Kosmiskas dabas katastrofas

Kosmiskas dabas katastrofas

Meteorīti

Lielus kosmiskas vielas gabalus, kas nesadeg atmosfēra, bet nokrīt uz Zemes virsas, sauc par meteorītiem. Kadreiz tie ir bijuši komētu un asteroīdu daļas. Ik gadu uz Zemes nokrīt vairak neka 3000 meteorītu; katrs no tiem sver aptuveni kilogramu vai vairak. Galvenokart tie ir akmens meteorīti, mazak ir dzelzs un dzelzs - akmens meteorīti. Milzīgiem meteorītiem saduroties ar Zemi, izveidojas krateri. To lielums ir no da²iem metriem līdz 140 km diametra. Vairakums krateru ir radušies pirms 50 miljoniem gadu.

            200 km platais krateris Chicxulub, kas tagad atrodas Meksikas līcī, izveidojies pirms 65 milj. gadu kada milzīga meteorīta sadursmē ar Zemi, aptuveni pirms 25 000 gadiem izveidojies Berindera krateris Arizona, ASV. Krateris radies milzīga meteorīta sadursmē ar Zemi. Dzelzs meteorīts, kura diametrs, iespējams, bijis 30 m, trieciena izrava zemes virskartu un izveidoja  1,2 km platu krateri. Taču pazīstamakais un uz Zemes lielakais reģistrētais meteorīts ir 1908. gada 30. jūnija Austrumsibīrijas taiga nokritušais Tunguskas meteorīts. Uzskata – ta bijusi neliela Zemes atmosfēra nonakusi komēta, kas uzspragusi 4 – 10 km virs zemes. Spradziens zemē izveidojis krateri 5 km diametra un koncentriski, ar galotnēm uz aru nogazis kokus vairak neka 2 tūkstošu km² liela platība. 

Klimatiskas dabas katastrofas

Plūdi

Vairak neka ¾ no visiem dabas katastrofas bojagajušajiem ir plūdu upuri. Plaši plūdi izceļas, kad līst ļoti stiprs lietus un upes iziet no krastiem. Lielakos postījumus plūdi nodara, kad augsts ūdens līmenis turas ilgak par nedēļu. Indijas subkontinenta sezonalie vēji, musoni, katru vasaru atnes nevaldamas lietavas. Lielajos plūdos nereti sagrūst ēkas un noslīkst cilvēki. Kad pūš stiprs vējš, ir lietusgazes un jūra augsti uzplūdi, apdzīvotas vietas piekrastes josla ir apdraudēta.

      Zinatnieki paredz, ka temperatūra uz Zemes šaja gadsimta var paaugstinaties pat par 4 gradiem. Savukart šī klimata izmaiņa var novest pie milzīgam un, iespējams neatgriezeniskam izmaiņam uz Zemes, arī plūdiem, taču ta jau būs cilvēku izraisīta katastrofa (izplūdes gazes, atmosfēras piesarņojums). 70% no visiem plūdiem notiek Azija, pēdējo 10 gadu laika tie radījuši ~ 15 mljrd. dolaru lielus zaudējumus, par ~ 65% izpostot infrastruktūru, galvenokart ceļus, piestatnes, ostas, sakaru līnijas.

lielakie plūdi pasaulē:

1.      1970. g., Bangladeša (ciklona dēļ) – ap 1 000 boja gajušo.

2.      1887. g., Huanhe upe Ķīna – vairak neka 900 000 boja gajušo.

3.      1939. g., Ķīnas ziemeļi – 500 000 boja gajušo.

4.      1642. g., Hunaņas province, Ķīna – vairak neka 300 000 boja gajušo.

5.      1099. g., Anglija un Nīderlande – 100 000 boja gajušo.

