tiesa var noņemt sodamību arī pirms iepriekš noradīto termiņu izbeigšanas personai, kura pēc soda izciešanas ar priekšzīmīgu uzvedību un godīgu attieksmi pret darbu ir pieradījusi savu labošanos.

Sodamības dzēšanas termiņš tiek partraukts, ja sodu izcietusī persona pirms termiņa izbeigšanas izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu. Tad sodamības dzēšanas termiņu sak skaitīt no jauna tikai pēc tam, kad faktiski ir izciests sods par pēdējo noziedzīgo nodarījumu, pie kam persona uzskatama par sodītu par abiem noziedzīgiem nodarījumiem, kamēr nav izbeidzies sodamības dzēšanas termiņš smagakajam sodam.

Sodamību personam, kas ir izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ka arī sodu, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu, var noņemt apžēlošanas vai amnestijas kartība.

Pēc otraja nodaļa izklastītas informacijas var atzīmēt, ka Kriminallikuma pastav nosacījumi, kad persona var tikt atbrīvota no kriminalatbildības un soda izciešanas. Nebūtu pareizi uzskatīt, ka atbrīvošana no kriminalatbildības reabilitē šīs personas. Personas ir uzskatīta par nesodītu tikai pēc sodamības termiņa dzēšanas iztecēšanas laika.

Darba autore nonaca pie secinajuma, ka nosacīta pirmstermiņa atbrīvošanai no soda ir jabalstas ne tikai uz uzskatu, ka persona pēc atbrīvošanas spēs iekļauties sabiedrība, bet arī uz notiesata uzvedību brīvības atņemšanas iestades.

4. KRIMINALSODU IZPILDES POLITIKAS ATTĪSTĪBAS TENDENCES LATVIJA

4.1. Kriminalsodu izpildes reforma

Lai gan kopš neatkarības atgūšanas Latvija jau pagajuši vairak neka desmit gadi, daudzas valstiski nozīmīgas jomas reformas turpinas. Par daudzu reformu nepieciešamību izlemjam tikai šodien.

Jebkura valstī, to var teikt ar parliecību, par demokratijas attīstības indikatoru kalpo sodu sistēma un sodu realizacijas kartība. Jeb citiem vardiem sakot - kriminalsodu sistēma. Ka liecina teorija un prakse, sodu sistēma un to izpildes sistēma ir loģiski savstarpēji saistītas vienas sistēmas neatņemamas sastavdaļas. Turklat katras no tam atsevišķi veiksmīga funkcionēšana ir atkarīga no to kopīgas saskaņotības. Jau daudzkart dzirdēta atziņa, ka kriminalsodu sistēmai visa pasaulē ir tendence virzīties absolūti konstanta virziena - tas liecina: dažadu valstu kriminalsodu sistēmas, ka praktiski un likumīgi pastavošo sodu kopums, kļūst aizvien līdzīgakas. Tas ir izskaidrojams ar arvien plašaku starpvalstu sadarbību, starptautisko organizaciju ietekmi. Mēģinajumi rast jaunus kriminalsodus, tadējadi izmainot būtiski pašu sistēmu, nav vainagojušies ar panakumiem. Citada situacija veidojas, kad tiek parskatītas jau esošo kriminalsodu piemērošanas iespējas. Tatad šīs jaunas pieejas meklējamas, sodu piemērojot, ka arī soda izpildes procesa - par to Latvija liecina arī vairaki jauni likumprojekti (piemēram, Administratīvo sodu procesa likuma projekts), kuru pieņemšana gan valdībai, gan likumdevējam vēl priekša.[38]

Šobrīd, izstradajot jebkuru normatīvu aktu, viens no galvenajiem jautajumiem - cik izmaksas ta realizacija un vai valstij tas būs izdevīgi? Tatad nevis iešana populistisku saukļu pavada, bet uzņemoties atbildību par prognozējamam sekam. Kriminalsodu izpildes joma pēdējos gados dominē vienota nostaja - par sodiem, kas valstij izmaksa mazak. Mazak ka brīvības atņemšanas sods, kas pamatoti un visas pasaules valstīs tiek uzskatīts par visdargako kriminalsodu.

Tatad nozīmīgi ir attīstīt tadus kriminalsodus, kas nav saistīti ar izolaciju no sabiedrības. Taja paša laika būtu pietiekami naivi uzskatīt, ka valsts pastavēs bez cietumiem, vai arī izdosies novērst tos noziedzīgos nodarījumus, par kuriem vienīgais iespējamais sods būs brīvības atņemšana. Secinajums - runa nav tikai par alternatīvu sodu ieviešanu brīvības atņemšanai, bet par sistēmas izveidošanu, kura pastav gan viena, gan otra veida sodi. Runa ir par integrētu kriminalsodu izpildes sistēmu, kur cieši savstarpēji sadarbojas visas sodu izpildes institūcijas. Tikai pastavot šadai sistēmai un sadarbībai, nakotnē varēs ieviest kombinētos kriminalsodus (piemēram, 7 mēneši cietumsoda un 150 stundas piespiedu darba),kas veiksmīgi darbojas Kanada, veikt citus pasakumus sodu izpildes sistēmas pilnveidošanai.

4.2. Valsts darbības attīstīšanas un pilnveidošanas problēmas, veicot kriminalsodu izpildi

Sabiedrisko attiecību dinamika kriminalsoda izpildes politikas joma, jau tagad nosaka kriminalsoda izpildes iestažu darbības tendences.

Visas sistēmas koriģēšanas apstakļos ir nepieciešama detalizēta visu doktrīnu un to atsevišķo nolikumu un virzienu apstrade. Tas pozitīvas izmaiņas un būtiskie uzlabojumi, kas tika sasniegti pēc Latvijas iestašanas Eiropas Savienība un starptautisko dokumentu ratificēšanas, ir acīmredzami uzlabojuši dotas nozares saturu. Var konstatēt, ka pašreiz Tieslietu Ministrijas darbinieku arsenala esošie labošanas līdzekļi neļauj pilna mēra sasniegt notiesato labošanas mērķus.

Daudzie šīs situacijas iemesli, bez konsekventa, mērķtiecīga darba, neļauj kvalitatīvi uzlabot soda izpildi (izciešanu). Ievērojot soda izpildes darbības sfēras, ieslodzījuma iestažu problēmas ir jaiedala šadi: soda izpildes problēmas (ieslodzījuma iestažu problēmas, ieslodzījuma vietu personala problēmas, kriminalsoda izpildes politikas problēmas kopuma), soda izciešanas problēmas (soda mērķu sasniegšanas problēmas, efektīvas iedarbības uz notiesatajiem trūkums, morali pedagoģisko labošanas pamatu problēmas).

Pēc autora domam, pie soda izpildes problēmam ir japieskaita politiski tiesiskas, materiali tehniskas, organizaciju un kadru, ka arī sociali ikdienišķas problēmas.

Nepieciešamība pēc Padomju laiku kriminalsoda izpildes politikas nomaiņas un jaunas politikas veidošanas dotaja sfēra ir radusies sakara ar Latvijas valsts ekonomiskas un sabiedriskas iekartas izmaiņam. Padomju laiku kriminala un kriminalsodu pildoša politika tika balstīta tikai uz valsts un sabiedrības interesēm. Personības intereses tika izskatītas līdzvērtīgi valsts un sabiedrības interesēm tikai taja gadījuma, ja tas visas sakrita. Tas galvenokart noteica zinamo cietsirdību gan labošanas darbu likumdošanas sfēra, gan likumus pielietojot dzīvē.

