LATVIJAS UNIVERSITATE

Pedagoģijas un psiholoģijas fakultate

Psiholoģijas nodaļa

Bakalaura darbs

Dusmu limeņu izpausmju dzimumatšķiribas 20 – 25 gadus veciem cilvēkiem

Rezumējums

Ši bakalaura darba ietvaros veikta pētijuma mērķis, noskaidrot, vai pastav statistiski nozimigas dusmu izpausmju limeņu dzimumatšķiribas 20 – 25 gadus veciem cilvēkiem un vai viriešiem dusmu izpausmju raditaji būs augstaki ka sievietēm.

Pētijuma izlase: pētijuma piedalisies 60 dalibnieki-30 sievietes un 30 virieši vecuma no 20–25 gadiem, grupas tiks pielidzinatas pēc sociali demografiskajiem raditajiem (izglitiba, vecums).

Pētijuma ka datu ievakšanas metode tika izmantota Spilbergera (Spielberger) dusmu pašnovērtējuma aptauja (State – Trait Anger Expresion Inventory – STAXI-2), kas izveidota 1992. gada. Adaptacija Latvija: D. Škuškovnika, S. Kēviša, I. Bremane, Z. Pētersone. Adaptacija Latvija veikta 2002. gada.

Pirma hipotēze, ka pastav statistiski nozimigas dusmu izpausmju limeņu dzimumatšķiribas 20 – 25 gadus veciem cilvēkiem, tika noraidita ar 95% varbūtibu.

Otra hipotēze, ka viriešiem dusmu izpausmju raditaji būs augstaki ka sievietēm, neapstiprinajas.

Abas hipotēzes tika noraiditas ar 95% varbūtibu.

Atslēgas vardi: Dusmu izpausmju limeņi, dzimums.

Abstract

Purpose of the research executed in work on this bachelor frames, to find out orexist statistical considerable levels of sex of displays of angers diference 20 – 25 years old men and or men the pointers of displays of angers will be higher then women.

Resech selection: 60 participants – 30 woman and 30 – men from 20 – 25 years old, groups will be equated after social the demographic pointers (eduction, age).

In reseach, questioning of an utillized self - appraisal of Spielbergerangres reached as a factscollection method (State – Trait Anger Expresion Inventory – STAXI-2), what is created in 1992. Adaption in Latvia: D. Škuškovnika, S. Kēviša, I. Bremane, Z. Pētersone. Adaption in is Latvia executed in 2002.

First hipothesis, that exist statistical 20 – 25 years old men of a considerable of sex of displays of anger diference, it was refused with a 95% probability.

The second hipithesis: that men the pointers of displays of anger will be higher then woman, did not prowe.

Both hipotheses werw refused with a 95% probability.

Key words: levels of displays of anger, gender.

Ievads

Psiholoģija sastopams daudz materialu par emocijam kopuma, ka ari par trauksmi, stresu un citiem, tomēr ar literatūru tik plaša spektra tieši par dusmu emocijam saskarusies neesmu. Dusmu emocijam ir vairaki definējumi, taču nevienu nevar uzskatit par konkrētu un visus aspektus ietverošu – dusmas tiek uzskatitas gan par pozitivam, gan negativam emocijam. Pastav vairakas dusmu cēloņu teorijas, kas meklē dusmu cēloņus un norada uz ļoti datadiem iemesliem. Dusmu emocijas un to cēloņu iemesli tuvak tiek aplūkoti šaja bakalaura darba.

Ikviens no mums dusmojas, taču dati no mums šis emocijas izjūt, apzinas un izrada intensivak neka citi. Nolēmu izpētit, ka dusmu emocijas ietekmē cilvēkus, vai pastav dusmu emociju izpausmju atšķiriba starp viriešu un sieviešu dzimumu. V. G. Piņigins un E. P. Iļjins (Piņigin & Iļjins, 2002) ir veikuši pētijumu, kura rezultati uzradija, ka sievietēm emociju intensitate ir mazak raksturiga neka viriešiem, lai gan ir pieņemts uzskats, ka sievietes ir daudz emocionalakas neka virieši, jo viriešiem jau no bērnibas tiek macits apspiest savas emocijas. Hainesa, Levina, Feinleiba, un Kennela (Haynes, Levine, Feinleiben & Kennel, 1987) pētijums dusmu dzimumatšķiribu joma uzradija, ka sievietes ir tendētas uz savu dusmu emociju apspiešanu. Spielbergera (Spielberger) pētijuma ar STAXI – 2 pašnovērtējuma aptauju uzradijas, ka viriešiem ir nozimigi augstaki raditaji neka sievietēm – dusmu arējo un iekšējo izpausmju apakšskalas, ka ari dusmu izpausmju skala, ipaši dusmu temperamenta apakšskla, kas tika skaidrots ar to, ka viriešos jau no bērnibas, tiek ieaudzinats, ka viņi emocijas neizpaut, pieņemamak ir, nevis raudat, bet dusmoties.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, var secinat, ka virieši ir tendēti dusmas izradit vairak neka sievietes, tatad ir korekti izvirzit pētijuma hipotēzes, ka pētijuma rezultaos pastavēs dusmu izpausmju dzimumatšķiribas 20 – 25 gadus veciem cilvēkiem un, ka viriešu dusmu izpausmju raditaji būs augstaki neka sievietēm.

Bakalaura darba autore uzskata, ka būtu lietderigi izpētit, kadi rezultati tiktu iegūti veicot šadu pētijumu Latvija, jo pat veicot bakalaura darba teorētiskas daļas izveidi, nesaskaros ar nevienu zinatnisku publikaciju, kura ietvertu sevi pētijumu tieši šaja joma, un kura pētijuma dalibnieki tiktu atlasiti izvēlēta vecuma posma sievietes un virieši.

Galvenas bakalaura darba izmantotas teorijas ir: 1) Frustracijas teorija (Frustration theory). Freizers (Freiser, 1964) – emociju un agresijas teorijas parstavis, skaidro sakaribu starp frustraciju un dusmam ar to, ka emocijas ir atbilde uz individam negaiditu situaciju un tas, savukart veido frustraciju un šis konkrētais individs izjūt dusmas. 2) Kognitivi rosinoša hipotēze (Cognition – Arousal Hypothesis). Beršeide (Berscheid) dusmu cēloņus skaidro ar kognitivi – rosinošas hipotēzes teorijas palidzibu. 3) Neoasociativas teorijas pamatlicējs ir Berkovics (Berkowiz). Izvirzot šo teoriju, Berkovics ir secinajis, ka dusmas var izraisit kaitinoša stimulacija, šada stimulacija, piemēram, ir nepatikamas un stipras smakas, ilgstoša zemas vai augstas temperatūras ilgstoša ietekme, atkartotas, nepatikamas un kaitinošas situacijas. 4) Sociala iemacišanas teorija. Sarni (Saarni, 1993) izveido teoriju, kura uzsver domu, ka dusmas ka visas citas emocijas ir iemacitas tapat ka uzvediba. Pamatus liekot uz uzvedibas normam, ir pilnigi normali, ka individa negativa pieredze rosinas negativas sekas un tas, savukart radis dusmu sajūtu. 5) Ipašibu teorija (Attribution theory). Veiners (Weiner, 1986) uzskata, ka individs motivē un doma veidojot noteiktu skaidrojumu par konkrēto uzvedibu, tas atkarigs no ta, ka, ja tiek veidots negativs skaidrojums, kas satur negativi motivētus cēloņus, tad gala emocijas parvēršas par negativam emocijam un vienas no šim negativajam emocijam ir dusmas. 6) Komunikacijas deficita hipotēze. Dusmas atspoguļo nespēju kontrolēt un vadit savu socialo vidi kompetenta un pareiza veida. Nespēja kontrolēt socialo vidi, precizak, izziņas uzvedibu, rodas negativa pieredze un atbildes reakcija nepiemērota veida. Izstradatie pētijumi par nelabvēligam attiecibam ļauj secinat, ka komunikativo iemaņu trūkums turpina psiholoģisku un fizisku nelabvēlibu (Levinson, Ponzetti, 1999).

Turpmakajas nodaļas apskatot dusmu fizioloģiskas izpausmes un sieviešu un viriešu dusmu emociju izpausmes, dusmu izpausmju dzimumatšķiribas, dzimumidentitati, tas veidošanos, ka galvenos autorus var minēt Izards, Holts, Kazdins, Forvarda un Frēzere, Izards, Iļinins un Piņigins, Maccobi un Jacklins, Iļins u.c.

Pētijuma mērķis: noskaidrot vai pastav statistiski nozimigas dusmu izpausmju limeņu dzimumatšķiribas 25 – 30 gadus veciem cilvēkiem un vai viriešiem dusmu izpausmju raditaji būs augstaki ka sievietēm.

Pētijuma hipotēzes:

Pastav statistiski nozimigas dusmu izpausmju limeņu dzimumatšķiribas 20 – 25 gadus veciem cilvēkiem.

Viriešiem dusmu izpausmju raditaji būs augstaki ka sievietēm.

Pētijuma priekšmeti, mainigie lielumi: Dusmu izpausmju limeņi, dzimums.

Pētijuma izlase: pētijuma piedalisies 60 dalibnieki - 30 sievietes un 30 virieši vecuma no 20 – 25 gadiem, grupas tiks pielidzinatas pēc sociali demografiskajiem raditajiem (izglitiba, vecums).

Pētijuma metode un datu ievakšanas metode: 1) Pētijuma ka datu ievakšanas metode tiks izmantota Spilbergera (Spielberger) dusmu pašnovērtējuma aptauja (State – Trait Anger Expresion Inventory – STAXI-2), kas izveidota 1992. gada. Adaptacija Latvija: D. Škuškovnika, S. Kēviša, I. Bremane, Z. Pētersone. Adaptacija Latvija veikta 2002. gada.

Datu ievakšanas process noris individuali un frontali. Katram respondentam tiek izsniegtas aptaujas lapas. Tiek dots noradijums izlasit instrukciju un neskaidribu gadijuma griezties pie anketētaja. Process noris rakstveida. 

Darba izstrades posmi:

pētijuma tēmas izstradašana (1. septembris – 23. oktobris, 2006. g.);

bibliografijas izveidošana, atlasot tematam atbilstoša satura literatūru (23. oktobris – 23. novembris, 2006. g.);

bakalaura darba satura raditaja izveidošana (23. novembris – 28. novembris, 2006. g.);

bakalaura darba teorētiskas daļas izveidošana un iesniegšana bakalaura darba vaditajam (28. novembris, 2006. g. – 22. janvaris, 2007.g.);

datu ievakšana, apkopošana un apstrade (29. janvaris – 1. aprilis, 2007. g.);

bakalaura darba datorsalikuma izveidošana atbilstoši noformēšanas prasibam (10. aprilis – 10. maijs, 2007. g.);

bakalaura darba iesniegšana psiholoģijas nodaļa (18.maijs, 2007.g.)

Teorētiska daļa

Jēdziena ‘’dusmas’’ izpratne psiholoģija

Parskatot literatūru, kura tiek pieminētas dusmas, var secinat, tajas tiek uzsvērts, ka dusmas ir negativas emocijas. Vissvarigaka no dusmu funkcijam, lidzigi ka parējam emocijam ir dusmu adaptiva funkcija (Izard, 2000).

Dusmam eksistē ari savas konkrētakas funkcijas, piemēram, baiļu pavajinašana, kas individam rada spēka un parliecibas sajūtu, kas savukart rada paaugstinatas pašaizsardzibas spējas.

Dusmas apkopo individa enerģiju, domašanu krizes situacija, tas ir uzbudinošas, mobilizējošas emocijas, dusmu rezultata individs spēj palidzēt pats sev, saviem tuvakajiem, ka ari aizsargat sevi, savas tiesibas un izteikt savu parliecibu (Izard, 2000).

Dusmu jēdziena un ar to saistito jēdzienu skaidrojums

Ka jau minēts, dusmas ir negativas emocijas, tadēļ, pirms tuvak tiek aplūkotas dusmu definicijas, sakuma nedaudz jaapskata emociju jēdziens.

Emocijas ir apskatitas no datadiem aspektiem, tam ir ļoti daudz definiciju, bet tas neapšaubami ietver aspektus, kas attiecas ari uz dusmam. Savu jēdziena skaidrojumu, par to piedava katrs autors, kas pieskaras šai tēmai, aplūkojot dusmas no datadiem redzes viedokļiem un aspektiem, lidz ar to, definiciju ir ļoti daudz un atšķirigas, jo ari skaidrojumi, par to, kas ir dusmas mēdz atšķirties. Atšķiribas tiek akcentētas taja aspekta, cik plaši dusmu jēdziens tiek skaidrots, ka ari, pie kadas kategorijas dusmas ka emocijas tiek pieskaititas.

Darba autorei vispilnigaka šķiet K. E. Izarda (Изард) emociju definicija – „Emocijas – tas ir kaut kas, ko mēs pardzivojam ka sajūtu, kas motivē, organizē un virza uztveri, domašanu un darbibu ”. (Izard, 2000, 16).

Sikak apskatot dusmu jēdzienu, psiholoģijas vardnica (Wolman, 2004., 15) dusmas tik definētas ka intensiva emocionala reakcija, kuru izraisa draudi, aizskaršana, verbals uzbrukums, atklata agresija vai frustracija un tas raksturo spēciga autonomas nervu sistēmas reakcija un apslēpta vai atklata atbildes reakcija.

Lai gan dusmu definicijas kopuma ir ļoti daudz, datas no tam ir lidzigas. Lidzigi augstak minētajai definicijai dusmas tiek definētas ka – „negativi tonētas emocijas, subjektiva pieredze, rosinats stavoklis, caur naidu uz kadu vai kaut ko, kas ir uztverts ka sarūgtinajums” (Kazdin, 2000, 170) .

