Saturs.

Saturs.  2

Situacija organu transplantacija. 2

Identitate un filosofiska ķermeņa izpratne. 4

Organu iegūšana. 4

Dzīvie donori. 4

Mirušie donori. 5

Piekrišanas problematika. 6

Organu pardošana. 7

Organu sadale. 10

Skatījums globala plaksnē. 11

Noslēgums.  12

Izmantota literatūra: 13

Situacija organu transplantacija.

Organu transplantacijas tehnoloģijas nemitīgi attīstas un pati organu aizvietošana kļūst pieejama arvien lielakam cilvēku skaitam visa pasaulē. Nepareiza, negodīga un neadekvata šo organu izņemšana, piegadašana un sadale rada situacijas, kad tiek parkaptas tiesiskas un ētiskas normas. Pieaug šīs sfēras komercializacija, līdz ar ko aktuali kļūst jautajumi par organu piedavajuma palielinašanu, donora un pacienta kvalitatīvu apkopi un vienlīdzīgu organu pieejamību visiem tiem, kam tie nepieciešami. Dažadas pieejas tiek apsvērtas, lai atbildētu uz šiem jautajumiem lokala un nacionala skatījuma, toties tas nav bijušas veiksmīgas, jo gēnu tehnoloģijas ir pieejamas starptautiska līmenī. Nepieciešams izveidot internacionalas vadlīnijas un robežnosacījumus, lai kontrolētu un veicinatu augstus veselības standartus, nodrošinatu vienlīdzīgu sadali, ka arī dalītos un pielietotu jaunakas tehnoloģijas, kas izgudrotas organu transplantacija. Mērķi ir zinami, tagad tikai atliek atrast ceļus, ka līdz tiem nokļūt.

Pašlaik organu transplantacijas tehnoloģiju augšanas atrums strauji apsteidz pieejamo organu daudzumu. Rodas situacija, kad tirgū pieprasījums parsniedz piedavajumu. To vēl ļoti saasina tas, ka šeit tiek skarti dzīvības un naves jautajumi. Uznirst problēmas, kuras vēl nav pazīstamas tiesiskajos un ētiskajos laukos. Viena šada problēma ir organu transplantacijas marketings.

Esam jau pieraduši, ka preces tiek apmainītas pret naudu. Šī vienkarša formula tik vienkarša tomēr nav, jo pastav sena tradīcija, kas aizliedz pardot organus, un parlieku nostiprinajies uzskats, ka tos jaziedo. Tatad organu transplantacijas attieksmes pamata vairak tiek likts altruisms nevis nolūks gūt peļņu. Organu trūkums un cilvēku nabadzība jaunattīstības valstīs liek pieturēties pie šī tradicionala skatījuma.

Organu transplantacijas process, kas būtība ir cieša saistība ar to marketingu ietver sevī trīs diskrētus posmus, kas paši par sevi uzstada jautajumus:

pašu organu iegūšanu (no ka un kados apstakļos);

organu pardošana vai ziedošana;

organu nodošana (kurš saņems reto organu).

Nedaudz par to, ka iepriekšējos gados tika aprakstīti jautajumi saistība ar organu transplantaciju. Proti, problēmas tika risinatas klīniska un nacionala līmenī. Klīniskie materiali plaši pieejami dažados profesionalos žurnalos. Nacionala līmenī šie jautajumi tikuši iztirzati gan no tiesiska, gan ētiska aspekta balstoties uz attiecīgas valsts praksi. Lai gan medicīniska prakse un attiecīgo tehnoloģiju pielietojums var būt universals, tomēr attieksme un piedalīšanas organu transplantaciju procesos mainas no grupas un grupu, no valsts uz valsti. Tadēļ ļoti interesanti aplūkot katras valsts konkrētas problēmnostadnes, lai pēc tam iezīmētu visparīgas tendences un harmonizētu aktualo jautajumu risinašanu globala plaksnē.

Situacija transplantoloģija Latvija

Iesakuma būtu interesanti paturēt prata arī stavokli Latvija, lai referata gaita būtu interesanti salīdzinat to ar skaitļiem, faktiem un praksi citur pasaulē.

