VIKINGU LAIKMETS

VIKINGU LAIKMETS

Ievads

Es rakstu šo darbu par vikingiem, jo man patîk un ir aizravusi viòu darbîba: dzîvesveids, paražas arî reliìija un karagajieni, kuros vikingi guva neparasti augstus sasniegumus, pat neizstradajot stratçìiskus planus, lai vieglak bûtu realizçt savus uzbrukumus- tie bija spontani. Varçtu teikt, ka vikingi bija sava veida eksotiska paradîba gan sava dzîvesveida, gan izskata dçï, jo, piemçram, tadas íiveres ar buïïu ragiem bija raksturîgas vienîgi vikingiem, kas arî kïuva par sava veida vikingu atpazîšanas zîmi.

Mans darba mçríis sagatavot macîbu materialus par vikingiem – sakopot visus materialus kopa, jo macîbu gramatas ir tikai pamati, kas jazina katram skolçnam, taèu par vikingiem ir daudz vairak interesantu materialu neka to mums var dot macîbu gramatas, bat tas viss ir izmçtats pa neskaitamam gramatam. Tad nu es centos savakt pçc iespçjas vairak materialu par vikingiem.

Šis darbs sastav no vairakiem plana punktiem, kuros ir apkopota galvena informacija par vikingiem.

Nodaïa “vikingu laikmets” esmu sakopojis galveno informaciju par vikingiem, to izcelšanos un darbîbu – tas ir ievads visai vikingu vçsturei.

Nodaïa “sabiedrîba” ir atrodama informacija par to, kada bija vikingu sabiedrîba un tas îpatnîbas.

Nodaïa “vikingu dzîvesveids” ir informacija par vikingu majam un kuìiem.

Nodaïa “kultûra” sakopota informacija par vikingu reliìiju, rakstîbu – rûnam un mutvardu daiïradi – sagam.

Nodaïa “vikingu karagajieni” ir aprakstîti vikingu karagajienu virzieni.

Vikingu rašanas

Vikingu laikmetu attiecina uz laika posmu no 8.gs. lîdz 11.gs. Taèu vikingu sirojumi aizsakas daudz agrak un beidzas daudz vçlak. Vikingu sabiedrîba un atšíirîgais dzîvesveids datçjami jau sakot ar 1.gs. Ir vairakas versijas, no kada varda ir cçlies vikingu nosaukums:

no varda vikja, kas nozîmç aiziet prom, nošíirties,

no viks – tulkojuma “fjordi”,

no vikingr – “cilvçks, kas ceïo pa jûru”,

no viking – “cilvçks, kas dodas uzbrukuma pari jûrai”,

no Vîka – novads pie Oslo fjorda,

no vicus – (no latîòu val.)”tirzniecîbas vieta, osta, nocietinata vieta”.

Zemçs, kuras nonaca vikingi, viòus dçvçja citos vardos:

Rietumeiropa par normaòiem (ziemeïu vîriem),

Bizantija par varingiem,

Krievzemç par varjagiem,

Anglija par daòiem,

Îrija par gaišmatainajiem un tumšmatainajiem svešiniekiem,

Vacija par askomandiem.

Vikingi dzîvoja visa Skandinavija (Zviedrija, Norvçìija, Danija), Islandç, Grenlandç, îsu brîdi pat Ziemeïamerika, ka arî Baltijas jûras piekrastç (Latvija, Igaunija). Pasaules vçsturç vikingus pazîst ka nežçlîgus laupîtajus un sirotajus, taèu vikingi bija arî lietpratîgi kuìu bûvçtaji, bezbailîgi karotaji, gudri tirgotaji un èakli zemkopji. Tikai labas aramzemes trûkums un nelabvçlîgi dabas apstakïi spieda vikingus doties jûra jaunu zemju meklçjumos. Vikingi saka nodarboties ar citam lietam – lopkopîbu, kuìniecîbu, zvejniecîbu, medniecîbu, sirošanu, kara algotòu dienestu pie svešzemju valdniekiem, nodevu ievakšanu no kaimiòiem un tirzniecîbu gan savas, gan citas zemçs.

Sakuma vikingi karoja tikai savas zemçs, bet par pirmo vikingu uzbrukumu arpus savu zemju robežam uzskata Lindisfarnas klostera izlaupîšanu 793. gada Ziemeïanglijas piekrastç, kas pieòemts uzskatît par vikingu laikmeta oficialo sakumu, taèu par simboliskam beigam uzskata 1066. gadu, kad notika Norvçìijas konunga Haralda Skarba neveiksmîgais iebrukums Anglija.

