NODOKĻU SISTĒMA

Nodoklis - ar likumu noteikts obligats maksajums valsts budžeta vai pašvaldību budžetos (pamatbudžeta vai specialajos budžetos), kas nav maksajums par noteiktas preces iegadi vai pakalpojuma saņemšanu un nav soda naudas, pamatparada palielinajuma naudas un nokavējuma naudas maksajums, ka arī nav maksajums par valsts kapitala vai ta daļas izmantošanu. Minētais termins piemērojams arī valsts socialas apdrošinašanas obligatajam iemaksam.[1]

Latvijas nodokļu sistēma balstas uz šadiem likumiem:

Likums “Par nodokļiem un nodevam”

Likums “Par uzņēmuma ienakuma nodokli”

Likums “Par iedzīvotaju ienakuma nodokli”

Likums 'Par nekustama īpašuma nodokli'

Likums 'Par pievienotas vērtības nodokli'

Likums “Par akcīzes nodokli”

Likums 'Par akcīzes nodokli naftas produktiem'

Likums 'Par akcīzes nodokli tabakas izstradajumiem'

Likums 'Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem'

Likums 'Par akcīzes nodokli alum'

Likums 'Par muitas nodokli (tarifiem)'

Likums 'Par dabas resursu nodokli'

Likums 'Par izložu un azartspēļu nodevu un nodokli'

Likums 'Par valsts socialo apdrošinašanu'

Latvijas nodokļu sistēma sastav no šadiem ar likumu “Par nodokļiem un nodevam”  noteiktiem nodokļiem:

1) iedzīvotaju ienakuma nodoklis;

2) uzņēmumu ienakuma nodoklis;

3) nekustama īpašuma nodoklis;

4) pievienotas vērtības nodoklis;

5) akcīzes nodoklis;

6) muitas nodoklis;

7) dabas resursu nodoklis;

8) izložu un azartspēļu nodoklis;

9) valsts socialas apdrošinašanas obligatas iemaksas.

Efektīvas nodokļu sistēmas izveides pamatprincipi.

Ekonomiska efektivitate

Nodokļu sistēma nedrīkst izjaukt efektīvu resursu sadalīšanu valsts ekonomika.

Vienkarša administrēšana

Nodokļu sistēmai jabūt pēc iespējas viegli un lēti parvaldamai. Veidojot nodokļu sistēmu, nepieciešams izvērtēt to administrēšanas kartību un mehanismu, novērtējot nepieciešamas izmaksas nodokļu iekasēšanai.

Elastīgums

Nodokļu sistēmai jabūt elastīgai[2], tai atri jareaģē uz ekonomisko apstakļu izmaiņam. Tas nozīmē, ka nodokļu sistēma ir izveidota ta, lai vienlaikus ar tautsaimniecības attīstības uzlabošanos palielinatos arī nodokļu ieņēmumi, turklat nepalielinot nodokļu likmes, ar nodoklī apliekamo bazi vai mainot citus nosacījumus likumos.

Objektivitate un taisnīgums

Nodokļu sistēmai jabūt korektai attiecība pret dažadiem nodokļu maksatajiem. Tai jabūt godīgai un jaaptver vienlīdz visi nodokļu maksataji.

Politiska atbildība

Politiķu uzdevums ir veidot elastīgu, godīgu, efektīvu un vienkaršu nodokļu sistēmu. Tai jabūt izveidotai ta, lai nodokļu maksataji varētu apzinaties, kadi nodokļi un par ko tiem jamaksa. Nodokļu sistēmai jabūt arī saprotamai uz stabilai ilgaka laika posma, lai nodokļu maksataji varētu pieņemt ilgtermiņa lēmumus.

Latvijas Republikas Finansu ministrija 1993.gada izstradaja Fiskalas sistēmas reformu, kura bija paredzēts:

v    veidojot nodokļu sistēmu, ievērot efektīvas nodokļu sistēmas izveides pamatprincipus;

v    palielinat kopējo nodokļu slogu[3];

v    mainīt nodokļu struktūru, palielinot nodokļu ieņēmumus no patēriņa un samazinot tos no ienakumiem;

v    tuvinat nodokļu sistēmu OECD[4] valstu nodokļu struktūrai.

Nodokļu reformas īstenošana:

Nodokļu slogs no 31,8% 1993.gada pieauga līdz 34% 1996.gada, bet 1997.gada līdz 34.4%. Saskaņa ar valdības deklaraciju paredzēts, ka tuvakajos gados nodokļu slogs nedrīkst parsniegt 35% no IKP.

