VIKINGU LAIKMETS

VIKINGU LAIKMETS

Ievads

Es rakstu šo darbu par vikingiem, jo man patīk un ir aizravusi viņu darbība: dzīvesveids, paražas arī reliģija un karagajieni, kuros vikingi guva neparasti augstus sasniegumus, pat neizstradajot stratēģiskus planus, lai vieglak būtu realizēt savus uzbrukumus- tie bija spontani. Varētu teikt, ka vikingi bija sava veida eksotiska paradība gan sava dzīvesveida, gan izskata dēļ, jo, piemēram, tadas ķiveres ar buļļu ragiem bija raksturīgas vienīgi vikingiem, kas arī kļuva par sava veida vikingu atpazīšanas zīmi.

Mans darba mērķis sagatavot macību materialus par vikingiem – sakopot visus materialus kopa, jo macību gramatas ir tikai pamati, kas jazina katram skolēnam, taču par vikingiem ir daudz vairak interesantu materialu neka to mums var dot macību gramatas, bat tas viss ir izmētats pa neskaitamam gramatam. Tad nu es centos savakt pēc iespējas vairak materialu par vikingiem.

Šis darbs sastav no vairakiem plana punktiem, kuros ir apkopota galvena informacija par vikingiem.

Nodaļa “vikingu laikmets” esmu sakopojis galveno informaciju par vikingiem, to izcelšanos un darbību – tas ir ievads visai vikingu vēsturei.

Nodaļa “sabiedrība” ir atrodama informacija par to, kada bija vikingu sabiedrība un tas īpatnības.

Nodaļa “vikingu dzīvesveids” ir informacija par vikingu majam un kuģiem.

Nodaļa “kultūra” sakopota informacija par vikingu reliģiju, rakstību – rūnam un mutvardu daiļradi – sagam.

Nodaļa “vikingu karagajieni” ir aprakstīti vikingu karagajienu virzieni.

Vikingu rašanas

Vikingu laikmetu attiecina uz laika posmu no 8.gs. līdz 11.gs. Taču vikingu sirojumi aizsakas daudz agrak un beidzas daudz vēlak. Vikingu sabiedrība un atšķirīgais dzīvesveids datējami jau sakot ar 1.gs. Ir vairakas versijas, no kada varda ir cēlies vikingu nosaukums:

no varda vikja, kas nozīmē aiziet prom, nošķirties,

no viks – tulkojuma “fjordi”,

no vikingr – “cilvēks, kas ceļo pa jūru”,

no viking – “cilvēks, kas dodas uzbrukuma pari jūrai”,

no Vīka – novads pie Oslo fjorda,

no vicus – (no latīņu val.)”tirzniecības vieta, osta, nocietinata vieta”.

Zemēs, kuras nonaca vikingi, viņus dēvēja citos vardos:

Rietumeiropa par normaņiem (ziemeļu vīriem),

Bizantija par varingiem,

Krievzemē par varjagiem,

Anglija par daņiem,

Īrija par gaišmatainajiem un tumšmatainajiem svešiniekiem,

Vacija par askomandiem.

Vikingi dzīvoja visa Skandinavija (Zviedrija, Norvēģija, Danija), Islandē, Grenlandē, īsu brīdi pat Ziemeļamerika, ka arī Baltijas jūras piekrastē (Latvija, Igaunija). Pasaules vēsturē vikingus pazīst ka nežēlīgus laupītajus un sirotajus, taču vikingi bija arī lietpratīgi kuģu būvētaji, bezbailīgi karotaji, gudri tirgotaji un čakli zemkopji. Tikai labas aramzemes trūkums un nelabvēlīgi dabas apstakļi spieda vikingus doties jūra jaunu zemju meklējumos. Vikingi saka nodarboties ar citam lietam – lopkopību, kuģniecību, zvejniecību, medniecību, sirošanu, kara algotņu dienestu pie svešzemju valdniekiem, nodevu ievakšanu no kaimiņiem un tirzniecību gan savas, gan citas zemēs.

Sakuma vikingi karoja tikai savas zemēs, bet par pirmo vikingu uzbrukumu arpus savu zemju robežam uzskata Lindisfarnas klostera izlaupīšanu 793. gada Ziemeļanglijas piekrastē, kas pieņemts uzskatīt par vikingu laikmeta oficialo sakumu, taču par simboliskam beigam uzskata 1066. gadu, kad notika Norvēģijas konunga Haralda Skarba neveiksmīgais iebrukums Anglija.

