Vadības psiholoģija - Lekciju kursa palīgmateriali

Ievads

Kursa mērķis ir iepazīstinat ar vadības psiholoģijas teorijas pamatlikumiem, teorijam un to pielietošanas praksi, ka arī apgūt iemaņas indivīdu un grupu komunikacijas vadīšana, ietverot pašvadību. Kurss izzin vadības psiholoģijas galvenas kategorijas. Zinašanas par personību tiek dotas konteksta ar vadīšanas funkciju izpildi.

Palīgmaterials ir domats studentiem, kas ir jau noklausījušies vadības teorijas kursa tēmas par vadīšanas funkcijam, vadīšanas stiliem, komunikaciju un lēmumu pieņemšanu, motivaciju un konfliktu vadīšanu. Palīgmaterials neietver visas vadīšanas psiholoģijas kursa ietvertas tēmas. Materialos izklastītas problēmas detalizētak tiks apskatītas lekcijas un seminaros.

Uztveres procesi vadītaja darba.

Uztvere ir psihisks izziņas process, kura notiek uz maņu organiem iedarbojošos priekšmetu un īpašību kopuma atspoguļojums.

Jēdziens “uztvere” ietver visus procesus, kas ir saistīti ar uztvertas informacijas atlasīšanu, šķirošanu, organizēšanu un interpretaciju, lai gūtu skaidru un vienotu pasaules uzskatu.

Uztvere ir nesaraujami saistīta ar atmiņu, domašanu,, uzmanību un motivaciju.

Vadīšanas procesa svarīgakas īpatnības uztveres procesa izriet no uztveres galvena objekta – cilvēka komplicētības, ka arī no uztveramas informacijas dažadības un liela apjoma.

.

Uztveres pamatlikumsakarības:

a) veselums – prasme atspoguļot priekšmetu kopuma arī tad, ja tas sastav no atsevišķiem elementiem;

b)          strukturalais raksturs – cilvēka spēja uztvert atsevišķus elementus, izdalot no veseluma;

c)          apjēgšana – spēja uztverto ierindot noteikta priekšmetu vai paradību grupa un apzīmēt to ar vardu jeb definēt to;

d)          apercepcija – pieredzes( zinašanas, maka, intereses) ietekme uz objektu uztveri;

e)          atlase – objekta vai ta daļu uztveres priekšrocības( bieži to iespaido apercepcija);

f)            konstantums – priekšmetu vai paradību uztveres relatīvs patstavīgums un noturīgums neatkarīgi no uztveramo priekšmetu vai paradību attaluma, izvietojuma utt. (V.66-67)

Uztvere nodrošina adekvatu un pardomatu, priekšmetisku un strukturētu arējas informacijas atspoguļošanu.

Uztveres stili:

a)       sintētiskais – tieksme uz apkopojošu paradību atspoguļošanu un to būtības noteikšanu, nepievēršoties detaļam;

b)       analītiskais – tieksme pievērsties detaļam, sastavdaļam;

c)       analītiski – sintētiskais – abu iepriekš minēto stilu apvienojums;

d)       emocionalais – paaugstinati emocionala reakcija uz situaciju, paaugstinata emocionalitate traucē adekvatu situacijas uztveri.

Vadītajam vispiemērotakais ir analītiski-sintētiskais uztveres tips, bet pilnīgi nepieņemams ir emocionalais uztveres tips.

Efektīvus vadītajus raksturo vērīgums, t.i., uz pieredzi balstīta, pardomata situacijas būtības izpratne.

Uztveres procesu specifika vadīšanas procesa

Uztveres specifiku vadības procesa nosaka tas cieša saistība ar kognitīvajiem procesiem(atmiņa, domašana) un lielo atkarību no profesionalas vadīšanas pieredzes, ka arī tas , ka gan uztvērējs gan uztvertais ir subjektīvas būtnes - cilvēks. Tadēļ uztveres process vadīšana realizējas ka starppersonu uztvere jeb sociala percepcija.

Sociala percepcija izpausmes:

Pašuztvere;

Indivīdu savstarpēja uztvere;

Indivīda grupas uztvere;

Grupas pašuztvere;

Grupu savstarpēja uztvere.

Vadīšanas procesa sevišķu vietu ieņem sociala percepcija “pa vertikali”, t.i., padoto un vadītaju savstarpēja uztvere.

Vadītajiem padoto uztveres procesa ir tieksme:

Attiecinat visparējo priekšstatu par padoto uz ta atsevišķajiem dotumiem(gan lietišķajiem, gan personiskajiem);

Augstak vērtēt tos darbiniekus, kas atbalsta vadītaju;

Augstak vērtēt tos darbiniekus, kas izsaka vadītajam līdzīgas domas;

Zemak vērtēt tos darbiniekus, kas neatbalsta vadītaju un izsaka pretējas domas vadītaja teiktajam;

nepieņemt informaciju no tiem, kurus vērtē negatīvi.

Vadīšanas efektivitati ietekmē tas ka grupa uztver vadītaju. Vadība ir efektīva ja grupas uztverē:

Vadītajs ir viens no mums;

Līdzīgs lielakajam vairumam no mums;

Ka labakais no mums;

Vadītajs atbilst grupas ekspektacijam jeb gaidam.

Psiholoģiskas barjeras otra cilvēka uztverē:

Oreola efekts – visparēja pozitīva vai negatīva iespaida par cilvēku parnešana uz viņa personības nezinamajam atsevišķajam izpausmēm un konkrētajam iezīmēm. Kļūdas lielums ir atkarīgs no ta informacijas daudzuma, kas noteica kopējo iespaidu – jo mazak informacijas, jo lielaka kļūda.

Pirmas informacijas efekts – tendence parvērtēt pirmo informaciju par nezinamu cilvēku un saglabat šo iespaidu ilgstoši.

Pēdējas informacijas efekts – par jau zinamu cilvēku pēdējai informacijai ir vislielaka ietekme.

Stereotipizacija – cilvēks netiek uztverts ka individualitate, bet gan ka kadas noteiktas grupas( dzimums, tauta, jūrnieks, utt.) parstavis, attiecinot pieredzē izveidojušos priekšstatu par attiecīgo grupu.

Modelēšanas kļūda – priekšstats par cilvēku veidojas uz stereotipizacijas pamata jau pirms personiskas saskarsmes.

“Tehnokratiska uztvere” – vadītajs veido darbinieka tēlu vadoties no ta, kadam tam vajadzētu būt(amata vai profesionalas piederības ziņa), bet ne konkrētam darbinieka personiskajam īpašībam.

Iecietīguma efekts – nepamatoti pozitīva padoto uztvere un viņu pozitīvo īpašību parspīlēšana, nenovērtējot negatīvas īpašības.

Prokurora efekts – nepamatoti negatīva padoto uztvere un viņu negatīvo īpašību parspīlēšana, nenovērtējot pozitīvas īpašības.

Pirma iespaida efekts: a) partneru nevienlīdzība; b) cilvēka arējais estētiskais pievilcīgums; c) “attieksme pret mums”.

Sakotnējas pašnovērtēšanas negatīvas asimetrijas efekts – sakotnēji cita grupa tiek uztverta pilnīgak un novērtēta pozitīvak par savējo, bet talakas izziņas procesa sveša tiek novērtēta arvien negatīvak un uztverta arvien paviršak, bet savējas grupas vērtējums attiecīgi pieaug.

Grupas favorītisma fenomens – tendence savas grupas biedrus vērtēt augstak par citu grupu biedriem. Šada tendence laika gaita var radīt vadītajam tieksmi nevienadi vērtēt arī atsevišķus savas grupas biedrus, veicinot favorītismu sava grupa.

Savstarpīguma ilūzijas fenomens – tieksme uztvert citu cilvēku attieksmi pret sevi vienadu ar savu attieksmi pret citiem cilvēkiem.

Pieņēmuma par līdzību fenomens – tendence uzskatīt, ka citi indivīdam nozīmīgi cilvēki uzter apkartējos tapat ka indivīds.

Informacijas par nenotikušo nozīmīguma ignorēšanas fenomens.

Atribūcija – noteiktu īpašību, emociju, motīvu u.c. piedēvēšana sev, citai personai vai grupai, turklat šis raksturojums atrodas arpus indivīda uztveres lauka un ir atkarīgs no indivīda personiskas pieredzes – cilvēkiem ir tendence izskaidrot panakumus ar savam personiskajam īpašībam, bet neveiksmes ar arējiem faktoriem.

Kontroles lokuss – indivīda subjektīvs priekšstats par to, kuri apstakļi, iekšējie vai arējie nosaka viņa izturēšanos(Ps>v.,74).

Internaļi cenšas izskaidrot savu darbību ar iekšējiem faktoriem( savam personīgam īpašībam, zinašanam, centību utt.), bet eksternaļi ar arējo ietekmi.

Apercepcija – uztveres atkarība no iepriekšējas pieredzes(P,V.16).

Profesionalas darbības informacijas strukturēšanas galvenie līdzekļi: a)operatīvas vienības; b) operatīvais tēls.

Informacijas uztveres operatīvas vienības – jebkuri objekti vai to grupas, kas subjektīvi tiek uztverti ka veselums, ar pratu aptverti un izdalīti no citiem.

Operatīvo vienību organizēšanas process: operatīvas vienības tiek sakartotas, noteikta to nozīmība, veidota to hierarhija, tiek precizētas, mainīts to apjoms. No operatīvo vienību lieluma ir atkarīgs vadītaja informacijas daudzums. Operatīvo vienību sistēma ļauj ieraudzīt gan kopumu, gan atsevišķas detaļas. Jo augstaku posteni ieņem vadītajs, jo lielakas un mazak detalizētas ir operatīvas vienībasir operatīvas vienības.