Noslīdeņi

Noslīdeņi rodas, kad liels ūdens daudzums saajaucas ar grunti. Rodas bieza masa, kas slīd lejup pa kalnu nogazēm, aprokot visu sava ceļa. Kindiki iedzīvotaji (Italija) bēga no savam majam pēc divu dienu ilgam lietusgazēm 1998. gada maija. Kad vietēja upe parplūda, cauri pilsētai brazas dubļu strume. Pajumti zudēja vairak neka 3000 cilvēku. Boja gaja ~ 50 cilvēki, daudzus no kuriem apraka bieza dubļu kart. Pilsētas tīrīšana ilga vairak neka 3 mēne us.

Vētras

  Putekļu vētras rodas izžūstot augsnes virskartai un tad parvēršoties putekļos, ko vējš paceļ gaisa. Šo vētru laika iespējams saslimt un vēlak nomirt no plaušu saslimšanam. Putekļu vētras biežak sastopamas rajonos, kur tiek apstradata zeme un bieži ir stiprs vējš.

   Smilšu vētras. Lielu daļu tuksnešus klaj smiltis vai smilšaina augsne. Ta ka tuksnešos nemitīgi trūkst ūdens, smiltis ir sausas. Vējš var aizpūst smiltis uz visam pusēm radot smilšu vētru, kas var būt bīstama arī dzīvniekiem un cilvēkiem. Pēc smilšu vētram var mainīties arī kapu forma un augstums.

   Sniega vētras veidojas vējam paceļot gaisa vēl nesablīvējušos sniegu vai sniegot stipra vēja. Savukart ledusvētras rodas, kad ūdens gaisa sasalst, veidojot piezemes slanī ledus kristaliņu miglu.

Tornado (virpuļviesulis)

Tornado ir atri virpuļojoša vētra, kura atmosfēras spiediens ir pazeminajies krietni zem normas. Tornado rodas negaisa makoņa pamatnē, kad silts, mitrs gaiss paceļas augšup no piezemes slaņa un plūst caur aukstakam gaisa masam makoņa lejas daļa. Vieta, kur augšupejoša gaisa plūsma ar smagako vēso gaisu, Zemes rotacija liek šīm gaisa masam griezties it ka ap savu asi. Spiediens tornado centra ir daudz zemaks neka arpus ta. Tas rada virpuli, kas darbojas ka liels vakuumsūknis, visu sava ceļa uzraujot augšup. Postošie tornado var izveidoties gandrīz visur, kur rodas negaiss. Kad tornado šķērso ezeru vai jūru, tas iesūc sevī ūdeni, veidojot ūdensstabu. Vairakums pasaules postošako tornado novērojami vasara ASV centralajos štatos. šo apgabalu sauc par tornado aleju. Katru gadu šeit novērojami līdz dažiem simtiem tornado. Ik gadu boja iet apmēram 100 cilvēku. Tornado postošais virpulis (centrs) parasti ir līdz 2 km plats, visbiežakais atrums ir 55 km/h.

Navējošakais tornado reģistrēts 1925. gada 18. marta Misūri, Ilionisas un Indianas štata (ASV). Vētra gaja boja 689 cilvēki. Viesuļvētras Mičs izraisītajos plūdos un zemes nogruvumos Centralamerika 1998. gada novembrī boja gaja vairak neka 1000 cilvēku. Viesuļvētra sasniedza atrumu pat 305 km/h.

Orkani (tropiskie cikloni)