No cita redzes viedokļa dusmas tiek apskatitas ka– dusmas ir emocionala reakcija uz nevēlamu stavokli, dabiska izpausme, kas nepieciešama, lai cilvēks spētu tikt gala ar negativam situacijam socialaja vidē (Levinson, Ponzetti, 1999., 75). Ši definicija uzsver dusmu nepieciešamibu un to, ka dusmas ir dabisks process, tieši pretēji lielakajai dusmu definiciju daļai, ši definicija neuzsver dusmu negativo nokrasu.

Dt. Rasels un B. Fēra (Rassel, & Fehr) izveidojuši citu, atšķirigu dusmu definiciju, definējot, ka dusmas ir izpausmju kopums, ko cilvēks izrada. Respektivi - pieredze un izpausme iet paredzama linija. Zinot dusmu priekšstatu var paredzēt un zinat to izpausmes raksturu un veidu, kas bijis ari iepriekš, pēc sajūtam, izpausmes, uzvedibas, fizioloģiskam parmaiņam un sekam, kuras iet parejoša seciba (Rassel & Fehr, 1994, ka minēts Levinson, Ponzetti, 1999, 34). Dusmu definicijas ir diezgan lidzigas tados aspektos, kas apskata dusmu jēdzienu, lai gan sikak analizējot vairaku autoru darbus var secinat, ka dusmas ka jēdziens tiek traktēts ne tikai ka negativas emocija, bet ari ka agresija un afekts.

Agresija tiek skaidrota ka uzbrukums vai naidiga darbiba, kas var ieņemt jebkadu formu no fiziska uzbrukuma, viena galējiba, lidz vieglai verbalai kritikai, otra (Wolman, 2004., 15).

Agresija tiek definēta ka saretģita paradiba, ar nosaciti daudzējadiem iemesliem, ar grūtibam prognozējama un bieti nepadodas kontrolei (Korsini, Auerbah, 2003.,10).

Agresija – jebkura uzvedibas forma, kura veikta ar mērķi nodarit apkartējiem fizisku vai psiholoģisku zaudējumu (Berkovic,2001.,24).

Z. Freids (Freud, ) paut uzskatu, ka agresija ir viens no sakotnējiem cilvēka instinktiem

Frustracija saistas ar agresiju, tieši vai netieši, bet agresija vienmēr norada uz kaut kada veida frustraciju (Korsini, Auerbah, 2003.,152).

Frustracija ir vēl viens no jēdzieniem, kas cieši sasaistits ar dusmu jēdzienu. Tas, kas sasaista divus šos jēdzienus – frustraciju un dusmas, ir tas, ka frustracija tiek minēta, ka viens no visbietak sastopamajiem dusmu cēloņiem. Psiholoģijas vardnica, frustracijas definicija skan – frustracija ir sasprindzinajuma stavoklis, kas rodas sakara ar notiekošas darbibas traucējumu (Wolman, 2004.,152).

Levinsons un Ponzetti (Levinson, Ponzetti) frustraciju ka jēdzienu skaidro, uzsverot, ka frustracija ir uzdevuma traucējuma rezultats. Ta rodas, kad individs cer uz noteiktu rezultatu, taču kaut kada veida tiek traucēta gaidama mērķa sasniegšana, ka rezultata individs izjūt frustraciju (Levinson, Ponzetti, 1999., 184).

Afekta jēdzienu, kas neapstridami ir cieši sasaistits ar dusmu jēdzienu, psiholoģijas vardnica afekta jēdzienu apskata ka stavokli, kurš izpautas, kad iecerēta darbiba kļūst neiespējama (Wolman, 2004.,13).

Ņemovs R. S. (Немов) afekta jēdzienu skaidro, apgalvodams, ka afekts ir reakcija, kas rodas jau notikušas darbibas vai ricibas rezultata un izrada tas subjektivo, emocionalo nokrasu, atkariba no ta, cik liela mēra ši notikuma darbibas rezultata ir izdevies sasniegt nosprausto mērķi, apmierinat ši nosprausta mērķa stimulējošo vajadzibu (Ņemovs, 1990., 34).

Augstak apskatitie jēdzieni ir galvenie jēdzieni, kas sasaistiti ar dusmam, tomēr apskatot dusmu jēdzienu, jasecina, ka vēl arvien nav precizas – visaptverošas definicijas, kas skaidrotu dusmu jēdzienu, jo ir jaizvērtē vai dusmas patiešam ir uztveramas ka negativas emocijas, vai tomēr dusmas var izpausties ari ka afekta stavoklis, kas ir salidzinoši augsts dusmu limenis, ka ari tas, vai dusmas izpautas agresiva uzvediba, lidz ar to var secinat, ka nav noteikta, viennozimiga viedokļa, vai dusmas ir negativas emocijas, agresija vai afekts. Nav vienotas definicijas, kas paustu noteiktu viedokli, skaidrotu to konkrētak un tuvak.

Dusmu cēloņu teorijas

Dusmu cēloņu teorijas, kas skaidro dusmas, ir ļoti daudz un datadas, tas meklē dusmu cēloņus un cenšas paredzēt to izpausmi. Ši darba autore sava darba apskatis galvenas no tam, kuras visprecizak apraksta dusmu cēloņus un visspilgtak izceļas uz parējo fona, lai gan pastav ļoti daudz dusmu cēloņu teoriju, sikak tiks apskatitas galvenas.

1) Frustracijas teorija (Frustration theory).

Frustracija ir process, kad tiek traucēta virziba uz noteiktu mērķi. Apskatot šaja joma veiktos pētijumus, var secinat, ka frustracija var izsaukt individa dusmas.

Freizers P. (Freiser) – emociju un agresijas teorijas parstavis, skaidro sakaribu starp frustraciju un dusmam ar to, ka emocijas ir atbilde uz individam negaiditu situaciju un tas, savukart veido frustraciju un šis konkrētais individs izjūt dusmas (Freiser, 1964, ka minēts Levinson, Ponzetti, 1999).

N. Šteina un L. Levina (Stein & Levine) uzskata, ka individa dusmas pastiprinas vēl jo vairak, ja mērķis, kas ir bijis traucēts vēl jo projam ir sasniedzams. Šis situacijas gala rezultats ir tads, ka individs apzinas savu pretrunigo pieredzi un atsakas pieņemt gala rezultatu. Negativas pieredzes noliegšana rada dusmas. Dusmas izraisa frustracijas bloķēšana ar apziņu, ka mērķi var sasniegt (Stein & Levine, ka minēts Levinson, Ponzetti, 1999).

E. Berkovics (Berkowitz) tuvak apskatot frustracijas teoriju, ir veicis pētijumu ar bērniem mērķa kavēšana. Pētijums tika veidots ta, lai bērni ta laika tiktu pakļauti frustracijai. Bērniem tika teikts, ka viņi skatisies interesantu un viņu vecumam aktualu filmu, bet filmas skatišanas laika, atklajas, ka video ieraksts ir nekvalitativs, filmas kvalitate tika pasliktinata speciali. Bērni tika frustrēti caur nespēju redzēt un izbaudit gaidu apmierinajumu, izradija dusmas un sociali nepieņemamu uzvedibu vēlak kontaktējoties sava starpa (Berkowitz, 1989, ka minēts Levinson, Ponzetti, 1999).

Iepazistoties ar pētijuma rezultatiem, var secinat, ka dusmas ir ne tikai arēji redzamas, bet dusmu cēloņi ir redzami arpus individa, kuri bloķē individualo mērķu sasniegšanu.

2)Kognitivi rosinoša hipotēze (Cognition – Arousal Hypothesis).

E. Beršeide (Berscheid) dusmu cēloņus skaidro ar kognitivi – rosinošas hipotēzes teorijas palidzibu. Var secinat, ka šis hipotēzes pamata ir doma, ka dusmu cēlonis ir normalo uzvedibas modeļu traucējums, kas liek cilvēkam just emocijas – negativas vai pozitivas. Šis procesa gala rezultats ir tads, ka individs reaģē pozitivi vai negativi. Apskatot dusmu nozimi šaja procesa, tam ir svariga zinama ietekme paredzētai dusmu intensitatei (Berscheid,1999).

Beršeide lielu nozimi piešķir ari tam, ka dusmas tiek noteiktas vienigi ka daļa no kognitiviem procesiem, kuri tiek asociēti ar uzvedibu. Izziņu, kas notiek šada veida viņi sauc par „ provokativo darbibu ”, no ta var secinat, ka darbiba ar dusmam ietver abus procesus – gan psiholoģiskos, gan kognitivos (Berscheid, 1983, ka minēts Levinson, Ponzetti, 1999).

3)Neoasociativa teorija (Neoassociational theory).

Neoasociativas teorijas pamatlicējs ir Berkovics. No šis teorijas skatu punkta dusmu radoša sistēma ir asociaciju tikls, kurš sevi ietver vairakus komponentus – domas, atmiņas, motori – ekspresivas un fizioloģiskas reakcijas. Berkovics uzsver, ka tikko ka tiek aktivizēts viens no šiem komponentiem, iesaistas ari parējie (Berkowiz, 1990, ka minēts Izard, 2000).

Izvirzot šo teoriju, Berkovics ir secinajis, ka dusmas var izraisit kaitinoša stimulacija, šada stimulacija, piemēram, ir nepatikamas un stipras smakas, ilgstoša zemas vai augstas temperatūras ilgstoša ietekme, atkartotas, nepatikamas un kaitinošas situacijas. Šada veida stimulacija izsauc nepatikamas sajūtas, kas ir negativs afekts un šis afekts ir neparprotams dusmu cēlonis. Pie šadiem dusmu cēloņiem, Berkovics pieskaita ari sapes un skumjas, kas ari rada nepatikamas sajūtas, lidz ar to izraisot dusmas (Berkowiz, 1990, ka minēts Izard, 2000).

Berkovics ir veicis pētijumus sapju un dusmu savstarpēja mijiedarbibas joma. Eksperimenta piedalijas tikai sievietes, daļa no sievietēm tika pakļautas sapju iedarbibai, turot savas rokas ļoti auksta ūdeni, turpreti otra daļa sieviešu netika pakļautas sapju iedarbibai. Pēc eksperimenta praktiskas daļas beigam, visam sievietēm tika lūgts citu cilvēku idejas, uzskatus un tad tos vai nu pieņemt vai noraidit. Ja uzskati tika pieņemti, sievietes piešķira to paudējam balvu, ja uzskati tika noraiditi, tad uzskatu paudējs tika sodits. Tas eksperimenta dalibnieces, kuras iepriekš tika pakļautas ilgstošai sapju sajūtai, bija tendētas vairak sodit, neka apbalvot, turpreti, tas eksperimenta dalibnieces, kuras netika pakļautas sapju sajūtai, vairak bija tendētas apbalvot uzklausitos cilvēkus (Berkowiz, 1993, ka minēts Levinson, Ponzetti, 1999).

4)Sociala iemacišanas teorija.

K. Sarni (Saarni) parstav teoriju, kura uzsver domu, ka dusmas ka visas citas emocijas ir iemacitas tapat ka uzvediba. Individa pieredze par mazak nozimigam emocijam ir uzkrata attiecibas ar citiem individiem. Var secinat, ka emocijas ir iemacitas, jeb socializētas visas dzives garuma. Pamatus liekot uz uzvedibas normam, ir pilnigi normali, ka individa negativa pieredze rosinas negativas sekas un tas, savukart radis dusmu sajūtu (Saarni, 1993, ka minēts Levinson, Ponzetti, 1999).

Dt. Eivrils (Avrill) dusmas ir skaidrojis ka socialas iemacišanas sastavdaļu, kas atspoguļo subjektivas pieredzes veidu, fizioloģisko uzbudinamibu un uzdevumu kavēšanu. Individs macas, ka reaģēt noteiktas situacijas, ka rikoties, novērojot ka to dara citi viņam apkart esošie individi (Avrill,1982, ka minēts Levinson, Ponzetti, 1999).

A. Bandura (Bandura) pievieno augstak minētajam uzskatu, ka lai macitos, jabūt motivacijai, kadēļ to darit, individam japatur prata, ko ir novērojis un novērotajam ir jaatstaj pietiekami spēcigs, lai pēc tam individs pats izraditu, ko ir novērojis (Bandura, 1986, ka minēts Levinson, Ponzetti, 1999).

5)Ipašibu teorija ( Attribution theory ).

Levinson, Ponzetti uzsver, ka individam ir nepieciešamiba analizēt un skaidrot savu un apkartējo individu uzvedibu. Šada izpratne veidojas uz attiecinajumu un skaidrojumu pamata, kapēc tieši šada veida ir norisinajusies konkrēta uzvediba. Šada veida konkrētos uzvedibas cēloņus var skaidrot ka kontrolējamus vai nekontrolējamus, stabilus vai nestabilus, iekšējus vai arējus (Levinson, Ponzetti, 1999).

B. Veiners (Weiner) uzskata, ka individs motivē un doma veidojot noteiktu skaidrojumu par konkrēto uzvedibu, piemēram, ja tiek veidots negativs skaidrojums, kas satur negativi motivētus cēloņus, tad gala emocijas parvēršas par negativam emocijam un vienas no šim negativajam emocijam ir dusmas (Weiner, 1986, ka minēts Levinson, Ponzetti, 1999).

