Satversmē un citos tiesību aktos paredzētas tiesību uz darbu garantijas

IEVADS

Cilvēktiesību jēdziens ir ļoti plašs un liela mēra to varētu raksturot ka konstitucionalisma pamatu, jo cilvēki vienmēr ir vēlējušies būt aizsargati no savu tiesību apdraudējumiem, ko varētu radīt valsts vai arī citi cilvēki. Cilvēktiesību sakuma attīstības posma – 17; 18. gs.- cilvēktiesību izpratne atšķīras no tas izpratnes, kas valda mūsdienu sabiedrība. Jau 1920 g. Satversmes sapulce bija iecerējusi ieviest Satversmē cilvēktiesību ( cilvēka pamattiesības un pienakumi ) daļu, taču trešaja lasījuma šis projekts neguva atbalstu un līdz ar to Satversmē iekļauts netika. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Augstaka padome 1991. gada 10. decembrī pieņēma īpašu konstitucionalo likumu – cilvēka un pilsoņa tiesības un pienakumi, kas darbojas līdz laikam, kad 1998. g. Satversme tika papildinata ar 8. nodaļu – cilvēka pamattiesības, kas garantē tadu cilvēktiesību ievērošanu ka tiesības uz dzīvību, brīvību un personisko neaizskaramību, tiesības uz īpašumu, tiesības uz darbu un atbilstošu darba samaksu u. c. tiesības, taču tuvak tiks skatīti un analizēti darba tiesību jautajumi attiecība uz tam garantijam, kas paredzēti Satversmē un citos tiesību aktos. Pie galvenajiem tiesību aktiem, kas Latvija nosaka cilvēktiesības kopuma var minēt Eiropas cilvēktiesību konvenciju un Latvija - LR Satversmes 8. nodaļu. Svarīgi starptautiski cilvēktiesību instrumenti ir ”Visparēja Cilvēktiesību deklaracija”, starptautiskais pakts “Par pilsoņu un politiskajam tiesībam” un starptautiskais pakts “Par ekonomiskajam, socialajam un kultūras tiesībam” u. c. dokumenti.

Satversmē un citos tiesību aktos paredzētas tiesību uz darbu garantijas

Latvija indivīda rīcība esošas tiesības atrodamas dažados tiesību aktos, kas papildina viens otru un arī daļēji parklajas.[1] Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļa pavisam var atrast 4 pantus, ko var attiecinat uz darba tiesību aizsardzību. Tie ir Satversmes 106; 107; 108; un 109; pants, kuros atrunati darba tiesību aizsargajoši jautajumi. Latvijai nozīmīgi ir tadi cilvēktiesību aizsargajoši dokumenti ka Eiropas cilvēktiesību konvencija un ANO Visparēja Cilvēktiesību deklaracija, kura iekļautas arī tiesības uz darbu garantijas.

Latvijas Republikas Satversmē iekļautas tiesības uz darbu garantijas papildina un aizsarga Latvijas Darba likumu kodekss. Piemēram, Latvijas Republikas Satversmē ir teikts, ka ikvienam ir tiesības izvēlēties nodarbošanos un darba vietu atbilstoši savam spējam un kvalifikacijai. Līdzīgas garantijas mums sniedz arī Visparējas Cilvēktiesību deklaracijas 23. panta 1. daļa – “Ikvienam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstakļiem un uz aizsardzību pret bezdarbu. Ikvienam – tas nozīmē, ka visi ir vienlīdzīgi savas tiesības un, ka nedrīkst pastavēt diskriminacija. To nosaka arī Diskriminacijas (Nodarbinatība un profesijas) konvencijas 1. pants 1. Šīs konvencijas mērķim termins “diskriminacija” ietver: a) Jebkada veida atšķirību, izslēgšanu vai priekšrocību, kas noteikta, pamatojoties uz rasi, adas krasu, dzimumu, reliģiju, politiskajiem uzskatiem, nacionalo vai socialo izcelšanos, kas atņem vai ierobežo vienlīdzīgas iespējas vai attieksmi nodarbinatība vai amata. Līdzīgs formulējums ir atrodams arī Darba Likumu kodeksa 1. panta. Kaut gan likuma ir noteikts, ka visi ir līdztiesīgi, praksē tas ne vienmēr ta arī ir. Sevišķi to var attiecinat uz vecuma cenzu, jo darbu joprojam grūti ir atrast pirmspensijas vecuma ļaudīm, respektīvi, cilvēkiem pēc gadiem 40, jo parsvara visur tiek meklēti gados jauni cilvēki ar jau uzkratu darba pieredz un atbilstošu izglītību.