Operatīvais tēls – sakartota, pardomata operatīvo vienību sistēma, kura ir visparinata informacija par būtiskakajam organizacijas īpatnībam.

Atmiņa

Atmiņa ir smadzeņu īpašība saglabat un reproducēt ierosas impulsu pēdas un impulsos kodēto informaciju.

Psiholoģija atmiņu definē ka cilvēka pieredzes atspoguļojumu ar iegaumēšanas, saglabašanas un reproducēšanas palīdzību. Atmiņa ir personības psihiskas dzīves pamats. Atmiņa nodrošina informacijas fiksaciju, saglabašanu, aktualizēšanu (atturēšanos) un aizmiršanu. Ja nebūtu atmiņas, cilvēks nespētu orientēties apkartēja vidē, jo, lai darbotos ar domam un iespaidiem, tie ir jasaglaba atmiņa.

Tas, ko cilvēks uztver, neizzūd pilnīgi tapēc, ka smadzeņu lielo pusložu garoza saglabajas ierosas procesa pēdas. Ierosa var rasties arī tad, kad trūkt kairinataja, kas ir to izraisījis. Tadējadi cilvēks spēj iegaumēt un saglabat, bet vēlak reproducēt tēlus vai zinašanas. Informacija, kas pienak no smadzenēm un sajūtu organiem, izraisa elektriska potenciala izmaiņas neironos. Elektriska potenciala izmaiņas, ar kuru palīdzību neironi kodē informaciju, pa nervu šķiedram tiek nodotas citiem neironiem. Pie vienas nervu šūnas var būt piesaistītas ap tūkstots nervu šķiedru, kas to savieno ar citiem neironem, utt. Pateicoties spējai izmantot šīs arkartīgi daudzas nervu saites, smadzenes var parstradat un saglabat praktiski neierobežotu informacijas daudzumu.

Cilvēka atmiņas apjoms: no 1 500 000 līdz pat 10²¹ baitiem. (1 baits -informacijas vienība). Daži zinatnieki uzskata, ka cilvēka atmiņu var salīdzinat ar datora atmiņu, jo patiešam datora informaciju var apstradat, glabat un reproducēt līdzīgi, ka tas notiek cilvēka smadzenēs. Tomēr cilvēka atmiņa ir aktīva, nevis mehaniska ka datoram. Piemēram, cilvēks dzirdot pilnīgi svešu vardu nezinama valoda, var tūlīt pateikt, ka viņš to nezin, bet datoram vajadzīgs laiks, lai parskatītu atmiņu un dotu atbildi.

Asociatīva teorija( I.Pavlova). Atmiņa pamatojas uz asociacijam jeb sakariem. Priekšmeti vai paradības, starp kuriem pastav sakari realaja dzīvē, savstarpēji saistas arī cilvēka atmiņa, un kaut ko iegaumēt nozīmē –iegaumējamo saistīt ar jau zinamo, t.i., veidot asociacijas.

No fizioloģiska viedokļa asociacijas ir nervu pagaidu sakari.

Asociaciju veidi: a)vienkaršas un b)komplicētas.

Pie vienkaršajam pieder:

Saskares asociacija –apvieno divas laika vai telpas ziņa saistītas paradības.

Līdzības asociacija –apvieno divas paradības ar līdzīgam iezīmēm, pieminot vienu no tam, atmiņa ataust otra.

Kontrasta asociacija –saista divas savstarpēji pretējas paradības.

Pie komplicētajam pieder vardu nozīmju asociacijas –tas saista divas paradības, kuras arī īstenība ir saistītas. Cēloņa –seku un seku –cēloņa asociacijas.

Atmiņa ir informacijas saglabašana par kadu signalu pēc tam, kad paša signala darbība jau ir izbeigusies.

Nervu sitēma saglabajas divi informacijas veidi:

Informacija, kura uzkrajusies sugas evolūcijas gaita un nostiprinajusies beznosacījuma refleksos.

Informacija, kas iegūta organisma individualas dzīves laika nosacījuma refleksu veida.

Atmiņu veidi: sugas atmiņa un individuala atmiņa.

Filoģenētiska jeb sugas atmiņa glaba informaciju, kas parmantota iedzimtības ceļa.

Ontoģenētiska jeb individuala atmiņa darbojas viena mūža ietvaros.

Atmiņas pamatprocesi:

iegaumēšana, saglabašana, aizmiršana un reproducēšana.

Iegaumēšana: Process, kura iespaidi saglabajas atmiņa.

Ta var būt tīša un netīša (apzinata un neapzinata).

Netīša iegaumēšana notiek bez nodoma, cilvēks neizvirza sev mērķi iegaumēt, nepieliek pūles.

Tīša jeb apzinata iegaumēšana notiek, kad cilvēks sev izvirza apzinatu mērķi –iegaumēt konkrēto vielu.

Mehaniska iegaumēšanas pamata ir arējo sakaru nostiprinašanas ar biežu atkartojumu palīdzību. Mehaniska iegaumēšana jeb asociaciju izstrade saistīta ar informacijas grupēšanu pēc formalam pazīmēm –pēc secības telpa un laika, arējas līdzības vai kontrasta. Mehaniskas iegaumēšanas galējība ir ta saucama iekalšana.

Apjēgtas iegaumēšanas pamats ir sakarību atklašana starp jaunas vielas satur jēgu un jau zinamo vielu. Ta ir atraka un noturīgaka, taču dažkart nepietiek tikai ar apjēgta iegaumēšanu, nepieciešama ir vēl arī mehaniska iegaumēšana –viela daudzreiz jaatkarto pēc tam, kad ta ir izprasta (dzejoļi, dati, svešvalodas u.c.). Šī iegaumēšana ir produktīvaka par mehanisko iegaumēšanu. To arī dēvē par loģisko iegaumēšanu –ar grupēšanu pēc būtiskam pazīmēm, informacijas iekļaušanu augstakas pakapes jēdzienu un vērtējumu sistēmas.

Iegaumēšana ir noturīgaka, ja:

Cilvēkam ir nepieciešamo zinašanu pamats, ar kuru var sasitīt juanas zinašanas.

Cilvēks izvirza mērķi, ka nepieciešams iegaumēt, un saskaņa ar to organizē macīšanos.

Cilvēks apzinas, ka viņam ir jaiegaumē, pie tam jaiegaumē uz ilgaku laiku.

Labak iegaumējam to, kas ir mūsu darbības mērķis, nevis līdzeklis. Jo biežak nepieciešamo informaciju atkarto, jo labak ta paliek atmiņa. Iegaumēšanas procesam īpaši svarīga ir paradoksala miega faze (apmēram 20% no vis miega). Taja notiek ļoti intensīva diena iegūtas informacijas apstrade.

Saglabašana

Apgūtas informacijas saglabašanas laiks ir atkarīgs no izpratnes dziļuma, ka arī no personības ievirzes. Personīgi nozīmīga viela neaizmirstas, nevajadzīgo un lieko cilvēks aizmirst.

Aizmiršana

Aizmiršana parasti ir neapzinata, un ta norit nevienmērīgi.

Aizmiršana var būt daļēja vai pilnīga.

Reproducēšana izpaužas tada veida, ka to, ko mēs agrak esam iegaumējuši un kas ir saglabajies, varam vēlak atsaukt atmiņa jeb reproducēt.

Reproducēšana var būt:

Netīša –ta ir nejauša reprodukcija, kad nav bijis nodoms atcerēties, bet tēli uzpeld atmiņa paši no sevis, tiecoties pēc asociacijam.

Tīša –tas ir mērķtiecīgs process, kura tiek atdzīvinatas atmiņa agrakas domas, jūtas, tieksmes un darbības. Dažreiz tīša reproducēšana norit viegli, dažkart nepieciešama piepūle, un šadu apzinatu reproducēšanu sauc par atcerēšanos. Tīšo reproducēšanu var kavēt intensīvas jūtas (bailes, satraukums).

Atmiņas īpašības visspilgtak izpaužas reproducēšanas procesa, jo reproducēšana ir gan iegaumēšanas, gan arī saglabašanas rezultats. Par iegaumēšanu un saglabašanu var spriest tikai pēc ta, ka noris reproducēšana. Veiksmīgai reproducēšanai ir nepieciešama prasme atdzīvinat atmiņa iegaumēšanas procesa izveidotas sakarības, ka arī prasme veidot noteiktu planu.

Atkarība no ta, kas ir jaiegaumē, kads saturs ir tam, kas tiek iegaumēts, izšķir 4 atmiņu veidus:

Kustību atmiņa jeb atmiņa uz kustībam ir cilvēka izdarīto kustību iegaumēšana un reproducēšana. Balstoties uz šo atmiņu, tiek izkoptas kustību iemaņas un ierastas kustības.

Verbala atmiņa jeb jēdzieniska atmiņa ir izlasīto vai dzirdēto domu iegaumēšana, saglabašana un reproducēšna vardos. Iegaumēšana var būt burtiska vai parveidota.

Tēlaina atmiņa jeb atmiņa uz priekšstatiem palīdz iegaumēt un reproducēt cilvēku sejas, dabas ainavas, melodijas, smaržas un garšas. Šī atmiņa piemīt visiem cilvēkiem, sevišķi attīstīta ta ir radošo profesiju parstavjiem.

Bieži atmiņas veidi ir savstarpēji saistīti, un jebkuras darbības procesa viens un tas pats paliek prata ar divu vai vairaku atmiņu palīdzību.

Īslaicīga (operatīva) atmiņa izpaužas tajos gadījumos, kad cilvēks kaut ko iegaumē, apzinoties, ka šis materials būs jaatceras pēc neilga laika, bet ta ilgaku saglabašanu neuzskata par vajadzīgu.