Veiners veicot pētijumu kopa ar kolēģiem ir izpētijis, ka individs pardzivo dusmas, kad konkrētais individs pats attiecina citu individu uzvedibu uz iekšējiem un kontrolējamiem cēloņiem (Weiner, 1986). Šadam uzskatam pievienojas ari I. Blēra un H. Betanokurts (Blair & Betanocurt) pautot uzskatu, ka dusmas izraisa kontrolējami un iekšēji cēloņi, ka piemēru var minēt situaciju, kad vecaku neatbildēšana uz noteiktu individa majienu vai signalu tiek traktēta ka vienaldziba (kas ir kontrolējams un iekšējs iemesls) aktivē dusmas, jo motivacija šada situacija ir negativa (Blair & Betanocurt, 1992, ka minēts Levinson, Ponzetti, 1999).

6)Komunikacijas deficita hipotēze.

Šis teorijas piekritēji, uzsver, ka skaidrojums dusmu cēloņiem ir tas, ka dusmas atspoguļo nespēju kontrolēt un vadit savu socialo vidi kompetenta un pareiza veida. Nespēja kontrolēt socialo vidi, precizak, izziņas uzvedibu, rodas negativa pieredze un atbildes reakcija nepiemērota veida. Izstradatie pētijumi par nelabvēligam attiecibam ļauj secinat, ka komunikativo iemaņu trūkums turpina psiholoģisku un fizisku nelabvēlibu (Levinson, Ponzetti, 1999 ).

Ka novērojis A. Sigmans (Siegman) dusmas individs tipiski paatrina runas tempu, paaugstina balss tembru un partrauc savus partnerus, paaugstinas asinsspiediens, kas dusmas tikai paaugstina un stimulē. Individa negativa uzvediba ir ka stimula izraisitajs partnera atbildei, kas paaugstina uztraukuma limeni un sevis paša nomierinošo spēju trūkumu, kas savukart, ir ka traucēklis, lai atgūtu pozitivu kontaktu ar partneri (Siegman, 1994, ka minēts Levinson, Ponzetti, 1999).

Vēl bez dusmu cēloņu teorijam pastav ari tadi cēloņi, kas tiek aplūkoti cita aspekta, ka tas tiek traktēts dusmu cēloņu teorijas.

Ļoti svarigs dusmu cēlonis ir informacija. Ja ši informacija ir negativa vai informacijas pietrūkst bridi, kad ir noticis kaut kas negaidits. Individs nav sagatavojies šadai situacijai. No spontanitates rodas emocijas un dusmu emocijas taja gadijuma, ja ir informacijas trūkums (Godfrua, 1992).

Vienam no visefektivakajiem dusmu izraisitajiem ir fiziska vai psiholoģiska – brivibas ierobetošana. To var traktēt ka frustraciju. Kampos un Štenbergs (Campos & Stenberg) veica pētijumu, kura izpētija, ka ierobetojot roku kustibas četrus mēnešus vecam zidainim, tas izraisa dusmas. Ar brivibas ierobetošanu Izards skaidro ari tiņu agresiju atbildes reakcija uz vecaku aizliegumiem un iebildumiem, jo ta ir tiņu personibas psiholoģiska ierobetošana (Campos & Stenberg, 1981, ka minēts Izard, 2000).

Ka jau minēts iepriekš apskatitajas teorijas, viens no ļoti stipriem dusmu izraisitajiem ir sapes, it ipaši tad, ja tas ir negaiditas. Veiktie pētijumi (Izard, 2000) pierada, ka zidaiņi, kas vēl nespēj paredzēt, ka veicama pote sagadas sapes, to saņemot, un izjūtot pēkšņas negaiditas sapes, izrada dusmas.

Goulmens ka dusmu cēloni min apvainojumu un diskomfortu, ka ari badu, nogurumu, stresu un citus faktorus (Goulmen, 2001).

Netaisniba vai netaisniga riciba no citu puses ari tik uzskatiti ar dusmu cēloņiem, lai gan ari tas ir atkarigs no ta, ka individs interpretē šo konkrēto ricibu. Dusmu cēloņi ir ari riebums pret citu individu, ka ari skumjas, kas depresijas laika mēdz būt cieši saistitas ar dusmam (Izard, 2000).

Apdraudētibas sajūtu par dusmu cēloni uzskata D. Cilmanis, uzsverot to, ka tas ir visierastakais cēlonis. Tas var būt apdraudējums godam vai pašcieņai, kas var būt simbolisks, kas izpautas ka netaisniga vai rupja apiešanas, apvainojums vai pazemojums, vilšanas centienos sasniegt mērķi u. c. (Goulmen, 2001).

Dusmu pastiprinataju ir svarigi pieminēt, ja aplūkojam dusmu cēloņus. Dusmu pastiprinatajs ir uzbudinamiba, ko piemin Goulmens. Jo individs ir uzbudinataks, jo dusmu ekspresija būs spēcigaka. Ka piemēru var sniegt to, ka tikko pamodušos cilvēku ir grūtak sadusmot, jo viņa uzbudinamibas limenis taja bridi ir zems (Goulmen, 2001).

Apkopjot augstak minēto, var secinat, ka pastav daudz un datadas dusmu emocijas un to rašanas iemeslus skaidrojošas teorijas. Lai gan tas nav izteikti atšķirigas, tomēr vienota pieeja dusmu emocijam nav izveidota – nav viennozimiga skaidrojuma.

Vispieņemamaka šķiet sociala iemacišanas teorija, kura tiek uzsvērta doma, ka dusmas ka visas citas emocijas ir iemacitas tapat ka uzvediba. Individa pieredze par mazak nozimigam emocijam ir uzkrata attiecibas ar citiem individiem. Var secinat, ka emocijas ir iemacitas, jeb socializētas visas dzives garuma. Pamatus liekot uz uzvedibas normam, ir pilnigi normali, ka individa negativa pieredze rosinas negativas sekas un tas, savukart radis dusmu sajūtu. Dusmas ir skaidro ka socialas iemacišanas sastavdaļu, kas atspoguļo subjektivas pieredzes veidu, fizioloģisko uzbudinamibu un uzdevumu kavēšanu. Individs macas, ka reaģēt noteiktas situacijas, ka rikoties, novērojot ka to dara citi viņam apkart esošie individi. Tieši to pašu var attiecinat uz viriešu un sieviešu dusmu emocijam un to izpausmēm – katrs no dzimumiem dzives laika iemacas savam dzimumam atbilstošu uzvedibu, ari attieciba uz dusmam.

No iepriekš minēta, var secinat, ka dusmu emocijas ir ļoti svarigas un pat nepieciešamas cilvēka dzivē. Dusmas var radit gan nespēja kontrolēt savu socialo vidi kompetenta un pareiza veida, gan informacijas trūkums, gan ari daudzi citi iemesli. Ta ka tiek uzsvērts, ka dusmas ir vienas no svarigakajam, pat pamatemocijam, tad autores viedoklis ir, ka būtu svarigi izpētit kada situacija šaja joma ir Latvija. Iespējams, cilvēki pat neapzinas, cik lielu iespaidu dusmu emocijas atstaj uz cilvēku savstarpējo saskarsmi un pašsajūtu.

Dusmas visvairak tiek novērotas to izpausmēs, tapēc dusmu izpausmēm tiks pievērsta uzmaniba nakamaja nodaļa.

Dusmu izpausmes

Šaja nodaļa tuvak tiks apskatitas dusmu izpausmes: mimika, dusmu izpausmes organisma, dusmu apspiešana, tas sekas, dusmu izpausmju dzimumatšķiribas, dzimumidentitate, tas veidošanas, psiholoģijas teorijas un pētijumos.

Mimika

Dusmu emocijas ir diezgan spilgti aplūkojamas sejas mimika, kuru nevar sajaukt ne ar vienu citu emociju mimisko izteiksmi.

Dusmu mimiska izpausme, salidzinot starp pieaugušu cilvēku un zidaini pēc izskata ir atšķiriga, bet būtiba darbojas vieni un tie paši sejas muskuļi. Šo atšķiribu skaidro ar to, ka zidaiņa ada ir daudz elastigaka un zem tas atrodas lielaks tauku slanis, lidz ar to, vietas, kur zidainim ada ir nedaudz saraukta, pieauguša cilvēka seja veidojas dziļas grumbas. Dusmu mimikas izpausmei ir raksturiga pieres muskuļu saraušanas un uzacu kustibas – uzacis nolaitas un saraucas. Pieres ada savelkas un veido kroku acu limeni uz deguna ka divas paralēlas, horizontalas svitras, ka ari grumbas starp uzacim pieaugušajiem individiem (Izard, 2000).

Uzmanibu piesaista fakts, ka zidaiņiem pieres un uzacu daļas muskuļi dusmu laika darbojas automatiski, tas ir, tie nav kontrolējami, savukart pieaugušajiem šie muskuļi pilniba darbojas ļoti reti, izņemot intensivus un negaiditus dusmu uzplūdus. Ap viena gada vecumu, bērniem sak attistities kontrole par ekspresivo mimiku, kas daļēji atkariga no socializacijas procesa un daļēji no smadzeņu attistibas procesa. No ta izriet, ka laika gaita individs macas kontrolēt dusmu mimisko izteiksmi un individam kļūstot pieaugušam dusmu mimiska izpausme izskatas daudz maigaka un nav tik draudiga (Izard, 2000).

Iepriekš aprakstita mimiska izpausme ir tikai daļa no dusmu mimiskas izpausmes. Ļoti svariga sejas daļa, kas piedalas dusmu mimikas procesa izpausmē ir acis. Nolaisto uzacu dēļ, acis kļūst šaurakas un pieņem asu, kantainu formu – zūd acu formas maigums, ko veido apaļas acu formas. Acu skatiens tiek virzits uz dusmas izraisošo objektu, kas rada draudigu izskatu un ir ļoti nozimigs dusmu mimika, jo ar acim tiek noradits agresijas izpausmes virziens (Izard, 2000).

Mutes daļa ir treša sejas daļa, kas piedalas dusmu mimikas veidošana. Maziem bērniem mute ieņem taisnu vai taisnstūrainu formu. Lūpas tiek saspiestas, kas rada divu stripiņu formu, kas ka jau iepriekš minēts, rada draudigu izskatu, jo apaļas formas, kas rada maigo izskatu, pazūd (Izard, 2000).

Bieti vien pieaugušie sakot zobus un stingri saspiet lūpas. Starpkultūru pētijums pierada, ka zobu un lūpu saspiešana ir visizplatitaka dusmu mimikas sastavdaļa, kas ir novērojama, ka zemakas ta augstak attistitas kultūras, respektivi, ta ir saprotama visiem kultūru parstavjiem. Ramirezs ar kolēģiem (Ramirez, Martin, Fujihara, Takehiro, Goozen & Stephenie Van, 2001) ir veikuši starpkulturalu pētijumu, kura ka respondenti tika atlasiti 195 studenti no Japanas (no tiem 147 sieviešu dzimuma parstaves un 48 virieši), 230 studenti no Spanijas (no kuriem 174 sievietes un 56 virieši), 551 studenti no Niderlandes (no tiem 346 sievietes un 187 virieši). Veikta pētijuma rezultati uzradija, ka virieši izjūt dusmu emocijas, ka atbildes reakciju uz otras personas agresivu fizisku darbibu vai ievainojumu, turpreti sieviešu dzimuma parstaves ir tendētas uz emocionaliem stimuliem un izjūt neapmierinatibu situacijas, kad bezjūtigi izrada labvēlibu.

Dusmu mimika ir diezgan spilgta un neparprotama, tomēr, ir jauzmanas ar mimikas interpretaciju, jo ir cilvēki, kas sabozušies, koncentrējušies vai izrada interesi saraucot pieri. Šajos procesos parasti veidojas dusmu mimikas komponents – sabiezējums uz deguna acu limeni. Ar šo sastavdaļu mimikas interpretacija jabūt uzmanigiem, lai neraditu kļūdainus secinajumus (Izards, 2000).

Dusmu izpausme organisma

Dusmas tiek pieskaititas pie negativajam stēniskajam emocijam. Stēniskas emocijas veic tonizējošo funkciju (Valtneris,1995).

Emocijas ir saistitas ar limbisko sistēmu. Limbiska sistēma saista neiralas un humoralas regulacijas mehanismus, ta ir robeta starp veco un jauno garozu. Limbiskas sistēmas jēdziens ietver savstarpēji cieši saistitus garozas apvidus un zemgarozas kodolus. Limbiska sistēma saskaņo skeleta muskuļu un iekšējo organu darbibu izturēšanas aktu laika, tais skaita ari emociju ekspresijas bridi.

Ari bazalie gangliji ir cieši sasaistiti ar emocijam, tie atrodas lielajas puslodēs starp pieres daivu un starpsmadzenēm. Tie saņem impulsus no visam smadzeņu daļam. Izmantojot saņemtos impulsus, bazalie gangliji spēj regulēt kustibas, pieskaņojot tas emocionalajam noskaņojumam. Bazalo gangliju impulsi nosaka individa kustibu raksturu – gaitu, staju, testus, mimiku un valodas ipatnibas, ka jau augstak minēts, šie procesi ir cieši sasaistiti ar emocijam, tatad ari ar dusmam, kur mimika un testi ir ipaši izteikta sastavdaļa. (Valtneris, 1995) .

Šim uzskatam piekrit ari T. Godfrua (Годфруа), ka svarigako smadzeņu daļu, kas ir saistita ar emocijam, minot ari smadzeņu garozu, kas kontrolē ari agresiju. Kada veida smadzeņu garoza darbosies un kontrolēs agresiju ir atkarigs no individa dzives pieredzes un ipaši no socialiem apstakļiem ta attistibas laika (Godfrua, 1992).