Sabiedrība

Lai bargajos dabas apstakļos izdzīvotu, vikingi dzīvoja radinieku grupas: jo mazakas ģimenes, kuras bija tikai tēvs, mate un bērni, nespēja tikt gala ar visam saimnieciskajam problēmam, tapēc kopa turējas vesela grupa asinsradinieku. Darbus izrīkoja ģimenes galva – tēvs. Mantu un vietu mantoja tikai vecakais dēls. Mantu nesadalīja, tapēc parējie dēli parasti kļuva par sirotajiem. Šada ģimene veidoja brīvos saimniekus, kurus Skandinavija dēvēja par bondiem (bo – apmetne, maja). Bonda sēta stradaja arī gūstekņi, paradnieki, kalpi, kalpones.

Lai gan vikingu sabiedrība noteicēji bija vīrieši un precību jautajumus kartoja vecaki, tomēr arī sievietēm bija savas tiesības, jo viņas drīkstēja šķirties. Sieviešu parziņa bija atslēgas no ladēm, kuras ģimenes glabaja savas vērtīgakas lietas.

Vikingi katru vasaru rīkoja sapulces, ko sauca par tingu (no senģermaņu ding – lieta). Šeit kopa sanaca visi brīvie bondi un izšķīra strīdus, iztiesaja noziegumus un parkapumus, ka arī izvēlēja konungu (mazais ķēniņš), kas bija cilšu vadonis, un bija atbildīgs par kara jautajumiem. Tingos vikingi apsprieda jaunos un vecos likumus. Vikingi radīja tadu likumdošanas sistēmu, kas balstījas uz taisnīguma un godīguma principiem. Pastav viedoklis, ka ta ietekmējusi daudzu pasaules valstu likumdošanu.

Vikingu dzīvesveids

Vikingi apdzīvoja plašu sētu, kura bija daudz ēku. Vikingi cēla īpaša tipa majas: tas bija garas (10 –50m ), sienas bija no akmens, koka vai velēnam. Aukstajos rajonos (Grenlandē) sienas bija sevišķi biezas. Jumti bijs parklati ar salmiem, niedrēm vai velēnam – atkarība no ta, kadi materiali bija pieejami. Galvena ēka bija dzīvojama maja, pie tas bija siamniecības ēkas, taču lopu kūts nereti atradas zem viena jumta ar dzīvojamo ēku. Neiztrūkstoša celtne bija pamatīgi būvēta klēts. Apkart ēku grupai bija žogs, kas pasargaja no sirotajiem un meža zvēriem. Vikingu apmetnes parasti atradas fjordu līčos, tapēc ļoti attīstīta bija kuģubūve.

Vikingu kuģi bija talaika lielakais sasniegums kuģubūvē. Kuģos izmantoja gan buras, kuras bija četrstūrveida, gan airus. Vikingiem nebija zaģu, tapēc viņi lietoja cirvjus un teļļus, lai izgrebtu dēļus ar izciļņiem, kurus kopa sanagloja ar dzelzs naglam. Būvniecība izmantoja dažadus kokus, bet kuģa “mugurkaulam” jeb ķīlim – vienmēr tikai ozolkoku. Ta kuģi kļuva izturīgaki un neapgazas liela vēja. Kuģa priekšgalu rotaja kokgriezumi – kada dzīvnieka galvas atveidojums. Vikingu kuģi – strūglas – ir vairaku veidu, un tie iedalas pēc savam funkcijam:

viegli, atri karakuģi – drakkar,

smagi, spēcīgi kuģi tirzniecības vajadzībam – knorr,

piekrastes kravaskuģi – karv.

Nereti mirušos valdniekus apbedīja kopa ar viņu kuģiem. Mirušo jūrnieku piemiņai krasta novietoja akmeņus, kuros iekala rūnas, kuram vēlak cilvēki piedēvēja maģiskas spējas.

Vikingiem nebija kompasu, tapēc parasti viņi turējas tuvu krastam un noteica savu atrašanas vietu pēc pazīstamiem objektiem. Braucot talak jūra, vikingi izmantoja savas zinašanas par pasauli. Viņi novēroja sauli un zvaigžņu stavokli, vēja raksturu, ka arī migrējošo putnu paradumus. Tomēr, lai cik labi jūrnieki un kuģubūvētaji vikingi arī bija, viņu kuģiem piemita būtisks trūkums – kuģu malas bija diezgan zemas. Tadēļ uz kuģa vienmēr atradas persona, kura smēla lauka ūdeni, taču nereti kuģi tadēļ gaja boja.