1973. gada Latvija tikai veikta pirma organu parstadīšanas operacija un nodibinats Latvijas Transplantacijas centrs. Taja apvienoja divas daļas: hemodialīzes un nieru parstadīšanas. Kopš ta laika ir veiktas aptuveni 650 nieru parstadīšanas, vidēji 42 gada. Šis skaits tomēr ir talu no nepieciešama. Ka apgalvo nefrologi, pacienti ar hronisku nieru mazspēju dažreiz gaida divus gadus, un daudzi (ap 25%) ta arī nomirst nesagaidot.

Lai efektīvak sadarbotos donororganu izmantošana, ir nodibinata Baltijas kaimiņvalstu transplantacijas apvienība “Balttransplant”. Sirds un aknu transplantacija Latvija vēl ir nakotnes jautajums. Ir noslēgta vienošanas starp Rīgas Stradiņa universitati un Virhova klīniku Berlīnē par sadarbību aknu transplantacijas joma, līdz ar to tuvako gadu laika šada veida operacijas būs iespējamas arī pie mums.

Identitate un filosofiska ķermeņa izpratne.

Viena no problēmam, kas ir aktuala parstadot organus ir tada, ka organa donoram vai saņēmējam var rasties identitates krīze. Tam pamata ir cilvēka nespēja sevi identificēt ar savu ķermeni. Ta saasinas jo īpaši krasu parmaiņu gadījumos, kas liek uzstadīt jautajumu: vai es esmu tas pats, kas agrak, vai manī iemiesojies cits cilvēks?

Interesanti ir aplūkot arī ķermeņa filosofisko problematiku. To nosaka ķermeņa un dvēseles skaidrojums dažadu kultūru kontekstos. Paganiskajas kultūras raksturīgs tas, ka dvēsele piemīt visam lietam, un cilvēkam tas var būt pat vairakas- katrai rakstura īpašībai savēja. Kristietība nošķīra ķermeņa un vienotas dvēseles jēdzienus un pirma Rietumeiropa pasludinaja ķermeņa, dvēseles un gara vienotību. Līdz ar to izmaiņas ķermenī saskaņojas ar dvēseli un garu un otradi.

Tomēr, lai ka netiktu spriests par ķermeni, garu un dvēseli, fiziskas ciešanas sagada arī ciešanas garīgaja plaksnē, kas izjauc tas līdzsvaru. Un cilvēks parasti cenšas šo līdzsvaru atgūt

Organu iegūšana.

Ir iespējamas divu veidu organu vai organismu daļu iegūšanas: no dzīvas personas (dzīvais donors) vai mirušas. Parasti dzīvi cilvēki ka donori piedalas nieru un aknu transplantacijas. Šeit aktualie jautajumi ir samēra vienkarši- kadas ir attiecības pušu starpa un norēķinašanas, ja šadas attiecības nepastav. Mirušos donorus izmanto biežak. Šeit rodas jautajumi saistība ar piemērotu laiku un piekrišanu. Tepat uzreiz jamin, ka transplantoloģija pastav zelta likums: priekšroka tiek dota tiem organiem, kuri ņemti tieši no miruša cilvēka.

Dzīvie donori.

Ar dzīviem donoriem galvenie saistītie jautajumi un problēmas ir norēķinašanas un altruisms, piekrišana, kompetence un informētība.

Ievada jau minēts, ka pamata organu transplantacija pieņemts uzskatīt, ka organus par naudu nedrīkst pardot un uz ta rēķina iedzīvoties. Liela ietekme uz organu transplantaciju ir reliģijai- tas tiek īpaši atzīts, kad organi tiek ziedoti. Šaja jautajuma vienotas ir gan kristīga baznīca, gan musulmaņi. Tikai otrie iebilst pret organu iekonservēšanu.

Donoram jabūt kompetentam un informētam, brīvam no jebkadas ietekmes, lai skaidri saprastu sava lēmuma sekas, apstiprinot savu piekrišanu. Tadējadi par donoriem nevar kļūt nepilngadīgas personas, jo pēc vairakuma viedokļa tas nav vēl pilnība spējīgas apzinaties savas rīcības sekas, ka arī izvērtēt šadas rīcības ētisko un filosofisko pusi.

Vēl viens uzsvars tiek likts uz anonimitati, ja donors un saņēmējs nav savstarpēji saistīti. To varētu skaidrot ka altruiskas darbības veicinašanu no ziedotaja puses, ka arī identitates problēmu novēršanu. Šeit identitate domata ka iesaistīto pušu sevis un sava organisma piederības apzinašanas (identitate). 

Saistība ar donoriem jamin arī risku, kam tie tiek pakļauti, kad ziedo savus organus- šeit ļoti liela nozīme ir arstu kompetencei, ka arī donoru kvalitatīvai un kartīgai apkopšanai. Drīkst izmanot tikai tadus donorus, kam veselības stavoklis to atļauj, lai organu atdalīšana neradītu smagas sekas vēlak.

Mirušie donori.

Lielaka diskusijas daļa saistīta tieši ar mirušajiem donoriem, jo lielaka daļa transplantacijas izmantoto organu tiek iegūti tieši no viņiem. Ir iespējami divi naves stavokļi- smadzeņu- un bioloģiska nave. Pirmaja gadījuma iegūstamie organi ir visvērtīgakie- tie ir “svaigi un dzīvi”, ka arī no personas ar smadzeņu navi var būtība izmantot visus organus. Organu ieguve no šadiem pacientiem iespējama tadēļ, ka medicīna ir pilnīgi parliecinata, ka smadzeņu nave ir neatgriezeniska. Tas ir stavoklis ar neatgriezenisku smadzeņu struktūras bojajumu, zaudētu smadzeņu garozas un smadzeņu stumbra funkciju. ASV smadzeņu navi konstatē arsti, kas ir neatkarīgi no transplantalogiem, lai nodrošinatu godīgumu un nepieļautu komercializaciju. Lai gan smadzeņu nave ir neatgriezeniska, atrodas arī oponenti, kuri uzskata, ka ņemot no šada veida pacientiem organus, tie tiek nogalinati, jo bioloģiska nave vēl nav iestajusies.

Bioloģiskas naves koncepcija lielu pretestību guva Japana, kur reliģijas un filosofijas ietekmē valda uzskats, ka galvenais cilvēka organs atrodas vēdera rajona (hara- fiziskais un mentalais centrs). Toties, pieaugot pieprasījumam pēc organu parstadīšanu tendence ir virzība uz smadzeņu naves pieņemšanu organu transplantacija.

Tad, kad jau ir iestajusies bioloģiska nave, un nenotiek vairs organu apasiņošana, ļoti lielu nozīmi iegūst pareizais laika moments, kad organs tiek izņemts no miruša organisma. Pastav ļoti liels risks, ka izņemtais organs jau ir zaudējis savu kvalitati un “dzīvotspēju” cita organisma. Pēc bioloģiskas naves parstadīšanai var izmantot lielakoties tikai nieres un audus.

Galvenas ētiskas problēmas, kas attiecas uz mirušo cilvēku organu izmantošanu ir īsta laika izvēle un piekrišana. Par laiku jau tika minēts saistība ar smadzeņu un bioloģisko navi.

Piekrišanas problematika.

Šī ir ta joma, kur gandrīz visspilgtak izpaužas ētiska diskusija. Gandrīz katra valstī piekrišanas jautajumi organu parstadīšana tiek regulēti savadak, tomēr ir jaušamas arī kopīgas iezīmes. Standarta prakse rada, ka nepieciešamo atļauju no donora kaut kada noteikta forma jasaņem pirms viņa naves (smadzeņu vai bioloģiskas) vai no tuvaka radinieka hierarhija. Meksika, piemēram, ir ar likumu noteikts iedalījums, kada veida piekrišana saņemama, sakot no laulata drauga līdz oficiali pilnvarotam amatpersonam. Normas var būt atšķirīgas dažadas sabiedrības, tomēr kopējais paliek viens un tas pats- jaiegūst piekrišana no organa īpašnieka vai ta nakama radinieka, un organa izņemšanu nedrīkst izdarīt mirušajam nezinot (šeit skats vērsts pagatnē).

Parasti nepilngadīgiem netiek dota iespēja piekrist, ka tas ir dzīva donora gadījuma. Vairakums likumdošanu dod tiesības viņa vecakiem vai aizgadņiem piekrist vai nepiekrist, un uzstada robežas 18 vai 21 gads.

Gadījuma, ja donors jau ir miris, un viņa tuvakais radinieks nepiekrīt organu transplantacijai, kaut arī mirušais agrak devis piekrišanu, slimnīcas atbildīgie arsti vairakuma gadījumu respektēs radinieka gribu. Šaja procesa, kad nepieciešama radinieka griba, un viņš uzreiz nav pieejams, var novest pie organu sabojašanos.

ASV daudzas valstīs tiek adaptēts Unificētais Anatomiskas Ziedošanas Likums. Donoram iespējams novēlēt savus organus parstadīšanai pēc naves. Piekrišana tiek fiksēta vadīšanas apliecība vai cita dokumenta. Šada novēlēšana iegūst arvien lielaku popularitati. Čīlē personam ir iespēja izteikt savu piekrišanu būt par donoru, kas tiek fiksēts viņa identitates kartē (cédula).

Lai palielinatu organu piedavajumu, daudzas Eiropas valstīs ir pieņemta likumdošana, kas pieņem, ka cilvēks ir piekritis organu ziedošanai, ja vien savas dzīves laika nav to noliedzis. Šīs tiesības tad tiek apzīmētas, ka pieņemta, netieši noradīta piekrišana. 1976. gada šadas tiesības pieņēma Francija un daļēji tas ir novedis pie ta, ka uz miljons iedzīvotajiem tur transplantaciju ir vairak ka jebkura cita Eiropas valstī. Arī agrakaja Austrumvacija šads likums pastavēja, taču tas neatļava iebilst, ka tas ir Francija. Vacija transplantacija pastav valsts līmenī un tiek praktizēta piekrišanas izpausme tuvakajiem radiniekiem un no viņu puses. Beļģija organu ieguve palielinajusies par 117% pirmajos divos gados, pēc Likuma par pieņemtas piekrišanas ieviešanas. ASV tomēr netieši noradīta piekrišana līdz šim nav guvusi atzinību. Acīmredzot nelikumīgas un ļaunpratīgas uzticēšanas izmantošanas tiesas pravas ir pamata šai attieksmei.

Viena no visinteresantakajas un inovatīvakajam pieejam meklējama Cilvēka Organu Transplantacijas Likuma Singapūra (Human Organ Transplant Act- HOTA), kas pieņems 1987. gada. Šis likums nosaka, ka visas pieaugušas personas, kas ir nelaimes gadījumu upuri piekrīt būt par donoriem nieru transplantacija, ja vien viņi nav paudušu sakotnēju nepiekrišanu. Musulmaņi, kas ir ievērojama minoritate Singapūra pēc noklusējuma nepiekrīt pēc reliģiskiem apsvērumiem. Pamudinajums piedalīties HOTA programma un piekrist organu parstadīšanai ir prioritates tiesības, ko cilvēks gūst, ja viņam nepieciešams kads organs. Tas rada ētiskus jautajumus par vienlīdzīgu un godīgu sadali.

Latvija 1992. gada ir pieņemts Likums “Par miruša cilvēka aizsardzību un cilvēka audu un organu izmantošanu medicīna”. Tas apliecina cilvēka prioritaras tiesības uz savu ķermeni pēc naves un aizsarga patvaļīgu viņa ķermeņa izmantošanu. Likums paredz, ka audu un organu izņemšanu transplantacijai var veikt, ja mirušais cilvēks dzīves laika nav aizliedzis izņemt sava ķermeņa audus un ta daļas un ja to nav aizlieguši miruša cilvēka tuvakie radinieki. Likuma 3. panta ir piebilde, ka juridisks spēks ir tikai tadam aizliegumam vai atļaujai, ko parakstījusi rīcībspējīga persona un kas fiksēta šīs personas medicīniskaja kartē un speciala zīmoga veida- pasē. Latvija noteikto atļauju organu un audu izmantošanai sauc par informacijas piekrišanas prezumpciju. Ja nelaiķa griba nav zinama, tad, saskaņa ar likumu, no miruša cilvēka drīkst izņemt audus un organus, ja pret to nav iebildumu nevienam no viņa tuvakiem radiniekiem (bērniem, vecakiem, braļiem, masam vai laulatiem draugiem).

Organu pardošana.

Sakotnēji organu pardošana bija nelegala un strikti noliegta. Transplantacijas tehnoloģija dibinajas tikai uz brīvpratīgu, altruisku organu ziedošanu. Turklat, miruša cilvēka organs taču turpina dzīvot cita dzīva organisma. Brīvpratīgo tradīcija ir tik stipra, ka pat transplantacijas likumdošana stingri balstas uz davinašanas principiem. Pats vards donors ASV tiek definēts ka cilvēks kas davina citam kadu organu vai organisma daļu, un Latīņamerikas valstīs pats process saucas donacion.

Toties, pieaugot pieprasījumam pēc organiem, 80- gados noskaņojums šaja ziņa saka lēnam mainīties. Paradījas atšķirības, uzlūkojot dzīvu cilvēku organus un mirušu cilvēku organus. Atšķirība no agrakas diskusijas radas ieteikumi, ka varētu nosegt tuvakajiem radiniekiem bēru vai citus pēdējos izdevumus, samazinat veselības apdrošinašanas izdevumus potencialam donoram un pat nodrošinat viņa radiniekiem arstēšanos slimnīcas. Pēdēja pieeja ir īstenota Singapūra, kur donora ģimenes locekļiem par pusi samazina arstēšanas izdevumus valsts slimnīcas 5 gadu garuma.

Maksajumi mainas no ta, kam tiek maksats un kas maksa. Tiek uzskatīts, ka maksajumus tomēr labak veikt neitralai iestadei vai organizacijai. Šadi maksataji varētu būt Vienotais Organu Sadales Tīkls (United Network for Organ Sharing- UNOS), kas ASV atbild par organu sagades un sadales sistēmu vai kada veselības apdrošinašanas kompanija.

Ļoti strīdīgs joprojam paliek jautajums par dzīvajiem donoriem. Bieži donori ir nabadzīgi un dzīvo jaunattīstības valstīs, bet viņu organus saņem cilvēki no attīstītajam valstīm. Pieņemot, ka transplantacija notiek tuvu donora atrašanas vietai, ļoti nozīmīgi kļūst jautajumi par pienacīgu abu pušu aprūpi, medicīniskajiem standartiem, rūpēm par organu starp izņemšanu un ievietošanu, ka arī vidi, kur transplantacija notiek. Visi šie faktori nosaka organu transplantacijas izdošanos vai neveiksmi. Kada izpēte liecina, ka no 130 cilvēkiem, kas no Apvienotajiem Arabu Emiratiem devas uz Bombeju, lai saņemtu organus no dzīvajiem donoriem, 8 nomira Bombeja, bet no atlikušajiem 122 cilvēkiem 24 nomira gada laika pēc procedūras (Salajudeen et al. 1990). Šo augsto naves līmeni izskaidro ar infekcijam, nepilnīgu pacientu zinašanam pašarstēšana, imunitates nepietiekamību, medicīnisko ierīču un instrumentu kvalitati Bombeja, un asins un transplantacijas organu kvalitati. Augstais mirstības līmenis bija arī organu nesaderības rezultats. Pētījuma autori secinaja, ka Bombeja notikusi transplantacijas komercializēšanas manifests, orientējoties tikai uz peļņu un donoru un saņēmēju pastavīgu ekspluataciju.

Jamin arī tīri kriminalus gadījumus, kad jaunattīstības zemēs cilvēki nereti tiek nogalinati, lai pēc tam slepkavas par piegadatajiem organiem saņemtu atlīdzību. Šajas valstīs, kur likumdošana nav pienacīgi sakarota vai ta nefunkcionē organu tirdzniecība zeļ. Cilvēkus to nabadzības dēļ var par zinamu summu, kura dažreiz ir gluži smieklīga, pielauzt, lai viņš pardod kadu organu. Protams, pēc tam tie tiek pardoti par milzu summam. Citats no 1995. gada 3. novembra “Die Zeit Magazin”: “Pacienti no Honkongas, Japanas vai Saūda Arabijas par nieri, uz kuru jagaida ne vairak ka četras nedēļas, ieskaitot operaciju, maksa 25-100 tūkst. DM. Acs radzene maksa vismaz 400 USD. Donori ir bērni, kas bieži paliek akli un kas par to saņem 30 USD. Roku un kaju kauli tiek tirgoti par 3000-10 000 USD. Sirds maksa 20 000 USD, plaušas- 25 000 USD, aknas- līdz 150 000. Organu tirgotaju mafija, ka ziņo “Interpols”, par 12 gadu vecu bērnu melnaja tirgū iekasē 4000 USD (mate par to saņem 100 USD). “

 Atgriezīsimies pie attīstītajam valstīm. Tatad tradicionali maksa organu donoram un ta radiniekiem tiek strikti noliegta. Taču aktuals ir cits jautajums: cik daudz organa saņēmējam vai kada citam, trešajai personai, jamaksa slimnīcai par transplantacijas procedūras izdevumiem. ASV šīs izmaksas pēdējo gadu laika ir nepartraukti palielinajušas. Pagaidam ir noteikts, ka no 9-31% izmaksu sastada šo organu izņemšana un piegadašana ievietošanai. Šo mainīgo daļēji var izskaidrot ar organu iegūšanas, uzglabašana izmaksam, ka arī izmaksam, kas balstas uz specifiskiem vides faktoriem. Nieru transplantacijas izmaksas ir pieaugušas par 12,9% kopš 1983. gada, sirds un aknu transplantaciju izmaksas- attiecīgi par 64,1% un 61,8% taja paša perioda. Statistika rada, ka ASV ap transplantoloģijas nozari ir izveidojusies pamatīga industrija. 69 organizacijas nodarbojas ar organu vakšanu un transportēšanu uz aptuveni 300 slimnīcam, kuram ir transplantacijas veikšanai nepieciešamais aprīkojums. Par piegadatajiem donororganiem 1991. gada slimnīcas maksaja: par nieri vai sirdi - 16 000 USD, par aknu – 21 000 USD.

Godīgi aprēķinat transplantacijas izdevumus ir grūti. Katram šadam mēģinajumam jaietver trīs faktori: izdevumi, cenas un summas, ko maksa treša persona. Būtiski jautajumi paliks par pašu izmaksu kalkulēšanu un par to, kapēc donors neiegūst nekadu labumu naudas ziņa, ja parējie procesa dalībnieki saņem samaksu.

Pēdīgi šaja daļa tiks paradīti transplantoloģijas pamatprincipi, kas vērsti pret to, ka cilvēka ķermenis jeb ta daļas kļūtu par peļņas avotu. Šie pamatprincipi ir ietverti Konvencija par cilvēktiesībam un medicīnu. Un tie ir sekojoši:

medicīnas darbinieki nedrīkst piedalīties organu transplantacija, ja viņiem ir pamats aizdomam, ka organi ir komercialas darbības objekts;

ne persona, ne iestade, kas darbojas transplantacijas joma, nedrīkst saņemt maksajumus, kas parsniedz pakalpojumu izmaksas;

nedrīkst sludinajumu vai reklamas forma paust vēlēšanos par maksu iegūt vai pardot organus;

transplantējamiem organiem jabūt pieejamiem pacientiem atkarība no viņa medicīniskajam vajadzībam, nevis finansialajiem apsvērumiem.

Organu sadale.

Ka četri vaļi, uz ko transplantoloģija balstas tiek minēti dzīvības vērtība, godīgums, taisnīgums un vienlīdzība. Organu sadalē pēdējiem trīs ir sevišķa nozīme. Transplantoloģija ir definēts sadaloša taisnīguma princips. Lai šo principu ievērotu, ir izstradatas dažas rekomendacijas:

transplantacija būtu javeic tiem, kuriem no varbūtības viedokļa ir pamatotas izredzes uz rehabilitaciju un vislielakas cerības nodzīvot vēra ņemamu laika posmu;

lēmumiem nav jabalstas uz socialo vērtību kritērijiem;

viens no faktoriem, kas jaņem vēra atlases procesa, ir vecums, bet tikai tiktal, ciktal tas ir svarīgs no dzīves piepildījuma un rehabilitacijas izredžu viedokļa;

ja nav iespējams ar organiem apgadat visus, kuriem tas nepieciešams, atlasei jabalstas uz nejaušības principu (loterija, izloze u.tml.);

recipienti jeb saņēmēji ir janodrošina ar transplantantiem, pamatojoties uz medicīniskam indikacijam, neatkarīgi no viņu maksatspējas tik ilgi, kamēr tas nelabvēlīgi neietekmē augstakas prioritates veselības aprūpē.

Interesanti aplūkot UNOS (United Network for Organ Sharing- organizacija ASV, kas organizē organu sadales tīklu) izstradatu prioritašu sistēmu, kas balstas uz punktiem. Nieru parstadīšanas gadījuma augstaka prioritate tiek piešķirta pacientiem ar sešu antigēnu atbilstību, neņemot vēra ģeografisko atrašanas vietu. Šai sistēmai ir sekojošs sadalījums:

laiks – sakot ar momentu, kad pacients tiek piereģistrēts UNOS datora;

saderības kvalitate – samazina punktus, ja nesakrīt antigēni;

augsts jūtīgums – pacienti, kuri iepriekš uzrada savstarpējo nesaderību – nojaušama organa nepieņemšana jaunaja organisma;

asins grupa – asins grupas O nieres tiek transplantētas saņēmējiem ar asins grupu O (izņemot, kad ir sešu antigēnu saskaņa);

medicīniska nepieciešamība – ar šo jautajumu nenodarbojas UNOS, bet gan nosaka vietējie arsti;

recipienti-bērni – bērniem no 0-5 gadiem tiek piešķirta prioritate, no 6-10 gadiem prioritates līmenis ir zemaks.

Tomēr arī UNOS darbība dažkart neiztur kritiku. UNOS darbības politika bieži nesakrīt ar citam pastavošam sagades politikam, ka arī paša UNOS sistēmas iekšienē ir kļūmes. Piemēram, ir pieradīts, ka pacientiem, kas atrodas vairakos gaidīšanas sarakstos ir lielakas iespējas tikt pie nepieciešama organa ka tam, kas ir tikai viena. Vēl ir atklats jautajums par embriju iekļaušanu šajos sarakstos (līdz 32 mēnešu veci embriji netiek iekļauti). UNOS arī maz interesējas, ka saraksti, kurus viņi saņem, tiek sagatavoti slimnīcas un reģionos, un pēc kadiem kritērijiem tas notiek. Tiek atzīmēts, ka bagati un balti vīrieši tiek apkalpoti biežak ka sievietes un citas socialas grupas. Kopš eksperimentala ceļa par transplantiem finansēšanu nodarbojas apdrošinašanas kompanijas, cilvēkiem bieži nakas par transplantaciju maksat no saviem līdzekļiem. Ja viņi to nevar izdarīt, saņemt nepieciešamo organu kļūst neiespējami.

Aktuals jautajums joprojam ir nepieciešamības novērtēšanu, ko dara slimnīcu vai reģionalos līmeņos. Dabiska tendence ir piešķirt organu slimakajam pacientam, kaut faktori pēc kuriem vajadzētu piešķirt ir daudz (skat. nodaļas sakuma rekomendacijas par sadalošo taisnīgumu). Daudz ko bieži izšķir organa atrašanas ģeografiska vieta, jau minēto laika apsvērumu pēc. Izņēmumi var tikt veikti veselības apsvērumu pēc, piemēram, sirds transplantaciju parasti neveic personam vecakam par 60 gadiem, tomēr teicamas veselības (parēja stavokļa, kas nav tieši saistīts ar sirdi) gadījuma var tikt izdarīts izņēmums. 1993. gada diskusiju nacionalaja presē par godīgumu izraisīja gadījums, kad 61 gadu vecajam Pensilvanijas gubernatoram Viljamam Keisijam tika veikta sirds un aknas parstadīšanas operacija Pitsburgas Universitatē tikai stundu pēc diagnozes uzstadīšanas.

Skatījums globala plaksnē.

