RĪGAS PEDAGOĢIJAS IZGLĪTĪBAS UN VADĪBAS AUGSTSKOLA

PATSTAVĪGAIS DARBS PSIHOLOĢIJAS VĒSTURĒ

ĪSS PSIHOLOĢIJAS VĒSTURES UN TAS IETEKMĪGAKO CILVĒKU RAKSTUROJUMS.

Vards “psiholoģija” apvieno sevī 2 grieķu vardus:

Psyche – dvēsele;

Logos – macība, zinatne.

Tatad, varda “psiholoģija” tulkojums no grieķu valodas latviešu valoda būtu “zinatne par dvēseli”.

Cik ilgi pastav cilvēce, tik ilgi cilvēku interesi saistījuši dvēseles, t.i., psihes noslēpumi, rosinajuši iztēli, radījuši maņticīgus priekšstatus, neatklajamus noslēpumus. Jo, kur zinatne nevar atbildēt tieši, parliecinoši, tur tiek saskatīti brīnumi, pardabisku spēku darbība. Un ka gan nē, jo psiholoģijas ka zinatnes vēsture ir īsa, bet priekšvēsture – gara.

I. Par savu rašanos psiholoģijai japateicas grieķu mitoloģijai. Vards “Psihe” – skaistas meitenes vards, kura iemīlējusi Afrodītes dēlu Erotu. Ta stasta mīts. Paveicot visus Afrodītes uzliktos uzdevumus ar dievu palīdzību, saņemot Zeva svētību, Psihe kļūst pati dieviete, tatad nemirstīga. Ta Psihe kļuva par cilvēka dvēseles simbolu, nemirstīgu. Šis ir pirmais psiholoģisko zinašanu posms, nezinatnisks, jo savas iekšējas pasaules norises cilvēki piedēvēja dieviem, izskaidroja un pamatoja ar mītiem.

II. Otro psiholoģijas zinašanu attīstības posmu sauc par filozofisko, jo tad psiholoģijas zinatni attīsta senie grieķu un romiešu filozofi un domataji.

Antīkas zinatnes pirmie parstavji bija sengrieķu zinatnieki no Milētas: Faless, Anaksimandrs, Anaksimens (“Psiholoģijas vēsture” 16lpp.)

Faless par visa esoša realo pamatu pasludinaja ūdeni ka šķidrumu vispar, visa esoša sakumu un beigas, ka cilvēka iekšējo pasauli nosaka matērija.

Anaksimandrs atzina, ka “apeirons” ir pirmviela bez sakuma un gala.

Anaksimens atzīst pasaules vienotību, visa pamata – gaiss. Pat dievi no ta radušies.

Heraklēta macība izsakama ar diviem vardiem: “Viss mainas”. Viss ir radies no uguns. Dvēsele, t.i., psihe ir ugunīgs sakums cilvēka organisma. Ta iztvaiko no mitruma. Jo sausaka ir cilvēka dvēsele, jo ta ir gudraka un labaka. Filozofs raksta: “mūsu miesas un dvēseles plūst ka strauti”. Heraklēts atzīst, ka “visiem cilvēkiem piemīt spēja izzinat pašiem sevi un domat”. Bet “kam ir barbariska dvēsele, sajūtu organi ir slikti liecinieki”. Visi filozofi psihisko, dvēselisko uzskata par cilvēkam piemītošu, ar cilvēku saistītu. To izpētīt palīdz domašana.

Pitagors par galveno pasaulē atzīst nevis ūdeni, uguni un “apeironu”, bet skaitli “1” dažados variantos. Viņš atzīst, ka dievi radījuši pasauli, cilvēku un ta dvēseli pēc likumiem, ko nosaka skaitļu attiecības. Līdz ar to iznak, ka dvēsele parceļo no miesas uz miesu.

Sokrats atzīst, ka cilvēks “zina tikai to, ka nezina neko”. Visu zina tikia dievs, tapēc aicina cilvēkus: “Iepazīsti pats sevi!”. Filozofu uzdevums ir atmodinat snaudošas dvēseles un mudinat tas darboties.

Platons savos darbos runa par miesas un dvēseles atšķirību ideju. Idejas – dievu domas. Dvēsele nemirstīga. Idejas pastav pirmas.