Kultūra

Vikingu laikmeta cilvēks bija ļoti mobīls, tapēc viņš pabija daudzas vietas pasaulē dažu gadu laika. Tada veida vikingi ieguva daudz iespaidu, ko varēja salīdzinat ar saviem uzskatiem. Tas atspoguļojas viņu kultūra, sadzīvē un kara darbība, tomēr vikingu kultūra ieturēja savdabīgu raksturu. Lai gan vikingi daudz klejoja apkart, tomēr kultūras dzīvi viņi nepameta novarta. Katra ceļojuma vai sirojuma vikingi līdzi ņēma ar literaram spējam apvelītus dzejniekus un dziesminiekus, kurus dēvēja par skaldiem. Viņi rakstīja gan slavinajumus karavīriem, gan ceļojumu aprakstus, gan vienkaršas dziesmas uzmundrinajumam.

Ka daudzam tautam tolaik, arī vikingiem pastavēja daudzdievība. Vikingu ideals bija kareivīgi dievi, piemēram, Odins, Tors, Tīrs u.c., taču bija arī auglības dievi Freijs un Freija, kura bija arī mīlestības un naves dieviete. No vikingu dievu nosaukumiem ir cēlušies nedēļu dienu nosaukumi angļu un vacu valoda, piemēram, Tīrs (Tīu), kurš bija debesu dievs un karavīru aizstavis – otrdiena (angļu –Tuesday),Odins (Vodans, Vidars) – gudrības dievs un dievu vadītajs – trešdiena (angļu – Wednesday), Tors (Donars) – pērkona dievs – ceturtdiena (angļu – Thuesday, vacu – Donnerstag), Freija jeb Frija – piektdiena (angļu – Friday, vacu – Freitag).

Vikingi ticēja, ka pastav aizkapa dzīve, tapēc vikingu kapos tika apraktas arī mantas, ko cilvēks lietojis vai valkajis, lai būtu ko lietot jaunaja dzīvē. Dažus vikingu līķus kremēja (sadedzinaja), dažus apbedīja, citus palaida jūra. Ticējumos pastavēja, ka Odina vadītaja aizkapa valstība Valhalla pie daiļajam jaunavam valhīram nonaca tikai kaujas kritušie karavīri. 10. gs. beigas vikingi pieņēma jaunu ticību – kristietību. Sakoties visparējai kritstianizacijai, kuru vadīja un atbalsīja konungi, senas ticības piekritēji vienmēr varēja izceļot uz jaunam apmešanas vietam. Kritianizacijas procesi Danija un Norvēģija noslēdzas jau 11.gs sakuma, taču Zviedrija tikai 12.gs.

Vikingi sakuma bija barbari (cilvēki, kuri nav kristieši), tapēc Rietumeiropa viņus uzskatīja par analfabētiem, taču vikingiem pastavēja sava rakstību sistēma – rūnu alfabēts. Rūnas izmantoja īsiem pierakstiem un atzīmēm, noradēm uz priekšmeta par ta īpašnieku, memoraliem uzrakstiem. Rūnu alfabēts pastavēja jau lielas tautu staigašanas laika (no 1.gs. - 8.gs.), kura bija 24 zīmes, taču velak skandinavi no ta izveidoja 16 zīmju alfabētu, tomēr tam bija vairaki veidi. Garakus rūnu rakstus iekala akmeņos, kuri bija īpaši memorali pieminekļi – rūnakmeņi, kurus uzstadīja par godu kadai personai, notikumam. Sakuma rūnakmeņos bija vienīgi teksti, taču sakot ar 10.gs. saka izmantot arī zīmējumus – dekoratīvus rotajumus. Visbiežak tie bija „zvēru stila” elementi – dzīvnieku galvas, pūķi. Ar kristietības ienakšanu paradas arī krusta motīvs. Ta ka rūnas neizmantoja literaru darbu pierakstīšanai, izveidojas mutvardu daiļrade – sagas (senislandiešu valoda – stasts, vēstījums, vēsture), kuras vēstīja par seniem konungiem, varonīgiem vikingiem, karagajieniem un kaujam. Sagas radas un pastavēja vienīgi Islandē. To sacerēšanas laiku datē ar 930. – 1030.gadu, bet ap 1200. gadu tas apkopoja un pieraksīja islandietis Snorre Sturlusons.

