Biznesa Augstkola Turība

Publisko tiesību un teorijas katedra

Zinatniskais referats

Starptautiskas publiskas tiesības

Cilvēku tiesību un pamatbrīvību respektēšanas princips.

Rīga, 2000.gads

Satura radītajs.

1.Ievads……………………………………………………………………3.lpp.

2. Starptautisko tiesību pamatprincipu jēdziens…………………… 4.lpp.

3. Cilvēktiesību un pamatbrīvību jēdzieni……………………………..4.lpp.

4. Cilvēka tiesību un pamatbrīvību respektēšanas princips………5.lpp.

5. Starptautisko tiesību normas par cilvēktiesībam respektēšana…6.lpp.

6. Cilvēku tiesību un pamatbrīvību respektēšanas

principa aizsardzība…………………………………………………….9.lpp.

7. Secinajumi……………………………………………………………..10.lpp.

8. Izmantotas literatūras avoti………………………………………….11.lpp.

Ievads.

Pēc Otra pasaules kara valstis bija šokētas par kara briesmam un holokaustu, tadēļ vienojas dibinat Apvienoto Naciju Organizaciju un pieņemt visparējos cilvēktiesību principus, kas attiecas uz visiem cilvēkiem, neskatoties, kur viņi dzīvo. Kad tika dibinata Eiropas Padome un pieņemta Eiropas Cilvēktiesību konvencija, tika juridiski reglamentēti cilvēktiesību ievērošanas pamatprincipi.

Neskatoties uz to, ka kopš Visparējas cilvēktiesību deklaracijas pieņemšanas brīža ir pagajis 51 un tūlīt paliks 52 gadi un vairakas no taja minētajam tiesībam ir kļuvušas par starptautisko tiesību principiem, jaatzīst, ka mūsdienas cilvēktiesības ir cieši saistītas ar politiku, tomēr šis fakts netraucē, lai indivīda pamattiesības tiktu atzītas ka prioritate gan starptautiskaja, gan arī nacionalaja līmenī.

Šaja darba apskatīšu hierarhiska kartība no visparīgiem uz specialiem jēdzieniem, t.i., starptautisko tiesību pamatprincipa jēdzienu, cilvēku tiesības un pamatbrīvības respektēšanas principu no dažadiem aspektiem; izpētīšu starptautiko tiesību normas par cilvēktiesību un pamatbrīvību respektēšanas principu. Taču ir svarīgi, lai šis princips tiktu aizsargats, tapēc pievērsīšos arī šim jautajumam.

Darba galvenokart izmantošu starptautisko un tirdzniecības tiesību dokumentu krajumu un zinatnisko literatūru.

Iztirzajums.

1.Starptautisko tiesību pamatprincipu jēdziens

“Starptautisko tiesību pamatprincipi ir šīs tiesību sistēmas galvenas, vadošas, imperatīvas normas, kas satur vissvarīgakas idejas un prasības par tautu starptautiskas dzīves tiesiskumu” . Šiem principiem ir universals raksturs. Vīnes 1969.gada Konvencija “Par starptautisko līgumu tiesībam” ir noteikts, ka slēdzot starptautiskos līgumus, valstis tajos nedrīkst pieļaut normas, kas ir pretruna ar mūsdienu starptautisko tiesību principiem. ANO Ģenerala Asambleja pieņēma ANO gatavotu Deklaraciju par satrptautisko tiesību principiem, kas attiecas uz valstu draudzīgam savstarpējam attiecībam un sadarbību saskaņa ar ANO Statūtiem.

Cilvēktiesību jēdziens

“Cilvēktiesības ir viena no demokratiskas un atvērtas sabiedrības pamatvērtībam, kas risina indivīda atiecības ar valsti un nosaka indivīda aizsardzību pret starptautiski garantēto tiesību parkapšanu no valsts puses.”[2]Taču ir izskanējis uzskats, ka nav panakta pilnīga vienošanas, kas noteiktu cilvēktiesību raksturu un definīciju. Bet ir uzrakstīti savstarpēji saistīti postulati, kas to palīdz saprast:

Uzskata, ka cilvēktiesības parstav indivīda vai grupas prasības pēc varas, labklajības, izglītošanas, ka arī citu sabiedrības attīstības procesa lolotu vērtību dalīšanas un ietekmēšanas, īpaši prasības pēc respekta un pēc to veidojošo elementu – vienlīdzīgas tolerances, kam seko parējas vērtības.

Cilvēktiesības attiecas uz plašu vērtību skalu, sakot no visvairak noteiktam vērtībam, līdz vērtībam, pēc kuram tikai tiecas, par tam runajot, saka gan vardu “ir”, gan “vajadzētu”.

Ka tiesība ta ir sava kvintesencē visparēja vai universala rakstura – zinama mēra ta pieder visiem cilvēkiem visas pasaules malas.

