VEZUVS

Vezuvs

Vienīgais darbīgais vulkans Eiropas kontinentalaja daļa, Italija, uz DA no Neapoles. Vulkana komplekss sastav no senas kalderas – Sommas, kuras Ø15 km un centrala stratovulkana Ø 3 km. Vulkana augstums virs jūras līmeņa ir 1281m. Virsotnē atrodas krateris, kura Ø 1 km, kura Vezuva atrašanas vieta paceļas neliels

konuss. Vulkana komplekss sacis veidoties pleistocēna beigas. Vulkana izvirduma 79. g.m.ē., kad gaja boja Pompeji, Herkulana un Stabijas, sommas konusa vieta izveidojas kaldera, bet vēlak kaldera – galvenais vulkana konuss.

Vezuvs bija Pompeju traģēdijas cēlonis, bet veiksme nakošajam paaudzēm. Traģēdija tapēc, ka vulkana izvirduma rezultata pilnība tika iznīcinatas trīs pilsētas, bet veiksme tadēļ, ka ta saglabajusi savus upurus gandrīz neskartus. Arheoloģiskajos izrakumos Pompejos var atrast daiļrunīgas liecības par pagatnes cilvēku stradīgo dzīvesveidu, par civilizaciju tas intīmakajas jomas. Skatoties no Jupitera tempļa priekša mēs redzam milzīgu pelēku kalnu ar ta divam virsotnēm:

Vezuvs (skats no Pompejiem)

Sommu un Vezuvu apmēram 1280 m augstu.  Pēc ta pēdēja izvirduma 1944. gada Vezuvs, šķiet, ir “aizmidzis”, liekot mums cerēt, ka šī guļa turpinasies tūkstošiem gadu ilgi. Neauglību pie Sarno upes radīja vulkaniska lava un pelni. Pēc izvirdumiem cilvēki juta bijību pret Vezuvu. Bet Vezuvs tads nav bijis vienmēr. Patiesība pirms izvirduma 79. g.m.ē. vulkana virsotne bija parklata ar mežiem, un tur dzīvoja meža zvēri. Kalna nogaze bija noklata ar grezniem vīna laukiem. Gardais vezuviešu vīns, par ko pompejieši bija ļoti lepni, tika uzglabats appītas vīna pudelēs ar uzrakstu “Vezuvs”, lai atšķirtu to no citiem vīniem. Antīkie zinatnieki ka Diodors Siculuss, Strabo un Vitruviuss zinaja par Vezuva vulkanisko dabu. Seneka un Plīnijs Vecakais, iespējams, bija to macījušies, bet Seneka nomira 65.g.m.ē., bet Plīnijs Vecakais gaja boja 79. gada izvirduma Stabija, mēģinadams glabt draugus, izvirduma laika.

Vezuva izvirduma laika lava plūda lejup pa kalnu un iznīcinaja Herkulanu, bet taja paša laika no kalna virsotnes šavas gaisa vulkaniskie pelni. Vējš nesa pelnus un indīgas gazes uz A. Pompeji atradas tieši taja pusē. Visticamak, ka Pompeju iedzīvotaji saindējas ar gazēm, pirms pelni apraka šo pilsētu, tapēc viņi nepaspēja izglabties.

Nakamie Vezuva izvirdumi notika 202, 472, 512, 635, 993, 1036 un 1139. gada pēc kuriem vulkans bija mierīgs un ta pat ka iepriekš parklajas ar mežiem un auglīgu lauksaimniecība izmantojamu zemi. 1631. gada decembrī notika jauns, ļoti spēcīgs izvirdums, kas iznīcinaja gan ražu un majas, ka arī boja gaja tūkstošiem cilvēku.

Vezuva izvirdums 79.g.m.ē.

Tam sekoja daudzi citi izvirdumi, parveidojot pašu kalnu un ta apkartni. Pēc 1906. gada, kad lavas plūdi apstajas dažus metrus no Torre Annunziata, ir noticis tikai viens neliels izvirdums 1944. gada.