Goulmens konkrētak runa par dusmu fizioloģisko veidošanos un skaidro to ta, ka – dusmu „ izvirduma ” pamata ir nervu patvaļa. Kads nervu centrs limbiskaja sistēma pēkšņi reaģē, pieslēdzot parējas smadzeņu daļas. Tas notiek tik atri, ka smadzeņu domajoša daļa nespēj tikt lidz notiekošajam, respektivi, rodas tik pierasta situacija, ka pēc dusmu izvirduma cilvēks pats isti nesaprot, kas ir noticis (Goulmens, 2001).

Iepriekš tika aplūkota nervu sistēmas darbiba, bet dusmas ietekmē ari atsevišķus organus un procesus. Izpratne par trauksmes un dusmu bioloģiskiem pamatiem veidojušies jau vairak ka gadsimtu atpakaļ. Darvins (Darvin) atklaja, ka pardzivojot dusmas, paatrinas asinsrite, sirdsdarbiba, elpošana, ka ari pastiprinas adas krasa – piesarkst (Darvin, 1872). Lidz ar asinsrites paatrinašanos locekļi kļūst elastigaki, tas ietekmē, piemēram, vieglu un atru aizsarg ieroča satveršanu. Paatrinas sirdsdarbiba un izdalas vairaki hormoni., tie paaugstina enerģijas limeni un pamudina individu uz konkrētaku un atru ricibu (Izard, 2000) .

Batlera Izarda pētijuma, secinats, ka dusmu bridi cilvēks izjūt lielu sasprindzinaju, kurš pēc intensitates limeņa ir zemaks tikai salidzinajuma ar baiļu sasprindzinajuma intensitates limeni. Individs izjūt lielu drosmes un pašparliecibas sajūtu. Ir pieradits, ka dusmas tiek pavaditas ar lielu impulsivitati (Izards, 2000).

Dusmu apspiešanas sekas.

Ka var secinat, dusmu emocijas, tapat ka visas citas, ir cieši sasaistitas ar cilvēka fizioloģiju. Organisms ir iesaistits jebkura emociju norises procesa, ari tad, kad individs izjūt dusmas, tapat ari dusmu apspiešanas procesa, kas neapstridami rada sekas.

Holts (Holt) savos pētijumos ir pieradijis, ka apspietot dusmu ekspresiju, šaja apzimējuma iekļaujot mimiku, vokalo izteiksmi – balss intonaciju, ka ari agresivas darbibas, individs var traucēt savu adaptacijas procesu.

Apskatot Holta kliniskos pētijums var secinat, ka dusmu regulara apspiešana un dusmu adekvatas izradišanas trūkums, rada lielaku risku iegūt psihosomatiskas sekas. Apspiestas dusmas nav vienigais psihosomatisko traucējumu izraisitajs, tomēr tas ietekmē un palielina risku saslimt ar tadam slimibam, ka reimatiskais artrits, natrene, psoriaze, kuņģa čūla, sirds slimibas, asinsspiediena traucējumi, epilepsija, migrēna, hipertonija un Reino slimiba.

Bonano, Singera, Švarca un Veinberga (Bonnano, Singer 1990, Schwartz 1990 & Weinberg 1990, ka minēts Izard, 2000) pētijumi pierada, ka cilvēki, kuri ir pieraduši apspiest negativas emocijas, tais skaita ari dusmu emocijas, ir tendēti bietak ciest no psiholoģiskam un ari fiziskam slimibam. S. Forvarda un D. Frēzere (Forvarda, & Frezere) uzsver to, ka individiem, kuri paut uzskatu, ka dusmu emocijas ir nepieciešams apvaldit jebkura situacija, var rasties psiholoģiskas problēmas, jo bailes no strida kļūst neparvaramas. Ta rezultata, šadi individi mēdz piekapties, neiebilst, dara visu, lai izvairitos no strida un otra individa dusmam, tadejadi paradot apkartējiem, ka tie var panakt visu, ko vēlas (Forvarda, & Frezere, 1990).

Cilvēkiem, kas apspiet dusamu emocijas, ir paaugstinats risks iegūt ari šadas psiholoģiskas slimibas ka piemēram, impulsu kontroles traucējumi, garastavokļa traucējumi, personibas traucējumi un datadas šizofrēniju formas, ipaši izplatita no tam ir paranoida šizofrēnija (Kazdin, 2000).

Dusmas ir viena no galvenajam sastavdaļam, kas ietemē medicinisko stavokli, veicinot demenci, vielmaiņas traucējumus, neiroloģiskos traucējumus (Kazdin, 2000).

Šaja joma veiktie pētijumi pierada to, ka eksistē dzimumatšķiribas dusmu apspiešana. Hainesa ar kolēģiem (Haynes, Levine, Scotch, Feinleiben & Kannel, 1978) pētijums dusmu dzimumatšķiribu joma uzradija , ka sievietes ir tendētas uz savu dusmu emociju apspiešanu, ka ari, salidzinajuma ar viriešiem, sievietēm bija izteiktaki un vairak raksturigi ar dusmu emocijam saistitie fiziskie simptomi, kas pierada augstak minēto, lai gan, Tomasa (Thomas, 1989, ka minēts Kassinove, 1995) veiktaja pētijuma, kura tika izmantota Framinghamas skalas palidziba, netika atrastas nekadas nozimigas dzimumatšķiribas.

Darba autore piezimē, ka dusmu emocijas tiek traktētas ka „ klusa ” problēma, jo to, ka problēmu pamanit ir grūti.

Dusmu izpausmju dzimumatšķiribas.

E. Vilsons (Wilson) evolucionaras pieejas pamatlicējs, paut uzskatu, ka evolūcijas gaita galvenas rūpes sievietēm ir bijušas par bērniem, bet viriešu dzimuma parstavjiem par medibam un cinišanos, tapēc sievietēm piemit gadigums, bet viriešiem agresivitate (Wilson, 1978).

Pastav uzskats, ka sieviešu dzimuma parstaves ir daudz emocionalakas neka virieši, jo viriešiem jau no bērnibas tiek macits apspiest savas emocijas. Salidzinajuma ar virieša emocionalo sfēru, sievietes emocionala sfēra ir daudz saretģitaka (Ponomareva, 2001).

E. P. Iļinina un V. G. Piņigina (Ильин & Пинигин) veiktaja pētijuma, kura piedalijas gan studenti, gan skolēni, apskatot iegūtos rezultatus, tika secinats, ka sievietēm visas vecuma grupas ir novērojams lielaks emocionals uzbudinajums neka viriešiem, savukart, emociju intensitate sieviešu dzimuma parstavēm ir mazak raksturiga neka viriešu dzimuma parstavjiem, lai gan, vēl mazak raksturiga ir emocionala noturiba un emociju saglabašanas ilgums (Iļin & Piņigin, 2001, ka minēts Iļins, 2002).

P. A. Kovaļevas (Ковалева) izstradatajos pētijumos rezultati, attieciba uz emocionalitati, bija ļoti lidzigi iepriekš minētajiem. Tika secinats, ka sievietes ir tendētas reaģēt emocionali, konfliktsituacijas vairak demonstrēt emocionalo uzbudinajumu, neka to dara viriešu dzimuma parstavji (Kovaļeva, 1996, ka minēts Iļins, 2002).

J. Steplija un J. Havilanda (Stapley & Haviland,1989, ka minēts Iļins, 2002) emocionalas ekspresivitates joma veiktajos pētijumos, tika secinats, ka neatkarigi no vecuma, sievietēm piemit liela emocionala ekspresivitate.

S. Krosa un L. Madsona (Cross & Madson) izstradato pētijumu rezultati uzrada, ka sieviešu dzimuma parstaves izrada lielaku emocionalo uzvedibu grupa, kuras sastava ir tikai sievietes, neka jaukta grupa (Cross & Madson, 1997, ka minēts Iļins, 2002).

E. Makkobijs un K. Dteklins (Maccoby & Jacklin) ir veikuši vairakus pētijumus, kuru rezultata tika izdariti secinajumi, ka dzimumatšķiribas attieciba uz dusmu emocijam, pirmajos dzives gados neuzradas, savukart, bērniem kļūstot vecakiem, dusmu emociju intensitate, zēniem pieaug, turpreti meitenēm samazinas. Iegūtie rezultati tika skaidroti pamatojoties uz to, ka meitenes ir tendētas apspiest un baidities izradit dusmu reakciju, jo pastav iespēja saņemt sodu par nepaklausibu, turpreti, pret zēnu dusmu emocijam un agresivo uzvedibu apkartēja sabiedriba un ģimene nav noskaņoti tik nepiekapigi. Šeit uzskatami izpautas socializacijas aspekts dusmu izpausmju dzimumatšķiribas ir (Maccoby & Jacklin, 1974). Turpreti, pavisam pretēji rezultati tika iegūti Jarčeska A., Magona N. E. un Jarčeska T. J. (Yarcheski, Mahon & Yarcheski) veiktaja pētijuma, kura piedalijas bērni vecuma intervala no 12 lidz 14 gadiem. Pētijuma gaita tika apskatitas dusmu pieredzes un izpausmju dzimumatšķiribas ar STAXI aptaujas palidzibu. Pētijuma dalibnieki bija 81 meitene un 67 zēni. Rezultati uzradija, ka nozimigas dzimumatšķiribas dusmu izpausmē un pieredzē nepastav (Yarcheski., Mahon & Yarcheski, 2002). Tomēr, atšķirigus rezultatus uzrada M. S. Ponamorjovas (Пономарева) veiktie pētijumi – tendence uz dusmu emociju pardzivošanu jaunako klašu skolēnu grupa ir vērojama zēniem, turpreti, jo vecaka ir skolēnu grupa, jo lielaka tendence uz dusmu emocijam ir uzradita tieši meitenēm (Ponomareva, 2001, ka minēts Iļins, 2002).

Emocionalie tipi ir raksturigi gan viriešu, gan sieviešu dzimumam. Šie tipi atšķiras ar to, ka vienam tipam ir izteiktakas tadas emocijas ka laime un bailes, turpreti otram no šiem tipiem raksturigakas laimes emocijas, kuram blakus pastav tik pat izteiktas baiļu un dusmu emocijas (Plotkin, 1983, ka minēts Iļins, 2002). Sieviešu dzimuma parstavēm baiļu un dusmu emocijas ir vienadi izteiktas, kas rada apstakli, ka baiļu emocijas padara ne tik izteiktu dusmu emociju izpausmi. Šis baiļu emocijas ir par iemeslu tam, ka persona tiek atturēta no konfliktiem un agresivas ricibas, šadu uzskatu paut Izards (Izards, 2000). Savukart P. A. Kovaļeva (Ковалева) uzskata, ka viriešiem raksturigaka tendence ir, ka dusmu un laimes emocijas ir izteiktakas neka baiļu emocijas. Šis fakts izskaidro lielaku izpausmi viriešu verbalajai un fiziskajai agresijai, salidzinot ar šo pašu emociju izpausmi sievietēm (Kovaļeva, 1996, ka minēts Iļins, 2002).

Iemesli, kuru dēļ vērojamas šadas dzimumatšķiribas gan emociju kopuma, gan tieši aplūkojot dusmu emociju izpausmēs ir vairaki. Viens no šiem iemesliem paskaidro faktu, kapēc sieviešu dzimuma parstaves ir emocionalakas neka virieši, jo virieši jau no bērnibas tiek maciti slēpt savas emocijas, skaidro K. Jungs (Jungs, 2002). E. Makobijs un E. Dteklins (Maccoby, & Jacklin, 1974) paut uzskatu un skaidro, ka meitenes mazak izrada agresivu uzvedibu, jo baidas no iespējama soda, turpreti, puišu izraditajai agresijai apkartēja sabiedriba neizrada tik lielu nosodijumu (Maccoby, & Jacklin, 1974, ka minēts Iļins, 2002). Šadu viedokli paut ari Š. Berns (Берн) – sievietēm un viriešiem emocionalitates limenis ir vienads, tomēr atšķirigs ir iekšējais emociju izteiktibas limenis. Emociju izpausmē pastav atšķiribas, kuras radušas sabiedriba pastavošo uzskatu un stereotipu dēļ, piemēram, ir pieņemami, ka sievietes raud, turpreti, ja to dara virietis, tad raudašana nav pieņemama (Berns, 1996, ka minēts Iļins, 2002).

Psiholoģija izteikti izšķirtas četras atšķiribas starp dzimumiem – telpiskuma izjūta, matematisko uzdevumu veikšana, verbalajas spējas un agresijas limeni (Maccoby & Jacklins, 1974, ka minēts Bern, 1996).

Sava pētijuma par dzimumatšķiribam Makkobi E. E. un Dteklins C. N. (Maccoby & Jacklin) secinajuši, ka pastav skaidras statistiski nozimigas dzimumatšķiribas agresijas limeni (Maccoby & Jacklin,1974, ka minēts Bern, 1996).

Ari vairakos citos pētijumos (Eagly & Steffen, 1986, Hyde, 1984, Hyde,1986) secinats, ka pastav dzimumatšķiribas agresiva uzvediba, lai gan pieaugušajiem šis atšķiribas nav tik izteiktas.

Cits iemesls, kas liek uzskatit viriešus par daudz agresivakiem neka sievietes ir uzskats par to, ka virieši ir agresivaki ta dēļ, ka viņiem ir daudz augstaks testosterona limenis asinis, lai gan patiesiba, pašlaik neeksistē parliecinoši pieradijumi agresijas limenim ar tostestorona limeni asinis (Bjorkvist, 1994).

Agresijas joma veikta pētijuma gaita nonakts pie secinajuma, ka pieaugušo vecuma agresijas dzimumatšķiribas ir pavisam nelielas (Eagly & Steffen, 1986). Turpreti turpmakajos pētijumos, kuros piedalijas bērni, tika secinats, ka agresijas izpausmēs pavisam neliela ietekme ir bijusi dzimumam (Hyde, 1984).