Darbinieku tiesības uz atbilstošu atalgojumu

Savukart LR Satversmes 107. pants nosaka, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazaka par valsts noteikto minimumu, ka arī tiesības uz iknedēļas brīvdienam un ikgadēju apmaksatu atvaļinajumu. Arī ANO Visparējas Cilvēktiesību deklaracijas 23. panta 3. daļa nosaka, ka “ katram stradajošam ir tiesības uz taisnīgu un pienacīgu darba algu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi viņam un viņa ģimenei. Nepieciešamības gadījuma ta japapildina ar citiem socialas nodrošinašanas līdzekļiem.” Kaut gan arī LR Darba Likumu kodeksa 83. pants nosaka, ka “Minimala mēneša darba samaksa normala darba laika ietvaros pamatdarbība nedrīkst būt mazaka par Latvijas Republika attiecīgaja laika posma valsts noteikto iztikas minimumu[2] , to statuss nav tik saistošs ka tas ir noteikts Visparēja Cilvēktiesību deklaracija, jo reali ar LR noteikto iztikas minimumu nav iespējams nodrošinat “cilvēka cienīgu dzīvi”. LR ir vērojama situacija, ka lielai daļai stradajošo oficiali tiek maksata LR noteikta minimala darba alga, bet neoficiali parējo samaksu par savu darbu viņi saņem “ aploksnēs”. Darba devēji praktizē šadu darba samaksas metodi, lai izvairītos no parlieku lielajiem nodokļu maksajumiem, un par nožēlu jaatzīst, ka tas arī izdodas, jo LR likumdošana no šadas darba devēju rīcības darbiniekus neaizsarga.

Darbiniekiem ir tiesības prasīt samaksu par virsstundu darbu, jo ka teikts Darba Likumu kodeksa 93. panta “Par virsstundam samaksa ne mazak ka divkarša darbiniekam noteiktas stundas vai dienas algas likmes apmēra, bet DLK 95. panta teikts, ka par nakts darbu samaksa ne mazak ka pusotrkartīga darbiniekiem noteiktas stundas vai dienas algas likmes apmēra, saskaņa ar likumdošanas aktiem un darba koplīgumu, taču ir zinami gadījumi, ka arī šīs likumdošanas normas tiek apietas un darba devējs izvairas no samaksas par virsstundu darbu vai arī izmantojot darbinieka neziņu neiekļauj to darba līguma, jo konkrēto virsstundu darba samaksu nosaka darba līguma vai darba līguma pusēm vienojoties un darbinieks savukart, baidoties zaudēt darbu vai arī nezinot savas tiesības, ar šo faktu samierinas.

Diskriminacija darba vieta, tas aizliegums LR Satversmē un citos tiesību aktos

LR Satversmē ir teikts, ka “cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkadas diskriminacijas” ( 91. pants) un “ka ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu ( 101. pants). To paredz arī Visparējas cilvēktiesību deklaracijas 23. panta 2. daļa: Ikvienam bez jebkadas diskriminacijas ir tiesības uz vienadu atlīdzību par līdzvērtīgu darbu. Arī Starptautiskais pakts “Par pilsoņu un politiskajam tiesībam” garantē visiem vienadas tiesības. Pakta 2. daļas 3.panta noradīts:

Ša pakta dalībvalstis apņemas vīriešiem un sievietēm nodrošinat vienlīdzīgas tiesības, izmantot visas šaja pakta paredzētas pilsoņa un politiskas tiesības.