Ilgstoša (permanenta) atmiņa izpaužas tad, kad jauna viela saglabajas atmiņa uz ilgu laiku un pat uz visu mūžu. Īslaicīga atmiņa var pariet ilgstošaja atmiņa

Atmiņas individualas īpašības ir saistītas ar personības īpašībam un atmiņas īpašībam, ko raksturo iegaumēšanas atrums, saglabašanas noturīgums un reproducēšanas vieglums. Parasti mēdz runat par labu un sliktu atmiņu. Labai atmiņai raksturīga atra iegaumēšana un lēna aizmiršana; sliktai atmiņai –lēna iegaumēšana un atra aizmiršana.

Taču atsevišķas atmiņas īpašības var būt savstarpēji saistītas dažadi:

Atra iegaumēšana +lēna aizmiršana.

Lēna iegaumēšana +lēna aizmiršana.

Atra iegaumēšana +atra aizmiršana.

Lēna iegaumēšana + atra aizmiršana.

Atmiņas tipoloģiskas īpašības atkarīgas no personīgajam īpašībam, ka arī no cilvēka darbības rakstura.

Atkarība no nervu augstakas darbības tipoloģijas īpašībam, cilvēkiem ir vairak attīstīta tēlaina vai verbala atmiņa.

Makslinieciskajam tipam –tēlaina, domatajam –verbala atmiņa. Tīra veida atmiņu tipi sastopami ļoti reti. Biežak gadas novētot jauktos tipus: redzes un dzirdes, redzes un kustību, kustību un dzirdes tipus.

Atmiņu procesu regulēšanas veidi: ķīmiskais un fiziskais.

Ķīmiskais veids ietver sevī arī farmaceitiskos līdzekļus un ir pazīstams jau gandrīz visas pasaules valstīs. Uz atmiņu iedarbojas strihnīns, fenamēns, pilokarpēns, firacetams (nootropils), u.c.

Pasaulē plaši pazīstami ir adaptogēni. To sastava ietilpst ženšeņa sakne un preperats no Talo Austrumu augiem. Šie adaptogēni palīdz saglabat organisma iekšējo līdzsvaru, kas ir ļoti svarīgi smadzeņu darbībai, efektīvai iegaumēšanai un informacijas saglabašanai. Arī cukurs palīdz atri atgūt spēku, jo organisms viegli uzņem disaharītus, kuri ir arī adaptogēnu sastava.

Fiziskais veids, tas aktīvi saka attīstīties 60. Gados, kad tika izstradata metode pastavīgi darbojošos elektrodu ievadīšanai smadzenēs. Elektrosimulacija pieradīja, ka tada veida ir iespējams panakt atmiņas uzlabošanos, vai gluži pretēji –pavajinašanos. Uz atmiņas funkcijam iespējams iedarboties arī ar optisko starojumu un fokusēto ultraskaņu.

Atmiņu pasliktina kokaīns, tabaka, alkohols. Cilvēki viegli atceras sen notikušo, toties viegli aizmirst nesenos notikumus.

Atmiņu uzlabojošie arējie ķīmiskie un fiziskie līdzekļi ne vienmēr ir nekaitīgi un ilgstoši iedarbīgi. Tadēļ vislabakais un visefektīvakais atmiņas uzlabošanas veids ir tas trenēšana. Lai atmiņas mehanismi vienmēr būtu kartība, tie katru dienu jatrenē vismaz 20 –25 minūtes.

Iegaumēšanas efektivitate dienas laika mainas. Vislabak atmiņa funkcionē no 8 –12 diena, pēc tam tas intensitate sak kristies. Pēc 17 visi atmiņas procesi atkal uzlabojas un, ja cilvēks nav parak noguris, ap 19 sasnedz kulminaciju.

Vadītaji,lai neparslogotu atmiņu, izmanto “laika organizētajus” jeb piezīmju gramatiņas.

Laba atmiņa pati par sevi ne vienmēr ir labas vadīšanas pamata.

Vadības maksla tiek noslīpēta pieaugot vadītaja vecumam, t.i., tad, kad atmiņa ir kļuvusi vajaka, bet vienlaikus ta ir uztrenēta, lai veiktu vadītajam noteikta nozarē specifiskas darbības.

Operatīvas atmiņas specifika vadītaja darba:

Nepieciešamas informacijas aktualizacijas atrums;

Dinamika, spēja atri parslēgties no viena informacijas kopuma uz cita veida informacijas kopumu;

Operatīva atmiņa ir visvairak pakļauta noguruma ietekmei;

Liels informacijas daudzums un plašs tas vienību apjoms;

Apsteidzoša atmiņa;

Paturēt atmiņa nepatieso informaciju ir grūtak neka patieso;

Pretrunīgas informacijas saglabašanas problēmas;

Ilglaicīgas atmiņas specifika vadītaja darba:

Pielieto stratēģisko un taktisko mērķu realizacija;

Liels apjoms;

Informacijas dažadība un dažads sarežģītības līmenis;

Interferences fenomens;

Spēja atcerēties personu raksturojošas iezīmes un arējo izskatu;

Uztvertas informacijas sakartotība;

Ilglaicīgas atmiņas aktivitate;

Spēja aizmirst.

Pieredze un ilglaicīga atmiņa.

Vadītaja domašanas procesu specifika

Praktiska (empīriska) domašana.

Atšķirība no teorētiskas domašanas, praktiska domašana ir piesaistīta konkrētas situacijas vai problēmas konkrētam atrisinajumam

Vadītaja spēja ieraudzīt problēmu.

Atšķirība no teorētiskas domašanas, kas meklē vienīgo pareizo atrisinajumu, praktiska domašana meklē pieņemamo,apmierinošo risinajumu

Atšķirība no zinatnieka-teorētiķa, kas atbild par galīgo rezultatu, brīvi izvēloties risinajuma gaitu un hipotēzes, vadītaja atbildība sakas jau problēmas risinajuma procesa sakuma, turpinas talaka procesa un ta nobeiguma.

Atšķirībano teorētiskas domašanas, kur domašanas procesa pamatvirziens noris no atsevišķa uz visparīgo, no konkrēta uz abstrakto, praktiskai domašanai domašana virzas no visparīga uz konkrēto. Vadītajam teorētiskas atziņas ir jamak pielietot konkrētu problēmu risinašanai .

Teorētiķi interesē problēmas risinajuma izziņas aspekts, bet vadītaja domašana ir virzīta uz konkrētas situacijas izmaiņu

Teorētiķa prats nodarbojas ar būtisko, vissvarīgako, bet praktiķim būtiskais ir vienadi svarīgs ar detaļam

Sakara ar nepieciešamību pieņemt lēmumus nenoteiktības apstakļos, vadītaja pratam ir jabūt spējīgam rekonstruēt informaciju, t.i., saskatīt vairak par to, kas ir redzams, spējīgam atlasīt nepieciešamo informaciju gadījumos, kad tas ir parak daudz

Vadītajam bieži nakas darboties laika deficīta apstakļos, parslēdzot uzmanību no vienas problēmas uz citu, samēra bieži arī stresa apstakļos un tadēļ domašanai ir jabūt atrai, operatīvai, labilai, stresa noturīgai.

Planošanas funkcijas izvirza vadītaja pratam prasības būt spējīgam prognozēt, reflektēt, būt oriģinalam( nepiesaistītam pie faktiem).c

Temperaments

Psiholoģija personības dinamisko (atruma) īpašību raksturošanai lieto jēdzienu “temperaments” (lat. Temperamentum –attiecīgo daļu summa, atbilstība).

Temperaments –katrai personībai piemītošo savdabīgo, noturīgo psihisko īpašību kopums, kas nosaka psihisko un fizisko procesu un stavokļu norises intensitati, atrumu, tempu, ritmu.

Temperaments –svarīga personības īpašība, kas ietekmē cilvēku savstarpējas attiecības un psiholoģisko sadarbību, pildot kadu darbību.

Pirmas sistematizētas zinašanas par personības dinamiskajiem raksturojumiem un to rašanas iemesliem ir atrodamas Hipokrata antīkas arstu skolas darbos, kas iekļauti “Hipokrata krajuma”. Taja atspoguļojas macība par četriem šķidrumiem (asinis, gļotas, dzeltena žults un melna žults), kas nosaka cilvēka veselību un atšķirības viņa uzvedība.

Pamatojoties uz Hipokrata macību, tika piedavata temperamentu tipu sistematizacija atkarība no ta, kurš no minētajiem šķidrumiem ķermenī ir parsvara. Ja dominē asinis, cilvēkam ir noteikta tipiska uzvedības forma –temperamenta tips, ko nosauca par “sangvinistisko”(no lat. Sanguis –asinis). Ja parsvara ir dzeltena žults, tad temperaments ir holēriskai(no gr. Cholē –žults), ja melna žults –melanholiskais (no gr. Melanos –melns), ja gļotas –flegmatiskais( no gr. Pflēgma –gļotas). Hipokrata skolas piedavatie temperamentu nosaukumi ir saglabajušies līdz mūsu dienam, kaut gan uzskati par to veidošanas cēloņiem ir mainījušies.

Dažos mūsdienu pētījumos vērojama arī Hipokrata skolas ietekme. Piemēram, tiek atzīmēts, ka vairogdziedzera darbības traucējumi rada cilvēkam nervozitati, asas kustības u.tml.

2 Līderis

Līderis - indivīds, kas organizē un vada grupas darbību, regulē savstarpējas attiecības grupa.

Pieejas līderības teorētiskam skaidrojumam:

Iezīmju pieeja ( “lielo cilvēku teorija” -A.Adlers, iedzimtības faktors nosaka līdera spējas un īpašības): stereotipizēti priekšstati par līdera tēlu, nepietiekami zinatniski pamatoti, statiski, neņem vēra citus faktorus. Noskaidro tas īpašības un spējas, kas nosaka cilvēka iespēju kļūt par līderi. Pētījumi ir pieradījuši, ka minēta pieeja ir interesanta, bet nerezultatīva, jo līderibas process ir personīgo un situatīvo faktoru savstarpējas iedarbības rezultats.