Kriminalsoda izpildes politikas stratēģijas veidošana, metožu un līdzekļu izvēli nosaka sekojoši faktori: valsts politiska iekarta un sociali ekonomiskais stavoklis; demokratijas attīstības līmenis, cilvēka tiesību un brīvību aizsardzība; noziedzības stavoklis; kriminalas politikas novirze. Tas realizacijas efektivitate liela mēra ir atkarīga no sabiedrība iekartotas moralas vērtību sistēmas, kultūras līmeņa, sabiedrības viedokļa un tiesiskas apzinības.

Valsts politika kriminalsodu izpildes sfēra izsaka valsts attieksmi pret kriminalsodu izpildes organizaciju, orientējoties ne tikai uz personīgo praksi, tradīcijam un iespējam, bet ievērojot un līdzinoties arī starptautiskajam normam un standartiem attieksmē pret notiesatajiem. Šī politika nevar palikt nemainīga, tai pastavīgi jabūt koriģējamai.

Kriminalsoda izpildes sistēmas pilnveidošanas politiski tiesiskai novirzei, pēc savas būtības ir vadības raksturs. Šīs novirzes robežas tiek risinati soda izpildes stratēģijas jautajumi, kriminalsoda izpildes darbības konceptualie pamati.

Šī brīža valsts attīstības etapa ir nepieciešams veidot un likumīgi noformēt galvenos penitenciaras doktrīnas nolikumus, kas noteiktu darbības mērķus un orientierus valsts piespiedu līdzekļu izmantošana attiecība pret notiesatajam personam. Šai doktrīnai ir jaietver sevī arī šodienas notiesato labošanas koncepciju, janosaka principu sistēmu un precīzi janoformulē labošanas rezultatus. Skatoties no mūsdienu situacijas un tuvakajam izredzēm, šai doktrīnai ir jasatur tiesiskas darbības stratēģiskie mērķi kriminalsoda izpildes joma.

Pasludinot sevi par starptautiskas sabiedrības daļu, ar noteiktam saistībam starptautisko organizaciju priekša, valsts priekša ir sarežģīts uzdevums – labošanas sistēmas reformas un kriminalsoda izpildes funkciju uzlabošana līdz starptautiskajiem tiesiskajiem standartiem.

Pastavīga rezultatīva darba pamats ir piemērots materialas bazes attīstības līmenis. Sakara ar to, ir svarīgi atzīmēt, ka daudzi likumdošana izvirzītie mērķi un uzdevumi nav sasniedzami, jo nav nepieciešamo materialo līdzekļu.

Šī brīža materialos apstakļus, kuros tiek uzturēti notiesatie un apcietinatie, ir nepieciešams atjaunot un rekonstruēt. Daudzas ēkas, kuras pašlaik atrodas Latvijas cietumi tika uzceltas 19. gadsimta beigas un sakotnēji tas netika paredzētas cietuma vajadzībam. Citi cietumi tika uzcelti atbilstoši Padomju laiku koloniju tipveida projektiem, kuras pašlaik vairs neatbilst likuma prasībam. Ieslodzītie dzīvo lielas ēkas, rehabilitacijas pasakumiem nepietiek ēku, nepietiek sanitari higiēnisko telpu un tajas nav paredzēta karsta ūdens padeve. Inženiertehniskie objekti un komunikacijas dažos cietumos atrodas avarijas stavoklī un to tehniskais nolietojums sastada aptuveni 80%.[39]

Lai identificētu problēmas un piedavatu risinajumus kriminalsoda izpildes organizacijai atbilstoši Latvijas un starptautiskam tiesību normam, līdz ar 2005.gada 2.maija Ministru Kabineta rīkojumu ¹280 tika apstiprinata «Ieslodzījuma vietu attīstības koncepcija». Tas realizacija notiks pakapeniski no 2006. gada līdz 2014. gadam, un ta paredz esošo cietumu rekonstrukcijas pabeigšanu, trīs esošo cietumu paplašinašanu, notiesato sadzīves apstakļu uzlabošanu, progresīvo soda izpildi.

Galveno un papildus budžeta asignaciju problēmas, līdzekļu neesamība amortizacijas fondos un daudzas citas grūtības nedod iespēju ieslodzījuma iestadēm stradat nepieciešamaja līmenī.

Kadru organizacijas problēmas skar visus soda izpildes sistēmas funkcionēšanas posmus. Cietuma darbinieka profesija ir viena no psiholoģiski smagakajam profesijam, jo darbiniekam katru dienu ir jasastopas ar niknumu un nepareizam vērtībam. Notiesatie regulari mēģina piekukuļot cietuma darbiniekus, tadējadi motivējot tos uz pretlikumīgu rīcību – piegadat ieslodzījuma vietas aizliegtas vielas un priekšmetus. Sakara ar nepietiekošu finansējumu nav iespējas pildīt ieslodzījuma vietu parvaldes normas attiecība pret personala socialajam garantijam, kas izraisa sūdzības un biežu kadru nomaiņu.

Kvalificētu kadru nepietiekamība un profesionalitates neesamība ietekmē likuma parkapšanu un nelikumīgu rīcību gadījumu pieaugšanu. Personala izglītības līmenis ir zems. Ar vidējo un nepabeigto vidējo izglītību strada 1983 darbinieki (63%), kuriem ir nepieciešama speciala izglītība, lai stradatu dotaja sistēma. Tiem, kuriem nav nepieciešamo zinašanu dotaja joma rodas grūtības normatīvo dokumentu izmantošana un to pareiza izskaidrošana ieslodzītajiem, kas savukart izraisa neizpratni ieslodzīto vidū, ka sekas ir sūdzības un iesniegumi dažadas instancēs. 2008. gada tika saņemtas 5752 sūdzības no notiesatajiem, kas ir diezgan augsts skaitlis.[40]

Ir nepieciešama obligatas valsts programmas ieviešana ieslodzījuma vietu darbinieku sagatavošana un parkvalificēšana, racionala kadru sistēmas izveidošana un nodrošinašana. Cietuma personala papildus apmacība bieži vien tiek uzskatīta par vienu no labakajiem cietuma vadības uzlabošanas veidiem un cilvēka tiesību ievērošanas garantiju. Ir nepieciešamas jaunas formacijas personala sagatavošana, kas spēs adekvati uztvert starptautisko standartu prasības gan notiesato uzturēšanas, gan darbības un profesionalas izglītības sfēra. Ir jaatzīmē, ka personala attieksme ir viens no svarīgakajiem faktoriem, kas nosaka attieksmi pret notiesatajiem, un iespēju macīties un profesionali augt, būtiski maina cilvēka attieksmi pret darbu.[41]

Ka vienu no šī uzdevuma izpildes līdzekļiem ir jaizskata specializēto macību iestažu darbības pilnveidošanu. 2007. gada laika macību centra profesionalas izglītības 2. līmeņa kursos „Vecakais cietuma uzraugs” un profesionalas izglītības 3. līmeņa kursos „Jaunakais cietuma inspektors” tika apmacīti 120 cilvēki un kvalifikacijas paaugstinašanas kursus ir izgajuši 796 cilvēki.[42] Ievērojot kadru «plūsmu» tas ir acīmredzami par maz.

Pie soda izciešanas problēmam ir pieskaitamas: materiali tehniskas, ekonomiskas problēmas, tiesiskas un moralas stimulēšanas problēmas, penitenciaras ētikas un pedagoģijas problēmas.

Materiali tehniskas nodrošinašanas jautajums ir īpaši aktuals sakara ar starptautisko normatīvo tiesisko aktu ratificēšanu, kuri reglamentē minimalos noteikumus attiecība pret notiesatajiem un notiesato nodrošinašanu ar elementarajiem cilvēciskiem labumiem.