Ja vēja atrums parsniedz 118 km/h, tad vētru sauc par orkanu. Orkans ir milzīga rotējoša vētra, kas nodara plašus postījumus un kura vēja atrums sasniedz 350 km/h. šīs vētras laika ir lietus gazes un jūra augsti viļņi. Orkans sakas atmosfēras rajona virs siltajam tropiskajam jūram, kur gaiss ir sasilis (tropi – apgabali uz Zemes netalu no ekvatora). Siltais gaiss izplešas un ceļas uz augšu, radot šaja vieta pazeminatu atmosfēras spiedienu. Apkartējais gaiss plūst uz šo vietu, un Zemes rotacija liek tam griezties. Orkanu paredzēt nav viegli, taču meteoroloģiskie pavadoņi rada iespēju brīdinat par to varbūtību dažas dienas iepriekš. Orkana postošo spēku liela mēra nosaka stiprie vēji, kas pūš pa spirali vētras centra. Jo vairak gaisa tiek ierauts vētras centra, jo vēja stiprums palielinas. Siltajos tropu apgabalos orkani var rasties jebkura laika. Orkani rodas virs jūram, kur ūdens temperatūra lielaka par 27^o. Dažos rajonos orkanu postījumi ir novērojami biežak neka citos. Teritorijas arpus tropu apgabaliem – vairak neka 2500 km talu no ekvatora – ir mazak apdraudētas neka tropu apgabali. Tas ir tapēc, ka talu no ekvatora ūdens temperatūra jūras ir daudz zemaka – nepietiek enerģijas, lai veidotos orkans. Katru dienu orkans tvaika veida uzņem daudzas tonnas ūdens. šis tvaiks kondensējas, veidojot makoņus. Īpatnēja orkana iezīme ir ta acs (centrs), kur valda liels miers, kamēr visapkart ir biezi makoņi un stipri vēji.

                Viens no postošakajiem orkaniem plosījas 1900. gada septembrī, kad tika nopostīta ASV piekrastes pilsēta Galvestona Teksasas štata. Boja gaja vairak neka 12000 cilvēku, sagrautas tika 2600 majas, bez pajumtes palika 10000 cilvēku.

            1991. gada maija orkans, varda “Ciklons 2B”, piezagas Bengalijas līcim, atnesot postu Bangladešas iedzīvotajiem. Vētra brazas ar atrumu 240 km/h un sacēla 6m augstu uzplūdu vilni. Vējš sagrava tūkstosiem ēku, plūdos boja gaja ap 140000 cilvēku.

Boforta skala (vēja atrums)

1805. gada britu admiralis sers Fransiss Boforts (1774 1857) vēja stipruma mērīšanai (ballēs) izveidoja Boforta skalu, kas joprojam tiek plaši lietota.

Lavīnas

Lavīnas. Šveices Alpi ar daudzajiem kūrortiem ir viens no lielakajiem riska rajoniem – katru gadu šeit nogrūst ap 10000 lavīnu. Lavīnas notiek pēc lielas snigšanas, kad kalnu nogazēs uzkrajies sniegs. Sniegs krajas slaņos, kad slaņi kļūst nestabili, draud izveidoties lavīna. To var izraisīt stiprs vējš, temperatūras maiņa vai kada vibracija. Dažviet, lai pasargatu ceļus un ciemus, būvē nožogojumus, taču bieži vien tie nespēj apturēt simtus un tūkstošus tonnu sniega, kas ka lavīna bražas lejup no kalna. Vislielakais lavīnas atrums, kads jebkad novērots, reģistrēts Glarnas kalnu grēda Šveicē 1898. Gada, kad sniegs brazies lejup ar atrumu 350 km/h. 

Temperatūras svarstības

Sals. Daudzviet liela aukstuma laika nosalst cilvēki – visbiežak tur, kur šads aukstums nav pierasts. Aukstaka apdzīvota vieta pasaulē ir Verhojanska (Krievija), kur gaisa temperatūra var pazeminaties pat līdz –71^oC. Visaukstak vispar ir polarajos apgabalos, kur polaras ziemas laika temperatūra reti augstaka par -40^oC. 

Karstuma viss izkalst un izžūst. Līdz ar to daudzas valstīs iznīkst partikas augi. Viskarstakie rajoni Afrika un Azija, kur bieži ir sausuma problēmas. Piemēram 1991. – 1992. gada Afrikas dienvidu valstis – Malavi, Dienvidafrikas Republiku, Zambiju un Zimbabvi piemeklēja ilgstošs sausums, kura dēļ tika ciesti lieli zaudējumi. Karsts un sauss ir arī Australija, kur šī iemesla dēļ bieži izceļas mežu ugunsgrēki. Augstaka temperatūra reģistrēta Saharas tuksnesī, Azīzija (Lībija) – 58^oC.