Demokrēts uzskata, ka pasaule sastav no atomiem un tukšuma. Atomi – sīkakas, talak nedalamas daļiņas. Dvēsele veidota no lodveidīgiem uguns atomiem. Pēc miesas naves sairst arī dvēsele, tatad ta nav nemirstīga.

Aristotelis savos traktatos atzīst, ka dvēsele ir tikai dzīvam būtnēm: “Ja acs būtu dzīva būtne, tad tas dvēsele būtu redze”. Ta teikts par dvēseles darbības uzdevumu. Pavisam dvēselei piemīt 4 funkcijas jeb uzdevumi: barojoša, jutekliska, virzoša, sapratīga. Bērna dvēselei neesot sapratīgas f-jas. Dvēseles galvenais organs esot sirds, dvēsele iedzīvinot miesu. Pēc miesas naves dvēseles saprata daļa neiznīkstot, bet meklējot jaunu majvietu.

Romiešu arsts un filozofs Galēns daudzu operaciju rezultata atzīst, ka psihiskais jasaista ar fizioloģisko, ka dvēsele mirst reizē ar miesu, ka dvēsele vienlaicīgi atrodas cilvēka smadzenēs, sirdī un aknas.

Tik dažadi, pat naivi ir antīko filozofu uzskati par psihi. Tos, pamatojot ar zinatnes atklajumiem, talak attīstīja viduslaiku un nakamo gadsimtu filozofi un psihologi. Viduslaiki ir pilnīga bezierunu pakļaušanas baznīcas dogmam, baznīcas sodu likumība un zinatnes sastingums. Šaja posma jaatzīmē mūka Akvīnas Toma paveiktais psiholoģijas ka zinatnes attīstība. Viņš izstrada teoriju par “dzinēju” ka attīstības veicinataju. Visumam dzinējs ir Dievs, bet cilvēkam – dvēsele. Cilvēks ir dvēseles un ķermeņa apvienojums, kas nav nemainīgs. Nemainīgs ir tikai Dievs. Cilvēka ķermenis nav dvēseles važas, jo Dievs dodams cilvēkam dvēseli, pielago to ķermenim. Cilvēka dvēsele ir vispilnīgaka forma, spēj eksistēt bez matērijas, tomēr zemaka par tīriem gariem (eņģeļiem). Iznak, ka cilvēks sava rīcība un eksistencē atrodas starp dzīvniekiem un eņģeļiem.

Angļu dabas zinatnieks Bēkons ir pirmais, kurš cenšas izskaidrot psihiska paradības, balstoties uz fizikas, matematikas un dabas zinatnēm.

R.Dekarts atzīst, ka dvēsele ir no ķermeņa atdalama, to iepazīst ar domašanas palīdzību. Viņš raksta: “Nav auglīgakas nodarbošanas ka iepazīt pašam sevi.” Cilvēka ķermeni viņš iedomajas ka mašīnu, ka dzinējs ir sirds. Ķermeņu kustību nodrošina “dzīvnieku garu” (asins) pa muskuļiem un nervu sistēmu. Viņš zinatnē refleksu jēdzienu, ka arī cenšas peradīt, ka dažadas kaislības ir cilvēka aktivitati rosinoši spēki. Kaislības, razdamas psihe, cilvēka dvēselē, liek cilvēkam darboties, novērst diskomfortu, jo “Kaislības pēc savas dabas visas ir labas, mums tikai jaizvairas no to nepareizas lietošanas”. Filozofi atzīst, ka “domašana ir vienīgais dvēseles atribūts. Domaju, tatad esmu.” Macība par apziņu, tas būtību un uzdevumiem ir Dekarta ieguldījums psiholoģijas zinatnes attīstība.

Viduslaiku filozofu un zinatnieku galvenais devums psiholoģijas attīstība ir doma, ka psihe japēta ar tiem pašiem likumiem ka materiala pasaule, gan psihes, gan dabas likumībam ir noteikti cēloņi.