Sabiedrîba

Lai bargajos dabas apstakïos izdzîvotu, vikingi dzîvoja radinieku grupas: jo mazakas ìimenes, kuras bija tikai tçvs, mate un bçrni, nespçja tikt gala ar visam saimnieciskajam problçmam, tapçc kopa turçjas vesela grupa asinsradinieku. Darbus izrîkoja ìimenes galva – tçvs. Mantu un vietu mantoja tikai vecakais dçls. Mantu nesadalîja, tapçc parçjie dçli parasti kïuva par sirotajiem. Šada ìimene veidoja brîvos saimniekus, kurus Skandinavija dçvçja par bondiem (bo – apmetne, maja). Bonda sçta stradaja arî gûstekòi, paradnieki, kalpi, kalpones.

Lai gan vikingu sabiedrîba noteicçji bija vîrieši un precîbu jautajumus kartoja vecaki, tomçr arî sievietçm bija savas tiesîbas, jo viòas drîkstçja šíirties. Sieviešu parziòa bija atslçgas no ladçm, kuras ìimenes glabaja savas vçrtîgakas lietas.

Vikingi katru vasaru rîkoja sapulces, ko sauca par tingu (no senìermaòu ding – lieta). Šeit kopa sanaca visi brîvie bondi un izšíîra strîdus, iztiesaja noziegumus un parkapumus, ka arî izvçlçja konungu (mazais íçniòš), kas bija cilšu vadonis, un bija atbildîgs par kara jautajumiem. Tingos vikingi apsprieda jaunos un vecos likumus. Vikingi radîja tadu likumdošanas sistçmu, kas balstîjas uz taisnîguma un godîguma principiem. Pastav viedoklis, ka ta ietekmçjusi daudzu pasaules valstu likumdošanu.

Vikingu dzîvesveids

Vikingi apdzîvoja plašu sçtu, kura bija daudz çku. Vikingi cçla îpaša tipa majas: tas bija garas (10 –50m ), sienas bija no akmens, koka vai velçnam. Aukstajos rajonos (Grenlandç) sienas bija sevišíi biezas. Jumti bijs parklati ar salmiem, niedrçm vai velçnam – atkarîba no ta, kadi materiali bija pieejami. Galvena çka bija dzîvojama maja, pie tas bija siamniecîbas çkas, taèu lopu kûts nereti atradas zem viena jumta ar dzîvojamo çku. Neiztrûkstoša celtne bija pamatîgi bûvçta klçts. Apkart çku grupai bija žogs, kas pasargaja no sirotajiem un meža zvçriem. Vikingu apmetnes parasti atradas fjordu lîèos, tapçc ïoti attîstîta bija kuìubûve.

Vikingu kuìi bija talaika lielakais sasniegums kuìubûvç. Kuìos izmantoja gan buras, kuras bija èetrstûrveida, gan airus. Vikingiem nebija zaìu, tapçc viòi lietoja cirvjus un teïïus, lai izgrebtu dçïus ar izciïòiem, kurus kopa sanagloja ar dzelzs naglam. Bûvniecîba izmantoja dažadus kokus, bet kuìa “mugurkaulam” jeb íîlim – vienmçr tikai ozolkoku. Ta kuìi kïuva izturîgaki un neapgazas liela vçja. Kuìa priekšgalu rotaja kokgriezumi – kada dzîvnieka galvas atveidojums. Vikingu kuìi – strûglas – ir vairaku veidu, un tie iedalas pçc savam funkcijam:

viegli, atri karakuìi – drakkar,

smagi, spçcîgi kuìi tirzniecîbas vajadzîbam – knorr,

piekrastes kravaskuìi – karv.

Nereti mirušos valdniekus apbedîja kopa ar viòu kuìiem. Mirušo jûrnieku piemiòai krasta novietoja akmeòus, kuros iekala rûnas, kuram vçlak cilvçki piedçvçja maìiskas spçjas.

Vikingiem nebija kompasu, tapçc parasti viòi turçjas tuvu krastam un noteica savu atrašanas vietu pçc pazîstamiem objektiem. Braucot talak jûra, vikingi izmantoja savas zinašanas par pasauli. Viòi novçroja sauli un zvaigžòu stavokli, vçja raksturu, ka arî migrçjošo putnu paradumus. Tomçr, lai cik labi jûrnieki un kuìubûvçtaji vikingi arî bija, viòu kuìiem piemita bûtisks trûkums – kuìu malas bija diezgan zemas. Tadçï uz kuìa vienmçr atradas persona, kura smçla lauka ûdeni, taèu nereti kuìi tadçï gaja boja.