Efektīvs vadītajs:

Zinašanas, augsts intelekta līmenis, pašanalīzes prasmes

Pieredze

Atbildīgums

Pašorganizētība

Parliecība par savam spējam

Mērķtiecīgums un neatlaidība izvirzīto mērķu sasniegšana

Labs piemērs, vardu un darbu saskaņa

Grūtības ir kopa ar padotajiem

Cieņa bez cenšanas iegūt popularitati

Spēja informēt, iedrošinat un iedvesmot

Harizma

Kalps – vadonis ( komplementaritates princips )

Spēja pieņemt pareizos lēmumus, apzinati riskēt un ieviest jauninajumus

Emocionala līdzsvarotība, savaldība stresa apstakļos

Prasme risinat konfliktus

Empatija

Humors

Atvērtība, spēja macīties un mainītie

K. Levina teorija vadīšanas stilu teorija

Vadīšanas stils ir tipisku un samēra stabilu paņēmienu kopums, ar kuriem vadītajs iedarbojas uz padotajiem, lai īstenotu organizacijas mērķus

Autokratiskais stils

Lēmējvaras koncentrēšana vadītaja rokas. Centralizēta lēmumu pieņemšana. Padotiem ir atvēlētas tikai lēmumu izpildītaju lomas. Informaciju lēmumu pieņemšanai vadītajs iegūst formali noteikta veida.

Bezierunu pakļaušanas vadītaja lēmumiem un precīza to izpilde. Vadītajs personīgi parbauda paveikto un uzslavē vai kritizē katra darbinieka paveikto. Vadītajs apzinati distancējas no padotajiem. Šads vadīšanas stils nodrošina darbu izpildes operativitati un precīzu koordinaciju. Var radīt neapmierinatību vai aizvainojumu darbiniekos, kas ir profesionali un gatavi uzņemties atbildību. Darbiniekiem, kurus apmierina izpildītaja funkcijas, šads vadības stils ir pieņemams.

Liberalais stils

Vadītajs neiejaucas padoto darba, necenšas sīkumaini kontrolēt. Darbinieki paši izvēlas savus darba uzdevumus un paņēmienus. Piemērots atbildīgu, augsti profesionalu cilvēku un nelielu, radošu kolektīvu vadīšanai.

Demokratiskais stils

Vadītajs lēmumus pieņem konsultējoties ar padotajiem, iesaistot darbiniekus diskusijas. Vadītajs sniedz moralu atbalstu, rada sadarbības atmosfēru, stimulē radošu aktivitati. Šis stils ir realizējams kolektīvos, kur darbiniekiem ir augsta pienakuma apziņa un augsts profesionalisms.

Uzvedības pieeja: ‘menedžmenta režģis”, P.Hersija un K.Blančarda modelis( S-4), R.Likerta četru sistēmu vadības modelis – vadītaja efektivitati nosaka vadītaja uzvedība attiecība pret padotajiem( vadišanas stili)

. R. Likerta četru vadīšanas sistēmu raksturojums

Situatīva pieeja: V.Vruma lēmumu pieņemšanas modelis, Fīdlera modelis – vadīšanas efektivitati nosaka vadīšanas stilu un situaciju atbilstība.

Autokratiska metode 1. – vadītajs patstavīgi pieņem lēmumu balstoties uz sava rīcība esošo informaciju.

Autokratiska metode 2. – vadītajs informaciju saņem no padotajiem, var neiepazīstinat darbiniekus ar risinamas problēmas raksturu.

Konsultatīva metode 1. – vadītajs individualas sarunas ar padotajiem izzin viņu viedokļus par risinamo jautajumu. Pieņemtais lēmums var atšķirties no darbinieku viedokļiem.

Konsultatīva metode 2. – vadītajs ar grupu apspriež lēmumu, lēmums var atšķirties no grupas viedokļa.

Grupas metode – problēmu apspriež grupa un pieņem grupas lēmumu.

S. Kerra teorija

Vadītaja ietekmes iespējamie neitralizētaji, ierobežotaji un pastiprinataji

D.Shula, K.Blanchard: Vadītajs – treneris

Vadītaja –trenera īpašības:

Nolemtība vadīšanai – skaidri redz organizacijas attīstības perspektīvi un mak to paradīt padotajiem

Apmacība – visu laiku un enerģiju velta padoto apmacībai, lai sasniegtu mērķi.

Mak uzklausīt – atzīst adaptacijas nozīmi mainīgos apstakļos un nozīmīgakajiem darbiniekiem dod tiesības darboties autonomi un novirzīties no planota.

Patstavība – saglabat nemainīgu vadītaja uzvedību, lai padotie varētu prognozēt viņa darbību

Godīgums – deklarē un parada savu vērtību nozīmīgumu, kalpo par ētiskas uzvedības paraugu.

MBTI ( Tipoloģiska MAIERS-BRIGS aptauja )

NT- “Paredzētaji” vai “Stratēģi”

Cilvēkiem, kuru veidola sastopam šadu īpašību savienojumu, raksturīga orientēšanas uz nakotni. Viņu “pirma reakcija” – izpētīt attiecīgas situacijas attīstības iespējas, meklēt iespējas parmaiņam. NT tipa situacijas ir varas izjūta – ne tik daudz par cilvēkiem, cik par situaciju, tapēc viņi cenšas izzinat attīstības likumus un principus un vadīt atbilstoši tiem. Būdami vadītaji, šī tipa cilvēki spēj sekmīgi planot un izstradat perspektīvas, analizēt un prognozēt problēmas, viegli ģenerēt idejas un tikpat viegli atsakas no tam, ja saskata jaunas, ne mazak interesantas iespējas. Viņi ir jūtīgi pret cilvēku un viņu organizacijas intelektualo potencialu.

NT tipa negatīva iezīme – tiem trūkst nopietnas intereses par detaļam, projektiem, kuru īstenošanu nolemts uzticēt citiem, kaut gan ar to izpildi apmierinajums bieži vien netiek gūts. Galveno uzmanību pievēršot principiem, šim tipam grūti iedomaties, ko jūt apkartējie, un no malas viņi izskatas emocionali norobežoti, atstumtu. Situacija atvieglinas, ja interesi izraisa cilvēku uzvedības un savstarpējo attiecību likumsakarības. Viņiem nepatīk zaudēt kontroli par notikumiem, un tad var būt asa reakcija, rasties satraukums par radušos situaciju.

SI- “Organizatori” vai “Tradicionalisti”

Tas ir cilvēku tips – konkrēta darba labi organizatori. Galvenais apmierinajums, ko viņi gūst, saistīts ar gatava produkta kvalitati, ieguldīto darbu ta iegūšanai. Cenšas radīt un atbalstīt stabilos un drošos, kuri parbaudīti organizatoriskas un vadīšanas sistēmas pieredzē. Darbība izlēmīgi un secīgi, visa mīl kartību un noteiktību. Zinama mēra pedantiski, izjūt vajību pret normatīvu, reglamentu un sarakstu sagatavošanu, kontrolē to precīzu izpildi. Noteikti un līdzsvaroti savu pienakumu veikšana, negrib pieļaut partraukumus un kļūdas, ļoti tos pardzīvo. Šis tips darba grūti aizstajams, prasa augstu precizitati. Spēj uztvert un iegaumēt daudz detaļu, operēt ar tam, nevēlas stradat situacijas, kad trūkst vajadzīgas informacijas. Augstu novērtē organizacijas tradīcijas un nelabprat no tam atsakas tad, kad ir acīm redzama neatbilstība īstenībai. Pamatošanas uz pieredzi, tradīcijam un ierasto kartību SI rada savas problēmas. To dēļ grūti pamanīt jaunas iespējas, turklat daudzos gadījumos šo cilvēku tips ir galvenais pretinieks parmaiņam. Ņemot vēra reglamentu, SI asi, noliedzoši var reaģēt uz cilvēkiem, kuriem nav noslieces stradat “pēc noteikumiem” un kuri neizprot, ka var nepieņemt acīm redzamo. Viņu izlēmība un neatlaidība var izraisīt nopietnus konfliktus un pasliktinat savstarpējas attiecības. Zaudē līdzsvaru nenoteiktas un ne vienmēr ir gatavi riskēt.

SP – “Vidutaji”

Tapat ka SI viņu darbība svarīgs ir produkts, jo šī tipa cilvēki gūst apmierinajumu par pašu darbības procesu. Kaut kada ziņa viņiem darbs ir it ka rotaļa, kura tie spēj atrast dažadas variacijas un negaidītus pagriezienus. Ar to saistītas zinamas grūtības, jo darbs var neveikties gludi- vienu brīdi ar lielu atdevi un ražīgumu, toties citreiz ar pavajinašanos un kritumu. Taja paša laika “ Vidutaji” ir praktiski cilvēki un paļaujas uz pieredzi, reali spēj izjust tagadni tagadni labak neka citi. Daļēji ar to saistīta arī cita funkcija organizacija – viņi smalki uztver apkartējo vidi, briestošo sasprindzinajumu un konfliktus, spēj taktiski iejaukties tajos, novērst savstarpējo nesaprašanos. Viņi viegli iesaistas sarunas, jo tiem piemīt vidutaju talants. Būdami tomēr šaubu un kritiskuma vara, šie cilvēki tiecas pēc rūpīgi parbaudītiem lēmumiem, kaut arī pamatošanas uz pieredzi un šaubīgums apgrūtina kopīgo lēmumu izstradi. “Vidutaji” nav cīnītaji, kuri pretotos nederīgai sistēmai, viņu talants sekmē problēmsituaciju risinašanu. Medaļas otra puse – nepatika pret augstam teorijam, abstraktas domašanas veidiem, kas var likties sholastiski. Augstu vērtējot brīvību un spontanitati, viņi nevēlas sevi saistīt ar planiem un pienakumiem, ne vienmēr ir precīzi termiņu ievērošana, kas izraisa neapmierinatību citos cilvēkos. Stabilas situacijas un tad, kad organizacija nerodas īpašas problēmas viņiem var rasties priekšstats, ka nespēj sevi realizēt, skumjas un “iesaldēsanas” vai nevēlēšanas meklēt problēmas citur. SP tips nav aizstajams problēmu apspriešana, sīkumaini iedziļinas visas vajajas vietas un ierosina, ka vienu paņēmienu nomainīt ar citu, taču nevēlas savas idejas uzrakstīt, jo izsīkst izklasta pilnvērtīgu formu un paņēmienu meklēšana.