Vairumu apgalvojumus par cilvēktiesībam, bet ne visus, raksturo ierobežojumi – jebkura specifiska indivīda vai grupas tiesība jebkura konkrēta situacija ir irobežota tiktal, ciktal ir nepieciešams nodrošinat parējo līdzvērtīgas tiesības un kopīgas intereses.

Cilvēktiesības attiecas uz, lietojot ne visai precīzu terminu “fundamentalajam” prasībam, kas atšķiras no “nebūtiskajam” prasībam jeb “mantam”.[3]

Ka jau norada pats jēdziens “pamattiesības”, tad runa ir nevis par jebkuram, bet gan par īpaši svarīgam tiesībam, kas raksturo cilvēka un valsts attiecības. Pamattiesības var pildīt savu funkciju tikai tad, ja tam ir augstaks juridisks rangs ka citam normam, it sevišķi likumiem. Tadēļ par pamattiesībam pieņemts uzskatīt tikai tas indivīda tiesības pret valsti, kuras ir ietvertas tiesību norma, kurai ir konstitucionals rangs vai vismaz augstaks juridiskais rangs ka “vienkaršiem” likumiem.[4]

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību respektēšanas princips

Šaja principa iekļautas gan valsts iekšējo tiesību un starptautisko tiesību normas, kas reglamentē indivīda stavokli sava valstī un arpus tas. Katrai valstij ir eksluzīva jurisdikcija sava valsts teritorija, un personas, kas atrodas šaja teritorija, ir pakļautas šīs valsts noteiktai tiesiskajai kartībai. Taču valstis sava starpa sadarbojas, uzņemas saistības, protams, iekļauj arī saistības attiecība uz cilvēka statusu, kaut arī cilvēks nav starptautisko publisko tiesību subjekts. Tadējadi veidojas cilvēka tiesības starptautisko tiesību joma.

Tatad cilvēka tiesību un pamatbrīvību respektēšanas principa imperatīva daba izpaužas, ka valstīm ka starptautisko aktu dalībniecēm jagada, lai viņu iekšējo tiesību normas par cilvēka tiesībam nebūtu pretruna ar viņu starptautiskajam saistībam.

Cilvēku tiesību un pamatbrīvības respektēšanas princips izpaužas arī ta, ka valstīm ir pienakums respektēt cilvēka tiesības, pamatbrīvības, ieskaitot domas, sirdsapziņas brīvību visiem bez rases, dzimuma, valodas, reliģijas atšķirībam. Valstīm ir pienakums veicinat pilsonisko, politisko, socialo, ekonomisko, kultūras tiesību, brīvību efektīvu realizēšanu, tapat valstīm ir jaatzīst, jarespektē personas brīvību vienatnē vai kopa ar citiem sludinat ticību vai reliģiju, rīkojoties saskaņa ar sirdsapziņu valstīm, kuru teritorija ir mazakumtautības. Tad ir pienakums respektēt šīm tautībam piederošo personu tiesības gan uz vienlīdzību likuma priekša, gan citadi.

Konkrētas saistības izriet no starptautiskajiem līgumiem. Valstīm ir pienakums pastavīgi respektēt brīvības savas attiecības gan kopīgi, gan patstavīgi, ieskaitot sadarbību ar ANO.

Fiziskam personam ir tiesības zinat savas tiesības, pienakumus cilvēktiesību joma. Saistības ir japilda godpratīgi cilvēktiesību joma, kas izriet no ANO Statūtiem, ANO Visparējas cilvēktiesību deklaracijas.

4.Starptautisko tiesību normas par cilvēktiesību respektēšanu

Starptautiskas cilvēktiesības Latvija atrodamas spēka esošajas starptautisko tiesību normas, bet pamattiesības – Satversmē.

Starptautisko tiesību sistēma cilvēktiesības vispirms ir noteiktas īpašos dokumentos, galvenokart daudzpusējos līgumos (paktos, konvencijas). Tiem var būt globals raksturs, t.i., tiem var pievienoties visas valstis, ka, piemēram, 1966.gada 16.decembra Starptautiskajam paktam par pilsoniskajam un politiskajam tiesībam, bet tiem var būt arī reģionals raksturs, ka, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kurai var pieivienoties tikai Eiropas Padomes dalībvalstis.

No starptautisko tiesību viedokļa starptautiska norma kļūst attiecīgai valstij saistoša pēc spēka stašanas procedūras izpildes, ko paredz attiecīgais līgums vai ko nosaka 1969.gada 23.maija Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībam 24.pants.

Jaievēro, ka starptautisko cilvēktiesību normu adresats var būt gan valsts, kurai – vai nu saistoša forma ka pienakums vai nesaistoša forma ka ieteikums – var būt uzdots ievērot noteiktas cilvēktiesības, vai radīt apstakļus to indivīdu realizacijai.

