Izmaksu klasifikacija un raksturojums

Izmaksu klasifikacija un raksturojums

Ievads

Izmaksu klasifikacija ir būtiska uzņēmuma bez tas nebūtu iespējams veikt izmaksu uzskaiti, savukart bez izmaksu uzskaites nebūtu iespējams noteikt uzņēmuma ražotas produkcijas pašizmaksu.

Izmaksas var grupēt dažadas klasifikacijas grupas atkarība no izvēlēta uzskaites mērķa. Finansu gramatvedība izdevumus parasti grupē pa izdevumu veidiem, šinī grupējuma ietverot arī izmaksas. Turpretī izmaksu uzskaitē ir jalieto arī citas izmaksu klasifikacijas.

Izmaksu uzskaites mērķi

Izmaksas peļņas un gatavas produkcijas vērtības noteikšanai;

izmaksas lēmumu pieņemšanai;

izmaksas kontrolei.

Daži klasifikacijas principi, kas lietojami izmaksu analīzē

Izmaksu klasifikacijas pašizmaksas kalkulacijai

Tekošas un pagajušas izmaksas

Tekošas izmaksas ir tēriņi, kas ir izdarīti, bet tie vēl nav realizēti un nav devuši ieņēmumus. Šos tēriņus raksta bilances aktīva pusē. Ja jūs esat saražojuši produkciju, produkcijai ir bijušas izmaksas, bet šī produkcija atrodas jūsu noliktava, tad finansu parskatos ta tiek paradīta ka gatavas produkcijas krajumi bilancē aktīva pusē. Pēc būtības visi aktīva posteņi ir tekošas izmaksas – pamatlīdzekļi laika gaita tiks nolietoti un to vērtība tiks norakstīta uz saražotas produkcijas pašizmaksu, bet ta daļa, par kuru ir samaksats, kas nav norakstīta, veido bilances aktīva posteņus. Līdzīgi ir arī ar izejvielam, nepabeigto ražošanu un citiem posteņiem.

Pagajušas izmaksas ir tas izmaksas, kuras ir bijušas iepriekšēja uzskaites perioda, bet tas ir realizētas, devušas ieņēmumus, un citus ieņēmumus dot tēs vairs nevar. Šīs izmaksas tiek paradītas peļņas - zaudējumu aprēķina. Ta ir pardotas produkcijas pašizmaksa vai arī administracijas, pardošanas izmaksas.

Produkta un perioda izmaksas

Produkta izmaksas ir tas izmaksas, kuras var attiecinat uz produkta pašizmaksu. Ja produkts nav pardots, tad šīs izmaksas ir paradītas bilances postenī – gatavas produkcijas krajumi. Kad šo produkciju pardod, tad šīs izmaksas paradas ka pardotas produkcijas ražošanas izmaksas.

Perioda izmaksas attiecina uz to periodu, kad tas rodas, un neiekļauj produkta pašizmaksa. Šīs nav iespējams “nolikt” noliktava. Parasti par perioda izmaksam tiek uzskatītas neražošanas izmaksas, bet šis iedalījums var būt arī savadaks. Neražošanas izmaksas ir administracijas izmaksas, kur ir administracijas algas un atbilstošie socialie maksajumi, kantora uzturēšanas un orgtehnikas izmaksas u.c., ka arī pardošanas izmaksas, kur ir pardevēju darba algas, transporta izdevumi u.tml.

Shematiski produkta un perioda izmaksu virzība ir paradīta 1. attēla.

Ka redzams 1. attēla, tad abas kategorija agrak vai vēlak kļūst par izmaksam peļņas – zaudējumu aprēķina, atšķirība ir tikai laika ziņa.

Parskatamības labad tabulas, kuras tiek uzskaitītas izmaksas, izmaksas tai skaita raksta cita ailē, bet kopējas summas cita ailē. Mūsu gadījuma produkta izmaksas ir ražošanas izmaksas, kuras ir trijos posteņos – materialu, tieša darba un visparējas izmaksas, kopa šī summa ir 900 Ls. Šīs izmaksas attiecina uz saražoto produkciju – 900 Ls/ 1000 v. = 0.9 Ls/v. Aprēķinatais lielums ir produkcijas pašizmaksa, un tas tiek attiecinats uz gan uz pardoto produkciju, gan to, kas paliek uzņēmuma noliktava. Neražošanas izmaksas ir perioda izmaksas, un visa šī summa tiek attiecinata uz peļņas – zaudējumu aprēķinu.