Valsts priekša ir neparasts uzdevums – rekonstruēt ēkas un būves, kas ir paredzētas soda izpildei, saistītai ar brīvības atņemšanu. Ieslodzījuma vietu materialajai bazei jau sen nepieciešama kapitalo remontdarbu izpilde. Daudzu ēku ekspluatacijas termiņš jau sen ir pagajis, bet remonti un kapitalie remontdarbi netiek veikti dažadu iemeslu dēļ. Tas pielīdzina nullei visas valsts iestažu un amatpersonu pūles kriminalsoda izpildes politikas, kadru un informatīvas nodrošinašanas nozarē.

Materialas apgades problēma ir būtiskaka no visam problēmam, kas saistītas ar brīvības atņemšanu un soda izpildi, jo ta attiecas ne tikai uz soda izciešanas, bet arī uz soda izpildes jautajumiem, tas nozīmē, ka ta attiecas uz visu kriminalsoda izpildes funkciju realizaciju kopuma.

Notiesato iesaistīšanas darba, šī darba rezultatu izmantošanas un produkcijas realizacijas nodrošinašanas ekonomiskas nozīmes jautajumi ir cieši saistīti ar materialas nodrošinašanas problēmu. Aptuveni 70 % notiesato dotaja brīdī nav iesaistīti jebkada darba procesa, pie kam darba iesaistīto ieslodzīto skaits Latvijas cietumos ir samazinajies. Neskatoties uz to, ka cietumi ir noslēguši sadarbības līgumus ar vairakam firmam, tajas nodarbinati ir pavisam nedaudzi notiesatie.

Notiesato uzvedības tiesiskas un moralas stimulēšanas problēmas izriet no kriminalsoda izpildes likumdošanas mērķiem un no kriminalsoda mērķiem. Šī darba pirmaja daļa definēta notiesato labošanas jēgai, tas kritērijiem, metodēm un līdzekļiem jatiek uzsaktiem ar notiesato uzvedības pozitīvo aktivizaciju.

Penitenciaras sistēmas visa pasaulē jau ir paradījušas labošanas mērķu sasniegšanas neefektivitati, izmantojot piespiešanas līdzekļus un metodes. Parliecinašanas līdzekļu kompleksa un morali tiesiskas stimulēšanas līdzekļu paplašinašana, sava laika tika apzinata un risinata mūsu ideoloģiskaja pagatnē. Ar ideoloģisko pozīciju nozaudēšanu šī sistēma ir zaudējusi iepriekšējo politisko nozīmi.

Morali tiesiska stimulēšana un tas kombinēšana ar piespiešanu – ir nozīmīgakais psiholoģiski pedagoģiskais faktors, kas ietekmē personības dinamiku. Tiek uzskatīts, ka labošanas mērķu sasniegšana nav iespējama ar citiem līdzekļiem un metodēm, kas paredz apzinatu sekošanu moraliem un tiesiskiem priekšrakstiem.

Jebkura sistēma, kas specializējas noteiktas funkcijas realizacija, risina stratēģiskas un esošas problēmas, kas ir saistītas ar savas funkcionēšanas efektivitati. Soda izpildes sistēmas atklatība paredz tas mijiedarbību ar citiem valsts dienestiem, sabiedriskajam apvienībam un starptautiskajam organizacijam. Šo problēmu risinajumam, neparprotami, jabūt ar integrējošu raksturu.

Soda izpildes tiesiskas regulēšanas problēmam ir japieskaita soda izpildes efektivitates paaugstinašana bez notiesato izolacijas no sabiedrības, lai tie varētu būt alternatīvi brīvības atņemšanai. Problēma ir tada, ka, vispirms, brīvības atņemšanai tiek uzstadīts mērķis iemacīt notiesato soda izciešanas laika sabiedrībai lietderīgam dzīves veidam, taču šī mērķa sasniegšanas līdzekļa loma tiek izvēlēta izolacija no sabiedrības, no tas vides, kur viņam ir jaiemacas dzīvot. Ka iemacīt cilvēku pareizi dzīvot taja vidē, no kuras tas tika izolēts piespiedu karta, tas paliek noslēpums. Otrkart, galvenais soda izpildes uzdevums, atbilstoši notiesata labošanas uzskatiem – iemacīt notiesato būt likuma paklausīgai personai. Loģiski būtu ievietot likuma parkapēju likuma paklausīgo personu vidē, kuras ar savu uzvedību radīs nepieciešamo vidi notiesata labošanai. Bet viss notiek otradi: notiesato ievieto citu noziedznieku vidē, tadu pašu likuma nepaklausīgo sabiedrības locekļu vidū.[43] Viens no ceļiem, brīvības atņemšanas pretrunu apiešanai – maksimali iespējama mēra atteikties no šī kriminalsoda izpildes veida, izmantojot alternatīvos brīvības atņemšanai kriminaltiesiskos līdzekļus, kas nav saistīti ar izolaciju no sabiedrības (piespiedu darbi, naudas sods, mantas konfiskacija, tiesību ierobežošana). Alternatīvu meklēšana turpinas. Problēma – nepietiekoša alternatīvo līdzekļu izmantošanas efektivitate.

Pašlaik nepietiekoši iedarbīgs ir probacijas institūts un līdzīgie tam nosacītie līdzekļi. Lieta tada, ka vēl nav izveidota pietiekoši droša kontroles sistēma, kas kontrolēs to, vai notiesatais pilna mēra pilda visas saistības, kas tika viņam noteiktas parbaudes termiņa laika. Nesodamības sajūta rada parliecību, kas arī turpmak ļauj pastradat noziegumus bez soda draudiem.

Kriminalsoda izpildes un notiesato labošanas funkcija vienmēr tika uzskatīta par valsts funkciju. Sabiedrība ir deleģējusi iestadēm un personam, speciali norīkotajam un īstenojošam savus pienakumus profesionala līmenī, savas soda piemērošanas pilnvaras attiecība pret notiesatajiem. Ka jebkurai citai darbībai – kriminalsoda izpildes darbībai ir jabalstas soda jēgas un būtības koncepcija, soda mērķu un to sasniegšanas līdzekļu teorētiskajos pamatos. Sakara ar to jaruna par penitenciaras doktrīnas izveidošanu.

Ka jebkuri atklati, makslīgi determinētai sistēmai, kriminalsoda izpildes sistēmai ir daudz problēmu, no kuru atrisinašanas ir atkarīga tas funkcionēšanas efektivitate un sekmes.

4.3. Kriminalsodu tiesiska koncepcija

Tieslietu ministrija ir izstradajusi Kriminalsodu politikas koncepciju, kura iesniegta Valsts kanceleja. Koncepcija veidota ar mērķi sagatavot priekšlikumus izmaiņam kriminalsodu sistēma, lai sekmētu efektīvaku tiesisko līdzekļu piemērošanu kriminalsodu politikas mērķu sasniegšanai.

Koncepcija ietver gan priekšlikumus par tadiem jauninajumiem, kuru ieviešana var notikt salīdzinoši īsa laika, gan arī tadus, kuru ieviešanai japaredz parejas periods līdz pat septiņiem gadiem, informēja tieslietu ministra preses sekretare Inga Saleniece.

Dokumenta saglabata aresta ka kriminalsoda ieviešana, lai nodrošinatu personu izolaciju no sabiedrības līdz trīs mēnešiem, kas būtu bargaks sods neka sabiedrība izciešamie soda veidi. Arestu varētu piemērot arī tad, ja persona ļaunpratīgi izvairas no piespiedu darba vai nevar samaksat naudas sodu. Noteikts, ka naudas soda ka papildsoda apmēriem jabūt atkarīgiem no noziedzīga nodarījuma smaguma, proti, jo smagaks nodarījums, jo lielaka naudas soda minimala robeža.

