Referats

Starptautiskajas privattiesības

Laulību šķiršana, arzemēs šķirtu laulību atzīšana un atkal apprecēšanas starptautiskajas privattiesības

Saturs

Ievads 3

Laulību škiršana 5

Iekšzemes iedzīvotaju šķiršana:

Arzemnieku šķiršana, kuri pieder vienai un tai pašai valstij. 6

Arzemnieku šķiršana, kuru pastavīga dzīves vieta ir viena un ta pati arvalsts. 7

Laulības šķiršana starp laulatajiem no kuriem vienam pastavīga dzīves vieta ir Šveice, bet otram arvalsts. 7

Laulības šķiršana pilsoņa un nepilsoņa stapa 7

Arvalstīs šķirtu laulību atzīšana. 9

Atkalapprecēšanas pēc šķiršanas. 11

Hagas konvencija par laulības šķiršanu atzīšanu un šķiršnos no 1970 gada 1. Jūnija. 12

Arzemēs šķirtu laulību atzīšana. 13

Konvencijas spēka esamības robežas. 13

Laulības šķiršanas starptautiskas piekritības piesaistes momenti.  14

1.Pastavīga uzturēšanas 14

2. Nacionalitate (Art. 2 Ziff. 3, 4 un 5) 15

Pretprasība  16

Parbaude pēc laulības šķiršanas atzīšanas valsts. 17

Parbaude vai šķiršanas valstij šī lieta ir piekritīga  17

Pielietota likuma parbaude. 17

Ordre public (Art. 8-10, 12) 19

Visparīgi par ordre public saglabašanu 19

Aizstavības tiesību aizsardzība 20

Nesavienojamība ar iepriekšējiem lēmumiem. 20

Litispendence (Art. 12) 21

Tiesību sistēmu daudzveidība 21

Hagas konvencijasc attiecības ar citiem tiesību avotiem  21

Atkalapprecēšanas 22

Ievads

Ģimene ir cilvēku sabiedrības pamats. Pamatu ģimenei veido laulības. Ka dīglim laulībam ir liela ietekme uz labuma došanu cilvēku sabiedrībai un arī uz tas samaitašanu.Tadejadi ieinteresētas puses nav tikai laulatie, bet gan visa sabiedrība kopuma. Daudzkart publiskas intereses ir nostadītas priviliģētaka pozīcija ka privatas. No ta arī izriet tas, ka valsts uzliek lielakus ierobežojumus laulību slēgšana neka visparējajas līgumtiesības.Tapēc laulību tiesības bieži nakas saskarties ar piespiedu ierobežojumiem. Ne mazums valstu cenšas savus pilsoņus laulību lietas pakļaut iekšzemes tiesībam. Tas viegli var novest pie konflikta ar arzemju tiesību sistēmam. Dažas valstis šaja aspekta iet vēl talak un atzīst tikai un vienīgi vienousēju šo lietu piekritību saviem likumiem un pilnība ignorē citas valstis; šada situacija konflikta iespēja palielnas.

Sabiedrības intereses izraisošie faktori ir ne tikai laulību slēgšanas un šķirsanas formala puse, bet arī no šo darbību izrietoša materiala puse, kas likuma ir izsmeļoši regulēta. Tadejadi lielaka daļa eiropas valstu laulības šķiršana pieprasa ievērojamu valsts organu līdzdalību. Taču pastav valstis arpus Eiropas, it īpaši tuvajos un talajos Austrumos, kuras nepieprasa valsts organu iejaukšnos laulību šķiršana. Šada veida šķirta laulība rietumu zemēs bieži netiek atzīta; arī tas var būt par iemeslu konfliktam.

Vēl joprojam eksistē valstis, kuru laulību tiesības balstas pamata uz reliģiju. Laulības šajas zemēs tiek uzskatītas ka svētais sakraments un tadejadi ir noteiktas ka nešķiamas. Šīs valstis ne tikai aizliedz laulību šķiršanu iekšzemē un neatzīst arvalstīs šķirtas laulības, bet tas aizliedz daudz vairak arī atkal laulašanos. Šada tiesiska kartība ir pretruna ar lielako daļu Eiropas valstu, kuram laulību izbeigša nozīmē to šķiršanu. Šī ir vēl viena kolīziju iespēja.

Starptautiskas laulību tiesības ir viens no lauciņiem, kura vislabak izpaužas pretstats starp valsts piederības principu un dzīvesvietas principu.Valstis, kuras vadas pēc nacionalitates neatzīst laulības šķiršanas, kuras ir šķirtas vadoties no dzīvesvietas principa (arī otradaks spriedums ir spēka). Šis aspekts ir vēlviens kolīziju piemērs.

Šīs pretrunas dažadu tisisko kartību starpa var novest sitūacija, kad laulības nav ne īsti tiesiska spēka nedz arī šķirtas, kas izraisa ne mazums sabiedriskas un tiesiskas problēmas. Tadejadi dažadu valstu atšķirīga pieeja šo jautajumu risinašana noved pie ta, ka laulību dalībnieki tiek “mudinati” piemeklēt sev izdevīgakas arzemju tiesību normas, lai apietu sakotnēji pielietojamas normas. Visas šīs problēmas likumdevējiem un tiesam rada virkni problēmas, kuras ir grūti risinamas.

Talakaja darba tiks apskatītas šveiciešu, vacu un angļu tiesības šaja joma. Par izejas punktu tiks ņemtas šveiciešu tiesības. Tadejadi problēmu risinajums pirmam kartam tiks veikts izejot no šveiciešu tiesībam. Šadas darba metodes pamata ir tas, ka, piemēram, kada problēma šveices tiesības ir sarežģīta un tapēc tiek pamatīgi izskatīta, bet taja paša laika, piemēram, angļu tiesības šī problēma ir vienkarša, kur pietiek ar īsu noradi. Šis darbs vienozīmīgi nav tīrs šo valstu tiesību salīdzinajums. Taču nav novēršams atšķirīgais skatījums uz šo trīs salīdzinamo valstu tiesisko kartību, ja mums interesējoša problēma cita valstī risinama savadak vai arī citas valsts tiesiska kartība konkrēta aspekta nav salīdzinama. Dažado skatījumu uz lietam uzspiež konkrēti apskatamais jautajums.

Sekojošaja darba pirmam kartam tiks izskatīta laulibu šķiršanas problēma, arvalstīs šķirtu laulību atzīšana un visbeidzot jautajums par atkalapprecēšanos. Ka zinams laulības šķiršana izraisa vairakas izpausmes. Šaja darba akcents tiks likts pamata tikai uz šķiršanas pamatizpausmi, tas ir laulības izbeigšana un tam ka sekas laulībspējas atkalnodrošinašana. Blakus izpausmes tiks atstatas neapskatītas.

Pirmaja nodaļa runa būs par iekšzemē pasludinamam laulības šķiršanam. Šveices NAG šo problēmu nav pilnība atrisinajis un tas atsaj vairakus jautajumus atklatus. Šveices fedrala tiesa, kas būtība varētu aizpildīt baltos plankumus NAG, līdz šai dienai nav bijusi iespēja izkatīt visus iespējamos gadījumus starptautiskaja laulību šķiršana. Sekas tam ir tas, ka atsevišķas lietas ir javadas pēc analoģijas un vai arī pēc Šveices starptautiskas laulības šķiršanas tisību principiem un pēc visparēja taisnīguma principa, lai būtu iespēja rast lieta apmierinošu spriedumu.

Attiecība uz starptautiskam laulību šķiršanas lietam Šveice pamata vadas no Pilsonības. Šīs princips nosaka pirmam kartam pielietojamo likumu. Lai noteiktu starptautisko Šveies tiesas piederību svarīga bez pilsonības ir arī patstavīga dzīves vieta (vacu tiesības pastavīga uzturēšanas vieta, angļu tiesības Domicils ). Pie tam nozīme ir arī tam vai runa ir par prasītaja vai apsūdzēta dzīves vietu; laulato nostajai arī ir izšķiroša loma. Šaja nodaļa tapēc tiks izskatīti lalību šķiršanas gadījumi, kuros tiks izmantoti šie jēdzieni, lai konstatētu un pēc tam rastu iespējamo problēmas atrisinajumu.

