Romantisms un realisms - divi nesavienojami „ismi”?

Sapnis

J. Poruka fantazija „Pērļu zvejnieks”,

K. Skalbes pasaka „Ka es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”,

O. Vailda pasaka „Laimīgais princis” .

Vēlējumies

Ir daudz pie debesīm zvaigžņu,

Un katra savadi mirdz;

Ir daudz uz pasaules ļaužu

Un katram - savada sirds.

Ir daudz pie debesīm zvaigžņu,

Un visas gaismu vieš;

Ir daudz uz pasaules siržu,

Un visas mīlē un cieš

Kaut zvaigznes kopa lītu

Un saule taptu iz tam;

Kaut sirdis kopa kustu

Aiz sapēm un ciešanam:

Lai redzētu, cik daudz gaismas

Ar tumša naktī mirdz;

Lai justu reiz augstie gari,

Cik liela ir cilvēka sirds.

/ J.Poruks /

PRIEKŠVARDS.

Darba nosaukums – „Sapnis”. Nosaukums raksturo triju rakstnieku: Jaņa Poruka, Karļa Skalbes, Oskara Vailda būtību. Romantiķi-sapņotaji, ta var nosaukt šos ģenialos fantastus.

Viens vards – sapnis - nozīmē ļoti daudz katram cilvēkam. Tas asociējas ar kaut ko noslēpumainu, nesasniedzamu, skaistu. Domajot par šo skaistumu, gribas dzīvot, cīnīties, smaidīt un iet tikai uz priekšu.

Rakstnieki dažadi sprieda par laimi, tomēr galarezultats bija līdzīgs.

Savas pasakas gan J. Poruks, gan K. Skalbe, gan O. Vailds attēloja savus sapņus. Attēloja to, pēc ka tiecas, to, ko gribēja izdarīt, bet nevarēja.

Rakstot tadas pasakas ka „Pērļu zvejnieks” (J. Poruks), „Ka es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (K. Skalbe), „Laimīgais princis” (O. Vailds) rakstnieki sludinaja ticību sapņiem, jo ticība palīdz cīnīties un droši iet pie sava mērķa.

Reala pasaule nemēdz būt tik skaista, ka to apraksta gramatas. Reala pasaule ir ļaunuma, skaudības, melu, nicības, nodevības pilna. Un tas ir tikai tapēc, ka visu labumu, sapratni, tieksmi palīdzēt cilvēks glaba dziļi sirdī. Tik dziļi, ka dažreiz aizmirst par šo īpašību esamību. Cilvēks vienmēr vaino visu pasauli par to, ka tam neveicas. Dzīve ir nežēlīga. Bet mēs – cilvēki ? Viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no mums. Ja cilvēks tur naidu uz pasauli, viņš, vispirms, tur naidu uz sevi.

Šķiet, ka spēja veidot savus sapņus ir dota, lai cilvēka modinatu cerību un ticību labai, gaišai nakotnei.

Tomēr nav jaiedziļinas šai bezgalīgaja sapņu jūra, jo straume var ieraut iekša un nekad vairs nelaist virs ūdens. Lūk, tada gadījuma cilvēks ir miris realaja pasaulē garīgi, bet tomēr ir dzīvs. Tada gadījuma dzīve paliek bezjēdzīga.

Pesimists

Bez zvaigznēm manas dzīves nakts, Vai cerības tur vainīgas,

Bez saules manas dienas;   Ka es tam kapu racis?

No citreizējam cerībam Viss, viss ir plaša pasaulē, –

Vairs manim nav ne vienas. Bet tas priekš manis, nieka,

Vai tapēc zvaigžņu debesīs Nav radījies un izcēlies;

Nav, ka man aklas acis? Es esmu būtne lieka.

/J. Poruks/

Dažreiz cilvēks izvairas pariet pari savas sapņu pasaules robežai, bet nevar dzīvot realaja. Tomēr, sapņo

Sapņo un tu būsi bagats. Tava garīga pasaule uzplauks līdz ar tavu dvēseli. Upurē savu veselo sapratu sapņu valstībai. Tu kļūsi laimīgs tur, bet neizej arpus šīs pasaules robežam! Tu sapratīsi, ka paliki viens. Realai pasaulei nav vajadzīgi savadnieki. Tavu domu gajienu nesapratīs. Nepiederošos šai pasaulē nicina un nosoda. Nesaprot Tomēr, ir jacīnas!