Tatad cilvēks var atsaukties uz starptautisko tiesību normas noteiktajam cilvēktiesībam. Latvijas iestadēs un tiesa un pamatot ar tam savu prasību pret valsti tad, ja:

šī starptautiska tiesību norma piešķir cilvēkam subjektīvas publiskas tiesības,

šī starptautisko tiesību norma Latvijas nacionalo tiesību sistēma ir stajusies spēka.

Var izvirzīt jautajumu: vai kada starptautisko tiesību norma piešķir cilvēkam subjektīvas publiskas tiesības pret valsti? Principa starptautiskajos līgumos fiksētas tiesības lielakaja daļa gadījumu piešķir cilvēkam šadas starptautiskas subjektīvas tiesības. Piemēram, subjektīvas publiskas tiesības piešķir visas 1966.gada 16.decembra Starptautiskaja pakta par pilsoniskajam un politiskajam tiesībam noteiktas cilvēktiesības.

Cilvēktiesību respektēšanas un aizsardzības jautajums ir aktuals gan starptautiskaja mēroga, gan Latvija.

Cilvēktiesību un pamatbrīvību respektēšanas principa mūsdienu starptautiski tiesiskais aspekts ir formulēts ANO Statūtos, kur šajos jautajumos vadas no deklarēta: ” Mēs, Apvienoto Naciju tautas, esam pilnas apņēmības atbrīvot nakamas paaudzes no kara posta, kasdivreiz mūsu dzīvē atnesis cilvēcei neizsakamas ciešanas, un no jauna nostiprinat ticību cilvēka pamattiesībam, cilvēka personības cieņai un vērtībai, vīriešu un sieviešu līdztiesībai un lieli un mazu naciju vienlīdzībai, un radīt apstakļus, kuros var tikt ievērots taisnīgums un cieņa attiecība uz saistībam, kas izriet no līgumiem un citiem starptautisko tiesību avotiem, un sekmēt socialo progresu un dzīves apstakļu uzlabošanu vislielakas brīvības apstakļos.” Pamatojoties uz šo normu, ANO ir pieņēmusi vairakus aktus, kas satur valstīm dalībniecēm obligatas juridiskas normas un izveido šī principa tiesisko saturu. Svarīgakie no tiem ir: Starptautiskais pakts par ekonomiskam, socialam un kultūras tiesībam (1966.); Starptautisks pakts par civilam un politiskam tiesībam (1966.); Konvencija par visu veidu rasu diskriminacijas likvidēšanu (1963.) u.c.

Plašs cilvēka tiesību un pamatbrīvību uzskaitījums atrodams Helsinku konferences 1975.gada Nobeiguma akta.

Attiecība uz Latvijas Republiku, tad Latvija atzīst arī 1948.gada 10.decembra ANO Ģeneralas Asamblejas pieņemto Visparējo cilvēktiesību deklaraciju, [6] kas satur vienu no cilvēktiesību katalogiem. Tomēr vēl pirms saka veidoties šads starptautisks katalogs, cilvēku tiesību uzskaitījums un to aizsardzības mehanismi tada vai citada veida tika regulēti atsevišķu valstu konstitūcijas vai citos juridiskos dokumentos.

Jau 1990.gada 4.maija Pievienošanas dekleracijas II daļa Latvija apņēmas sava likumdošanas darba vadīties no Eiropas Padomes dokumentiem cilvēktiesību jautajumos. 1995.gada 10.februarī, Latvija bija uzņemta Eiropas Padomē, kur Latvija parakstīja 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.

Šī konvencija ir uzksatama par to dokumentu, kas no visiem starptautiskajiem dokumentiem uzstada visaugstako cilvēka tiesību realizacijas standartu. Par vienotu konvencijas interpretaciju visas Eiropas Padomes dalībvalstīs gada Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

Latvija Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tas papildprotokolus ratificēja 1997.gada 4.jūnija. No tas dienas, kad ratifikacijas dokumenti bija iesniegti Eiropas Padomes Ģeneralsekretaram, konvencija no starptautisko tiesību viedokļa Latvijai ir kļuvusi saistoša.

Eiropas Cilvēktiesību konvencija dod ikvienam tiesības ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas palīdzību aizstavēt savas cilvēktiesības pret valsti. Indivīds vairuma gadījumos varēs griezties ar sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesa pēc viņiem negatīva Latvijas Augstakas tiesas sprieduma. Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūra ņem vēra gan visparēja rakstura, gan speciala rakstura starptautiskos līgumus, visparējos starptautisko tiesību principus un starptautiskas paražu tiesības.