Kultûra

Vikingu laikmeta cilvçks bija ïoti mobîls, tapçc viòš pabija daudzas vietas pasaulç dažu gadu laika. Tada veida vikingi ieguva daudz iespaidu, ko varçja salîdzinat ar saviem uzskatiem. Tas atspoguïojas viòu kultûra, sadzîvç un kara darbîba, tomçr vikingu kultûra ieturçja savdabîgu raksturu. Lai gan vikingi daudz klejoja apkart, tomçr kultûras dzîvi viòi nepameta novarta. Katra ceïojuma vai sirojuma vikingi lîdzi òçma ar literaram spçjam apvelîtus dzejniekus un dziesminiekus, kurus dçvçja par skaldiem. Viòi rakstîja gan slavinajumus karavîriem, gan ceïojumu aprakstus, gan vienkaršas dziesmas uzmundrinajumam.

Ka daudzam tautam tolaik, arî vikingiem pastavçja daudzdievîba. Vikingu ideals bija kareivîgi dievi, piemçram, Odins, Tors, Tîrs u.c., taèu bija arî auglîbas dievi Freijs un Freija, kura bija arî mîlestîbas un naves dieviete. No vikingu dievu nosaukumiem ir cçlušies nedçïu dienu nosaukumi angïu un vacu valoda, piemçram, Tîrs (Tîu), kurš bija debesu dievs un karavîru aizstavis – otrdiena (angïu –Tuesday),Odins (Vodans, Vidars) – gudrîbas dievs un dievu vadîtajs – trešdiena (angïu – Wednesday), Tors (Donars) – pçrkona dievs – ceturtdiena (angïu – Thuesday, vacu – Donnerstag), Freija jeb Frija – piektdiena (angïu – Friday, vacu – Freitag).

Vikingi ticçja, ka pastav aizkapa dzîve, tapçc vikingu kapos tika apraktas arî mantas, ko cilvçks lietojis vai valkajis, lai bûtu ko lietot jaunaja dzîvç. Dažus vikingu lîíus kremçja (sadedzinaja), dažus apbedîja, citus palaida jûra. Ticçjumos pastavçja, ka Odina vadîtaja aizkapa valstîba Valhalla pie daiïajam jaunavam valhîram nonaca tikai kaujas kritušie karavîri. 10. gs. beigas vikingi pieòçma jaunu ticîbu – kristietîbu. Sakoties visparçjai kritstianizacijai, kuru vadîja un atbalsîja konungi, senas ticîbas piekritçji vienmçr varçja izceïot uz jaunam apmešanas vietam. Kritianizacijas procesi Danija un Norvçìija noslçdzas jau 11.gs sakuma, taèu Zviedrija tikai 12.gs.

Vikingi sakuma bija barbari (cilvçki, kuri nav kristieši), tapçc Rietumeiropa viòus uzskatîja par analfabçtiem, taèu vikingiem pastavçja sava rakstîbu sistçma – rûnu alfabçts. Rûnas izmantoja îsiem pierakstiem un atzîmçm, noradçm uz priekšmeta par ta îpašnieku, memoraliem uzrakstiem. Rûnu alfabçts pastavçja jau lielas tautu staigašanas laika (no 1.gs. - 8.gs.), kura bija 24 zîmes, taèu velak skandinavi no ta izveidoja 16 zîmju alfabçtu, tomçr tam bija vairaki veidi. Garakus rûnu rakstus iekala akmeòos, kuri bija îpaši memorali pieminekïi – rûnakmeòi, kurus uzstadîja par godu kadai personai, notikumam. Sakuma rûnakmeòos bija vienîgi teksti, taèu sakot ar 10.gs. saka izmantot arî zîmçjumus – dekoratîvus rotajumus. Visbiežak tie bija „zvçru stila” elementi – dzîvnieku galvas, pûíi. Ar kristietîbas ienakšanu paradas arî krusta motîvs. Ta ka rûnas neizmantoja literaru darbu pierakstîšanai, izveidojas mutvardu daiïrade – sagas (senislandiešu valoda – stasts, vçstîjums, vçsture), kuras vçstîja par seniem konungiem, varonîgiem vikingiem, karagajieniem un kaujam. Sagas radas un pastavçja vienîgi Islandç. To sacerçšanas laiku datç ar 930. – 1030.gadu, bet ap 1200. gadu tas apkopoja un pieraksîja islandietis Snorre Sturlusons.