Pasaules literatūra bija daudz savadnieku. To viedokļiem ne katrreiz piekrita. Nacas ciest, nožēlot, pardomat visu no sakuma līdz galam. Pardomat, un tomēr neatrast atbildi

Nav iespējams būt sapņotajam un kaut kada veida neizpaust savas pardomas, jūtas. Literatūra šīs pardomas ir pasakas. Tas pēc ka tiecas, bet dažreiz nesasniedz.

Vieni no slavenakajiem pasaku meistariem ir J. Poruks, K. Skalbe un O. Vailds. Ne vienu vien reizi tie parsteidza lasītajus ar saviem darbiem. Un ne tikai parsteidza, bet arī lika just līdzi varoņiem, pardzīvot katru notikumu. Smieties un raudat, nožēlot un ticēt. Ticēt brīnumam. Un, īstenībai par spīti, brīnums notika.

Romantisms un realisms - divi nesavienojami „ismi”?

Vienlaikus ar realisma attīstību proza , dramaturģija un dzeja uzplauka romantisms, kas bija izveidojies Rietumeiropa.

Realistiskais virziens rakstniecība savu īsto izpausmi rod sabiedriskas dzīves problēmu tēlošana un iztirzašana. Turpretim romantismam realisma materiala pasaule ir par šauru. Realisms kavējas ikdiena, patiesaja dzīvē, tas iespējamas izpausmēs un paradības, bet romantisms visam paceļas pari. Romantisms grib radīt jaunu pasauli, kas vairs neatbilst dabas likumiem, bet ir brīvaka, neatkarīgaka, plašaka un skaistaka. Realists dievina pratu, bet romantiķis ta vieta liek jūtas, intuīciju un fantaziju. Realists rada tikai reali iespējamo, romantiķis nerealo un tatad arī neiespējamo, kas vienmēr paliek ka ilgas, ka neaizsniegts mērķis.

Realisms un romantisms ir pretēji virzieni literatūra, tie izaug no dažadam saknēm un aptver dažadas, pretējas cilvēka dvēseles izpausmes. Abi virzieni rakstniecība var tecēt blakus ka divas varenas straumes, kas nekad neizsīkst.

Ne vienmēr romantiķi iziet arpus laika un telpas, arī viņi paliek šīs zemes dzīves loka, bet tas iespējas un robežas viņi paplašina, ļaujot vaļu fantazijai. Viņu daiļdarbu varoņi nav literari tipi, tie ir individuali cilvēki, vēl biežak fantastiskas būtnes un teiku tēli. Romantiķi parasti ir nemiera ar sevi un apkartni, viņi tiecas pēc taluma un bezgalības. Viņu mērķi nav sasniedzami, viņu dvēseles ir saplosītas , dzīvi viņi redz un izjūt pretišķības un galējības. Viņu sapju saplosītas dvēseles patiesaja dzīvē ir vargas un nevarīgas, tadēļ romantiķi bieži vien ir pesimisti. Mīlestība viņiem ir starpniece starp zemi un debesīm. Romantiķi ir meklētaji, kas ilgojas pēc jaunas labakas dzīves. Viņi ir nemiera bērni, par ko dzejnieks Fricis Barda dzied:

„Mūžam mēs nemiera bērni,

Mūžam mums asinīs dūc

Nemiera sarkana dziesma,

Mūžam alkst nemiera krūts.”

It bieži romantiķi ar humoru un ironiju paceļas pari realas dzīves norisēm, arī tad, ja tas attiecas uz dzejnieku pašu. Dzejnieks tada karta it ka sadalas divas personas: ka konkrēts cilvēks viņš pardzīvo likstas un ciešanas, bet ka dzejnieks viņš paceļas visam pari, novēro sevi no augšas, spēdams arī pasmīnēt pats par sevi.

Romantisms

J. Poruka, K. Skalbes, O. Vailda

daiļradē.

Nenosaukt O. Vaildu, J. Poruku un K. Skalbi par romantisma parstavjiem būtu nežēlīgi. Paši darbu nosaukumi: „ Laimīgais princis”, „Pērļu zvejnieks”, „ Ka es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” liecina, ka to radītaji bija romantiķi. Tomēr, ka nu kurš ir iegajis romantisma migla. Dažs, tomēr, nebija tik drošs un turējas tuvak augstakai vietai, virs kuras ausa realisma saule.