Otraja nodaļa tiks izskatīta problēma attiecība uz arvalstīs šķirtu laulību atzīšanu. Izņemot vienu izņēmumu Šveices NAG šo problēmu neregulē. Vai šī klusēšna nozīmē, ka likumdevējs noteikumus par starptautiskajam laulības šķiršanam grib parnest atbilstoši arvalstīs izdarītajam laulību šķiršanam? No darba izdarīta pētījuma izriet, ka ta ir. Šaja nodaļa izmantojot pirmas nodaļas shēmu tiks izskatīta starptautisku laulību šķiršanas atzīšana. Šīs nodaļas nobeguma tiks pievērsta uzmanība dubultpilsonībai un laulību šķiršanai privata karta.

Trešas nodļas tēma ir atkalaprecēšanas. Šeit aprobežosimies ar jautajumu vai šķiršanas rada iespēju atkal apprecēties. Talakajiem laulību noslēgšanas nosacījumiem šeit nepievērsīsimies.

Noslēguma tiks veikts neliels ieskats Hagas konvencija par laulības šķiršanu atzīšanu un laulības šķiršanas no 1970 gad, lai redzētu ka iepriekšējajas nodaļas apskatītas problēmas ir atrisinatas Hagas starptautisko privattiesību konferencē.

Laulību škiršana

Šeit apskatīsim laulību šķiršanu ņemot vēra: dzīves vietu, pastavīgas uzturēšanas vietu un tamlīdzīgus elementus, laulatajiem, kuri ietver arvalstu elementu iekšzemes tiesas priekša. Novērtēšanai tiesai janoskaidro vai ta ir laulības šķiršanas lieta starptautiski piedrīga, lai pēc tam par pamatu ņemot piesaistes punktus noteiktu piemērojamo likumu. Šaja sadaļa netiks izskatīti jautajumi par lietam, kas ir iekšzemē piederīgas (bez arvalsts elementa) un netiks arī izskatīta konrētas materialas normas piemērošana.

Kamēr vacu un šveiciešu tiesības abas problēmas, respektīvi, starptautiska piekritība un piemērojamas tiesības ir neatkarīgi viens no otra regulēti, anglijas tiesības pēdējais ir atkarīgs no pirma. Šveices NAG satur nosacījumus gan par starptautisko piederību gan par piemērojamam tiesībam. Vacija uz jautajumu par starptautisko piekritību atbildi sniedz ZPO, kamēr par piemērojamam tiesībam -vacu EGBGB. Anglijas tiesības turpretī galveno uzsvaru liek uz starptautiskas piederības regulēšanu un pielieto tadejadi lex fori.

Kas attiecas uz starptautisko piederību, NAG orientējas uz pušu lomu. Vēra tiek ņemts tikai prasītaja dzīves vieta vai nacionalitate, apsūdzētais netiek ņemts vēra. Pilnīgs pretmets šveices kartībai ir vacijas DZPO, kura nav nozīmes pušu lomai, tiek ņemts vēra gan prasītajs gan apsūdzētais. Piesaiste tiek rasta izmantojot viena no dalībnieku pastavīgo dzīves vietu vai arī nacionalitati. Anglijas tiesības par piesaisti, lai noteiktu starptautisko piederību tiek izmantotas pamata prasītaja Domicils. Ta ka angļu tiesības sievai nevar būt patstavīgs domicils, tad praktiski vadas pēc vīra domicila. Šada nevienlīdzīga izradījas neciešma un anglijas likumdevējs vienu pēc otra ieviesa dažadus nosacījumus, kas sievietes stavokli uzlaboja.

Šveices un Vacijas tiesības attiecība uz starptautisko pikritību starptautiko laulību slēgšana vadas pamata pēc pilsonības, abas valstīs piekrīt šķirt arzemniekus, ja laulību šķiršna tiek atzīta valstī, kurai piederīgi laulatie. Angļu tiesības šis jautajums nenodarbina.

Pretmets starp pilsonības un dzīvesvietas principu izpaužas piemērojamo tiesību joma. Vacija un šveice vadas no valsts piederības likuma, anglija laulību šķiršana ir pakļauta dzīves vietas likumam.

Rodas jautajums cik tal ir lex fori jaņem vēra, kad runa ir par arzemnieku šķiršanu. Vai var šķirt arzemniekus izmantoj to likumus, neņemot vēra iekšžemes likumus? Šveices un Vacijas tiesības to uzskata par piedauzīgu rīcību, kad balstoties uz vieniem un tiem pašiem apstakļiem arzemniek tiek šķirti, bet iekšzemieši ne, tikai tapēc, ka arzemju likums to paredz. Gan Vacijas, gan Šveices likumi paredz, ka arzemniekus var šķirt, ja šķiršanu pieļauj arī iekšžemes likumi. Ka jau iepriekš minēts, Angļu tiesības tiesību piemērošana, pamata vadas no dzīvesvietas. Līdz ar citu, ka dzīvesvietas piesaistes punktu ieviešanu, ka piemēram pastavīga sievas vai vīra uzturēšanas vieta, Matrimonial Causes Act 1965, s 40 (1) (a) (b), radas jautajums vai domicila tiesības vai lexi fori ir japielieto. Strīdīgais jautajums tika izšķirts par labu lexi fori.

Iekšzemes iedzīvotaju šķiršana:

Tiesiskajos regulējumos, kas attiecas uz šķiršanas lietam starp šveiciešiem, Šveices tiesības vadas no ta, ka tas pilsoņi ir pakļauti iekšzemes tiesu varai un likumiem. Saskaņa ar Art. 7g 1 NAG arzemju šveicietim ir dota iespēja iesniegt prasību par laulības šķiršanu sava dzimtenē. Taču šo iespēju var arī neizmantot. Var šķirt arī laulību saskaņa ar Art. 7.g 3 NAG arzemēs. Šaja gadījuma Šveice atzīs šo laulību šķiršanu, ja tš atbildīs Šveices priekšrakstiem. Arzemēs dzīvijošiem šveiciešiem ir dota iespēja izvēlētis, kura valstī šķirt laulību. (Vai nu sava dzimtenē vai pastavīgaja dzīves vieta). Tatad, ja abi laulatie ir šveicieši, tad neatkarīgi no ta vai viņi dzīvo šveicē vai kur citur un neatkarīgi no ta kurš iesniedz prasību lieta izskatama pēc šveiciešu likumiem.

Arzemnieku šķiršana, kuri pieder vienai un tai pašai valstij.

Ka jau iepriekš minēts NAG pamata ir pilsonības princips. NAG šveiciešus šķiršanas lietas pēc iespējas cenšas tos pakļaut šveices tiesam un likumdošanai. Loģiski būtu arī tas, ka citu valstu pilsoņi tiktu šķirti pēc iespējas viņu valstu tiesas un pēc to likumiem. Taču ir gandrīz neiespējami visus arzemniekus, kas nolēmuši šķirties Šveicē, nosūtīt uz savu valstu tiesam. Tapēc arī pie zinamiem nosacījumiem arzemniekiem pastav iespēja izmantot šveices tiesas laulības šķiršanai.

Pie tam Šveices starptautiskas šķiršanas tiesību mērķis ir pēc iespējas novērst konfliktus ar laulato dzimtenes tiesībam. Tas gan nenozīmē, ka jabūt pilnīgai drošībai, ka arzemju tiesa atzīs spriedumu. Jabūt ir noteiktai iespējamībai, ka Šveices spriedums tiks atzīts. Pieradījumu slogs balstas uz prasītaja pleciem. Šaja gadījuma izdalamas 3 lietas:

Arzemju pilsonība

Pastavīga dzīves vieta Šveicē

Pieradījums tam, ka dzimtenes tiesa atzīs spriedumu

Lai šķirtu arzemniekus Šveicē:

Arzemniekam ir jabūt pietiekami cieši saiknei ar šveici (pastavīga dzīves vieta Šveices likumu izpratnē)

Jabūt arzemnieka sagadatiem pieradījumiem, ka spriedumu atzīs viņa dzimtenē.