No vikingiem saglabajušies arî mîti – stastîjumi par dieviem un varoòiem, dzîves gudrîbu, par pasaules rašanos un bojaeju. Mîtu apkopojumus sauca par Çdam (tulkojuma – vecamate).

Vikingi baidîjas no mistiskam bûtnçm arî ikdiena: viòi cçla augstus žogus, lai sçta netiktu troïïi – noauguši milži, kuri dzîvoja kalnu alas, harpijas – milzîgi putni ar cilvçka galvu, jo uzskatîja, ka blakus Mitgardai – „vidus sçtai” jeb cilvçku apdzîvotajai pasaulei atrodas Asgarda – „asu zeme”, kura mita dievi. Arpus žoga atradas Milžzeme – Ûtarga – „arçja pasaule” - haosa, dçmonu un milžu valstîba, kas aptvçra cilvçku un dievu apdzîvotas pasaules.

Vikingu karagajieni

Vikingu laupîšanas karagajieni sakuma bija pavisam nemanami, jo notika turpat – vikingu zemçs. Pçc vikingu uzbrukuma Lindisfarnas klosterim sekoja regulari vikingu uzbrukumi Rietumeiropas zemçm. Vikingu sirojumos, îpaši to beigu posmos, bija iesaistîtas arî baltu un somugru ciltis, tomçr to pirmsakumi un vislielakais aktivitates laiks saistams ar ziemeïìermaòu ciltîm – daòiem, jitiem, gutiem, sveijiem un norvçìiem. Lai gan vikingi ne tikai siroja, bet arî tirgojas, tomçr viòi iedvesa lielas šausmas un bailes Eiropas iedzîvotajiem.

Vikingu laikmeta spilgtakie notikumi saistas ar norvçìu un daòu sirojumiem, jo sakot ar 8.gs. beigam, ziemeïnieku kuìi regulari piestaja gan Anglijas, gan Francijas, gan Spanijas krastos. Krasta nonakušie vikingi izpostîja visu: klosterus, pilis, fermas, ieguvuši no vietçjiem zirgus, izpostîja arî plašakus apgabalus. Pateicoties vikingu mazajiem kuìiem, viòi varçja aplaupît ne tikai lielo upju krastus, bet tika talak arî pa mazajam upîtçm. Rietumeiropa bija politiski sadrumstalota, tadçï nespçja pretoties vikingu uzbrukumiem. Vikingi turpinaja sirot Atlantijas okeana, Baltijas jûras un Ziemeïjûras piekrastçs, sasniedzot Ziemeïafriku un Italiju Vidusjûra. 846.g. vikingi aplenca pat Romu, taèu to neieòçma – tas palika katra vikinga sapnis.

Vikingu pirmo sirojuma vilni noslçdza pareja uz jaunu taktiku – ne tikai izlaupît un izpostît zemes, bet sakt apmešanos iekarotajas teritorijas. 911.g. vikingi panaca, ka Francijas karalis, Karlis III Vientiesis Senklîra pie Eptas noslçdza lîgumu un piešíîra normaòu vadonim Ralfam (Rollanam) Normandiju ka Francijas hercogisti. Tomçr vikingu uzbrukumi turpinajas un novajinata Anglijas karalistes bija spiestas atpirkties no sirotajiem, maksajot tiem savdabîgu nodevu – ‘daòu nauda’, kuru maksaja arî franki.

Pçdçjais iekarojumu vilnis 11.gs. bija saistîts ar Daniju un Norvçìiju jau ka ar kristîgam valstîm. Sirojumu mçríis bija jaunu teritoriju iekarošana. Vislabak veicas Danijai, jo tas konungs Knuds I Lielais (1016. – 1035.) vienlaikus bija Anglijas, Norvçìijas un Zviedrijas dienviddaïas karalis, taèu šis savienojums izirst pçc viòa naves.

Ziemeïeiropa galvenokart karoja zviedri, taèu nozîmîgaki bija tirdzniecîbas sakari, nevis sirojumi. Braucot pa daudzajam Austrumeiropas upçm, bija iespçjams nokïût Bizantija, kur nodibinaja sakarus ar arabiem. Ta veidojas „ceïš no varjagiem uz grieíiem”, kas savienoja Baltijas jûru ar Melno un Kaspijas jûram.