Attiecība uz nodokļu struktūru:

tika atceltas diferencētas peļņas nodokļa likmes, kas atkarība no uzņēmējdarbības veida bija 65,45,35 vai 25%, un ieviesta vienota 25% likme;

tika ieviesta vienota apgrozījuma jeb tagadēja PVN likme 18%, kas agrak bija 12%, bet lauksaimniecības produktiem samazinata 6%.

Nodokļu klasifikacija jeb struktūra.

Nodokļus var iedalīt:

tiešajos nodokļos – nodokļu veidi, kur apliekamais objekts pieder vai ir attiecinams uz pašu nodokļu maksataju;

netiešajos nodokļos – nodokļu veidi, kur apliekamais objekts ir prece vai pakalpojums. Netiešo nodokļu īpatnība ir ta, ka šos nodokļus pilnība “parnes” uz patērētaju, ietverot nodokli patēriņa preces vai pakalpojuma pardošanas cena.

Latvija pie tiešajiem nodokļiem var pieskaitīt:

uzņēmuma ienakuma nodokli;

iedzīvotaju ienakuma nodokli;

socialos apdrošinašanas maksajumus(socialo nodokli);

nekustama īpašuma nodokli;

Bet pie netiešajiem nodokļiem var pieskaitīt:

pievienotas vērtības nodokli(PVN);

akcīzes nodokli;

muitas nodokli.

Tomēr jaņem vēra, ka šads sadalījums ir nosacīts, jo  daži nodokļu veidi, piemēram, dabas resursu nodoklis, pēc vienam pazīmēm var būt tiešais nodoklis, bet pēc citam – netiešais nodoklis.

Nodokļu ietekme uz uzņēmējdarbību.

Nodokļu sistēmas raksturīgakas iezīmes ir:

nodokļu likumdošanas mainība, bieža reglamentējošo normu maiņa un atšķirīga piemērošana;

augstas nodokļu likmes;

zems ar nodokli neapliekamo ienakumu minimums;

neefektīva atvieglojumu sistēma;

sarežģīts aprēķinašanas, maksašanas un uzskaites mehanisms;

neefektīva nodokļu administrēšanas sistēma;

normu piemērošana ir daudz izņēmumu;

reglamentējošas normas netiek atbilstoši skaidrotas.

Šada sistēma kavē valsts un uzņēmējdarbības attīstību, jo:

uzņēmēji nav ieinteresēti pilnība aprēķinat un maksat nodokļus;

netiek radīti apstakļi, kas ekonomiska ziņa ieinteresētu attīstīt konkurētspējīgas produkcijas ražošanu vietējam tirgum un eksportam;

nenodrošina dabas un cilvēku resursu saglabašanu un efektīvu izmantošanu;

nenodrošina socialo problēmu risinašanu un sociala taisnīguma principu ievērošanu;

nenodrošina pašvaldību budžetus ar nepieciešamajiem finansu resursiem;

nenodrošina pilnīgu nodokļu iekasēšanu;

netiek veicinata uzkrajumu veidošanas.

Nodokļiem ir japilda viena no to galvenajam funkcijam – javeicina valsts sociala un ekonomiska attīstība, ka arī japalielina iedzīvotaju nodarbinatība. To var panakt, samazinot un diferencējot nodokļu likmes, piešķirot atvieglojumus. Iekasējamo nodokļu masas pieaugums japanak, palielinot aplikšanas bazi, nepalielinot nodokļu likmes.

Nodokļu atlaižu un diferencēšanas mērķi:

radīt uzņēmēju ieinteresētību veikt ieguldījumus ražošana un pakalpojumu sfēra, ieviest modernu tehnoloģiju, ražot konkurētspējīgu produkciju vietējam tirgum un eksportam, radīt jaunas darba vietas;

radīt labvēlīgus apstakļus prioritaro tautsaimniecības nozaru attīstībai;

palielinat nodokļus produkcijai, kas ir kaitīga veselībai un videi;

radīt labvēlīgus priekšnosacījumus sociali neaizsargato slaņu materialo apstakļu uzlabošanai, ka arī izglītības, zinatnes, kultūras un medicīnas attīstībai.

Šajos apstakļos pieaug nodokļu administrēšanas loma, jo nodokļu diferencēšana un atvieglojumu plaša piemērošana sava ziņa to sarežģī. Bet tas ir valstisks uzdevums, kuru ir iespējams paveikt. Nodokļu administrēšana konsekventi jaīsteno funkciju princips, paredzot īpašu darbu ar nodokļu maksatajiem ne tikai nodokļu maksašanas procesa un pēc tam, bet it īpaši stadija pirms nodokļu maksašanas, kad jasniedz nepieciešama informacija  un javeic izskaidrošana. Tas arī paaugstinas nodokļu administratoru profesionalitati, pastiprinas kontroli. Īpaši javeltī uzmanība audita, revīzijas un kontroles kvalitatei, izmantojot profesionaļus – zvērinatus revidentus, gramatvedības ekspertus, juristus un citus specialistus. Nodokļu administracijai īpaša uzmanība javelta nodokļu maksataju izglītošanai, apgadei ar materialiem, ērtaku nodokļu maksašanas un vienkaršotas atskaišu sagatavošanas apstakļu radīšanai.