Arzemnieku šķiršana, kuru pastavīga dzīves vieta ir viena un ta pati arvalsts.

Sakara ar to, ka pastavīga dzīves vieta nav Šveice, Šveices tiesai šī lieta nav starptautiski piekritīga. Šads pats risinajums būtu, ja katram laulatam būtu cita arvalsts ka pastavīga dzīves vieta.

Laulības šķiršana starp laulatajiem no kuriem vienam pastavīga dzīves vieta ir Šveice, bet otram arvalsts.

Ja prasītajs ir tas, kura pastavīga dzīves vieta ir Šveice, tad lieta tiek izskatīta ta pat ka gadījuma, ja abu laulato pastavīga dzīves vieta ir Šveice. Ja prasītajs nav Šveices pastavīgais iedzīvotajs, tad gadījums risinams ta pat ka gadījuma, kad abi ir arzemnieki. Citiem vardiem sakot nozīme ir tikai prasītajapastavīga dzīves vietai.

Laulības šķiršana pilsoņa un nepilsoņa stapa

Ka jau minēts NAG vadas pēc pilsonības principa. Ja laulaatiem ir katram sava pilsonība, tad darīšana ir ar divu valstu tiesībam. Jautajums ir pēc kuras veicama laulības šķiršana. Visparīgi iespējami 3 risinajumi:

Kumulatīvais risinajums:

Šis risinajums starptautiskas harmonijas nodrošinašanai der vislabak. Ša veida risinajuma tiek ņemtas vēra abu pilsoņu valstu tiesības. Ja ir nosacījumi, kuros vienas valsts tiesības laulību šķiršana ir noraidama, tad laulības šķiršana ir noraidama, kaut arī otra tas būtu atļauts. Kumulatīvais risinajums novērš iespējamību, ka kada no lietam iesaistītajam vatrētu neatzīt laulības šķiršanu. Šveicē šo metodi neizmanto, ja laulību šķiršana ka viens no laulatiem ir iesaistīts šveicietis (-e).

Selektīvais risinajums

Šaja gadījuma vēra ņem tikai vienas valsts likumus. Varētu tikt pielietots piemēram “maigakais” likums, tas nozīmē tas valsts likumu, kurš ir izdevīgaks un kurš arī atbilst modernakam likumdošanas tendencēm. Taču selektīva metodei ir tads mīnus, ka nav viegli izšķirties, kurš likums ir izdevīgaks. Tas var izraisīt tiesisko nedrošību.

Otra pieeja varētu būt, ka tiek ņemta vēra vīra pilsonība. (Art. 17 EGBGB). Šaja gadījuma vadas tikai pēc vīra valsts likumiem. Šī pieeja acīmredzot parkapj dzimumu vienlīdzības principu, kas modernajai pasaules uztverei nav pieņemami. Arī Hagas konference šo pieeju ir noraidījusi.

Apgriezti ir iespējama pieeja, ka likums tiek noteikts pēc, piemēram, sievas pastavīgas uzturēšanas – Matrimonial Causes Act 1965 section 40 (1) (b) vai pēc sievas pilsonības (Art. 27 3 EGBGB). Taču arī šada pieeja nav apmierinoša, jo pastav iespēja sievai uzpiest savas valsts likumus vīram šķiršanas lieta.

Vēl viena iespēja ir tada, ja ņem vēra laulības šķiršana iesaistīto pušu nostaju. (t.i. kura no pusēm ir prasītajs).

Aizvietošanas risinajums:

Šis risinajums nosaka, ka pamata javadas no laulato dzimtenes likumiem, ja laulatie ir vienas nacionalitates. Ja abiem laulatiem nav viena dzimtene, tad pēc abiem kopējas dzimtenes likumiem.

Risinajums atbilstoši valdošajai domai un tiesas spriedumiem.

Šveicē svarīgi ir vai prasītajs ir šveicietis vai arzemnieks. Ja prasītajs ir šveicietis tad tiesa notiek pēc šveices likumiem, ja ta pastavīga dzīves vieta ir Šveice.

Arvalstīs šķirtu laulību atzīšana.

Šaja sadaļa tiks apskatīta problēma par arvalstīs šķirtu laulību atzīšanu. Protams, ka šaja gadījuma runa ir par arvalstīs šķirtu laulību. Ja laulība ir šķirta iekšzemē, tada gadījuma nav atzīšanas problēmas. Ja šķiršana vēl nav notikusi, tada gadījuma nepastav jautajums par atzīšanu, bet gan drīzak par pašu šķiršanu.

Anglijas starptautiskas šķiršanas tiesības valda tads princips, arvalstīs izdarīts laulības šķiršanas spriedums tiek atzīsts iekšžemē, ja tados pašos apstakļos iekšzemes tiesa arī šķirtu laulību. Noteikumiem par laulību šķiršanas atzīšanu ir jaatspoguļo noteikumi parstarptautisko laulības šķiršanas piekritību. Tatad priekšrakstiem par strptautisko piekritību vajadzētu dot atbildi, vai noteikta arvalstīs veikta šķiršana ir atzīstama. Šī agrak neapstrīdēta pamatnostaja pirmo reiz tika apstrīdēta lieta Indyka v. Indyka (1967) un pēc tam ar Recognition of Divorces and Legal Seperations Act 1971. gada principa novērsta. Principam “Transposition automatique” ir neliela ietekme uz Šveices un Vacijas tiesībam. Ka Šveice ta arī Vacija ir istradajušas arvalstīs šķirtu laulību atzīšanas kritērijus, lai arī tie nav bez baltajiem plankumiem. Tomēr neskatoties uz to abu valstu tiesneši un likumdevēji laulības šķiršanas atzīšanas problēmu risinašana bieži balstas uz laulības šķiršanas noteikumiem. Un tas ir arī loģiski, ja laulību šķiršanas atzīšanai nepieciešami apmēram tie paši nosacījumi, ka laulības šķiršanai.

Tomēr ir grūti, arī nevajadzīgi, panakt identitati tiesiskaja regulējuma attiecība uz šķiršanu un atzīšanu, ta ka runa ir par atšķirīgam problēmam. Ar lietu Travers v. Holley (1953) šķiršanas- un atzīšnas noteikumi angļu tiesības tika viens otram pielagoti. Pēc ša lēmuma anglija atzīst arvalstīs šķirtas laulības, tiktal cik Anglijas tiesa tajos pašos lietas apstakļos (“mutatis mutandis” ) pēc Anglijas tiesībam varētu apliecinat savu starptautisko piekritību.

Vacijas un agrakajas Anglijas tiesības (Travers v. Holley) tiek pieprasīts arvalstīs šķirtu laulību atzīšanai u.c. lietas, ka arzemju tiesa pēc iekšzemes noteikumiem ir starptautiski piederīga. Tomēr kopuma netiek prasīts, lai arvalsts šķiršanas tiesas piekritība lietai balstītos uz tadiem pašiem pamatiem, ka atzīšanas valstij savas tiesas. Arzemēs šķirta laulība tiks atzīta, arī tad, ja arzemju tiesa savu starptautisko lietas piederību būs apstiprinajusi ar pamatojumu, kadu atzīšanas valsts nezin.