9. – 11.gs. Anglija un Eiropas kontinentalaja daïa vikingu sirojumu rezultata izveidojas vairakas vikingu apmešanas vietas, piemçram, 9.gs. 2.p. Nortambîra (Anglija), no kuras pakapeniski izveidojas îpaša daòu vikingu apdzîvota vieta – “daòu tiesîbu” apgabals jeb Denlo. Lîdzîgi procesi norisinajas arî Francijas ziemeïos (Normandija). Dažu gadu laika jaunatnacçji gandrîz pilnîba asimilçjas jaunaja vidç. Tomçr citi vikingi devas uz dienvidiem karot ar arabiem. Spanija un Dienviditalija, kur dažu desmitu gadu laika sagraba Dienviditalijas lielako daïu un atòçma arabiem Sicîliju, kur izveidoja vairakas hercogistes un grafistes, kuras 12.gs. apvienoja Sicîlijas karalistç.

Rietumos norvçìu vikingi jau 8.gs. beigas sasniedza un iekaroja Farçru, Šetlendas un Orkneju salas. Apmetnes izveidoja arî Îrija un Hebridu salas tomçr Islandes kolonizçšana bija viens no svarîgakajiem pasakumiem, jo no turienes vikingi atklaja Grenlandi, un no tas – Ziemeïameriku, taèu tur ilgi nenoturçjas, jo nespçja nodibinat labas attiecîbas ar vietçjiem iedzîvotajiem eskimosiem un indiaòiem (skandinaviem – skerlingi).

Secinajumi

Ta ka rakstîju darbu par to, kas man interesç, tad domaju, ka darbu esmu paveicis diezgan labi, un es ceru, ka tas patiks ne tikai man, bet arî kadam citam.

Domaju, ka darbs ir uzrakstîts diezgan labi, un ir diezgan plaši pastastîts par ”Vikingu laikmetu”.

Grûtîbas man sagadaja tas, ka pieejamo materialu klasts bija ïoti plašs, un no ta visa vajadzçja atsijat svarîgako informaciju, ko izmantoju šaja darba.

Šis darbs man deva plašaku parskatu par vikingiem, jo skolas piedavatie materiali nav tik izsmeïoši, aizraujoši un parskatami. Ka arî es ieguvu papildus zinašanas par senajam ziemeïu tautu kultûram.

Izmantotas literatûras saraksts

Bçrziòš O., Bulle – Leite S., Kripçns J., Krûmiòa I. “Seno laiku un viduslaiku vçsture”.- Rîga: Latvijas valsts izdevniecîba, 1962.

Liela ilustrçta enciklopçdija.- Rîga: Zvaigzne ABC, 1997.

Valdis K., ”Vçsture vidusskolai”.- Rîga: Zvaigzne ABC, 2002.

Interneta materials.

Izmantotas literatûras analîze

Parsvara visa informacija ir òemta no vçstures gramatam, jo darbs ir vçsturiska rakstura – aplûkots viens vçstures posms. Skolas izmantojamo literatûru (vçstures gramatas, kuras izmanto ka macîbu materialus) saturs un to sniegta informacija ir ïoti lîdzîga un varçtu teikt, ka pat identiska, jo netiek sniegti pretrunîgi fakti. Atšíirîgs ir vienîgi informacijas pasniegšanas veids – pamatsskolu macîbu gramatas visa informacija ir dota ïoti uzskatama veida – vienkarša valoda, doti sausi fakti, kas papildinati ar dažadam vçstures liecîbam (sagam). Visa informacija ir vienkarši paskaidrota: kadçï ir izveidojusies šada situacija, bet atšíirîba no vidusskolu macîbu materiala dotas informacijas, fakti nav sîki un detalizçti analizçti.

Vidusskolu macîbu materialos visa informacija ir dota daudz sarežìîtaka, detalizçtaka un argumentetaka valoda. Fakti, kuri pamatskola doti ka visai svarîgi, vidusskolas macîbu gramata ir uzrakstîti sîkaja druka, kuru parasti slinkakie skolçni nemaz neizlasa, taèu visa informacija ir sîki izanalizçta, skatot to ka problçmas.

Padomju laika macîbu materialos informacija par vikingiem ir visai skopa – tikai paris rindkopu, taèu šî informacija ir faktiem bagata, tomçr ta pastasta vienîgi par vikingiem to, ka tadi ir bijuši, ko galvenokart darîjuši, bet sîkak analizçta viòu darbîba netiek.

Enciklopçdijas informacija par vikingiem ir paskopa. Tajas galvenokart ir akcentçtas interesantas detaïas par vikingu dzîvesveidu, makslas darbiem un sadzîves priekšmetiem. Ir ïoti daudz attçlu.

Un protams diezgan daudz informacija ir òemta no interneta. Ko esmu iesaistîjis šaja darba.

PIELIKUMS

Vikingu kuìis

Vikingu karotaji