Pilnveidojot Latvijas nodokļu un nodevu sistēmu, ieteicams:

saskaņot iedzīvotaju un uzņēmumu ienakuma nodokļus, ieviešot progresīvo nodokļu skalu no 0% līdz 40%;

palielinat ar iedzīvotaju ienakuma nodokli neapliekamo ieņēmumu daļu vismaz līdz iztikas minimuma līmenim;

neiekļaut darba ņēmēja ienakumos darba devēja maksajumus, kas veikti darbinieka laba (macības, transporta biļetes, veselības aprūpes izdevumus u.c.), bet attiecinat tos uz darba devēja saimnieciskas darbības izdevumiem;

uzņēmumiem maksimali paplašinat saimnieciskas darbības izdevumos ieskaitamo maksajumu loku un samazinat uzņēmumu ar nodokli apliekama ienakuma palielinašanas nosacījumus;

mazajiem un vidējiem uzņēmumiem diferencēt uzņēmuma ienakuma nodokļa atvieglojumu piemērošanas nosacījumus, palielinot atlaides likmi mazajiem uzņēmumiem līdz 50%, bet vidējiem – 25% no maksajama nodokļa apmēra;

vienkaršot socialas apdrošinašanas maksajumu aprēķinašanu;

nekustama īpašuma nodoklim noteikt diferencētas likmes no 1% līdz 1,5%;

Valsts ieņēmumu dienestam par savlaicīgu parmaksato nodokļu summu neatdošanu uzņēmumam piemērot soda naudas atbilstoši likmēm, kadas piemēro pats VID;

Samazinat parmaksato summu atdošanas termiņus;

kad uzņēmums stajas nodokļu maksataju uzskaitē, Valsts ieņēmumu dienestam tas janodrošina ar informatīvo uzskatamo materialu par visiem nodokļu maksajumiem, to termiņiem un piemērojamo normatīvo aktu sarakstu, kuru nepieciešams pastavīgi atjaunot un izsūtīt uzņēmumiem bez maksas;

regulari veikt nodokļu inspektoru apmacību un, piesaistot neatkarīgus vērtētajus, arī paratestaciju. Piemērs tam ir policijas autovadītaju ikgadēja atestacija, ko veic privato autoskolu profesionalie macībspēki;

izveidojot efektīvu trīspusēju saskaņošanas mehanismu, lai valsts uzklausītu arī darba devēju un darba ņēmēju viedokli par labojumiem nodokļu likumdošana vēl tad, kad tie tiek izstradati.

Neiekasētie nodokļi[5]

Neiekasētais socialais nodoklis un iedzīvotaju ienakuma nodoklis.

Neiekasēta sociala un iedzīvotaju ienakuma nodokļa aprēķini tika balstīti uz pieņēmumiem, ka:

budžeta iestažu darbinieki godīgi maksa socialo un iedzīvotaju ienakuma nodokli, jo izvairīties no šo nodokļu maksajumiem šajas iestadēs ir gandrīz neiespējami;

teorētiski aprēķinato budžeta iestažu darbinieku sociala un iedzīvotaju ienakuma nodokļu īpatsvaru darba samaksas fonda var attiecinat uz tautsaimniecību kopuma .

Tika aprēķinats, ka neiekasētais socialais nodoklis attiecība pret potenciali iespējamiem šī nodokļa ieņēmumiem 1994 –1996.gada samazinajas no 31% līdz 28%. Arī pēc Pasaules bankas un Labklajības ministrijas novērtējuma 1996.gada neiekasēta sociala nodokļa īpatsvars varētu būt aptuveni 28%. Pēc 1997.gada pirmas puses datiem var spriest, ka neiekasēta sociala nodokļa attiecība ir saglabajusies 1996.gada līmenī.

Neiekasēta iedzīvotaju ienakuma nodokļa attiecība pret potenciali iespējamiem šī nodokļa ieņēmumiem 1994 –1996.gada ir zemaka neka neiekasēta sociala nodokļa attiecība. 1994. Un 1995.gada neiekasēta iedzīvotaju ienakuma nodokļa attiecība, tapat ka socialajam nodoklim, samazinajas no 25% līdz 24%. Mazliet cita situacija izveidojas 1996.gada kad neiekasēta iedzīvotaju ienakuma nodokļa īpatsvars nevis samazinajas ka sociala nodokļa gadījuma, bet gan pieauga. Bremzējošs faktors iedzīvotaju ienakuma nodokļa iekasēšana ir tas, ka socialais un iedzīvotaju ienakuma nodoklis tiek administrēts dažadas institūcijas[6], ka arī samēra nelielais ar nodokli neapliekamais minimums. 1997.gada neiekasētais iedzīvotaju ienakuma nodoklis turpinaja pieaugt.

