Ventspils Augstskolas

Ekonomikas un parvaldības nodaļa

Referats uzņēmējdarbība:

Banku krīze Latvija

Viens no galvenajiem notikumiem Latvijas ekonomika 90-tajos gados bija banku krīze. Tas cēloņus un sekas ir izvērtējuši gan dažadi ekonomikas specialisti gan arī citu tautsaimniecības jomu parstavji. Šie viedokļi nereti ir diezgan atšķirīgi un pretrunīgi, bet tomēr viena jautajuma valda visparēja vienpratība – banku sistēmas problēmas, kuras savu kulminaciju sasniedza 1995.gada, noradīja uz virkni nepilnībam gan banku likumdošana, gan banku sistēmas visparēja kontrolē un uzraudzība.

Sava referata es centos apkopot visu šo informaciju, īsuma atspoguļojot krīzes norisi un pēc tam izvērtējot tas cēloņus un ietekmi uz Latvijas ekonomiku. Analizējot krīzes cēloņus un sekas, es izmantoju induktīvo pieeju, apskatot šos procesus pamatojoties uz “Bankas Baltija” pieredzes piemēru.

Krīzes norise

Problēmas, kas iezīmējas banku sistēma Latvija 1994.gada, īpaši saasinajas 1995.gada pirmaja pusē, kad sabruka vairakas nozīmīgas bankas – “Latvijas Depozītu banka”, “Centra banka”, “Olimpija”, krīzes situaciju sasniedzot maija ar “Bankas Baltija” (“BB”) darbības apturēšanu. Šo četru banku aktīvi kopa veidoja 290 milj. latu jeb apmēram 30% no visu Latvijas komercbanku kopējiem aktīviem. Četru banku privatpersonu noguldījumu kopēja summa bija 130 milj. latu jeb 46% no kopējiem privatpersonu noguldījumiem (284 milj. latu).

“BB” sabrukums paralizēja gan vairaku pašvaldību, gan daudzu uzņēmumu darbību. Valsts lielakas bankas uzplaukuma un norieta ceļš ir tipisks bankrotējušajam bankam.

1992.gada beigas, kad apgrozība atradas Latvijas rublis, “BB” noteica ļoti augstas depozītnoguldījumu likmes – 90% gada, tadējadi piesaistot ievērojamu noguldītaju skaitu (vēlak šī likme tika attiecinata arī uz noguldījumiem latos). Bankas vadība to izskaidroja ar faktu, ka tas kredītlikme taja laika bija 120% gada. Noguldījumus pieņēma Latvijas valūta, bet kredītus izsniedz galvenokart ASV dolaros. Uzskatot, ka lats tiks devalvēts inflacijas rezultata, “BB” vadība cerēja, ka, atgūstot kredītus arvalstu valūta un to konvertējot, viegli izdosies atdot depozītus vērtību zaudējušos latos. Tomēr šīs prognozes nepiepildījas – pretēji cerētajam, lata kurss pret arvalstu valūtam paaugstinajas.

Analizējot “BB” kredītdarbību, jasecina, ka ta peļņu guva galvenokart no privatuzņēmumu kreditēšanas. Akcionari kredītus, acīmredzot, nedomaja atmaksat, bet valsts uzņēmumiem atmaksat kredītus ar tik augstiem procentiem nebija iespējams. Arī privatstruktūru plani bieži vien bija nereali, un, tam kļūstot maksatnespējīgam, kredītu atgūšana izradījas neiespējama. Ir jasecina, ka peļņas gūšana kreditēšanas rezultata nav bijis “BB” mērķis. Patiesais nolūks, acīmredzot, bija nozīmīgu valsts un privatuzņēmumu parņemšana bankas kontrolē, cenšoties radīt Latvija “Bankas Baltija” “impēriju”.

Sakot jau ar 1993.gadu, Latvijas banka regulari noradīja uz trūkumiem “BB” darbība. 1993.gada bankas parbaudē Latvijas Banka konstatēja vairakus parkapumus:

No 12 akcionariem- juridiskam personam – 11 bija saņēmuši kredītus ar pazeminatam procentu likmēm, parkapjot likumu “Par akciju sabiedrībam”.

