Ieskaites darbs kultūras vēsturē

Renesanse

Vards „renesanse“ nozīmē „atdzimšanu“. Šī kultūras apvērsuma dzimtene ir Italija, kur tirgotaju un Baznīcas aktivitašu dēļ bija uzkratas lielas materialas vērtības, intelektualais potencials bija augstaks, neka citur Eiropa, un kur sadrumstalotība daudzas mazas valstiņas un stipro kaimiņzemju ietekme bija pieņēmušas milzīgus apmērus. Tas veicina agrak nepieredzētu garīgas dzīves uzplaukumu un radošo meklējumu daudzveidību.

Renesanses laika ievērojamus darbus literatūra atstajuši šadi rakstnieki:

Dante Aligjēri

– Italiešu dzejnieks un filozofs. Dantes izcilakie darbi bija „La divina kommedia”(Dievišķa komēdija), „Convivio”(Dzīres), „La Vita Nuova” (Jauna dzīve).

Dantes mūza ir bijusi Beatriče, kuru viņš iepazina 9 gadu vecuma, kad viņai bija 8 gadi. Visu mūžu Beatriče ir viņa dievinata. Daudz darbu ir veltīti viņai, un viņa arī ir iesaistīta, piemēram, 'Dievišķaja Komēdija'.

Džovanni Bokačo

– Izcils Italiešu renesanses rakstnieks, prozaiķis un dzejnieks, kurš apkopoja simts izcilas noveles viena gramata „Decameron”.Šīs noveles izceļas ar savam laikam neierastu realistiskumu. Bokačo rakstījis gan italiešu, gan latīņu valoda un ir uzskatams par vienu no noveles žanra aizsacējiem.

Pirmais darbs, ko Bokačo sarakstīja, bija 'Filokolo' agro viduslaiku stastu par Florio un Bjanačo mīlestību. Uzreiz pēc tam Bokačo uzrakstīja nelielu poēmu 'Filostrato', Šaja darba viņš sevi paradīja ka labu psiholoģisko darbu rakstnieku, atklajot raksturus un darbības. Trešais bērnības darbs poēma'Tezeida' kura viņš attēloja savas un Fiammeta attiecības.

Viens no nozīmīgakajiem Bokačo jaunības darbiem, kura viņš sevi parada ka makslinieks realists, ir 'Fiammeta',kur ļoti meistarīgi apraksta un analizē sievietes jūtas un pardzīvojumus. Citi jaunības darbi: Ninfale Fiesolano, Ameto, Amorosa Visione.

Dezidērijs Roterdamas Erasms(1466-1536) sarakstīja Novum Instrumentum omne - paša no dažadam versijam savaktu, divvalodīgu (latīņu un grieķu valoda) Jaunas Derības versiju. Šī manuskripta otro (1519. gada) izdevumu Martiņš Luters izmantoja, veicot Bībeles tulkojumu vaciski, bet trešo (1522. gada) izdevumu Džons Tindeils - Jaunas Derības angļu versijai.

Ilg dzīvoja un stradaja Bazelē. Roterdamas Erasms kritizēja katoļu baznīcu un aicinaja to reformat. Dzīvodams reformacijas laika, un, pēc kontrreformacijas teorētiķu domam, būdams viens no refomacijas aizsacējiem, viņš tomēr nekad nenovērsas no katolisma un kritizēja protestantu uzskatus par predestinaciju, tapēc Martiņš Luters viņu nosauca par 'čūsku', 'meli' un 'Satana muti'. Arī pavests Pavils IV 1559. gada iekļava visus Erasma darbus Aizliegto gramatu saraksta (Index Librorum Prohibitorum).

1509. gada Erasms sarakstīja savu mūsdienas popularako darbu - 'Muļķības slavinajums'

Fransua Rablē

var dēvēt par vienu no ren laikmeta universalakajiem cilvēkiem. Popularakais darbs – Gargantija un Pantagriels.

