Ventspils Augstskola

Ekonomikas un Parvaldības fakultate

Referats – tulkojums  parvaldības ētika

Sirdsapziņa

Satura radītajs.

Ievads. 3

Sirdsapziņa – termins, realitate un izcelsme. 4

Komentari. 10

Izmantota literatūra.  11

Ievads.

Sirdsapziņa ir tik vienkarša lieta, par kuru šķiet ka tik un ta jau neko jaunu mēs vairs neuzzinasim, jo kurš gan ar to nav saskaries un tada veida arī iepazinis, ko tad ta īstenība nozīmē un kas ta tada ir, bet ka izradas nav nemaz tik vienkarši arī ar tik pašsaprotamam lietam. Šis darbs pamata ir ka tulkojums[1], jo darba mērķis ir dot iespēju iepazīties ar šada veida idejam ikvienu interesentu, bet ta ka nedomaju, ka esmu pietiekošs specialists šinī jautajuma, tad nolēmu, ka mērķtiecīgak būtu, ja es vienkarši iztulkotu šī autora darbu un tad komentētu un šīs lietas strikti nodalītu, lai lasītajs pats varētu izdarīt savus secinajumus un iepazīties ar abiem viedokļiem. Piebildīšu, kaut arī tas manuprat ir pašsaprotami, ka komentēšu tikai tas vietas, kur mans viedoklis īsti nesaskan ar tulkota darba autora pausto. Līdz ar to šim darbam veidojas loģiska struktūra, kura sastav no divam daļam tulkojuma un komentara.

Vēl tikai pavisam neliels ievadīšanas pasakums, lai būtu varbūt vieglak lasīt šo materialu, proti, no dažiem avotiem definīcijas:

Sirdsapziņa – tikumiskas atbildības jūtas par savu rīcību attieksmē pret citiem cilvēkiem[2].

Sirdsapziņa - sirdsbalss, sirdsprats.

Afekts – ļoti spēcīgs īslaicīgs emocionals stavoklis; arkartīgs uzbudinajums, satraukums.

Tad nu saksim ar tulkojumu.

Sirdsapziņa – termins, realitate un izcelsme.

Jau visparēja izklasta par ētiku autors uzsvēra, cik fundamentala nozīme ir sirdsapziņai ka centralajam objektam gan macība par paražam un tradīcijam, gan macība par pareizu rīcību un vēlēšanos (Wollen)[5]. Un, ja tagad, ka jau vairakas reizes ir bijis apgalvots, vadīšana, ar ko saprotam personalvadību, cilvēku parvaldīšanu, kura ir neatraujami saistīta ar vadītaja personību un, ja šadi saprasta vadīšana vienmēr ir arī vadošas personas personības attīstības spoguļattēls, tad noteikti japasaka, ka personības veidošana ir ļoti cieši saistīta arī ar sirdsapziņas veidošanu – personības veidošana īstenība sakas ar sirdsapziņas veidošanu, kas kļūst par procesu, kurš ilgst visa mūža garuma un no kura nepalīdz atbrīvoties ne kapšana uz augšu pa hierarhijas kapnēm, ne tas, ka cilvēks kļūst vecaks. Personība nav dots lielums, bet gan uzdevums (, kuru jacenšas sasniegt)!

Autors jau vairakas reizes ir apgalvojis, ka ētika (ka tada) nepastav, bet, ka ir atsevišķi sistēmu uzmetumi. Ta piemēram, ētiku pilnīgi pamatoti var ņemt arī ka macību par cilvēku rīcības motivaciju un šeit paralēli daudziem citiem faktoriem, lai pamatotu (indivīda) rīcību, nozīmīgu lomu var spēlēt arī personīgie faktori. Ar personīgo motivaciju jasaprot ar paražam saistīto aspektu (rīcības) pamatojums balstoties uz sirdsapziņu un parliecību (Gesinnung). Abiem terminiem, kurus tik bieži izmanto ka ikdiena ta arī politiskaja un uzņēmējdarbības nozarēs, to darot visai neprecīzi un tada veida manipulējot ar šiem terminiem, ir nepieciešams kartīgs (dziļš) skaidrojums.

Jau no paša sakuma ir japasaka viena lieta, proti, ka mana sirdsapziņa ir tikai un vienīgi mana un nevar tik vērsta uz aru, tas ir mans īpašums un manai individualitatei nozīmīgi piederošs. Tadēļ spriedumi un nosodījumi var būt tikai pirmaja persona, tas nozīmē, ka tas attiecas tikai un vienīgi uz manis paša rīcību un saka man, ko man darīt, un izvērtē to, ko es esmu izdarījis. Pats par sevi saprotams, ka mana sirdsapziņa nevar spriest par to, ko kads cits dara vai ko kadam citam vajadzēja darīt – bet šeit nekavējoties arī paradas tads moments, ka (sabiedriskai) sirdsapziņas brīvībai (brīvai attiecība uz sabiedrību) tomēr piemīt sociala komponente, proti, citas personas lēmuma, kurš balstīts uz sirdsapziņu, pilnīgu akceptēšana, bez nekadiem “ja nu” vai “bet”, arī gadījumos, kad es to nesaprotu.