El Ni o

  Lai gan dabas fenomenu elninjo ta īsti nepieskaita pie dabas ktastrofam, man liekas, ka elninjo ir pieminēšanas vērts.

Dienvidamerikas rietumpiekrastē mūžīgi cīnas divas gaisa straumes. No rietumiem uz austrumiem virzas silta elninjo straume, no dienvidiem tai pretī – auksta Peru straume.

   Par El Nino (spaņu valoda “puisēns”, “Ziemassvētku bērniņš”) straume tiek dēvēta tadēļ, ka ta parasti rodas Ziemassvētku laika. Dienvidamerikas rietumpiekrastē nonakot, silta El Nino straume atvaira uz kadu laiku talak no krasta okeana dzīlēs radušos auksto ūdeni, kas līdzi nes ēsmu un kardina lielos zivju barus. Dažkart “Ziemassvētku bērniņš” var būt patiesi milzīgs. Tas notiek tad, kad straume nonak sava vieta agrak, pieņemas spēka un ir īpaši silta. El Nino rašanas bieži ir saistīta ar valdoša gaisa spiediena maiņu Klusa okeana ekvatorialaja zona. Katru gadu elninjo noris savdabīgi un parasti ir atšķirīgas arī šī fenomena sekas. Dažreiz elninjo ir īsu laiku, jūras virskartas temperatūra paceļas pavisam nedaudz un ta ietekme aprobežojas ar Dienvidamerikas rietumpiekrasti. Neatkarīgi no ta, elninjo lokalai ietekmei uz plūdu, lietusgažu un zivju nozvejas samazinašanos Peru un Ekvadoras krasta ir postošas sekas.

Gar Čīles ziemeļkrastu 400 km garuma tukšs un akmeņains Atakamas tuksnesis, kur aug tikai nīkulīgi kaktusi. Šo vietu dēvē par elli zemes virsū. Čīles Klusa okeana krasta starp Ariku un Antofagastu atrodas mūsu planētas vissausakais apvidus, gada nokrišņu daudzums tur ir mazak neka 0,1 mm. Auksta Peru straume iespiežas krasta siltaja ūdenī. Atdziestot apakšējam gaisa slanim, izveidojas nokrišņi. 1924.gada decembrī elninjo auksto Peru straumi aizdzina talu uz dienvidiem. Lija lietus, no kura izžuvušas upes gultnes piepildījas līdz malam. Dazu nedēļu laika nedzīvais tuksnesis parklajas ar dzīvu zaļu paklaju. Čīle un Peru ir piemēri tam, cik zeme ir atkarīga no jūras.

Ja Klusa okeana virsējo ūdeņu sasil ana ilgst vēl ilgaku laiku un ūdens temperatūra paceļas par dažiem gradiem virs normas, elninjo var ietekmēt atmosfēras cirkulaciju un izraisīt izmaiņas arī taluma esošajos rajonos.

Elninjo ilgst apmēram 12 – 18 mēne us, un daži ta faktori iedarbojas tikai pēc vairakiem mēnešiem kopš ta rašanas. Vissvarīgakie elninjo ietekmes periodi bija 1972./73., 1982./83., 1986./87., un no 1991. līdz 1995. gadam. 1972./73. gada elninjo iznīcino i ietekmēja Peru zivsaimniecību. 20. gadsimta iespaidīgakais elninjo bija 1982./ 83. gada un parsteidza zinatniekus ar to, ka sakas jau septembrī. 1982./83. gada elninjo bija neparasti ilgs. Taja laika notika daudzas neparastas paradības. Ar elninjo parasti saistas augsta virsējo slaņu temperatūra Klusa okeana austrumdaļa, tapat liels skaits laika anomaliju: sausums, plūdi un sals neparasta laika. Tolaik Australija cieta no a gadsimta lielaka sausuma. Majlopu bojaeja un me u ugunsgrēki radīja zaudējumus vairaku miljardu ASV dolaru apmēra. Neparasts sausums sakas arī Indonēzija, tas atnesa nera u, badu, partikas trūkumu un slimības. Amerikas Savienoto Valstu krasta tolaik bija posto as v tras zemestr ces gar Kalifornijas piekrasti pl di dienvidda as tatos un sausums valsts vidusdaļa.