Izdarits secinajums, ka eksistē vairaki faktori, no kuriem atkarigs, kurš no dzimumiem ir agresivaks – virietis vai sieviete: konflikta dalibnieku dzimums, agresijas tips (verbala, fiziska) un konkrēta situacija ( Bjorkvist & Niemela, 1992).

Dzimumidentitate, tas veidošanas, psiholoģijas teorijas un pētijumos

Jau Grieķu filozofi un datadu teoriju pamatlicēji ir runajuši par sieviešu un viriešu dzimuma atšķiribam (Matlin, 1999).

Sava dzimuma apzinašanas ir nozimigs process cilvēka dzivē, jo dzimums ir statuss, kas nosaka, kadus citus statusus cilvēks ieņems sava turpmakaja dzivē, kads būs viņa statusu kopums. Dzimums ietekmē ļoti daudzus cilvēka dzives aspektus – veselibu, draudzibas modeļus, profesijas izvēli, pieeju datadam iespējam un resursiem, ka ari lomu ģimenē (Omarova, 1996 ).

Vi­sas pašgen­der­izēšanas te­ori­jas ap­galvo, ka no pieau­guša vecuma,lie­laka daļa viriešu un sieviešu ir at­tisti­juši ļoti atšķiri­gas per­son­i­bas: sievietes kļu­vušas audz­i­nošas, un cilvē­kiem ori­en­tētas, un bērniem cen­trē­tas, kamēr virieši kļu­vuši sancen­sigi un uz darbu ori­en­tēti (Risman, 1998).

So­ci­alo lo­mu te­ori­ja uz­ska­ta, ka dau­dzas at­šķi­ri­bas starp vi­rie­šiem un sie­vie­tēm vei­do­ju­šas no at­šķi­ri­gam sa­bied­ri­bas pra­si­bam kat­ram no dzi­mu­miem(Bern, 1996).

So­ci­ala struk­tū­ra ra­da uz­ve­di­bu at­bil­sto­ši dzi­mu­mam. Ši pie­eja ap­gal­vo,ka vi­rie­ši un sie­vie­tes ri­ko­jas at­šķi­ri­gi,jo vi­ņi at­ro­das at­šķi­ri­gas po­zi­ci­jas sa­bied­ri­ba, dar­ba vi­dē un ģi­me­nē, vi­ņi pil­da at­šķi­ri­gas dzi­mum­lo­mas un pil­da tam at­bil­sto­šas pra­si­bas (Risman, 1998).

D. Šterns (Stern), balstoties uz sistematiskiem zidaiņu pētijumiem, paut uzskatu, ka „ dzimimidentitates kodols ” sak veidoties apmēram no 15 mēnešu vecuma (Kulberg, 2001, 495).

Zidaiņu pētijumos kopuma ir konstatēts, ka bērni apmēram no 5 mēnešu vecuma, skatoties pieaugušo sejas, spēj atšķirt viņu dzimumu, ka apmēram lidz 3 gadu vecumam bērni apgūst spēju nekļūdigi un konsekventi izmantot priekšstatus par dzimumiem, vērtējot gan nepazistamus vienaudtus un pieaugušos, gan sevi. Apmēram 5 vai 6 gadu vecuma nostabilizējas apzinats priekšstats par dzimumpiederibu ka nemainigu un nemainamu ipašibu (Kulberg, 2001).

Uzskati par dzimumidentitati kognitivas attistibas teorijas. Balstoties uz T. Piatē (Piaget) intelekta stadialas attistibas modeļa principiem L. Kolbergs (Kohlberg, 1966 ka minēts Bern, 1996) par dzimumidentitates veidošanas pamatfaktoru uzskata bērna pieaugošas spējas strukturēt priekšstatus par sevi un citiem cilvēkiem dzimumu kategorijas. Kolbergs paut uzskatu, ka dzimumlomu apguves attistibu nosaka subjekta tendence kognitivi strukturēt priekšstatus par fizisko un socialo realitati piemērojoties tai, strukturējot stabilu un pozitivu patibas tēlu (Kohlberg, 1966). Dzimumtipizētas uzvedibas ievirzes var pastiprinaties apmēram pēc 3 gadu vecuma, pieņem Kolbergs (Kohlberg, 1966).

Ari uzskatos par dzimumidentitati psihoanalizē tiek likts uzsvars uz bērna socialas iemacišanas faktu un domašanas attistibu. Freids (Freud, 1991) atzist, ka zidaiņa psihei raksturigo baudas principu un primaros procesus audzinašana papildina realitates princips un sekundarie procesi (piem., domašana, kas atspoguļo objektivo pasauli).

Freids (Freud, 1991) uzsver, ka dzimumidentitates izcelsme ir bērna identifikacija ar kadu no vecakiem, mates vai tēva izturēšanas un psihisko ipašibu parņemšana un piesavinašanas. Dzi­mum­so­ciali­zacija iet­ver sava dzi­muma apzi­našanos šim dzi­mu­mam raksturigo so­cialo lomu ap­guvi. Z.Freids uzskatija, ka bērni piedzimst bi­sek­su­ali, ta­tad bez sava dzi­muma apzi­ņas. Dzi­mu­mapziņu bērniem veido viņa ve­caki, ievēro­jot viņa biolo­ģisko dzi­mumu.

Kad no­tiek dzi­mu­ma iden­ti­fi­ka­ci­ja, bērns pa­ma­na at­šķi­ri­bu starp sie­vie­tēm un vi­rie­šiem, bērns ti­pis­ki pie­vērš lie­la­ku uz­ma­ni­bu sa­va dzi­mu­ma “mo­de­lim”, lai bū­tu la­ba­kais zēns vai mei­te­ne (Bern, 1996).

N. Čordorova (Chordorow), uzskata, ka mate pret meitu un dēlu jau zidaiņa vecuma izturas atšķirigi, pie tam ir vērojamas atšķiribas ari meitu un dēlu identifikacijas procesos. Sakotnējos psihoanalitiskajos uzskatos, tika akcentēta meitas edipala milestiba pret tēvu un vienlaiciga novēršanas no mates, bet Čordorova uzskata, ka meitas dzimumidentitates attistiba neprasa noraidit viņas agrino identificēšanos ar mati, ta turpinas visu dzivi, bet zēna identifikacija ar mati tiek lauzta un parnesta uz tēvu (Chordorow, 1987, ka minēts Miltuze, 2002).

Lielakaja daļa ģimeņu meitenes un zēni saņem atšķirigu audzinašanu, vecaki vadas pēc saviem pieņemtajiem un sabiedriba izplatitajiem priekšstatiem par viriešu un sieviešu lomam, stereotipiem un dzimumam atbilstošo, vēlamo uzvedibu (Appelbaum & Chambliss, 1997).

K. Giligana (Gilligan) paut uzskatu, ka sievietes realitate ir atšķiriga no virieša realitates, ipaši akcentējot sievietes spēju saskaņoties ar citiem – sievietes centrēšanos uz attiecibam ar citiem (Gilligan, 1982).

S. L. Bēma (Bem), dzimumshēmu teorijas parstave, uzskata, ka dzimumshēmas ir daļa no individa kognitivo shēmu repertuara. To izveide aizsakas agrina bērniba, un šis shēmas var būt nepietiekami objektivi pamatotas. Bēma uzskata, ka tas ka individi uztver, saglaba atmiņa, interpretē un prognozē informaciju par dzimuma ipašibam un attiecibam, un tas, kada ir subjektiva attieksme pret šo informaciju, ir būtiski atkarigs no izveidoto dzimumshēmu – informacijas apstrades subjektiva teorētiska pamata – ipatnibam (Bem, ka minēts Levinson, Ponzetti, 1999).

Socialas iemacišanas teorija dzimumtipizēšana ir saistita ar domašanu, taču ir vairak atkariga no individa socialas vides un personigas pieredzes neka no individa vispariga domašanas raksturojuma un zinašanu stereotipiem, var secinat apskatot galvenos šis teorijas parstavjus. Atbilstoši A. Banduras (Bandura, 1986, ka minēts Levinson, Ponzetti, 1999) uzskatiem, tiek pieņemts, ka individs jau kopš bērnibas pakapeniski iemacas uzskatus par dzimumidentitati, novērojot citu cilvēku dzimumtipiskas izturēšanas paternus, un sava dzimuma paterna imitēšanu nosaka „dzimumam piemērotas” izturēšanas atalgojumi un „dzimumam nepiemērotas” izturēšanas nosodijumi. Pastiprinajumu ietekme var būt netieša, jo bērni vēro iespējamas atdarinašanas modeļu ricibas sekas. Lie­lakaja daļa ģi­meņu zēni un meite­nes tiek audz­i­nati atšķirigi, vadoties pēc sabie­driba iz­plati­ta­jiem un ve­caku paņem­ta­jiem dzi­mumu stereo­tipiem, priekšsta­tiem par viriešu un sieviešu lo­mam un vē­lamo uz­vedibu. Katra sabie­driba pastav savi uzskati par to, ka­dai ir jabūt 'pa­rei­zai' viriešu un sieviešu uz­vedi­bai datadas dzives sfēras

Rismans (Risman) apgalvo, ka no pieauguša vecuma lielaka daļa sieviešu un viriešu dzimuma parstavju ir izveidojuši ļoti atšķirigas personibas – viriešu dzimuma parstavji kļuvuši uz darbu orientēti, sancensigi, kamēr sieviešu dzimuma parstaves kļuvušas uz cilvēkiem orientētas, audzinošas, uz bērniem koncentrētas (Risman, 1998).

Iepriekšējas nodaļas tika aprakstita dusmu izpausmes organisma, dusmu apspiešanas sekas, kuru rezultata iespējams iegūt vairakas fiziskas un psiholoģiskas izcelsmes slimibas, tas ietekmē un palielina risku saslimt ar tadam slimibam, ka reimatiskais artrits, natrene, psoriaze, kuņģa čūla, sirds slimibas, asinsspiediena traucējumi, epilepsija, migrēna, hipertonija un Reino slimiba, tadēļ ir lietderigi veikt pētijumu, kura noskaidrot, kada situacija pašlaik ir vērojama Latvija, noskaidrojot ari dzimumatšķiribas šaja joma.

Augstak minēta informacija, ļauj izdarit secinajumu, ka dzimumatšķiribas emociju joma pastav, turklat galvenas iezimes ir tas, ka sieviešu dzimuma parstaves ir daudz vairak emocionalas un vairak izrada emocionalo uzbudinajumu neka viriešu dzimuma parstavji.

To, ka sievietes savas emocijas, taja skaita ari dusmas, izrada atklatak var skaidrot ar, pirmaja nodaļa jau pieminēto, sociala iemacišanas teoriju, taja tiek uzsvērta doma, ka dusmas ka visas citas emocijas ir iemacitas tapat ka uzvediba. Individa pieredze par mazak nozimigam emocijam ir uzkrata attiecibas ar citiem individiem. Var secinat, ka emocijas ir iemacitas, jeb socializētas visas dzives garuma. Pamatus liekot uz uzvedibas normam, ir pilnigi normali, ka individa negativa pieredze rosinas negativas sekas un tas, savukart radis dusmu sajūtu. Šo pašu – iemacišanas principu var attiecinat ari uz dusmu emociju dzimumatšķiribam. Sievietes veido uzvedibas modeļus bērniba identificējoties ar mati, tapat virieši – identificējoties ar tēvu. Sievietes kļūst orientētas uz attiecibam, tendētas dalities emocijas, pardzivojumos, izradit savas sajūtas – emocionalas, virieši, turpreti, kļūst uz darbibu orientēti, neizrada jūtas, emocijas, piemēram, bailes izreaģējot izradot dusmas, tadēļ uzskatu, ka ir korekti izvirzit hipotēzi, ka viriešiem dusmu izpausmju raditaji būs augstaki ka sievietēm.

Ka jau tika minēts, virieši savas dusmas ir tendēti izpaust atklatak, lai gan veiktie pētijumi ir pieradijuši, ka sievietes ir daudz emocionalakas un ir tendētas savas emocijas izradit daudz atklatak, tomēr dusmu emocijas atklatak izpaut virieši, kam par iemeslu ir tas, ka sabiedribai daudz pieņemamak šķiet viriešu dusmu izpausmes, nevis tad, ja virietis izpaut savas bailes, sarūgtinajumu vai raud. Tadēļ darba autore uzskata, ka ir korekti izvirzit hipotēzes: 1. Pastav statistiski nozimigas dusmu izpausmju limeņu dzimumatšķiribas 20 – 25 gadus veciem cilvēkiem. 2. Viriešiem dusmu izpausmju raditaji būs augstaki ka sievietēm. Pamatojot to ar faktu, ka virieši savas emocijas tendēti apspiest un daļu no tam izreaģēt un izradit ar dusmu emociju palidzibu.

Metode

Pētijuma dalibnieki

Pētijuma piedalijas divas respondentu grupas. Viena grupa sastav no 30 sievietēm, vecuma no 20 – 25 gadiem, otra grupa sastav no 30 viriešiem, vecuma no 20 - 25 gadiem. Respondentu vidējais vecums ir 23 gadi, visi respondenti ir studenti.

Instrumentarijs

Dusmu izpausmju mērišanai tika izmantota Spilbergera (Spielberger) Dusmu Pašnovērtējuma aptauja (State – Trait Anger Expresion Inventory – STAXI-2), kas izveidota 1992. gada. Adaptacija Latvija: D. Škuškovnika, S. Kēviša, I. Bremane, Z. Pētersone, veikta 2002. gada. Anketa un tas atslēga pievienota pielikuma.