Vēl ir arī otra priekšnorade, kas jau ieskandina, pirmkart, cik liela mēra realo, praktisko “sirdsapziņu” īsti “specialisti” ir spējīgi izmantot ka perfektu alibi (aizsegu), lai rīkotos viennozīmīgi amorali, otrkart, cik ļoti ir nepieciešama termina sirdsapziņa “attīrīšana”, ņemot vēra ta daudzinašanas un cildinašanas empīrisko raksturu. Sirdsapziņas varda cilvēces vēstures gaita ir veiktas brutalakas un nicinajumu pelnījušas lietas: jamin tikai Svētas inkvizīcijas parstavjus, kas rīkojas sirdsapziņas vadīti, kad nežēlīgi spīdzinaja un sadedzinaja viņiem uzticīgos cilvēkus, vai neskaitamos ķēniņus, ķeizarus, vadoņus vai prezidentus, kas rīkojas sirdsapziņas varda, kad, sekojot savai varas karei un valdīšanas tieksmei, uzstajas un uzstaja par cilvēkus iznīcinošiem kariem. Arī it ka neizbēgamas ik darbadienas grūtības, sakot no uzņēmuma kaitīga klimata līdz pat degradējošai parcelšanai vai izraidīšanai, atrod alibi priekšnieku sirdsapziņas lēmumos. Kopuma, raugoties uz vēsturi un pastavošo apkartni un visu, kas ar to ir saistīts, var teikt, ka nekad vēl nav pastavējusi tik liela nežēlība vai bezemociju vienaldzība pret citiem vai arī pret sevi, ka to nevarētu racionalizēt un padarīt par sirdsapziņas bausli – no šī var secinat, cik spēcīgi un meistarīgi sirdsapziņa pieprasa sevis nomierinašanu, žēlošanu un nomierinašanu!

Katrs jau būs reiz piedzīvojis, ka kaut kas iekša viņu moka un nedod mieru, ja viņš apzinati ir izdarījis kadu netaisnību, aizvainojis kadu, izsmējis vai pazemojis. Šinī gadījuma sirdsapziņa uzstajas ka ļauna sirdsapziņa, ka vainas, kļūdas apziņa – ar šo sirdsapziņas veidu kļūst skaidrs, ka cilvēks ir savas pagatnes līdzzinatajs. Tradicionali šo sirdsapziņu sauc par “atskatošos” vai “sekojošo sirdsapziņu” (conscientia consequens), un par tadam dēvē tas rīcības (un izturēšanas), kuras mēs veicam vai esam paveikuši. Šadai sirdsapziņai nepieciešams maigums un žēlošana vai arī visa vēršana par labu, lai ta atkal kļūst par labu, nomierinatu sirdsapziņu un nevis paliek par permanentu apsūdzētaju – Kants šinī sakara runa par sirdsapziņu ka par “iekšējo tiesu”.

Iepriekš secinoša vai uz priekšu raugoša sirdsapziņa (conscienta antecedens) “saka” mums, pirms mēs pieņemam lēmumus, kads izturēšanas vai rīcības veids būtu morali pareizs. Ta, tatad ir vērsta uz nakotnes darbībam, brīdina un aptur lēmumu pieņemšanas spontanumu, tomēr vienlaicīgi arī pozitīvi noskaņo rīkoties (uz rīcību). Šinī sakara ir minams Sokrats, kas runa par kadu iekšēju balsi, par savu “dēmonu”, tatad par kaut ko dievišķu un dēmonisku; viņš drīzak mirtu, ta viņš uzstajas tiesas priekša, neka atteiktos no savas sabiedriskas filosofiskas un audzinošas darbības, jo attiecība uz šo lietu viņam ir vairak jaklausa Dievam, nevis cilvēkiem, un tadējadi, šinī gadījuma, viņš nevarot pakļauties valstij. Iepriekšsecinošo sirdsapziņu var uztvert ka instanci, kas iepriekš novērtē, vai kada rīcība ir pareiza vai nepareiza, vai kaut kas ir jadara vai nav jadara.

No augstak minētas diferencēšanas varam secinat sekojošo, proti, ka tika runats no vienas puses par balsi un no otras puses – par apziņu .

