Scrigroup - Documente si articole

     

HomeDocumenteUploadResurseAlte limbi doc
BulgaraCeha slovacaCroataEnglezaEstonaFinlandezaFranceza
GermanaItalianaLetonaLituanianaMaghiaraOlandezaPoloneza
SarbaSlovenaSpaniolaSuedezaTurcaUcraineana

ēkaģeogrāfijaķīmijaBioloģijaBiznessDažādiEkoloģijaEkonomiku
FiziskāsGrāmatvedībaInformācijaIzklaideLiteratūraMākslaMārketingsMatemātika
MedicīnaPolitikaPsiholoģijaReceptesSocioloģijaSportaTūrismsTehnika
TiesībasTirdzniecībaVēstureVadība

Romantisms un realisms - divi nesavienojami „ismi”?

literatūra



+ Font mai mare | - Font mai mic



DOCUMENTE SIMILARE

Sapnis



J. Poruka fantazija „Pērļu zvejnieks”,

K. Skalbes pasaka „Ka es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”,

O. Vailda pasaka „Laimīgais princis” .

Vēlējumies

Ir daudz pie debesīm zvaigžņu,

Un katra savadi mirdz;

Ir daudz uz pasaules ļaužu

Un katram - savada sirds.

Ir daudz pie debesīm zvaigžņu,

Un visas gaismu vieš;

Ir daudz uz pasaules siržu,

Un visas mīlē un cieš

Kaut zvaigznes kopa lītu

Un saule taptu iz tam;

Kaut sirdis kopa kustu

Aiz sapēm un ciešanam:

Lai redzētu, cik daudz gaismas

Ar tumša naktī mirdz;

Lai justu reiz augstie gari,

Cik liela ir cilvēka sirds.

/ J.Poruks /

PRIEKŠVARDS.

Darba nosaukums – „Sapnis”. Nosaukums raksturo triju rakstnieku: Jaņa Poruka, Karļa Skalbes, Oskara Vailda būtību. Romantiķi-sapņotaji, ta var nosaukt šos ģenialos fantastus.

Viens vards – sapnis - nozīmē ļoti daudz katram cilvēkam. Tas asociējas ar kaut ko noslēpumainu, nesasniedzamu, skaistu. Domajot par šo skaistumu, gribas dzīvot, cīnīties, smaidīt un iet tikai uz priekšu.

Rakstnieki dažadi sprieda par laimi, tomēr galarezultats bija līdzīgs.

Savas pasakas gan J. Poruks, gan K. Skalbe, gan O. Vailds attēloja savus sapņus. Attēloja to, pēc ka tiecas, to, ko gribēja izdarīt, bet nevarēja.

Rakstot tadas pasakas ka „Pērļu zvejnieks” (J. Poruks), „Ka es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (K. Skalbe), „Laimīgais princis” (O. Vailds) rakstnieki sludinaja ticību sapņiem, jo ticība palīdz cīnīties un droši iet pie sava mērķa.

Reala pasaule nemēdz būt tik skaista, ka to apraksta gramatas. Reala pasaule ir ļaunuma, skaudības, melu, nicības, nodevības pilna. Un tas ir tikai tapēc, ka visu labumu, sapratni, tieksmi palīdzēt cilvēks glaba dziļi sirdī. Tik dziļi, ka dažreiz aizmirst par šo īpašību esamību. Cilvēks vienmēr vaino visu pasauli par to, ka tam neveicas. Dzīve ir nežēlīga. Bet mēs – cilvēki ? Viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no mums. Ja cilvēks tur naidu uz pasauli, viņš, vispirms, tur naidu uz sevi.

Šķiet, ka spēja veidot savus sapņus ir dota, lai cilvēka modinatu cerību un ticību labai, gaišai nakotnei.

Tomēr nav jaiedziļinas šai bezgalīgaja sapņu jūra, jo straume var ieraut iekša un nekad vairs nelaist virs ūdens. Lūk, tada gadījuma cilvēks ir miris realaja pasaulē garīgi, bet tomēr ir dzīvs. Tada gadījuma dzīve paliek bezjēdzīga.

Pesimists

Bez zvaigznēm manas dzīves nakts, Vai cerības tur vainīgas,

Bez saules manas dienas;   Ka es tam kapu racis?

No citreizējam cerībam Viss, viss ir plaša pasaulē, –

Vairs manim nav ne vienas. Bet tas priekš manis, nieka,

Vai tapēc zvaigžņu debesīs Nav radījies un izcēlies;

Nav, ka man aklas acis? Es esmu būtne lieka.

/J. Poruks/

Dažreiz cilvēks izvairas pariet pari savas sapņu pasaules robežai, bet nevar dzīvot realaja. Tomēr, sapņo

Sapņo un tu būsi bagats. Tava garīga pasaule uzplauks līdz ar tavu dvēseli. Upurē savu veselo sapratu sapņu valstībai. Tu kļūsi laimīgs tur, bet neizej arpus šīs pasaules robežam! Tu sapratīsi, ka paliki viens. Realai pasaulei nav vajadzīgi savadnieki. Tavu domu gajienu nesapratīs. Nepiederošos šai pasaulē nicina un nosoda. Nesaprot Tomēr, ir jacīnas!

Pasaules literatūra bija daudz savadnieku. To viedokļiem ne katrreiz piekrita. Nacas ciest, nožēlot, pardomat visu no sakuma līdz galam. Pardomat, un tomēr neatrast atbildi

Nav iespējams būt sapņotajam un kaut kada veida neizpaust savas pardomas, jūtas. Literatūra šīs pardomas ir pasakas. Tas pēc ka tiecas, bet dažreiz nesasniedz.

Vieni no slavenakajiem pasaku meistariem ir J. Poruks, K. Skalbe un O. Vailds. Ne vienu vien reizi tie parsteidza lasītajus ar saviem darbiem. Un ne tikai parsteidza, bet arī lika just līdzi varoņiem, pardzīvot katru notikumu. Smieties un raudat, nožēlot un ticēt. Ticēt brīnumam. Un, īstenībai par spīti, brīnums notika.

Romantisms un realisms - divi nesavienojami „ismi”?

Vienlaikus ar realisma attīstību proza , dramaturģija un dzeja uzplauka romantisms, kas bija izveidojies Rietumeiropa.

Realistiskais virziens rakstniecība savu īsto izpausmi rod sabiedriskas dzīves problēmu tēlošana un iztirzašana. Turpretim romantismam realisma materiala pasaule ir par šauru. Realisms kavējas ikdiena, patiesaja dzīvē, tas iespējamas izpausmēs un paradības, bet romantisms visam paceļas pari. Romantisms grib radīt jaunu pasauli, kas vairs neatbilst dabas likumiem, bet ir brīvaka, neatkarīgaka, plašaka un skaistaka. Realists dievina pratu, bet romantiķis ta vieta liek jūtas, intuīciju un fantaziju. Realists rada tikai reali iespējamo, romantiķis nerealo un tatad arī neiespējamo, kas vienmēr paliek ka ilgas, ka neaizsniegts mērķis.

Realisms un romantisms ir pretēji virzieni literatūra, tie izaug no dažadam saknēm un aptver dažadas, pretējas cilvēka dvēseles izpausmes. Abi virzieni rakstniecība var tecēt blakus ka divas varenas straumes, kas nekad neizsīkst.