Aptauja sastav no 3 daļam (6 skalam), kur 1. daļa ir skala – dusmas ka stavoklis, kas sastav no 3 apakšskalam – dusmu izjūtas (Kronbaha alfa α = 0,90, Latvija adaptētaja varianta), dusmu verbalas izpausmes (Kronbaha alfa α = 0,86) un dusmu fiziskas izpausmes (Kronbaha alfa α = 0,84). 1. skala sastav no 15 apgalvojumiem, kas respondentam ir janovērtē un jaizvēlas atbilstošs atbiltu variants, vai ta viņš jūtas – nepavisam, nedaudz, mēreni, ļoti (daudz), kur atbildot – nepavisam iegūst 1 punktu, nedaudz – 2 punktus, mēreni – 3 punktus, ļoti (daudz) – 4 punktus. Ši skala mēra respondenta pašreizējas izjūtas.

2. daļa ir skala - dusmas ka iezime, kas sastav no 2 apakšskalam – temperaments (Kronbaha alfa α = 0,79), reaģēšana (Kronbaha alfa α = 0,76), ši daļa sastav no 10 apgalvojumiem, kas respondentam janovērtē sekojoši – vai viņš ta jūtas gandriz nekad, datreiz, bieti, parsvara vienmēr, kur atbildot gandriz nekad iegūst 1 punktu, datreiz – 2 punktus, bieti – 3 punktus, parsvara vienmēr – 4 punktus. Ar šis skalas palidzibu mēra, ka respondents jūtas vai reaģē parasti.

3. daļa – dusmu izpausmes skala, kas sastav no 4 skalam – uz aru izpausto dusmu skala (Kronbaha alfa α = 0,83), sevi paturēto (iekšējo) dusmu skala (Kronbaha alfa α = 0,68), arējas dusmu kontroles skala (Kronbaha alfa α = 0,84), iekšēja dusmu kontroles skala (Kronbaha alfa α = 0,86). Katrai skalai atbilst 8 apgalvojumi. Respondents apgalvojumus izvērtē pēc principa, ka viņš rikojas, kad jūtas dusmigs vai saniknots. Atbildot – gandriz nekad, iegūst 1 punktu, datreiz iegūst 2 punktus, bieti – 3 punktus, parsvara vienmēr – 4punktus. Iegūstot šo skalu rezultatus, papildus izrēķina kopējo dusmu indeksu pēc dotas formulas (skat. pielikuma).

Aptauja un tas atslēga pievienota pielikumam.

Dati tika ievakti frontali un individuali.

Procedūra

Pētijums tika veikts 2007. gada marta. Pētijuma dalibniekiem tika lūgts aizpildit dusmu pašnovērtējuma aptauju STAXI – 2.

Ta ka metode sastav no 3 daļam, tad katrai no tam ir sava instrukcija. 1. daļas instrukcija skan sekojoši: Zemak minētie apgalvojumi, ka cilvēki raksturo sevi. Lasiet katru apgalvojumu un ievelciet krustiņu ailē, kas atbilst tam, ka jūs jūtaties pašlaik. Šeit nav pareizu un nepareizu atbiltu. Neveltiet parak daudz laika vienam apgalvojumam, bet sniedziet atbilstošu aprakstu savam pašreizējam izjūtam.

2. daļas instrukcija: Katrs sekojošais apgalvojums norada, ka cilvēki raksturo sevi. Ievelciet krustiņu ailē, kas atbilst tam, ka Jūs parasti jūtaties vai reaģējiet. Šeit nav pareizo vai nepareizo atbiltu. Neveltiet parak daudz laika vienam apgalvojumam. Atzimējiet to atbildi, kura apraksta to, ka jūs jūtaties un reaģējiet parasti.

3. daļas instrukcija: Laiku pa laikam katrs jūtas dusmigs un saniknots, bet dusmu laika cilvēku reakcijas veids ir atšķirigs. Zemak minētie apgalvojumi apraksta cilvēku reakciju tad, kad viņi ir dusmigi un saniknoti. Lasiet katru no apgalvojumiem un ievelciet krustiņu ailē, kas atbilst tam, cik bieti Jūs reaģējiet vai uzvedieties aprakstitaja veida situacijas, kad jūtaties dusmigs vai saniknots. Šeit nav pareizo vai nepareizo atbiltu. Nepavadiet ilgu laiku pie viena apgalvojuma.

Datu ievakšana norisinas individuali un frontali. Katram respondentam tika izsniegtas aptaujas lapas. Tika dots noradijums izlasit instrukciju un neskaidribu gadijuma griezties pie anketētaja. Laiks netika ierobetots, tomēr tika lūgts nepavadit ilgu laiku pie viena apgalvojuma. Instrukcija tika rakstiski sniegta uz katras anketas veidlapas. Process norisēja rakstveida.

Rezultati

Sakotnēji tika aprēķinati iegūto datu statistiskie raditaji, tika parbaudita rezultatu atbilstiba normalam sadalijumam. Iegūtie dati tika apstradati izmantojot SPSS programmu. Iegūtie dati apkopoti tabula (skat. 1. tabulu).

1. tabula. Dusmu limeņu izpausmju dzimumatšķiribas 20 – 25 gadus veciem viriešiem un sievietēm izlases STAXI – 2 pašnovērtējuma aptaujas aprakstošas statistikas raditaji.

Lai noteiktu vai pastav statistiski nozimigas dusmu limeņu izpausmju dzimumatšķiribas 20 – 25 gadus veciem viriešiem un sievietēm tika izmantota parametriskas statistikas metode, konkrēti, t – kritērijs neatkarigam grupam (skat. 1. tabulu).

Pielikuma ievietota tabula (pielikums Nr. 3), kura uzskatami var redzēt asimetrijas un ekscesa koeficientu vērtibas, tapat ari stabiņu diagrammas ar bietumiem (pielikums Nr.4).

Ka redzams 1. tabula, normalam sadalijumam sieviešu izlasē neatbilst: Pašreizējo dusmu izjūtu skala, dusmu izjūtu apakšskala, dusmu verbala apakšskala, dusmu fiziska apakšskala, Dusmu iezimju skala dusmu temperamenta apakšskala, dusmu reakcijas apakšskala, Dusmu izpausmes skala, dusmu arējo izpausmju apakšskala. Normalam sadalijumam sieviešu izlasē atbilst: Dusmu izpausmes skala, dusmu iekšējo izpausmju apakšskala, dusmu kontroles apakšskala un dusmu apzinašanas apakšskala.

Normalam sadalijumam viriešu izlasē neatbilst: Pašreizējo dusmu izjūtu skala, dusmu izjūtu apakšskala, dusmu verbala apakšskala, dusmu fiziska apakšskala, Dusmu iezimju skala, dusmu temperamenta apakšskala, dusmu reakcijas apakšskala, Dusmu izpausmes skala, dusmu iekšējo izpausmju apakšskala un dusmu kontroles apakšskala. Normalam sadalijumam viriešu izlasē atbilst dusmu arējo izpausmju apakšskala un dusmu apzinašanas apakšskala. (Akrit. = 0,664, kad n = 30 pie nozimibas limeņa α = 0,05 un K4kr – ap = 1,98 < K4apr < K4kr – aug = 5,21, kad n = 30 pie nozimibas limeņa α = 0,05).

Secinajumi:

Pirma hipotēze, ka pastav statistiski nozimigas dusmu izpausmju limeņu dzimumatšķiribas 20 – 25 gadus veciem cilvēkiem, tika noraidita ar 95% varbūtibu.

Otra hipotēze, ka viriešiem dusmu izpausmju raditaji būs augstaki ka sievietēm, neapstiprinajas.

Abas hipotēzes tika noraiditas ar 95% varbūtibu.

Iztirzajums

Pētijuma iegūtie rezultati liecina, ka nepastav statistiski nozimigas dzimumatšķiribas 20 – 25 gadus veciem viriešiem un sievietēm.

Veicot ievakto rezultatu analizi, aprēķinot t kritēriju neatkarigam grupam, abas izvirzitas hipotēzes: pastav statistiski nozimigas dusmu izpausmju limeņu dzimumatšķiribas 20 – 25 gadus veciem cilvēkiem, tika noraidita ar 95% varbūtibu, otra hipotēze, ka viriešiem dusmu izpausmju raditaji būs augstaki ka sievietēm, neapstiprinajas.

Ari iepriekšējie pētijumi dzimumatšķiribu joma, saistiba ar emocijam, ari dusmam, ir visai pretrunigi – daļa no tiem tika konstatētas statistiski nozimigas atšķiribas, tomēr daļa no tiem netika, kas ir pretruna ar lielako daļu no pieejamajam teorijam, kuras pausts uzskats, ka dzimumatšķiribas emociju, un taja skaita dusmu izpausmēs, pastav. Piemēram, Vilsons (Wilson, 1978), evolucionaras pieejas pamatlicējs, paut uzskatu, ka evolūcijas gaita galvenas rūpes sievietēm ir bijušas par bērniem, bet viriešu dzimuma parstavjiem par medibam un cinišanos, tapēc sievietēm piemit gadigums, bet viriešiem agresivitate.

Kuļikovs paut uzskatu, ka sieviešu dzimuma parstaves ir daudz emocionalakas neka virieši, jo viriešiem jau no bērnibas tiek macits apspiest savas emocijas. Salidzinajuma ar virieša emocionalo sfēru, sievietes emocionala sfēra ir daudz saretģitaka. Ari socialas iemacišanas teorija, balstita uz uzvedibas un izturēšanas iemacišanos no sava dzimuma vecakiem – sievietes ir emocionalakas, vairak tendētas uz savstarpējam attiecibam, savu emociju izradišanu, turpreti virieši tendēti vairak uz sancensibu, savas emocijas neizrada.

Ari Iļinina un Piņigina (Iļin & Piņigin, 2001) veiktaja pētijuma, apskatot iegūtos rezultatus, tika secinats, ka sievietēm visas vecuma grupas ir novērojams lielaks emocionals uzbudinajums neka viriešiem, savukart, emociju intensitate sieviešu dzimuma parstavēm ir mazak raksturiga neka viriešu dzimuma parstavjiem.

Makkobijs un Dteklins (Maccoby & Jacklin, 1974) ir veikuši vairakus pētijumus, kuru rezultata tika izdariti secinajumi, ka dzimumatšķiribas attieciba uz dusmu emocijam, pirmajos dzives gados neuzradas, savukart, bērniem kļūstot vecakiem, dusmu emociju intensitate, zēniem pieaug, turpreti meitenēm samazinas. Iegūtie rezultati tika skaidroti pamatojoties uz to, ka meitenes ir tendētas apspiest un baidities izradit dusmu reakciju, jo pastav iespēja saņemt sodu par nepaklausibu, turpreti, pret zēnu dusmu emocijam un agresivo uzvedibu apkartēja sabiedriba un ģimene nav noskaņoti tik nepiekapigi. Šeit uzskatami izpautas socializacijas aspekts dusmu izpausmju dzimumatšķiribas.

Lielakaja daļa ģimeņu meitenes un zēni saņem atšķirigu audzinašanu, vecaki vadas pēc saviem pieņemtajiem un sabiedriba izplatitajiem priekšstatiem par viriešu un sieviešu lomam, stereotipiem un dzimumam atbilstošo, vēlamo uzvedibu (Appelbaum & Chambliss, 1997).

Turpreti, pavisam pretēji rezultati tika iegūti Jarčeska A., Magona N. E. un Jarčeska T. J. (Yarcheski, Mahon & Yarcheski) veiktaja pētijuma, kura piedalijas bērni vecuma intervala no 12 lidz 14 gadiem. Pētijuma gaita tika apskatitas dusmu pieredzes un izpausmju dzimumatšķiribas ar STAXI aptaujas. Rezultati uzradija, ka nozimigas palidzibu.dzimumatšķiribas dusmu izpausmē un pieredzē nepastav (Yarcheski., Mahon & Yarcheski, 2002). Tomēr, atšķirigus rezultatus uzrada M. S. Ponamorjovas veiktie pētijumi – tendence uz dusmu emociju pardzivošanu jaunako klašu skolēnu grupa ir vērojama zēniem, turpreti, jo vecaka ir skolēnu grupa, jo lielaka tendence uz dusmu emocijam ir uzradita tieši meitenēm (Ponomareva, 2001).

Sieviešu dzimuma parstavēm baiļu un dusmu emocijas ir vienadi izteiktas, kas rada apstakli, ka baiļu emocijas padara ne tik izteiktu dusmu emociju izpausmi. Šis baiļu emocijas ir par iemeslu tam, ka persona tiek atturēta no konfliktiem un agresivas ricibas, šadu uzskatu paut Izards (Izards, 2000).

Savukart Kovaļeva uzskata, ka viriešiem raksturigaka tendence ir, ka dusmu un laimes emocijas ir izteiktakas neka baiļu emocijas. Šis fakts izskaidro lielaku izpausmi viriešu verbalajai un fiziskajai agresijai, salidzinot ar šo pašu emociju izpausmi sievietēm (Kovaļeva, 1996).

Iemesli, kuru dēļ vērojamas šadas dzimumatšķiribas gan emociju kopuma, gan tieši aplūkojot dusmu emociju izpausmēs ir vairaki. Viens no šiem iemesliem paskaidro faktu, kapēc sieviešu dzimuma parstaves ir emocionalakas neka virieši, jo virieši jau no bērnibas tiek maciti slēpt savas emocijas, skaidro Jungs (Jungs, 2002).