Ka pirmo var minēt Jani Poruku. Rakstnieks viegli var pariet uz realisma notīm. Tomēr Poruks nereti atsakas no realistu iemīļotas tiešas izteiksmes un pievēršas vairak romantismam raksturīgajiem simboliem. Ne tikai fantazija „ Pērļu zvejnieks” liecina par to. Arī rakstnieka dzeja ir izteiktas romantisma iezīmes.

J. Poruka dzejai ir skumja, smeldzoša noskaņa. Dzejniekam bieži parmeta pesimisma sludinašanu.

„Viss, viss ir plaša pasaulē,-

Bet tas priekš manis nieka,

Nav radījies un izcēlies;

Es esmu būtne lieka.”

/ „Pesimists”/

Buržuaziskajiem optimistiem vajadzēja literatūras, kas vērš sabiedrības uzmanību projam no dzīves pretrunam un rada ilūziju, it ka viss būtu labakaja kartība. Poruks uz to atbildēja: „ labi būtu , ka mēs visu mūžu varētu smaidīt, bet tas nu, diemžēl, ta nav, un, kad rakstnieki pa lielakai daļai ķeras pie patiesības un neļauj saviem tēlotiem varoņiem smaidīt, tad izceļas brēka: „ Tas ir pesimists! Tas ir pesimists! Nost ar viņu! Dodiet mums jokus, lai mēs varam amizēties, pasmieties!” Var jau

arī smieties par to, cik akla cilvēce ir bijusi, cik akla ta vēl šodien ir, bet es domaju, gardi tie smiekli nebūs. Tikai tas, kas labi particis, kam nav rūpju var padancot un pasmieties. Bet ka rakstnieki šo apstakli ņemtu sevim par galveno tematu, tas gan būtu par daudz paģērēts.”

Aplam būtu piedēvēt dzejniekam ciešanu apjūsmošanu vai vismaz samierinašanos ar tam. Visai viņa sapju dzejai ka vadmotīvs cauri vijas nemiers un apsūdzība pret to, ka dzīve nav tada, kadai tai vajadzētu būt, skan kaislīgas ilgas pēc laimes, kas izteiktos gan rūgtuma pilna zemteksta, gan neparprotami skaidros vardos: „ Ak, ka gribas laimīgam būt!” , „ Saplosītas sirdis ilgi vargst un nīkst. Pēc viena vienīga bezsapju acumirkļa tas tvīkst.”

Kļūda Poruka centienos sakas galvenokart tur, kur no sapņiem un ilgošanas japariet pie dzīves parveidošanas. Viņa doma bija: „ Kamēr cilvēks ienīdēs cilvēku Kamēr cilvēks melos un otru piemanīs, tikmēr nekada revolūcija neatnesīs svētības” 

Dabiski, ka arī talakais secinajums varēja būt tikai viens:

„Cilvēks cilvēkam paslepen uzkrīt,

Bērni macas no vecakiem ļaunu:

Posts un nelaime pasaulē paliek. ”

/ „ Zilizana sirdsdedze”/

Šai ziņa Poruka dzeja tiešam skan un vienmēr no jauna atkartojas pesimistiski motīvi, kas liecina par ta romantiķa būtību.

Ka otru romantisma parstavi var uzskatīt Karli Skalbi. „Jauneklis, Vidzemes augstienes ezera raudzīdamies, dzejoja par jūru, kuru viņš nemaz nebija redzējis. Alauksta ezers nemaz nav tik liels, bet sapņu sparni

rautin rauj projam kracoša jūra, pasaulē.”

Karlis Skalbe bija izveidojis pats savu ta saucamo „harmonisko pasaules skatījumu”. Dzejnieks nesaprata proletariata cīņas, viņam bija tuva Ļeva Tolstoja nepretošanas ļaunumam, tuvs arī panteisms.

Dzejnieks visur meklē un atrod cilvēka sirds skaistumu, gatavību ziedoties, visu piedot. Viņa idealiem dažreiz piemīt buržuaziska šaurība un aprobežotība.