Ne vienmēr romantiķi iziet arpus laika un telpas, arī viņi paliek šīs zemes dzīves loka, bet tas iespējas un robežas viņi paplašina, ļaujot vaļu fantazijai. Viņu daiļdarbu varoņi nav literari tipi, tie ir individuali cilvēki, vēl biežak fantastiskas būtnes un teiku tēli. Romantiķi parasti ir nemiera ar sevi un apkartni, viņi tiecas pēc taluma un bezgalības. Viņu mērķi nav sasniedzami, viņu dvēseles ir saplosītas , dzīvi viņi redz un izjūt pretišķības un galējības. Viņu sapju saplosītas dvēseles patiesaja dzīvē ir vargas un nevarīgas, tadēļ romantiķi bieži vien ir pesimisti. Mīlestība viņiem ir starpniece starp zemi un debesīm. Romantiķi ir meklētaji, kas ilgojas pēc jaunas labakas dzīves. Viņi ir nemiera bērni, par ko dzejnieks Fricis Barda dzied:

„Mūžam mēs nemiera bērni,

Mūžam mums asinīs dūc

Nemiera sarkana dziesma,

Mūžam alkst nemiera krūts.”

It bieži romantiķi ar humoru un ironiju paceļas pari realas dzīves norisēm, arī tad, ja tas attiecas uz dzejnieku pašu. Dzejnieks tada karta it ka sadalas divas personas: ka konkrēts cilvēks viņš pardzīvo likstas un ciešanas, bet ka dzejnieks viņš paceļas visam pari, novēro sevi no augšas, spēdams arī pasmīnēt pats par sevi.

Romantisms

J. Poruka, K. Skalbes, O. Vailda

daiļradē.

Nenosaukt O. Vaildu, J. Poruku un K. Skalbi par romantisma parstavjiem būtu nežēlīgi. Paši darbu nosaukumi: „ Laimīgais princis”, „Pērļu zvejnieks”, „ Ka es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” liecina, ka to radītaji bija romantiķi. Tomēr, ka nu kurš ir iegajis romantisma migla. Dažs, tomēr, nebija tik drošs un turējas tuvak augstakai vietai, virs kuras ausa realisma saule.

Ka pirmo var minēt Jani Poruku. Rakstnieks viegli var pariet uz realisma notīm. Tomēr Poruks nereti atsakas no realistu iemīļotas tiešas izteiksmes un pievēršas vairak romantismam raksturīgajiem simboliem. Ne tikai fantazija „ Pērļu zvejnieks” liecina par to. Arī rakstnieka dzeja ir izteiktas romantisma iezīmes.

J. Poruka dzejai ir skumja, smeldzoša noskaņa. Dzejniekam bieži parmeta pesimisma sludinašanu.

„Viss, viss ir plaša pasaulē,-

Bet tas priekš manis nieka,

Nav radījies un izcēlies;

Es esmu būtne lieka.”

/ „Pesimists”/

Buržuaziskajiem optimistiem vajadzēja literatūras, kas vērš sabiedrības uzmanību projam no dzīves pretrunam un rada ilūziju, it ka viss būtu labakaja kartība. Poruks uz to atbildēja: „ labi būtu , ka mēs visu mūžu varētu smaidīt, bet tas nu, diemžēl, ta nav, un, kad rakstnieki pa lielakai daļai ķeras pie patiesības un neļauj saviem tēlotiem varoņiem smaidīt, tad izceļas brēka: „ Tas ir pesimists! Tas ir pesimists! Nost ar viņu! Dodiet mums jokus, lai mēs varam amizēties, pasmieties!” Var jau

arī smieties par to, cik akla cilvēce ir bijusi, cik akla ta vēl šodien ir, bet es domaju, gardi tie smiekli nebūs. Tikai tas, kas labi particis, kam nav rūpju var padancot un pasmieties. Bet ka rakstnieki šo apstakli ņemtu sevim par galveno tematu, tas gan būtu par daudz paģērēts.”

Aplam būtu piedēvēt dzejniekam ciešanu apjūsmošanu vai vismaz samierinašanos ar tam. Visai viņa sapju dzejai ka vadmotīvs cauri vijas nemiers un apsūdzība pret to, ka dzīve nav tada, kadai tai vajadzētu būt, skan kaislīgas ilgas pēc laimes, kas izteiktos gan rūgtuma pilna zemteksta, gan neparprotami skaidros vardos: „ Ak, ka gribas laimīgam būt!” , „ Saplosītas sirdis ilgi vargst un nīkst. Pēc viena vienīga bezsapju acumirkļa tas tvīkst.”

Kļūda Poruka centienos sakas galvenokart tur, kur no sapņiem un ilgošanas japariet pie dzīves parveidošanas. Viņa doma bija: „ Kamēr cilvēks ienīdēs cilvēku Kamēr cilvēks melos un otru piemanīs, tikmēr nekada revolūcija neatnesīs svētības” 

Dabiski, ka arī talakais secinajums varēja būt tikai viens:

„Cilvēks cilvēkam paslepen uzkrīt,

Bērni macas no vecakiem ļaunu:

Posts un nelaime pasaulē paliek. ”

/ „ Zilizana sirdsdedze”/

Šai ziņa Poruka dzeja tiešam skan un vienmēr no jauna atkartojas pesimistiski motīvi, kas liecina par ta romantiķa būtību.

Ka otru romantisma parstavi var uzskatīt Karli Skalbi. „Jauneklis, Vidzemes augstienes ezera raudzīdamies, dzejoja par jūru, kuru viņš nemaz nebija redzējis. Alauksta ezers nemaz nav tik liels, bet sapņu sparni

rautin rauj projam kracoša jūra, pasaulē.”

Karlis Skalbe bija izveidojis pats savu ta saucamo „harmonisko pasaules skatījumu”. Dzejnieks nesaprata proletariata cīņas, viņam bija tuva Ļeva Tolstoja nepretošanas ļaunumam, tuvs arī panteisms.

Dzejnieks visur meklē un atrod cilvēka sirds skaistumu, gatavību ziedoties, visu piedot. Viņa idealiem dažreiz piemīt buržuaziska šaurība un aprobežotība.

Andrejs Upītis „Pasaules rakstniecības vēstures” ceturtaja sējuma rakstīja: „Skalbe nepieder pie dziļu ideju, socialu problēmu un izsmalcinatu eksperimenta formu maksliniekiem – viņš ir sapņu un teiku dzejnieks ar vienadu pamata jutoņu visos savos darbos. Romantiķis, kam vienīgais avots paša sirds, no ta viņš smeļ to pašu nemainīgo saturu, tomēr nepaliek sekls, ne apnicīgs, jo ikreiz liek tam atplaukt savada varavīksnes nospulga. Visīstakais un sirsnīgakais starp latviešu liriķiem – Skalbe labi apzina sava atlanta robežas, tapēc nemēģinas svešos laukos, bet uzticīgi paliek sava īpatna liriskas dzejas, īsa stastiņa, teiku un pasaku iejoma, kura tomēr radījis darbus, kas stadami latviešu rakstniecības vislielako rinda.”