Elninjo fenomens tika novērots arī Afrikas rajonos no Saharas uz dienvidiem. Pirms 1982. gada zinatnieki domaja, ka zina, ka elninjo rodas un attīstas, bet šis elninjo nenotika pēc tipiskas shēmas. Elninjo attīstas atšķirīgi, un savdabīga ir ta ietekme uz mūsu planētas klimatu.   

Tektoniskas dabas katastrofas

Vulkani

  Vulkans ir atvere Zemes virsa, caur kuru izplūst ugunīga lava, pelni un gazes. Parasti lava un pelni apkart šai atverei izveido kalnu. Vulkanu “uzvedība” atkarīga no ta, kada tipa magma izplūst. Piemēram, vulkani Havaju salas un Islandē atrodas virs karsto mantijas iežu izplūdes vietam, saukti par karstajiem punktiem. Lava, kas izplūst pa šiem vulkaniem, nak no dažkart pat vairak neka 150 km liela dziļuma mantija. Izkausēta lava pa Zemes garozas plaisam izspiežas virszemē un veido blīvu, melnu iezi – bazaltu. Lavas plūšanas atrums sauszemē var sasniegt 50 km stunda. Ja šī tipa lava izplūst zem ūdens, ta strauji atdziest, sacietē un veido vulkaniskas salas. Ja lava ir piesatinata ar gazēm, tas izvirdums ir ka strūklaka. Kamēr šī lava plūst brīvi, ta izverd vienmērīgi, bez eksplozijas. Cita tipa vulkani radušies ir radušies vieta, kur okeaniska platne pavirzas zem kontinentalas. Okeaniska garoza daļēji kūst, veidojot stīgru lavu, kura ir bagata ar silīcija dioksīdu un kura ir arī ūdens. Izvirduma laika, krasi krītoties spiedienam, ūdens parvēršas tvaika. Notiek eksplozija, kura tiek izmesti putekļi un gazes, kas traucas lejup pa vulkana nogazēm ar atrumu 200 km stunda. Šo paradību franču valoda sauc par nuée ardente, kas nozīmē “kvēlojoša lavīna”. Karsta lava, toksiskas gazes un slapējošie pelni – to visu izverd vulkans, un tie var būt navējoši dzīvam būtnēm. Taču cilvēki turpina dzīvot vulkanu pakajē, par spīti draudošajam briesmam. Tas ir tadēļ, ka vulkaniskas augsnes parasti ir auglīgas, bet vulkanu izvirdumi atkartojas ar lieliem starplaikiem.

            1991. gada netalu no Filipīnu galvaspilsētas Manilas izvirda Pinatubo vulkans, kas 10 dienu laika parklaja apkartni ar 7 m biezu lavas un pelnu slani. Vulkana izmestas gazes un pelni piesarņoja visu Zemes atmosfēru, vēl 4 gadus pēc izvirduma tie bija sastopami stratosfēra.

            1902. gada, kad notika Monpelē izvirdums Martinika, Karību jūras sala, no vulkana lejup traucas nuée ardente, noklajot visu Senpjēras ostu. Boja gaja vairak neka 29000 cilvēku. Izdzīvoja vienīgi cietumnieks, kurš bija ieslēgts pazemes kamera. Mūsu ēras 79. gada notika līdzīgs izvirdums, kad Vezuvs dubļos un pelnos apraka Senas Romas impērijas pilsētas - Herkulanu, Pompejus un Stabijas.

            Novērojot gravitacijas un vulkanisko gazu sastava parmaiņas, ko izraisa izkausētas lavas plūšana augšup, pastav iespēja paredzēt vismaz dažus izvirdumus. Dažkart pirms izvirduma vulkans pilnība nosprostojas ar lavu. Kad sakas Senthelēnas kalna izvirdums 1980. gada Vašingtonas štata (ASV), lielako daļu cilvēku paguva evakuēt, pirms vēl bija noticis izvirdumspradziens. Milzīgs noslīdenis noardīja daļu vulkana, atsedzot lavas kanalu. Lava izvirda gan uz saniem, gan uz augšu, izmetot gaisa gandrīz kubikkilometru iežu un noguldot vairak neka 30 km radiusa.