No vikingiem saglabajušies arī mīti – stastījumi par dieviem un varoņiem, dzīves gudrību, par pasaules rašanos un bojaeju. Mītu apkopojumus sauca par Ēdam (tulkojuma – vecamate).

Vikingi baidījas no mistiskam būtnēm arī ikdiena: viņi cēla augstus žogus, lai sēta netiktu troļļi – noauguši milži, kuri dzīvoja kalnu alas, harpijas – milzīgi putni ar cilvēka galvu, jo uzskatīja, ka blakus Mitgardai – „vidus sētai” jeb cilvēku apdzīvotajai pasaulei atrodas Asgarda – „asu zeme”, kura mita dievi. Arpus žoga atradas Milžzeme – Ūtarga – „arēja pasaule” - haosa, dēmonu un milžu valstība, kas aptvēra cilvēku un dievu apdzīvotas pasaules.

Vikingu karagajieni

Vikingu laupīšanas karagajieni sakuma bija pavisam nemanami, jo notika turpat – vikingu zemēs. Pēc vikingu uzbrukuma Lindisfarnas klosterim sekoja regulari vikingu uzbrukumi Rietumeiropas zemēm. Vikingu sirojumos, īpaši to beigu posmos, bija iesaistītas arī baltu un somugru ciltis, tomēr to pirmsakumi un vislielakais aktivitates laiks saistams ar ziemeļģermaņu ciltīm – daņiem, jitiem, gutiem, sveijiem un norvēģiem. Lai gan vikingi ne tikai siroja, bet arī tirgojas, tomēr viņi iedvesa lielas šausmas un bailes Eiropas iedzīvotajiem.

Vikingu laikmeta spilgtakie notikumi saistas ar norvēģu un daņu sirojumiem, jo sakot ar 8.gs. beigam, ziemeļnieku kuģi regulari piestaja gan Anglijas, gan Francijas, gan Spanijas krastos. Krasta nonakušie vikingi izpostīja visu: klosterus, pilis, fermas, ieguvuši no vietējiem zirgus, izpostīja arī plašakus apgabalus. Pateicoties vikingu mazajiem kuģiem, viņi varēja aplaupīt ne tikai lielo upju krastus, bet tika talak arī pa mazajam upītēm. Rietumeiropa bija politiski sadrumstalota, tadēļ nespēja pretoties vikingu uzbrukumiem. Vikingi turpinaja sirot Atlantijas okeana, Baltijas jūras un Ziemeļjūras piekrastēs, sasniedzot Ziemeļafriku un Italiju Vidusjūra. 846.g. vikingi aplenca pat Romu, taču to neieņēma – tas palika katra vikinga sapnis.

Vikingu pirmo sirojuma vilni noslēdza pareja uz jaunu taktiku – ne tikai izlaupīt un izpostīt zemes, bet sakt apmešanos iekarotajas teritorijas. 911.g. vikingi panaca, ka Francijas karalis, Karlis III Vientiesis Senklīra pie Eptas noslēdza līgumu un piešķīra normaņu vadonim Ralfam (Rollanam) Normandiju ka Francijas hercogisti. Tomēr vikingu uzbrukumi turpinajas un novajinata Anglijas karalistes bija spiestas atpirkties no sirotajiem, maksajot tiem savdabīgu nodevu – ‘daņu nauda’, kuru maksaja arī franki.

Pēdējais iekarojumu vilnis 11.gs. bija saistīts ar Daniju un Norvēģiju jau ka ar kristīgam valstīm. Sirojumu mērķis bija jaunu teritoriju iekarošana. Vislabak veicas Danijai, jo tas konungs Knuds I Lielais (1016. – 1035.) vienlaikus bija Anglijas, Norvēģijas un Zviedrijas dienviddaļas karalis, taču šis savienojums izirst pēc viņa naves.

Ziemeļeiropa galvenokart karoja zviedri, taču nozīmīgaki bija tirdzniecības sakari, nevis sirojumi. Braucot pa daudzajam Austrumeiropas upēm, bija iespējams nokļūt Bizantija, kur nodibinaja sakarus ar arabiem. Ta veidojas „ceļš no varjagiem uz grieķiem”, kas savienoja Baltijas jūru ar Melno un Kaspijas jūram.