Un trešais, kas nav pieskaitams latviešu dzejniekiem, bet neskatoties uz to, ir ģenials rakstnieks – Oskars Vailds. Angļu rakstnieks, kuram „ radušies neskaitami sekotaji visu Eiropas tautu literatūras”. O. Vailds ir izcils romantiķis, viņa darbos ienak arī simbolisms un pat misticisms. Tomēr literatūrkritiskajos rakstos viņš ar cieņu raksta ne tikai par šadas ievirzes dzejniekiem, bet augstu vērtējis arī realistu: O. Balzaka, Ļ.Tostoja, F. Dostojevska makslu. Rakstnieks ir oriģinals ar to, ka viņš izveidojis savdabīgu uzskatu sistēmu par makslu skaistumu un to sakaru ar dzīvi.

O. Vailda darbi nonak pretruna ar autora paša izstradatajam teorētiskajam atziņam par skaista un tikumiska attiecībam. Rakstnieks izteicis domas, ka skaistais ir paraks un nozīmīgaks pat par tikumisko, bet no viņa pasakam izkristalizējas atziņa par tikumisko vērtību nepieciešamību, par cilvēcisku attiecību nepieciešamību, par žēlsirdības un

labestības nepieciešamību cilvēku dzīvē. Īpaši spilgti tas redzams literarajas pasakas. Ka piemēru ar minēt Laimīga prinča attieksmi pret apkartējiem pasaka „Laimīgais princis”.

Kaut O. Vailds visur meklēja un cildinaja skaistumu, viņš tomēr nepalika akls pret dzīves postu, trūkumu un netaisnību.

Janis Poruks.

„Pērļu zvejnieks”.

„Poruku Janis ir rudens bērns. Dzimis viņš 13. oktobrī (1871.g.), bet tas ir laiks, kad Latvijas koki zaudējuši vasaras zaļumu, rotajas simtējadas lapu nokrasas. Ziemas tuvuma nojausma daba it ka steidzas vēl paradīt savu vēlīno krašņumu, kam jau pēc paris nedēļam jaiet boja. Tas ir skumjš daiļums”.

Jaņa Poruka dzīves gajums līdzinas viņa paša notēlota pērļu zvejnieka Anša Vairoga dzīvei. Ansis bija nolaidies pasaules bezgalīgajos dziļumos, lai sazvejotu sev tik daudz pērļu, ka varētu iegūt tiesības dzīvot cita pasaulē. Kapēc – cita? Tapēc, ka Ansis bija konstatējis: „Ar savam pērlēm es šaja pasaulē nevaru vietas nopirkt”.

Ar savas daiļrades labako daļu Poruks tiešam ieguvis tiesības dzīvot „cita pasaulē”, t.i., vēlako paaudžu atmiņa. Sava laika naudas rausēju sabiedrība Poruks nekadi neiederējas. Ta bija viņa dzīves traģika, taču ta apliecina rakstnieka humanista moralo dižumu.

J. Poruks savu rakstnieka gaitu uzsaka Jaunas stravas laika, pats palikdams diezgan tals gan šai progresīvas inteliģences kustībai, gan vēlak arī 1905. gada buržuaziski demokratiskajai revolūcijai.

Liels makslinieks būdams, Poruks sava daiļradē atspoguļojis vairakas ļoti būtiskas sava laikmeta dzīves iezīmes. Poruks labi pazina dzīvi un cilvēkus tiklab pilsēta, ka laukos, tiklab dzimtenē, ka arī arzemēs. Viņš dziļi nicinaja ekspluatatorus, neieredzēja buržuaziju, nīda varmacību, karjerismu, mietpilsoniskumu, konformismu, gara trulumu, verdziskumu. Taču vēsturiskuma, sevišķi vēsturiskas perspektīvas izjūtas Porukam trūka. Saskatīt realu izeju no šķiru sabiedrības nejēdzībam viņš arī nespēja. Sava pasaules uzskata pamatu pamatos Poruks palika idealists. Skatīt sabiedrības dzīvi vēsturiski, tas dialektiskas attīstības gaita nebija Poruka spēkos. Bet, samierinaties ar dzīves tumšo seju arī viņš nespēj. Kas atliek?

Atliek utopija, kvēls sapnis par atsevišķa cilvēka personības individualu attīstīšanu, pilnīgošanu, izkopšanu. Rakstnieks visu mūžu ilgojas ieraudzīt intelektuali attīstītas, garīgi bagatas, ētiski skaidras personības. Garīguma un cilvēcības ilgu spilgts izpaudums ir ta saukto „sirdsšķīsto ļaužu” notēlojums Poruka darbos. Zīmīgi, ka prototipus sava ideala cilvēka etalonmodelim rakstnieks nereti meklējis arī aizejoša patriarhala laikmeta cilvēkos.

Poruka savdabīgajos darbos var atrast lielas un nozīmīgas ētiskas un estētiskas vērtības, par spīti paša autora uzskatu vienpusīgumam un pretrunīgumam. Lasītajs skaidri nomana, ka garīgi bagatais, morali skaidrais, bet, pret netaisnību un varmacību neaizsargatais, iekšēji trauslais cilvēks ekspluatacijas iekartas apstakļos bez žēlastības tiek samīts vai nostumts mala.

„Miers, cik salds tu esi! Viņš spiež roku uz tavu muti, aizdara tev acis, un tev jaklusē. Klusē un tu nedari nevienam ļaunu! Klusē ka vakars, ka sudrabaina mēneša nakts, un tu būsi svēts, no ļaunas pasaules atšķirts! Esi tik sev, pašam, tas ir, klusē, sava paša dvēselē nogremdējoties! Tava dvēselē ir viss tas pats, ko tu pie citiem meklē. Kapēc tu uzbazies citiem? Topi ka nakts, aizslēgta, nesaprotama citiem, topi kluss!”

Klusa cīņa – raksturīgs gan Janim Porukam, gan viņa darba „Pērļu zvejnieks” varonim, Ansim Vairogam. Var teikt, cīņa notiek pašam ar sevi- ar savu iekšējo ES. Šī cīņa notika visu mūžu gan rakstniekam, gan jaunajam Vairogam. No ta nebija iespējams atbrīvoties: „kad ziemu bija uzsnidzis sniegs, tad zēniem bija īstas svētku dienas. Tad viņi devas arī pikoties. Lēnais un nopietnais Poruks piepeši iedegas un tika citu vadonis Tur muižas un pagasta vadoņa dēls piepeši bija ticis neticami drošs. Nezin, kur bija palicis viņa biklums un atturība. (..) Bet tad Poruks atkal nostajas blakus, nomaļus citiem zēniem, klausījas un vēroja. Viņš tika pasīvs novērotajs. Viņš negaja draiskulības, kur nebija neka aizraujoša. Klusu stavēt un nepiedalīties, novērot vai pat nogrimt sevī – ta bija parasta Poruka poza, no kuras viņš reti atmodas.” Var būt tapēc bija grūti atmest kluso novērošanu, sapņainību, ka tieši tur, sava pasaulē, kuras dēļ tika bieži nesaprasts, viņš pilnveidoja bezjēdzīgo būtisko. Poruks interesējas par vēsturi tieši tapēc, ka „tik tas, kas mūžībai paliek, ir mums ir mums jaapbrīno. ”

Mēģinajumi atbrīvoties no savas iekšējas pasaules bija tapēc , ka sabiedrība, kura iestiga realitates purva, bija aizmirsusi gaišo Sapņu pasauli.

Ka sev līdzīgo Janis Poruks bija izveidojis Anša Vairoga tēlu. Viņa dzīvē ar netrūka ne veiksmju, ne neveiksmju, ne laimes, ne nelaimes. Gan J. Porukam, gan viņa varonim bija stipra, dziļa mīlestība pret savu mati.