Arzemēs šķirtu laulību atzīšanas metodes pamata ir parbaudīt vai laulības šķīrējas valstij šī lieta ir starptautiski piekritīga. Runa nav par konkrētas materialas normas pielietošanu. Šis pamatprincips Šveicē un Vacija tiek vairak vai mazak izmantots, bet anglija pilnība. Ja arzemēs šķirta laulība tiktu atzīta tikai tad, ja ta tiktu šķirta tikai pēc mūsu valsts likumiem, tad praktiski tiktu citai valstij uzspiesti mūsu valsts likumi un tadejadi tiktu apgrūtinata laulību šķiršana arvalstīs. Par atzīšanu var runat arī tikai taja gadījuma, ja atzīstot mēs pieņemam lietas būtību un laulības šķiršanas iemeslus, ka tie ir noteikti arzemju tiesa. Tada nozīmē, kada nonak līdz spriedumam jau vairs runa nav par “atzīšanu”, bet gan par “lēmumu”. Pie atzīšanas tiek parbaudīta tikai arvalsts tiesas lietas starptautiska piederība. Jautajums vai šķiršanas tiesai lieta ir iekšžemē piekritīga, paliek šīrēj valsts tiesiskas kartības ziņa.

Kamēr anglijas regtulējums arvalstīs šķirtu laulību atzīšana lielakoties ir attīstījies no tiesas spriedumiem, Vacīja šī problēma ir no likumdevēj puses noregulēta. Šveicē tikai viens gadījums ir likumiski regulēts.

Atkalapprecēšanas pēc šķiršanas.

Ar šķiršanos laulības tiek izbeigtas. Laulatie tadejadi tiek atbrīvoti no laulības saitēm. Tie iegūst brīvas personas statusu un var laulaties atkartoti. Šada secinajumu ķēde pilnība attiecinama uz valsts iekšējam tiesiskajam attiecībam, taču starptautiska mēroga ta ne vienmēr ir spēka. Jo parasti šķirot starptautiskas laulības pietiek ar viena laulata dzimtenes tiesībam, taču, lai slēgtu starptautiskas laulības nepieciešams izpildīt abu valstu tiesības ar kuram katra no laulato pusēm ir saistīta. Tadejadi var rasties situacija, ka ta pilsoņa dzimtene, kuras tiesību normas netika ņemtas vēra šķirot laulību, neatzīst šo laulības šķiršanu. No ta izriet, ka viens no laulatajiem savas dzimtenes tiesību izpratnē ir vēl joprojam laulata statusa un līdz ar to viņam atkal aprecēties ir liegts. Neskatoties uz to vēl ir valstis, piemēram, Spanija, kura ne tikai nepazīst laulības šķiršanu, bet arī pieļauj dubultaizliegumu. No ta izriet, ka laulības ar arzemnieku, kurš sava dzimtenē likumīga karta lalību ir šķīris Spanija nav iespējamas.

Praksē lielakoties abu valstu pilsoņu šķiršanas gadījumus uzskata par likumīgiem. No ta izriet, ka laulības šķiršanai sekojoša atkalapprecēšanas nesagada nekaas problēmas. Šie gadījumi praktiski interesi šaja darba neizraisa un tapēc ir izslēdzami no šīs sadaļas. Šaja sadaļa uzsvars tiks likts uz atkalaprecēšanos pēc ta saucamo “klibojošo” laulību šķiršanu gadījumiem. (Šķiršanas, kuru neatzīst kada no laulato dzimtajam valstīm). ]

Principa šaja sakara runa ir par diviem prblēmu lokiem:

Vai atkal aprecēšanas ir pieļaujama iekšzemē

Vai atzīstama arzemēs notikusī atkal aprecēšanas

Ta ka kopēja izpratne ir tada, ka atkal aprecēšanas arzemēs ir pakļauta tiem pašiem nosacījumiem, ka iekšzemē (dzimtenē), arī šo izdalījumu var atstat neapskatītu.

Vacīja un Šveicē strīdīgs jautajums bija un ir par to, vai arzemnieks, kura šķiršana veikta iekšzemē un viņa dzimtenē netiek atzīta, var atkal aprecēties. Arī jautajuma par to vai brīvs spanietis var precēt vacija likumīgi šķirtu vacieti (viņa) domas dalījas. Lai gan iepriekšējie augstako tiesas insanču lēmumi bija vienbalsīgi, tomēr dažadu autoru domas abas valstīs dalījas.

Hagas konvencija par laulības šķiršanu atzīšanu un šķiršnos no 1970 gada 1. Jūnija.

Hagas šķiršanas konvencija kopš 1902 gada tika noraidīta no daudzu dalībvalstu puses. Šo valstu vidū bija arī Šveece un Vacija, kamēr Anglija tai vispar nebija pievienojusies.9 Hagas sesija 1960 gada tika izvirzīts postulats, ka visu problēmu starpa ir japievērš uzmanība tadam jautajumam, ka arvalstīs šķirtu laulību atzīšanai. Sakotnēji Hagas konference bija nolēmusi aprobežoties tikai ar 1902 gada konvencijas koriģēšanu tik tal, cik tas nepieciešams jauno laiku prasībam. Taču bija divi faktori, kas atturēja no šadas rīcības un tapēc tika nolemts pilnība izveidot jaunu konvencijas uzmetumu. Šie divi faktori bija:

Īsi pirms darba uzsakšanas pie uzmetuma izveides konferencei pievienojas ASV un Anglija. Šīs valstis protams gaidija, lai arī viņu pasaules uztvere tiktu ņemta vēra jaunaja konvencija. Situacija jau otro reizi kopš 1902 gada stipri izmainijas. Cilvēce bija piedzīvojusi divus pasaules karus un tiem sekojošas nekartības. Pateicoties tehnikas attīstībai starptautiska satiksme kļuva intensīvaka. Starptautiski jaukto laulību skais ta rezultata auga acīm redzami. Šķiršanas gadījumi dažadu nacionalitašu paru starpa notika biežak ka agrak. Šai jaunajai kartībai iepriekšēja Hagas konvencija bija novecojusi. Visi šie nosacījumi veicinaja izveidot jaunu konvenciju. Neskatoties uz šiem diviem faktoriem nesaskaņas starpvalstu līmenī tiesību ziņa vēl joprojam bija aktualas. Kaut vai pretrunīgajos skatījumos šķiršanas lietas “draudzīgo” un – “nedraudzīgo” valstu starpa, ka arī strīds starp pilsonības un dzīves vietas principu. Starp citu bija arī gadījumi, ka atsevišķas Hagas konvrncijas dalībvalstis sava starpa bija noslēgušas starpvalstu līgumus, kuros runa bija arī par problēmam saistība ar starptautisko laulību šķiršanam. (piemēram CIEC). Ta ka Hagas konference jau sakotnēji izvirzīja mērķi par to, ka šī konvencija jaratificē pēc iespējas lielakam skaitam valstu, bija saprotams, ka Hagas 1970 g laulības šķiršanas konvencija ir kompromisa auglis.

Ka jau iepriekš minēts, Anglijas tiesību nostaja arvalstīs šķirtu laulību atzīšanas sakara pamata balstas uz starptautisko piekritību, kamēr kontinentalas eiropiešu tiesības balstas uz piemērojamo materialo normu. Šaja aspekta iezīmējas anglosakšu tiesību sistēmas ietekme uz konvenciju, kuras pamatnostaja parstav common law – systems un arzemēs šķirtu laulību atzīšanas problēma principa nosakama pēc starptautiskas piekritības.

Hagas konferences debatēs tika diskutēts vai jaunai konvencijai ir jabūt “convention double” vai “convencion simple” forma. Viparīgi “convention simple” satur tikai nosacījumus arvalstīs šķirtu laulību atzīšanai, kamēr “convention double” pie tam vēl līgumvalstu lietas piekritība šķiršanas spriedumu taisīšna viena no otras norobežojas. “Convencion double” stipra puse ir ne tikai taja apstaklī, ka ta regulē laulības šķiršanas atzīšanu, bet arī šķiršanu ta ka labak tiek saglabata vienveidība laulību šķiršana un iedarbīgi novēršama ķlibojošo” laulību attiecību pastavēšana. Bet “convention double” taja paša laika nozīmē vienu laulības šķiršanas valsts lietas piederības ierobežojumu. Tatad ta prasa zinamus upurus no dalībvalstu puses, kas protams neruna par labu konvencijas sekmīgai ieviešanai. “convention simple” ir ne tikai no šī trūkuma atbrīvota, bet arī nes sevī līdz atvieglojumus dalībniekiem, jo tiem nav jauztraucas par laulības šķiršanas tiesas piederību, bet gan tikai par to vai ir izpildīti atzīšanas nosacījumi. Hagas konference izšķīras par “convention simple”, taču pilnība arī neizslēdz “convention double”.