NF – “Grupas aktivitates katalizatori”

Šī tipa cilvēku dominējoša orientacija – humana attieksme pret citiem, sevis realizēšanu un sadarbība kolēģu aktivizēšana. NF tipa parstavji organizacija ir sava veida “ parvadu siksna”, vidutaji starp “ideju ģeneratoriem”, NT “pareģiem” un SI organizētajiem, kas ļauj iedzīvinat ieceres, izmantojot to īstenošanai citu cilvēku pūles un enerģiju. “ Katalizatori ” nenodala organizacijas un tas atsevišķu locekļu izaugsmi, ka arī neņem vēra viņu savstarpējas attiecības. Viņi norūpējušies par organizacija valdošo mikroklimatu, tiecas pēc harmonijas socialas situacijas. Tomēr izvirzas problēma : “ Katalizators “ bieži tiek iekļauts apkartējo cilvēku vajadzību apmierinašana, tapēc neatliek laika un enerģijas sev pašam. Viņa pieņemtie organizatoriskie lēmumi vairak atkarīgi no simpatijam un antipatijam, nevis pakļauti gala rezultatam. Viņš biežak nonak pretrunas starp diviem pretēji noskaņotiem grupējumiem, no kuriem katrs to uzlūko ka savu piekritēju. Cenzdamies radīt iniciatīvas bagatu atmosfēru, panakt patstavību un brīvību,

“ Katalizators “ ne vienmēr tiecas kontrolēt izpildīto un stingri pieprasīt atbildību par to. Mēdz izvairīties no situacijam, kuras radušas diskomforta attiecības, un nereti pats nonak pretrunas.

Pat no šī īsa apraksta redzams, ka pastav savdabīgas “ papildinataja attiecības “ starp šiem četriem tipiem. Organizacija, kura kaut kadu iemeslu dēļ netiek īstenota pat viena funkcija, sava darbība sak izjust zinamas grūtības, kas nereti kļūst par cēloni tas smagai deformacijai vai pat iziršanai.

Ne retak vērojami arī citi organizacijas izaugsmi traucējoši varianti. Viens no vairak izplatītajiem deficītiem ir NF tipa “ Katalizatoru “ trūkums. Tomēr apmēram divas trešdaļas augstaka un vidēja posma vadītaju ir NT un NF kategorijas cilvēki. Šis fakts ir izskaidrojams ar izdzīvošanas principu sarežģītajos konkurences apstakļos.

Gadījumos, kad ir pietiekami daudz, vai gluži otradi, nepietiek, pat trūkst kadu psiholoģisko tipu parstavju. Iespējamas problēmas mēdz būt šadas:

NT parpilnība. Parvaldīšanas sfēra ir daudz ideju par attīstības iespējam, kuras drīz vien nomaina cita citu, taču netiek īstenotas. Tapat vērojama pakļauto darbinieku problēmu nepietiekama izpratne, neprasme tas formulēt līdzstradniekiem pieejama un saprotama veida, tieksme no spēka pozīcijam īstenot idejas;

NT trūkums. Galvenokart netiek pievērsta uzmanība attīstības perspektīvam, organizacija pakļauta īslaicīgu uzdevumu risinašanai;

NF parpilnība. Var notikt personisko pašību dominēšana par lietišķajam īpašībam, pastiprinatas uzmanības pievēršana socialas sfēras problēmam;

NF trūkums. Saistīts ar nespēju parvaldīt “cilvēka faktoru”, grūtības rodas ieceru īstenošana, jo nav motivacijas, saka līdzstradnieku “pasīva sabotaža” un visparēja psiholoģiska klimata pasliktinašanas kolektīva;

SI parpilnība. Noved pie ražošanas parvaldīšanas shēmu sastinguma, grūtībam parkartojumu ieviešana, organizacijas parslodzes ar normatīvam prasībam un līdzstradnieku iniciatīvas apslapēšanas, struktūru produktivitates parliekas zaudēšanas un ta talak;

SI trūkums. Ir par cēloni ražošanas procesu dezorganizacijai, tradīciju zaudēšanai vai nespējai tas veidot, gala produkta sašaurinašanai, organizacijas dzīves darbības normu nestabilitatei;

SP parpilnība. Raksturīga “sasaistītība” lēmumu pieņemšana, vadītaju komandu došana to apspriešanas gaita un nepietiekama gatavība uzņemties personisko atbildību, parak liela pievēršanas konfliktsituacijai organizacija, viedokļu neatbilstība realajai īstenībai;

SP trūkums. Ir par cēloni nepietiekami pardomatiem un “uz izturību parbaudītiem” parvaldes lēmumiem, apmierinatībai ar lietu relatīvo stavokli, tieksmei atstat konfliktu risinašanu pašplūsma.

Dž. Frenča un B. Reivina vadītaja varas tipoloģija:

Atalgojuma vara

Piespiešanas vara ( balstas uz bailēm )

Autoritates vara – kultūras vērtību, socialas struktūras, ietekmīgas personas vai grupas noteiktas

Harizma

Informatīva vara

Eksperta vara

Varas līdzsvara likums

Vadītajam ka līderim ir jabūt autoritatei. Plašaka nozīmē autoritate ir visparatzīta personas ietekme dažadas attīstības sfēras. Jēdziena jēgu sašaurinot: autoritate ir viena no varas īstenošanas formam, ta balstas uz autoritatīva subjekta zinašanam, tikumiskajam īpašībam, pieredzi, nopelniem, socialo statusu un izpaužas spēja bez piespiešanas ietekmēt darbinieku rīcību vai uzskatus.

Autoritate ir saistīta ar cilvēka ierobežotajam spējam racionali novērtēt visas sarežģītas dzīves problēmas, tadēļ rodas nepieciešamība uzticēties autoritatīvam subjektam. Šaja sakarība, autoritate ir saistīta tikai ar noteiktu organizaciju, noteiktu sabiedrisko attiecību grupu.

Pēc vacu sociologa Maksa Vēbera koncepcijas par tipiskiem paklausības motīviem tiek izdalīti trīs sekojoši motīvi: legalais, tradicionalais un līderis.

Legalo paklausību motivē interešu apsvērumi, bet tas pamata ir mērķtiecīga un racionala darbība. Legala paklausība pakļaujas likumiem, nevis personībai, un to dara ka vadošie, ta padotie.

Tradicionala paklausība uz tikumiem un pieraduma pie ierastas rīcības. Ta ir ticība pastavošas varas un kartības likumībai, to svētumam, un tas pamata ir tradicionala darbība. Visīstakais šīs paklausības piemērs ir patriarhala iekarta, kas pēc savas struktūras ir ļoti līdzīga ģimenes struktūrai. Daudzi autoritates avoti iekļaujas tieši tradicionalas varas formas. Piemēram, mantojama vara, kuras pamata ir pagatnē iegūts augstakas sabiedrības stavoklis, kas pariet no paaudzes paaudzē.

Trešo autoritates tipu M. Vēbers sauc par paklausību līderim. Šis jēdziens nozīmē to, ka attiecīgajam indivīdam piemīt izcilas spējas, kuras tam davajusi daba vai Dievs. Uzticības pamata līderim ir nevis tradīcija un nevis viņa tiesību atzīšana, bet gan emocionala ticība, uzticība viņam. Tapēc vadonim –līderim vienmēr ir jarūpējas par savas autoritates saglabašanu un pastavīgi japierada tas esamība.

Autoritate paradas ka viena no varas īstenošanas formam. Līdz ar to ir nepareiza vadītaju pozīcija, kuri uzskata, ka varai autoritate nav nepieciešama, jo vara pati par sevi ir autoritate. Autoritate un vara ir savstarpēji saistītas, bet pirma var eksistēt bez otras.

Autoritašu atzīšanai ir savas labas un sliktas puses:

parmērīga pietate pret autoritati var nomakt personas patstavību;

pilnīga autoritates neatzīšana var veicinat tukšu iedomību un paviršību.

“Līderim ir raksturīga prasme būt vienadam, spējīgam izveidot un uzturēt attiecību sistēmu ar sev līdzīgiem; prasme vadīt padotos, tikt gala ar visam grūtībam un problēmam, kas saistītas ar iegūto varu un atbildību; prasme risinat konfliktus –būt spējīgam kļūt par starpnieku starp divam konfliktējošam pusēm, novērst stresa radītas sekas; prasme apstradat informaciju –spējas izveidot komunikacijas sistēmu organizacija, iegūt drošu informaciju un efektīvi novērtēt to; prasme pieņemt netradicionalus vadības lēmumus –spēja rast problēmas risinajumu apstakļos, kad alternatīvas darbības varianti, informacija un mērķi ir neskaidri un apšaubami; prasme sadalīt organizacijas resursus –spēja atrast vajadzīgo alternatīvu, ierobežotos laika apstakļos rast optimalu variantu; uzņēmēja prasme –spēja apzinati riskēt un ieviest organizacija jauninajumus; pašanalīzes prasme –spēja saprast līdera pozīciju un viņa lomu organizacija, prasme redzēt to, kadu ietekmi līderis rada uz organizaciju.”