Krastiņa Līze –

Jaņa Poruka mate.

„savada sieviete. Visu mūžu viņai bija liels garīgs skaistums un līdz pat vecumam tai dzirkstīja acis. Viņa mīlēja lasīt Bībeli un Bankavas sprediķu gramatu. Viņa uzticīgi klausījas macītaja spre-diķos (..). Viņa vienmēr un vien-mēr mīlēja atgriezties pie gudram runam, jo tai bija liels prats. Bet viņa bija jūtu cilvēks. Tai bieži vien iedvesmas pilnas acis, kas atraisīja lēni noritošas asaras.(..)

Līzei Krastiņai bija liela tieksme uz skaistumu. Viņa ģērbas ar gaumi līdz pat sirmam vecumam un ģērbas tik labi, cik to vien atļava viņas apstakļi. Visu mūžu viņa bija darba cilvēks un stradaja par visiem vairak sava dzimta. (..) Viņa skumji valgam acīm stai-gaja pa Prēdeļu pagalmiem, un viņas dvēselē klusi dziedaja hern-hūtiešu ilgas pēc citas, labakas pasaules. ”

 

Vairoga Anna –

Anša Vairoga mate.

„Galda gala   lēnkrēsla sēdēja saviebusies, grumbainu pieri un vaigiem, adītu vilnainu lakatu ap pleciem Vairoga kundze. Uz pirma acu uzmetiena varēja zinat, ka viņa ir vajīga un no priekiem šķīrusies. Tikai viņas brīnišķīgi mirdzošas acīs bija kaut kas sevišķs, pievilcīgs. Tas bija tas pašas acis, kuras, jauna Vairoga, Ansī, atjaunotas, ar vīrišķību vienotas, pētoši dzīvē un daba raudzījas. Anna, Vairoga kundze, pateicas, vienu acumirkli it ka smaidīdama, un nogrima atkal atpakaļ sava vientulīga sapņošana.”

 


Savai matei Poruks ir veltījis daudzas lappuses. Un, kad jaunajam Vairogam nomira viņam līdzīgais cilvēks- mate, it ka zeme pazustu zem kajam, un sirdi sažņaudza sapju dzelzs roka, un „ Danču troksnis jaucas ar vaimanam, asaras pieplūst beidzot pūtošai vīna straumei, un viss tas aiztek mūžīga klusuma, kurš taļu, taļu sapņodams mūs gaida”

Netikai tuva cilvēka nave paveica savu. Daudz bij jacieš no apkartējiem. Buržuazistiskaja laika liela uzmanība tika pievērsta socialajam stavoklim. Izradījas , ka nauda un mīlestība – divas nešķiramas lietas. Savadak – nauda var iztikt bez jūtam. Piemēram, J.Poruks 1901.gada iestajas tirdzniecību zinatņu nodaļa. Šadu izvēli noteica līgavas Ernas Pētersones tuvinieku vēlme, lai jaunais radinieks kļūtu par „kartīgu pilsoni”. Tapēc bija jacenšas, lai izpatiktu līgavas ģimenei. Arī Anš Vairoga situacija ir līdzīga. Tik atšķirība ir ta, ka macīties, apgūt jaunas zinašanas gribēja viņš pats. Un iemesls tam – kļūt parakam par citu.

Gan J. Poruka, gan Vairoga intereses sakrīt. Galvenas no tam ir:

Mūzika:

Kad pie rakstnieka uz sievas vecaku majam „Lačiem” atbrauc Emīls Darziņš, abi kopa muzicē, daudz runa par veciem laikiem. Ilgi pirms ta, dzejnieka un rakstnieka interese par mūziku tiek ievērota, un viņa ka labs skolnieks tiek rekomendēts pilsētas teatra mūziķiem.

Arī Ansis savas lielas mīlestības dēļ pret mūziku centas muzicēt. Viņš bija liels Vagnera pikritējs. Pats atskaņoja fragmentus no mūziķa darbiem.

Macības:

Laika, kad J. Poruks ir Liezeres draudzes skolas skolnieks, tas iepazīst klasisko literatūru. Īpaši interesanta Porukam šķiet vēsture, visvairak sengrieķu. Viņš arī ir labs zīmētajs, matematiķis, nevienam neļauj teikt priekša, visu rēķinot pats.

Ansis Vairogs neatpaliek, jo mērķis, kura dēļ tika atstati vecaki un tēva maja, ir sasniegts. Mazaka neveiksme liekas nerisinama, jo tapat ka Poruks, Ansis Vairogs ir idealists. Katram solim jabūt perfektam, nevainojamam. „Kada Rīgas priekšpilsētas divstavu nama jumta istabiņa sēdēja, vakara krēslai metoties, Ansis Vairogs pie loga un raudzījas uz vientulīgo pagalmu. Viņš nebija nekad tik bēdīgs bijis ka šovakar. Eksamena uz prīmu tas bija cauri kritis: direktors viņam šodien pasludinaja, ka esot ticis uzņemts tercija. Lai gan daži no ģimnazistiem bija teikuši, ka ta esot lielu liela laime, ka viņš tercija uzņemts, tomēr Ansis neprata šīs laimes cienīt.”

Kaut arī Ansis Vairogs sevi kritizēja, tomēr tur, sava iekšēja pasaulē, viņš bija varonis, un visas bēdas nebija bēdas un visi darbi bija pa spēkam. Realaja pasaulē vajadzēja taisīt lielaku ieelpu, lai nenosmaktu grūtību dūmos. Bieži tas neizdevas, un beidzas ar depresiju, aizmiršanos. Realitate padarīja Jani Poruku vaju, un imunitates pret īstenību viņam nebija. Paradījas psihiski traucējumi. Slimība izvērsas vajašanas manija, apziņas aptumsuma. Slimības iemesli: parpūle revolūcijas dienu satraukumi.

Arī Ansis Vairogs saprata, ka viņam – sapņotajam nav vietas šai pasaulē. Viss, kam viņš ticēja, viss, ko viņš mīlēja, tika zaudēts.

Poruks Vairogs


Ticība par idealas

pasaules esamību.


 


Mērķis netika sasniegts. Pareizak sakot, tika sasniegts, bet ne J. Poruks, ne Pērļu zvejnieks, iedomaties nevarēja, ka gala mērķis būs miers. Laime, kura ta gribējas dzīvot, izradījas nave.

Pērles ka cilvēku siržu un dvēseļu simbols.

„Cilvēks, kurš tavai sirdij rada, ta dvēsele ir pērle!”

Anša Vairoga pērle.

Lai tadas pērles kadreiz atrastu ir japilnveido sava iekšēja pasaule. Un atrast šīs pērles varēs tikai tad, kad pats būsi gatavs davat savu pērli.

Sirmgalvis, darba „Pērļu zvejnieks”, Ansim un viņa tuvakajiem teica, ka „Tikai šīs pērles paradiet, tad jūs visi turpat tiksiet, kur es dzīvoju!” Viņš runaja par Viņpasauli. Ta ir sapņu pasaule, par kuru sapņo nogurušas no savas pērles slēpšanas dvēseles. Pirms došanas šai pasaulē Ansis teica: „Es jūtu, ka esmu visu, visu sasniedzis, kas manim bija jasasniedz; tagad es varu mirt” Cik žēl, ka par šadu secinajumu ir jazaudē dzīvība.