Vienlīdzīgas cilvēktiesību baudīšanas un nediskriminacijas princips ietver sevī visu kategoriju un paaudžu tiesības. Tas ir noteikums, kas likts pamata ANO uzsvaram , piemēram, sieviešu diskriminacijas likvidēšanu. Virkne cilvēktiesību dokumentu satur striktu normu par sieviešu līdztiesīgo statusu un cilvēktiesībam – pietrūkst to īstenojuma dzīvē[3].Pamatojoties uz “Dienas Biznesa” darba tirgus iknedēļas tematisko pielikumu, kura teikts, ka Latvija vīriešiem vidēja neto darba alga, ir par 30% lielaka neka sievietēm (ta liecina pētījuma Darba Dzīves barometrs dati ), var secinat, ka zinama mēra diskriminacija tomēr pastav, lai gan arī Konvencija par visu diskriminacijas formu likvidēšanu attiecība uz sievietēm 1. daļas 2.panta e) apakšpunkts nosaka: “Veikt visus attiecīgos pasakumus, lai likvidētu diskriminaciju attiecība uz sievietēm no jebkadas personas vai uzņēmuma puses.

LR Satversmē un citos tiesību aktos paredzētas darbinieku tiesības uz iknedēļas brīvdienam un atvaļinajumu

LR Darba Likumu kodekss nosaka tiesības uz iknedēļas brīvdienam un ikgadēju apmaksatu atvaļinajumu, ko garantē arī LR Satversme. Darba Likumu kodeksa 61.panta ir teikts, ka “Ja ir piecu dienu darba nedēļa darbiniekam piešķir divas brīvdienas nedēļa, bet ja ir sešu nedēļu darba nedēļa – vienu brīvdienu. Visparēja brīvdiena ir svētdiena. Ja ir piecu dienu darba nedēļa otru brīvdienu, ja ta nav noteikta ar likumdošanu, nosaka uzņēmuma, iestades vai organizacijas darba grafiks. Abas brīvdienas parasti piešķir pēc kartas. Izņēmuma gadījumus paredz LR Darba Likumu kodeksa 62; 63. pants, kuros sakara ar iedzīvotaju apkalpojošam sfēram vai ar darbiniekiem, kuros nav iespējam partraukt ražošanu, darbiniekam tiek dota cita brīvdiena. Īpaši izņēmuma gadījumi ir paredzēti LR Darba Likumu kodeksa 66. panta, kad atļauts atsevišķus darbiniekus iesaistīt darba brīvdienas un , kas atrunati arī LR Satversmes 106. panta. Šaja gadījuma runa ir par iesaistīšanu katastrofu un to seku likvidēšana un nodarbinašana saskaņa ar tiesas nolēmumu. Citos gadījumos piespiedu darbs ir aizliegts, ka to nosaka Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pirmas sadaļas , ceturta panta, otra daļa – “Nevienam cilvēkam nedrīkst likt veikt piespiedu vai obligatu darbu” un LR Satversmes 106. pants.

Kas attiecas uz darbinieku tiesībam uz ikgadējiem atvaļinajumiem, tad pamatojoties uz DLK 69.pantu “Visiem darbiniekiem piešķir ikgadējos atvaļinajumus saglabajot darba vietu (amatu) un vidējo izpeļņu”. Ikgadēja minimala atvaļinajuma ilgums noteikts ne mazak par 4 kalendara nedēļam, neieskaitot svētku dienas. Četras kalendara nedēļas, tas ir, 28 kalendara dienas. Ja šaja perioda iekrīt svētku dienas, atvaļinajums attiecīgi pagarinams bez papildus apmaksas.[5] DLK paredz arī papildatvaļinajumus piešķiršanu

darbiniekiem, kuri ilgstoši strada pie darba devēja;

darbiniekiem, kuri strada nakts laika, maiņas;

darbiniekiem ar nenormētu darba dienu;

