Vides piesarņojums

Jau kopš dzīvības izcelšanas dzīvas būtnes saka ietekmēt daba noritošos procesus, iespaidojot gan vielu, gan enerģijas plūsmu.
Vides piesarņojums, kas spēj apdraudēt mūsu planētu, un cilvēces pastavēšanai vitali nepieciešamo resursu milzīgie patēriņu apjomi ir kļuvuši par vienu no nozīmīgam problēmam, ar kuram cilvēce saskaras mūsdienas. Līdz ar to rodas nepieciešamība sabalansēt socialas vides un ekonomikas attīstību, nodrošinot vides aizsardzību ta, lai novērstu ekoloģiskas katastrofas draudus cilvēces pastavēšanai.

Izšķir divus svarīgakos vides piesarņojuma avotus:
gaisa piesarņojums;
ūdens piesarņojums.

Gaisa piesarņojums

Lai cīnītos pret gaisa piesarņojumu, ar Kioto protokolu vien nepietiek. Siltumnīcas efektu izraisošas gazes nav vienīgas, kas mūs apdraud. Sēra dioksīds (SO2), ar ko piesarņo gaisu lielas TEC, var sajaukties ar lietu un parvērsties sērskabē, kas iznīcina mūsu mežus. Ja šads skabais lietus nonak ezeros, tas iznīcina ūdenstilpnes iemītniekus. Ir vēl viens ienaidnieks – slapekļa oksīds (NO), kas var reaģēt ar gaistošiem organiskiem savienojumiem un radīt t.s. zemes ozonu (troposfēra). Ja ozons ir mūsu draugs liela augstuma, kur tas aizsarga mūs no ultravioleta starojuma, tas kļūst par bīstamu indi uz zemes, jo tas iznīcina augus, kairina elpceļus un kļūst par gazi, kas izraisa siltumnīcas efektu.

Indīgas gazes neaptur robežas

Pat trīssimt metru TEC augsts dūmenis spēj pasargat tikai tuvējo apkartni. Netīrie dūmi reizēm izplatas pat simts kilometru attaluma, līdz tie nosēžas zemē viena vai otra robežas pusē. Šaja joma viennozīmīgi ir vajadzīgi Eiropas līmeņa pasakumi.

Eiropas Komisija, cita starpa, ir izstradajusi priekšlikumus divam atšķirīgam, tomēr cieši saistītam direktīvam. Ar pirmo direktīvu paredzēts atjauninat tiesību aktus par trim toksiskam vielam, kuras nonak atmosfēra no lielam dedzinašanas iekartam. Runa ir par slapekļa oksīdu (NO), kas rodas, augstas temperatūras apstakļos reaģējot slapeklim un skabeklim, sēra dioksīdu (SO2), kas rodas, dedzinot fosilo kurinamo, ka arī organiskiem vai mineraliem putekļiem, ar kuram gaisu piesarņo cementa rūpnīcas. Šie trīs piesarņojuma avoti izraisa dažadas elpceļu slimības, sakot ar iekaisumiem un beidzot ar vēzi.

Ar otro direktīvu tiek noteikti maksimalie dalībvalstu emisiju ierobežojumi četram galvenajam gaisa piesarņotajvielam, kuras izraisa paskabinašanos, piesarņojumu ar ozonu vai eitrofikaciju (ūdenstilpnes barības vielu satura pieaugumu, kas rada traucējumus ekosistēmam, veicina aļģu vairošanos un iznīcina skabekli). Šīs četras vielas ir šadas – jau minētais sēra dioksīds un slapekļa oksīdi, ka arī amonjaks un gaistoši organiski savienojumi (ogļūdeņražu vai šķīdinataju tvaiki).

Eiropas Parlaments un Padome pēc sarežģītas koplēmuma procedūras panaca vienošanos par abam šīm direktīvam. No vienas puses, ir runa par atkapēm attiecība uz šiem jaunajiem ierobežojumiem, kas noteikti slapekļa oksīdam (NO), kuru rada novecojušas elektrostacijas, kuras par kurinamo izmanto galvenokart ogles. No otras puses, ir noteikts termiņš, kas stasies spēka pēc ilgaka laika, lai konkretizētu pasakumus ar atmosfēras piesarņojumu saistīto sanitaro risku joma.

