Parīzes Dievmates katedrale

Parīzes Dievmates katedrale

12. gadsimta otraja pusē romanikas stilu arhitektūra un maksla nomainīja gotika. Šis laiks raksturīgs ar plaukstošu pilsētu, zinatnes un celtniecības attīstību. Pilsētas veidojas par reliģiskas, kultūras, politiskas un ekonomiskas dzīves centru. Tas vilinaja tirgotajus, amatniekus, studentus (jo pilsētas veidojas pirmas universitates); uz pilsētam pat tika parcelti daudzi klosteri. Baznīca gan pilsētu uzskatīja par vietu, kura plaukst netikumīgs dzīvesveids, jo pilsēta varēja nodarboties ne tikai ar amatniecību, tirgošanos un zinatni, bet ta bija arī zagļu, kropļu un ubagu majvieta.

Lai ka, visraksturīgaka gotiska stila izpausme veidojas arhitektūra, kur to pieņemts iedalīt trijos galvenajos attīstības posmos:

o                agraja gotika,

o                dižgotika,

o                vēlaja jeb liesmojošaja gotika.

Gotiska arhitektūra ar tas tipiskako celtniecības būves tipu – katedrali - aizsakas Francija, vēlak to parņēma Anglija, Vacija, Italija. Katedrale viduslaikos kalpoja ka sabiedriskas dzīves centrs, jo taja ne tikai noturēja dievkalpojumus, bet arī lasīja lekcijas, un iestudēja mistērijas (vēlo viduslaiku teatra žanrs ar reliģisku tematiku). Bieži vien katedralēs sēdes noturēja pilsētas padome un pat parlaments.

Viena no pirmajam un, neapšaubami, ievērojamakajam agras gotikas celtnēm ir Parīzes Dievmates katedrale (Notre Dame de Paris) Francija. Tas celtniecības darbi noritēja no 1163. līdz ap 1250. gadam un ta spilgtak neka jebkurš cits viduslaiku dievnams apvieno sevī divus laikmetus. Pēc plana dievnams ir milzīga piecjomu bazilika (celtne, kas ir garena plana, ar kolonnu vai stabu rindam gareniski sadalīta vairakas daļas – jomos, no kuriem vidējais ir augstaks un divreiz plataks) ar kori, prezbitēriju (apsīdas paaugstinata centrala – altardaļa ar bīskapa krēslu un garīdznieku sēdekļiem malas), galerijam un divam kora apejam. Tas transepta (šķērsjoms, kas, šķērsojot celtnes vidusjomu un sanjomus, veido krustveida planu) sparni nemaz neparadas celtnes arpusē, toties skaidri iezīmējas jaunas gotiskas celtniecības principi – arējie arhitektoniskie atbalsta elementi (kontrforsi un arkbutani). Katedrales fasadē vēl dominē romanikas arhitektūrai raksturīgais horizontalais dalījums, abas pusēs fasadei slejas masīvi, smagnēji it ka nošķelti (patiesība nepabeigti) torņi. Savukart parējo fasadi vertikala virziena izceļ kontrforsi (vertikals balsts, kas uztver velves horizontalo spiedienu) un vidēja joma (ar stabu vai kolonnu rindam nošķirta gareniska telpas daļa) un transepta (šķērsjoms, kas, šķērsojot celtnes vidusjomu un sanjomus, veido krustveida planu) krustpunkta izveidotais slaidais, 90 m augstais zvanu tornis, bet horizontala – galerijas (gara, šaura telpa, kas savieno celtnes atsevišķas daļas). Šada kompozīcija kopuma veido trīs stavus, un apakšējais balsta abus augšējos.

Apakšējais stavs ir gluds, bez dekora; ta augšdaļa noslēdzas ar skulpturalu joslu (frīzi), t.s. “Ķēniņu galeriju”, kas stiepjas visa fasades platuma. Ta ir daudzfigūru kompozīcija, kur skulpturali atveidoti Vecas Derības ķēniņi, tapēc figūram bija valdnieku kroņi. Diemžēl, lielaka daļa no šī Parīzes Dievmates katedrales skulpturala rotajuma krita par upuri revolucionaru atriebes alkam franču revolūcijas laika, jo bija izplatījies uzskats, ka figūras ar kroņiem galvas ir Francijas karaļu tēli un tiem bija “jazaudē galvas” tieši tapat ka karalim Ludviķim XVI. Tas, kas katedrales fasades frīzes joslas skulpturalaja risinajuma ir redzams mūsdienas, ir 19. gs. restauratora Violē le Dika mūža darbs, ko viņš veltījis franču tēlniecības šedevru restaurēšana un saglabašana.