Arī Visparēja cilvēktiesību deklaracija paredz, ka ikvienam ir tiesības uz atpūtu un brīvo laiku, ieskaitot sapratīgu darbdienas ierobežojumu un apmaksatu periodisku atvaļinajumu. Papildatvaļinajumu ilgumu un piešķiršanas kartību nosaka darba koplīguma, bet ja koplīgumu neslēdz - rakstveida vienošanas starp darba devēju un darbinieku arodorganizaciju vai darba devēju un darbinieku, ja arodorganizacijas nav.

Darbinieku tiesības uz koplīgumu

Viens no darba tiesību aizsardzības un īstenošanas garantiem un svarīgakais darba apstakļu uzlabošanas līdzeklis ir kolektīvie līgumi. Līdzas likumiem šie līgumi tiesiski regulē darba apstakļus. Tirgus ekonomikas valstu darba likumos īpaši detalizēti izstradati noteikumi par pieņemšanu darba un atlaišanu. Starptautiskas darba tiesības prasa, lai no darba atbrīvojot, tiktu ievērots “socialas izvēles princips” ,tas ir, atlase būtu taisnīga. Darba vietas saglabašana priekšroka jadod tiem, kuri visilgak strada attiecīgaja uzņēmuma, tiem, kuru aprūpē ir bērni, invalīdi vai citadi darbnespējīgi tuvinieki.[7] Arī LR Satversmes 108. pants garantē tadu cilvēktiesību ievērošanu ka tiesības uz koplīgumu, tiesības streikot, turpretī tiesības streikot negarantē Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kas ir viens no galvenajiem tiesību aktiem, kas Latvija nosaka cilvēktiesības. Jaievēro, ka indivīds var atsaukties uz to aktu, kas garantē viņam lielakas tiesības, taču konvenciju rangs tomēr ir zemaks par Satversmes rangu. Tajos gadījumos, kur tas saskaņa ar attiecīgo konvenciju tekstiem ir iespējams, katram ir tiesības tieši, bez attiecīgas nacionalas likumdošanas starpniecības atsaukties uz attiecīgo konvenciju.

Darba Likumu kodeksa 8. pants – Darba koplīguma puses un ta noslēgšana, nosaka, ka “ Darba koplīgums ir vienošanas, ko likuma noteiktaja kartība reģistrēta darbinieku aroda organizacija vai darbinieku pilnvaroti parstavji, ja šadas organizacijas nav slēdz ar darba devēju par darbu, ta samaksas un socialas aizsardzības nosacījumiem.

Būtiskas ir LR Darba Likumu kodeksa 8. panta noteiktas garantijas- “Darba devējs nav tiesīgs atteikties slēgt saskaņotu darba koplīgumu”. Diemžēl atkal ir zinami gadījumi, kad darbinieki strada bez darba līguma, līdz ar to zaudējot tiesības gūt atlīdzību darba gūtas traumas vai citu līdzīgu apstakļu dēļ, bet socialas garantijas varētu būt, ja darbinieks ar darba devēju būtu noslēdzis darba līgumu, jo saskaņa ar DLK 25. pantu “ Darba devējs nav tiesīgs prasīt, lai darbinieks izpildītu darba līguma neparedzētu darbu,” taču ja līguma nav, šadas tiesības var arī nebūt, bet līguma noslēgšanas gadījuma DLK paredz to, ka darba devējs var atlaist darbinieku tikai likuma paredzētajos gadījumos un ievērojot likuma noteikto kartību.[11] No iepriekšminēta var secinat to, ka zinot savas tiesības darbinieks var sevi aizsargat no darba devēja patvaļīgas rīcības. Tatad darbiniekam stajoties darba ir tiesības prasīt, lai tiktu noslēgts koplīgums, kas sniedz garantijas darbiniekam un aizsarga viņa tiesības un likumīgas intereses. Ja darbinieka tiesības ir parkaptas, tad DLK 250. pants – Darba devēju un amatpersonu atbildība par darba likumdošanas parkapšanu nosaka, ka ”Darba devēji ka arī valsts un pašvaldību uzņēmumu, iestažu un organizaciju amatpersonas, kas vainīgas darba likumdošanas aktu un darba aizsardzības noteikumu parkapšana darba koplīgumos paredzēto saistību neizpildē vai darbinieku aroda organizacijas darba kavēšana, ir atbildīgi LR likumdošanas noteiktaja kartība.