Jaņa Poruka pērle.

Rakstnieks uzskata, ka ikviens cilvēks sava dziļaka būtība var kļūt par pērli: „Pirma pērle, ko cilvēks var iemantot, ir viņš pats. Kad cilvēks šo dargumu atdod, tam rodas spēja arī citus atrast.” Cilvēkam ir jaattīra sevi no ļauna un janoslīpē dvēseli ka pērle, jo ikviens dargakmens par tadu kļūst tikai pēc pamatīgas apstrades no netīrumiem.

Janis Poruks ar simbolu „pērle” ir centies pieradīt, ka viss svarīgakais ir cilvēka iekšēja pasaule, viņa dvēsele, nevis materialais stavoklis un ka pērles nav tikai mazas, dargas bumbiņas, bet arī cilvēciskas vērtības - dargumi, kuri jameklē cilvēku dvēselēs.

Guntis Berelis „Latviešu literatūras vēsturē”

par J. Poruka darbu „Pērļu zvejnieks”.

„Dzejnieks un prozists Janis Poruks ir literatūras romantiska atzara pamatlicējs.(..) Daiļrades sakumposma tapa daļēji autobiografiskais garstasts „Pērļu zvejnieks”, kuru var uzskatīt arī par pirmo romantisma manifestu latviešu literatūra. Līdz tam proza nebija sastopams pasaules literatūra plaši izplatītais ceļa motīvs: pirmo reizi tas paradījas „Pērļu zvejnieka”, turklat diezgan spilgta forma – gan ka ceļojums telpa, talu arpus savas sētas robežam (trūcīga lauku rakstveža dēla Anša Vairoga ceļš uz Rīgu, bet pēc tam, tapat ka Porukam, uz Drēzdeni studēt mūziku), gan arī ka ceļojums sava „es” meklējumos. Citiem vardiem, Vairogs ne tikai apgūst pasauli, bet arī izzina pats sevi. Pirms Poruka proza aprakstītas personas neko daudz nerūpējas par pašrefleksiju – esamības pamatproblēmas viņus nesaistīja. Vairoga ceļojums noslēdzas traģiski – būdams nepiemērots „svešajai pasaulei”, viņš Drēzdenē saslimst un mirst. Vairogs ir tipisks „romantiskais varonis” – vientuļš maksimalists, platonisks mīlētajs, kurš koncentrējas uz savas dvēseles dzīvi; traģikas pamata ir romantisma literatūrai raksturīgie pretstatījumi īstenība / ilūzija un garīgais / materialais. Stasta virsraksts ir simbolisks – tas apzīmē gan naiva jaunekļa mēģinajumus atrast pērles piemajas upītē, gan arī pērļu meklēšanu sevī (īsi pirms naves Vairogs redz sapni, šķiet, pirmo īsti simbolisko sapni latviešu literatūra: kads svešinieks, atradis pērli, sniedz to viņam, teikdams, ka ta ir viņa sirds). „Pērļu zvejnieka” acīm redzamas vacu romantiskas prozas atbalsis un Nīčes ideju ietekme; Vairoga mate runa, bezmaz citējot Tolstoju; liela vieta atvelēta reflektējošiem dialogiem, apcerēm par Vagneru un Gēti un muzikalam reminiscencēm. Ar šo stastu Poruks faktiski bija nospraudis savas rakstniecības teritoriju un pēcak no tas lauka izkļūt netiecas.”

Karlis Skalbe.

„Ka es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”.

Skalbes dzīves gaita jo cieši saistas ar latviešu kultūras gajienu tas straujaka socialindividualo parvērtību perioda, deviņsimto gadu pirma ceturksnī, kad agras pamodas romantika jau pari un sējējam dzenama dziļaka vaga dzimtenes tīruma. Skalbe nepaliek vērotaja loma, nerunajot jau par aiziešanu pilnīgi savrup. Viņa ceļš te tuvojas sadzīvei, te šķiras no tas, un, kaut ko viņš aizvien jūtas ieguvis savai radītaja apziņai. Reizē ar to viņš ir sava laikmeta līdzradītajs. Jaunība ar visu savu ilgotaja nemieru viņš ierauts 1905.gada revolucionara kustība Šaja laika tapa pasaka „Ka es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”. Šai pasakai bija ta pati pamatskaņa: ta sauca projam no šauras ikdienas, kura smaka krūtīs elpa. Ta bija priekšrevolūcijas jūtoņa, kas aizskara jaunekļus un vīrus visa valstī, cēla kajas revolucionaro proletariatu un modinaja cerības nokratīt ienīsto cara un muižnieku jūgu. Latvija šīs cerības savienojas ar tautas ilgam satriekt šķēršļus, kas aizkavēja nacionalo attīstību.

Skalbes darbi liecinaja, ka dzejnieks ilgojas parvērtību ne vien sava, bet visas sabiedrības, tautas dzīvē.

Gadi naca un gaja, bija nobrazmojusi 1905.gada revolūcija, bija redzēta pasaule, Rietumeiropa, bija nakuši atplūdi, sava laiks pavadīts cietuma, rezignacija nogūlusies dvēselē. Aktīvs, dedzīgs revolucionars, idejisks cīnītajs no Ziemeļmeitas lūkotaja nebija izvērties, kaut gan dzejnieks nekļuva arī par trokšņainu revolūcijas idealu apkarotaju, kadi bija pēc pirmo lielo cīņu sagraves kļuvuši vairaki viņa laikabiedri. Palikdams svešs marksistiskajai pasaules izpratnei, Karlis Skalbe bija izveidojis pats savu ta saucamo „bohēmisko pasaules skatījumu”. Dzejnieks nesaprata proletariata cīņas.

Progresīva inteliģence lagiem protestēja pret pazemību liktenim, nabadzības un sapju cildinašanu, pret atsacīšanos un ļauna pieminēšanas idejam, ko visu sludinaja Karlis Skalbe.

Karļa Skalbes pasakas ieņem ievērojamu vietu viņa atstataja mantojuma. Viens no pirmajiem darbiem ir pasaka „Ka es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”. Šo pasaku rakstīdams, Skalbe bija pilns revolucionaras romantikas. Miera un Pieticības mala, kur ieklīst jaunais, nemierīgais jūrnieks, visi cilvēki ir tukli, apaļi, pieticīgi. Tadi, lūk, kļuvuši daudzi meklētaji, - liekas, Skalbe saka, - tada kļuvusi latviešu buržuazija, kas sen aizmirsusi savas pirmas cīņas pret Baltijas muižniekiem un cara kalpiem. Tas bija gleznains, dzejisks, diezgan ass protests pret ta laika buržuaziskas sabiedriskas dzīves sastingumu Latvija. Viņa Ziemeļmeitas acīs dega „spožums, ar kuru varēja debesis aizdedzinat”. Varonis redzējis sapni par Ziemeļmeitu, ilgu sagrabts, iziet ar augsti paceltu galvu cauri zemajam Pieticības malas debesīm, un viņam atveras neaprobežotas tales. „Īsta dzīve ir liela ka pasaule un augsta ka debesis”.

„Man bija jauna sirds, gluži jauna, neievainota un stipra, ka tikko uz cepļa ņemta krūze, kuras glazūra neviena vieta vēl nav iedauzīta Kur piesit, tur skan.