9. – 11.gs. Anglija un Eiropas kontinentalaja daļa vikingu sirojumu rezultata izveidojas vairakas vikingu apmešanas vietas, piemēram, 9.gs. 2.p. Nortambīra (Anglija), no kuras pakapeniski izveidojas īpaša daņu vikingu apdzīvota vieta – “daņu tiesību” apgabals jeb Denlo. Līdzīgi procesi norisinajas arī Francijas ziemeļos (Normandija). Dažu gadu laika jaunatnacēji gandrīz pilnība asimilējas jaunaja vidē. Tomēr citi vikingi devas uz dienvidiem karot ar arabiem. Spanija un Dienviditalija, kur dažu desmitu gadu laika sagraba Dienviditalijas lielako daļu un atņēma arabiem Sicīliju, kur izveidoja vairakas hercogistes un grafistes, kuras 12.gs. apvienoja Sicīlijas karalistē.

Rietumos norvēģu vikingi jau 8.gs. beigas sasniedza un iekaroja Farēru, Šetlendas un Orkneju salas. Apmetnes izveidoja arī Īrija un Hebridu salas tomēr Islandes kolonizēšana bija viens no svarīgakajiem pasakumiem, jo no turienes vikingi atklaja Grenlandi, un no tas – Ziemeļameriku, taču tur ilgi nenoturējas, jo nespēja nodibinat labas attiecības ar vietējiem iedzīvotajiem eskimosiem un indiaņiem (skandinaviem – skerlingi).

Secinajumi

Ta ka rakstīju darbu par to, kas man interesē, tad domaju, ka darbu esmu paveicis diezgan labi, un es ceru, ka tas patiks ne tikai man, bet arī kadam citam.

Domaju, ka darbs ir uzrakstīts diezgan labi, un ir diezgan plaši pastastīts par ”Vikingu laikmetu”.

Grūtības man sagadaja tas, ka pieejamo materialu klasts bija ļoti plašs, un no ta visa vajadzēja atsijat svarīgako informaciju, ko izmantoju šaja darba.

Šis darbs man deva plašaku parskatu par vikingiem, jo skolas piedavatie materiali nav tik izsmeļoši, aizraujoši un parskatami. Ka arī es ieguvu papildus zinašanas par senajam ziemeļu tautu kultūram.

Izmantotas literatūras saraksts

Bērziņš O., Bulle – Leite S., Kripēns J., Krūmiņa I. “Seno laiku un viduslaiku vēsture”.- Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1962.

Liela ilustrēta enciklopēdija.- Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.

Valdis K., ”Vēsture vidusskolai”.- Rīga: Zvaigzne ABC, 2002.

Interneta materials.

Izmantotas literatūras analīze

Parsvara visa informacija ir ņemta no vēstures gramatam, jo darbs ir vēsturiska rakstura – aplūkots viens vēstures posms. Skolas izmantojamo literatūru (vēstures gramatas, kuras izmanto ka macību materialus) saturs un to sniegta informacija ir ļoti līdzīga un varētu teikt, ka pat identiska, jo netiek sniegti pretrunīgi fakti. Atšķirīgs ir vienīgi informacijas pasniegšanas veids – pamatsskolu macību gramatas visa informacija ir dota ļoti uzskatama veida – vienkarša valoda, doti sausi fakti, kas papildinati ar dažadam vēstures liecībam (sagam). Visa informacija ir vienkarši paskaidrota: kadēļ ir izveidojusies šada situacija, bet atšķirība no vidusskolu macību materiala dotas informacijas, fakti nav sīki un detalizēti analizēti.

Vidusskolu macību materialos visa informacija ir dota daudz sarežģītaka, detalizētaka un argumentetaka valoda. Fakti, kuri pamatskola doti ka visai svarīgi, vidusskolas macību gramata ir uzrakstīti sīkaja druka, kuru parasti slinkakie skolēni nemaz neizlasa, taču visa informacija ir sīki izanalizēta, skatot to ka problēmas.

Padomju laika macību materialos informacija par vikingiem ir visai skopa – tikai paris rindkopu, taču šī informacija ir faktiem bagata, tomēr ta pastasta vienīgi par vikingiem to, ka tadi ir bijuši, ko galvenokart darījuši, bet sīkak analizēta viņu darbība netiek.

Enciklopēdijas informacija par vikingiem ir paskopa. Tajas galvenokart ir akcentētas interesantas detaļas par vikingu dzīvesveidu, makslas darbiem un sadzīves priekšmetiem. Ir ļoti daudz attēlu.

Un protams diezgan daudz informacija ir ņemta no interneta. Ko esmu iesaistījis šaja darba.

PIELIKUMS

Vikingu kuģis

Vikingu karotaji