Līdzīgus secinajumus izsaka arī renesanses laikmeta filozofi. Ta vacietis Leibnics uzskata, ka reala pasaule veidota no psihiski darbīgam substancēm, kas darbojas harmoniski. Substances un harmoniju rada un nodrošina Dievs. Psihe sadalas apziņa un neapzinataja: “Parliecība par to, ka dvēselē ir tikai tadas uztveres, kuras ta apzinas, ir lielakais maldu avots.” Tai paša laika viņš noliedz Dieva piedalīšanos katra atsevišķa psihiska akta, tas iejaucas tikai dvēseles un ķermeņa harmonijas procesa. Iznak, ka Leibnics atzina psihiska atkarību no fizioloģiskiem procesiem organisma.

Renesanses filozofi un zinatnieki saka apšaubīt Dieva ietekmi un radītaja lomu psihiskajos procesos, izteica nepieciešamību saistīti pētīt dvēseles un miesas, dvēseles un apkartējas pasaules saistību. Psihes pētīšana atzina apziņu un neapzinato.

Psiholoģija varēja attīstīties tikai saistība ar citu zinatņu palīdzību, sevišķi dabas zinatņu, fizikas. Svarīga nozīme enerģijas nezūdamības likuma atklašanai un formulēšanai materialaja pasaulē, arī dzīvas matērijas izpratnes analīzē. Nozīmīgi arī Darvina pētījumi par dzīva organisma un dabas mijiedarbību, par vides iespēju mainīt organisma funkcionēšanu. Tieši Darvina atklajumi lika psiholoģija mainīt uzskatu par cilvēku ka mašīnu. Svarīga arī fizioloģisko sekmīga attīstība eksperimentu rezultata par cilvēka muguras un galvas smadzeņu saistību, to darbību, maņu organiem. Šos uzdevumus sekmīgi veica E.Pfligers, G.Liekoks un B.Karpenters, apstiprinot domu par sakarībam starp psihiskam funkcijam un muguras smadzenēm. Viņi apliecinaja ideju par neapzinatas psihiskas darbības regulēšanu ar muguras smadzenēm.

Karpenters pieradīja, ka neapzinato rada galvas smadzenes, ka jebkuru kustību nosaka kairinajums, kas iedarbojas uz maņu organiem.

Arsts Halla mēģinajumos secinaja, ka galvas smadzeņu garoza ir cilvēka darbību nodrošinošs materials, ka cilvēka psihiskas spējas nosaka atsevišķu galvas smadzeņu garozas iecirkņu attīstības pakape, ka galvaskausa uzbūves īpatnības saistītas ar cilvēka nosliecēm, jūtam, spējam, raksturu. Tatad Halla veica psihes un smadzeņu kopsakaru izpēti.

Fiziologs Vēbers izstradaja toriju par cilvēka maņu organu darbību kairinajuma laika un atzina cilvēka sajūtu iedzimtību, nenoliedza faktu, ka par sajūtu cēloni kļūst arvides objekts, ka pētījumos var pielietot matematiskus aparatus.

Fiziologs Heimholes pētīja sajūtas un atzina, ka sajūtas liela mēra atkarīgas no vingrinašanas un pieredzes. Viņa pētījumi ir pamats, lai varētu turpinat pētījumus par cilvēka psihisko organizaciju.

Vacu fiziologs Fehners ir psihofizikas pamatlicējs ar eksperimentiem par cilvēka maņu organa sliekšņa jūtīguma noteikšanu. Tieši Fehneram pateicoties, psiholoģija saka pielietot precīzas matematiskas metodes psihisko procesu aprakstīšanai.

No latviešu psihologiem ka ievērojamako varu minēt A.Vorobjova gramatu “Psiholoģijas pamati” un “Psiholoģijas vēsture” autoru. Atzinīgi javērtē testi un kopsavilkuma tabulas, arī secinajumi abas gramatas. Tas ir labs macību līdzeklis studentiem, valoda lietišķa, neparblīvēta svešvardiem.

R.Mūka gramata “Latvju velis Junga un arhetipiskas psiholoģijas skatījuma” ir tieši pretēja A.Vorobjova gramatam – pat ar svešvardu vardnīcu blakus grūti saprast izlasīto.

Patika profesores Dz.Meikšanes “Psiholoģija mums pašiem” par personības tapšanu, teorija, pieredze, prakse izklastīta.

IZMANTOTA LITERATŪRA

V.Vorobjovs “Psiholoģijas vēsture”

Dz.Meikšane “Psiholoģija mums pašiem”