Koncepcija ieteikts paplašinat iespējas piemērot kriminalsodu - tiesību ierobežošana, paredzot tiesai iespējas piemērot tiesību ierobežošanu ne tikai uz laiku, bet pat uz mūžu, piemēram, par noziegumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību un noziegumiem pret satiksmes drošību.

Līdz 2015. gadam policijas kontroli paredzēts aizstat ar probacijas uzraudzību, lai sodītas personas atturētu no jaunu noziedzīgu nodarījumu pastradašanas.[44]

Koncepcija noradīts, ka Kriminallikuma jabūt detalizētakiem noradījumiem, kas katra konkrētaja gadījuma palīdzētu izvēlēties taisnīgu sodu. Piemērojot brīvības atņemšanas sodu, tiesai īpaši rūpīgi jamotivē pieņemtais lēmums.

Dokumenta piedavats atbildību mīkstinošos apstakļus sagrupēt divas grupas - tie, kuri jaatzīst par atbildību mīkstinošiem un kurus par tadiem var atzīt. Tapat tiek piedavats paplašinat atbildību pastiprinošo apstakļu uzskaitījumu.

Lai aizsargatu sabiedrisko drošību, mazinatu smagu un sevišķi smagu noziegumu recidīva līmeni, koncepcija tiek piedavats jauns kriminaltiesību institūts - sabiedriskas drošības piespiedu līdzekļi. Paredzēts Kriminallikuma Visparīgo daļu papildinat ar jaunu nodaļu, paredzot taja sabiedriskas drošības piespiedu līdzekļu piemērošanu personai, kura izdarījusi Kriminallikuma paredzēto nodarījumu, bet pēc soda izciešanas nav sasniegusi resocializacijas mērķus vai nav saukta pie kriminalatbildības, vai atbrīvota no tas, ka arī gadījuma, ja personai vairs netiek piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi un persona joprojam var apdraudēt sabiedrības drošību. Minētos piespiedu līdzekļus varēs piemērot personam, kuras izdarījušas vairakus dzimumnoziegumus, ar vardarbību saistītus smagus vai sevišķi smagus noziegumus un citus.

'Ceru, ka sabiedriskas drošības piespiedu līdzekļu ieviešana ļaus sekmīgak cīnīties ar recidīvu un pasargas sabiedrības locekļus no personam, kuras pat pēc soda izciešanas varētu būt bīstamas un pastradat jaunus noziedzīgus nodarījumus,' noradīja bijušais ministrs Gaidis Bērziņš.[45]

Dokumenta ieteikts veikt vairakas izmaiņas, kas attiecas arī uz soda noteikšanu par vairaku noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, sodu saskaitīšanu un aizstašanu, nosacītu notiesašanu, nepilngadīgo kriminalatbildību un citiem jautajumiem.

Koncepcijas īstenošanai būs jaizstrada grozījumi vairakos normatīvajos aktos, ka arī līdz 2018. gadam koncepcijas īstenošanai vidēji gada būs nepieciešams papildu finansējums 2,5 miljonu latu apmēra.[46]

Pēc nodaļa izklastīta materiala var secinat, ka neskatoties uz veiktajam reformam sodu izpildes joma, ir nepieciešams pastavīgi sekot jaunakajam izmaiņam politiskaja iekarta un valsts attīstība, līdz ar to arī izstradat jaunus normatīvos aktus attiecība uz sodu izpildes piemērošanas veidiem. Te būt jaruna ne tikai par alternatīvu sodu ieviešanu brīvības atņemšanai, bet par sistēmas izveidošanu, kura pastav gan viena, gan otra veida sodi. Būtu nepieciešams pardomat Kriminallikuma noteikto noziedzīgo nodarījumu smagumu pakapi un attiecība pret katru nodarījumu izvirzīt prasības soda piemērošanai, kaut arī ir jaņem vēra arī atsevišķi gadījumi tiesas procesa. Tikai pastavot šadai sistēmai un sadarbībai, nakotnē varēs ieviest kombinētos kriminalsodus, kas veiksmīgi darbojas citas valstīs, veikt citus pasakumus sodu izpildes sistēmas pilnveidošanai.

5. AR BRĪVĪBAS ATŅEMŠANU NOTIESATO PERSONU TIESISKAIS STATUSS

5.1. Ar brīvības atņemšanu notiesato personu tiesiska statusa jēdziens

Kriminalsods ir viena no visietekmīgakajam valsts piespiedu formam, kas ietekmē cilvēka un pilsoņa tiesisko statusu. Soda būtība, kas tiek piemērots attiecība pret notiesato, tiek izteikta sodīšana, kas ir likuma noteikto cilvēka un pilsoņa tiesību un brīvību ierobežojumu komplekss. Notiesatajam uzlikto saistību izpilde un likumīgo tiesību un interešu realizacija veido to soda izpildes tiesisko režīmu, kurš veicina nosprausto mērķu sasniegšanu, pirmkart – notiesato labošanas. Notiesato tiesiska stavokļa sociali pamatota reglamentacija ir svarīgs notiesato tiesiskas un moralas audzinašanas, likuma un citu personu tiesību un interešu cieņas audzinašanas instruments.

Ar brīvības atņemšanu notiesato personu institūcijas sociali tiesiska nozīme ietver ne tikai uzdevumu risinašanu likuma aizsardzības darbības sfēra. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija ir pievienojusies daudziem starptautiskajiem līgumiem, rezolūcijam un starptautisko organizaciju lēmumiem, bet pirmkart - Eiropas Savienības un ANO notiesato tiesību ievērošanai, tapēc notiesata tiesisko statusu ietekmē liels starptautisko aktu skaits, kuriem dotaja laika valstī jaunas penitenciaras normatīvas bazes izveidošanas procesa ir doktrīnas nozīme.

Pieminot šadus dokumentus ir janosauc tadus ka Standarta minimalie noteikumi par apiešanos ar cietumniekiem (1955.g.), Tiesiskas kartības uzturēšanas amatpersonu uzvedības kodekss (1979.g.), Aizturēto vai personu, kuram jebkada veida ir ierobežota brīvība, aizsardzības principu apkopojums (1988.g.), ANO Pusaudžu tieslietu administrēšanas Minimala Standarta noteikumi (Pekinas noteikumi) (1985.g.), Eiropas konvencija par spīdzinašanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu (1987.g.), Eiropas cietumu noteikumi (1987. g.).

Fiziskas personas tiesiskais statuss ir integrēta tiesiska kategorija, kas ietver tiesības, pienakumus un brīvību, paredzēto Satversmē. Augstak minētais attiecas arī uz notiesata tiesisko statusu, kas tiek regulēts ar Latvijas penitenciaro likumdošanu. Latvijas Sodu izpildes kodeksa 9.panta tiek reglamentēts: “Personam, kuras izcieš sodu, ir likumos noteiktie pienakumi un tiesības ar ierobežojumiem, ko likumi paredz notiesatajiem, ka arī ar tadiem ierobežojumiem, kas izriet no tiesas sprieduma un režīma, kadu attiecīga soda veida izciešanai nosaka šis kodekss.”[47] Bet šī norma ir diezgan abstrakta un nosaka tikai tiesisko robežu, kuras ietvaros notiek penitenciaro institūciju tiesiska regulēšana.