Ta ka pasaulē vēl arvien notiek brīnumi, tad viens tads tika piedzīvots arī 1977. gada aprīlī, kad Parīzes centra stradnieku grupa, rokot pamatus kadai bankas ēkai, uzdūras zemē ieraktai statuju atlieku kaudzei. Pēc šo atlieku izpētīšanas atklajas, ka tie ir 364 fragmenti no 18. gadsimta nopostītajam Parīzes Dievmates katedrales fasades skulptūram! Lai gan šo figūru galvas bija smagi cietušas, tieši to savdabīgais liktenis bija palīdzējis saglabat kadu īpatnību: atlieku atklašanas brīdī uz skulptūru fragmentiem varēja redzēt krasojuma un zeltījuma pēdas, kas droši vien būtu izgaisušas pēc ilgakas atrašanas dabas un laika apstakļu iedarbības sfēra.

Skulpturalas frīzes (“Ķēniņu galerijas”) ritmus atkarto virs tas novietota balustrade (terases nožogojums, kas sastav no balustriem (neliela apaļa kolonna) un horizontalas margas), no kuras domīgi, it ka apsargajot celtni, noraugas himeras – fantastiski sparnoti zvēri un virs notekcaurulēm izveidotie fantastiskie putni.

Otra stava centra, virs vidēja portala (arhitektoniski vai skulpturali veidota ieeja ēka), izveidots milzīgs, gotikai raksturīgs rozetes logs (liels, apaļš logs ar radialu akmens stiegru karkasu). Virs sanu portaliem turpretim atrodas parasti lieli logi, kuri katrs beidzas ar parī savienotam smailloka arkam.

Fasades trešo stavu veido augsta, ažūra galerija, ko veido vieglas smailloka arkas, kuras balsta tievas, slaidas kolonniņas.

Transepta (šķērsjoms, kas, šķērsojot celtnes vidusjomu un sanjomus, veido krustveida planu) abu sparnu fasades izbūvētas vēlak (1250. – 1270. g.), dižgotikas laika, tapēc liekas, ka tam gandrīz nemaz nav sienu, jo dominē tikai vertikalie gotiskas arhitektūras elementi.

Parīzes Dievmates katedrales rietumu fasadē ir trijas arkas esoši grezni portali. Virs centrala portala attēlota Pastaras tiesas aina ar pirmajiem augšamcelšanas un elles motīvos izmantotajiem kailtēliem kulta tēlniecība, bet virs sanu portaliem – notikumi no Dievmates un Sv. Annas dzīves. Rietumu fasades ziemeļu portala apakšēja josla redzami sēdošu praviešu un ķēniņu tēli, vidū – Marijas augšamcelšanas un portala timpanona (segments starp portala durvju apmali un arkas loku) – Marijas kronēšana. Izcils gotikas tēlniecības paraugs ir arī 13. gs. beigas darinatais otrs katedrales timpanons, kura atveidots Sv. Stefana dzīvesstasts. Tieksme pēc realas dzīves tēlojuma vērojama arī daudzos mazaka izmēra ciļņos (viens no tēlniecības pamatveidiem, kur skulpturalais tēls veidots saistība ar plakni), kas rota katedrales fasadi, piemēram, alegoriski attēloti mēnešu cikli vai zemnieki, kas strada uz lauka – viņu tērpi, darba paņēmieni un rīki attēloti ļoti dabiski un patiesi.

Parīzes Dievmates katedrales iekštelpas 35 m augstais vidējais joms (ar stabu vai kolonnu rindu atdalīta gareniska telpas daļa) dominē par maz izgaismotajiem sanjomiem. Arī centrala joma sienas dalas trīs horizontalas joslas: apakšējo aizņem masīvas, pazemas kolonnas, kas tur arkas, kuras atdala galveno jomu no sanjomiem. Vidējo joslu veido galeriju plašas arkas, kuras kopa pa trim aptver arhivoltas (arkas posma arēja apmale). Trešaja, augstakaja josla izvietoti augsti, ar vitražam klati logi. Kopuma iekštelpu plastiskais dekors ir atturīgs, izņemot kolonnu kapiteļu (kolonnu vainagojoša rotata daļa, kas balsta parsegumu) reljefos griezumus.

Parīzes Dievmates katedralē esot 8 tūkstoši sēdvietu un 20 tūkstoši stavvietu, tas pirmo pamatakmeni ielika Ludviķis VII un pavests Aleksandrs III, bet katedrales celtnieku vardi nav zinami. Zinams tikai, ka 13. gadsimta 50. – 70. gados celtniecības darbus vadīja tēlnieks Žans Šels un Pērs de Montro, bet laika no 1280. līdz 1330. gadam – Pjērs de Šels un Žans Ravi.