Peļņas zaudējumu aprēķins.

Tiešas un netiešas izmaksas

Tiešas izmaksas ir tas izmaksas, kuras var tieši konstatēt gatavaja produkta, rašanas brīdī var saistīt ar konkrētiem izmaksu nesējiem (izstradajuma veidu, pasūtījumu, pakalpojumu veidu. Tiešas izmaksas dalas divas lielas grupas: tiešie materiali un tieša darba izmaksas. Tiešie materiali ir labi redzami gatavaja produkta. Piemēram, ja jūs ražojat mēbeles, tad tiešie materiali ir kokmateriali, no ka ir izgatavotas mēbeles, polsterējums, audums, lakas, skrūves u.tml. Visu šo materialu vērtības saskaitot kopa, iegūstam tiešo materialu izmaksas. Otrs tiešo izmaksu elements ir tieša darba izmaksas. Turpinot piemēru par mēbeļu ražošanu, tieša darba izmaksas būs to stradnieku darba algas ar uzņēmuma socialajiem maksajumiem, kas ir stradajuši pie konkrēta produkta izgatavošanas. Šo cilvēku darba rezultatu var redzēt izgatavotaja produkta, viņi ir griezuši kokmaterialus, saskrūvējuši, nolakojuši un veikuši citas redzamas operacijas.

Netiešas izmaksas ir tas izmaksas, kuras mēs nevaram tieši attiecinat uz izgatavoto produktu, bet tas ir nepieciešamas ražošanas procesa nodrošinašanai. Netiešas izmaksas var būt materialu izmaksas (smērvielas ražošanas iekartas u.c.), enerģijas izmaksas (elektroenerģija ražošanas iekartas, tehnoloģiska tvaika vai kurinama patēriņš ražošanas iekartas), darba izmaksas (darba algas ar socialajiem maksajumiem darba vadītajiem), amortizacija ražošanas ēkam un iekartam. Šīs izmaksas nevar tieši konstatēt saražotaja produkta. Uz produkta pašizmaksu netiešas ražošanas izmaksas attiecina pastarpinati, sadalot tas proporcionali kadam vienkaršam radītajam, un labak ir, ja šis sadalījums precīzak atbilst arī izmaksu izraisītajiem cēloņiem.

Pasūtījuma un procesa izmaksu uzskaites sistēmas

Pasūtījuma izmaksu uzskaites sistēma tiek lietota lielu objektu izmaksu uzskaitē – maju, kuģu, lidmašīnu, iespieddarbu u.tml. Katram objektam izmaksas uzskaita atsevišķi.

Procesa izmaksu uzskaites sistēmu lieto masu ražošana – partikas parstrades rūpniecība, mašīnbūve, ķīmiska un naftas parstrades rūpniecība u.c. Vienas vienības pašizmaksu aprēķina, kad izdala produkcijas partijas izmaksu summu ar produktu partija saražoto vienību skaitu. Izmaksas uzskaita produkcijas partijam un nevis katrai produkcijas vienībai atsevišķi.

Pilno un mainīgo izmaksu uzskaites sistēmas

Pilno izmaksu uzskaites sistēma uz produktu pašizmaksu attiecina visas (gan mainīgas, gan pastavīgas) ražošanas izmaksas.

Mainīgo izmaksu uzskaites sistēma uz ražošanas pašizmaksu attiecina tikai mainīgas izmaksas, bet pastavīgas izmaksas (arī ražošanas ) uzskata par perioda izmaksam un parada peļņas – zaudējumu aprēķina, kad tas ir paradījušas.

Izmaksu klasifikacija lēmumu pieņemšanai

Ir svarīgi pareizi sadalīt (klasificēt) izmaksas, lai pieņemtu lēmumus. Izmaksu informacijai ir jadod atbilde uz šadiem jautajumiem:

cik daudz ir jasaražo, lai izkļūtu no zaudējumiem, gūtu mērķa peļņu;

attīstīt vai slēgt kadu tirdzniecības reģionu;

vai ir vērts pieņemt papildus pasūtījumu un daudzi citi tamlīdzīgi jautajumi.

Pie tam izmaksu informacija bieži vien ir jainterpretē savadak neka tas bija pašizmaksas kalkulacija.

