Navessoda atcelšanai Latvija nešķiet vēl gatava

Navessoda atcelšanai Latvija nešķiet vēl gatava

1950.gada 4.novembra Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas (Eiropas cilvēktiesību konvencijas) sesta protokola 1. panta ir noteikts: 'Navessods tiks atcelts. Nevienam cilvēkam nedrīkst piespriest šo sodu vai to izpildīt'. Šo protokolu ir ratificējusi lielaka daļa Eiropas Padomes dalībvalstu, taja skaita visas Ziemeļvalstis. Lai kadus argumentus valsts neminētu navessoda attaisnošanai, lai kadas metodes valsts neizmantotu navessoda izpildīšanai, navessoda problēma nav nodalama no cilvēktiesību problēmas. Eiropas cilvēktiesību konvencija atzīst katra cilvēka tiesības uz dzīvību un nosaka: 'neviens nedrīkst tikt pakļauts spīdzinašanai vai nežēlīgai, necilvēcīgai vai cieņu pazemojošai rīcībai vai sodam'.

Latvijas Republika šim protokolam ir pievienojusies, bet vēl nav to ratificējusi, ka arī ir atstajusi Latvijas Kriminallikuma navessodu ka arkartas soda veidu. Tadējadi Latvijas Saeima šobrīd nav gatava izšķirties par navessoda atcelšanu. Vai Saeimas lēmums būtu jauzskata par Latvijas sabiedrības vēlmi? Navessoda pamatotība ir bijusi diskusiju objekts jau no seniem laikiem. Vairaki izcili domataji ir izteikuši savu viedokli par šo jautajumu. Hobss ir teicis, ka navessods ir iebaidīšanas līdzeklis sabiedrības interesēs, bet to nevar uzskatīt par sodu. Savukart Voltērs izteicies par ša soda veida ierobežošanu. Vienīgais gadījums, kad navessods būtu attaisnojams, viņaprat, ir šads - 'ja nav citas iespējas izglabt dzīvību daudziem cilvēkiem, tad noziedznieks jaiznīcina ka traks suns'. Valsts cilvēktiesību birojs (VCB) uzskata, ka navessods Latvija ir jaatceļ, jo ta pastavēšana ir pretruna ar būtiskakajam cilvēka pamattiesībam - tiesībam uz dzīvību. VCB uzskata, ka Saeimai jaratificē Eiropas cilvēktiesību konvencijas sestais protokols, kurš aizliedz navessoda izpildīšanu miera laika.

Navessods ir oficiala notiesatas personas nogalinašana, līdz ar to ta pastavēšana noliedz tadu vērtību ka cilvēka dzīvība. Navessods ir cilvēktiesību parkapums arī no cita viedokļa. Proti, no Dieva atzīšanas viedokļa. Kad valsts tiesa cilvēku, kuram atņemta brīvība, un nenodrošina taisnīgu tiesu, ta atņem cilvēkam tiesības uz atbilstošu procesu un vienlīdzību likuma priekša. Navessods ne tikai neatgriezeniski atņem upurim tiesības uz likumīgu kompensaciju kļūdaina sprieduma rezultata, tas neļauj arī tiesību sistēmai labot savu kļūdu. Tomēr domajot par tiem, kurus zvērīgi nogalinajuši, sakropļojuši, piesmējuši, nevar atstat novarta arī boja gajušo un cietušo tuvinieku pašcieņu un cilvēktiesības. Tadēļ saprotami un loģiski ir navessoda piekritēju argumenti, ka navessoda izpilde novērš iespēju atkartoti izdarīt noziegumu, bet mūža ieslodzījums vieninieka kamera ir nežēlīgaks sods neka dzīvības atņemšana. No otras puses raugoties - vai navessoda veida piekritēji neslēpj savu nespēju sakartot cietumus, nodrošinat bijušo ieslodzīto socialo rehabilitaciju, panakt sabiedrības atveseļošanos kopuma?