Viņa bija karsta. Neredzamas liesmas karsēja viņu sarkanu, un ta plūdinaja pa manam dzīslam karstas asinis.

Ka pavasara straumes aizrauj sev līdzi krastmalas kokus un atstaj viņus tur, kur noplok, ta manas straujas asinis rava mani kaut kur prom”.

Cik skaista ir jaunība! Sirds neziņa skaļi atsitas ik mirkli. Ta ir pilna kaut kadam savadam , maigam sapēm. Ta bieži cieš, bet šīs ciešanas ir sava ziņa brīnišķīgas.

Gan Karļa Skalbes, gan Jūrnieka sirds bija „neievainota un stipra”, pilna naivuma un ticības sava parliecība, ka Labais galu gala uzvarēs.

Karlis Skalbe

Ideals – slimas dvēseles, kas nepazīst šaubu un maldu. Viņš vienmēr ievēro noteikumu, ka stastam jabūt ar laimīgam beigam.

K. Skalbe cildina cilvēka dvēseles bagatību, sapju skaistumu, nepretošanos ļaunu-mam, klusas atsacīšanas prieku, sevis piepildīšanu kaut kada pienakuma, dzīves pabērnu patieso, skaidro dzīvi.

Pilnīgi sveša viņam bezveidīga mistika vai bēgšana tukša romantisma, jo vientulība un dzīves sapēs skaidrojusies viņa dvēsele.

 

Jūrnieks

Vientulība, daba un sapnī  Skalbes Jūrnieks nemeklē aizmirstību ka protestētajs romantiķis, bet tikai tiecas paturēt savu iekšējo saskaņu. Un tapēc, aizmirstot par visu uz pasaules, viņš droši dodas pie sava mērķa.

 

 


Tieši pasaka „Ka es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” K. Skalbe ar Jūrnieka palīdzību sasniedza savu zemi, kura valdīja Ziemeļmeita. Tomēr, nelaime ir ta, ka šaja zemē nav nemaz tik labi ka gribējas redzēt Jūrniekam un Skalbem. „Es skatījos un redzēju lielu, dubļainu lauku. Vecs nabags ar netīru kuli uz muguras salicis brida pa dubļiem un ka lūgdamies skatījas gaisa. „Zeme ir netīra””. „Liec man ar dzirnas griezt!” teica Ziemeļ-meitai Jūrnieks. Un ta atbildēja: „Nē, priekš tevis man cits darbs” Viņa lika paskatīties leja: „Reiz šī varavīksnes velve būs pilns gaismas, kas būs lielaka un spožaka neka saule. Visas ielejas no viņas tiks gaišas, un visi kaps kalnos un staigas pa baltiem ceļiem. Redzi, ka no katra vainaga tiek gaišaks un gaišaks. Ej lauz zarus un vij vainagus!” Lūk, tas darbs, kuru gribēja dot Ziemeļmeita Jūrniekam. Un Karļa Skalbes lūpam Jūrnieks teica to, ko autors vienmēr gribēja pateikt un teica ar par nebrīvo tēvzemi: „Mostaties, mostaties. Lai viss dimd un trīc: aiz miglas sienam ir debess un saule, un vēsmains rīts!” Konservatīva sabiedrība nosodīja un nicinaja protestantu. Jaunaka paaudze apbrīnoja: „Nakat man līdz, es jūs vedīšu ara no šīm žņaudzošam miglas velvēm!” teica Jūrnieks. „Jaunekļi pacēla vainagu gaisa un gavilēdami naca man pakaļ. Bet viņu tēvi rava tos aiz svarkiem atpakaļ, un stajas ar kokiem un rīkstēm tiem ceļa, un mates raudadamas skavas viņiem ap kaklu” Viņš palika cīnoties, bet es gaju debesīs iekša ar tadu ticību, ka miglas siena paklausīgi izšķīras, spirgta vēsma „sitas man vaiga un spoža gaisma apžilbinaja acis.” Un viņš uzvarēja. Viņš sasniedz savu mērķi. Dzīve brīvaja tēvzemē ir laimes un prieka pilna. Un to nevar apmainīt ne pret zemajam debesīm, ne pret kapostu bļodu, ne pret Miera un Pieticības malu. Brīva zeme ir paraka par visu.

Oskars Vailds.

„ Laimīgais princis”

„Pasaku nepieciešams tuvinat pieaugušo cilvēku mērķiem.” Šo domu ar savu daiļradi pierada angļu rakstnieks Oskars Vailds. Viņš ir viena no sarežģītakajam, pretrunīgakajam un traģiskakajam personībam visu laiku pasaules literatūra.

O. Vailda pasakas ir vienlaikus izsmalcinatas, emocionali parliecinošas un pamacošas šī varda vislabakaja nozīmē. To morale izteikta raksturīgos pasakainos tēlos ar spēcīgu emocionalitati. O. Vailds, kaut arī viņa mūžs nebija ilgs, ar savu pasaku filozofisko dzīves skatījumu pilnība pieder divdesmita gadsimta makslinieciskajai domašanai. Uzsvērdams laikmeta un cilvēka ēnas puses, Vailds pretstata tam aicina apzinaties, ka lielakais skaistums ir mīlestība. O. Vailds, ka viņš pats izteicies, gribēja, lai bērni smietos, lai būtu laimīgi.

Cilvēku laimīgu spēj darīt draugi, bet, ja esi egoists,- tas nozīmē, ka tev to nav,- tada ir O. Vailda pasaku galvena atziņa. Savus varoņus Vailds cenšas aizvadīt līdz Mīlestības un Labestības zemei. Uz jautajumu, kas dzīvē svarīgaks, autors atbild: „M.īlestība, nesavtība, draudzība ir paraka par „kailo, auksto aprēķinu”.” Tieši uz pasakam visvairak attiecas O. Vailda savas daiļrades vērtējums: „No makslas es izveidoju filozofiju, no filozofijas- makslu.”

O. Vailds pasakas atdzīvina arī raksturīgas jauna laikmeta realitates- raķetes, bengaliešu ugunis, paradot ar tam cilvēciskos netikumus un vajības.

O. Vailda pasakas rodama pašuzupurēšanas ideja, kas īpaši emocionali uzsvērta pasaka „Laimīgais princis”. Šai pasakai piemīt autobiografiskums. Laimīga prinča tēla autors nosoda gan sevi, gan tos

cilvēkus, kuri pasaules centra izvirza tikai personiskas iegribas, bet neredz apkart esošas rūpes un bēdas.

Pasaka „ Laimīgais princis” O. Vailds uzsver , ka cilvēks nedrīkst izvairīties no asaram un ciešanam, ka tikai līdzjūtība un cilvēku kopības apziņa spēj darīt cilvēku laimīgu.

„ Dzīvot- tas nenozīmē būt vienam, dzīvot- tas nozīmē būt nomoda arī par citu laimi.”

Rakstnieks O. Vailds uzskata, ka pati lielaka vērtība ir skaistums. Bet Laimīgajam princim galvenais ir, ja cilvēka dzīvē ir pietiekoši žēlsirdības un labestības. Tas izpaužas viņa tieksmē palīdzēt savas pilsētas nabadzīgiem iedzīvotajiem. Laimīgais princis upurēja sevi, lai dotu dzīvību citiem: „ Zvīņu pēc zvīņas noņēma bezdelīga, un Laimīgais princis kļuva balts un pelēks,” bet „ Bērnu vaigi saka sartoties, bērni smējas” Princim ta bija lielaka laime, kad viņš redzēja citu laimīgu. Šī laime - davat dzīvību.