Darbinieku tiesības apvienoties arodorganizacijas, tiesības streikot

Pie Satversmē iekļauto cilvēktiesību garanta pieder arī tiesības streikot (to nosaka LR Satversmes 108. pants ) ka arī tiesības izveidot arodbiedrības. Turklat valsts aizsarga arodbiedrību brīvību. DLK 229. panta ir teikts: “ Darbiniekiem ir tiesības apvienoties arodu organizacijas pēc profesiju, nozaru un teritoriala principa vai citiem principiem. Aizliegta jebkura rīcība, kuras mērķis ir tieši vai netieši pakļaut darbinieku aroda organizacijas valsts, pašvaldību vai citam iestadēm vai arī kavēt likuma un statūtos paredzēto šo organizaciju darbību. ANO un Starptautiskas Darba organizacijas dokumentos cilvēktiesību līmenī tiek atzīta arodbiedrību tiesību triade: asociaciju tiesības, tas ir, tiesības apvienoties arodbiedrības, tiesības uz kolektīvajam sarunam ar administraciju, tiesības streikot. Likumīgs streiks tiek atzīts par pēdējo konflikta risinašanas līdzekli, kas lietojams, kad visi parējie ir jau izsmelti.[12] Arī Visparējas Cilvēktiesību deklaracijas 23. panta 4. daļa ir teikts, ka “Katram ir tiesības dibinat arodbiedrības un iestaties tajas savu interešu aizsardzībai.” Pēc LR neatkarības atjaunošanas arodbiedrību aktivitate ir mazinajusies, jo ne visas darba vietas arodbiedrības ir. Par vienu no aktīvakajam arodbiedrību organizacijam var uzskatīt skolotaju arodorganizaciju, kas cīnas par savam tiesībam.

Satversmē un citos tiesību aktos paredzētas darbinieku tiesības uz socialajam garantijam

Satversmes 109. pants paredz to, ka “ Ikvienam ir tiesības uz socialo nodrošinajumu vecuma, darba nespējas, bezdarba vai citos likuma noteiktajos gadījumos. Aizsardzību bezdarba gadījuma paredz arī jau iepriekšminētais Visparējas cilvēktiesību deklaracijas 23. panta, 1. gaļa, taču visuma var secinat, ka Latvija socialais nodrošinajums nav attīstīts līdz tadai pakapei, lai nodrošinatu iedzīvotajus ar socialajam garantijam. Manuprat samēra lielas problēmas ir ar socialo nodrošinajumu darba nespējas gadījumos, darba devēju patvaļīgas rīcības dēļ, netiek maksats socialais nodoklis par darbinieku, kura rezultata , ja cilvēks zaudē darba spējas viņš nav nodrošinats ar socialajam garantijam. Tas pats notiek, ja nav noslēgts darba līgums un nav maksats soc. nodoklis, jo tiesības saņemt veselībai nodarīta kaitējuma atlīdzību no darba devēja līdzekļiem ir tikai tam personam, kuras ir darba attiecības un ir bijis noslēgts darba līgums. Ja darbiniekam ir bijis noslēgts darba līgums ar darba devēju, bet darba devējs nav veicis soc. atskaitījumus soc. budžeta, tad šaja gadījuma darbinieks ir tiesīgs saņemt veselībai nodarīta zaudējuma atlīdzību no soc. apdrošinašanas aģentūras, bet soc. aģentūra tiesas ceļa šos izdevumus piedzen no darba devēja.