Iedzīvotaju vidū veiktie socioloģisko pētījumi liecina, ka iedzīvotaji parsvara ir neapmierinati ar kriminogēno situaciju valstī un tiesību aizsardzības iestažu bezspēcību, izjūt bailes un neaizsargatību, un ka vienīgo iespēju redz bargakus sodus, kurus reali arī pielietotu un izpildītu, tadējadi uzskatot, ka tas samazinas noziedzības līmeni valstī. To, ka navessoda esamība nesamazina noziegumu skaitu un arī citadi neietekmē kriminogēno situaciju, ir atzinušas gan daudzas Latvijas amatpersonas, gan arvalstu eksperti. Turklat Latvija jau kopš 1996. gada 24. septembra ir spēka Valsts Prezidenta izsludinatais moratorijs navessodam. Tadējadi navessoda izslēgšana no Kriminallikuma un sekojoša Eiropas Cilvēktiesību konvencijas sesta protokola ratifikacija būtu ne tikai vēlams Latvijas solis virzība uz Eiropas Savienību, bet arī sapratīgs pastavošas situacijas tiesisks noregulējums.

Navessods pagaidam jasaglaba vienīgi daudzkartējiem slepkavam, slepkavam- sadistiem, slepkavam - seksualiem maniakiem un slepkavam – pedofīliem, ka arī teroristiem un spridzinatajiem, kuru noziegumi noveduši pie cilvēku upuriem vai lieliem materialiem zaudējumiem.

Ņemot vēra to, ka smagos noziegumus pastradajušo vecums samazinas, japarskata visa sodu sistēma nepilngadīgajiem. Jaizveido vairakas jaunas nepilngadīgo paraudzinašanas iestades.

Par sevišķi smagiem un sabiedriski bīstamiem noziegumiem, ka, piemēram, noziedznieku grupu organizacija un vadīšana, jaievieš 20 gadu cietumsods un mūža ieslodzījums. Janosaka sods pat par līdzdalību organizētos noziedzīgos grupējumos.

Cietumos un citas soda izciešanas vietas jaatjauno ražotnes, skolas un arodapmacība. Jaatjauno sodu izcietušo stingra uzraudzība.

Debates par navessodu parasti aktualizējas, kad noziedzība valstī kļūst nepanesama, kad zog, laupa, izvaro, šauj un slepkavo ka uz pasaules galu.

Sabiedrība šados gadījumos polarizējas. Vieni ir par visbargako sodu ieviešanu, otri iebilst, ka bargi sodi neko nedošot, neesot dzirdēts, ka tas iespaidotu noziedzības līmeni, ta esot valsts atriebība un nekas cits.

Vai navessods ir tikai atriebība? Varbūt tomēr – kada dziļaka, vardos neizteikta tautas gudrība, ja jau lielaka daļa tautas ir par navessodu?

Šo jautajumu pētījuši arī psihologi. Viņi modelēja materialas iedzīvošanas (slepkavības, laupīšanas, zagšanas, krapšanas notiek lielakoties tieši tadēļ) un soda situaciju un ļava visplašakajam iedzīvotaju masam piedalīties eksperimenta.

Eksperiments bija vienkaršs – ar metamo kauliņu varēja uzmest divas krasas – baltu un melnu. Ja krita balta, metējs ieguva noteiktu naudas summu (laupījums!), ja melna – tikpat lielu summu (sods!), viņam bija jamaksa spēles organizētajiem.

Kas notika? Pie likmēm 10, 20, pat 50 dolaru spēlētaju bija daudz. Jo augstak kapa likme, jo riskētaju kļuva mazak. Beidzot likme bija 500 000 dolaru, taču gribētaju vairs nebija! Tas ir, patiesība jau naudas karotaju bija ļoti daudz. Eksperimentētaji videomagnetofona fiksēja, ka daudzi vīri stīvam acīm un drebošiem pirkstiem grozas apkart, rij siekalas, nervozē, smēķē cigareti pēc cigaretes, bet tomēr neuzdrošinas riskēt iegūt tik viegla ceļa nakošu naudu! Sejas skaidri bija lasams: grabiens jau būtu labs, bet ja iekritīšu, ko tad? (Tad noguldījumu, mašīnas un majas zaudēšana, paradu cietums pat uz mūžu, līdz viss nomaksats!)

Šis psiholoģiskais eksperiments pierada – tikai bargs sods savalda iespējamos noziedzniekus! Slidena ceļa gajējus attur vienīgi tas, ja viņi iepriekš skaidri zina – zaudējums būs liels! Vai ta nav ta pati gudrība, kas ielikta tautas paruna – Ko sēsi, to pļausi?

Protams, soda veida un lieluma noteikšana nav zinatnes daļa, ta ir likumdevēju tiesa un tai arī jalemj, ka rīkoties. Zinatne tikai parada, kas cilvēku patiesība savalda, nevis nosaka soda mēru.