Tomēr Laimīgais princis upurēja ne tikai savu dzīvību, bet arī kada cita dzīvību. Ta bija bezdelīga - maza radība ar lielu sirdi. Šī sirds spēja sasildīt un apmīļot visus pilsētas iedzīvotajus, kuriem tas bija nepieciešams. Gan Laimīgais princis, gan bezdelīga - abi davaja savas dzīvības. Atšķirība ir ta, ka bezdelīga bija dzīva, un dzīvība sver daudz vairak par metalu.

Tik vienu nesaprata O. Vailda varoņi - dzīve ir viltīga un mūžs nav neizsmeļams. Viss kadreiz beidzas. Jabūt arkartīgi lielam optimistam, lai upurētu to, pēc ka ilgi tiecas un nenožēlot. „ Manas biedrenes met lokus virs Nīlas un sarunajas ar krašņajiem lotosu ziediem. Drīz viņas lidos uz Liela valdnieka mauzoleju Ap viņa kaklu ir zaļgana nefrīta ķēde, bet viņa rokas ir ka rudenīgas lapas”. Cik daudz sajūsmas ir šajos vardos! Ēģipte- viss par ko varēja domat un sapņot maza bezdelīga. Tomēr parak plaši un izvērsti sapņi bieži nepiepildas. Parak viegli sapņot un parak grūti īstenot. Dažreiz tas ir liegts. Kaut kas attur. Šaja gadījuma Laimīgais princis, lai īstenotu savu sapni, turēja bezdelīgu un nelaida tur, uz kurieni nes vieglie sparni. Tas, protams, nenotika no ļauna prata. Laimīgai princis, būdams labsirdīgs un žēlastīgs, nekad nepazina ne varmacību, ne sapes, ne aukstumu: „ Kad biju dzīvs un man bija cilvēka sirds, es nezinaju, kas ir

asaras. Es mitu Bezrūpības pilī, kur sapēm ieeja aizliegta. Ap mani viss bija tik skaists!” Nepieradis upurēt viņš deva to, kas nesapēja: „ Vienīgais

dargums , kas man atlicis, ir manas acis. Tas darinatas no reti sastopamiem safīriem, kas pirms tūkstoš gadiem atvesti no Indijas. Izknab vienu un aiznes” Laimīgais princis pat iedomaties nevarēja, ka ziedo ne tikai savu skaistumu, bet arī mazas bezdelīgas trauslo dvēseli. Lūk, te paradas mīlestība( bezdelīgas mīlestība pret Zelta statuju), ko cildina Laimīga prinča radītajs - O. Vailds. „ Mīlestība, nesavtība, draudzība ir paraka par „ kailo, auksto aprēķinu””- ja to spētu saprast Laimīgais princis!

Mīlestība saista. Ta saistīja divas būtnes - dzīvo un nedzīvo. Abi sapņotaji gatavi palīdzēt jebkuram, kam vajadzīga palīdzība. Tomēr, mazs kamoliņš līdzjūtības, tieksmes palīdzēt nevar izturēt zem lielas, nežēlīgas pasaules smaguma.

„Viņa noskūpstīja Laimīga prinča lūpas un nokrita nedzīva pie viņa kajam.”- boja aizgaja tas, kas nav mūžīgs šai bezdibenim līdzīga pasaulē. Bezdelīga bija prinča rokas. Un tas, savukart, O. Vailda rokas. Kaut arī ne realaja pasaulē, bet viņš izdarīja to, par ko vienmēr sapņoja.

Gan O. Vailds, gan Laimīgais princis davaja kaut ko, lai cits pazītu laimi. Rakstnieks rakstīja pasakas, kas palīdzēja kļūt saprotošakai, dziļakai cilvēka dvēselei. Viņš sniedza pasakas skaistumu, bet Laimīgais princis sniedza laimi. Vardu sakot, Skaistums radīja Laimi.

O. VAILDS LAIMĪGAIS PRINCIS BEZDELĪGA


SAPNIS


PALĪDZĒT


SABIEDRĪBA


ATTIEKSME PRET

BEZDELĪGA.

Bezdelīga - sīks, niecīgs putns. Tik neaizsargats un viegli aizvainojams. Necieņa no cilvēka puses izseko to no dienas diena: „Kad dzīvoju pie upes, dzirnavnieka bērni, ļauni puikas, vienmēr meta man ar akmeņiem Mētašanas ar akmeņiem ir necieņas izradīšana.”

Ne tikai maza „sabiedrība”, arī inteliģenti cilvēki var izdarīt muļķības, pateikt kaut ko nejēdzīgu: „pie viņa kajam guļ kads beigts putns. Mums jaizdod nolikums, ka putniem aizliegts šeit mirt.”

LAIMĪGAIS PRINCIS.

„Viņš ir skaists ka vēja radītajs!Esi tads ka Laimīgais princis! Viņš izskatas pēc eņģeļa!” Zelta statuju apbrīnoja, apskauda un lepojas ar to. Kas lai šīs jūtas izsauktu? Atbilde: mantkarība. No seniem laikiem cilvēks ciena un slavē to, kas ir spilgtaks par paša pelēko būtību. Bet līdz ko tas

sak parveidoties, kļūt pašam cilvēkam līdzīgs- viss mainas. „ Rubīna zobena vairs nav, acis izkritušas, apzeltījums noplucis. Viņš izskatas sliktaks par jebkuru ubagu!”

O. VAILDS.

Astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito gadu vidū O. Vailds ir sava talanta plaukuma un slavas zenīta. Šais gados rakstnieks bauda publikas dievinašanu, viņa darbi gūst milzīgus panakumus, dzīve rit plaši un grezni. Tomēr rakstnieku apsūdz netikumība, viņu nodod tiesai. Pēc šī notikuma ta pati sabiedrība, kas viņu bija cildinajusi un apbrīnojusi, tagad pagriež viņam muguru nicinajuma un nolieguma.

Secinajumi.

Skalbe

Vailds

Poruks

V a r o n i s

tikums

skaistums

daiļums un patiesība

N o z i e g u m s

Ķeizara un dievmates zaimošana viņa žurnala „Kavi”. Pusotra gada pavada cietuma.

Pēc sabiedrības uzska-tiem – sludinaja netiku-mību. Par to viņam piespriež cietumsodu uz diviem gadiem.

Jastajas tiesas priekša par neierašanos zemes- sargu macības.

S o c i a l a i s s t a v o k l i s

Kalēja dēls, tadēļ dzīve viņam šķīrusies grūti. Viņš bija lauk-stradnieks, vēršu dzi-nējs, skolotajs. 1905. gada revolūcija ierava rakstnieku sava viesulī. Tomēr jauneklis ar nelielu budžetu neko nevarēja izdarīt tautas laba.

Ievērojama acu arsta un rakstnieces dēls. Macījies koledža Dub-lina un studējis Oks-fordas universitatē.

Druvienas pagasta vecaka dēls. Poruku dzimta tiek uzskatīta par vienu no vecakajam Druviena. (Poruka sa-kotnēja dzīves vieta). Poruki nebija tik turīgi, lai bērnus audzinatu par kundzēniem un baltročiem. Viņi to ne-varēja atļauties, taču tas nenozīmēja, ka viņi to negribēja.