Andrejs Upītis „Pasaules rakstniecības vēstures” ceturtaja sējuma rakstīja: „Skalbe nepieder pie dziļu ideju, socialu problēmu un izsmalcinatu eksperimenta formu maksliniekiem – viņš ir sapņu un teiku dzejnieks ar vienadu pamata jutoņu visos savos darbos. Romantiķis, kam vienīgais avots paša sirds, no ta viņš smeļ to pašu nemainīgo saturu, tomēr nepaliek sekls, ne apnicīgs, jo ikreiz liek tam atplaukt savada varavīksnes nospulga. Visīstakais un sirsnīgakais starp latviešu liriķiem – Skalbe labi apzina sava atlanta robežas, tapēc nemēģinas svešos laukos, bet uzticīgi paliek sava īpatna liriskas dzejas, īsa stastiņa, teiku un pasaku iejoma, kura tomēr radījis darbus, kas stadami latviešu rakstniecības vislielako rinda.”

Un trešais, kas nav pieskaitams latviešu dzejniekiem, bet neskatoties uz to, ir ģenials rakstnieks – Oskars Vailds. Angļu rakstnieks, kuram „ radušies neskaitami sekotaji visu Eiropas tautu literatūras”. O. Vailds ir izcils romantiķis, viņa darbos ienak arī simbolisms un pat misticisms. Tomēr literatūrkritiskajos rakstos viņš ar cieņu raksta ne tikai par šadas ievirzes dzejniekiem, bet augstu vērtējis arī realistu: O. Balzaka, Ļ.Tostoja, F. Dostojevska makslu. Rakstnieks ir oriģinals ar to, ka viņš izveidojis savdabīgu uzskatu sistēmu par makslu skaistumu un to sakaru ar dzīvi.

O. Vailda darbi nonak pretruna ar autora paša izstradatajam teorētiskajam atziņam par skaista un tikumiska attiecībam. Rakstnieks izteicis domas, ka skaistais ir paraks un nozīmīgaks pat par tikumisko, bet no viņa pasakam izkristalizējas atziņa par tikumisko vērtību nepieciešamību, par cilvēcisku attiecību nepieciešamību, par žēlsirdības un

labestības nepieciešamību cilvēku dzīvē. Īpaši spilgti tas redzams literarajas pasakas. Ka piemēru ar minēt Laimīga prinča attieksmi pret apkartējiem pasaka „Laimīgais princis”.

Kaut O. Vailds visur meklēja un cildinaja skaistumu, viņš tomēr nepalika akls pret dzīves postu, trūkumu un netaisnību.

Janis Poruks.

„Pērļu zvejnieks”.

„Poruku Janis ir rudens bērns. Dzimis viņš 13. oktobrī (1871.g.), bet tas ir laiks, kad Latvijas koki zaudējuši vasaras zaļumu, rotajas simtējadas lapu nokrasas. Ziemas tuvuma nojausma daba it ka steidzas vēl paradīt savu vēlīno krašņumu, kam jau pēc paris nedēļam jaiet boja. Tas ir skumjš daiļums”.

Jaņa Poruka dzīves gajums līdzinas viņa paša notēlota pērļu zvejnieka Anša Vairoga dzīvei. Ansis bija nolaidies pasaules bezgalīgajos dziļumos, lai sazvejotu sev tik daudz pērļu, ka varētu iegūt tiesības dzīvot cita pasaulē. Kapēc – cita? Tapēc, ka Ansis bija konstatējis: „Ar savam pērlēm es šaja pasaulē nevaru vietas nopirkt”.

Ar savas daiļrades labako daļu Poruks tiešam ieguvis tiesības dzīvot „cita pasaulē”, t.i., vēlako paaudžu atmiņa. Sava laika naudas rausēju sabiedrība Poruks nekadi neiederējas. Ta bija viņa dzīves traģika, taču ta apliecina rakstnieka humanista moralo dižumu.

J. Poruks savu rakstnieka gaitu uzsaka Jaunas stravas laika, pats palikdams diezgan tals gan šai progresīvas inteliģences kustībai, gan vēlak arī 1905. gada buržuaziski demokratiskajai revolūcijai.