Ka galvenais mērķis konvencijai ir atvieglojumi laulības šķiršanu atzīšanai un no ta izriet arī “klibojošo” laulību stavokļa novēršana.

Arzemēs šķirtu laulību atzīšana.

Konvencijas spēka esamības robežas.

Hagas konvencijas Art 1 nosaka: “Sekojoša konvencija pielietojama dalībvalstu starpa atzīstot laulības šķiršanas…, kas izdarītas kada no konvencijas dalībvalstīm pamatojoties uz tiesiskam vai citadi oficiali atzītam metodēm un ir tiesiski saistošas.” Hagas konvencija tatad pamata ir pielietojama tajos gadījumos, ja laulības šķiršanas- vai atzīšanas valsts ir pievienojusies Hagas konvencijai.

Hagas konvencija attiecas tikai uz laulības šķiršanam. Konvencija nav dota neviena oficiala laulības šķiršanas definīcija. Šis jēdziens tiek noteikts pēc tas valsts tiesībam, kas laulību šķir. Laulības šķiršanas privata karta pēc abpusējas laulato vienošanas, vai vienpusēja šķiršanas no konvencijas izslēgtas. Pēc konvencijas Art. 1 1 laulības šķiršana par tadu atzīstama no brīža, kad ta ir tiesiska vai citadi oficiali atzīta veida ierosinata. M. a. W. valsts parvaldes institūcijam ir japiedalas laulības šķiršna. Taču nav noteikts, ka tai noteikti jabūt tiesai. Ta var būt valsts parvaldes iestade, reliģiska instance vai arī likumdevēj organi ciktal tas pēc attiecīgas valsts likumiem ir kompetentas laulības šķiršana. Tadejadi Hagas konvencija “aizvrer durvis” ne tikai talo Austrumu zemēm konsensscheidungen), bet arī tuvo Austrumu zemēm (Talk, Get), kas ir pretruna ar Hagas konferences universala pielietojuma principu.

Hagas konvencijai ir pakļauti tikai pozitīvie šķiršanas spriedumi. Negatīvie taja nav iekļauti. Tiem nav saistoša spēka priekš citam valstīm, tadēl tas varētu šķirt laulatos, kuru šķiršnas prasība ir jau cita konvencijas valstī noraidīta.

Hagas konference ar nolūku koncentrēja uzmanību taja galvenokart tikai uz laulības šķiršanu, un neņem vēra blakus paradības. Ta arī ir pareizi, jo laulības šķiršanas blakus sekas palielina risinamo problēmu loku un tas varētu ne tikai apgrūtinat konvencijas sastadīšanu, bet arī apdraudēt tas eksistenci vispar. Konvencijas Art 1 2 šaja sakara ir šads: “Konvencija neatiecas ne uz paradu prasījumiem ne papildus mēriem vai notiesašanu, kas izteikti šķiršanas prava. It īpaši ta nav pielietojama notiesašana, kuras sekas ir naudas maksajumi vai arī attiecība uz bērnu nodrošinašanu.

Laulības šķiršanas starptautiskas piekritības piesaistes momenti.

Šķirtu laulību atzīšanai Hagas konference pamata orientējas tikai uz tiesas valsts starptautisko piederību.Uz pielietojamo likumu tas neattiecas. Art 2 uzskaita lietas starptautiskas piederības piesaistes momentus. Šo nosacījumu pamata ir princips, ka laulības šķiršanas lieta piederīga tai valstij ar kuru laulatajiem patiesība ir saistība. Vistiešak šo saistību apliecina pastavīga dzīves vieta. Pastavīga uzturēšanas ka faktiskam jēdzienam ir priekšrocība, ka kvalifikacijas konflikts starp valstīm var tikt novērsts. Tapēc konvencija šīs piesaistes moments ir pirmaja vieta.

Ta ka konferencē bija daudz valstu, kuras ir par pilsonības principu, arī šis princips ka talaks piesaistes punkts tika atstats. No otras puses anglosakšu tiesību sistēmas parstavji pastavēja uz domicila principu, tadejadi Hagas konference bija spiesta lietas piederības noteikšanai pievienot arī šo principu. Sakara ar to radas daudzpusīgs piesaistes punktu katalogs.

Visparīgi jaņem vēra, ka izšķirīgais laika moments pēc kuriem nosakams attiecīgais piesaistes punkts ir prasības iesniegšanas vai sūdzības celšanas datums.

1.Pastavīga uzturēšanas

a)      Apsūdzēta pastavīga uzturēšanas vieta

Attiecība uz starptautiskam laulības šķiršanam lielaka daļa gadījumu apsūdzētais ir neaizsargatakais un tam nepieciešama aizsardzība. Hagas konvencija izejoto no ta uzskata Art 2 Ziff 1, ka apsūdzēta pastavīga dzīves vieta ir pietiekoša, lai pamatotu lietas starptautisko piederību.

b)      Prasītaja pastavīga uzturēšanas vieta.

Daudzos laulības šķiršanas gadījumos ka upuris ir sieviete. Viņai ir izdevīgi, ja viņa var atrast ceļu ka tikt vaļa no laulības saitēm. No šī sprieduma Hagas konference bija gatava noteikt lietas piederību arī pēc prasītaja dzīves vietas. Lai šo principu nevarētu ļaunpratīgi izmantot, lai rastu sev izdevīgako risinajumu tika pieņemti papildus nosacījumi attiecība uz pastavīgo prasītaja dzīves vietu.

Atbilstoši Art 2 Ziff. 2 laulības šķiršana tiek atzīta no otras konvencijas dalībvalsts puses, ja blakus pastavīgas prasītaja uzturēšanas vietas nosacījumiem šķīrējvalstī vēl ir izpildīts viens no sekojošajiem nosacījumiem:

Vismaz gadu pirms prasības iesniegšanas šī valsts ir prasītaja pastavīgas uzturēšanas vieta.

Laulatajiem laulības šķiršanas valstī bija pēdēja kopēja pastavīga uzturēšanas vieta.

Ja prasītajs neatbilst šadiem nosacījumiem tas vēl nenozīmē, ka viss zaudēts. Talakas iespējas paver Art 2 Ziff. 4. Šo jautajumu apskatīsim kopsakara ar nacionalitati.

Nacionalitate (Art. 2 Ziff. 3, 4 un 5)

Valstis, kuras vadas pēc pilsonības principa Hagas konferencē bija plaši parstavētas. Tas saprotams iestajas par to, lai konvencija pilsonības princips tiktu ņemts vēra. Taču tika izvirzīts viedoklis, ka pilsonība nebūt nav ta, kas vislabak paradītu saikni starp personu un valsti. Līdz ar to var izveidoties situacija, ka konvencijas dalībvalstīm ir pienakums atzīst tadas laulības šķiršanas, kuras prasītajam nav nekada saikne ar savu dzimteni. Beigu gala Hagas konference, ka vienmēr panaca kompromisu. Pēc ta Art. 2 Ziff. 3 kartība pilsonība ir ka piesaistes punkts lietas starptautiskas piederības noteikšanai. No ta izriet, ka lai noteiktu lietas starptautisko piekritību pietiek ar laulato kopējo pilsonību. Pamats parmetumiem par pilsonības principu bija tas, ka pilsonības princips tika atcelts ka piesaistes punkts apsūdzēta gadījuma. Līdz ar to par piesaistes punktu nosacīti tika ņemta vēra prasītaja pilsonība tas nozīmē, ka ir papildus nosacījumi, kuri ir jaizpilda. Šveices delegacija panaca šī ierobežojuma vienu izņēmumu. Šis izņēmums noteica, ka šveicietei, kuras pastavīga dzīves vieta ir šķiršanas “nedraudzīga” vīra valstī, ir iespēja laulību šķirt Šveices tiesa. Tadejadi tika radīta izeja, lai apietu piesaistes punktu pēc prasītaja pilsonības.