Notiesata tiesiska statusa noteikšana jebkuras valsts sodu izpildes likumdošana ir vissarežģītaka problēma. Ir pilnīgi saprotams, ka salīdzinot notiesata tiesības ar brīvība esošo pilsoņu konstitucionalam un citam tiesībam, ka arī ar valstī dzīvojošo citu pilsoņu un nepilsoņu specifiskam tiesībam, notiesata tiesību apjomam jabūt mazakam. Ja tas nebūtu ta, tad nevarētu runat par soda izpildīšanu, jo tiesību ierobežošana veido piespiedu kartība izpildama kriminalsoda saturu un izsaka ta jēgu. Atrast citu risinajumu notiesata tiesību apjoma noteikšanai praktiski nav iespējams.

Notiesata tiesiska statusa noteikšana un resocializacija ir vissarežģītaka penitenciaras likumdošanas funkcija. Izmantojot penitenciaro likumdošanu un projicējot fizisko personu visparējo tiesisko statusu uz notiesatajiem, izveidojas:

ą) līdzīgs pēc savas formas tiesiskais statuss, t.i. notiesatajam tapat ka fiziskai personai arī piemīt tiesiskas pazīmes,–tiesību un pienakumu kopums, tiesībspēja un darba spēja, noteikts statuss sabiedrība.

b) tiesiskais statuss pēc sava satura ir nabadzīgaks, jo pastav ierobežojumi, noteiktie ar tiesas spriedumu, likumu un fizisko izolaciju no sabiedrības.[48]

Visparēji ir pieņemti trīs personību tiesisko statusu veidi. Runa ir par personu visparējo tiesisko statusu, noteiktas kategorijas personu specialo tiesisko statusu un personu individualo tiesisko statusu. Notiesato tiesiskais statuss ir speciala tiesiska statusa paveids, kurš savukart tiek iedalīts ar dažadiem soda veidiem notiesato personu tiesiskajos statusos.

Notiesata tiesiskais statuss ir tiesību un pienakumu kopums, kas tiek piešķirts viņam uz soda izciešanas periodu. Kriminalsoda izpildes zinatnē ieslodzīto personu tiesisko statusu ir pieņemts iedalīt divos veidos: notiesato personu tiesiskais statuss, kas ir saistīts ar brīvības atņemšanu vai ierobežošanu, un notiesato tiesiskais statuss, kas nav saistīts ar izolaciju no sabiedrības. Būtu pareizi izcelt arī tas personas tiesisko stavokli, kura izcieš konkrētu kriminalsoda veidu.[49]

Visparējais tiesiskais statuss–tas ir notiesata cilvēka un pilsoņa statuss. Tas vispirms tiek noteikts Latvijas Konstitūcija un ietver visiem un katram garantētas tiesības un pienakumus, konkrēti, tiesības uz dzīvību; personības goda aizsardzību un personīgo neaizskaramību; ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskas parliecības brīvību; ikvienam ir tiesības uz socialo nodrošinajumu, veselības aizsardzību un medicīnisko palīdzību. Sakara ar to, valsts ciena un pasarga notiesato tiesības un likumīgas intereses un apņemas nodrošinat notiesato tiesisko aizsardzību un personīgo drošību vienada mēra ar citam personam, kuras atrodas zem valsts jurisdikcijas.

Specials statuss atspoguļo notiesato stavokļa īpatnības. Šī statusa īpatnības ir papildus pienakumu un tiesību ierobežojumu noteikšana notiesatajiem. Notiesata visparēja tiesiska statusa samazinašana, pirmkart, tiek veikta ar kriminalas likumdošanas normam, kuras atbilstoši konkrētam soda veidam ir noteikts dotas personas tiesību ierobežošanas vai atņemšanas apjoms. Tiesību ierobežojums soda izpildes posma tiek uzstadīts ar kriminalsoda izpildes likumdošanu. Tieši ta atkarība no noteikta kriminalsoda veida izpildes apstakļiem un kartības nostiprina notiesata tiesību un brīvību papildus ierobežojumus. Šis apstaklis sniedz iespēju iedalīt notiesata specialo statusu uz īpašiem dažada veida kriminalsodu izciešanas personu statusiem.

Individualais statuss ir notiesato personalizēto pienakumu un tiesību, likumīgo interešu un tiesisko ierobežojumu kopums soda izpildes laika. Vienada soda veida izciešanas laika notiesatajiem var būt dažads individualais tiesiskais statuss, tas ir atkarīgs no dažadiem faktoriem: dzimums, vecums, veselības stavoklis, uzvedība u.c. Piemēram, ar brīvības atņemšanu notiesato sieviešu individualais tiesiskais statuss atšķiras no uz brīvības notiesato vīriešu individuala tiesiska statusa, bet nepilngadīgo notiesato statuss atšķiras no pieaugušo notiesato statusa. Notiesato individualais tiesiskais statuss ir mainīgs, tas mainas kopa ar tam izmaiņam, kuras notiek cilvēka dzīvē kriminalsoda izciešanas laika.[50]

Notiesato speciala tiesiska statusa īpatnība tiek noteikta ar socialo lomu (pozīciju), kada ta ir notiesatajiem. Ir jaievēro valsts pielietoto piespiedu īpatnību attiecība pret notiesatajiem, kura bieži parsniedz soda izpildes robežas, kartību un apstakļus, ka arī labošanas darbu piespiedu līdzekļu izmantošanu. Civillikuma, darba, ģimenes un citu likumu nozarēs ir nolikumi, kas ierobežo notiesato tiesības un brīvības, kas ir regulējamas ar noradītajam likumdošanas nozarēm.

Notiesato speciala tiesiska statusa raksturīga īpatnība ir tada, ka ta pamatojas uz pilsoņu un valsts personu visparējo tiesisko statusu, jo personas kriminalsodīšana neizraisa pilsonības un atbilstošu valsts pilsoņu tiesisko statusu atņemšanu. Noziegumu izdarījušo personu pilsonības saglabašana atbilst starptautiskajiem aktiem, kas nostiprina notiesato uzvedības principus, kalpo par demokratijas un humanisma principu realizacijas piemēru kriminalsodu izpildes sfēra. Turklat tas veicina likumības nodrošinašanu, jo tas parkapšana izraisa notiesato tiesību un likumīgo interešu ierobežošanu, kuras pieder viņiem ka valsts pilsoņiem.

Ir nepieciešams atzīmēt, ka notiesato speciala tiesiska statusa robežas notiek ne tikai pilsoņu visparējo tiesību un brīvību ierobežošana, bet arī to precizēšana un papildinašana. Precizēšana paredz arī ieslodzījuma vietas esošo personu tiesību, brīvību (nereti arī pienakumu) detalizēšanu. Pie kam, precizēšana var būt izteikta gan tiesību, pienakumu un brīvību subjekta precizēšana, gan arī to satura precizēšana.

Pilsoņu visparējo brīvību un tiesību papildinašana attiecība uz soda izpildes noteikumiem notiek specifisku attiecību regulēšana, kuriem nav analoga sabiedriskaja dzīvē un tie ir piemēroti tikai ta vai cita soda veida apstakļiem.

Ievērojot augstakminēto, notiesato personu tiesisko statusu var definēt ka «notiesato stavoklis kriminalsoda izciešanas laika, kas izteikts likumīgo interešu, pienakumu un tiesību kopuma un ir nostiprinats dažadu nozaru tiesību normas».

Pēc sava satura notiesato tiesiskais statuss ir juridisko līdzekļu kopums, ar kura palīdzību tiek nostiprinats notiesato stavoklis soda izciešanas laika. Tas sastav no notiesato tiesībam, likumīgam interesēm un pienakumiem.