Modernaja filosofija sirdsapziņa vairs netiek uzskatīta par īpašu socializacijas izpausmi, ka to pamatoti pieņem psihoanalīze, balstoties uz savu sirdsapziņas rašanas ka “Par-Es” teoriju. Ta drīzak ir personalizacijas un individualizacijas izpausme. Ja Haidegera (Heidegger) sirdsapziņa ir esamības sauciens uz sevi, kas, atrodoties neīstenība, sauc uz esamību un īstenību, tad saskaņa ar Karlu Jaspersu (Karl Jaspers) ta nav Dieva balss, tomēr no tas izriet transcendence (kaut kas neaptverams, nesaprotams): sirdsapziņa mani uzruna kada balss, kas esmu es pats. Ta ir mūsu patiesa “es “ balss, kas mūs no vienas puses sauc atpakaļ mūsos pašos, no otras mudina mūs kļūt par tiem, kas mēs pēc iespējas esam – ir jaatceras mūsu personības veidošana (kļūsti tas, kas tu esi).

Tagad mēs saprotam arī to, ko autors, uzsakot runat par sirdsapziņas problēmu kompleksu, teica, proti, ka personības veidošana ir cieši saistīta ar sirdsapziņas izveidi – ta sakas ar sirdsapziņas veidošanu. Sirdsapziņa es distancējos no sevis – tik ilgi, kamēr es sevi apjēdzu nevis ka kaut ko gatavu, tikai tagad esošu un tikai tagad pastavošu, bet gan ka uzdevumu, kas sakuma ir jasastada, un tas notiek visas dzīves garuma.

Sirdsapziņa ka mūsu patiesa “es” balss un arī ka mūsu moralas pieredzes dzīvē, mūsu intereses par mums pašiem un mūsu integracijas izpausme ir tadējadi mūsu personības, ne tikai mūsu sapratnes reakcija, tai ir arī afektīva kvalitate, jo mēs izjūtam arī mūsu iekšējas piekrišanas, pareizuma un saskaņas sajūtu, ja mūsu rīcības, domas un emocijas ir radušas mūsu personības pieprasījuma rezultata. Tadējadi mūsu sirdsapziņa ir cieši saistīta ar mūsu dziļako būtību, ta mūs kaut kada veida padara par tiem, kas mēs esam; mēs ietekmējamies no tas, un nepastav nepieciešamība, lai mēs šo ietekmēšanas procesu apzinatos. Ērihs Fromms (Erich Fromm) nosauc to ļoti skaisti, proti, sirdsapziņa esot mūsu integritates sargs.

Sadzirdēt sirdsapziņas balsi un saprast tas valodu nav viegls uzdevums, jo vairums cilvēku šodien un šinī sabiedrība, ka arī kultūras vidē vairs neprot ieklausīties sevī (ta vieta viņi ir iemacījušies klausīties neskaitamas balsīs, kas nak no parlieku liela daudzo mēdiju piedavajuma), ka arī tadēļ, ka cilvēks vienkarši vairs nav spējīgs būt vienatnē ar sevi – bailes būt vienam viņš labak aizvieto ar stresa pilnu un trivialu sabiedrību un tadējadi viņš atsakas no iespējas parunaties ar sevi, satikt sevi, ieklausīties sevī. Līdz ar to viņš ignorē arī savu sirdsapziņu, sava ziņa viņš dzīvo otršķirīgu dzīvi, vairak vai mazak ļaujot visu noteikt arējiem un svešiem apstakļiem, – nevis apzinati dzīvojot un eksistējot pašam, brīvi un atbildīgi parņemot vērtības, kas nosaka viņa rīcību, un veicot uzdevumus, kas ir viņa pienakumos vai kas ir saistīti ar personam, kas viņu mīl, – ta neizpaužas personība, tada veida nekas netiek darīts moralas, uz vērtībam orientētas un nobriedušas personības attīstībai.

Autors uzskata, ka nekas tik ļoti nepalīdz personības izveidei ka spēja sadzirdēt sirdsapziņas balsi. Ta ir ne tikai sauciena vieta, kura ta aicina mūs uz kadu rīcību, bet gan ta vienlaicīgi ir arī sauciena saņemšanas, vieta , vieta, kur mēs apzinamies to, uz ko tiekam aicinati. Metaforiski formulējot (E. Lukas), ta ir ka tranzistors, kas uztver noteiktu frekvenču nedzirdamus viļņus un parvērš tos par dzirdamiem tiem, kas grib dzirdēt un kam tie ir jasadzird. Tas, ko ta saņem, ir “pats par sevi labais”, bezgalīga ētika, un tas, ko ta nodod talak, ir “pats par sevi labais priekš manis”, ka par to ir rakstījis Makss Šēlers (Max Scheler).