Mišels de Montēņs

franču renesanses filozofs un rakstnieks, esejas žanra nodibinatajs un, protams, humanists, jo arī viņa uztverē galvenais ir cilvēks – tads cilvēks, kas dzīves jēgu saskata šaja pasaulē, nevis mistiska aizkapa dzīvē. Montēņs uzskatīja, ka cilvēks ir vislielakais noslēpums uz pasaules - mūžīgi mainīgs un neaprēķinams. Viņš sarakstījis “Esejas” trīs lielos sējumos.

Dons Migels de Servantess Saavedra(

Spaņu rakstnieks,sarakstīja 'Dons Kihots'. Šis darbs ir publicēts 65 valstīs un par to ir daudz diskutēts. 'Dons Kihots' tiek uzskatīts arī par vienu no nozīmīgakajiem darbiem literatūras vēsturē.

Tomass Mors(

dižens humanists, aktīvs sava laika sabiedrības parstavis un līdz galam uzticīgs saviem uzskatiem. Ta viņš iemantojis nelokamas ticības simbolu. Četrus gadsimtus pēc savas naves sers Tomass Mors kanonizēts - pasludinats par svēto, un Romas katoļu baznīca uzskata viņu par politiķu un valstsvīru patronu.Kļuva slavens ar savu traktatu 'Utopija', kas atgadina vēlīno grieķu dēkaino ceļojumu romanu, atsaucot atmiņa arī viduslaiku izplatītakas leģendas par 'paradīzi zemes virsū'. T. Mora 'Utopija' spēcīgi ietekmēja pasaules literatūru - no tas macījas gan franču rakstnieks Rablē, gan Šekspīrs, gan Svifts.

Viljams Šekspīrs(

bija angļu dzejnieks un dramaturgs, tradicionali atzīts par visu laiku izcilako angļu valoda rakstījušo autoru, ka arī par vienu no izcilakajiem autoriem pasaules literatūra vispar.Šekspīrs uzrakstījis 38 lugas, 154 sonetus un vēl citus dzejas darbus. Sarakstījis šadus izcilus darbus ka 'Romeo un Džuljeta', 'Ričards II', ' Henrijs V', 'Jūlijs Cēzars', 'Ka Jums tīk', 'Sapnis vasaras naktī', 'Venēcijas tirgotajs', 'Jautras vindzorietes' u.c.

Kristofers Marlovs(

angļu dramaturgs, bieži tiek uzskatīts par nozīmīgako ta laika dramaturgu aiz Viljama Šekspīra. Marlovs rakstījis arī dzeju. Viņa traģēdiju centra – personība, ko vadīja neremdinama varaskare, alkas izzinat visu nezinamo. Marlovs spēcīgi ietekmēja Šekspīru un citu viņa laikabiedru daiļradi. Šekspīrs no viņa parņēma ne tikai balto pantu, ko Marlova darbi galīgi nostiprinaja angļu drama, bet arī daudzas viņa lugu idejiskas īpatnības un stila paņēmienus, piemēram, traģiska varoņa tēlu, ap kuru koncentrēta darbība.

Renesanses laika tika pievērsta liela uzmanība arhitektūrai,glezniecībai ka arī tēlniecībai.

Pievēršoties arhitektūrai,tika celtas ēkas palaco stila. Klasiskajai palaco tipa ēkai parasti ir 3, retak 2 vai 4 stavi. Ēkas iekšpusē ir iekšējais pagalms, kuru aptver kolonnade. 1. stava atradas dienesta telpas, 2. stava - svinību telpas, 3. stava - dzīvojamas telpas.
Vards cēlies no Palatinas kalna, uz kura atradas Romas imperatoru pilis. Farnezes palaco Roma

Celtne tika veidota no konstruktīva karkasa un ta dekoratīva seguma. Ta ka karkasam nebija izskatu noteicošas nozīmes, prasības pret ta konstrukciju bija minimalas. Galvenais bija lietderība, bet svarīgi bija arī tas, lai celtnes forma uzreiz izraisītu reprezentatīvu iespaidu, -valdošo aprindu tieksme pēc sevis slavinašanas bija viena no renesanses raksturīgakajam iezīmēm. Atbilstoši šīm prasībam karkasam piešķīra vienkarša ģeometriska ķermeņa – kuba vai paralēlskaldņa formu. Četri to veidojošie bloki parasti bija simetriski izkartoti ap centralo pagalmu. Parsegumos priekšroka tika dota cilindriskam velvēm, bet bieži iztika ar līmenisko parsegumu. Logos un starp kolonnam izmantotas arkas forma bija pusaploce.