Neiekasētais akcīzes nodoklis

Neiekasēta akcīzes nodokļa dinamika ir atšķirīga no sociala un iedzīvotaju ienakuma nodokļiem. Ja 1994.gada neiekasēta akcīzes nodokļa īpatsvars bija gandrīz 50% no potenciali iespējamiem šī nodokļa ieņēmumiem, tad 1995.gada muitas kontroles punktu darba uzlabošanas rezultata šis īpatsvars strauji samazinajas(gandrīz uz pusi). Arī 1996.gada neiekasēta akcīzes nodokļa īpatsvars turpinaja diezgan strauji samazinaties un sasniedza vidēji 17%.

Ienakuma nodokļi.

Saskaņa ar likumu “Par nodokļiem un nodevam” Latvija uzņēmumu un iedzīvotaju ienakumu nodokļi veido vienotu nodokļa sistēmu.

Iedzīvotaju ienakuma nodoklis

Iedzīvotaju ienakuma nodokli reglamentē likums “Par iedzīvotaju ienakuma nodokli”.

Iedzīvotaju ienakuma nodokli pēc būtības var iedalīt:

algas nodoklī – ko par darbinieku aprēķina un maksa darba devējs. Nodokļa apliekamais objekts ir mēneša ienakums;

patentmaksa – pašvaldību noteikts avansa maksajums par atsevišķu veidu saimnieciskas darbības veikšanu;

individualas darbības ienakumos – kur apliekamais objekts ir gada ienakumi.

Iedzīvotaju ienakuma nodoklis ir vien no nozīmīgakajiem ieņēmumu avotiem valsts un pašvaldību budžeta.

Darba devēju pienakums ir aprēķinat un par skaitīt budžeta savu darbinieku ienakuma nodokļa summas.

Uzņēmumu ienakuma nodoklis

Uzņēmumu ienakuma nodokli reglamentē likums “Par uzņēmuma ienakuma nodokli”.

Uzņēmumu ienakuma nodoklis ir viens no uzņēmējdarbību visvairak bremzējošiem nodokļiem, jo tas vistiešakaja veida ietekmē uzņēmuma finansiali ekonomisko stavokli.

Latvija ir viens no zemakajiem uzņēmumu ienakuma nodokļiem Eiropa – 25%, turklat likme ir nemainīga salīdzinajuma ar deviņdesmito gadu sakumu, kad piemēroja progresīvo likmi 15-45% robežas. Izmaksatas dividendes netiek apliktas ar papildus nodokli, izņemot dividenžu izmaksu nerezidentiem, par kuram ir jamaksa 10% no saņemtas summas.

Uzņēmuma ienakuma nodoklis veido tikai aptuveni 8% no valsts kopējiem nodokļu ieņēmumiem. Šis fakts liecina par uzņēmēju noslieci izvairīties no tiešo nodokļu maksašanas un nodokļu administracijas iestažu nespēju novērst šo tendenci.

Lai uzņēmumu ienakuma nodokļa maksašana būtu abpusēji izdevīga un pieņemama, javeic šadas izmaiņas:

jadiferencē nodokļu likmes atkarība no apliekama ienakuma, paredzot iespēju likmi samazinat, sasniedzot konkrētus ar nodokli apliekama ienakuma līmeņus;

janosaka ar nodokli neapliekama ienakuma minimums uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībam;

nodokļu “brīvdienas” jaundibinamiem uzņēmumiem;

jasamazina ar nodokli apliekamais ienakums par summu, kas reinvestēta uzņēmuma uzņēmumu attīstība;

jasamazina ar nodokli apliekamais ienakums par konkrētu summu, ja uzņēmums vai uzņēmējsabiedrība rada jaunas darbavietas un, piemēram taksacijas gada laika tas nelikvidē.

Socialas apdrošinašanas maksajumi.

Socialas apdrošinašanas maksajumus reglamentē likums 'Par valsts socialo apdrošinašanu'.

Socialas apdrošinašanas veidi ir:

valsts pensiju apdrošinašana;

sociala apdrošinašana bezdarba gadījuma;

sociala apdrošinašana pret nelaimes gadījumiem darba un arodslimībam;

invaliditates apdrošinašana;

maternitates un slimību apdrošinašana.