Mainīgas un pastavīgas izmaksas

Šie termini jau tika minēti iepriekš un pats to nosaukums jau atklaj to saturu.

Mainīgas izmaksas mainas proporcionali ražošanas apjomam. Ja jūs cepat kūku, tad milti ir materialu izmaksas, un, izcepot vienu kūku, jūs patērējat vienu daudzumu miltu, izcepot divas kūkas – divas reizes vairak utt. Mainīgas izmaksas ir tiešo materialu izmaksas, tieša darba izmaksas, ja stradniekam maksa par veikto darbu un nevis par darba vieta pavadīto laiku. Bez tam daļa no visparējam izmaksam mainas proporcionali ražošanas apjomam – elektroenerģijas patēriņš ražošanas iekartas, tehnoloģiskais siltumenerģijas patēriņš u.tml. Arī neražošanas izmaksas var būt mainīgas. Ja jūs realizējat kadu produktu ar izplatīšanas aģentu palīdzību un par pardoto produkciju jūs maksajat komisijas naudu, tas būs mainīgas izmaksas, kas mainas proporcionali pardošanas apjomam.

Pastavīgas (fiksētas) izmaksas nemainas proporcionali ražošanas apjomam. Tadu izmaksu piemēri ir ražošanas vadītaju darba algas, apsildīšanas un apgaismošanas izmaksas, amortizacija u.c. Paskatīsimies ka mainas izmaksas uz 2. piemēra bazes.

Reizēm šaja klasifikacija izšķir vēl arī trešo izmaksu veidu, Kvazifiksētas izmaksas, kas ir fiksētas izmaksas, kuras lēcienveidīgi palielinas pie noteikta produkcijas apjoma.

Būtiskas un nebūtiskas izmaksas

Būtiskas (lēmumu pieņemšanai svarīgas jeb relevantas) izmaksas un ieņēmumi ir tas izmaksas un ieņēmumi, kuri mainas atkarība no mūsu lēmumiem.

Nebūtiskas izmaksas (ieņēmumi) ir tas, kuras ir neatkarīgas no mūsu lēmuma.

Būtisko izmaksu koncepcijas labakai izpratnei izanalizēsim vienkaršu piemēru: jums ir jaizdara izvēle, ar ko braukt uz pilsētu – ar autobusu vai ar personīgo automašīnu. Ja jums ir automašīna, tad ir jarēķinas ar benzīna izmaksam, automašīnas amortizaciju, autotransporta īpašnieka civiltiesisko apdrošinašanu, ceļu nodokli. Ja jūs braucat ar autobusu, jūsu izmaksas ir tikai autobusa biļete. Bet konkrētaja gadījuma jūsu izvēli, ja neņem vēra ceļojuma izmaksas, noteiks benzīna izmaksu un autobusa biļetes cenas salīdzinajums. Jo, ja jums ir automašīna, tad visas parējas izmaksas būs tik un ta neatkarīgi no konkrēta jūsu lēmuma. Benzīna izmaksas ir būtiskas izmaksas, bet automašīnas amortizacija, civiltiesiska apdrošinašana, ceļu nodoklis ir nebūtiskas izmaksas šī lēmuma pieņemšanai.

Būtisko un nebūtisko izmaksu robežu nevar noteikt ar citu izmaksu dalījumu, piemēram, mainīgas un pastavīgas izmaksas. Parasti mainīgas izmaksas ir būtiskas un pastavīgas ir nebūtiskas, bet tas ta nav vienmēr. Piemēram, jums ir nopirkti materiali, kurus jūs nekadi nespējat izmantot, un, kad beidzot paradas iespēja šos materialus izmantot, tad tiem nav būtiskas vērtības, jo, ja jūs tos tagad neizmantosiet, tad no tiem vispar nebūs nekada labuma. Ja jums ražošanas paplašinašanai ir jaiegadajas jaunas iekartas, jums ir japalielina amortizacija, kas ir pastavīgo izmaksu lēcienveidīgs palielinajums. Šis palielinajums ir būtiskas izmaksas.