(Henry Mintzberg. “The Nature of Managerial Work”)

Temperaments

Temperamenta visparīgs jēdziens.

Psiholoģija personības dinamisko (atruma) īpašību raksturošanai lieto jēdzienu “temperaments” (lat. Temperamentum –attiecīgo daļu summa, atbilstība).

Temperaments –katrai personībai piemītošo savdabīgo, noturīgo psihisko īpašību kopums, kas nosaka psihisko un fizisko procesu un stavokļu norises intensitati, atrumu, tempu, ritmu.

Temperaments –svarīga personības īpašība, kas ietekmē cilvēku savstarpējas attiecības un psiholoģisko sadarbību, pildot kadu darbību.

Temperamenta teorijas īss vēsturisks apskats.

Pirmas sistematizētas zinašanas par personības dinamiskajiem raksturojumiem un to rašanas iemesliem ir atrodamas Hipokrata antīkas arstu skolas darbos, kas iekļauti “Hipokrata krajuma”. Taja atspoguļojas macība par četriem šķidrumiem (asinis, gļotas, dzeltena žults un melna žults), kas nosaka cilvēka veselību un atšķirības viņa uzvedība.

Pamatojoties uz Hipokrata macību, tika piedavata temperamentu tipu sistematizacija atkarība no ta, kurš no minētajiem šķidrumiem ķermenī ir parsvara. Ja dominē asinis, cilvēkam ir noteikta tipiska uzvedības forma –temperamenta tips, ko nosauca par “sangvinistisko”(no lat. Sanguis –asinis). Ja parsvara ir dzeltena žults, tad temperaments ir holēriskai(no gr. Cholē –žults), ja melna žults –melanholiskais (no gr. Melanos –melns), ja gļotas –flegmatiskais( no gr. Pflēgma –gļotas). Hipokrata skolas piedavatie temperamentu nosaukumi ir saglabajušies līdz mūsu dienam, kaut gan uzskati par to veidošanas cēloņiem ir mainījušies.

Dažos mūsdienu pētījumos vērojama arī Hipokrata skolas ietekme. Piemēram, tiek atzīmēts, ka vairogdziedzera darbības traucējumi rada cilvēkam nervozitati, asas kustības u.tml. Šis zinatnes virziens, ko sauc par humoralo (no lat. Humor –šķidrums), acīmredzot nav spējis atklat temperamenta rašanas būtiskos pamatcēloņus, kaut arī tas vadas no senakajam zinašanam par temperamentu.

Citi uzskati par temperamenta darbu ir psiholoģijas virzienam, ko nosacīti sauc par konstitucionalo. Šis virziens vadas no ta, ka cilvēka temperamentu nosaka viņa ķermeņa konstitūcija (no lat. Constituto –uzbūve). Šī virziena pirmsakumi meklējami XX gadsimta 40. Gados mūsdienu amerikaņu psihologa U. Šeldona un vacu psihiatra E. Krečmera (1888 –1964) darbos. Viņi saskatīja trīs cilvēka ķermeņa uzbūves tipus: U. Šeldons –ektomorfo, mezomorfo un endomorfo; E. Krečmers –astēnisko, atlētisko un piknētisko.

Pirmais tips (astēniskais, ektomorfais) personificēja kalsnu cilvēku ar iegarenu seju, augstu pieri, garam, tievam rokam un kajam, šauru krūšu kurvi un vēderu, liela auguma, neattīstītu muskulatūru bez zemadas taukiem, labi attīstītu nervu sistēmu.

Otrajam tipam (atlētiskais, mezomorfais) raksturīgi plati pleci un krūšu kurvis, spēcīgas, muskuļotas rokas un kajas, minimals zemadas tauku daudzums, masīva galva.

Trešajam tipam (piknētiskais, endomorfais) raksturīga visparēja sfēriska forma, mīkstums, īss kakls, liels vēders, liels tauku daudzums plecos un gūžas, apaļa galva, lieli iekšējie organi, gurdenas rokas un kajas, vaji attīstīts skelets un muskuļi.

Atbilstoši trim ķermeņa konstitūcijas tipiem tika izdalīti trīs temperamenta tipi. Piemēram, U. Šeldona temperamenta tipu apraksta katrs no tiem raksturojas ar 20 īpašībam. Pirmajam temperamenta tipam raksturīga manieru un kustību izturētība, saspringta staja, nosliece uz intimitati un parmērīgu prata sasprindzinajumu, paaugstinata uzmanība, trauksmainība, jūtu apslēptība, emocionala savaldība, grūtības socialo kontaktu veidošana, jaunu paradumu iegūšana, klusinata balss, bailes radīt troksni, parmērīga jūtība pret sapēm, noturība pret alkohola iedarbību utt. c. Otrajam temperamenta tipam, kas raksturīgs cilvēkiem ar atlētisku jeb mezomorfu ķermeņa uzbūvi, piemīt parliecība staja un kustības, mīlestība pret fizisko slodzi un piedzīvojumiem, tieksme pēc kundzības un varaskares, nosliece uz risku, drošsirdība kauja, žēlsirdības un takta trūkums, skaļa balss, spartiska vienaldzība pret sapēm, agresivitate un uzstajība dzēruma stavoklī utt. Trešajam temperamenta tipam, kas piemīt cilvēkiem ar piknētisko vai endoformo ķermeņa uzbūvi, raksturīga atslabinatība staja un kustības, mīlestība pret komfortu un ēšanu, pieklajība un laipnība ar visiem, dziļš miegs, vajš raksturs, sabiedriskums dzēruma stavoklī utt. c.

Pieņēmums par ķermeņa uzbūvi ka cilvēka dinamiskos raksturojumus noteicošo faktoru rada šaubas. Vai maz ir iespējams pretējs efekts –cilvēks ir maziņš, apaļīgs utt. tapēc, ka ir mazkustīgs? acīmredzot cēloņu seku sajaukums temperamentu noteicošo faktoru izpratnē. Šķiet, ka ķermeņa uzbūvi nosaka arī kaut kadi fizioloģiski cēloņi.

Visradošak temperamenta problēma tiek risinata trešaja pieeja.

Temperamenta mūsdienu zinatniska izpratne

Mūsdienu psiholoģija temperamentu noteicošo faktoru pētījumos priekšroka tiek dota ar cilvēka centralas nervu sistēmas darbību saistītajiem faktoriem. Šo pieeju savos darbos zinatniski pamatoja I. Pavlovs. Detalizēti aprakstot augstakas nervu sistēmas darbības mehanismus un likumus, viņš saistīja nervu sistēmas darbības īpatnības ar uzvedības dinamiskajiem raksturojumiem. Pavlovs izdalīja sistēmas īpašības: nervu šūnas norisošo ierosmes un bremzēšanas procesu spēks, kustīgums un līdzsvarotība. Turklat šo īpašību attiecības cilvēku nervu sistēmas var būt dažadas. Tomēr kopuma tiek izdalītas četras nervu sistēmas īpašību pamatattiecības, kas nosaka augstakas nervu darbības sistēmas tipu.

Tabula dota pieņemta temperamentu klasifikacija to attiecība ar augstakas nervu sistēmas darbības tipu.

No vecakiem cilvēks manto noteiktu nervu sistēmas tipu. Tapēc arī temperamenta īpašības, kam pamata ir nervu sistēmas tips, saista ar iedzimtību.

Temperamenta psiholoģiskas īpašības

Temperamenta tipu aprakstam izmanto sekojošas īpašības.

Sensitivitate (no lat. Sensus –jūtas, sajūtas) ir arējo iedarbību minimalais spēks, kas nepieciešams, lai cilvēkam rastos psihiska atbildes reakcija.

Lai izsauktu atbildes reakciju, vieniem cilvēkiem nepieciešams ļoti niecīgs arējais kairinatajs, citiem –spēcīgs. Pirmajiem ir augsta sensitivitate, otrajiem -zema. Uz vienu un to pašu kairinataju viens cilvēks var nereaģēt vispar, kamēr otrs kļūst agresīvs.

Reaktivitate (no lat. Re –pret, actio –darbība) ir cilvēka reakciju ievirzes pakape uz viņa iekšējo pasauli, spēks, ar kuru viņš var iedarboties uz savu psihi.

Cilvēks ar augstu reaktivitati ir “iegremdējies” sava psihē un var ļoti spēcīgi ietekmēt tur notiekošos procesus. Šim cilvēkam ir ļoti attīstīta pašiedvesmas spēja.

Aktivitati (no lat. Activus –darbīgs) raksturo cilvēka darbības virzības pakape, ar kadu viņš iedarbojas uz arējo pasauli un parvar šķēršļus sava mērķa sasniegšana.

Vieni var “kalnus gazt”, citiem “nolaižas rokas” mazako grūtību priekša.

Aktivitates un reaktivitates attiecība noskaidro, kas lielaka mēra ietekmē cilvēka darbību –gadījuma arējie vai iekšējie faktori (piemēram, kad I gadījuma arējie notikumi vai nospraustie mērķi, parliecība, pasaules uzskati)

Reakcijas temps nosaka cilvēka psihisko un fizisko reakciju un procesu norises atrumu (kustību atrumu un tempu, atjautību, apķērību, runas tempu utt.). Reakcijas temps var būt zems un augsts.

Plastiskums –rigiditate (no gr. Plastikos –veidojams, skulpturals; lat. Rigidus –stingrs) nosaka, cik viegli, atri un elastīgi cilvēks pielagojas mainīgam arējam iedarbībam vai otradi, cik nepielagoti un inerti ir viņa paradumi, uzvedība, uzskati un spriedumi. Pirmaja gadījuma var runat par plastiskumu, otraja –par rigiditati.