Uzņēmējiem Latvija jarēķinas ar ļoti lieliem socialas apdrošinašanas maksajumiem – 36,09% no darba algas apjoma. No šīs summas 27,09% maksa darba devējs, bet 9% - darba ņēmējs. Paredzēts, ka no 2001.gada 1.janvara socialas apdrošinašanas maksajumu likme būs 33%, kurus līdzīgas daļas maksas darba devējs un darba ņēmējs, tatad katrai pusei 16,5% no darba algas apmēra. Socialas apdrošinašanas maksajumu apjoms Latvija parsniedz vidējo līmeni Eiropa un ir uzskatams par nopietnu šķērsli uzņēmējdarbības attīstība.

Pievienotas vērtības nodoklis

Pievienotas vērtības nodoklis(PVN) reglamentē likums 'Par pievienotas vērtības nodokli'.

PVN ir galvenais patēriņa nodokļa veids.

Līdz 1992.gadam Latvija spēka esošais apgrozījuma nodoklis faktiski bija saglabajies no padomju laikiem.

1992.gada izdarītie grozījumi apgrozījuma nodokļa likuma jau bija vērsti uz ša nodokļa veidošanu pēc PVN principiem. Laika no 1992.gada līdz 1994.gada 1.jūnijam spēka esoša apgrozījuma nodokļa likmes bija diferencētas: pamatlikme – 12%, pazeminata likme lauksaimniecības produktiem – 6%, vēlak pamat likme – 18%, pazeminata likme –10%, bet no 1994.gada 1.jūnija vienota likme 18%. 1995.gada tika pieņemts likums 'Par pievienotas vērtības nodokli', kas aizstaja likumu “Par apgrozījuma nodokli”.

PVN priekšrocība ir ta, ka šis nodoklis ir viegli iekasējams un administrējams, ka arī pieņemts uzskatīt, ka šis nodoklis mazak bremzē uzņēmējdarbības attīstību. Savukart PVN trūkums ir tas, ka šis nodoklis ir sociali netaisnīgs, jo nodokļu slogs trūcīgajiem iedzīvotajiem ir lielaks ka turīgajiem iedzīvotajiem.

Akcīzes nodoklis

Akcīzes nodokli reglamentē likumi 'Par akcīzes nodokli', 'Par akcīzes nodokli naftas produktiem', 'Par akcīzes nodokli tabakas izstradajumiem', 'Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem', 'Par akcīzes nodokli alum'.

Akcīzes nodoklis sadalas:

Alkoholiskiem dzērieniem;

Tabakas izstradajumiem;

Naftas produktiem’;

Alum;

Dargmetaliem un to izstradajumiem, dargakmeņiem un to izstradajumiem;

Vieglajiem automobiļiem;

Bezalkoholiskajiem dzērieniem;

Kafijai;

Motocikliem.

Akcīzes nodoklis ir otrs patēriņa nodokļa veids un bieži vien to sauc arī par selektīvo patēriņa nodokli.

Akcīzes nodokļa iekasēšanas nepieciešamība ir pamatota ar to, ka:

daudzu gadu laika ir pieradījies, ka akcīzes nodoklis dod lielus un viegli iekasējamus ieņēmumus, no kuriem valdībai ir grūti atteikties. Tas it sevišķi attiecas uz alkoholisko dzērienu lietošanu, smēķēšanu, automašīnu un azartspēļu izmantošanu, jo pēc šīm precēm un pakalpojumiem ir liels pieprasījums, kas ir diezgan neelastīgs uz cenu izmaiņam, pie tam šīm precēm un pakalpojumiem nav iespējams atrast lētakus aizvietotaj-produktus;

tadu preču ka alkoholisko dzērienu un tabakas izstradajumu un tadu pakalpojumu, ka, piemēram, azartspēles lietošana un izmantošana var kaitēt gan pašam patērētajam gan apkartējiem cilvēkiem. Apliekot ar nodokli šīs preces un pakalpojumus, palielinas to cena, kas var ierobežot šo preču un pakalpojumu patēriņu;

ša nodokļa ieņēmumi tiek izmantoti, lai segtu tadus valsts izdevumus, kas saistīti ar akcīzes preču patēriņu, piemēram, nodoklis no naftas produktiem tiek izmantots, lai segtu ceļu remontdarbu izmaksas, bet nodoklis no alkoholiskiem dzērieniem, tabakas izstradajumiem un automašīnam, lai segtu izdevumus veselības aprūpei;

ar akcīzes nodokļa palīdzību var parbaudīt ienakumus starp turīgiem un trūcīgiem iedzīvotajiem, piemēram, apliekot ar nodokli dargas automašīnas, kažokadu un juvelieru izstradajumus, melnos ikrus u.c.