Ja gribam ieviest kartību valstī, noziedzīgiem nodarījumiem jabūt labi apmaksatiem! Jebkura neatbilstība padara lietas ļaunakas. Filozofiski spriedelējumi par iecietību un humanismu ir tukša runa, tie tikai iedrošina noziedzniekus. Katrs noziedznieks ir gana labs rēķinatajs un precīzi izskaitļo, kas viņam izdevīgi, kas – ne. Nožēlojama ir sabiedrība, kas uzķeras uz lētticīgu humanistu izmestas makšķeres – par to maksajam ar jauniem līķiem.

Ta ir sena tautas gudrība – navessoda iekodētais brīdinajums. Ne tik daudz atriebība, kada indivīda fiziska iznīcinašana ta pamata, cik skarbais atgadinajums visiem – doma par savu rīcību, ka tu darīsi citam, ta tiks tev pašam! (Ka redzējam no minēta eksperimenta, tas labi iedarbojas.)

Protams, navessods ir slikts. Bet slikti ir arī citi sodi un – sodīšana vispar nehumana lieta. Taču slimai, garīgi pagrimušai tautai citas izejas nav. Jo tiesības uz dzīvību ir ne tikai noziedzniekiem, bet arī citiem, arī – viņu upuriem. Nenogalini un tev neviens neko nedarīs!

Te ir tas lielais posts, ko tautai nodarījusi ļaunuma impērija, komunisti, proti, sabiedrības totals kriminalisms. Būtu mūsu sabiedrība nesamaitata, dievbijīga, nežūpotu tik lopiski – varētu atcelt ne tikai navessodu vien. Taču ka savaldīt zvērīgus, cietsirdīgus ļaundarus, kur pat asinsradniecībai vairs nav nozīmes, kur kaut kada traka bezprata mate nodur meitu, dēls nosit tēvu utt.? Te Rietumi vispar mums nevar dot padomus, šīs valstis būtība neko nesaprot no tas padomju elles, kura mēs 50 gadu bijam ieslodzīti.

Ja slepkava saprastu, kadu šausmīgu grēka darbu pastradajis, viņš pats darītu sev galu. Tadas sirdsapziņas mokas viņu mocītu, ka tas viņam liktos vienīgais glabiņš, vienīga izeja. Taču kur ir tadi slepkavas? Lielaka daļa pat neatzīstas nodarījuma, nerunajot nemaz par sirdsapziņas mokam. Tikai ļauni lūr caur pieri un trīc par savu adu, grib dzīvot kaut vai mūža ieslodzījuma. Tie neko nav sapratuši un tieši tapēc ir arkartīgi bīstami! Turklat nav jau mūža ieslodzījums nemaz tik bezcerīgs. Ja būs nauda, gan radīsies vīri, kas riskēs paņemt ķīlniekos bērnudarzu un apmaiņai pieprasīt vienu miljonu latu un brīvību tiem zēniem! Ko tad darīs prezidents?

Par slepkavu apžēlošanu. Atklati sakot, nevienam, pat Valsts prezidentam, nav tiesību kaut ko lemt un piedot citu vieta. Ja neskaitam Dieva sodu, lemšana ir tikai noslepkavota ģimenes tiesa. Vienīgi viņiem ir tiesības izšķirt – apžēlot slepkavu vai nošaut. Jo sirdi plosošas sapes ir tikai viņiem. Neliekuļosim, nemanīsimies – mums nevienam nav dots sveša cilvēka sapes dziļi just! Ja, uzzinot sēru vēsti par kada nelaimīga navi, mēs uz īsu brīdi aiz cieņas un pieklajības pieklustam, varam sataisīt seju skumja grimasē, nolikt ziedus utt., bet tas arī ir viss – pēc paris stundam jau jautri tērzējam un kartojam savas lietas. Tikai nogalēta tuvinieki būs tie, kas neko nespēs aizmirst, kas raudas, pardzīvos, izmisuma nosirmos un diendiena mēros ceļu uz kapsētu pie sava mīļota Tiem, nevis prezidentam sapēs visu mūžu!