Bezdarbniekiem savukart ir tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu ka arī bezdarbniekiem ir tiesības uz profesionalo apmacību vai parkvalificēšanos ne mazak ka vienu reizi divos gados ar nodarbinatības valsts dienesta norīkojumu , ja viņš:

Nevar atrast darbu tapēc, ka viņam trūkst profesionalo zinašanu

Nevar atrast darbu iepriekš apgūtaja profesija, specialitatē

Ir zaudējis profesionalas iemaņas.

Taču neraugoties uz to, ka tiek piedavata šada iespēja parkvalificēties, problēma atrast darbu joprojam pastav it sevišķi to var attiecinat uz pirmspensijas vecuma cilvēkiem.

Visparējas Cilvēktiesību deklaracijas 25. pants paredz tiesības uz materialo nodrošinajumu vecumdienas. pensionari, kas nesaņem darba apdrošinašanas pensiju, jo algotu darbu nav stradajuši, no soc. nodrošinašanas fondiem saņem vecuma pabalstus. Tiesības uz vecuma pensiju ir sievietēm un vīriešiem, kuri sasnieguši valsts noteikto pensijas vecumu un kuru apdrošinašanas stažs nav mazaks par 10 gadiem.

Secinajumi

Cilvēktiesības var definēt ka cilvēkam neatņemamas pamattiesības un pamatbrīvības, kas izsaka pašcieņas, brīvības un labklajības vajadzības attiecības ar valsti. Latvijas Republika cilvēktiesību garantijas nosaka Satversmes astota nodaļa , Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kas praktiski seko tūlīt aiz Satversmes u. c. starptautiskie dokumenti. Taču to, ka Satversmē un LR Darba likumu kodeksa iekļautas darba tiesību aizsargajošas normas nefunkcionē pietiekoši efektīvi, pierada fakts, ka liels daudzums cilvēku strada, piemēram, bez darba līguma vai arī tads fakts, ka daudzos gadījumos darba devējs nemaksa socialo nodokli par darbinieku. Neraugoties uz to, ka LR ir pievienojusies dažadam starptautiskam konvencijam ka, piemēram, Visparēja Cilvēktiesību deklaracija, Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kas skar arī darba tiesību aizsargajošus jautajumus, tomēr jasecina, ka darbinieki LR nesaņem pietiekošas socialas garantijas, ko var uzskatīt par būtisku trūkumu darba tiesību aizsardzības mehanisma, taču valsts garantē, ka katrs indivīds var atsaukties uz to aktu, kas garantē viņam lielakas tiesības ka , piemēram jau iepriekšminēta Visparēja Cilvēktiesību deklaracija, Eiropas cilvēktiesību konvencija un citi starptautiskie dokumenti, kuriem Latvija pievienojusies, tada veida paplašinot savu tiesību apjomu.

Izmantotie avoti

Cilvēktiesību likumdošanas aktu un informatīvo materialu krajums R: LR 6 Saeimas cilv. tiesību un sabiedrisko lietu komisija

Cilvēktiesību īstenošana Latvija: tiesa un administratīvais process

Cilvēka tiesības / Starptautisko līgumu krajums 1sējums “Universalie līgumi” R: Ņujorka un Ženēva, 94. gads

Cilvēktiesību žurnals 2/ 96. gads

Ievads politika R: “Zvaigzne ABC”, 98. gads

Latvijas Darba Likuma kodeksa komentari R: Firma “AFS”, Rīga, 97. gads

Latvijas Darba Likumu kodekss

Starptautisko dokumentu krajums R: ”Zvaigzne”, 92. gads, Rīga

J. Bojars “Starptautiskas tiesības” R: “Zvaigzne ABC”