Notiesata tiesiskais statuss ir sociala vēsturiski parejoša kategorija. Tas mainas kopa ar civilizacijas un valsts iekartas attīstības līmeni, noziedzības līmeni un to ietekmē sabiedrība esošie cīņas līdzekļi pret noziedzību.[51]

Kriminalsods, kas tiek piemērots personai, kas tiesa tika atzīta par vainīgu nodarītaja nozieguma, ir valsts piespiedu līdzeklis. Piespiedu līdzeklis nevar būt izteikts savadak, ka notiesata personīgo un īpašuma tiesību atņemšana vai ierobežošana. To pašu tiesību un brīvību, kuras ir garantētas Konstitūcija likumu ievērojošam personam.

Notiesato tiesiska ierobežošana ir notiesata pretlikumīgas uzvedības tiesiska apturēšana, kas rada apstakļus noteiktas kriminalsoda izpildes apstakļu un kartības nodrošinašanai un ta mērķu sasniegšanai.

Kriminalsodīto personu tiesību ierobežošana tiek izteikta viena no trim formam:

ą) notiesatajam netiek dota iespēja izmantot atsevišķas tiesības, kuras ir dotas parējam personam;

b) tiek noteikti ierobežojumi, kuru ietvaros ir atļauts izmantot atsevišķas tiesības;

c) tiek noteikts veikt pienakumus, kuri netiek uzlikti uz citam personam un kuros tiek realizēti valsts piespiedu elementi.

Konstitūcija noteikto tiesību atņemšana notiesatajam var būt izteikta, piemēram, ieslodzījuma vietas esošo Latvijas pilsoņu vēlēšanu tiesību atņemšana; brīvas parvietošanas tiesību atņemšana, kuras ir visiem brīvība esošiem pilsoņiem, dzīvojamas telpas neaizskaramības tiesību apturēšana, kas tiek izteikts ta, ka administracija var brīvi ieiet ieslodzīto personu dzīvojama telpa; tiesību realizacijas apturēšana uz personīgas dzīves neaizskaramību, sarakstīšanas noslēpumu (korespondence, kuru notiesatais saņem un nosūta no ieslodzījuma vietam tiek nodota cenzūrai) utt.

Notiesato tiesību ierobežošana tiek izteikta, piemēram, daļēja aizlieguma uz īpašuma izmantošanu; izglītības iegūšanu (ar brīvības atņemšanu notiesatajiem nav tiesību uz augstakas izglītības iegūšanu neklatienes nodaļa, tiem ir atļauts iegūt tikai visparējo un profesionalo izglītību).

Notiesatas personas pilda pienakumus, kuri ietver valsts piespiedu līdzekļu izmantošanu un netiek uzlikti citam personam, piemēram, iesaistīšana darba bez darba atalgojuma, nepieciešamība stradat noteikta darba; aizliegums nēsat civilapģērbu ieslodzījuma vietas utt. Notiesato tiesisko ierobežojumu apjoms izpildot dažadus kriminalsoda veidus ir dažads.

Tiesiska ierobežošana pēc savas būtības ir aizsargajoši tiesiski līdzekļi (aizsardzības līdzekļi), tie savukart ir tiesiskas piespiešanas paveidi, kuri nodrošina notiesata pienakumu izpildīšanu un virzīto uz kriminala soda mērķu izpildīšanu. Tiesiska ierobežošana tiek īstenota valsts piespiešana un ir paredzēta kriminalsoda izpildes tiesisko attiecību aizsargašanai no iespējamiem likuma parkapumiem no notiesato personas puses, novēršot tos un saucot pie kriminalatbildības. Pie tiesiskajiem ierobežojumiem, virzītiem uz notiesato pretlikumīgas tieksmes apturēšanu, pieder uzstadīta notiesata uzraudzība un kontrole, fiziska spēka izmantošanas iespēja attiecīgi pret notiesatajiem, ieslodzīto notiesato parcelšana stingrakos soda izciešanas apstakļos un citi līdzekļi.

Bez tam, tiesiskie ierobežojumi tiek realizēti caur notiesato saukšanu pie atbildības. Atkarība no parkapjamo tiesību normu rakstura izšķir notiesato kriminalo, administratīvo, disciplinaro un materialo atbildību. Visizplatītakais veids ir disciplinara atbildība.

Brīvības ierobežošanas fakts būtiski maina un praktiski nedod iespēju izmantot konstitucionalo garantiju kopu, kuras ir brīvība esošai personai. Paralēli ta konstitucionalajam garantijam, kuras, neieskaitot atrašanos cietuma, ir notiesatajam, rodas specifiskas un no fiziskas izolacijas izrietošas tiesības, pienakumi un likumīgas intereses, kas kompleksa arī sastada notiesata tiesisko statusu. Šis komplekss tiek pakļauts galvenajam mērķim–notiesata reintegracija sabiedrība un ta aizsardzība no likuma parkapējiem soda izciešanas laika.

Ja mēs vēlamies veidot tiesisku valsti, nevis tikai deklarēt tadu, ir nepieciešams pievērst uzmanību ne tikai subjektīvai notiesata brīvības un tiesību ierobežošanai, jo ta ir soda ierobežošanas jēga, bet pievērst uzmanību konstitucionalo tiesību un brīvību ierobežošanai, ko var sasniegt ar tiesisko konstitucionala rakstura aktiem un notiesata statusa un normatīviem aktiem, kuri regulē brīvības ierobežošanas soda izciešanu.

5.2. Ar brīvības atņemšanu notiesato personu tiesiska statusa saturs

Ar brīvības atņemšanu notiesato personu tiesiska statusa satura ietilpst to tiesības, likumīgas intereses un pienakumi. Tie rodas un ka parasti tiek realizēti kriminalo un kriminalsodu tiesisko attiecību robežas. Bet tomēr notiesato tiesības, likumīgas intereses un pienakumi var rasties attiecības, regulējamas administratīvo, civilo un citu nozaru tiesību normas.

Notiesata tiesības, likumīgas intereses un pienakumi ir patstavīgi tiesiska statusa elementi, kuri var būt raksturoti no to socialas nozīmes, būtības un satura viedokļa. Notiesato sociali tiesisko tiesību nozīme ir likumības nodrošinašana soda izpildes laika. Notiesata tiesības, kuras tika garantētas ekonomiski, politiski, ideoloģiski un organizatoriski, veicina notiesata labošanos. Un otradi, notiesato tiesības, kuras tika izsludinatas tikai formali, padziļina esošo antagonismu starp notiesatajiem un sabiedrību, traucē sodam izvirzīto mērķu īstenošanu.

Notiesata tiesību būtība ir iespēju nodrošinašana tiesībspējīgai personai noteiktas uzvedības realizēšanai un noteiktu labumu izmantošanai. Tadas iespējas realizacijas pakape un notiesata pretendēšana uz tiesiski nostiprinatam tiesībam un labumiem ir noteikta ar subjektīvas tiesības saturu, kas ietver sevī:

notiesata iespēju brīvi izmantot socialos labumus (ēdinašana, apģērbu apgade) likuma noteiktajas robežas;

iespēju pieprasīt no personala u.c. sodu izpildes attiecību subjektiem pildīt viņu juridiskos pienakumus;

nepieciešamības gadījuma iespēju sakt savu subjektīvo tiesību aizstavēšanu.

No augstakminēta izriet, ka notiesata subjektīvas tiesības var noteikt ka notiesata patiesas uzvedības un socialo labumu izmantošanas iespēju, ko garantē valsts un ko nodrošina soda izpildīšanas iestažu darbinieki un citas uz kriminalsoda izpildi attiecinamas personas.[52]

Viena no ar brīvības atņemšanu notiesato personu tiesiska statusa elementa lomam ir notiesato likumīgas intereses. Notiesato likumīgo interešu sociali tiesiska nozīme ir palīdzība, nodrošinot diferencētu pieeju notiesatajam, stimulējot ta labošanos soda izpildes procesa.