Muitas nodoklis

Muitas nodokli reglamentē likums 'Par muitas nodokli (tarifiem)'.

Ar muitas politikas palīdzību valdība valstī var realizēt protekcionisma (iekšēja tirgus aizsardzība) funkcijas vai atbalstīt brīvu tirdzniecību starp valstīm.

Latvija, tapat ka lielakaja daļa pasaules valstu, ar muitas politikas palīdzību realizē protekcionisma funkciju. Tas nozīmē, ka muitas nodokļa fiskalai lomai ir niecīga nozīme.

Muitu klasificē:

ievedmuita;

izvedmuita;

tranzītmuita.

Muitas tarifu likmes var iedalīt:

fiskalas – pamatmērķis palielinat budžeta ieņēmumus;

protekcionisma – kuras uzliek noteiktai produkcijai, lai aizsargatu iekšzemes ražotajus. Tas trūkums ir tads, ka tas samazina konkurenci, kas savukart var ietekmēt produkcijas kvalitati;

preferencialas(atvieglotas) – tas ir nedaudz samazinatas attiecība pret vidējo likmi, lai veicinatu importu;

antidempinga – uzliek, lai kavētu produkcijas importu par dempinga[7] cenam.

Nekustama īpašuma nodoklis

Nekustama īpašuma nodokli reglamentē likums “Par nekustama īpašuma nodokli”.

Nekustama īpašuma nodoklis formali nav liels (1,5% no zemes un ēku kopējas novērtējuma summas, no 2001.gada 1.janvara – 1%), taču pastavot neattīstītam nekustama īpašuma tirgum un zemam īpašuma objektu tirgus cenam, arī šadas likmes bremzē investīcijas nekustamajos īpašumos. Atzinīgi javērtē tas, ka 1998.gada pavasarī tika atcelts (spēka no 1999.gada 1.janvara) īpašuma nodoklis pamatlīdzekļiem, kas varēja sasniegt pat 4% no pamatlīdzekļu vērtības gada un bija nopietns šķērslis jebkurai ražošanas attīstībai.

Dabas resursu nodoklis

Dabas resursu nodokli reglamentē Likums “Par Dabas resursu nodokli”.

Nodokļa mērķis ir ierobežot dabas resursu nesaimniecisku izmantošanu un vides piesarņošanu, samazinat vidi piesarņojušas produkcijas ražošanu un realizaciju, veicinat jaunas un pilnveidotas tehnoloģijas ieviešanu, kas samazina dabas piesarņojumu, ka arī veidot vides aizsardzības pasakumu finansialo nodrošinajumu. Visi no nodokļa maksajumiem iegūtie līdzekļi izmantojami tikai tadu pasakumu un projektu finansēšanai, kas tieši saistīti ar vides aizsardzību. Nodokļa maksataji ir visas juridiskas un fiziskas personas, kas LR teritorija iegūst ar nodokli apliekamus dabas resursus vai kas vidē ievada ar nodokli apliekamu piesarņojumu, vai realizē pašražotas vai ieved videi kaitīgas preces un produktus un, kas ir saskaņa ar spēka esošiem likumdošanas aktiem, ir saņēmušas atļaujas veikt šadas darbības.

No 1997.gada 1.janvara dabas resursu nodokli par importēto vai iekšzemē ražoto preču vai produktu iepakojumu maksa pilnīgi visi ražotaji, kuru preces paredzētas iekšējam tirgum, ka arī importētaji.

Izložu un azartspēļu nodoklis

Izložu un azartspēļu nodokli reglamentē likums “Par izložu un azartspēļu nodevu un nodoklis”.

LR izložu un azartspēļu organizēšanai ir nepieciešama licence. Izloze un azartspēle ir spēle, kuras to dalībnieku iegūtajiem laimestiem pilnīgi vai daļēji ir gadījuma raksturs.

Izložu un azartspēļu nodokļa maksataji ir LR uzņēmumu reģistra iekļauti uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības, kas veic saimniecisko darbību un kapitala ieguldījumus azartspēļu organizēšanai, uzturēšanai ka arī šo spēļu līdzekļu un uz azartspēlēm attiecinamu priekšmetu nomu, un, kuri saņēmuši Finansu ministrijas izsniegtu licenci.

Izložu un azartspēļu nodokļa apliekamais objekts ir:

azartspēļu organizētajs, azartspēļu norises vieta un spēļu iekartas;

ieņēmumi no biļešu realizacijas.

Nodokļu ieņēmumi Latvija no 1995. līdz 1999.gadam.[8]

Visas summas uzradītas tūkst. latu.