Augstak runaju par vienu no momentiem, par apziņu, kas jau slēpjas sirdsapziņas jēdziena un tas paradas arī latīniska varda Con-scientia saknē. Balstoties uz līdzšinējo sirdsapziņas sapratni no šīs iekšējas balss es saņemu informaciju par sevi, informaciju par manas dzīves veiksmēm un neveiksmēm; tomēr ta nav abstraktas domašanas apziņa, tai piemīt, ka jau teikts, afektīva kvalitate un ta drīzak atrodas iekšējas sajūtas, intuitīvas uztveres sfēra. Ja sirdsapziņa sniedz mums informaciju arī par mūsu dzīves mērķi, par mūsu personīgi individualo ceļu un par tiem principiem, ar kuru palīdzību mēs tos varam sasniegt, tad ceļam šī mērķa sasniegšanai ir jabūt tikai un vienīgi meditatīvam, vismaz ne tadam, kas pacieš moderna laikmeta steigu, virspusīgo izklaidību un nervozo stresu.

Viduslaiku sholastiķu filosofija, pēc manam domam, pamatoti izšķir starp Conscientia un Synteresis, kas veido visparīgo vērtību apziņu – ta sava ziņa ir dabisks cilvēka īpašums (Habitus naturalis), kas cilvēkam ir iedzimts un kas sniedz viņam spēju saskatīt vērtības. Tadējadi viņš var kaut ko novērtēt par vērtīgu un pareizu, viņš var gribēt labu. Conscientia šinī diferencēšana būtu jauztver ka situacijas sirdsapziņa, pamatojoties uz kuru ikdiena tiek pieņemti lēmumi, kurus ietekmē visparīga vērtību apziņa. Šī vērtību pamatapziņa, šī orientacija vērtības un to iesaistīšana tradicionalajas normas, kas pamata nav nekas cits ka iedzimtas, saglabatas, iesakņojušas vērtības, ir raksturīgas vadošai personībai – tagad sapratīs, ko autors domaja ar augstak minēto apgalvojumu par to, ka orientacija tradīcijas ir konstruktīvas sirdsapziņas izveides, ka arī iekšēja seismografa izveides un tradicionali vērtīga attīstības rezultats. Moralo vērtību, normu un principu iekšēja apziņa un apzinata un atbildīga šīs apziņas pielietošana veido ētikas spēju, vadītaja ētikas kompetenci.

Tomēr rodas jautajums – no kurienes rodas šīs vērtības, ja mēs izslēdzam iespēju, ka tas kopa ar personas esamību pieder cilvēkam ka attīstīties spējīgi pamatlielumi, un ja mēs apgalvojam, ka sirdsapziņa ka ”Dieva balss” nav nekada balss, kas nak no Bībeles, bet gan ta nak no cilvēka iekšējas būtības? Tas ir jautajums par sirdsapziņas rašanos, balstoties uz kuru psihoanalītiskajas skolas un arī socioloģija tika veidotas teorijas, kas pamata uzsver sirdsapziņas socialo izpausmi un sirdsapziņa saskata socialo normu parņemšanas formu.

Jaunakaja psihoanalīzē, piemēram Fromma sekotaji, paldies Dievam, tomēr sliecas uz sirdsapziņas dubulto funkciju, no vienas puses ta ir humana sirdsapziņa – labaks ir personīgas sirdsapziņas jēdziens – ka personīga balss, kas katra cilvēka runa ļoti individuali, un no otras puses ta ir autoritara sirdsapziņa ka arējas autoritates padarīšana par iekšēju. Pēdējais atbilst tam, ko Zigmunds Freids (Sigmund Freud) apraksta ka “Par-Es” – īstenība un par nožēlu vairums cilvēku sirdsapziņa piemīt šinī forma, un to var apzīmēt ka vairak vai mazak nekritisku sistēmisko normu parņemšanu (no vecakiem, skolas, valsts, sabiedrības, baznīcas utt.): Cilvēks ir heteronoms (viņu iespaido no arienes), viņš nav autonoms vai arī ir tikai ierobežoti autonoms – viņam ir konvencionala vai funkcionala sirdsapziņa.

Sekojot socioloģiski psiholoģiskai sirdsapziņas analīzei, cilvēkam sirdsapziņa izveidojas jau agra bērnība, un, proti, identificējot sevi ar savu vecaku Es, kura bērns (zīdainis) iepazīst saskarsmi ar pasauli un ar “Par-Es”(Freids) ka sabiedrisko normu nesēju. Bērns parņem vecaku “instanci” ar tas personīgo autoritates prasību un ar visam tai piederošajam vērtībam, vērtējumiem un normam, baušļiem un aizliegumiem, kas ir viņa piemērs un vadmotīvs, viņš to parņem sevī iekša, piesavinas, un tas bērna “Es” pievieno parsvara parak spēcīgu “Par – Es”, no ka var rasties konflikti, kas nereti noved pie kļūdam, nervu stresiem, atstumšanas ka aizsardzības izturēšanas.