Kas attiecas uz dubultpilsonību (persona, kurai ir divas pilsonības) Hagas konferencē skaidrs lēmums netika pieņemts. Dažadas macības ir parstavēta doma, ka šī problēma risinama saskaņa ar Hagas konferences pamatbūtību (Atvieglot laulības šķiršanu atzīšanu). Pēc ta dubultpilsoņa piederība konkrētai valstij nosakama pēc ta kura no tam ir izdevīgaka laulības šķiršana attiecība uz atzīšanu.

Sekojoša tiks apskatīti tie konvencija paredzētie piesaistes punkti, kas attiecas uz uz pilsonību:

a)      Kopēja laulato pilsonība (Art. 2 Ziff. 3)

Konvencijas dalībvalstīm jaatzīst tas laulības šķiršanas, kas izdarītas laulato dzimtenē. Nekada faktiska laulato saistība ar laulības šķiršanas valsti nav nepieciešma.

b)      Prasītaja pilsonība

Fakts vien, ka prasītajs ir piederīgs šķiršanas valstij, nepamato citu konvencijas dalībvalstu pienakumu atzīt laulības šķiršanu. Tam nepieciešami vēl citi nosacījumi. Kas attiecas uz papildus nosacījumiem konvencija izšķir divus gadījumus atkarība no ta vai prasītajam šķiršanas valsts ir pastavīga uzturēšanas vieta vai nav.

Prasītajam laulības šķiršanas valsts bija pastavīga dzīves vieta

Tiek paredzētas divas iespējas, no kuram viena realizējama:

Prasītajam ta vieta bija pastavīgas uzturēšanas vieta pirms prasības celšanas.

Prasītajam agrak tur bijusi pastavīga dzīves vieta viena gada garuma un prasības iesniegšana ietilpst taja.

Prasītajam laulības šķiršanas valsts nebija pastavīga dzīves vieta

Šaja gadījuma prasītajam jaizpilda sekojoši nosacījumi, lai viņa dzimtenē izdarītu laulības šķiršanu atzītu citas konvencijas dalībvalstis:

Prasītajs prasības celšanas laika atradas laulības šķiršanas valstī, un

Abiem laulatajiem ta bija pēdēja kopīga pastavīgas uzturēšanas vieta līdz prasības celšanai.

Pretprasība

Ja ir izdarīta pretprasība, tad atbilstoši Art. 4 uz prasības vai pretprasības pamata veikta laulības šķiršana atzīstama, ciktal šķiršanas valsts attiecība uz prasību vai pretprasību bija piederīga pēc Art 2 un 3. Uz pretprasības pamata panakta laulības šķiršana tiek atzīta, lai gan Art 2 un 3 nosacījumi bija attiecība uz prasītaju un nevis uz pretprasību. Starptautiskas piederības piesaistes punktu loks tadejadi tiek paplašinats.

Parbaude pēc laulības šķiršanas atzīšanas valsts.

Pirms laulības šķiršanas atzīšanas tiesnesim ir jakonstatē vai arzemju šķiršanas tiesas lēmums atbilst atzīšanas nosacījumiem. Ir divi veidi ka veikt parbaudi. Tiesnesis varētu šķiršanas tiesas lēmumu parbaudīt ka faktiska ta arī tiesiska ziņa un vajadzības gadījuma spriedumu partaisīt. Tiesnesis varētu aprobežoties arī tikai ar lēmumu par to atzīt vai neatzīt šķiršanas sprieduma satura izskatīšanas. Pirmais princips ir “Revision au fond”, pēdējais “Controle simple”. Ka gandrīz visas konvencijas par arvalstu lēmumu atzīšanu un izpildīšnau Hagas konferences pamata ir otrais princips, kas izpaužas arī Art 6 III. Pēc šī nosacījuma atzīšanas valsts institūcijas nedrīkst šķiršanas spriedumu parbaudīt pēc ta satura, izņemot gadījumus, kad tas nepieciešms citu konvencijas normu pielietošanai.

Parbaudi, kuru konvencija pieļauj var iedalīt trīs grupas. Tas ir:

Attiecība uz starptautisko lietas piekritību

Attiecība uz pielietotam tiesību normam

Kopsakara ar ordre public

Parbaude vai šķiršanas valstij šī lieta ir piekritīga

Nosacījumi šīs darbības veikšani ir doti Art 2-5. Rodas jautajums ciktal iespējams atzīšanas valsts tiesai parbaudīt šķiršanas valstij lietas piekritību. Konvencijas Art. 6 I nosaka: “Ja apsūdzētais ir ieradies uz sēdi, tad atzīšanas valsts institūcijas ir nostadītas patiesu faktu priekša, kas norada uz lietas piederību šai tiesai.” Viens no veidiem ka nosaka lietas piekritību ar lietiskajiem pieradījumiem ir tas vai apsūdzētais ir piedalīies šķiršanas lieta.

Art 6 I kopuma attiecas uz lietiskiem pieradījumiem; tiesiskie pieradījumi nav to skaita. Tads piesaistes punkts ka pastavīga dzīves vieta ir parasti uzskatams par lietisko pieradījumu, kamēr nacionalitates vai domicila noteikšana ir tiesiskie pieradījumi. Laulības šķiršanas atzīšanas tiesnesis var parbaudīt lietiskos pieradījumus. Taču praksē var rasties problēmas, jo nav viegli precīzi noteikt vai pieradījums ir lietisks vai tiesisks.

Pielietota likuma parbaude.

Ka jau iepriekš minēts šī konvencija attiecība uz arvalstīs šķirtu laulību atzīšanu pamata balstas tikai uz lietas starptautisko piekritību. Uz pielietojamo likumu tas neattiecas. Taču Hagas konferencē bija arī šķiršanas “naidīgas” valstis. Viens no Hagas konferences mērķiem bija, lai arī šīs valstis būtu pēc iespējas lielaka skaita konvencijas dalībvalstis. Ta pamata bija vēlme novērst “klibojošo” laulību esamību. To var panakt tikai tad, ja uz laulības šķiršanu paskatas no šo valstu viedokļa. Bieži gadas, ka konvencijas nosacījumi kas atsaucas uz ordre public pamatos tiek ……….., jo atzīšanas valsts neatzīst šķiršanas valsts laulības šīršanas iemeslus, vai arī pēc atzīšanas valsts SPT normam lieta bija japielieto citas tiesības. Arī šī problēma Hagas konferencē tika risinata.

Art. 7 nosaka: “Katrai konvencijas dalībvalstij ir tiesības noraidīt laulības šķiršanas atzīšanu, ja laulības šķiršanas laika abi laulatie bija tikai un vienīgi piederīgi tadai valstij, kuras tiesiska kartība šķiršanu nepazīst. No ta izriet, ka abu laulato dzimteņu tiesībam ir jabūt pretrunīgam. Ja viena laulata dzīmtenē laulības šķiršanu pazīst, tad laulība šķitšanas pienakums ir spēka. Art. 7 nepieprasa, lai abi laulatie būtu piederīgi vienai un tai pašai valstij. Tas aptver arī tos gadījumus, kad laulatie ir no dažadam valstīm.

Saskaņa ar Art. 7 laulatajiem ir jabūt tikai un vienīgi tas valsts pilsonībai, kuras laulības šķiršanu nepazīst. Šo normu nepielieto dubultpilsoņu gadūjuma. Ja viens no laulatajiem ir vienlaicīgi divu valstu pilsonis no kuram vismaz viena nav pret laulību šķiršanu, tad Art. 7 nav pielietojams. Sekojoši laulības šķiršana ir atzīstama. Pie tam Art. 7 ir norma nav obligata (Kann-Vorschrift). Pie šaja norma paredzēto nosacījumu iestašanas laulības šķiršanas atzīšanas valstij nav pienakums šķiršanu neatzīt.