Japiekrīt arī «Neatkarīgaja avīzē» A. Seiksta teiktajam, ka navessods ir atriebība. Ir vai nav gatava tam sabiedrība, ir tikpat naivi jautat ka, vai Rīga ir gatava. Cilvēka «sēž iekša» vardarbības kare. Nevainojami precīzi ir macītaja J. Rubeņa teiktais, ka ļaunums vairo ļaunumu. Arī sodu vainīgajam jaļauj izciest. Nez kadēļ nerunajam, cik slepkavu atrodas brīvība, kuri varētu tikt sodīti ar navi. Desmit vai pat simti. Rēķina, cik slepkavību gada paliek neatklats, bet diemžēl nerēķina, ka bezvēsts pazudušie arī varētu būt nogalinati.

Nevar pieņemt svarīgu lēmumu, ja to risina «tramvaja» sarunu līmenī, izsakoties precīzak, – ja ņem vēra blakus paradības, izņēmumus. Šeit ir aksioma: izlemjot, drīkst vai nedrīkst atņemt dzīvību otram, ievērojot šaja risinajuma tikai vienu – fizioloģisko – būtību bez blakus apstakļiem. Piemēram, vai visas valstīs navessods spēj iespaidot atturēties no slepkavībam ļoti ievērojami? Ja nav precīzas atbildes, eksperiments nav izdevies.

Var jau parbaudīt arī citus variantus. Teiksim, vai likumiska dzīvības atņemšana citos rada vai nerada recidīvu domašanu, atļautības izjūtu, ka dzīvība nav svēta. Katra cilvēka esot divi cilvēki. Un, stavot uz robežas starp labo un slikto, ļauno, mēs tomēr nedrīkstam pavērt ceļu likumiskai vardarbībai.

Navessodam nav nedz fizioloģiska, nedz morala vai pat filozofiska pamatojuma.

Navessoda pastavēšanas aizstavju galvenais arguments ir, ka, šo soda mēru atceļot, valstī pieaugs kriminalitate. Tapat viņi saka, ka sabiedrība navessoda atcelšanai nav gatava. Tomēr jau pieradīts, ka navessoda pastavēšana vai atcelšana neietekmē kriminalitates līmeni. Navessods nav sods. Sods ir atmaksa par parkapumu un apstakļu radīšana, lai noziedznieks varētu laboties. No šīs teorijas viedokļa navessods ir tīra atriebība. Šada soda atcelšanu nemotivē ar eirointegraciju, bet gan ar sabiedrības humanizaciju. Nežēlību arstējot ar nežēlību, var nonakt tikai strupceļa. Sabiedrība navessoda atcelšanai nekad nebūs gatava, ja politiķi būs tikai populisti. Politiķiem jabūt talredzīgakiem un jaspēj pieņemt arī nepopularus lēmumus. Ja navessodu saglabasim, mūs Eiropa nenosodīs, nebūs nekadu demaršu vai izslēgšanas no kadas organizacijas. Par mums vienkarši domas, ka esam citadi, un no mums novērsīsies. 6. protokolu par navessoda atcelšanu mēs vēl neesam ratificējuši un šaja jautajuma Eiropai velkamies astē. Turklat navessods ir neatgriezenisks, un nevienam nav garantijas, ka tiesa, piespriežot šadu soda mēru, nekļūdas. Ta ka navessods Latvija piespriests nedaudziem noziedzniekiem, uzskatu, ka trīs cilvēku uzturēšana mūža ieslodzījuma ir mazaks ļaunums neka, nedod Dievs, nevainīga cilvēka nošaušana. Jau šodien divus trīs cilvēkus iespējams izolēt un garantēt, ka viņi no apcietinajuma neizbēgs.

Laikam Latvija patiešam ir traģiska zeme. Ne tik sen bija Talsu traģēdija, tagad – Gulbene. Noziedznieks noķerts, jasoda. Bet ka? Navessods ir amorals, cilvēktiesības ar to tiek parkaptas. Taču vai cilvēks, izdarīdams ŠADAS slepkavības, automatiski neizsvītro sevi no cilvēku vidus? Varbūt, ka te ir izeja?

Tiesas lēmums par izsvītrošanu no cilvēku vidus un ierakstīšana traku dzīvnieku statusa ar visam no ta izrietošajam sekam. Vai tas nebūtu pelnīts sods? Un, galvenais – nevienam cilvēkam vairs nepiespriedīs navessodu! Maniakals slepkava, terorists, cilvēku nolaupītajs, algots slepkava ir pelnījuši tikai šadu sodu. Tada ir mana parliecība – trakumsērga nav arstējama, tapat ka kanibalisms, bet cilvēks, kas nogalina citus tikai sava prieka pēc, vairs nav cilvēks. Tur nav, ko glabt.