Latvija ar atsevišķiem lēmumiem ir pievienojusies arī vairakiem citiem starptautiskajiem dokumentiem cilvēktiesību jautajumos, piemēram, 1990.gada 30.septembra Vispasaules deklaracijai par bērnu izdzīvošanu, aizsardzību un attīstību, 1994.gada 10.novembra Eiropas Padomes Visparējai mazakumtautību aizsardzības konvencijai.

Atsevišķas cilvēktiesību normas atrodamas ne tikai līgumos, bet arī starptautiskajas paražu tiesības.

5. Cilvēku tiesību un pamatbrīvību respektēšanas principa aizsardzība.

Cilvēktiesību aizsardzība ka universals, starptautisks princips ir radies salīdzinoši nesen un atrodas sava satura veidošanas procesa. Ņemot vēra to, ka starptautiskas tiesības veido valstis ka starptautisko tiesību subjekti, tad salīdzinoši ilgstoša visparatzīto normu rašanas ir viegli izskaidrojama. Vēl vairak šis apgalvojums ir spēka attiecība uz cilvēktiesībam. Starptautiskaja līmenī lielaka vairuma valstu sava starpa ir panakta visparēja vienošanas par nepieciešamību aizsargat cilvēktiesības ne tikai katra valstī atsevišķi, bet arī piešķirot šim jautajumam universalu statusu. Ta ka starpvalstu līmenī attiecības regulē starptautiskas tiesības, tad, valstīm atzīstot cilvēktiesību aizsardzību par savu pienakumu universala līmenī, starptautiskajas tiesības noteiktie principi tiek piemēroti attiecība uz minēto apņemšanos. Tas nozīmē, ka cilvēktiesības nav atsevišķatiesību nozare, kura pastav arpus starptautiskajam tiesībam, jo vistiešak tas paradas praksē, t.i., Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

Secinajumi.

Starptautisko tiesību pamatprincipi ir šīs tiesību sistēmas galvenas, vadošas, imperatīvas normas, kas satur vissvarīgakas idejas un prasības par tautu starptautiskas dzīves tiesiskumu

Cilvēka tiesības un pamatbrīvības respektēšanas principa iekļautas gan valsts iekšējo tiesību un starptautisko tiesību normas, kas reglamentē indivīda stavokli sava valstī un arpus tas.

Valstis sava starpa sadarbojas, uzņemas saistības, protams, iekļauj arī saistības attiecība uz cilvēka statusu, kaut arī cilvēks nav starptautisko publisko tiesību subjekts. Tadējadi veidojas cilvēka tiesības starptautisko tiesību joma.

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību respektēšanas principa imperatīva daba izpaužas, ka valstīm ka starptautisko aktu dalībniecēm jagada, lai viņu iekšējo tiesību normas par cilvēka tiesībam nebūtu pretruna ar viņu starptautiskajam saistībam.

Cilvēku tiesību un pamatbrīvības respektēšanas princips izpaužas arī ta, ka valstīm ir pienakums respektēt cilvēka tiesības, pamatbrīvības, ieskaitot domas, sirdsapziņas brīvību visiem bez rases, dzimuma, valodas, reliģijas atšķirībam.

Konkrētas saistības izriet no starptautiskajiem līgumiem. Valstīm ir pienakums pastavīgi respektēt brīvības savas attiecības gan kopīgi, gan patstavīgi, ieskaitot sadarbību ar ANO.

Cilvēktiesību respektēšanas un aizsardzības jautajums ir aktuals gan starptautiskaja mēroga, gan Latvija.

Eiropas Cilvēktiesību konvencija dod ikvienam tiesības ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas palīdzību aizstavēt savas cilvēktiesības pret valsti

Cilvēktiesību aizsardzības sistēma nevar būt sastingusi, tai nepieciešama attīstība.

Cilvēktiesības attiecas uz fundamentalajam vērtībam.

Cilvēktiesību saturu nosaka sabiedrība pastavošas vērtības, tapēc citur tas var saprast arī savadak.

Izmantotas literatūras avoti.

Normatīvie akti:

Dokumentu krajums. Mūsdienu starptautiskas un tirdzniecības tiesības. Rīga, “AGB”, 1998 .

literatūra:

Fogels. Starptautiskas tiesības. Rīga, Zvaigzne, 1981.gads – 66.lpp.

Fogels. Cilvēktiesību aktualas problēmas Latvija. Cilvēktiesību Žurnals #3/1996.

Jurista žurnals, LU juridiskas fakultates cilvēktiesību institūta izdevums. Cilvēktiesību normas Latvija. 1997.g. Nr.6

Jurista žurnals, LU juridiskas fakultates cilvēktiesību institūta izdevums. Cilvēktiesības. 1997.g. Nr.6

Laikraksts Diena, Vienīga svarīga cīņa par visparēju labklajību. 1998.g. 9. decembris – 5.lpp.