Janis Balodis

Janis Balodis

JANIM BALODIM bija nozīmīga vieta Pilsoņu kara perioda Latvija 1918.-1920. gada (t.s. brīvības cīņu laika), viņš ilgu laiku darbojas Saeima, bija saņēmis augstakos Latvijas apbalvojumus, piedalījas 1934. gada 15. maija apvērsuma, pēc ta nostajas pavisam līdzas K. Ulmanim un skaitījas otrais cilvēks valstī. Kada tad bija J. Baloža reala loma ta laika Latvija?

Ģeneralis Janis balodis dzimis 1881. gada 20. februarī Trikata, Vēžnieku majas lauku amatnieka ģimenē. Pabeidzis Trikatas draudzes skolu, viņš 17 gadu vecuma brīvpratīgi iestajas cara armijas dienesta un drīz vien pēc eksamenu nokartošanas saka macīties Viļņas kara skola, kuru beidza 1902. gada, iegūdams jaunaka virsnieka pakapi. Līdz ar to J. Baloža oficiala skološanas beidzas.

Pirma dienesta vieta J. Balodim bija Daugavpils, kur viņš tika iedalīts100. Ostrovas pulka. Atsevišķos rakstos minēts, ka dienesta laika Daugavpilī J. Balodis esot ticies ar dzejnieku A. Pumpuru, tomēr nav nekadas norades uz to, ka tas kaut ka būtu ietekmējis J. Baloža uzskatus.

1904. gada, sakoties krievu – japaņu karam, J. Balodis ar 25. divīziju dodas uz Mandžūriju, kur 1905. gada viņš tiek ievainots. Pēc izarstēšanas viņš tiek iedalīts 106. Ufas kajnieku pulka, kas dislocējas Viļņa. Pirma pasaules kara sakuma J. Balodis ir jau štaba kapteiņa pakapē un ka rotas komandieris piedalas cīņas pret vaciešiem Austrumprūsija. 1915.gada Augustonas kaujas viņš tiek ievainots un nokļūst vacu gūsta. Pēc 1918. gada novembra revolūcijas uzvaras Vacija, kad atveras gūstekņu nometņu varti, J. Balodis atgriežas Latvija. Par varonību kaujas Pirma pasaules kara frontēs J. Balodis apbalvots ar Jura krustu. Pirms tam J. Balodis bija apbalvots ar Staņislava 2. šķiras, Annas 2. šķiras un Vladimira 4. šķiras ordeņiem.

Pēc atgriešanas no vacu gūsta un četru gadu prombūtnes J. Balodis 1918. gada beigas Latvija nokļūst sarežģīta situacija. Taja laika Latvija darbojas padomju vara, bija vacu okupacijas karaspēks, pastavēja K. Ulmaņa vadīta valdība. Šaja situacija J. Balodis izdara izvēli par labu K. Ulmaņa valdībai un kļūst par t.s. virsnieku rotas komandieri. Pateicoties kauju pieredzei Pirmaja pasaules kara, ka arī atsevišķu nejaušību dēļ J. Balodis atri izvirzas. 1919. gada 6. marta, kad pie Airītēm krīt pulkvedis O. Kalpaks, viņš tiek iecelts par t.s. latviešu bataljona komandieri. Jau 1919. gada 14. marta ar K. Ulmaņa valdības kara ministra J. Zalīša pavēli J. Balodis tiek paaugstinats par pulkvedi.

J. Baloža karjera turpinas tikpat strauji, un marta beigas viņš tiek iecelts par Latvijas atsevišķas brigades (saukta – Baloža brigade) komandieri. Bet šaja laika J. Balodis nokļūst sarežģīta situacija. 1919. gada 16. aprīlī, t.s. Liepajas puča laika, kad barons Manteifelis ar savam vienībam padzina K. Ulmaņa valdību un izsludinaja varas nodošanu militarajai direktorijai, un sastadīja provacisko A. Niedras valdību J. Balodim bija jaizšķiras, kura pusē nostaties: vai baltvacu, vai arī K. Ulmaņa pusē, kas orientējas uz antantes valstīm. Latviešu emigrantu vēsturnieks E. Dunsdorfs uzskata ka J. Balodis šaja sarežģītaja situacija it ka palicis uzticīgs K. Ulmanim un noraidījis piedavajumu iestaties provaciskaja A. Niedras valdība. Kaut arī J. Balodis konflikta laika aktīvi neatbalstīja K. Ulmani un saglabaja tikai neitralitati pēc E. Dunsdorfa domam, tas bija pozitīvs solis.