L i t e r a r a s d a r b ī b a s n o l i e d z ē j i

Buržuazistiskajas ap-rindas protestēja pret pazemību liktenim, pret atsacīšanos no ļauna nepieminēšanas idejam, ko visu sludinaja rakst-nieks.

Sabiedrība, apsūdzot Oskaru Vaildu netiku-mība, pagriež viņam muguru nicinajuma un nolieguma, arī mīļota sieviete viņu atstaj.

Rupja 90.gadu sabied- rība ilgi negribēja Jaņa Poruka nopelnus azīt. Galvenais iemesls tadai netaisnībai bija meklē-jums vienaldzība, ar kadu Poruks uzņēma avīžnieku dienas jauta-jumus par politiku un sadzīvi.

D a r b s

Pirmaja pasaules kara Karlis Skalbe bija Rīgas latviešu avīzes „Jaunakas ziņas” kores-pondents Polija. Dar-bojas latviešu bēgļu apgadašanas komiteja. Un piedalījas daudzas citas humanitaras akti-vitatēs. Vēlak Rīga dar-bojas dažadu žurnalu redakcijas.

ASV lasījis lekcijas par estētiku, kas viņu saistījusi jau kopš stu-diju laikiem.

Daudz neveiksmju bija darba meklējumos. Pirmais mēģinajums stradat bija pie tiesas notara Velēnas cepļu muiža, taču „zēns nepavisam nebija pie-mērots precīzam dar-bam”. Vairak saistīja darbs, kura bija japie-lieto „smadzenes”.

D a r b i , k a s p a u ž p r o t e s t u

p r e t p a s t a v o š o k a r t ī b u

„Ka es braucu Ziemeļ-meitas lūkoties”

„Laimīgais princis”

„Pērļu zvejnieks”

Cildina konservatīvis-mu. Grib saglabat sen-ču tradīcijas, paražas un galvenais – Latvijas brīvības elpu. ”Un es dzirdēju, ka milzis sta-stīja viņai par Ziemeļ-meitu, kura dzīvojot aiz jūras dimanta pilī un vijot brīnumainus staru vainagus Klupdams pa arumiem, es steidzos viņam pakaļ No mil-ža stasta mana sirds pielija pilna ilgu ka ozola muciņa, rūgstoša vīna”

Atklaj posta un grez-nības būtību.

„Bet tagad, kad ne-esmu vairs dzīvs, mani nolikuši šeit tik augstu, ka es redzu visas cie-šanas un trūkumu, kas valda mana galvas-pilsēta .”

Šo darbu caurstravo atbildes uz rakstnieka uzdotajiem jautaju-miem:

o      kas ir mana dvēsele, manī mans „es” ?

o      kas ir dzīves mērķis un nozīme ?

o      kas notiks ar mums pēc naves ?

o      kas ir patiesa īste-nība ?

o      ko dod un ko nozī-mē mīlestība ?

Un izskan atbilde visam:

„Meklē draugus! Ja viņus neatrodi dzīvē gluži tik idealus ka dzeja, tad tomēr pasaulē ir draugi, kuru sirdis ir pērles. Zvejo šīs pērles! Pirma pērle, kuru cilvēks sev var iemantot, ir viņš pats. Kad cilvēks pats tik ilgi sava sirdī racis, kamēr tas šo dargumu atrod, tad tam rodas spēja – acis it ka no jauna apskaidrojas – arī citas pērles atrast.”

Darbi.

KOPĪGS:

o       atrast kopīgu valodu par apkartējiem;

o       līdz cilvēku atbalsts, mīlestība, savstarpēja palīdzība;

o       uzskatu sakritība – identitate.

ATŠĶIRĪGS:

Trīs rakstnieki, romantiķi, sapņotaji dažadi gribēja izveidot savu idealo pasauli. Savos sapņos tie izveidoja mistiskas būtnes, fantastiskus priekšmetus: Ziemeļmeita, Zelta statuja, pērles. Var secinat, ka visvairak sapnis bija ietekmējis:

o       Janis Poruks.

Vienīga izeja ir izveidot savu idealo pasauli paša spēkiem, jo ne uz viena nevar paļauties. Jarod atbalsta punkts pašam sevī.

o       Karlis Skalbe.

Jacenšas parliecinat tautu, ka ta spēj pati patstavīgi attīstīties, jo ta ir stipra gara tauta. Ir droši jaskatas tieši mērķī un iet pie ta, lai kas tam būtu jaupurē.

o       Oskars Vailds. (Pati realaka izeja.)

Ir japiesaista cilvēki idejai par pašu labklajības izveidošanu. Dzīve ir grūta, un neviens nav drošs, ka šodien ir bagats, bet rīt būs blakus tam, kas ubagoja pie baznīcas durvīm. Ir jacenšas palīdzēt, jo darot labu citam, mēs sniedzam laimi paši sev.

„Tu mīlē idealus, ka tads tu nekad nespēsi patiesos cilvēkus mīlēt. Tu mīlē spēkus, kuri, lai būtu pardabiski, vai visu pasauli sakustinajuši.”

Jasapņo. No ta nav jabaidas, jo sapni ir visskaistakais, kas mums ir. Tomēr realaja dzīvē arī ir jarod sapni, jo šī dzīve ir mēģinajums izveidot sava sapņa paraugu.

Izmantota literatūra:

M. Milzere „Latviešu rakstnieku portretu skices”,

Rīga, „Zvaigzne”, 1994.g.

K.Skalbe „Pasakas”,

„Liesma”, Rīga, 1979.g.

Z. Mauriņa „Domu varavīksne”.

Z. Mauriņa „Uzdrīkstēšanas”.

J. Poruks „Izlase”,

Rīga, „Zvaigzne”, 1984.g.

V. Vecgravis „Cittautu literaras pasakas”.

O. Vailds „Pasakas un miniatūras”,

Rīga, „Zvaigzne”, 1989.g.

Janis Poruks „ Dzejoļi”,

Latvijas Valsts izdevniecība Rīga, 1957.g.

Guntis Berelis, „Latviešu literatūras vēsture”, Zvaigzne ABC, 1999.g.

Interneta adrese: www.google.lv .

Saturs.

Priekšvards. .3. lpp.

Romantisms un realisms – divi nesavienojami „ismi”? 5. lpp.

Romantisms J. Poruka, K. Skalbes, O. Vailda daiļradē. 7 lpp.

Janis Poruks. „Pērļu zvejnieks”. .11. lpp.

Pērles ka cilvēku siržu un dvēseļu simbols. .18. lpp.

Guntis Berelis „Latviešu literatūras vēsturē”

par J. Poruka darbu „Pērļu zvejnieks”. 19. lpp.

Karlis Skalbe. „Ka es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”. 20. lpp.

Oskars Vailds. „Laimīgais princis”. ..27. lpp.

Secinajumi. .33. lpp.

Izmantota literatūra. 38. lpp.



Politica de confidentialitate | Termeni si conditii de utilizare



DISTRIBUIE DOCUMENTUL

Comentarii


Vizualizari: 5144
Importanta: rank

Comenteaza documentul:

Te rugam sa te autentifici sau sa iti faci cont pentru a putea comenta

Creaza cont nou

Termeni si conditii de utilizare | Contact
© SCRIGROUP 2024 . All rights reserved