TEC kontrole

15 dalībvalstu ES ir apmēram 2 000 lielu dedzinašanas iekartu, kuru jauda ir vienada ar 50 megavatiem vai pat parsniedz to, un kuras galvenokart ar elektroenerģiju apgada rūpniecību. Parlamentam šai jautajuma izdevas panakt uzvaru – no 2016. gada tiks piemērots ierobežojums 200 mg / m3 attiecība uz slapekļa oksīda emisijam no tam iekartam, kuras tiek dedzinats cietais kurinamais, respektīvi, tiesību aktos atļautais emisiju daudzums būs par 50% mazaks neka šobrīd. Šis ierobežojums bija būtisks kritērijs, risinot iestašanas sarunas ar Austrumeiropas un Viduseiropas valstīm.

Eiropas Parlaments ir veicinajis arī prasību izstradi, kuras paredz, ka ar tiesību aktiem ir jareglamentē ne tikai jaunas iekartas, bet arī tas, kuras jau darbojas. Visu laiku, kamēr noritēja apspriedes par šīm prasībam, Parlaments apņēmīgi iestajas par to, lai tiktu samazinatas Padomes pieprasītas pielaides vecajam, piesarņojošajam iekartam. Parlaments ir pieprasījis obligatu laika ierobežojumu, bet dalībvalstis vēlējas, lai šīs pielaides būtu neierobežotas, baidoties, ka jaunie noteikumi varētu vēl vairak ierobežot šo iekartu darbību un ka raktuves, kuras piegada tam kurinamo, būtu jaslēdz, kuras, savukart, nozīmētu daudzu darbavietu likvidēšanu.

Ja lielas dedzinašanas iekartas, kuras darbojas sastrēgumstundas, šobrīd ir atbrīvotas no pienakuma ievērot ierobežojumu 200 mg/m3, uz tam laikposma no 2008. līdz 2016. gadam pakapeniski tiks attiecinati aizvien stingraki ierobežojumi. Komisija vienlaikus ir stingri apņēmusies noteikt datumu, kad šīs iekartas būs jaslēdz pavisam. Līdz 2018. gada būs spēka atkapes no noteikumiem attiecība uz iekartam, kuras dedzina antracītu (Spanija un Apvienotaja Karalistē).

Parlaments veiksmīgi darbojies arī citas jomas - direktīva par valstu emisiju robežam nosaka 2020. gadu ka robežu, kad sasniedzams ilgtermiņa mērķis neparsniegt kritiskos griestus un pasargat iedzīvotajus no sanitarajiem riskiem, kurus rada atmosfēras piesarņojums. 2010. gads ir mērķa gads, kad jasak ievērot ierobežojumi, kas noteikti katrai dalībvalstij. Attiecīga termiņa ir paredzēts uz pusi samazinat tas zonas, kuras rada kritiskus skaba piesarņojuma līmeņus, ka arī par divam trešdaļam samazinat ozona koncentraciju uz zemes, kur tas, parsniedzot kritiskas robežas, rada apdraudējumu cilvēku veselībai.

Ūdens piesarņojums

Latvija ir bagata ar ūdeņiem, un atpūta vasaras mēnešos pie ūdenstilpnēm ir ļoti iecienīta. Latvija ir 2256 dabiskas izcelsmes ezeri (40% no ezeriem atrodas Latgalē) un 12500 upju. Jūras piekrastes garums ir 500 km, tai skaita Rīgas jūras līča piekraste 308 km garuma.

Lielu daļu šo ūdenstilpņu un jūras piekrastes izmanto atpūtai un peldēšanai. Katru gadu tiek ierīkotas jaunas peldvietas un labiekartotas jau tradicionali iecienītas atpūtas vietas. Lai izmantotu peldvietas un peldūdeņus, nekaitējot dabai un ļaujot cilvēkiem baudīt atpūtu, jaņem vēra iespējamie riski. Peldvietu izmantotajiem ir jazina, ka atpūta pie ūdeņiem var sniegt prieku sauļojoties un peldoties, tomēr nedrīkst aizmirst par drošību un izvairīšanos no nevēlamam problēmam (negadījumiem un inficēšanos ar dažadam saslimšanam vai traumu gūšanu). Lai pasargatu sevi no nepatīkamiem starpgadījumiem, jazina, kadu bīstamību ietver atpūta pie ūdeņiem.

Ūdens tiek piesarņots, ja vielas vai fizikali apstakļi tada pakapē ietekmē ūdeņu sastavu, ka tiek ietekmēta to ekosistēmu funkcionēšana, vai arī tiek ierobežotas ūdens izmantošanas iespējas konkrētajiem mērķiem. Ūdeņu piesarņojumu var uzskatīt arī par tadam ta sastava izmaiņam, kuru rezultata ūdenī esošo vielu saturs ievērojami atšķiras no tada, kads pastavēja pirms iedarbības uzsakšanas. Atkarība no piesarņojuma veida izšķir ķīmisko, fizikalo un bioloģisko piesarņojumu.

Ķīmisko piesarņojumu rada ķīmisko vielu nokļūšana vai atrašanas ūdeņos. Atkarība no piesarņojošo vielu īpašībam izšķir piesarņojumu ar neorganiskam vielam (biogēno elementu savienojumiem, neorganiskajiem saļiem, kaitīgajiem (toksiskajiem) mikroelementiem, radionukleīdiem) un organiskam vielam (bioloģiski viegli degradējamam vielam, naftas produktiem, pesticīdiem, virsmas aktīvam un citam vielam).

Fizikalais piesarņojums saistas ar fizikalo faktoru, piemēram, temperatūras iedarbību uz ūdeņiem.

Bioloģisko piesarņojumu rada konkrētajam ūdeņu veidam netipisku dzīvo organismu, piemēram, vīrusu, baktēriju, nokļūšana taja. Izšķir divu veidu piesarņojuma avotus: punktveida un difūza piesarņojuma .

Tipiski ūdens piesarņojuma punktveida avoti ir cauruļvadi, caur kuriem ūdenskratuvēs tiek ievadīti notekūdeņi.

Difūza piesarņojuma avoti ir izkliedēti un tos identificēt, novērtēt ir ievērojami grūtak. Tie ir, piemēram, virszemes notece no lauksaimnieciski izmantojamam zemēm, lietus ūdeņu notece no urbanizētam teritorijam u.c ūdens piesarņojumam ar organiskajam vielam vienmēr ir ļoti komplekss raksturs. Organiskas vielas ir spējīgas aktīvi mijiedarboties ar dažadam dabas izcelsmes vielu grupam. Turpmak sekos to vielu grupas, kas pēdēja laika ir izplatītakas vielu grupas, kas novērojamas piesarņojot ūdeņos – augu aizsardzības līdzekļi (pesticīdi, herbicīdi, insekticīdi), virsmas aktīvas vielas, naftas produkti, fenoli, hlororganiskie savienojumi, ogļhidrati, olbaltumvielas, aminoskabes. Tipiski izmaiņas ūdeņos raksturo bioloģiska skabekļa patēriņa pieaugums, ūdenī izšķīduša skabekļa satura pazeminašanas, slapekļa satura pieaugums (turklat parasti slapekļa savienojumi atrodas amonija jonu forma).

Peldvietu un peldūdeņu kvalitati nosaka, veicot pastavīgus ūdens kontroles mērījumus, jeb monitoringu. Svarīga ir pareiza ūdens paraugu ņemšanas vietu izvēle, ievērojot notekūdeņu ietecēšanas vietas, peldvietas, straumes virzienu. Ūdeņu kvalitates kritēriju izstrade uzsakas ar vairaku vielas, vai faktoru iedarbību saistību aspektu izvērtēšanu. Galvenie jautajumi, kas būtiski kvalitates kritērija izstrades sakotnēja fazē ir iespējamais cilvēka vai dzīvnieka kontakts ar vielu, nelabvēlīgas ietekmes uz cilvēka un dzīvnieka veselību risks. Izvērtējot vielu toksiskas iedarbības raksturu un vielu toksikoloģiskas īpašības īpaša vērība pievēršama tas noteikšanas metodēm un to savstarpējai salīdzinamībai. Jebkuras vielas iedarbība uz dzīvajiem organismiem ir atkarīga ne tikai no vielas iedarbības rakstura (kaitīguma, toksiskuma), bet arī no vielas daudzuma, kas nokļūst organisma.

Izmantota informacija no:

Interneta:

https://www.sva.lv/pudens/faktori.php

www.google.lv

https://www.zalajosta.lv/lat/vides_izglitibas_materiali/trakas_lietas/par_gaisa_piesarnojumu/

un citiem saitiem.

Paldies par uzmanību!!!!!