Notiesato likumīgas intereses var noteikt ka normas nostiprinatas notiesata tiesības tiekties pēc konkrēto socialo labumu izmantošanas, kas parasti tiek apmierinatas, pēc ta ka notiesata persona uzvedas ar brīvības atņemšanas iestades administraciju, prokuratūru vai tiesu. Likumīga interese ir notiesata potenciala iespēja saņemt jebkadu socialu labumu, kas tiek realizēts, ja notiesatais izpilda noteiktus nosacījumus un tam nav konkrēta juridiska pienakuma. Kriminalsodu izpildes iestažu administracija un citi kriminalsoda izpildes tiesisko attiecību subjekti vairakos gadījumos veic notiesata uzvedības novērtēšanu (režīma prasību izpilde, attieksme pret darbu, macībam u.t.t.). Likumīga interese ir tiesisks stimuls, ka arī tas ir notiesata tiesiskais mudinajums likumpaklausīgai uzvedībai.

Likumīgo interešu saturs sastav no trim elementiem.

Pirmais elements ir tieksme iegūt likuma paredzēto socialo labumu – gan materialo (piemēram, papildus sūtījumu saņemšana u.t.t.), gan garīgo (papildus tikšanas iespēja, telefonsarunas). Likumīgo interešu objekts var būt socialie labumi, kas būtiski maina notiesata tiesisko stavokli (piemēram, parcelšana uz augstako režīma līmeni, parcelšana atklata cietuma), ka arī tadi labumi, kas būtiski nemaina notiesata stavokli (materialas palīdzības sniegšana notiesato atbrīvošanas laika no ieslodzījuma vietas).

Materialie vai garīgie labumi, kas sastada notiesata likumīgo interešu objektu, ir aprakstīti tiesību normas ka mērķi, kuru sasniegšanai ir nepieciešami noteikti juridiski fakti. Tomēr daudzam likumīgajam interesēm ir raksturīgs tas, ka to realizacijas pamata ir notiesata uzvedības novērtēšana, kas tiek īstenota ar soda izpildes iestažu personala, tiesu vai citu kriminalsoda izpildes tiesisko attiecību dalībnieku palīdzību.

Otrs notiesato likumīgo interešu satura elements ir noradīto likumspējīgo subjektu ierosinajuma iespēja par viņu darbību, kas ir virzīta uz notiesato likumīgo interešu realizaciju.

Trešais elements ir iespēja vērsties kompetentas iestadēs likumīgo interešu aizstavēšanai. Tomēr tada vēršanas nenozīmē notiesata lūguma automatisku apmierinašanu.

Notiesata likumīgo interešu veidi ir diezgan daudzveidīgi. Pēc sociali politiska labuma, kas ir likumīgo interešu objekts, tas ir iedalīti trijas grupas.

Pirma grupa – likumīgas intereses, virzītas uz atbalsta saņemšanu, kas ir nostiprinatas kriminaltiesību (nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana), kriminalsoda izpildes (ar brīvības atņemšanu notiesata atvieglotu uzturēšanas apstakļu nodrošinašana) un citu tiesību nozarēs.

Otra grupa – likumīgas intereses, vērstas uz atvieglojumu saņemšanu. Atšķirība no pamudinajumiem, kas ir valsts atzinības līdzeklis, daudzi atvieglojumi tiek piešķirti neatkarīgi no cilvēka sekmēm, bet sakara ar apstakļiem, kuriem likums sniedz tiesisku nozīmi. Tadi atvieglojumi notiesatajiem paredzēti arī kriminalsoda izpildes likumdošana (piemēram, atklatajos cietumos pastav iespēja doties arpus cietuma robežam).

Treša grupa – likumīgas intereses, virzītas uz labumu iegūšanu, kuriem pēc savas sociali tiesiskas būtības nav ne pamudinajuma, ne atvieglojuma satura. Notiesato iesaistīšana darba, ievērojot to darba spēju un pēc iespējas ievērojot notiesato specialitati.

Citos gadījumos notiesato likumīgas intereses nereti tiek nostiprinatas likuma notiesato subjektīvo tiesību veida, bet realizacijas garantiju vajuma dēļ (galvenokart materialo) tas netiek realizētas pilna apjoma. Taja skaita ir ieslodzīto personu tiesības uz darba un sadzīves iekartošanu, kas nevar tikt garantētas subjektīvo tiesību veida un ir notiesato likumīga interese.

Notiesata juridiskais pienakums ir nepieciešamas uzvedības līdzeklis kriminalsoda izciešanas laika, kas ir noteikts likuma saistošajas un aizliedzošajas normas. Notiesato juridiskas tiesības sastav noteiktu darbību izpildes nepieciešamība (saistošas normas) vai atturēšanas no tam (aizliedzošas normas). Šīm prasībam ir janodrošina valsts un citu personu intereses kriminalsodu izpildes laika, javeic nepartrauktu audzinašanas darbu ar notiesatajiem. Par likuma noteikto saistību nepildīšanu notiesatais nes juridisku atbildību.[53]

Sociali tiesisko saistību nozīme ir tada, ka tas ir notiesato moralas un tiesiskas apziņas veidošanas, likumības un kartības, disciplīnas un organizēšanas nostiprinašanas līdzekļi soda izpildes laika.

Notiesato juridisko pienakumu būtība ir izteikta nepieciešamas uzvedības īstenošana, valsts un likuma skatījuma. Tada notiesato uzvedība ir obligata, neapspriežama un tiek nodrošinata ar valsts piespiešanas līdzekļiem.

Notiesato juridisko pienakumu būtība tiek izteikta ar to saturu vai struktūru, kura ietilpst divi elementi. Pirmkart, ta ir noteiktu darbību veikšanas nepieciešamība (notiesata labošanas darbiem – pienakums stradat, personai, kas ir sodīta ar naudas sodu, ir janomaksa naudas soda summu likuma noteiktaja perioda un tamlīdzīgi). Otrkart, nepieciešamība atturēties no likuma noteiktajam darbībam (ar brīvības atņemšanu notiesatajiem ir aizliegts turēt pie sevis naudu un vērtīgas mantas).

Ir nepieciešams atzīmēt, ka notiesato juridiskajiem pienakumiem, sakara ar divu elementu struktūru, ir dažadas izteiksmes formas likuma. Ja noteiktu darbību izpildes nepieciešamība tiek noteikta ar saistošo normu palīdzību (pozitīvi saistošo), tad atturēšanas no likuma noteikto darbību veikšanas – ar aizliedzošo normu palīdzību (negatīvi saistošo). Šada darbības forma ne vienmēr tiek veikta praksē, kur aizliegumi nereti tiek nostadīti pret notiesato saistībam. Aizliegumi ir jaizskata par notiesato pienakumu paveidiem, šaja gadījuma, ka pienakums atturēties no likuma noteiktajam darbībam.

Tadejadi, notiesato juridiskas saistības var noteikt ka notiesata nepieciešamas uzvedības līdzekli, kas ir saistošs un aizliedzošs tiesību līdzeklis soda izpildes laika un kas nodrošina kriminalsoda mērķu sasniegšanu, kartības uzturēšanu ta izpildes laika, tiesību un likumīgo interešu ievērošanu gan no notiesatas personas, gan citu personu puses.