Ekstraversija –intraversija (no lat. Extra –arpus, into –iekšpus, versio –griezt, vērst) nosaka, no ka galvenokart atkarīga cilvēka reakcija un darbība: no arējiem iespaidiem, kas rodas konkrētaja momenta, vai otradi, priekšstatiem un domam, kas vērstas pagatnē un nakotnē. Pirmaja gadījuma uzvedību nosaka arējie kairinataji, intraverta –iekšējie, psihiskie.

Piemēram, ja skolnieks –ekstraverts pilda majas darbu, bet ara dzirdams futbola spēles troksnis, viņš var partraukt stundu gatavošanu un iet pagalma ar draugiem spēlēt bumbu. Intraverta uzvedību noteiks viņa uzskati, parliecība, mērķi utt.

Ekstravertums ir saistīts ar aktivitati, bet intravertums –ar reaktivitati. Ekstraverti visbiežak izrada augstu aktivitati, intraverti –reaktivitati.

Emocionalo uzbudinajumu raksturo cilvēka atbildes emocionalas reakcijas izsaucoša kairinataja spēks.

Vienam pietiek “paradīt pirkstu” un viņš saks smieties, citam pat laba anekdote neizsauks smaidu. Vienam ir augsts emocionalais uzbudinajums, otram –zems.

Katru temperamenta tipu veido iepriekš minēto īpašību savdabīgs un stabils kopums.

Temperamenta tipu psiholoģiskais raksturojums

Pamatojoties uz izdalītajam īpašībam, tiks raksturots katrs no četriem temperamenta tipiem.

Sangviniķis –pazeminata sensitivitate, augsta reaktivitate, augsta aktivitate, līdzsvarota reaktivitate un aktivitate, paatrinats reakciju temps, plastisks, ekstraverts, paaugstinats emocionals uzbudinajums, līdzsvarotas negatīvas un pozitīvas emocijas.

Sangviniķis uz apkartējiem notikumiem reaģē dzīvi. Spilgta mīmika, intensīvas un izteiksmīgas kustības. Klaji pauž savas emocijas, kas bieži mainas. Pēc sejas izteiksmes viegli var spriest, kads ir viņa garastavoklis un attieksme pret citiem cilvēkiem. Atri koncentrē uzmanību. Sajūtu slieksnis augsts, viņš neievēro ļoti vajus gaismas un skaņas kairinajumus. Viņš ir ļoti enerģisks un darbspējīgs, atsaucīgs, var ilgi un nenogurstoši stradat, rosīgi piedalas dažados pasakumos, uzņemas arvien jaunus pienakumus, gatavs darboties organizēt. Mēdz bezgalīgi sacensties un strīdēties, katru savu rezultatu salīdzinat ar citiem, nespēj iedziļinaties detaļas, panest vientulību un lēnu darbību. Spēj savaldīties un neizplūst jūtas un impulsīvas reakcijas. Kustības atras, runa steidzīgi, uz jauniem darbiem parslēdzas viegli. Ir ar lielam plastiskam iespējam –jūtas, intereses un centieni mainas atri. Iedzīvojas atri un labi, bez liekam prasībam un pretenzijam pret citiem. Viegli parslēdzas no viena darba uz citu, iespējama interešu maiņa un jaunu interešu veidošanas. Vairak vērsts uz konkrēta mirkļa kairinajumiem neka uz pagatni vai nakotni. Sangviniķis ir runatīgs, ar humora izjūtu, pievilcīgs, sirsnīgs, sabiedrības dvēsele, mīl cilvēkus, viegli sadraudzējas, netur ļaunu pratu, atri atvainojas, ienes majas jautrību, bēdas parvērš joka.

Izvēloties profesiju, sangviniķim priekšrocības būs situacijas, kur nepieciešama atra un operatīva darbība, piemērots darbam ar cilvēkiem, jo atri atrod kopīgu valodu ar tiem. Labpratīgi uzņemas darbu, izdoma jaunas aktivitates, arēji labi izskatas, radošs, sak visu zibenīgi, iedvesmo citus pievienoties.

Pozitīvas īpašības: omulīgs, atklats, biedrisks.

Negatīvas īpašības: bezrūpīgs, atri viss apnīk, savu spēku parvērtēšana, saskaldīšanas mazradniecīgos darbības virzienos, un līdz ar to novēršanos no galvena dzīves mērķa, daudzpusības uzspiesta paviršība. Līdz ar to nevajag uzņemties parak daudz pienakumu, japrot atteikties no nevajadzīga, jakontrolē precizitate, jabremzē parliekais kustīgums, jadoma par noturību draudzība un mīlestība. Sangviniķis negrib saskatīt vainu sevī, dažreiz runa par daudz, partrauc citu sarunas un atbild vieta, neorganizēts un nenobriedis.

Holēriķis –pazeminata sensitivitate, augsta reaktivitate, augsta aktivitate, reaktivitate spēcīgi dominē par aktivitati, paatrinas reakciju temps, rigīds, ekstraverts, paaugstinata emocionala uzbudinamība, pozitīvas emocijas dominē par negatīvajam.

Holēriķim ir raksturīga atra rīcība, spēcīgas, atri izraisamas jūtas, kas spilgti izpaužas runa, žestos, mīmika. Holēriķis ir ass un neiecietīgs, galējos gadījumos –pat neizturams. Savu nodomu kaismīgs aizstavētajs un izpildītajs. Pret citiem reaģē asi pat uz šķietami nenozīmīgam lietam, strīdoties vairak cenšas runat pats, parliecinat, bieži sadusmojas, aizsvilst un “iziet no ramjiem”. Darbu veic ar lielu iekšēju sasprindzinajumu, ļoti enerģiski, pilnība atdodoties. Tomēr enerģiju viņš nesadala vienmērīgi, aktīvam periodam var sekot brīži, kad holēriķis ir noguris un pasīvs. Enerģiskas darbības dēļ viņš uzņemas vairak uzdevumu, neka spēj izpildīt, parstradajas un ieslīgst depresija. Psihiska darbība ir atra. Holēriķis ir dinamisks un aktīvs, var sakt jebkuru darbu, stipri motivēts un izlēmīgs, nepieciešamība pēc parmaiņam, bet neliela vajadzība pēc draugiem, jo strada grupas aktivitatēm, parspēj citus.

Izvēloties profesiju, holēriķim smaidīs veiksme visur tur, kur nepieciešama koncentrēta spēku atdeve. Uzņēmīgs, kūsajošs, enerģijas, azarta, liela darbaspēka cilvēks, kas sava nozarē izdevīgos apstakļos spēj daudz veikt. Lai neveidotos konflikti ar darba devējiem, holēriķim jakontrolē savas emocijas, jaizkopj savaldība, jaapgūst attiecību kultūra. Dzimis līderis, labi organizē un visas lietas meklē praktiskus risinajumus.

Pozitīvas īpašības: jūtīgs, optimistisks, aktīvs.

Negatīvas īpašības: agresīvs, uzbudinošs, untumains, impulsīvs, traucē parlieka impulsivitate, emocijas, lēmumu un to izpildes nepastavība, elastības trūkums izraisa konfliktus ar apkartējiem, netaktiskumu. Saasinas attiecības ar citiem holēriķiem.

Flegmatiķis –pazeminata sensitivitate, zema reaktivitate, augsta aktivitate, aktivitate dominē par reaktivitati, palēninats reakciju temps, rigīds, intraverts, pazeminata emocionala uzbudinamība.

Flegmatiķim raksturīga vaja emocionalitate. Viņu ir grūti sasmīdinat, sadusmot un apbēdinat. Viņš paliek mierīgs pat lielu nepatikšanu gadījuma. Mīmika ir nabadzīga, jūtas netiek izpaustas, kustības un runa ir lēna. Viņš ir kūtrs un gauss, nesteidzīgs, bet tomēr enerģisks un ar lielam darbaspējam, gan tikai sava ierasta vidē. Labprat darbojas vienatnē. Flegmatiķis ir pacietīgs, valda par sevi. Uzmanības koncentrēšana tam notiek lēni, arī parslēgšanas ir lēna, viņš ļoti grūti pielagojas jauniem apstakļiem, reti maina ieradumus un intereses, mīl ierasto. Uz arējiem kairinajumiem reaģē vaji. Nemīl kņadu, bet par to neuztraucas. Kontaktu dibinašana, iepazīšanas un iedraudzēšanas ar citiem notiek ilgstoši, toties draugi tam ir uzticami un droši. Viņš ir labs klausītajs, bet ar sliktu humora izjūtu. Flegmatiķis darbojas pēc t.s. s. kondensatora principa –ilgi uzkraj spriegumu, bet, kad “izladējas”, sekas ir neparedzamas.

Izvēloties profesiju, flegmatiķis gūs panakumus tur, kur priekša stav ilgstošs un neatlaidīgs darbs, jo, sacis darboties, virzas uz priekšu nelokami. Flegmatiķim ir administratīvas spējas, samierina un ir starpnieks problēmu gadījumos, jo izvairas no konfliktiem, atrod vieglako ceļu.

Pozitīvas īpašības: rūpīgs, miermīlīgs, uzticams, mierīgs, labsirdīgs, labs vecaks, jo atlicina laiku bērniem.

Negatīvas īpašības: pasīvs, liekas slinks, neaizraujošs, vadams, grūtības izjūt izvēles situacijas, , pretojas parmaiņam, bieži liels laika trūkums, atpaliek no citiem, sevišķi tad, kad mainas darba apstakļi. Ne vienmēr pietiek radošas izdomas. Samazinat laika patēriņu var kapinot psihiskas darbības tempu, racionali planojot laiku, cenšoties sevi uzmundrinat.

Melanholiķis –paaugstinata sensitivitate, zema reaktivitate, zema aktivitate, nenoteikta reaktivitates un aktivitates attiecība, palēninats reakciju temps, rigīds, intraverts, augsta emocionala uzbudinamība, negatīvas emocijas dominē par pozitīvajam.