Kupola celtnes-

Imperatora Adriana valdīšanas laika (2. gs.) celts visu Romas impērijas dievu templis – Panteons. To vainagoja kupols, kura diametrs – 43 m, kas kalpoja ka paraugs vēlako gadsimtu kupolu celtnēm Romiešu celtnieki ar laiku apguva dažadus velvju tehnikas paņēmienus un kļuva par izciliem lietpratējiem šaja joma. Pati skaistaka no velvju celtnēm ir Romas Panteons jeb visu dievu templis. Šis ir vienīgais antīkais templis, kas savu kulta vietas nozīmi saglabajis visos laikos, jo agrīnaja kristietības laikmeta tas tika parvērsts par kristiešu baznīcu un tadējadi pasargats no iznīcības. Panteons ir ar kupolu parsegta cilindriska celtne, kas sastav no vienas milzīgas telpas. Logu taja nav, un gaismu dod tikai apaļa atvere kupola centra, caur kuru redzamas debesis. Man zinamas tikai dažas celtnes, kuras atstaj līdzīgu harmonijas iespaidu. Panteona nav ne vēsts no smagnējības, milzīgais kupols šķiet paceļamies par cilvēku galvam tikpat viegli ka debesu jums.

Daudzam baznīcam un citam svarīgam ēkam,ka arī mūra tiltiem tika izmantotas pusaploces arkas veidojumi,kas bija renesanses laiku iezīmīgaka stila izpausme arhitektūra.

.

Arhitekta Filipo Brunelleski pētīja seno romiešu celtnes, iepazina antīkas arhitektūras proporciju sistēmu un konstruktīvos principus. Šī pieredze viņam palīdzēja īstenot tehniskas novitates, vienlaikus pilnveidojot kompozīcijas un proporciju attiecību. Pirma Bruneleski celtne – Atradeņu nams (1419 - 1445) ir vienkarša, iegarena divstavu celtne, to rota arkades, virs kuram vienmērīgi izvietoti tēlnieka Andreas della Robiasa (1435-1525) darinatie medaljoni
Florences katedrale (1419-1436) – iezīmēja pareju no gotikas uz renesansi, nozīmīgakais Bruneleski veikums.

Renesanses veidošana lielu nozīmi ieguva Leons Batista Alberti italiešu enciklopēdists,gleznotajs, dzejnieks, lingvists, arhitekts, mūziķis, filozofs, kriptografs. Sava darba De pictura (1435) pirmoreiz zinatniski pētīja perspektīvas izmantošanu glezniecība. Tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem ērģelniekiem. Kriptografija Alberti ir polialfabētiska šifra (Polyalphabetic cipher) izgudrotajs. Planojis baznīcas un pilis Roma, Mantuja, Rimini un Florencē. Radījis jaunus fortifikacijas veidus. Sarakstījis lugas, filozofiskus un reliģiskus traktatus.

Arhitekts Donato Bramante (1444-1514) ir dzimis Urbīno pilsēta Italija. Sakuma pievērsies glezniecībai. 1477. - 1499. g. darbojies Milana. Sava skolotaja A. Mantenjas ietekmē aizravies ar antīko makslu un kļuvis slavens ar perspektīviskam kompozīcijam. 1499. g. Bramante apmeties Roma, kur, pateicoties pavesta Jūlija II atbalstam, viņam tika uzticēta Sv. Pētera katedrales projektēšana.

