Agrara reforma Latvija, tas plusi un mīnusi

Agrara reforma Latvija, tas plusi un mīnusi.

Agrara jautajuma risinašana bija viens no būtiskakajiem Latvijas valsts stabilitates priekšnosacījumiem. Latvija 60 % no visas zemes platības aizņēma muižu lielsaimniecības, kuras, galvenokart, piederēja baltvaciešiem. Liela zemes daļa Latgalē piederēja arī bijušo poļu muižnieku dzimtam. Tolaik lielaka daļa Latvijas iedzīvotaju bija bezzemnieki, tadēļ reforma bija īpaši nozīmīga. Šī iedzīvotaju daļa savu nakotni, galvenokart, saistīja ar lauksaimniecību, tadēļ cīņa par zemi bija īpaši sīva. Nepacietīgakie zemnieki jau 1920. gada sakuma bija sakuši dalīt zemi. Tadējadi agrarais jautajums bija ne tikai ekonomisks, bet arī politisks jautajums. Ne velti, atklajot debates par agrarreformas likuma projektu, deputats M. Gailītis teica: „Ceļa jūtīs mēs šodien redzam Latvijas valsti, jo šodien mēs stajamies pie Latvijas agrarreformas likuma apspriešanas un pieņemšanas – ta likuma, kurš noteiks un izšķirs jautajumu – būt vai nebūt Latvijas valstij.” Pilnīgi varu piekrist M. Gailīša teiktajam, jo agrara reforma bija viens no galvenajiem Latvijas parlamenta un valdības uzdevumiem, kas bija līdzvērtīgs Satversmes izstradei un valsts starptautiskajai atzīšanai. Arī daudzi vēsturnieki un laikabiedri ir atzinuši, ka nerisinot agraro jautajumu, būtu bijusi apdraudēta neatkarīgas Latvijas pastavēšana. Likuma par agrarreformu bija četras daļas, kuras pieņēma laika no 1920. līdz 1924. gadam. Tika izveidots valsts zemes fonds, kura ieskaitīja bijušas muižu zemes. Ta kopēja platība bija 3 396 815 hektaru. Bijušajiem muižu īpašniekiem, ja tie nebija cīnījušies pret Latvijas valsti, atstaja muižas centru un 50 ha zemes. Par atņemto zemi vacu muižnieki nekadu atlīdzību nesaņēma. Puse no valsts zemes fonda, ka arī puse mežu, ezeru un lauksaimnieciski neizmantojamas zemes tika sadalīta 144 681 bezzemniekam un sīkzemniekam. Jaunradīto saimniecību vidēja platība bija 22 hektari. Zemi saņēma privatīpašuma – par 1 ha bija jamaksa samēra niecīga summa – 10-20 latu. Brīvības cīņu dalībniekiem bija jamaksa tikai puse no noteiktas summas, kara invalīdiem zemi piešķīra par brīvu. Lai ekonomiski nostiprinatu jaunsaimniecības un tas spētu iegadaties celtniecības materialus un lauksaimniecības inventaru, valsts realizēja plašu atvieglojumu un kreditēšanas politiku. Pirmajos piecos gados jaunsaimniecības bija atbrīvotas no nodokļiem. Savukart neapmierinatie vacu muižnieki muižu zemju atņemšanu uzskatīja par minoritates tiesību parkapumu un iesniedza sūdzību Tautu Savienība, taču 1925. gada ta tika noraidīta.

Agrarajai reformai bija gan plusi, gan mīnusi, tomēr, manuprat, plusu ir vairak. Plusi –

Bezzemnieki beidzot paši varēja apstradat savu zemi

Pieauga cilvēku īpatsvars laukos

Agrara reforma mazinaja socialo spriedzi, zemnieki kļuva par lojaliem Latvijas pilsoņiem

Lauksaimnieciski apstradajamas zemes kopplatība pieauga

Latvija no importētajvalsts kļūst par eksportētajvalsti

Pateicoties lauksaimniecībai, paaugstinajas dzīves līmenis valstī

Mīnusi –

Algota darbaspēka trūkums, viesstradnieku ievešana no Polijas un Lietuvas

Korupcija, spekulacijas ap zemes sadalīšanu

Vairak neka 34 000 jaunsaimniecību tika ierīkotas uz sliktas kvalitates zemes, un tas nespēja gūt peļņu

Daudz zemnieku, it sevišķi Latgalē, nevēlējas ražot preces tirgum

Saspīlētas attiecības ar vacu un poļu muižniekiem, nedemokratiska izturēšanas

Interesants ir arī vēsturnieku vērtējums par agrarreformu – vēsturnieks A. Švabe ir teicis: „Bez agrarreformas nebūtu īsti latviskas Latvijas, nebūtu bijis iespējams runat par Latviju ka taisnības valsti. Pēc socialas taisnības alka visvairak ta sauktais mazais cilvēks, un Latvijas apstakļos tas vispirmam kartam bija muižas kalps. Vispar latvietī no paaudžu paaudzēm bija dziļi iesakņojusies tieksme un mīlestība pēc zemes. Pietika īstenot Latvijas agrarreformu, kad ar lieluma maniju apsēstie un varas karie komunisti izzuda ka gaju putni rudenī.” Savukart vēsturniece L. Balevica rakstījusi: „Nenoliedzami, agrara reforma veicinaja intensīvaku zemes izmantošanu. Pieauga aramzemes platības, majlopu skaits. Agrarreformas politiskais rezultats galvenokart bija tas, ka zemes īpašumi tika sadalīti taisnīgak, reforma pievērsa uzmanību zemei un sabiedrība vispar nomierinajas. Agrara reforma bija arī labs līdzeklis pret ta laika progresējošo slimību – cilvēku aiziešanu no laikiem. Ta pie zemes piesaistīja apmēram 15 % no visiem Latvijas iedzīvotajiem. Tas mazinaja bezdarba problēmu.”

Viennozīmīgi varu teikt to, ka agrara reforma bija viens no visnozīmīgakajiem vēstures notikumiem Latvija pēc Pirma pasaules kara. Šī reforma izmainīja daudzas cilvēku dzīves gan pozitīvi, gan negatīvi. Bezzemniekiem tika dota iespēja sakt jaunu, labaku dzīvi, ja vien viņi to prata izmantot. Neskatoties uz nedemokratisko zemes piesavinašanas veidu no muižniekiem, galu gala agrara reforma ienesa pozitīvas vēsmas turpmakaja Latvijas attīstība.