Makobijs un Dteklins paut uzskatu un skaidro, ka meitenes mazak izrada agresivu uzvedibu, jo baidas no iespējama soda, turpreti, puišu izraditajai agresijai apkartēja sabiedriba neizrada tik lielu nosodijumu (Makobijs, & Dteklins, 1974).

Šadu viedokli paut ari Berns – sievietēm un viriešiem emocionalitates limenis ir vienads, tomēr atšķirigs ir iekšējais emociju izteiktibas limenis. Emociju izpausmē pastav atšķiribas, kuras radušas sabiedriba pastavošo uzskatu un stereotipu dēļ, piemēram, ir pieņemami, ka sievietes raud, turpreti, ja to dara virietis, tad raudašana nav pieņemama (Berns, 2002).

Apskatitaja teorija uzskatami pamatoti iespējamie iemesli, kas var būt par pamatu izvirzitajam hipotēzēm un lielakaja daļa šaja joma iepriekš veiktajos pētijumos tika konstatētas statistiski nozimigas dzimumatšķiribas, tomēr ši bakalaura darba ietveros veiktaja pētijuma tadas netika konstatētas. Šim faktam ka iespējamos iemeslus varētu minēt tadas pētijuma vajas puses, ka salidzinoši neliela izlase, iespējams, ja izlase būtu lielaka, dati būtu reprezentativaki, tiktu konstatētas statiski nozimigas dzimumatšķiribas. Vēl ka vienu no iespējamajiem iemesliem varētu minēt to, ka dati tika ievakti gan individuali, gan frontali, iespējams, ja tiktu izmantots viens datu ievakšanas veids, tiktu konstatētas statistiski nozimigas dzimumatšķiribas. Iespējams, ja izvēlētais vecumposms būtu lielaks, piemēram 20 – 35 gadi, tiktu konstatētas statistiski nozimigas dzimumatšķiribas. Ka pētijuma stipras puses var minēt izmantotas metodikas – STAXI – 2, ari Latvija adaptētaja varianta, salidzinoši augsto ticamibu visas skalas un apakšskalas - dusmu izjūtas - Kronbaha alfa α = 0,90, dusmu verbalas izpausmes - Kronbaha alfa α = 0,86, dusmu fiziskas izpausmes - Kronbaha alfa α = 0,84, temperaments - Kronbaha alfa α = 0,79, reaģēšana - Kronbaha alfa α = 0,76, uz aru izpausto dusmu skala - Kronbaha alfa α = 0,83, sevi paturēto (iekšējo) dusmu skala - Kronbaha alfa α = 0,68, arējas dusmu kontroles skala - Kronbaha alfa α = 0,84, iekšēja dusmu kontroles skala - Kronbaha alfa α = 0,86. Ka redzams, tikai vienas apakškalas vērtiba ir tikai nedaudz zem 0,7, tatad, var secinat, ka šai metodikai nav zema iekšējas saskaņotiba.

Attistot šo pētijumu talak būtu ieteicams izvēlēties tikai vienu datu ievakšanas veidu, tikai frontali, vai tikai individuali, būtu ieteicams izvēlēties daudz plašaku vecumposmu, ieteicamakais variants būtu aptvert pēc iespējas plašaku vecumposmu un tad rastos iespēja uzskatami redzēt vai dzimums ietekmē dusmu izpausmju limeņus, pie tam iepriekš izstradatajos pētijumos ari vecumam bija nozimiga loma, tadēļ izvēloties plašaku vecumposmu, pētijuma rezultatos varētu redzēt, ka mainas dusmu izpausmju limeņi saistiba ar respondentu vecumu, kas būtu ne mazak svarigi, jo piemēram, bērniba, meitenēm pieaugot, viņas savas dusmu emocijas sak izradit mazak, baidoties no soda, iespējams, ka sasniedzot noteiktu vecumu, noteiktu attistibas fazi, sieviete sak ne tik ļoti baidities no sabiedribas reakcijas un sak savas dusamas izradit atklatak.

Galvenie secinajumi: Abas izvirzitas hipotēzes - pirma hipotēze, ka pastav statistiski nozimigas dusmu izpausmju limeņu dzimumatšķiribas 20 – 25 gadus veciem cilvēkiem, tika noraidita.

Otra hipotēze, ka viriešiem dusmu izpausmju raditaji būs augstaki ka sievietēm, neapstiprinajas.

Abas hipotēzes tika noraiditas ar 95% varbūtibu.

Ka iespējamos hipotētu noraidišanas iemeslus var minēt – izlases apjomu, pētijuma piedalijas 60 cilvēki vecuma no 20 – 25 gadiem, 30 no tiem virieši, 30 sievietes, iespējams, rezultati būtu uzradijuši statistiski nozimigas dzimumatšķiribas, ja izlase būtu bijusi lielaka, datu ievakšanas veidu, tika izmantots gan individualais, gan frontalais datu ievakšanas veids, iespējams, ka tas ietekmēja iegūtos rezultatus.

Atkartojot veikto pētijumu, būtu ieteicams ari palielinat respondentu vecuma diapazonu, nelielais vecuma diapazons, varētu būt viens no iespējamajiem iemesliem, kadēļ veiktaja pētijuma netika konstatētas statistiski nozimigas dzimumatšķiribas.

Ka pētijuma stipras puses var minēt salidzinoši augsto iekšējo saskaņotibu, kura tikai vienai skalai bija nedaudz zemaka par 0,7,tas ir 0,68, visam parējam skalam ta parsniedz 0,7 sasniedzot pat vērtibu 0,9, no ka savukart var secinat, ka iekšēja saskaņotiba izmantotajai metodikai ir augsta.

Aplūkojot iegūtos secinajumus, redzams, ka pastav iespēja, ka, ja pētijums tiktu atkartots, mainot datu ievakšanas veidu, dalibnieku skaitu, pastavētu iespēja, ka statistiski nozimigas dzimumatšķisibas tomēr tiktu konstatētas.

Lai gan lielaka daļa teorētiskaja daļa apskatito autoru un pētijumu norada, skaidru teorētisko pamatojumu tieši kadēļ pastav un veidojas iespējamas dusmu limeņu dzimumatšķiribas, pastav daļa autoru, kuri uzskata, ka šadas dzimumatšķiribas nepastav, iespējams, veiktais pētijums norada uz to. Tadēļ būtu nepieciešams šadu pētijumu atkartot, jo šis aspekts var būt diezgan svarigs gan katram individam atsevišķi, gan domajot par sabiedribu kopuma, gan no fiziskas, gan psiholoģiskas veselibas viedokļa, gan tieši no starp personu attiecibu viedokļa. Par piemēru var minēt Latvija veidojošos tendenci, ka apmēram 60 procenti no gada laika noslēgtajam laulibam tiek šķirtas un viens no taja skaita minētajiem iemesliem ir nesaprašanas ar partneri. Tapat turpmakie pētijumi šaja joma varētu palidzēt daudzo medicinas problēmu situaciju risinašana, jo ka tika pieminēts, cik ļoti daudz un datadas gan psiholoģiskas, gan fiziskas saslimšanas veicina dusmu emocijas.

Ja pētijums tiktu atkartots, tiktu secinats skaidras tendences, kadas pastav Latvija, iespējams, būtu skaidraks veids, ka risinat šis problēmsituacijas.

Nobeigums

Dusmas apkopo individa enerģiju, domašanu krizes situacija, tas ir uzbudinošas, mobilizējošas emocijas, dusmu rezultata individs spēj palidzēt pats sev, saviem tuvakajiem, ka ari aizsargat sevi, savas tiesibas un izteikt savu parliecibu ( Izard, 2000 ).

Dusmu cēloņu teorijas, kas skaidro dusmas, ir ļoti daudz un datadas, tas meklē dusmu cēloņus un cenšas paredzēt to izpausmi.

K. Sarni (Saarni) parstav socialas iemacišanas teoriju, kura uzsver domu, ka dusmas ka visas citas emocijas ir iemacitas tapat ka uzvediba. Individa pieredze par mazak nozimigam emocijam ir uzkrata attiecibas ar citiem individiem. Var secinat, ka emocijas ir iemacitas, jeb socializētas visas dzives garuma. Pamatus liekot uz uzvedibas normam, ir pilnigi normali, ka individa negativa pieredze rosinas negativas sekas un tas, savukart radis dusmu sajūtu (Saarni, 1993).

Pastav vēl vairakas teorijas, kas skaidro sieviešu un viriešu iespējamo dusmu limeņu dzimumatšķiribu iemeslus.

Dt. Eivrils dusmas ir skaidrojis ka socialas iemacišanas sastavdaļu, kas atspoguļo subjektivas pieredzes veidu, fizioloģisko uzbudinamibu un uzdevumu kavēšanu. Individs macas, ka reaģēt noteiktas situacijas, ka rikoties, novērojot ka to dara citi viņam apkart esošie individi (Avrill,1982).

Ari iepriekšējie pētijumi dzimumatšķiribu joma, saistiba ar emocijam, ari dusmam, ir visai pretrunigi – daļa no tiem tika konstatētas statistiski nozimigas atšķiribas, tomēr daļa no tiem netika, kas ir pretruna ar lielako daļu no pieejamajam teorijam, kuras pausts uzskats, ka dzimumatšķiribas emociju, un taja skaita dusmu izpausmēs, pastav.

Sieviešu dzimuma parstavēm baiļu un dusmu emocijas ir vienadi izteiktas, kas rada apstakli, ka baiļu emocijas padara ne tik izteiktu dusmu emociju izpausmi. Šis baiļu emocijas ir par iemeslu tam, ka persona tiek atturēta no konfliktiem un agresivas ricibas, šadu uzskatu paut Izards (Izards, 2000). Savukart Kovaļeva uzskata, ka viriešiem raksturigaka tendence ir, ka dusmu un laimes emocijas ir izteiktakas neka baiļu emocijas. Šis fakts izskaidro lielaku izpausmi viriešu verbalajai un fiziskajai agresijai, salidzinot ar šo pašu emociju izpausmi sievietēm (Kovaļeva, 1996).

Apkopjot augstak minēto, var secinat, ka pastav daudz un datadas dusmu emocijas un to rašanas iemeslus skaidrojošas teorijas. Lai gan tas nav izteikti atšķirigas, tomēr vienota pieeja dusmu emocijam nav izveidota – nav viennozimiga skaidrojuma.

E. P. Iļinina un V. G. Piņigina (Ильин & Пинигин) veiktaja pētijuma, kura piedalijas gan studenti, gan skolēni, apskatot iegūtos rezultatus, tika secinats, ka sievietēm visas vecuma grupas ir novērojams lielaks emocionals uzbudinajums neka viriešiem, savukart, emociju intensitate sieviešu dzimuma parstavēm ir mazak raksturiga neka viriešu dzimuma parstavjiem, lai gan, vēl mazak raksturiga ir emocionala noturiba un emociju saglabašanas ilgums (Iļin & Piņigin, 2001).

Makkobijs un Dteklins (Maccoby & Jacklin, 1974) ir veikuši vairakus pētijumus, kuru rezultata tika izdariti secinajumi, ka dzimumatšķiribas attieciba uz dusmu emocijam, pirmajos dzives gados neuzradas, savukart, bērniem kļūstot vecakiem, dusmu emociju intensitate, zēniem pieaug, turpreti meitenēm samazinas. Iegūtie rezultati tika skaidroti pamatojoties uz to, ka meitenes ir tendētas apspiest un baidities izradit dusmu reakciju, jo pastav iespēja saņemt sodu par nepaklausibu, turpreti, pret zēnu dusmu emocijam un agresivo uzvedibu apkartēja sabiedriba un ģimene nav noskaņoti tik nepiekapigi. Šeit uzskatami izpautas socializacijas aspekts dusmu izpausmju dzimumatšķiribas.

Turpreti, pavisam pretēji rezultati tika iegūti Jarčeska A., Magona N. E. un Jarčeska T. J. (Yarcheski, Mahon & Yarcheski) veiktaja pētijuma, kura piedalijas bērni vecuma intervala no 12 lidz 14 gadiem. Pētijuma gaita tika apskatitas dusmu pieredzes un izpausmju dzimumatšķiribas ar STAXI aptaujas palidzibu. Pētijuma dalibnieki bija 81 meitene un 67 zēni. Rezultati uzradija, ka nozimigas dzimumatšķiribas dusmu izpausmē un pieredzē nepastav (Yarcheski., Mahon & Yarcheski, 2002).

Sieviešu dzimuma parstavēm baiļu un dusmu emocijas ir vienadi izteiktas, kas rada apstakli, ka baiļu emocijas padara ne tik izteiktu dusmu emociju izpausmi. Šis baiļu emocijas ir par iemeslu tam, ka persona tiek atturēta no konfliktiem un agresivas ricibas, šadu uzskatu paut Izards (Izards, 2000).

Abas izvirzitas hipotēzes - pirma hipotēze, ka pastav statistiski nozimigas dusmu izpausmju limeņu dzimumatšķiribas 20 – 25 gadus veciem cilvēkiem, tika noraidita.

Otra hipotēze, ka viriešiem dusmu izpausmju raditaji būs augstaki ka sievietēm, neapstiprinajas.

Abas hipotēzes tika noraiditas ar 95% varbūtibu.

Ka iespējamos hipotētu noraidišanas iemeslus var minēt – izlases apjomu, pētijuma piedalijas 60 cilvēki vecuma no 20 – 25 gadiem, 30 no tiem virieši, 30 sievietes, iespējams, rezultati būtu uzradijuši statistiski nozimigas dzimumatšķiribas, ja izlase būtu bijusi lielaka, datu ievakšanas veidu, tika izmantots gan individualais, gan frontalais datu ievakšanas veids, iespējams, ka tas ietekmēja iegūtos rezultatus.