NODOKĻU ADMINISTRACIJA

Nodokļu administracija - Valsts ieņēmumu dienests un ta izveidotas institūcijas, pašvaldības domes (padomes) ieceltas amatpersonas vai izveidotas iestades, ka arī citas valsts institūcijas, ja tas paredzētas konkrētos likumos.[10]

Nodokļu administrēšanu Latvija reglamentē likumi “Par nodokļiem un nodevam” un “Par Valsts ieņēmumu dienestu”.

Nodokļu administrēšana ir pasaulē vienīga zinama metode, ka realizēt sociala taisnīguma principu sabiedrība, un nodokļu maksašana ir viens no valsti un sabiedrību stabilizējošiem faktoriem nakotnē. [11]

Nodokļus administrē šadas institūcijas:[12]

1) iedzīvotaju ienakuma nodokli - Valsts ieņēmumu dienests un pašvaldības atbilstoši likumam 'Par iedzīvotaju ienakuma nodokli';

2) uzņēmumu ienakuma nodokli - Valsts ieņēmumu dienests;

3) nekustama īpašuma nodokli - Valsts ieņēmumu dienests un pašvaldības atbilstoši likumam 'Par nekustama īpašuma nodokli';

4) akcīzes nodokli - Valsts ieņēmumu dienests;

5) pievienotas vērtības nodokli - Valsts ieņēmumu dienests;

6) dabas resursu nodokli - Valsts ieņēmumu dienests, Vides aizsardzības un reģionalas attīstības ministrija un pašvaldības atbilstoši likumam 'Par dabas resursu nodokli'.

7) izložu un azartspēļu nodokli - Valsts ieņēmumu dienests;

8) muitas nodokli - Valsts ieņēmumu dienests;

9) valsts socialas apdrošinašanas obligatas iemaksas - Valsts ieņēmumu dienests.

Nodokļu maksataju visparīgie pienakumi:

aprēķinat maksajamo nodokļu summas;

noteikta termiņa un pilna apmēra nomaksat nodokļus un nodevas;

deklarēt taksacijas perioda ienakumus un citus ar nodokļiem apliekamus objektus;

nodokļu aprēķinu pareizības pieradīšanai uzglabat saimnieciskas darbības ienakumus un izdevumus apliecinošus dokumentus vismaz 5 gadus;

ziņot par visiem saviem ienakumiem un pamatot nodokļu, nodevu un citu obligato maksajumu atbilstību normatīvajiem aktiem;

atļaut nodokļu administracijas ierēdņiem likuma noteiktaja kartība apskatīt uzņēmējdarbībai izmantojamas telpas;

ieturēt konkrētos nodokļu likumos paredzētas maksajamo nodokļu summas.

Nodokļu maksataju tiesības:

izmantot likumos paredzētos nodokļu un nodevu atvieglojumus, ka arī nodokļu atlaides;

nodokļu administracija bez maksas iepazīties ar normatīvajiem dokumentiem, kas reglamentē nodokļu un nodevu aprēķinašanas un maksašanas kartību;

iepazīties ar nodokļu un nodevu aprēķinu parbaudes datiem un parskatiem, kas attiecas uz konkrēto nodokļu maksataju;

parsūdzēt nodokļu administracijas lēmumus;

iesniegt nodokļu administracijai vai tiesa pieteikumus par nodokļu un nodevu samaksas termiņu parskatīšanu 3 gadu laika pēc likuma noteikta maksašanas termiņa;

saņemt parmaksato nodokļu summas;

saņemt nodokļu administracijas nepareizi piedzītas summas;

saņemt savu ienakumu gūšanas vietas rakstveida izziņu par to, kadus nodokļus darba devējs ir nomaksajis.

Nodokļu administracijas pienakumi:

nodrošinat, lai nodokļu likumus ievēro gan nodokļu maksataji, gan paša nodokļu administracija;

kontrolēt nodokļu aprēķinašanas un maksašanas pareizību;

kontrolēt nodokļu maksajumu paradus;

piemērot sankcijas nodokļu likumu parkapējiem;

izskatīt un lemt jautajumus par nodokļu maksašanas termiņu pagarinajumiem;

kontrolēt nodokļu atlaides piemērošanas pareizību;

rakstveida darīt zinamu nodokļu maksatajiem deklarēta un parrēķinata maksajuma starpību;

nodrošinat nodokļu iekasēšanas publiskumu, regulari publicēt informaciju par nodokļu kopieņēmumiem un par nodokļu maksatajiem, kuriem ir lielakie nodokļu paradi u.c.

Nodokļu administracijas atbildība

Zaudējumus, arī no aprites izslēgtas naudas radītos zaudējumus, kas fiziskai vai juridiskai personai radušies nodokļu administracijas prettiesiskas rīcības vai kļūdu dēļ, atlīdzina no valsts vai pašvaldību budžetiem, turklat atlīdzinama summa tiek palielinata atbilstoši Latvijas Bankas noteiktajai refinansēšanas likmei šaja perioda.