Šads skatījums nepieciešams vairaku iemeslu pēc:

ir valstis, kas transplantacijas tehnoloģija ir aizvirzījušas citiam priekša;

sistēmas, pēc kuram nosaka prioritaros saņēmējus ir atšķirīgas un bieži stipri nepilnīgas;

lielas atšķirības jaunattīstību valstu un attīstīto valstu starpa – jaunattīstības valstīm bieži pietrūkst līdzekļi, ko ieguldīt transplantoloģija, kas ir viena no dargakajam medicīnas nozarēm, jo nepieciešams nodrošinat primaras veselības vajadzības, uzturēt veselības aprūpes sistēmu veseluma;

lai pacientiem un donoriem nodrošinatu apstakļus un apkopi nepieciešama kvalitatē;

globalizacijas procesi nosaka arī šīs jomas atbilstošu virzību.

Tiek uzsvērta nepieciešamība veidot organu iegūšanas un sadales sistēmu pasaules mēroga, kas balstītos uz augstu donora un saņēmēja veselības un aprūpes standartu ievērošanu, ka arī taisnīgumu sadalē. Šada globala sistēma tomēr ir stratēģisks un ilglaicīgs mērķis, kas balstīsies uz daudziem reģionaliem sasniegumiem.

Pagaidam pastav vienošanas par organu apmaiņu ASV un Kanadas starpa. Eiropas Savienības ietvaros tiek unificētas normas, kas vairak saistas ar jautajumiem par piekrišanu ziedot organus un komercialo organu virzīšanu un tirdzniecību.

Latīņamerikas valstu starpa pastav atšķirības likumdošanas jautajumos. Dažadu pētījumu autori iesaka šīm valstīs parņemt vadlīnijas, ko izstradajusi Pasaules Veselības Organizacija, bet tam janotiek uz nacionalas bazes pamata. Acīmredzot pastav tomēr būtiskas atšķirības šo valstu kultūru starpa.

Pasaulē ir izstradatas vairakas konvencijas, kam daudzas valstis pievienojas. Piemēram, jau darba agrak minēta Konvencija par cilvēktiesībam un biomedicīnu.

Nakotnē vajadzētu pazust arī robežam organu sadales joma. Pagaidam, piemēram, Kolumbija ir aizliegta starptautiska organu sadale, Amerika citu valstu pilsoņiem būtu lielas grūtības saņemt organus, kamēr kads pašas iedzīvotajs ir palicis bez ta. Tiek uzskatīts, ka pagaidam neviena suverēna valsts nepiekristu starptautiskai organu dalīšanai, kamēr kads pašas pilsonis nevar tikt pie nepieciešama organa.

Noslēgums.

Transplantoloģija ir samēra jauna nozare un tas strauja attīstība un piedavatas iespējas bieži parsniedz ētikas un morales normu izstradi šaja joma. Ir skaidrs, ka sadalošo taisnīgumu un altruismu šaja nozarē jasaglaba ka nemainīgu vērtību. Visi, kam nepieciešama medicīniska palīdzība ir pelnījuši to saņemt, arī organu parstadīšana. Atliek tikai cerēt, ka turpmak tas notiks uz arvien ētiskak pamatotiem balstiem, ka tiks atmests nacionalais egoisms, ka transplantacijas joma parraus visada veida ierobežojumus valstu starpa un gūs globalas sistēmas aprises. Nakotnē arī būs nepieciešama izmaksu standartizacija un stingru robežnosacījumu uzstadīšana. Transplantoloģiju pilnība nedrīkst komercializēt, jo ta skar svarīgus ar dzīvību un navi saistītus jautajumus, toties nevajadzētu būt arī fanatiķiem un pilnība noliegt šīs nozares saistību ar naudu, maksajumiem utt. Tikai tam jabūt kontrolētam procesam, kas liek cilvēkus saprast, ka nedrīkst iedzīvoties uz citu nelaimēm.

Tagad atliek tikai katram pašam, ka arī dažadu socialu grupējumu ietvaros definēt savu viedokli, sekot līdzi un piedalīties, ja iespējams, transplantoloģijas jomas attīstība Latvija un pasaulē.

Izmantota literatūra:

Bodo Schlegelmilch “Marketing ethics. An interantional perpective”, Robert S. Trancer “International marketing of organs for transplantation”, TJ International, Cornwall, 1998;

Vija Sīle “Medicīniskas ētikas pamatprincipi”, Zinatne, Rīga, 1999;

Andris Rubenis “Praktiska ētika”, Zvaigzne ABC, Rīga 1996.