Liels makslinieks būdams, Poruks sava daiļradē atspoguļojis vairakas ļoti būtiskas sava laikmeta dzīves iezīmes. Poruks labi pazina dzīvi un cilvēkus tiklab pilsēta, ka laukos, tiklab dzimtenē, ka arī arzemēs. Viņš dziļi nicinaja ekspluatatorus, neieredzēja buržuaziju, nīda varmacību, karjerismu, mietpilsoniskumu, konformismu, gara trulumu, verdziskumu. Taču vēsturiskuma, sevišķi vēsturiskas perspektīvas izjūtas Porukam trūka. Saskatīt realu izeju no šķiru sabiedrības nejēdzībam viņš arī nespēja. Sava pasaules uzskata pamatu pamatos Poruks palika idealists. Skatīt sabiedrības dzīvi vēsturiski, tas dialektiskas attīstības gaita nebija Poruka spēkos. Bet, samierinaties ar dzīves tumšo seju arī viņš nespēj. Kas atliek?

Atliek utopija, kvēls sapnis par atsevišķa cilvēka personības individualu attīstīšanu, pilnīgošanu, izkopšanu. Rakstnieks visu mūžu ilgojas ieraudzīt intelektuali attīstītas, garīgi bagatas, ētiski skaidras personības. Garīguma un cilvēcības ilgu spilgts izpaudums ir ta saukto „sirdsšķīsto ļaužu” notēlojums Poruka darbos. Zīmīgi, ka prototipus sava ideala cilvēka etalonmodelim rakstnieks nereti meklējis arī aizejoša patriarhala laikmeta cilvēkos.

Poruka savdabīgajos darbos var atrast lielas un nozīmīgas ētiskas un estētiskas vērtības, par spīti paša autora uzskatu vienpusīgumam un pretrunīgumam. Lasītajs skaidri nomana, ka garīgi bagatais, morali skaidrais, bet, pret netaisnību un varmacību neaizsargatais, iekšēji trauslais cilvēks ekspluatacijas iekartas apstakļos bez žēlastības tiek samīts vai nostumts mala.

„Miers, cik salds tu esi! Viņš spiež roku uz tavu muti, aizdara tev acis, un tev jaklusē. Klusē un tu nedari nevienam ļaunu! Klusē ka vakars, ka sudrabaina mēneša nakts, un tu būsi svēts, no ļaunas pasaules atšķirts! Esi tik sev, pašam, tas ir, klusē, sava paša dvēselē nogremdējoties! Tava dvēselē ir viss tas pats, ko tu pie citiem meklē. Kapēc tu uzbazies citiem? Topi ka nakts, aizslēgta, nesaprotama citiem, topi kluss!”

Klusa cīņa – raksturīgs gan Janim Porukam, gan viņa darba „Pērļu zvejnieks” varonim, Ansim Vairogam. Var teikt, cīņa notiek pašam ar sevi- ar savu iekšējo ES. Šī cīņa notika visu mūžu gan rakstniekam, gan jaunajam Vairogam. No ta nebija iespējams atbrīvoties: „kad ziemu bija uzsnidzis sniegs, tad zēniem bija īstas svētku dienas. Tad viņi devas arī pikoties. Lēnais un nopietnais Poruks piepeši iedegas un tika citu vadonis Tur muižas un pagasta vadoņa dēls piepeši bija ticis neticami drošs. Nezin, kur bija palicis viņa biklums un atturība. (..) Bet tad Poruks atkal nostajas blakus, nomaļus citiem zēniem, klausījas un vēroja. Viņš tika pasīvs novērotajs. Viņš negaja draiskulības, kur nebija neka aizraujoša. Klusu stavēt un nepiedalīties, novērot vai pat nogrimt sevī – ta bija parasta Poruka poza, no kuras viņš reti atmodas.” Var būt tapēc bija grūti atmest kluso novērošanu, sapņainību, ka tieši tur, sava pasaulē, kuras dēļ tika bieži nesaprasts, viņš pilnveidoja bezjēdzīgo būtisko. Poruks interesējas par vēsturi tieši tapēc, ka „tik tas, kas mūžībai paliek, ir mums ir mums jaapbrīno. ”

Mēģinajumi atbrīvoties no savas iekšējas pasaules bija tapēc , ka sabiedrība, kura iestiga realitates purva, bija aizmirsusi gaišo Sapņu pasauli.

Ka sev līdzīgo Janis Poruks bija izveidojis Anša Vairoga tēlu. Viņa dzīvē ar netrūka ne veiksmju, ne neveiksmju, ne laimes, ne nelaimes. Gan J. Porukam, gan viņa varonim bija stipra, dziļa mīlestība pret savu mati.