Renesanses arhitekti sevišķi bija iecienījuši centrisko planojumu. Viņi to uzskatīja par antīko tempļu pamatformu, kas asociējas ar dievišķumu, pilnību un vienotību. Taču formas tīrības ideals bija pretruna ar kulta prasībam un nepieciešamību dievnama telpa nošķirt altara, garīdzniecības un draudzes zonu. Toties kristīgo mocekļu piemiņas svētnīcam bija citi funkcionali uzdevumi, un tas varēja kļūt par antīkas pasaules paganisko tempļu īstajam mantiniecēm. Tempietto paceļas Sv. Pētera mocīšanas vieta. Kapelas pieticīgajas formas iemiesojusies vēlas renesanses tieksme pēc klasiskas harmonijas un kartības. Vienkarša kupola vainagoto centralo cilindru jeb celli, kura atrodas pati svētnīca, apņem kolonnu vainags - peristils. Celles augstums ir vienads ar peristila radiusu. Peristilu veido 16 toskaniešu kolonnas, kuru risinajuma stingri ievērotas klasiskas proporcijas. Harmoniska proporciju sistēma, kura katrs atsevišķs elements ir saskaņots ar veselumu, celtnei piešķir lakonisku viengabalainību.

Pievēršoties glezniecībai renesanses laika bija liela nozīme tadiem maksliniekiem ka Džoto di Bondone. Visslavenakie Džoto darbi ir sienas gleznojumi – freskas 'Kristus apraudašanas' , 'Jūdasa skūpsts' , 'Pastaras tiesas aina' Džoto bija renesanses laikmetam tipisks makslinieks, jo reizē pievērsas arhitektūrai, tēlniecībai un dzejai, tomēr vislielako ieguldījumu atstaja glezniecība.

Leonardo da Vinči( ir slavens ar savam realistiskajam gleznam, īpaši būtu jaizceļ Mona Liza, Svētais vakarēdiens, 'Janis kristītajs' un no zīmējumiem Vitrūvija Cilvēks. Viņam bija daudz savam laikam paragru ideju izgudrojumu joma. Viņa piezīmēs atrodamas neskaitamas skices un zīmējumi, kuros var atpazīt helikoptera, tanka, vai zemūdenes apveidus, saules enerģijas izmantošanas idejas, kalkulatora funkcionalos risinajumus un daudz ko citu. Taču tikai dažus no saviem izgudrojumiem Leonardo izdevas ieraudzīt savas dzīves laika praktiska pielietojuma, lielaka daļa no tiem netika īstenoti. No viņa darbu oriģinaliem ir saglabajušas tikai dažas gleznas, dienasgramatas ar zīmējumiem, diagrammam un piezīmēm. Tomēr Da Vinči devums cilvēcei anatomija, astronomija, optika, hidrodinamika, ka arī kultūras vērtību joma ir viens no izcilakajiem vēsturē.

Viens no izcilakajiem un dramatiskakajiem agras renesanses monumentalas glezniecības parstavjiem bija Mazačo 1401-1428) īsas dzīves laika glezniecība izdarījis patiesu apvērsumu.

Makslinieks gleznojis freskas 'Svēta Trīsvienība ar Dievmati, apustuli Jani un baznīcas donatoriem' un altargleznas, studējis perspektīvu un pirmo reizi renesanses monumentalaja glezniecība izmantojis realas telpas optiski iluzoriskas paplašinašanas iespēju. Mazačo izmantojis līdz šim nepielietotus paņēmienus. Freska 'Naudas nodevas brīnumaina atrašana' attēlots stasts par to, ka reiz Kristus ar saviem macekļiem pienakuši pie Kapernaumas pilsētas vartiem, bet vartu sargi nelaiduši viņus iekša, pieprasot samaksat par ieeju nodevu. Tad Kristus licis Sv. Pēterim noķert tuvēja upē zivi un izņemt tai no mutes vajadzīgo naudas gabalu. Mazačo šī stasta attēlošanai kompozīcijas centra izcēlis trīs galvenas personas - Kristu, Sv. Pēteri un vartu sargu

.