Izsniegto kredītu kvalitati nebija iespējams novērtēt trūkstošo dokumentu dēļ. No parbaudītajiem divas trešdaļas tika novērtētas ka zemstandarta, šaubīgi vai zaudēti.

Lielai izsniegto kredītu daļai procentu likme (25-60) bija ievērojami zemaka par noguldījumu procentu likmēm.

Parskatos LB tika sniegtas nepatiesas ziņas.

1994.gada sakuma “BB” paziņoja, ka ta ir veikusi pasakumus trūkumu novēršana. Tomēr 1994.gada vidū Latvijas Bankas, “BB” un auditorfirmas “Coopers&Lybrand” konsultacijas noskaidrojas, ka auditoru atzinums par parskatu kavējas bankas lielo kredītu zaudējumu dēļ. Tas galvenokart bija saistīts ar līgumu starp “BB” un akcionaru SIA “Finhold” par bankas slikto kredītu pardošanu akcionariem. Šai operacijai bija jarada iespaids, ka bankas finansialais stavoklis uzlabojas, jo tas kļuva arvien nestabilaks.

Kopš 1994.gada otra pusgada “BB” sistematiski neievēroja obligato rezervju normu. 1994.gada vasara Latvijas Bankas veiktaja kontrolē tika konstatēts, ka :

32% no parbaudītajiem kredītiem bija izsniegti bez nodrošinajuma, pamatojoties uz bankas Uzraudzības padomes pr-taja A.Laventa lēmumu. Nebija dokumentu par aizņēmēju finansialo stavokli.

Neraugoties uz LB aizliegumu, BB bija iegadajusies “Česka Bank” akcijas, uzradot to ka korespondentkonta atlikumu.

Sakara ar augstajam depozītlikmēm, akcionariem un dažiem citiem aizņēmējiem izsniegtajiem pazeminatas procentu likmes kredītiem, ievērojami, bet peļņu nenesošiem ieguldījumiem citu banku un uzņēmumu kapitala, ļoti lielam administratīvajam, īpašumu uzturēšanas un personala izmaksam BB pašu kapitals ievērojami samazinajas.

Latvijas Banka izvirzīja prasības atjaunot apmaksato pamatkapitalu, uzlabot kredītu kvalitati, nepieļaujot to izsniegšanu bez nodrošinajuma, paaugstinat ieguldītas naudas atdevi, samazinot līdzdalību arvalstu banku kapitala un nodrošinat bankas likviditati.

1994.gada septembrī Centralajai bankai tika iesniegts “BB”1993.gada parskats, kuru bija parbaudījusi auditorfirma “Coopers&Lybrand”. Saskaņa ar to, bankas pašu kapitals 1993.gada beigas bija 10 milj. latu, kas liecinaja, ka banka var turpinat darboties.

1994.gada novembrī LB atļava palielinat “BB” pamatkapitalu no 25 līdz 32,5 milj. latu. Tomēr tas netika izdarīts. Ta vieta “Česka Bank” akcijas tika it ka pardotas bankas akcionaram SIA “Finhold” par trīskaršu cenu. Darījumu parbaudot, atklajas, ka faktiski maksajums nav noticis, bet noslēgts tikai līgums.

1994.gada oktobrī LB izteica brīdinajumu, ka var tikt piemērotas sankcijas – tiks aizliegts atvērt jaunus korespondentkontus arpus Latvijas. Tomēr šis sankcijas LB nepiemēroja, jo “BB” izveidoja papildu uzkrajumus nedrošiem paradiem, iesniedza Latvijas Bankai iknedēļas parskatu par naudas plūsmu, bet privatpersonu noguldījumu likmi samazinaja no 50% līdz 20%. Tika iesniegts arī nakama gada budžets, zaudējumu samazinašanas plans u.c., tomēr netika sniegta informacija par akcionariem.

Kopš 1994.gada augusta, samazinoties depozītu pieaugumam, “BB” arvien vairak piesaistīja Latvijas un Krievijas banku noguldījumus. Tomēr bankas pašu kapitals pastavīgi samazinajas.

1994.gada parskatu “Banka Baltija” noteiktaja laika līdz 31.martam neiesniedza, bet, tiekoties ar Latvijas Bankas prezidentu, “BB” prezidents T.Freimanis izteicas, ka ņemot vēra “BB” lielumu un, it īpaši, saikni ar Krievijas kapitalu, pret šo banku nedrīkstot izturēties ka pret citam.

1995.gada “BB” vairak nespēja pildīt LB noteiktos ekonomiskos normatīvus, tapēc pret banku tika piemērotas sankcijas – tika aizliegts izsniegt kredītus un garantijas, ka arī ieguldīt līdzekļus mazlikvīdos aktīvos. Lai parliecinatos par mēneša bilanču parskatu patiesumu, LB noslēdza līgumu ar auditorfirmu “Arthur Andersen”, kurai bija jasniedz ieteikumi “BB” vadībai iekšējas politikas procedūru un kontroles uzlabošanai un jaseko šo ieteikumu ievērošanai. “BB” finansialais stavoklis krasi pasliktinajas, LB kontrolē tika konstatēts, ka bankas aizkavētie maksajumi parsniedz vairakus miljonus latu. Mēģinot situaciju glabt, Latvijas Banka likviditates nodrošinašanai piešķīra kredītu 2,7 miljonu apmēra.

Tomēr, kad LB rīcība nonaca dokumenti par kredītportfeļa pardošanu Krievijas bankai, kļuva skaidrs, ka bankai nebija tikai ekonomiskas problēmas. Tadēļ LB pieņēma lēmumu apturēt BB darbību.

Var rasties jautajums, kadēļ Centrala banka jau daudz agrak, kad uzzinaja par “Bankas Baltija” problēmam, neaizliedza piesaistīt līdzekļus vai neapturēja tas darbību? LB uzskata, ka sankciju piemērošanas rezultata būtu sakusies depozītu masveida izņemšana no bankas, kas izraisītu tas nenovēršamu sabrukumu. Taču galvenais – nebija faktu un pieradījumu, kas ļautu pamatoti apšaubīt vadītaju godpratību un patiesu gribu kopīgiem spēkiem uzlabot bankas darbību.

Latvijas Bankas komercbanku uzraudzības specialisti, novērtējot bankas finansialo stavokli, balstījas uz gramatvedības dokumentiem. Ka vēlak izradījas, lai slēptu bankas patieso finansialo stavokli un savas krapnieciskas darbības bankas vadība tika regulari sagrozījusi gramatvedības datus. Negodīgie darījumi parasti tika veikti ar daudzkartējiem naudas parskaitījumiem caur dažadam firmam. Ievērojot to, ka Latvijas Bankai nav tiesību parbaudīt to uzņēmējsabiedrību gramatvedību, kuras nav kredītiestades, “Bankas Baltija” vadībai ilgstoši izdevas noslēpt patieso stavokli. Apzinati sagrozītie gramatvedības dati apgrūtinaja arī starptautiskas auditorfirmas “Coopers&Lybrand” darbu kredītiestades patiesa finansiala stavokļa noteikšana.

Tomēr mēģinot glabt banku, tika veiktas trīspusējas – valdības, Latvijas Bankas un “Bankas Baltija” vadības sarunas par noteikumiem, pēc kuriem bankas vadību, ievērojot milzīgo noguldītaju daudzumu  un iespējamos firmu zaudējumus, varētu parņemt valdība. Vienlaikus stradajot divam auditorfirmam – “Coopers&Lybrand” un “Arthur Andersen” – tika atklati arvien jauni zaudējumi, un kļuva skaidrs, ka bankas darbību atjaunot nav iespējams. Tikai tad, kad bankas darbības izmeklēšana iesaistījas tiesībsargajošas iestades un radas iespēja, pamatojoties uz dokumentiem, noteikt darījumu ķēdes, kļuva skaidrs, ka banka būtība ir izlaupīta. Pret bankas vadītajiem – tas Uzraudzības padomes pr-taju Aleksandru Laventu un prezidentu Tali Freimani tika ierosinata kriminallieta un piemēroti drošības līdzekļi. “Banka Baltija” tika atzīta par makstatnespējīgu.