Zemestrīces

     Zemestrīces veidojas:

          Kontinentalas platnes pa ķiras, ļaujot zemes garozai iegrimt uz leju.

          Kontinentalas platnes saduras, liekot kalnu ie u slaņiem salocīties un spiesties uz aug u, lai radītu augstakus kalnus.

          Okeana dibena slanis tiek iespiests zem kontinentalas garozas, iekļūstot magma, kur tiek parstradats. šaja gad juma veidojas visstiprakas zemestr ces pat balles aja procesa okeana dibens var pacelties par daudziem metriem

          Okeana dibena izple anas. Bazaltiska magma paceļas uz aug u, jauno okeana dibenu pie lūzuma līnijas. ī procesa ietvaros rodas zemūdens grēda. To pavada gandrīz nemitīga seismiska aktivitate.

          Divas platnes beržas viena gar otru. Var radīt briesmas, jo zemestrīces centrs atrodas tuvu zemes virsmai.

Katru gadu pasauli satricina pat līdz 1000 zemestrīču, kuru stiprums ir no 5 līdz 6 ballēm. Zemestrīces nav iespējams novērst, taču, dzīvojot pastavīgu draudu apstakļos, cilvēki ir iemacījušies sadzīvot ar tam un mazinat postošas sekas. Eksperti prognozē, ka nakotnē zemestrīces varētu radīt vēl lielakus postījumus, jo pasaules iedzīvotaju skaits turpina palielinaties. XX gadsimta zemestrīcēs gaja boja aptuveni 1,6 miljoni cilvēku. Parapdrošinašanas kompanijas Swiss Re apkalpota informacija liecina, ka 2001. gada dabas katastrofas izdzēsa 33000 cilvēku dzīvības. Lielaka daļa upuru gaja boja zemestrīcēs. 2002. gada notika 8 zemestrīces, stiprakas par 7 ballēm. 20. gadsimta 5 stiprakas zemestrīces:

1)     1960.g.22. maijs, Čīle – 9,5 balles.

2)     1964.g.28.marts, Prinča Viljama līcis – 9,2 balles.

3)     1957.g.9.marts, Andrejanova salas – 9,1 balle.

4)     1952.g.4.novembris, Kamčatka – 9 balles.

5)     1906.g.31.janvaris, Klusais okeans pie Ekvadoras – 8,8 balles.

Postošaka zemestrīce notika 1976. gada Ķīnas pilsēta Tanšaņa, kur dzīvību zaudēja vairak neka 240000 cilvēku.

Cunami

           Cunami rodas notiekot zemestrīcei okeana dibena. Zemestrīce okeana dibena sakustina ūdens masas, radot ap 0,5 m augstus viļņus. Samazinoties dziļumam, viļņi pie krasta lūst un kļūst lielaki, sasniedzot 30 m augstumu. Dzelmē vilnis var sasniegt atrumu 800 km/h, taču seklķos ūdeņos viļņa atrums ir ap 50 km/h. postošakie cunami notiek Klusa okeana Uguns josla (starp Amerikas rietumu piekrasti un Azijas austrumu piekrasti).

Uguns loka postošakie cunami:

1)     1703. gads, Japana, 100000 boja gajušo.

2)     1883. gads, Indonēzija, 36000 boja gajušo.

3)     1896. gads, Japana, 27000 boja gajušo.

4)     1960. gads, Čīle, 5000 boja gajušo.

5)     1976. gads, Filipīnas, 5000 boja gajušo.

Merkalli – Zīberga un Rihtera skalas

     Merkalli – Zīberga skala norada zemestrīces intensitati 12 ballēs. Rihtera skala maksimalais stiprums ir 8,8 balles.