Savai matei Poruks ir veltījis daudzas lappuses. Un, kad jaunajam Vairogam nomira viņam līdzīgais cilvēks- mate, it ka zeme pazustu zem kajam, un sirdi sažņaudza sapju dzelzs roka, un „ Danču troksnis jaucas ar vaimanam, asaras pieplūst beidzot pūtošai vīna straumei, un viss tas aiztek mūžīga klusuma, kurš taļu, taļu sapņodams mūs gaida”

Netikai tuva cilvēka nave paveica savu. Daudz bij jacieš no apkartējiem. Buržuazistiskaja laika liela uzmanība tika pievērsta socialajam stavoklim. Izradījas , ka nauda un mīlestība – divas nešķiramas lietas. Savadak – nauda var iztikt bez jūtam. Piemēram, J.Poruks 1901.gada iestajas tirdzniecību zinatņu nodaļa. Šadu izvēli noteica līgavas Ernas Pētersones tuvinieku vēlme, lai jaunais radinieks kļūtu par „kartīgu pilsoni”. Tapēc bija jacenšas, lai izpatiktu līgavas ģimenei. Arī Anš Vairoga situacija ir līdzīga. Tik atšķirība ir ta, ka macīties, apgūt jaunas zinašanas gribēja viņš pats. Un iemesls tam – kļūt parakam par citu.

Gan J. Poruka, gan Vairoga intereses sakrīt. Galvenas no tam ir:

Mūzika:

Kad pie rakstnieka uz sievas vecaku majam „Lačiem” atbrauc Emīls Darziņš, abi kopa muzicē, daudz runa par veciem laikiem. Ilgi pirms ta, dzejnieka un rakstnieka interese par mūziku tiek ievērota, un viņa ka labs skolnieks tiek rekomendēts pilsētas teatra mūziķiem.

Arī Ansis savas lielas mīlestības dēļ pret mūziku centas muzicēt. Viņš bija liels Vagnera pikritējs. Pats atskaņoja fragmentus no mūziķa darbiem.

Macības:

Laika, kad J. Poruks ir Liezeres draudzes skolas skolnieks, tas iepazīst klasisko literatūru. Īpaši interesanta Porukam šķiet vēsture, visvairak sengrieķu. Viņš arī ir labs zīmētajs, matematiķis, nevienam neļauj teikt priekša, visu rēķinot pats.

Ansis Vairogs neatpaliek, jo mērķis, kura dēļ tika atstati vecaki un tēva maja, ir sasniegts. Mazaka neveiksme liekas nerisinama, jo tapat ka Poruks, Ansis Vairogs ir idealists. Katram solim jabūt perfektam, nevainojamam. „Kada Rīgas priekšpilsētas divstavu nama jumta istabiņa sēdēja, vakara krēslai metoties, Ansis Vairogs pie loga un raudzījas uz vientulīgo pagalmu. Viņš nebija nekad tik bēdīgs bijis ka šovakar. Eksamena uz prīmu tas bija cauri kritis: direktors viņam šodien pasludinaja, ka esot ticis uzņemts tercija. Lai gan daži no ģimnazistiem bija teikuši, ka ta esot lielu liela laime, ka viņš tercija uzņemts, tomēr Ansis neprata šīs laimes cienīt.”

Kaut arī Ansis Vairogs sevi kritizēja, tomēr tur, sava iekšēja pasaulē, viņš bija varonis, un visas bēdas nebija bēdas un visi darbi bija pa spēkam. Realaja pasaulē vajadzēja taisīt lielaku ieelpu, lai nenosmaktu grūtību dūmos. Bieži tas neizdevas, un beidzas ar depresiju, aizmiršanos. Realitate padarīja Jani Poruku vaju, un imunitates pret īstenību viņam nebija. Paradījas psihiski traucējumi. Slimība izvērsas vajašanas manija, apziņas aptumsuma. Slimības iemesli: parpūle revolūcijas dienu satraukumi.

Arī Ansis Vairogs saprata, ka viņam – sapņotajam nav vietas šai pasaulē. Viss, kam viņš ticēja, viss, ko viņš mīlēja, tika zaudēts.

Poruks Vairogs

Ticība par idealas

pasaules esamību.