Latvijas Centralaja Valsts vēstures arhīva esošie materiali par A. Niedras tiesas pravu liecina, ka starp J. Balodi un baronu H. Manteifeli puča laika pastavējusi zinama vienošanas. J. Balodis ar savu brigadi ieturēja stingru neitralitati, neka netraucēdams baltvacu spēkiem Liepaja. Šada J. Baloža nostaja izraisīja K. Ulmaņa valdības satraukumu. Tikai nedēļu pēc apvērsuma, t.i., 23. aprīlī, J. Balodis paziņoja, ka viņš atbalsta K. Ulmani.

Nakamais sarežģījums J. Balodim radas Cēsu kauju laika 1919. gada jūnija, kad atkal bija japieņem konkrēts lēmums, ka pusē nostaties. Cēsu kauju laika starp fon der Golca karaspēku, no vienas puses, un buržuaziskas Latvijas Ziemeļarmiju un baltigauņiem, no otras puses, J. Balodis kadu laiku atkal ieņēma svarstīgas pozīcijas. Atsevišķi emigrantu izdevumi, piemēram, žurnals ‘’Jauna gaita’’, kritizē J. Balodi par šo kartējo svarstīšanos. Arī Stokholma iznakoša avīze ‘’Brīvība’’ sava laika, vērtējot J. Baloža darbību, parmeta viņam par šo epizodi. Laikraksts uzsvēra:

‘’Ja Baloža rotas Cēsu kauju laika, kas bija izvietotas Ērgļu apkaimē, būtu uzbrukušas vacu spēku labajam sparnam un aizmugurei, tam varēja būt liela nozīme. Baloža Rīgas rotas varēja traucēt vacu atkapšanos. Tas netika darīts!’’

1919. gada rudenī ritēja izšķirošas kaujas ar vacu karaspēku. Oktobra sakuma apvienotie vacu un krievu baltvargu spēki uzbruka Rīgai. Sakas bermontiade. Tas laika J. Balodis spēra nakamo soli augšup sava karjera. Viņš tika iecelts par buržuaziskas Latvijas armijas virspavēlnieku. Bermontiades laika J. Balodis vairs nepieļava svarstīšanos un nenoteiktību. Par lielajiem nopelniem Latvijas Tautas padome 1920. gada 23. janvarī piešķīra J. Balodim ģeneraļa pakapi. Nepilnu divu gadu laika J. Balodis no kapteiņa kļuva par ģenerali. Panakumi un uzvaras lika aizmirst J. Baloža nenoteiktību un svarstīšanos sarežģītajas situacijas, un 20.gados Latvija viņš baudīja visparēju cieņu.

Pēc pilsoņa kara beigam Latvija J. Balodis 1921. gada 1. marta tiek atbrīvots no armijas virspavēlnieka pienakumiem un aiziet no aktīva dienesta. Jaunievēlēta Satversmes sapulce ņemot vēra J. Baloža lielos nopelnus t.s. brīvības cīņu laika, piešķīra viņam vienu no skaistakajam Latvijas muižam – Līvbērzes Upesmuižu, ko pardēvēja par Baložiem. 1923. gada augusta aizsargu pirmaja kongresa viņu ievēlēja par aizsargu goda šefu. J. Balodis tika apbalvots ar augstakajam goda zīmēm: Lačplēša kara ordeņa trijam šķiram, Triju Zvaigžņu ordeni u.c. Viņam tika piešķirti augsti Anglijas un Francijas apgalvojumi (piemēram, Francijas Goda leģiona ordenis).