Vezuvs ir sarežģīts vulkans. Pēc Pētera Francisa domam vulkana komplekss ir “ekstensīva centra kopa laika, telpa un ģenētiska parvietošana vairuma un mazuma ar tas sabiedrotajiem lavas un iežu straumi”. Vezuvam ir ilga vēsture. Vecakie datētie akmeņi no vulkana ir apmēram 300 000 gadus veci. Tie tika savakti šahtas vulkana tuvuma, un, iespējams, bija daļa no Sommas vulkana. Pēc Sommas sabrukšanas pirms apmēram 17 000 gadiem saka veidoties Vezuvs. Vezuvs ir stratovulkans.

Vezuva izvirdums

79. gada izvirdums ir pirmais vulkaniskais izvirdums, kurš jebkad ticis detalizēti raksturots. No 30 km attaluma vulkana rietumos Plīnijs Jaunakais apliecinaja vulkana izvirdumu un vēlak pierakstīja savus novērojumus divas vēstulēs. Viņš raksturoja zemestrīci pirms izvirduma, izvirduma stabu, gaisa krišanu, izvirduma iedarbību uz cilvēkiem, iežu straumi un pat vēja stiprumu. Tagad vulkanologi lieto terminu “plinian”, lai ilgstoši atsauktos uz izvirduma eksploziju, kura izraisīja izvirduma augstlidojumu un apsedza lielas platības ar pelniem. Ir novērots, ka izvirduma laika, pelnu stabs bija 32 km augsts. Apmēram 4 km³ pelni tika izsviesti 19 stundas. Pētera Francisa darbos par vulkaniem iekļauti atsevišķi vēstījumu fragmenti no Plīnija Jaunaka darbiem un raksturo Pompeju un Herkulanas arheoloģiju.

Apmēram 3 m biezs slanis uzkrita uz Pompejiem, aprokot visu, izņemot, dažu ēku jumtus. Pilsēta tika pamesta un tas atrašanas vieta aizmirsta. 1595. gada izrakumos atklati materialie kultūras pieminekļi Pompejos un gadsimtiem turpinajas to izlaupīšana. Nopietni arheoloģiskie izrakumi sakas 19.gs. vidū. Tagad liela daļa Pompeju ir atrakta un ir atklats ka cilvēki tai laika dzīvoja. Ir iemūžinati dauzu cilvēku pēdējie dzīves mirkļi.

Herkulana tika apbērta ar 23 m biezu pelnu un iežu slani. Tai apkart tagad uzbūvēta jauna, moderna pilsēta Ercolano. Apmēram 5000 cilvēku dzīvoja pilsēta Vezuva izvirduma laika.

Vezuva akmeņus sauc par tefrītiem. Tefrīti ir bazalta tipa akmeņi un satur sekojošus mineralus: kaļķa plagioklazu, augītu, nefelīnu vai leicītu.

Vezuvs ir bīstams un navējošs vulkans. Vezuvs atrodas īpaši elastīga zona. Dubļu un lavas straumes no 1631. gada izvirduma nogalinaja 3500 cilvēkus. Gandrīz 3360 cilvēki tika nogalinati 79. gada izvirduma

Vezuva iezis zem pelnu straumes.

Pētījumi par izvirdumu vēsturi un to nogulsnēm turpinas. Šie pētījumi palīdz vulkanologiem saprast briesmas, ko var radīt izvirdumi nakotnē. Rajonos ar lielu riska pakapi dzīvo 20 000– 30 000 cilvēku uz vienu km². Nakotnes izvirdumos var tikt nopietni apdraudēti apmēram 3 milj. cilvēku. Ja izvirdums ir no vidēja līdz lielam, tad 7 km radiusa ap vulkanu viss var tikt iznīcinats 15 minūšu laika. Apmēram 1 miljons cilvēku dzīvo šada zona. Pie Vezuva nav norades zīmes par ta “nemierīgo dabu”.