5.2.1. Notiesato galvenie pienakumi un tiesības

Svarīgs notiesato labošanas līdzeklis ir to likumīgo tiesību apmierinašana, ko nodrošina soda izpildes vietu administracija. Notiesato likumīgo tiesību nodrošinašana ir ne tikai normalu soda izciešanas apstakļu izveidošanas veids, bet arī notiesata pozitīvas psiholoģiskas attieksmes veidošanas līdzekļi saskaņa ar likuma prasībam, ko izvirzīja soda izpildes vietu administracija.

Notiesato galveno pienakumu un galveno tiesību noteikšana ir izteikta ar likumdevēja vēlmi garantēt svarīgako un galveno pienakumu ievērošanu, tai skaita notiesato konstitucionalo tiesību ievērošanu. No citas puses, likumdevējs ir iekļavis tikai tas notiesato pienakumus un tiesības, kas ir kopīgas ar notiesato, kuri izcieš dažadus kriminalsoda veidus, tiesisko statusu. Tadejadi, galveno pienakumu un tiesību saturs tiek noteikts atkarība no kriminalsoda veidu nozīmes, daudz funkcionalitates pakapes un kopības.

Notiesato galveno tiesību saraksta ir informacijas iegūšanas iespēja par savam tiesībam un pienakumiem, par tiesa noteikta soda izciešanas kartību un apstakļiem. Šai informacijai jatiek sniegtai notiesatajam tiesas sprieduma izpildes sakuma un gadījumos, kad tiek ieviestas izmaiņas soda izciešanas nosacījumos un apstakļos. Tadas informacijas pasludinašana ir ne tikai notiesato audzinašana, bet arī sodu izpildes vietu administracijas parstavju informēšana.

Notiesatajam ir tiesības uz pieklajīgu izturēšanos no administracijas puses. Dotas prasības ievērošanas gadījuma notiesatais nezaudē pašcieņas sajūtu un cenšas to uzturēt, kontaktējoties ar cietuma personalu vai citam šo iestadi apmeklējošam personam. Notiesatajiem nedrīkst būt pakļautiem rupjai un cieņu aizskarošai attieksmei. Piespiešanas līdzekļi pret notiesato var būt izmantoti tikai nepieciešamos gadījumos, pamatojoties uz likumu un taja noteiktajam robežam.

Notiesatajiem ir tiesības uz personīgo drošību. Šīs svarīgakas tiesības tiek garantētas tiesisko un organizacijas līdzekļu sistēma. Pret notiesata dzīvības un veselības apdraudētaju var tikt pielietoti kriminaltiesiskie līdzekļi (kriminallietas ierosinašana) vai disciplinaras ietekmes līdzekļi (soda izolators). Notiesata personīgas drošības nodrošinašanai var tikt izmantoti sekojoši piespiedu līdzekļi: uzraudzība, ieskaitot tehniskos uzraudzības un kontroles līdzekļus; drošības līdzekļu izmantošana; operatīva darbība. Par pamatu personīgas drošības līdzekļu izmantošanai var būt notiesata iesniegums (rakstisks vai mutisks) vai neapšaubama informacija, kas ir iegūta no citiem avotiem.

Notiesatajiem tiek garantēta sirdsapziņas un reliģijas brīvība. Tiem ir tiesības parstavēt jebkuru reliģiju, bet taja paša laika tie nedrīkst parkapt iekšējas kartības noteikumus, ka arī aizskart citu personu tiesības. Nevienam notiesatajam nedrīkst atteikt tikties ar kvalificētu savas reliģijas parstavi. Ka arī, ja notiesatais nevēlas tikties ar jebkadas reliģijas parstavi, tad viņa vēlēšanas ir jaievēro.

Latvijas ieslodzījuma vietas ir izveidots Kapelana dienests. Ta darbinieki, ievērojot notiesato izolacijas prasības, organizē reliģiskus pasakumus un veic individualu garīgo darbu.

Notiesato garīgas aprūpes organizēšanai, Kapelana dienesta un citi ieslodzījuma vietas darbinieki organizē moralas audzinašanas pasakumus – lekcijas, diskusijas, audzinašanas parrunas un muzikalas izrades. Morala audzinašana ir ar Kapelana dienesta palīdzību organizēti reliģijas pasakumi – nodarbības reliģijas literatūras pētīšana, dievkalpojumi un citas ceremonijas. Notiesatajiem ir pašizglītības iespēja. Pasakumos, ar ieslodzījuma iestades priekšnieka atļauju, tiek iesaistīti reģistrēto sabiedrisko un reliģisko organizaciju parstavji. Labošanas iestadēs notiesatajiem ir atļauta reliģisku ceremoniju veikšana, kulta priekšmetu izmantošana un reliģiskas literatūras lasīšana. Šiem nolūkiem iestades administracija nozīmē atbilstošu telpu.[54]

Praktisko iespēju robežas katram notiesatajam ir jasniedz iespēja apmierinat savas reliģiskas vajadzības, apmeklējot dievkalpojumus ieslodzījuma vietas un turēt pie sevis savas konfesijas gramatas ticības ievērošanai un apmacībai.

Likumīgi reģistrētam reliģijas, labsirdības un labdarības organizacijam ir atļauts veikt moralas audzinašanas pasakumus ieslodzījuma vietas.

Notiesatajiem ir tiesības rakstīt priekšlikumus, iesniegumus un sūdzības valsts iestadēm, sabiedriskajam organizacijam un amatpersonam. Notiesato priekšlikumi, iesniegumi un sūdzības ir nosūtami pēc piederības un izlemjami likuma noteiktaja kartība. Šo notiesata tiesību ievērošanai ir audzinoša nozīme, tas palīdz viņam apzinat taisnīguma būtību, kas paredz ne tikai cienīgu attieksmi pret notiesato, bet arī atbilstošu notiesata attieksmi pret apkartējiem cilvēkiem. Notiesato taisnīgu prasību ignorēšana veido tajos naidīgu attieksmi pret administraciju, radot bezcerīgu un izmisuma sajūtu, negatīvisma un tiesiski nelegalas uzvedības veidošanos.

Ierosinajumi, iesniegumi un sūdzības, kas tiek sūtītas caur administraciju, soda izpildes vietu uzraudzības un kontroles iestadēm netiek nodotas. Amatpersonam, kuru kompetencē ir iesniegumu, ierosinajumu un sūdzību izskatīšana, noteikta laika posma ir jaizskata tos un jaiepazīstina notiesato ar pieņemto lēmumu. Lēmumi par notiesato sūdzībam un vēstulēm tiek izsniegti pret parakstu, kas tiek pievienots notiesata personīgai lietai.

Notiesato sarakste ar ANO institūcijam, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, Tiesībsarga biroju, prokuratūru, tiesu, aizstavi, ka arī notiesata arvalsts pilsoņa sarakste ar savas valsts vai tas valsts diplomatisko vai konsularo parstavniecību, kura pilnvarota parstavēt viņa intereses, nav pakļauta parbaudei. Notiesato sarakste ar ANO institūcijam, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, Tiesībsarga biroju, prokuratūru, tiesu, ka arī notiesata arvalsts pilsoņa sarakste ar savas valsts vai tas valsts diplomatisko vai konsularo parstavniecību, kura pilnvarota parstavēt viņa intereses, tiek segta no brīvības atņemšanas iestades līdzekļiem.[55]

Notiesatajiem ir tiesības griezties pie attiecīgam amatpersonam, kuras pieņem apmeklētajus brīvības atņemšanas iestadē, ar mutisku vai rakstisku sūdzību, vai priekšlikumu. Notiesata iesniegums tiek reģistrēts ierasta kartība. Ja notiesatais vēlas, pieņemšana notiek bez citu personu klatbūtnes.

Notiesato sūdzību skaits