Konfidencialitate

Nodokļu administracijas ierēdņiem aizliegts izpaust jebkuru informaciju, kas viņam ir kļuvusi zinama pildot dienesta pienakumus, izņemot:

Finansu ministriju – jautajumos par valsts ieņēmumu nodrošinašanu;

citu nodokļu administracijas parstavi – gadījumos, kad nepieciešams izskatīt jautajumus par aplikšanu ar nodokli;

izmeklēšanas iestades un tiesu iestades – likumdošanas aktos noteiktajos gadījumos;

Valsts kontroli – jautajumos, kas saistīti ar revīzijas veikšanu;

pašvaldību domi – jautajumos par pašvaldības ieņēmumu nodrošinašanu;

arvalstu pilnvaroto parstavi – saskaņa ar starptautisku līgumu noteikumiem, informējot par to nodokļu maksataju.

Atbildība par nodokļu likumu parkapšanu

Pamatparada palielinajuma naudas un nokavējuma naudas aprēķinašana

Nodokļu, ka arī citu budžeta ieskaitamo maksajumu, summa (pamat-parads) tiek palielinata atbilstoši Latvijas Bankas noteiktajai refinansēšanas likmei kavējuma perioda.

Nokavējuma nauda – no laika nenomaksata pamatparada 0,05% par katru nokavēto dienu

Skaidras naudas lietošanas ierobežojumi

Juridiskam personam Ministru kabineta noteiktaja kartība jadeklarē visus skaidra nauda veiktos darījumus, kuru summa parsniedz 1000Ls. Soda nauda par minēto darījumu nedeklarēšanu ir 5% no darījumu kopsummas.

Ja skaidra nauda veikto darījumu summa parsniedz 3000Ls, soda nauda tiek aprēķinata 10% apmēra, bet ja šie darījumi nav deklarēti Ministru kabineta noteiktaja kartība, tad 15% apmēra no darījumu kopsummas.

Ierobežojumi nodokļu atvieglojumu saņemšana

Nodokļu maksatajiem, kuriem ir neattaisnoti nokavētie maksajumi par parskata gadu, nav tiesību saņemt nodokļu atvieglojumus, izdarot ziedojumus vai davinajumus.

Atbildība par nodokļu bazes samazinašanu

Ja nodokļu maksatajs, parkapdams nodokļu likumu prasības, samazina nodokļu bazi un no tas aprēķinato nodokļu summu, no viņa piedzen nesamaksato (iztrūkstošo) nodokļu summu un soda naudu tas apmēra.

Atbildība par deklaraciju neiesniegšanu un atkartot nodokļu summas samazinašanu

Ja nodokļu maksatajs nav iesniedzis nodokļu administracijai konkrētos nodokļu likumos paredzētas deklaracijas vai 3 gadu laika atkartoti parkapis nodokļu likumus ( samazinajis nodokļu bazi, uzradījis mazakus ienakumus vai nepamatotus izdevumus) no viņa piedzen nesamaksato nodokļu summu un soda naudu divkarša tas apmēra.

Atbildība par smagiem nodokļu likumu parkapumiem

Tas ir, ja: nodokļu maksatajs regulari neiesniedz nodokļu administracijai nodokļu likumos noteiktos parskatus, deklaracijas vai nodokļu aprēķinus un tai nav informacijas par ša maksataja darbību, vai arī, ja nodokļu maksatajs ļaunpratīgi izvairas no nodokļu un nodevu maksašanas, pēc VID priekšlikuma konkrētais uzņēmums tiek izslēgts no Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra.

Ja nodokļu maksatajs ir izdarījis parkapumus, par kuriem paredzēta kriminalatbildība, nodokļu administracijas ierēdnim, kurš tos atklajis, ir pienakums 10 dienu laika sagatavot ziņojumu un materialus kriminallietas ierosinašanai.

IZMANTOTA LITERATŪRA:

Likums “Par nodokļiem un nodevam”

Ieva Kodoliņa, “Nodokļi Latvija”, Biznesa augstskola Turība, Rīga,1999

“Naudas, kredīta un nodokļu politika” , Datorzinību centrs, Rīga,1998, Ieva Kodoliņa “Ēnu ekonomika un neiekasētie nodokļi Latvija”

Valdis Avotiņš, Janis Birzulis, Edvards Kušners, “Maza un vidēja biznesa attīstība Latvija”, Rīga, 2000

LATVIJAS STATISTIKAS GADAGRAMATA 2000, Rīga, 2000

VID majas lapa (www.vid.gov.lv)

VID uzziņu krajums jaunatnei “Kur paliek mana nauda”