Katra gadījuma bērns iepazīst “Par-Es” ka iekšēju kontrolinstanci, kurai viņam ir japakļaujas un no kuras viņš var vēl mazak aizbēgt, ka no arējas autoritates, jo nejūtas jau atbildīgs pret kaut ko vai kadu, kas atrodas arpusē, bet gan pret kaut ko, kas ir paša iekša, pret sirdsapziņu ka pret iekša izveidotas autoritates balsi – šadu sirdsapziņu varētu nosaukt par iekšējas tiesas sirdsapziņu (Kants), kura rodas vainas apziņa un bailes, ja parņemtajam normu kodeksam neatbilst baušļi un aizliegumi.

Sirdsapziņas izveidošana ka drošības un regulēšanas organs piemērotai uzvedībai var attīstīties normali, ja vēcaku – bērnu attiecības valda sakotnēja uzticēšanas un ja ģimenē valda pastavīga mīlestība. Parasti gan tomēr bērna pieredzē atstaj iespaidu bezpalīdzīga atstumšana un bailes no atšķiršanas un atstašanas, kas ir par iemeslu sirdsapziņas bailēm ka bailēm no “izslēgšanas no bara” (Freids) un sliktai sirdsapziņai ka bailēm no “Par-Es” instances soda un dusmam.

Autoritara sirdsapziņa var tikt iepazīta ka nežēlīga un visu zinoša, tomēr arī ka pastavīgi sodoša instance, kuras stiprakais un briesmīgakais ierocis atrodas vainas apziņa. Jo autoritaraku audzinašanu bērns ir ieguvis, jo biežak bērna griba ir lauzta, jo atrak tiek pastiprinati sirdsapziņas baiļu simptomi, kas ved pie patoloģiskam paradībam, kas izpaužas cilvēka mētašana starp no vienas parmērīgu vainas apziņu un no otras puses neskaitamam aizliegtam vēlmēm, ka viņš izsmeļ sevi, klausot piespiedu neirozes skrupulozo sirdsapziņu.

Katra gadījuma ir nopietni jaskatas uz briesmam (risku), kas var rasties, audzinoši ietekmējot bērna sirdsapziņas izveidi un novērst tas sirdsapziņas iezīmes, kas nav konstruktīvas, bet gan virza uz stingru, tikai uz aizliegumiem orientētu – vai arī uz šauru, uz kadas vienas normas piespiedu izpildīšanu, piemēram šķīstības, – vai arī uz parak stūrgalvīgas sirdsapziņas izveidi.

Pēdējais piemērs rada par traģisku apzīmējamu bērna atkarīgu no viņa autoritaras personas – vēlak ta var būt atkarība no laulata drauga, no partijas, šefa, valsts aparata, baznīcas. Ta bērns dzīvo pastavīgas bailēs tikt sodītam, nepievēršot viņam uzmanību: Es esmu paklausīgs – tikai tad un tapēc es patīku; es nepaklausu – tad esmu nopelnījis sodu un mīlestības atņemšanu, tas vairs netiek akceptēts. (Saistība ar vadītaja socialas kompetences iztirzajumu jasaka, ka tieši šinī audzinašanas brīdī tiek pieļautas lielas kļūdas, kas aprok elementaro cilvēka pamatsajūtu, viņa pašvērtības sajūtu un īstenība neļauj tai rasties un ieprogrammē pardomu pilnu domašanu par paveikto: es kaut ko paveicu – tapēc tieku akceptēts, tapēc es sevi varu pieņemt.)

Dzīvot ar stingu “Par Es” nozīmē pastavīgi būt atkarīgam no identifikacijas attiecībam. Šadi cilvēki ļoti ietekmējas no apkartējas vides, viņi neuzdrīkstēsies paši pieņemt lēmumus, nepavisam ne tadus, kas nostada viņus pretruna ar viņu autoritaram personam un kuru cena ir viņu mīlestības, simpatijas vai cieņas zaudēšana. Viņi ir nepatstavīgi un viņus vienmēr ir javada, viņiem īstenība ir nepieciešama tradicionala aizbildniecība. Attiecības ar savam autoritatēm viņi ir nepilngadīgi piekritēji (“Ja teicēji”), pretīgi oportūnisti. Bērnība iegūta beznoteikumu pakļaušanas kadai autoritatei signalizē par personīgas cieņas trūkumu, un šadus cilvēkus ir viegli novirzīt no mērķa, parvērst par līdzekli, viņi ir nekritiski kadas virsvaras instrumenti, vai ta būtu kada valsts ideoloģija vai institucionalizēta konfesijas draudze (Baznīca) – tas nav nemaz tik rets patoloģiskas sirdsapziņas deģeneracijas (izvirzīšanas) gadījums ka ekleziongēna (kristīgas baznīcas macības) neiroze, kas izpaužas parspīlēta vainas un paradu bailēs attiecība uz neskaitamajam baznīcas instanču normam, baušļiem un sankcijam un ka beznoteikumu paklausība un kalpošana iestadei ( attiecība uz šo var izlasīt Eižena Drevermana (Eugen Drewermann) “Kleriker”).