Sanacijas plani, ko izstradaja bankas vadība, nepiedavaja realu kapitala ieplūšanu banka un neliecinaja par iespējamu peļņu, tapēc visbeidzot kredītiestadi atzina par likvidējamu. Fakti un dokumenti, kas atspoguļo “Bankas Baltija” darbību, liecina, ka tas vadītaju darbība bijusi gan balstīta uz nepareizu stratēģiju, gan tīši ļaunpratīga. Tadējadi bankrots bija likumsakarība.

Banku krīzes cēloņi un tas ietekme uz Latvijas ekonomiku

Rezumējot var teikt, ka banku krīzes cēloņi Latvija ir šadi:

Banku akcionaru parak liela ietekme uz bankas politiku, ka arī akcionaru un vadības neprofesionala un/vai negodīga rīcība. Banku darbības mērķi bieži tika saistīti ar vēlmi piesaistīt jebkuriem līdzekļiem, visbiežak, protams, ar ļoti augstu depozītlikmju palīdzību, pēc iespējas vairak finansu līdzekļu akcionaru personīgo vai biznesa vajadzību kreditēšanai. Lai slēptu negodīgos darījumus, sadarbība ar bankas vadību tika veiktas ļoti sarežģītas operacijas, slēpti vai sagrozīti gramatvedības dati.

Nepareiza Latvijas ekonomiskas attīstības un ekonomiskas politikas izpratne. Bankas stratēģijas pamata liekot cerības uz inflacijas tempu pieaugumu un nacionalas valūtas devalvaciju, piesaistot klientu līdzekļus ar ekonomiski nepamatotu depozītlikmju palīdzību cerība, ka paradus varēs atdot ar vērtību zaudējušu naudu, notikumiem attīstoties pretēja virziena, attiecīgas kredītiestades jau iepriekš bija nolemtas neveiksmei.

Vaja un neprofesionala banku licencēšana, uzraudzība un regulēšana no Latvijas Bankas puses.

Kredītu neadekvats nodrošinajums. Nekustama īpašuma izmantošana kredītu garantēšanai bija apgrūtinata ar neskaidrībam īpašuma attiecības, ka arī ar ta pienacīgas reģistracijas trūkumu. To pastiprinaja gan aizdevēju un aizņēmēju pieredzes trūkums, gan arī aizņēmēju jau iepriekš negodīgie nolūki.

Vaja likviditates vadība, kuru noteica gan banku vadības neprofesionalitate, gan arī objektīvi ierobežotas iespējas lēna privatizacijas procesa un līdz ar to arī neattīstīta vērtspapīru tirgus dēļ.

Banku “zelta likuma” neievērošana – neatbilstība starp saitstību un prasību termiņstruktūru. Ar augstu depozītlikmju palīdzību noguldījumi galvenokart tika piesaistīti un pusgadu, gadu vai ilgak, bet, lai šīs likmes nodrošinatu, līdzekļus varēja izsniegt tikai ļoti īsa termiņa kredītiem (garaka termiņa kredītu procenti tik augsti būt nevarēja). Sakara ar inflacijas tempa strauju palēlinašanos, samazinajas arī uzņēmumu nominala peļņa. Līdz ar to bija jasamazina kredītlikmes, taču depozītprocenti bija jaizmaksa iepriekšnoteiktie. Peļņas strauja samazinašanas spieda bankas iesaistīties riskantos darījumos, kas zaudējumus tikai palielinaja. Salīdzinot 1994.gada vidējas depozītu un kredītu likmes, jasecina, ka divus mēnešus pirmas pat bija augstakas par pēdējam.