Ar Art. 7 Hagas konvencija ir ņēmusi vēra pilsonības pricipu. Ierobežojums, ka abiem laulatajiem ir jabūt no valstīm, kur šķiršanu nepazīst, ļoti ierobežo Art. 7 pielietojumu un līdz ar to šī norma attiecīgajam valstīm praktiski neko nedod. Lai ņemtu vēra to valstu intereses, kuras nepieļauj laulības šķiršanu Ar. 20 I nosaka: “Katra konvencijas dalībvalsts, kuru tiesību sistēmas nepazīst laulības šķiršnu var vēlakais līdz ratifikacijai vai līdz pievienošanas konvencijai paturēt tiesības neatzīt laulības šķiršanas, kuras viens no laulatajiem līdz laulības šķiršanai ir tadas valsts pilsonis, kur laulības šķiršanas nepazīst.” Šeit javērš uzmanība uz to, ka Art.20 I atkapjas no Art. 7.

Art. 19 (2) ir aizstavētas to valstu intereses, kuras nepazīst laulības šķiršanas. Šī norma nosaka, ka katra konvencijas dalībvalsts var laulības šķiršanu neatzīt, ja laulato pastavīga dzīves vieta šķiršanas laika ir bijusi valsts, kas nepazīst laulību. Ta ka šaja gadījuma runa atkal ir par izņēmuma gadījumu un to izplatība ir nevēlama, tapēc Art 19 (2) nosaka, ka valsts, kas izmanto 19 (2) nedrīkst parkapt Art. 7.

Hagas konvencija atzīšanu padara atkarīgu tikai no lietas piekritības. Ta neattiecas uz pielietoto likumu. Tas ir ta tapēc, ka atzīšanas valsts tiesa pielietoto likumu parbauda pēc saviem nosacījumiem. To nosaka Art. 6 II. Šis priekšraksts nosaka to, ka laulības šķiršana nedrīkst tikt noraidīta pēc būtības:

a)      tapēc, ka atzīšanas valsts iekšējas tiesībšs pie tiem pašiem nosacījumiem laulības nav šķiramas

b)      tapēc, ka tika pielietots cits likums neka tas, ko paredzēja atzīšanas valsts starptautisko privattiesību noteikumi.

Ar Art. 6 II Hagas konference vēlas novērst to, ka dalībvalstis varētu pēc ordre public apsvēršanas nenodrošinat atzīšanu tapēc, ka šķiršana netiktu veikta pēc attiecīgas valsts noteikumiem vai arī nav tikusi piemērota cita norma.

Pielietota likuma parbaudes izslēgšana no konvencijas visada ziņa ir sapīgs moments visu pirms kontinentalajam Eiropas valstīm, kuru SPT trdicionali balstas uz conflit des lois un nevis uz conflit des juridictions. Lai mazinatu spriedzi Hagas konvencija ir iespēja saglabat attiecīgas tiesības. Pēc Art. 19 I katra konvencijas dalībvalsts var paturēt tiesības neatzīt tadu laulato laulības šķiršanu, kas šķiršanas laika ir tikai un vienīgi piederīgi attiecīgajai valstij, ja ir piemērots cits likums neka to noteica attiecīgas valsts SP normas, izņemot gadījumu, ja tas dod tadu pašu rezultatu.

Art. 19 I savu pielietojumu jomu ļoti sašaurina. Pirmkart, laulatajiem jabūt tas valsts pilsoņiem, kura atzīst laulības šķiršanu. Ja viens no laulatajiem noteiktaja laika posma ir bijis piederīgs citai valstij, (vienalga vai ka pilsonis vai dubultpilsonis) tad Art 19 I pielietojums atkrīt. Otrkart, atzīšanas valsts SP normam janoved pie lietas citada atrisinajuma. Šis ierobežojums nodrošina to, ka ir parkapts princips, kurš nosaka, ka pielietotais likums nedrīkst tikt parbaudīts.

Ordre public (Art. 8-10, 12)

Ordre public saglabašana vienmēr ir bijusi Hagas konferences sastavdaļa. Arī šī konvencija nav izņēmums. Art. 10 ir noteiktas viparējas prasības; ka arī ir iztirzati daži no ordre public īpašajiem jautajumiem. Šie jautajumi ir saistība ar aizstavības tiesību aizsardzību, nesavienojamība ar iepriekšējiem lēmumiem, litispedence.

Visparīgi par ordre public saglabašanu

Art. 10 nosaka: “katra konvencijas dalībvalsts var noraidīt šķiršanas atzīšanu…, ja attiecīga šķiršana acīmredzami ir pretruna ar viņas ordre public.” Konvencija tadejadi norada uz to, ka var atsaukties uz ordre public. Atsaukšanas uz ordre public parasti tiek pieļauta, ja pretruna pret OP ir “acīmredzama”. Ordre public var tikt izmantots tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos.

Uz šadu ordre public restiktīvu (ierobežojošu) regulējumu var raudzīties no tada viedokļa, ka tas ir atsaucies uz iepriekšējam starptautiskam konvencijam. Ir pieradījies tas, ka plaša vēriena nosacījumi par ordre public saglabašanu kavē ne tikai konvencijas sagatavošanu, bet arī vispar nolemj to neveiksmei.

Aizstavības tiesību aizsardzība

Šaja gadījuma runa ir par diviem gadījumiem. Par specialu ordre public pielietojuma saglabašanu. Art. 8 nosaka: “ja attiecība uz visiem bez izņēmuma apstakļiem nav pieņemti vajadzīgie mēri iepazīstinot apsūdzēto ar prasību par laulības šķiršnu, vai arī apsūdzētam nav bijusi iespēja īstenot savas tiesības tada gadījuma laulības šķiršanas atzīšana var tikt noraidīta.” Ir divi nosacījumi, kas jaizpilda šķiršanas tiesai. Pirmkart tie ir procesa noteikumi. Informēt apsūdzēto par laulības šķiršanu. Otrkart jadod apsūdzētam iespēja aizstavēt savas tiesības. Ja kads no šiem nosacījumiem nav ievērots, tad atzīšana var tikt noraidīta.

Nesavienojamība ar iepriekšējiem lēmumiem.

Runa šaja gadījuma ir par to vai konvencijas dalībvalsts ir saistīta atzīt arzemēs šķirtu laulību, ja jau par kadu konkrēto laulato tiesisko statusu ir pieņemts lēmums. Ja kada valsts atzītu tadu arzemēs šķirtu laulību, kas ir pretruna ar jau iepriekš pieņemtu lēmumu šaja lieta, tas nozīmētu atteikšanos no savas jurisdikcijas un kas savukart dotu iespēju atsaukties uz ordre public. Lai novērstu daudzveidīgos strīdus šaja jautajuma un lai netiktu pielietots ordre public Hagas konferencē šī problēma tika risinata.

Art. 9 nosaka: “Katra dalībvalsts var noraidīt šķiršanas atzīšanu, ja tas ir pretruna ar tas iepriekšēju lēmumu, kas galvenokart atiecas uz laulato statusu, tad …..

Šaj normai ir plašs pielietojums. Tiek noteits no vienas puses arzemēs notikusi laulības šķiršna.

Ar šo tiek aizsargatas ne tikai iekšzemē notikušas laulības šķiršasnas, bet arī citi lēmumi, kas attiecas uz laulato laulību saistībam. Atbilstoši tiek izdalīti sekojoši punkti:

Arzemēs šķiršanas procesam ir jaatbilst konvencijas noteikumiem, kas nodrošina šķiršanas atzīstamību. Runa var būt tikai par pozitīvajiem šķiršanas lēmumiem. Negatīvie šķiršanas lēmumi, kuros šķiršanas prasība noraidīta nevar tikt atzīti.

Iepriekšējam laulību šķiršanam, kas notikušas iekšzemē nav noteikti jabūt pozitīvam. Arī negatīvie lēmumi tiek ietverti Art. 9.