Divdesmito gadu vidū J. Balodis uzsaka savu politisko karjeru. 1925. gada viņš tika ievēlēts no Zemnieku savienības par 2. Saeimas deputatu. J. Balodis bija arī 3. un 4. Saeimas deputats, jo savas darbības laika Saeima neuzstajas ar nevienu runu. Ņemot vēra lielos nopelnus, viņš tika ievēlēts par Saeimas kara lietu komisijas priekšsēdētaju, bet arī te neizcēlas ar aktivitati. Tomēr J. Baloža popularitate šaja laika Latvija joprojam aug.

Ta, piemēram, 4. Saeimas vēlēšanas 1931. gada J. Balodis popularitates ziņa apsteidza pat K. Ulmani un visos vēlēšanu apgabalos savaca visvairak balsu. To, iespējams nodrošinaja J. Baloža taktika, jo viņš centa ar visiem politiskajiem spēkiem Saeima uzturēt labas attiecības.

Emigrantu vēsturnieks E. Andersons, raksturodams J. Balodi, uzsver, ka viņš ‘’allaž centies izvairīties no sarežģījumiem un intrigam. Viņam bijusi raksturīga cenšanas saprasties ar dažadu uzskatu cilvēkiem.’’ Laikam tas atbilst patiesībai, jo ne velti J. Balodis, pastavot ļoti biežai valdību maiņai Latvija, sakot ar 1931. gadu, līdz pat 1940. gada aprīlim spēja saglabat kara ministra posteni.

Īpatnēju stavokli J. Balodis ieņēma 1934. gada 15. maija apvērsuma. No vienas puses, viņš atbalstīja K. Ulmani, bet galīgi neatteica arī citiem apvērsuma organizētajiem. Zinot J. Baloža apdomīgumu un nenoteiktību, ka arī viņa tieksmi visu vairakkart apsvērt, tas neizraisa parak lielu izbrīnu. Savukart, pieminētais emigrantu vēsturnieks E. Andersons norada: J. Balodis atbalstījis apvērsumu ar nosacījumu, ka K. Ulmanis pēc politiskas situacijas stabilizēšanas Latvija atjaunos demokratisko iekartu un izstradas jaunu satversmi.

K. Ulmanis tomēr bija spiests rēķinaties ar J. Balodi apvērsuma organizēšana tapēc, ka 30. gadu sakuma, ka jau tika atzīmēts iepriekš, J. Balodis ieņēma nozīmīgo kara ministra posteni, ka arī bija populars aizsargu vidū un plaša sabiedrība. Lai vēl ciešak sev piesaistītu J. Balodi, K. Ulmanis pirmajos gados pēc apvērsuma veicinaja viņa kulta izveidošanos Latvija. Ta, 30. gados izdotaja literatūra J. Balodis tika iztēlots par brīvības cīņu galveno varoni un armijas labako tradīciju iemiesojumu, par balto ģenerali. Uz viņa slavinašanas fona citi J. Baloža laikabiedri tika noklusēti vai tikai nedaudz pieminēt. Bet pēc tam, kad 1936.gada aprīlī K. Ulmanis bija kļuvis par valsts prezidentu un saņēmis savas rokas visu varu, viņš saka domat par atbrīvošanos no J. Baloža. K. Ulmanim saka likties, ka nav vairak nekadas nepieciešamības turpmak dalīties ar kadu vara un slava ar kadu citu cilvēku. Mums jau pazīstamais E. Dunsdorfs, to novērtēdams raksta:

‘’Sasniedzis kalna galotni, Ulmanis būs sacis apsvērt, ka derētu atbrīvoties no otra spīdekļa, kas viņu varētu aizēnot.’’