Lata revalvacija attiecība pret dolatu. 1993.gada Latvija ieplūstot lielam kapitala daudzumam, notika nacionalas valūtas ievērojama revalvēšanas. Neoficiali piesaistot latu 1994.gada SDR vienībai, ta arējas vērtības kopējas izmaiņas tika apturētas. Taču pasaules tirgos turpinajas dolara pavajinašanas, kas izsauca gan lata, gan citu valūtu kursa attiecība pret dolaru pieaugumu. Tam bankam, kuru saistības bija latos,vai, piemēram, vacu markas, bet prasības dolaros, bija jaciešs ievērojamus zaudējumus. Neuzticoties Latvijas Bankas politikai un lata stabilitatei, 1994.gada apmēram 2/3 visu kredītu tika izsniegti dolaros, un pat tika atdoti dolaros, lai gan dolara kursa krišanas dēļ tas nesa bankam zaudējjuumus.

Latvijas Banka, galveno uzmanību veltot monetaras politikas mērķiem, ar saviem aizdevumiem praktiski nepievērsas grūtības nonakušo komercbanku likviditates uzlabošanai.

Latvijas ekonomikai, kas pēc pieciem straujas lejupslīdes gadiem saka uzradīt pirmas atveseļošanas pazīmes, banku krīze bija smags trieciens. Zaudējot līdzekļus bankas, samazinajas iedzīvotaju maksatspējīgais pieprasījums, bet pieprasījuma lejupslīde savukart ietekmēja piedavajuma samazinašanas virziena. Daudziem uzņēmumiem, zaudējot savus līdzekļus bankrotējušajas bankas, radas paradu atdošanas un norēķinu problēmas. Uzņēmumu savstarpējo paradu “iesaldēšana” maksatnespējīgajas bankas nereti izraisīja nelielo uzņēmumu bankrotu ķēdi.

Nedrošība par banku sistēmas talako attīstību lika depozitoriem lauzt līgumus ar kredītiestadēm, dramatiski samazinot banku rīcība esošo finansu resursu daudzumu; turklat, ja arī līgumi tika atjaunoti vai noslēgti no jauna, tie praktiski visi bija īstermiņa. Šie faktori samazinaja vietējos investīciju resursus un darbojas kredītlikmju pieauguma virziena. Turklat, baidoties no iespējamas lata devalvacijas, uzkrajumi tika konvertēti arvalstu valūtas. Latvijas Banka 1995.gada pirmaja pusē zaudēja 25% savu arzemju aktīvu.

Pirms banku krīzes tika veikti vairaki efektīvi valdības un Latvijas Bankas pasakumi, lai stimulētu uzņēmumus veikt savus darījumus caur bankam, tadējadi atvieglinot nodokļu ievakšanas procesu. Kredītiestažu bankroti, protams, krasi samazinaja arī godīgu uzņēmumu vēlmi kartot norēķinus ar banku starpniecību un pieauga skaidra nauda veikto darījumu apjoms. Tadējadi samazinajas budžeta ieņēmumi, īpaši no peļņas un pievienotas vērtības nodokļiem. Ja tam pievieno tiešos budžeta zaudējumus 2,5 milj. latu apmēra, kas radas sakara ar budžeta kontu iesaldēšanu maksatnespējīgajas bankas, var teikt , ka banku krīze bija viens no nozīmīgakajiem faktoriem arī krasaja budžeta deficīta pieauguma 1995.gada.

Izmantota literatūra:

Borke M.J. Banku krīze Latvija // Diena – 29.01.96.

Dzirnekle L. Valsts krapusi banku klientus // Dienas bizness – 5.05.96.

Ziņojums par Latvijas Republikas tautas saimniecības darba rezultatiem 1993. – Rīga, LR Valsts statistikas komiteja

Placis J. Bankas baltija bankrots // Averss-Reverss.- 5.96.