Šada sirdsapziņa ka stūrgalvīgs “Par Es” ir funkcionala sirdsapziņa, kas liek kadai personai nekritiski un bez atbildīgas parbaudes īstenot sistēmas intereses – ta ir ideoloģiska sirdsapziņa, kas uzstajas funkcionalas sirdsapziņas veidola, pie kam personīga atbildība un personīgais cilvēciskais iespaids par situaciju tiek noklusinati par labu pakļautībai kadai politiskai vai reliģiskai, vai ekonomiskai instancei.

Domaju, saistība ar šo sirdsapziņu kļūst “saprotamas” visas tas neģēlības cilvēces vēsturē, kas tikušas īstenotas it ka sirdsapziņas varda, - ta ir pavēļu īstenošana, klausīšana pavēlēm, kas ļauj šaut uz cilvēkiem, ka likums pavēl! Par sistēmu aģentiem – un to ir daudz vadītaju vidū – autors sauc tadus interešu īstenotajus, kurus pastavīgi vada sistēma un sistēmas intereses un mērķi. Sistēmu aģenti ir parņēmuši kadas sistēmas normas un vērtības, kas ir ka viņu “Par Es” kolektīva persona un neapstrīdama autoritate, un tadējadi psihiski padarījuši tas par savam tik spēcīgi, ka vairs nepamana svešo orientaciju. Viņi īsteno savas personīgas intereses, orientaciju, vajadzības, emocijas kolektivizētas dzīves pasaules procesa ta, ka vienlaicīgi viņi dzīvo otršķirīgu dzīvi, to neapzinoties.

Sirdsapziņas audzinašana būtu jaapdoma parsvara brieduma fazēs, kad janoarda tēva tēla virsvadība un augošajam jaatbrīvo ceļš uz patstavību un spēju kritizēt. Ir jamaca diskutēt ar sirdsapziņu, ar tam sfēram, kas, balstoties uz vairak vai mazak autoritaru svarīgo personu ietekmi uz bērna piedzīvojumu pasauli, ir radījušas, izveidojušas un raksturojušas “Par Es”. Aizstajot infantilo sirdsapziņu ar personīgo, ir jamaca parvarēt sirdsapziņas konfliktus, bez ta dzīvē nevar iztikt, tie varētu būt, piemēram, konflikti starp personīgo (seksualo) dzīvi un sabiedriskajam normam vai konflikti starp patērētaju prasībam un godīgumu.

Ētiska kompetence - to ir vērts atkartot – konstruktīvas sirdsapziņas izveides rezultats. Ko tas nozīmē?

Ja tradicionala vai personīga (pēc Fromma: humanistiska) sirdsapziņa, izņemot autoritaru, funkcionalu, konvencionalu “Par Es” sirdsapziņu – pieprasa orientaciju uz paša parņemtam vadošam vērtībam, kas var būt pretruna ar tam, kas ir parņemtas no “Par ES” sistēmas vērtībam (vecaki, ģimene, skola, baznīca), tad tadu sirdsapziņas izveidi varētu nosaukt par konstruktīvu, kas augošai personai droši sniedz informaciju par vadošam normam, tatad, nebaidoties no soda un bez vainas apziņas, saskatot šinīs normas ko vērtīgu un nepieciešamu. Ētika uzrodas jau agra audzinašanas stadija tad, kad ta noder vērtību apziņas pamodinašanai – ētiska rīcība tiek īstenota ētiskas vērtības, un cilvēks, kurš macas atpazīt ētiskas vērtības un cenšas tas īstenot, ir vērtības saskatošs cilvēks. Autors uzskata, ka pareiza apiešanas ar vērtībam nozīmē arī pareizu (un arī atvieglotu) normu pielietošanu, jo – to ir vērts atkartot – normas ir drošas, saglabatas un iesakņojušas vērtības.

Iepriekš minētais infantilas sirdsapziņas dzēšanas (jeb aizstašanas) process ar personīgo sirdsapziņu – dažiem tas vispar nekad nenotiek, citiem tas ir uzdevums dzīves garuma – vienmēr norisinasies ka konfliktiem bagata un sapīgam diskusijam pavadīta cīņa par atbrīvošanos no un par kritisku visa “Par Es” kodeksa uztveri. Ta varēs būt arī cīņa par jaunu un brīvi izvēlētu un personīgi atbildētu vērtību priekšstatu un agrakas ar normam saistīto vecaku, skolas sabiedrības un baznīcas instanču vērtību pasaules akceptēšanu. Tikai no bailēm brīvs vērtību un normu piedavajums, tikai bezbailīga informacija par normam un vērtībam ļauj fiziski veselam cilvēkam atrast ceļu uz personīgo sirdsapziņu, jo tas ir iespējams tikai no bailēm brīva atmosfēra un, ja izdodas kritiski diskutēt ar bērnība un jaunība uzzinatam un parņemtam sirdsapziņas sfēram un arī atbrīvoties no arējas ietekmes, piemēram, ar kadas institucionalizētas baznīcas vērtējumu palīdzību, tad ta sirdsapziņu saista ar it ka dievišķam, uz pozitīvo virzītam, jurisdikcija (grēksūdzes praksē) reglamentētam normam, no kurienes izriet parkapumu un pretēju rīcību gadījumos (pretapaugļošanas līdzekļi, aborts) pastavīga vainas sajūta.

Vadītaja ētiska izturēšanas būs jaatpazīst konstruktīvas sirdsapziņas izveides augļos. Tas nozīmē, individualas personīgas sirdsapziņas attīstība ļauj ieraudzīt savu vērtību apziņu, vērtību sajūtu, uzskatu, kas iegūts no vērtību atpazīšanas un parņemšanas, ka sava veida pieraduma izturēšanos, balstoties uz kuru tad arī tiek pieņemti lēmumi dažadas situacijas. Ja mēs augstak rakstītaja tikumu uztvēram ka virzību pareizai rīcībai, tad tagad mēs vara definēt uzskatu ka pamata gribas virzīšanu un konstanti pastavīgu rīcību, kas ir mūsu izturēšanas un darbību pamata. Ja šis uzskats principa ir ētiski orientēts un balstīts uz to, ko mēs nosaucam par paradumiem, tad vadītajs nevarēs kļūt par sistēmu aģentu ar tīri funkcionalu sirdsapziņu, kas nekritiski iesaistas kadas sistēmas sistēmai tipiskas darbības, vai ta būtu valde, vai uzraudzības padome, vai iestade vai kada cita komanda vai komisija.

Konstruktīvas sirdsapziņas izveide bez šaubam ir būtisks faktors vadītaja ētikas spēju izveidē. Pirms autors pariet pie nakoša, autors uzskata par svarīgu, vēlreiz vismaz visparīgi noteikt to, kas ir sirdsapziņa: saskaņa autora pētījumiem ar sirdsapziņu var apzīmēt:

subjektīvo laba un ļauna apziņu, savas rīcības un izturēšanas vai neizdarības tradicionalas vērtību pazīšanu ka iedzimto visparīgo vērtību apziņu;

to psihisko instanci, kura ir iesakņojušas cilvēka rīcību vadošas vērtības, ta ir skaidra vērtību un normu apzinašanas (synteresis) un pēc R. Leja (R. Lay) – vienlaicīgi ta ir parveides instance, kas ētiskas normas pielieto praktiskas situacijas, parbaudot situaciju prasību raksturu un izvērtē situacijas pieprasīto rīcību vai neizdarību moralo vai tradicionalo kvalitati.

Sirdsapziņa ir mūsu patiesa Es balss, ta ir mūsu personības reakcija, un tadējadi sirdsapziņas izveide ir arī mūsu personības attīstības mēraukla un otradi.

Komentari.

Teikšu, ak ir visai grūti kaut ko teikt par augstak rakstīto tulkojumu, jo tas ir visai sapiņķerēts un grūti uztverams – vacu skolas gara. Plaši ir pazīstami vacieši ar savam sarežģītajam teikumu konstrukcijam, bet filosofija tas izpaužas vēl spilgtak. Savukart vienkarši uztveramajas lietas bija grūti saskatīt kadus jautajumus, kur gribētos iebilst. Uz mirkli samulsumu un apjukumu radīja tas, kad izlasīju, ka sirdsapziņa ir iedzimta, bet tad to visu parlasot sapratu, ka runa ir par viduslaikiem un to, ka šeit varētu būt runa par priekšnosacījumiem tam, lai sirdsapziņa varētu attīstīties un veidoties, bet tas jau ir cits jautajums. Tomēr neskatoties uz visu iepriekšteikto ir viens jautajums, kur es ka parvaldības nodaļas students tomēr atļaušos uzreiz nepiekrist un varbūt paradīt šo jautajumu arī no otras puses.