Atkartojot veikto pētijumu, būtu ieteicams ari palielinat respondentu vecuma diapazonu, nelielais vecuma diapazons, varētu būt viens no iespējamajiem iemesliem, kadēļ veiktaja pētijuma netika konstatētas statistiski nozimigas dzimumatšķiribas.

Literatūras saraksts

Appelbaum, A. G & Chambliss, W. I., (1997). Sociology. Second edition, New – York, Longman & Matlin.

Bern, Š. (2001). Gendernaja psihologija. (Dzimumu psiholoģija), Sankt-Peterburg: praim: Jevroznak: Izdatelskij dom Ņeva, Moskva, Olma-press.

Berkovic, L., (2002). Agressija , pričini, posļedsvija, i kontroļu. (Agresija: iemesli, sekas un kontrole). Sankt-Peterburg: praim: Jevroznak: Izdatelskij dom Ņeva, Moskva, Olma-press.

Eriksons, E. H.,(1998). Identitate: Jauniba un krize. Riga: Jumava.

Erikson, E. H., (1996). Detstvo i obšestvo. (Bērniba un sabiedriba). Sankt-Peterburg: Ļetnij sad.

Freids, S.,(1991). „Ja” i „Ono”: Trudi raznih ļet. („Es” un „Tas”:datadu vecumu grūtibas). Tbilisi: Merani.

From, E., (1998). Mutšina i tenšina. (Virietis un sieviete). Moskva: AST.

Forvarde, S., Frēzere, D., (1990). Emocionala šantata. Riga: Kontinents.

Godfrua, T., (1996). Čto takoe psihologija. (Kas ir psiholoģija .Moskva: Mir.

Goulmens, D., (2001). Tava emocionala inteliģence. Riga: Jumava.

Hell, P Zigler, D eorij ļičnosti Personibas teorijas). Sankt - Peterburg: Piter

Iļin, E., P Diferenciaļnaja psihologija Diferenciala psiholoģija). Sankt - Peterburg: Piter

Izards, K., E. Psihologija emociji Emociju psiholoģija). Sankt - Peterburg: Piter

Karpova, A., (1998). Personiba. Teorijas un to raditaji. Riga: Zvaigzne ABC.

Kassinove, H., (1995). Anger disorders. Washington.

Kazdin, A. E., (2000). Encyclopedia of psychology. American Psichological Associaton., Oxford: University press.

Kazdin, A. E., (1983) Child and parente evalutions of depression and aggression in sichiatric inpatient children .- Journal of Abnormal Psychology 1 (3), 401-412

Kulbergs, J., (2001). Dinamiska psihiatrija teorija un paksē. Riga: Jumava.

Korsini, R., Аuerbah, А., (2003). Psihologičeskaja enciklopedija. (Psiholoģijas enciklopēdija)., 2-ое izdaņie. Sankt - Peterburg: Piter.

Kraig, D., ( 2000 ). Psihologija razvitija. (Attistibas psiholoģija). Sankt - Peterburg: Piter.

Levinson, D., Ponzetti, J. I., (1999). Encyclopedia of Human Emotions. USA, New York.

Matlin, M. W., (1999). The Psichology of women. State University of New – York at Geneseo.

Miltuze, A., ( 2002 ). Psiholoģiska seperacija mates – meitas attiecibas pieaugušo vecuma. Baltijas psiholoģijas turnals, 3, 6 – 13.

Ņemov, R. S., ( 1990 ). Psihologija. (Psiholoģija). Мoskva: Prosvešeņija.

Ramirez, Martin, J., Fujihara, Takehiro, Goozen & Stephanie Van (2001). Cultural and Gender Differences in Anger and Aggresion: A Comparison Between Japanese, Dutch, and Spanish Students. Journal of Social Psichology, 141, 119 – 122.

Reņģe, V., (1999). Personibas psiholoģiskas teorijas. Riga: Zvaigzne ABC.

Reņģe, V., (2002). Sociala psiholoģija. Riga: Zvaigzne ABC.

Russel, J. & Fehr, B., (1994). Varyetes of anger. Journal of Personality and Social Psychology, 186 – 205.

Schabracq, M.I., Winnubust, J.A.M. & Cooper G.L., (1996). Handbook of Work and Health Psychology. Chichester John Wiley & Sons

Pervin L Dton Psihologija ļičnosti Personibas psiholoģija Moskva: Prosvešeņija.

Valtneris, A., (1995). Cilvēka fizioloģija. Riga: Zvaigzne ABC.

Wolman, B. B., (2004). Dictionary of Behavioral Science. USA, New York, van nostrand Reinhold Company.

Bibliografija

Averill, J., (1982). Studies on anger and agression: Implications for theory of emotions.-American Psychologist, 38 1145-1162.

Bandura, A., (1986). Teorija sociaļnovo naučenija. (Socialas iemacišanas teorija). Sankt – Peterburg:  Evrazija.

Berns Š.(2001) Gendernaja psihologija. (Dzimumu piholoģija). Sankt-Peterburg.,Mockva.

Berkowiz, L.,(1990), On the formation and regulation of anger and agression: A cognitive-neoassociationistic analysis. American Psichologist.

Berkowitz, L., ( Towards a General Theory Of Anger and Emotional Aggression: Implications of the Cognitive Neoassociationistic Perspective for the Analysis of Anger and Other Emotions. Wyer. R., & Drull, K. (Eds.).

Berscheid, E., (1982). Emotion. In Close Relationships . Beverly Hills , CA Sage Publications..

Blair, I. & Betanocurt, H., (1992). A Cognition (Atribution ) Emotion Model of Violence in Conflict Situations. Personality and Social Psychology Buoletin.

Bonnano G. A., Singer J. C., Represive personality style: Theoretical and methodological implications for health and pathology. In J.L.Singler (Ed.) repression and dissociation.-Chicago, University of Cgicago Press.

Campos J.J., & Stenberg C., (1981) Perception , appraisal and emotions: The onset of social referencing. In: M.E. Lamb, L. R. Sherrod (Eds.) Infant social cognition: Empirical and theoretical consedirations.- Hillsdale, NJ, Erlbaum.

Cross, S. E & Madson, L., (1997), Modelsof the self: self construals and gender. Psychol.Bull.,v. 122., N1.

Fraisse, P., (1964). The Sources of Emotion. In readings in Psichology. John Cohen (Ed.) London: Alen & Unwin.

Holt, R. R., (1970). On the interpersonal and intrapersonal consequences of expressing or not expressing anger. Journal of Consulting and Clinical Psichology, 35 (1),8-12.

Iļinin, E. P. & Piņigin, V. G., (2001), Struktura emociaļnosti kak svoistva ļičnosti. Emocionalitates struktūra ka personibas sastavdaļa Sankt-Peterburg., Spb., GU.

Jungs, K., (1994). Anaļitičeskaja psihologija. (Аналическвя психология). Sankt – Peterburg.

Kovaļeva P. A. (1991),Probļemi zaņjatosti tenšin pri perehoģe k rinku. (Sieviešu aizņemtibas problēma saistiba ar pareju uz darba tirgu). Naberetnije Celni

Maccoby, E. E. & Jacklin, C. N., (1974). Psychology of sex diferences. Stanford, Calif., Stanford University Press

Maccoby,E.E., & Jacklin, C.N.,(1987). Gender segregation in cilghood. Advances in Child Development and Behavior, 20,239-287

Veiners, B., (1986). Personality : / Seymour Feshbach Lexington. (Mass.) :Toronto : Heath.

Piaget, J.,(1952). The origins of inteliģence in children. New York, International universities Press.

Plotkin, А. А., (1983). Sootnošeņije bazaļnih modaļnostej v strukture emociaļnosti (Bazalo modalitašu mijiedarbiba emocionalitates struktūra Avtoref. Moskva.

Ponamorjova, R. A., (1985). Psihologičeskije osobennosti cennostnih orientaciji molodih pabočih na trudovuju gejateļnost. (Darba tirgus jauno stradnieku vērtibu orientacijas psiholoģiskas ipatnibas). Voprosi psihologiji

Saarni, C., (1993). Socialization of Emotion. In Handbook of Emotion. Michael Levis & Janette M, Haviland (Eds.) New – York, Guilford.

Siegman A.W., (1994). Cardiovaskular Consequences Of Expressing Anger. In Anger, Hostility and the Heart. Siegman A.W. & Smith, T. W., (Eds.). Hillsdale, NJ: Erlbaum

Spielberger Ch. D., Jacobs, G.,Russell, S.& Crane R., (1983). Assessment of anger: The State –Trait Anger Scale. In J. N. Butcher & C.D. Spielberger (Eds.) Advances in personality assessment, vol 2 ,Hillsdale, NJ.: Eribaum.

Stapley, J. C & Haviland, J. M., (1989). Beyond depression: Gender diferences in normal adolescents , emotional experiences. Sex roles. New – York, Guilford

Stein, N. L.& Levine, J. L., (1989). The Causual Organization Of Emotional Konwelwdge: A Developmental Study. Cognitoin and Emotion.

Thomas, G., (1989). Heuristics and Biases. The Psychology of Intuitive Judgment. Cambridge University Press.

Apliecinu, ka tas ir Indras Dičas oriģinals darbs

18. maijs, 2007 gads.

Autora paraksts________________

Pielikums Nr.1

PAŠNOVĒRTĒJUMA APTAUJA

STAXI – 2*

Kods _____ _______ ______ ________ Datums_____ _______ ______ __________

Vecums ______ Dzimums V ___ S ___Izglitiba_____ _______ ______ __________

1.daļa

Zemak minētie apgalvojumi, ka cilvēki raksturo sevi. Lasiet katru apgalvojumu un ievelciet krustiņu ailē, kas atbilst tam, ka jūs jūtaties pašlaik. Šeit nav pareizu un nepareizu atbiltu. Neveltiet parak daudz laika vienam apgalvojumam, bet sniedziet atbilstošu aprakstu savam pašreizējam izjūtam.

2. daļa

Katrs sekojošais apgalvojums norada, ka cilvēki raksturo sevi. Ievelciet krustiņu ailē, kas atbilst tam, ka Jūs parasti jūtaties vai reaģējiet. Šeit nav pareizo vai nepareizo atbiltu. Neveltiet parak daudz laika vienam apgalvojumam. Atzimējiet to atbildi, kura apraksta to, ka jūs jūtaties un reaģējiet parasti.

3. daļa

Laiku pa laikam katrs jūtas dusmigs un saniknots, bet dusmu laika cilvēku reakcijas veids ir atšķirigs. Zemak minētie apgalvojumi apraksta cilvēku reakciju tad, kad viņi ir dusmigi un saniknoti. Lasiet katru no apgalvojumiem un ievelciet krustiņu ailē, kas atbilst tam, cik bieti Jūs reaģējiet vai uzvedieties aprakstitaja veida situacijas, kad jūtaties dusmigs vai saniknots. Šeit nav pareizo vai nepareizo atbiltu. Nepavadiet ilgu laiku pie viena apgalvojuma.

KAD ESMU SANIKNOTS VAI NIKNS…

*Copyright 1976, 1986, 1995, 1998 by Psychological Assessment Resources, Inc. All rights reserved. May not be reproduced in whole or in part in Developed by C.D. Spielberger, PhD, in collaboration with G.A. Jacobs, E.H. Johanson, L. Barker, R.S. Crane, S.S. Krasner, S.E. Oesterle, E.

Adaptacija Latvija: D. Škuškovnika, S. Kēviša, I. Bremane, Z. Pētersone

Pielikums Nr.2

Atslēga

daļa

Apakšskalas dusmu izjūtas ( F ) kopējo rezultatu iegūst saskaitot šadu apgalvojumu punktus: 1., 2., 3., 6., 10 .

Apakšskala dusmu verbalas izpausmes ( V ): 4., 9., 12., 13., 15..

Apakšskala dusmu fiziskas izpausmes ( P ): 5., 7., 8., 11., 14..

Skalas – dusmas ka stavoklis ( S – Ang ) rezultatu iegūst saskaitot šo tris apakšskalu iegūtos punktus ( F + V + P = S – Ang ).

daļa

Apakšskala – temperaments ( T ): 16., 17., 18., 21..

Apakšskala – reaģēšana ( R ): 19., 20., 23., 25..

Šis skalas atlikušos divus apgalvojumus Spilbergers nepieskaita iepriekš minētajam apakšskalam, bet iegūto rezultatu izmanto: 22., 24. ( ** ).

Skalas – dusmas ka iezime ( T – Ang ) rezultatu iegūst, saskaitot iepriekš minēto apakšskalu rezultatus un divu apgalvojumu rezultatu ( T + R + ** = T – Ang ).

daļa

Uz aru izpausto dusmu skala ( AO ): 27., 31., 35., 39., 43., 47., 55..

Sevi paturēto dusmu skala ( AI ): 29., 33., 37., 41., 45., 49., 53., 57..

Arējas dusmu kontroles skala ( CO ): 26.,30., 34., 38., 42., 46., 50., 54..

Iekšējas dusmu kontroles skala ( CI ): 28., 32., 36., 40., 44., 48., 52., 56..

Kopējo dusmu indeksu ( AX Index ) iegūst pēc šadas formulas: AO + AI – CO – CI +48 = AX Index.

Dusmu pašnovērtējuma aptaujas skalu nozime

Personu raksturojums, kas iegūst lielu punktu skaitu

Pielikums nr.3

1. tabula. Dusmu limeņu izpausmju dzimumatšķiribas 20 – 25 gadus veciem viriešiem un sievietēm izlases STAXI – 2 pašnovērtējuma aptaujas aprakstošas statistikas raditaji un rezultatu atbilstiba normalam sadalijumam.

Pielikums Nr.4