Nervu sistēmas īpašības

Nervu sistēmas īpašības

Viena no psihodiagnostikas sarežģītakajam problēmam ir cilvēka nervu sistēmas īpašību problēma.

Šo problēmu aizsaka J.P. Pavlovs ar pētījumiem par suņu nosacīti – reflektoro darbību. Pamatojoties uz viņu un viņa skolnieku pētījumiem, tika izdalīts uzbudinajuma un bremzēšanas procesu spēks, līdzsvarotība un kustīgums. Taču nervu procesa īpašību teorija netika līdz galam izstradata J.P. Pavlova dzīves laika. Daudzus jautajumus viņš tikai aizsaka .

J.P. Pavlova pētījumus turpinaja B.M. Teplovs, kurš uztvēra nervu sistēmas īpašības ka iedzimtas īpatnības, kuras ietekmē veidojas dzīvnieku uzvedības individualo īpašību formēšanas, ka arī dažu individualo spēju un rakstura īpašību formēšanos cilvēkiem.

B.M. Teplovs (1963) uzskatīja, ka:

nervu sistēmas īpašības ir saistītas ar dinamiskam formalas uzvedības īpatnībam;

lai diagnosticētu katru nervu sistēmas īpašību jaizmanto nevis viena, bet vairakas metodikas;

īpašība janovērtē ka korelējošu izpausmju komplekss;

jaatsakas no vērtējošas attieksmes pret īpašībam.

B.D. Ņebiļiciks (1966) uzskata, ka:

lai pētītu nervu sistēmas īpašības, jaizmanto matematiski – statistiskas metodes un korelacionara un faktoru analīze;

jaorientējas uz eksperimentali objektīviem radītajiem. Nepietiek ar anamnētiskiem datiem, lai izpētītu nervu sistēmas īpašības.

Metodikas nervu sistēmas īpašību mērīšanai un izpētei ir darbību un operaciju dinamisko raksturojumu izpēte, kuri saucas ar bremzēšanas un uzbudinajuma procesiem, piemēram nervu sistēmas spēks tiek mērīts pēc reakcijas laika izmaiņam palielinot stimulu intensivitati.

Uzvedības un dalības analīze pēc funkcionalo sistēmu teorijas (P.K. Anohins, 1980) un priekšstatiem par smadzeņu funkcionalajiem blokiem (A.R. Lurija, 1973) palīdz saprast parcialitates fenomenu, kurš atšķiras nervu sistēmas īpašību diagnozēs, kuras iegūst izmeklējot dažadus analizatorus un efektus. Katrs metodiskais veids formulē savdabīgu funkcionalo sistēmu vai funkcionalo sistēmu kompleksu, kuri dažadi pieslēdzas funkcionalajiem smadzeņu laukiem. Metodikas pētījumu dinamika katru reizi atspoguļos savdabīgu pieslēgšanos kompleksa blokiem smadzeņu zonas, ka arī to sadarbību, pie tam šo dinamiku nevar attiecinat uz anatomisko analizatora centru, bet gan uz visu funkcionalo sistēmu. Funkcionalas sistēmas liela varietate nodrošina augstu cilvēka adaptaciju dažados apkartējas vides apstakļos. No ta izriet, ka vienada dinamika dažadas funkcionalas sistēmas nav iespējama, līdz ar to pierada, ka pilnīgi iespējamas un pieradamas paradības. Šadi jau secinaja B.M. Teplovs (1961).

Parcialitate apšaubīja nervu sistēmas īpašību statusu ka apkopojošu, stabilu īpatnību neirodinamika, kas atrodas psihodinamisku īpašību (temperamenta) pamata. Ka reakcija uz to sekoja kopēju nervu sistēmas īpašību meklēšana, kuras atšķirība ko parcialitates atspoguļotu kopējas nespecifiskas dinamiskas īpašības smadzeņu darbība. Ņebeļiciks atzīmē, ka kopējas īpatnības veidojas ka anticentralas rievas īpašības, kas ir organisma fizioloģiskie un psihiskie regulatori. 1968.g. Ņebeļiciks uzskata anticentralo regulējošo sistēmu par nespecifisku, atzīstot arī morfoloģisko substratu nozīmi kopēja nervu sistēmas īpašību sistēma.

Elektrofizioloģisko radījumu analīze ļava izdalīt kopa ar reģionaliem smadzeņu faktoriem bioelektrisko aktivitati, kura liela mēra atbilst priekšstatam par kopējam nervu sistēmas īpašībam.

Nervu sistēmas spēks.

Uzbudinajuma un bremzēšanas spēku atklaja I.P. Pavlovs pētot nosacījuma refleksu darbību suņiem. Sakotnējais pamats tipoloģiskaja klasifikacija tika likts uz nervu procesu stabilitati. Suņus dalīja pēc 3 tipiem: uzbudinamie, bremzētie un centralie. Uzbudinamie un bremzētie tipi atšķīras pēc pozitīvu un bremzētu refleksu paradīšanas atruma apmacība. Vēlak Pavlovs saka izskatīt stabilitati ka nervu procesu spēka stabilitati, saprotot to ka nervu šūnu izturību, darbīgumu.

Cilvēka nervu sistēmas spēku pētīja B.M. Teplovs, V.D. Ņebeļicins, ka arī viņu skolnieki. Teplovs noradīja uz nervu sistēmas spēka simptomu virkni, attieksmē pret uzbudinajumu, taja ietilpst sekojošas paradības:

nervu šūnu darbīguma robeža;

uzbudinajuma procesa koncentrēšanas īpatnības;

pretošanas pret bremzējošu darbību pie blakus iedarbībam;

absolūts jūtīgums.

Induktīva metodika pamatojas uz pazīstama likuma pēc J.P. Pavlova – pie vaja kairinajuma notiek iradiacija, pie vidēja – koncentrēšanas, pie ļoti spēcīga – atkal iradiacija. Kairinajuma iradiacija un koncentracija tiek pētīta pēc papildus stravas, gaismas avota ietekmes. Nervu sistēmas spēku vērtē pēc iradiacijas sliekšņa lieluma, tadas intensivitates papildus avota, kura rezultata notiek iradikala uzbudinamība ar paaugstinatu jūtīgumu.

Lai novērtētu nervu sistēmas spēku izmanto arī metodikas, kas ņem vēra bremzēšanas darbības pie blakus kairinatajiem – taustes un dzirdes jūtīguma. Salīdzinot taustes jūtīguma sliekšņus klusuma un pie klauvējumiem ar metronomu vai dzirdes sliekšņus tumsa vai pie pulsējošas gaismas. Vajai nervu sistēmai raksturīga paaugstinata bremzēšana, kas izpaužas pazeminata jūtīguma vai darbība pie darbībam, kas novērš uzmanību no kairinajuma.

Daudzas metodes balstītas uz “spēka likumu”, saskaņa ar kuru intensīvaks risinajums izsauc lielaku atbildes reakciju. Spēka likums raksturīgs personam ar spēcīgu nervu sistēmu.

Izskatot nervu sistēmas psiholoģiska spēka – vajuma izpaušanas veidus, B.M. Teplovs (1963) izvirzīja arī citus principialus paņēmienus, kuriem piemīt visparīgas zinašanas psihodiagnostikas jautajumu risinašana: nervu sistēmas vajumam piemīt gan pozitīvas (augsta jūtība), gan negatīvas (maza noturība) puses; tas arī attiecas uz pretējo – nervu sistēmas spēku. Katra nervu sistēmas īpašība pēc Teplova domam ir dialektiska sakarību pretējība no dzīves vērtību izpausmes viedokļa.

Merliks pasvītro, ka psihisko procesu ražīgums atkarīgs no nervu sistēmas īpašību dinamiskuma. Vienada produktivitate personam ar dažadam nervu sistēmas īpašībam, iespējams, izskaidrojama ar kompeksatoram īpašībam un individualu darbības stilu, formulējot pieejamas pozitīvas motivacijas.

Ilins (1978) norada, ka apgūstot nervu sistēmas psiholoģisko īpašību paradības, uz nepieciešamību ņemt vēra ne tikai vienu kaut kadu īpašību, bet gan to kopējo savienojumu, tipoloģisko kompleksu, jo viena un ta pati īpašība dažados kompleksos var izpausties ar būtisku atšķirību.