Sandro Botičelli (1445-1510) nozīmīgs agrīnas renesanses gleznotajs, kura daiļrade bija viena no visraksturīgakajam sava laikmeta būtības izteicējam un noslēdza arī agrīno renesansi. Botičelli neizmantoja perspektīvas atklajumus, gaismu, apjomu. Viņam svarīgi ir tēlu līniju ritmi priekšplana, kur krašņas koku parejas lieliski kontrastē ar tumšajiem koku apveidiem aizmugurē. . gada tapusī glezna 'Venēras dzimšana' vairs nemaz 'neatsaucas' uz gaismas simboliem, tomēr simboliski atklaj talaika Florencē valdošo dramatismu un izmisumu. Dabu un dvēseles nemieru atklaj trīs stihijas – gaiss, ūdens un zeme.

Mikelandželo Buonarroti (1475-1564) bija itaļu tēlnieks, gleznotajs, arhitekts un dzejnieks. Viņš vispilnīgak atspoguļo dižrenesanses humanisma idealus - monumentalitati, visparinatu formu, cilvēka skaistuma un neierobežoto spēju apliecinajumu. Viņš ir arī jauna, baroka stila ievadītajs. Baroka tendences, jauna domašana un renesansei neparastie izteiksmes paņēmieni raksturo Mikelandželo darbus.

Mikelandželo rada statuju 'Davids'.Tas ir skaists jūdu jauneklis Davids, kurš divkauja uzvarēja mītisko milzi Goliatu.

Viens no grandiozakajiem Mikelandželo darbiem tapa Siksta kapela Vatikana (1508 - 1512). Darbs Siksta kapela Mikelandželo kļuva par smagu parbaudījumu, kas ilga četrus gadus. Viņš apgleznoja griestus un sienu augšdaļu ar daudzam kompozīcijam, kuras attēloja Vecas Derības sižetus (pasaules radīšanas vēsturi, praviešus un sibillas - sievietes, kas pareģo nakotni, senajiem grieķiem un romiešiem).

Albrehts Dīrers (1471-1528) bija vacu gleznotajs un grafiķis, viens no Renesanses laikmeta izcilakajiem maksliniekiem. Gleznojis altargleznu Rīgas Svēta Pētera baznīcai. 1498. gada tapa Albrehta Dīrera kokgriezumu ilustraciju sērija Jaņa Atklasmes gramatai - 'Apokalipse'Viena no iespaidīgakajam 'Apokalipses' kompozīcijam ir 'Četri jatnieki', kas simbolizē četras nelaimes, cilvēces iznīcinatajas. Tas ir - mēris, karš, bads un nave.

Hieronīms Boss (1450-1516)bija nozīmīgs holandiešugleznotajs. Starp viņa pazīstamakajiem darbiem minami 'Pasaulīgo baudu darzs' un 'Siena vezums'Bosa gleznam raksturīgas sīkas detaļas, drosmīgas un kontrastainas krasas,liels daudzums simbolu, sirreali tēli, izteikta oriģinalitate. Daudzos viņa darbos attēloti dēmoni, pa pusei cilvēki un pa pusei dzīvnieki u.tml. fantastiski radījumi.

Rafaello Santi (1483-1520) Renesanses makslinieks ka vienu no saviem pirmajiem nozīmīgajiem darbiem darinaja daudzfigūru kompozīciju 'Marijas saderinašana'

Florencē, Rafaēls ar lielu aizrautību macījas no tolaik Florencē stradajošajiem renesanses dižmeistariem: Botičelli, Leonardo da Vinči, Mikelandželo u.c. Tur izveidojas un nobrieda Rafaēla īpašais talants, neskaitamos gleznojumos atveidojot Madonnas tēlu.

Rafaēls arī uzgleznoja četras lielas daudzfigūru kopozīcijas: 'Disputs', 'Atēnu skola', 'Parnass' un 'Tiesu augstaka likumība'.

Stila analīzes tabula: