Nervu sistēmas aktivitate

Nervu sistēmas aktivitate.

Dažos pētījumos, ka galveno nervu sistēmas īpašību, pēta smadzeņu darbības aktivitati. I.M. Palejs uzskata aktivitati par pamatu raksturojušo iezīmi, kas atrodas nervu sistēmas hearhijas pamata. Aktivitati nosaka darbības enerģētiskais līmenis organisma smadzenēs un nervu procesu organizacija.

E.P.Iļins uzskata, ka aktivizacijas izejošo līmeni nosaka pēc atšķirībam nervu sistēmas stiprumu.

Aktivizacija fizioloģiskaja miera stavoklī ir augstaka personam ar vaju nervu sistēmu. Tas nosaka viņu lielu jūtīgumu un vajo izturību.

Aktivizacija saistas ar balansu, uzbudinajuma līdzsvarotību un traucējumiem.

Aktivitate tiek noteikta, ka kopējais enerģētiskais smadzeņu raksturojums, kopīgais enerģētiskais faktors, kas nosaka vienadu uzvedību psihofizioloģiskajos izmēģinajumos.

Aktivitati uzskata par īpašību, kas ir pamata spēkam un nervu sistēmas dinamiskuma un kustīguma.

Lai noteiktu aktivitates vērtējumu izmanto metodes, kas aizskar dažadus individualistu un fizioloģisko sistēmu līmeņus. Visbiežak aktivitati novērtē caur a – ritma parametriem: biežums, amplitūda, indekss, enerģija. Ir konstatēts a – ritma biežuma variacijas pieres un pakauša daļas. Šie fakti tiek konstatēti ka pieradījums kopējam neirofizioloģiskam faktoram. Attiecīgi par a – ritma biežuma.

Priekš mazak aktīviem raksturīgs lielaks biežums un summara enerģija a – ritma, kas tiek interpretēts ka sinkrētas zemgarozas sistēmas radītajs.

Augsti aktīviem ir raksturīga izteikta Z efekta saskaņa, pie ritmu uzspiešanas reakcijas. Aktivitates novērtējuma tika izmantota amplitūdas, kuru izsauc ‘verteks – potenciala”. Kurš pēc nervu sistēmas  Rusīnova ir nespecifiskas aktivizacijas reaktīvais radītajs. Tapat vēl tiek izmantotas arī citas metodes, ka arī piemēram, latentie periodi kustīgas reakcijas uz dažadam skaņas intensivitatēm; vajas gaismas nodzēšanas ilgums noteikta refleksa u.c.

Rusalova pētījuma neizdevas izvirzīt visu smadzeņu a – aktivitates faktoru, sadalījas biežuma un amplitūdu parametri, kuri izdalas pa daudz spēcīgakiem faktoriem. Sakara ar to autore norada, ka mēģinajums izprast smadzeņu aktivitates līmeni tikai pēc

a – aktivitates faktora ir diezgan strīdīgs, par cik biežuma amplitūda EEK un, sekojoši, smadzeņu aktivitate tiek noteikta pēc patstavīgiem faktoriem. Tada veida jautajums par to, vai aktivitate ir smadzeņu kopēja vai parciala īpašība, paliek atklats. Pietrūkst pētījumu, kas pieradītu viena vienīga faktora eksistenci, kas apvieno EEK veģetatīvos un citus aktivitates radītajus. Aktivitates parametri, attiecas dažadiem fizioloģiskam sistēmam, savstarpēji vaji variē un nevar viena otru nomainīt aktivizacijas vērtēšana. Atzīmējas augsta individuala un situatīva specifiska aktivitates reakcija. Ar to arī atbilst Routtenberga pētījumi, izdalītas divas attiecīgi neatkarīgi aktivizējošas  sistēmas: retikulara un limbistiska. Tada veida esošie faktori neļauj aktivitati uzskatīt par vienu norobežotu nervu darbības faktoru. Visticamak šaja jēdziena ir apvienotas vairaku dažadu nervu sistēmu raksturojošas īpašības.

Vairakos darbos ir pētītas aktivitates psiholoģiskas varietates, taja skaita saite ar atmiņu. Izmantojot, ka aktivitati raksturojošus radītajus, metodikas summaro enerģiju. 

a -ritmu indekss  sadarbību. Dažadus materialus ( bildes uz kuram attēloti priekšmeti ) pētamie atceras ar mazaku a – ritmu biežumu, t.i. mazak aktivizētie. E.A. Golubeva uzskata, ka vairak izteikta aktivizacija dažos gadījumos ir pateicīgaka priekš tonizējoša uzbudinajuma saglabašanai ir nepieciešama runu izraisošam afirentacijam, kas ir noteikums atmiņas formēšanai, īpaši verbalai.

Golubeva un Rožģestvenskaja, Pasinkova un līdzautori atrada pozitīvu aktivitates variēšanu, kas ir vērtējama pēc biežam harmoniski izteiktam sastadītam reakcijam, apgūstot dziestošu gaismu, a – ritma biežuma un potenciala izsauktajam amplitūdam, ar produktivitati spēju iegaumēt un neiegaumēt, un atri apgūt. Tapat aktivitate variē ar psihisko aktivitati un skolnieku spēju apgūt macību vielu.

Rusalova darbi ir rezultatīvi mēģinajumi atrast kopīgas nervu sistēmas īpašības. Pamatojoties uz funkcionalo un smadzeņu bloku izpēti, nepieminot to raksturojumu, aprioriem nervu darbības uzdevumu īpašībam.

Tada pieeja ļauj precīzak izpētīt pētamo objektu, ierobežojot to ar neirofizioloģisku līmeni; tas ļauj būtiski pietuvoties nervu sistēmas īpašību problēmu atrisinajumam.