Alternatīvas izmaksas

Alternatīvas izmaksas vai izvēles cena ir mikroekonomikas koncepcija, kura ir pielietojama arī izmaksu analīzē. Alternatīvas izmaksas ir tad, ja kadu resursu mēs varam izmantot dažados veidos, tad labakas neizmantotas alternatīvas dotais ienakums ir alternatīvas izmaksas jeb, citiem vardiem, alternatīvas izmaksas ir zaudētas iespējas. Ja resursu nav iespējams izmantot savadaka veida, tad tam nav alternatīvas cenas.

Robežizmaksas un robežieņēmumi

Tas ir mikroekonomikas koncepcijas. Robežizmaksas (galējas izmaksas) ir izmaksas, kas saistītas ar papildus ražošanu. Tas var raksturot arī ka papildus produkcijas apjoma ražošanai nepieciešamas izmaksas. Līdzīgi tas ir arī ar ieņēmumiem. Pieņemot lēmumus, ir svarīgi atdalīt papildus pasakumu izmaksas un ieņēmumus, lai varētu novērtēt šo pasakumu lietderību, efektivitati.

Izmaksu klasifikacija vadīšanai (kontrolei un planošanai)

Vadamas un nevadamas izmaksas

Vadamas izmaksas ir tas, par kuram atbild struktūrvienības vadītajs. Šīs izmaksas vadītajs var kontrolēt – ietekmēt ar saviem lēmumiem. Cik izmaksas ir vadamas un cik nevadamas ir atkarīgs no uzņēmuma struktūrvienības vietas uzņēmuma hierarhiskaja organizacija. Jo zemak hierarhiskaja struktūra atrodas struktūrvienība, jo tas vadītajam ir mazak vadamo (kontrolējamo) izmaksu, un otradi. Kopuma uzņēmums atbild par visam izmaksam. No izmaksu uzskaites viedokļa uzņēmuma struktūrvienības ir atbildības centri. Izšķir trīs līmeņu atbildības centri:

izmaksu centri – vadītaji šajos centros atbild tikai par izmaksam, vairums zemako līmeņu vadītaju vada šadus centrus;

peļņas centri – vadītaji šajos centros atbild ne tikai par izmaksam, bet arī par ieņēmumiem, šadi centri varētu būt lielaka uzņēmuma filiales;

investīciju centri – vadītaji šajos centros atbild par izmaksam, ieņēmumiem un vēl arī par kapitalieguldījumiem (investīcijam), šadi centri varētu būt saistītie uzņēmumi.

Vēl vadīšanai izmaksas klasificē pēc to uzvedības – mainīgas un pastavīgas izmaksas. Šis princips ir svarīgs elastīgo planu sastadīšanai. Elastīgas budžetēšanas princips ilustrēts 3.piemēra.

Ja mēs salīdzinam planotas izmaksas – 1000 Ls ar faktiskajam – 1150 Ls, tad redzam, ka izmaksas ir partērētas, bet, ja salīdzinam parrēķinato planu (elastīga budžetēšana) ar faktisko rezultatu, tad iegūstam sekojošu rezultatu – 1200 v. x 1 Ls/v. = 1200 Ls planotas izmaksas, kas ir lielakas neka faktiskas izmaksas – 1150 Ls.

Atskaite sastadīta pēc elastīgas budžetēšanas principa:

Šada tabula ir redzams, cik lielam izmaksam ir jabūt, ja ir planotais apjoms, un arī cik lielam jabūt faktiskajam ražošanas apjomam. Piezīmēs raksta komentarus, kadēļ ir radušas novirzes no plana.

Nobeigums

Ir iespējamas ļoti daudzas klasifikacijas, un lielako tiesu tas ir atkarīgas no ekonomiskas loģikas. Klasifikacijas principu lielo dažadību var izskaidrot ar faktu, ka vienam uzņēmumam var nederēt princips, kas der otram. Iepriekš nosauktie klasifikacijas principi nav vienīgie iespējamie, bet tie visbiežak ir nosaukti vadības gramatvedības literatūra. Šie principi parasti netiek lietoti vienlaicīgi, bet tados paros, ka tie ir paradīti tabula. Izmaksu klasifikacijas izvēli nosaka mērķis, kas ir jasasniedz, izanalizējot izmaksu informaciju.

Izmantota literatūra:

Pelšs A. Vadības gramatvedība. – R.: KIF “Biznesa institūts”, 2001.

Benze J. Izmaksu uzskaite un pašizmaksas kalkulacija. – R.: “Gramatvedis”, 1996.