Iepriekšējie lēmumi, kas traucē atzīt arzemēs šķirtas laulības varētu tikt nokartoti atzīšanas valstī vai cita valstī. Pēdēja gadījuma tiek ņemti vēra ne tikai jau iekšzemē atzītie lēmumi, bet arī tie kuri vēl nav pieņemti (jaatbilst atzīšanas nosacījumiem). Šada talejoša regulējuma pamata ir apstaklis, ka ir valstis kuras arvalstīs izdarīto laulību atzīšana izmanto laika ietilpīgas un sarežģītas metodes.

Iepriekšējiem spriedumiem un tiem šķiršanas spriedumiem, kuru atzīšana janoraida ir jabūt nesavienojiem. Šis neattiecas tikai uz laulības šķiršnu, bet arī uz gadījumiem, kuros priekšmets ir laulato laulību statuss.

Litispendence (Art. 12)

Art 12 nosaka: “Katra konvencijas dalībvalstī var tikt atlikti šķiršanas procesi, ja kada no laulato lietam tiek izskatīta cita dalībvalstī. Art. 12 mērķis ir pēc iespējas novērst konfliktu, kas varētu rasties atšķirīgu spriedumu rezultata. Tas protams nosaka, ka arzemes tiesa taisītie spriedumi ir atzīstami, kas nosakams pēc Art 2-5. Art 12 ir kartējais plašais nosacījums. Šeit runa ir par kadu no laulato laulību statusa. Pietiek, ja kadam no laulatajiem ir iesaistīts procesa arzemēs.

Tiesību sistēmu daudzveidība

No vienas puses ir valstis, ka piemēram ASV, kas attiecība uz laulību šķiršanam savas federalas uzbūves dēļ pazīst divas vai vairakas pielietojamas tiesību sistēmas. No otras puses ir valstis, piemēram muhamedaņu valstis attiecība uz laulību šķiršanam izdala dažadas personu kategorijas uz ka pamata arī tiek pielietota attiecīga tiesiska kartība. Šīs problēmas ir risinatas Art. 13-16

Hagas konvencijasc attiecības ar citiem tiesību avotiem

Ka jau iepriekš daudzreiz minēts Hagas konvencijas galvenais mērķis ir atvieglot arzemēs šķirtu laulību atzīšanu. Ja attiecība uz laulības šķiršanu kadas konvencijas dalībvalsts iekšējas tiesības ir atšķirīgas no konvencijas, tad atbilstoši Art 17 iekšējam tiesībam ir priekšroka tiktal cik ta ir izdevīgaka laulības šķiršanas atzīšanai. Tai laika kad tika izstradata Hagas konvencija pastavēja jau citi starpvalstu līgumi, kas bija saistīti ar laulību šķiršanas atzīšanu. (Piemēram, 1931 gada 6 februara Ziemeļu konvencija, kas pēc vienošanas 1953 gada 26 marta mainīta un 1967 gada 8 septembra vienošanas CIEC attiecība uz spriedumu atzīšanu, kas saistīti ar jautajumiem par laulības pastavēšanu.) Daudzas zemes, kas bija ratificējušas šīs konvencijas ir arī vienlaicīgi Hagas konvencijas dalībvalstis. Radas jautajums, kadas attiecībass būs šo konvenciju starpa. Art. 18 šis jautajums ir regulēts šadi: “Šī konvencija neizslēdz citu konvenciju pielietošanu, kuram pievienojušas vai pievienosies viena vai vairakas valstis un tas kuru nosacījumi satur šaja konvencija regulētos jautajumus.

“Konvencijas dalībvalstis pievēsīs uzmanību tam, lai netiktu slēgtas citsas konvencijas šaja joma, kas nav savienojamas ar šo, izņemot gadījumus, kas rodas no reģionalas dabas vai citiem nosacījumiem. Lai kadi arī nebūtu šie nosacījumi, konvencijas dalībvalstis apņemas saskaņa ar šo konvenciju šķiršanas atzīt, kuras izdarītas tadas dalībvalstīs, kas nav šīs citas konvencijas dalībvalstis.”

Atkalapprecēšanas

Hagas konferences laika tika paustas šaubas vai ir noradīts nosacījums par atkalapprecēšanos šaja konvencija, kas ir veltīta laulības šķiršanas jautajumam. Tika vērsta uzmanība uz to, ka pamatbūtība laulības šķiršanai ir laulību izbeigšana, kuras sekas ir “laulībspējas” atjaunošana. Bez atkal apprecēšanas nodrošinašanas konvencija būru zaudējusi lielu daļu savas nozīmes. Beigu gala konvencijas dalībvalstis vienojas par šī jautajuma iekļaušanu šaja konvencija.

Art 11 nosaka sekojošo: ”Valsts, kas saskaņa ar šo konvenciju apņemas atzīt laulības šķiršanu nevar atteikt vienam vai otram laulatam atkalapprecēšanos, pamatojot to ar to, ka kadas cita valsts neatzīst laulības šķiršanu.” No šīs normas izriet, ka valstij ir saistība pieļaut atkalapprecēšanos ciktal atbilstoši šīs konvencijas nosacījumiem ta ir atzinusi laulības šķiršanu. Atkalapprecēšanas nedrīkst tikt nenodrošinata tapēc, ka cita valsts (dzimtenes- vai domicila valsts); konvencijas dalībvalsts vai cita škiršanu neatzīst par likumīgu.

No Art. 11 izriet, ka atkalapprecēšanas nodrošinašanas pienakums ir tikai tam valstīm, kas atzīst laulības šķiršanu. Tas praktiski noved pie ta, ka arzemēs škirtai laulībai ir lielaka iedarbība neka iekšzemē šķirtai, kas ir piedauzīgi un pamatoti tiek kritizēts no citu autoru puses. Tadejadi Hagas konvencija atkalapprecēšanas jautajumu “klibojošas” šķiršanas gadījuma ir atrisinajusi tikai daļēji. Par nožēlu jaatzīmē, ka no šīs konvencijas tika sagaidīts, ka šis strīds ir novēršams pavisam. Varētu teikt, ka runa šaja gadījuma ir par šķiršanas konvenciju, kas attiecas tikai uz arzemēs šķirtam laulībam un ta neatstaj vietu atkalapprecēšanas jautajumam. Taču, ja ar Art. 11 varti tika atvērti, nav saprotams, kapēc nav konsekvences un atkalapprecēšanas šķiršanas valstī netiek nodrošinata.

Nobeigums.

Dažadas valstīs ir dažads skatījums attiecība uz laulībam un līdz ar to ir arī atšķirīga likumdošana šaja joma. Ievada jau tika pieminētas vairums problēmu, kas šaja sakara rodas. Vienīgais risinajums šīm dažado nacionalo tiesību skatījumam uz laulībam ir līgumi valstu starpa vai arī konvencija daudzu valstu starpa. Ka jau darba izklastīts konvencija ir daudz koncepciju dažadu jautajumu risinašana, kas neparprotami norada uz to, ka konvecija ir radusies kompromisa rezultata. Kompromiss tas ir tada ziņa, ka valstīm dažas pieejas ir jaatsakas no sava regulējuma kopēju mērķu sasniegšanai.

Ka arguments pret konvenciju no atsevišķu valstu viedokļa raugoties uzskatams tas, ka jaatsakas dažos jautajumos no savas pieejas noteiktu jautajumu risinašana. Par piemēru kaut vai ņemot piesaistes punktu tam pēc ka laulību šķiršanas gadījuma nosakams pielietojamais likums. Ir valstis, kur noteicoša lima ir pilsonībai un ir tadas, kuras vadas pēc faktiskas dzīves vietas. Taču ir jautajumi, kuros šī cita pieeja daudz vairak atbilst jauno laiku attiecībam. Ar jauno laiku attiecībam es šeit domaju globalizacijas procesu, ka arī uzskatu maiņu par kopdzīves formam vispar. Konvencijas manuprat šo procesu virza atrak un taja paša laika saskaņotak.

Izmantota literatūra

Ehscheidungen, Anerkennung ausländichen Ehescheidungen und Wiederverheiratung im internationalen Privatrecht. Schulthess Polzgrafischer Verlag Zürich 1975.