Tatad, runa ir par sistēmas aģentiem ka tos nosauca Berhards Grimms. Viņš saka, ka cilvēki bieži mēdz aizrauties ar darbu un personificē sevi ar šo uzņēmumu vai amatu, kas izpaužas ta, ka viņi jau jauc savas intereses ar uzņēmuma interesēm. Tomēr, šeit ir kada nianse, kas šo izteikumu un apstakļus maina pēc būtības. Tas ir ta, ka jebkurš vadītajs ir saistīts ar to vietu, kur viņš strada un pirmkart jau viņa ieņemamais amats ir apdraudēts vai pareizak sakot kļūst apdraudēts, ja viņš nerūpējas par savu uzņēmumu vai pienakumiem, jo, ja viņš nav īpašnieks, tad viņu atlaidīs no darba, bet ja viņš ir īpašnieks, tad viņš bankrotēs un atkal būs bēdīga situacija. Pie tam, ja darbu zaudē tadēļ, ka savus pienakumus veic slikti vai pavirši, tad arī nav viegli atrast citu darbu. Tie ir tīri finansiala rakstura apsvērumi, kas liek vadītajam veikt savus pienakumus ļoti cītīgi un rūpēties par uzņēmumu un ta interesēm ka par sevis  paša interesēm. Es pat gribētu teikt kaut ko vairak – šie cilvēki nav identificējušies ar savu darba vietu un tadēļ nespēj nošķirt savas intereses no uzņēmuma interesēm, tieši otradi, viņu intereses sakrīt pilnīgi perfekti, jo, ja uzņēmumam ir labak tad arī ta darbiniekam ir labaka situacija kaut vai tikai no ta viedokļa, ka viņam ir lielak stabilitate un tas nav maz.

Šeit it ka varētu jau likt arī punktu, bet manuprat šeit ir vēl viens tads knifiņš, ja ta drīkst izteikties, kuru šeit būtu jaņem vēra. Proti, šie ta saukti sistēmas aģenti noteikti, ka biežak būs sastopami, augstakajos vadības līmeņos un nevis zemakajos. Kapēc? Tas tadēļ, ka šiem cilvēkiem ir nevis tikai šis faktors, ka viņi ir atbildīgi sava priekša no šī jau aplūkota finansiala viedokļa, bet tie vēl ir saistīti ar uzņēmumu tanī ziņa, ka viņiem ir pakļauts personals un viņi zina, ka, ja viņi slikti stradas un nerūpēsies par šī uzņēmuma interesēm, tad stavoklis tanī pasliktinasies un viena no pirmajam lietam, kas ir novērojama, ir ta, ka tiek meklētas izmaksas, kuras varētu samazinat un tas parasti atrod darbinieku algas, kur atlaižot darbiniekus var samazinat izmaksas. Bet, lai cik dīvaini vai neticami tas arī neizklausītos, vadītajiem nepatīk atlaist savus darbiniekus. Tur ir jasaskaras ar negatīvam emocijam un tas ir tas no ka indivīds sevi cenšas pasargat. Turpinot šo aizsakto tēmu par personalu un darbinieku atlaišanu, gribētos piebilst, ka tas viedoklis, kas rodas skatoties uz to, ka vadītaji atlaiž darbiniekus vieglu roku tikko ir problēmas un viņiem nav nekadi ētiski apsvērumi par to, ka tiem cilvēkiem majas ir bērni un ka tos būs jabaro un darbu ir grūti. Bet vai kads arī padoma par to, ka šiem cilvēkiem ir jaatbild par tiem cilvēkiem, kuri paliek pie viņiem stradat, ka viņiem jadoma, lai labak atlaižot vienu cilvēku var paglabt varbūt desmit no ta, ka viņi paliek bez darba?! Cik bieži tas tiek pateikts, cik bieži viņus kads atbalsta šajos grūtajos, es pat teiktu izšķirošajos momentos, kad ir japieņem lēmumi? Viņi taču ar šiem lēmumiem ir izcīnījuši to, ka palikuši cilvēki varēs turpinat savu darbu. Jo vai būtu ētiski ļaut dažu indivīdu dēļ atstat bez līdzekļiem tik daudz citus? Smags jautajums.

Tagad gan varbūt arī īsuma viss, ko vēlējos pateikt sakara ar šo tulkojumu. Vienīgi gribas vēl teikt, ka tas bija diezgan interesanti iepazīties ar Berharda Grimma domu gajienu.

Izmantota literatūra.

Berhard A. Grimm, Ethik des Fürens, Ausburga, tipografija “Edition seminar“

Latviešu valodas vardnīca, Rīga, tipografija “Avots”,  1998.g.

Grīnberga u.c., Sinonīmu vardnīca, Rīga, tipografija