Līdz ar to, sakot ar 30. gadu otro pusi, J. Baloža attiecības ar K. Ulmani pakapeniski pasliktinajas. J. Balodis savas simbola funkcijas apvērsuma organizēšana un varas sagrabšana bija izpildījis. Kaut arī J. Balodis šaja laika ir it ka otrais cilvēks pēc K. Ulmaņa valdība, jo ieņem pat valsts prezidenta vietnieka posteni, viņa reala ietekme pakapeniski samazinas. J. Baloža konflikts ar K. Ulmani tuvojas savai kulminacijai. 1938.gada J. Balodis kopa ar M. Skujenieku pieprasa K. Ulmanim jaunas Satversmes izstradašanu. M. Skujeniekam tas maksa vietu valdība, viņš aiziet no kabineta.

Šaja laika paradas domstarpības starp J. Balodi un K. Ulmani arpolitikas un valsts aizsardzības politikas jautajumos. J. Balodis saprot, ka agri vai vēlu gaidams PSRS un Vacijas konflikts, kara tiks ierauta arī Latvija. Viņš stingri uzstajas par normalam, stabilam attiecībam ar Padomju Savienību. Atsevišķi emigrantu autori, piemēram, P. Dardzans, šadu J. Baloža nostaju novērtē ka ‘’dzimtenes nodevību’’.

Pēc t.s. bazu līguma parakstīšanas 1939. gada oktobrī ar Padomju Savienību J. Balodis mēģina veicinat Latvijas un PSRS talaku saprašanos. Bet sabiedrisko lietu ministrs A. Bērziņš diskreditē J. Balodi valsts prezidenta K. Ulmaņa acīs, un tiek pieņemts lēmums izstumt J. Balodi no valdības. Pēc J. Baloža slimības 1940.gada sakuma intrigu tīkls ap viņu savelkas vēl ciešak. Šaja laika Latvija cirkulē baumas, ka K. Ulmanis grib atbrīvot J. Balodi no kara ministra amata, piešķirot tam maršala pakapi un nosūtot pensija.

1940. gada 3. aprīlī J. Balodis nosūta K. Ulmanim vēstuli, kura atsakas atkapties no kara ministra amata. J. Balodis paziņo, ka, piedaloties 15. maija apvērsuma, viņš kopa ar K. Ulmani apsolījis dot Latvijai jaunu Satversmi un, kamēr šis solījums nebūs izpildīts, viņš no savas ministrijas neatteiksies. J. Baloža vēstule nespēja mainīt K. Ulmaņa nostaju, un 1940.gada 5. aprīlī Balodis tika atbrīvots no ministra posteņa.

Pēc K. Ulmaņa režīma gašanas J. Balodis mēģinaja atkal iesaistīties valsts politiskaja dzīvē. 1940.gada jūlija, jaunas Saeimas vēlēšanu sagatavošanas laika, viņš figurēja t.s. Demokratiska bloka kandidatu sarakstos, ko vēlēšanu komisija noraidīja. Pēc padomju varas atjaunošanas Latvija 1940. gada 31. jūlija J. Balodi kopa ar ģimeni administratīvi izsūtīja uz citiem PSRS apgabaliem. Sakoties lielajam Tēvijas karam, kadu laiku viņš bija apcietinats. Pēc J. Staļina naves un personības kulta kritikas PSKP XX kongresa J. Balodim atļava atgriezties Latvija. Pēc atgriešanas viņš dzīvoja Rīga, bet vasaras pavadīja Saulkrastos. J. Balodis mira 1965. gada 8. augusta 84 gadu vecuma Saulkrastos. J. Balodim bez šaubam, bija liela nozīme buržuaziskas Latvijas bruņoto spēku un valsts tapšana. Sava laika viņš ir bijis idealizēts un slavēts un nostajies hierarhijas kapnēs aiz K. Ulmaņa. Zinamu laiku viņam bija reala politiska ietekme Latvija, bet pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma J. Balodis pakapeniski tika atstumts. Plašas sabiedrības acīs viņš teorētiski skaitījas ‘’otrais’’ valstī, bet faktiski bija tikai simbols.

Izmantota literatūra.

Skolotaju avīze: Nr. 48 - Trešdien, 1988. gada 30. novembrī.

Latvijas Padomju Enciklopēdija: 1. sējums A – Bh, Rīga 1981