Slimīga jūtīguma dēļ viņš viegli apvainojas, pat nesvarīgs iemesls var viņam radīt asaras. Balss ir klusa, kustības saistītas, mīmika nabadzīga. Melanholiķim ir mazas darbaspējas, darba atri nogurst, viņš nevēlas uzņemties pienakumus, baidas, ka nespēs tos veikt. Labas idejas un nodomi nereti cieš sakavi, saskaroties ar dzīves īstenību un praksi. Viņš ir bailīgs, un mazakas grūtības liek tam atkapties. Konkurences apstakļos viņš doma tikai par savu mazvērtību un citu panakumiem. Psihiska darbība ir lēna. Viņš daudz laika ziedo pašanalīzei, spēj nojaust un izprast nianses cilvēku uzvedība, saskarsmē, apkartēja dzīvē, īpaši maksla, rakstniecība un mūzika. Melanholiķi mēdz salīdzinat ar gliemezi, jo viņš mūžīgi “ieraujas” sava gliemežnīca. Viņš ir nopietns un domu pilns, analītisks un mērķtiecīgs, grib, lai viss būtu izdarīts labi, tur maju kartība, upurē savas vēlmes citu laba. Draugus izvēlas uzmanīgi, ir tiem uzticīgs, uzklausīs problēmas un spēs tas atrisinat, meklē idealu biedru.

Izvēloties profesiju, melanholiķis veiks savus pienakumus nevainojami, ja visi apstakļi būs tam atbilstoši, un viņš pats būs izvēlējies īsto darbu. Var darboties makslas joma, jo ir talantīgs, radošs, skaistuma cienītajs, maksliniecisks un muzikals.

Pozitīvas īpašības: jūtīgs, mierīgs, pieklajīgs, smalka uztvere.

Negatīvas īpašības: nesabiedrisks, pesimistisks, bailīgs, nosliece uz sliktu omu, grūtsirdību un drūmam domam. Sevi pilnveidojot, jaizkopj gribasspēks, jaatbrīvojas no stresa, fiziski janostiprina nervu sistēma (svaigs gaiss, sports, tūrisms), jacenšas attīstīt humora izjūtu un optimismu.

Ja atšifrē katras cilvēka temperamentu veidojošas psiholoģiskas īpašības saturu, iegūst viņa pedagoģisko raksturojumu.

Temperamenta mainīguma problēma

Temperaments ir iedzimts nervu sistēmas tips, ko nosaka psihisko procesu līdzsvarotība un kustīgums. Katra cilvēka temperamenta pamatvilcienos izpaužas viens no tipiem.

Temperaments ietekmē mūsu uzvedības virzību. Atkarība no temperamenta mūsos parsvaru gūst vai nu emocijas vai rīcība. Sangviniķis un melanholiķis uz jebkuru kairinataju atbild ar emocionalu noskaņojumu, bet holēriķis un flegmatiķis –ar rīcību. Holēriķim un flegmatiķim izpaužas viņu izturēšanas tempa, ritma un intensitatē, ar kadu viņi rīkojas.

Sakara ar to, ka temperamenta tipus nosaka cilvēka nervu sistēmas noturīgas īpašības, kas ir stabilas un gandrīz nemainamas, temperamentu mainīt nevar. Tapat nevar “nomaskēt” vai noslēpt savu temperamenta tipu.

Flegmatiķis, piemēram, nevar “nospēlēt” holēriķi. Tai paša laika zinams, ka bērniem parasti izpaužas holēriska temperamenta tendence, t. i., viņi ir kustīgi, atri utt., bet pieaugušajiem –flegmatiska. Bez šaubam, šī tendence ir saistīta ar to, ka nervu sistēma, tas īpašības cilvēka dzīves laika mainas. Var novērot arī īslaicīgas temperamenta īpašību izmaiņas, kas notiek ķīmisku preparatu iedarbības rezultata. Taču, līdzko ķīmiska preparata darbība beidzas, atjaunojas iepriekšējas temperamenta īpašības.

Sava temperamenta izmainīšanas nepieciešamību acīmredzot nosaka šadi iemesli:

pastav uzskats, ka ir “labi” un “slikti” temperamentu tipi;

daudzi cilvēki uzskata, ka daži darbības veidi prasa no cilvēka noteiktu temperamenta īpašību izpausmes.

Bez šaubam, lidotajiem, ugunsdzēsējiem, atomreaktoru operatoriem utt. ir vairak nepieciešamas sangviniski flegmatisko neka melanholisko temperamenta īpašību izpausmes. Bet ka temperaments ietekmē cilvēka darbību virpotaja, atslēdznieka, inženiera, arsta, skolotaja u. c. masu profesijas?

Šis jautajums radīsies vienmēr, risinot profesionalas atlases problēmas.

Nevienu no temperamenta tipiem nevar uzskatīt par privilēģiju. Katram no tiem ir savi trūkumi, ka arī pozitīvas iezīmes.

Cilvēku ar spilgti izteiktu temperamenta tipu nav daudz, visbiežak izpaužas jauktu temperamenta tipu iezīmes. Tapēc saistīt veiksmi profesionalaja karjera ar temperamentu ir visai apšaubami. Turklat masu profesijas neievirza stingras prasības temperamenta īpašībam.

Tomēr cilvēkam var izveidoties darbības veikšanas individualais stils –noteikta šim darbības veikšanas individualais stils –noteikta šim darbības veidam nederīgu vai nevajadzīgu temperamenta īpašību “maskēšana”. Turklat “maskēšana” notiek, balstoties uz tikai šim cilvēkam piemītošiem darbības veikšanas paņēmieniem. Tapēc “individualais darbības stils” ir, no vienas puses, darbībai “kaitīgo” temperamenta īpašību “maskēšana” ar konkrētam cilvēkam piemītošiem darbības paņēmieniem un, no otras puses, -darbībai noderīgo īpašību “izcelšana”, to pastiprinata izteikšana.

Zinot sava temperamenta priekšrocības un trūkumus, audzinašanas gaita iespējams veikt zinamas (gan ļoti nosacītas) korekcijas. Sabiedrības prasību dēļ, ka arī ar paškontroli mēs varam mēģinat notušēt sava temperamenta “vajos punktus”. Ietekmējot savu temperamentu, ja ir tada vajadzība, jaņem vēra:

Sangviniķis gūs labakus rezultatus, ja mazak pardzīvos, bet mērķtiecīgi darbosies, lai iecerēto vai uzdoto novestu līdz rezultatam. Viņam balva par pašpilnveidošanas pūlēm naks ka muskuļu prieks (no fiziska darba, sporta) vai arī ka radoša darba rezultats (iegūstams ikvienam, kas darbojas ar iniciatīvu un iedvesmu).

Holēriķis –gan emocijas, gan rīcība ir parmērīgs. Tadēļ tieksmes un vēlmes vispirms jaizsija caur kritiskas analīzes sietu, lai nekļūdītos taktikas izvēlē, kam jabūt tadai, lai aktīva un sarežģīta darbība neskartu apkartējos un padotos. Bērnus holēriķus jaaudzina ļoti pacietīgi un humani. Sodi un piespiešana nereti izsauc audzēkņu ienaidu. Tas jaņem vēra arī attiecības ar pieaugušajiem holēriķiem, ja to sievas (vīri) grib sasniegt kadus audzinošus mērķus.

Melanholiķim –ja viņš grib kļūt pilnvērtīgs un aktīvs, javairas no pašanalīzes un parestības atminēšanas. Viņam (ar psihofiziska treniņa palīdzību) japarslēdz uzmanība uz palīdzību citiem gan darba, gan sadzīvē. Brīvaja laika jaizvēlas aktīva darbība. Pret melanholiju jacīnas ar fiziskiem vingrinajumiem un kontrastainu (siltu –aukstu) dušu.

Flegmatiķim ir emociju un rīcības līdzsvars, bet viņam tas “jadarbina” aktīvak; ja to neapzinas un nenodarbojas ar psihofizisko treniņu, tad var iestigt pasivitatē un vienaldzība. Parliecīgs mierīgums var pakapeniski novest pie oblomovisma (ēst, dzert un gulēt). Bērnos flegmatiķos ļoti svarīgi ieaudzinat ieradumu rīkoties un būt atsaucīgiem.

Sangviniķim jakļūst operatīvakam, holēriķim jamacas savaldīties, bet melanholiķim janorūdas.

Secinajums

cilvēks nevar izmainīt sava temperamenta tipu

lielas nepieciešamības radikali mainīt savu temperamenta tipu cilvēkam nav

daudzos darbības veidos cilvēkam izveidojas individualais darbības stils, kas ir savdabīga temperamenta adaptacija dotas darbības prasībam un vajadzībam

tikai nedaudzi darbības veidi, kas ir saistīti ar ekstremaliem apstakļiem, prasa no cilvēka noteiktu temperamenta īpašību izpausmi un, attiecīgi, specialas atlases nepieciešamību.

G. Aizeka tests temperamenta tipa noteikšanai

Uz jautajumiem jaatbild atri ar “ja” vai ”nē”.

Tests

vai jūs bieži izjūtat tieksmi pēc jauniem iespaidiem un izjūtam?

Vai jums bieži rodas vajadzība, lai jūs rosinatu vai mierinatu?

Vai jūs parasti viegli novēršaties no savam rūpēm?

Vai jūs bieži izjūtat satraukumu, atbildot citiem “Nē”?

Vai jūs ilgi pardomajat, pirms kaut kam ķeraties klat?

Ja jūs apsolat kaut ko izdarīt, vai vienmēr pildat doto solījumu neatkarīgi no ta vai tas jums ir ērti vai nē?

Vai jums bieži gadas noskaņojuma pacēlumi un kritumi bez īpaša iemesla?

Vai jūs parasti runajat un rīkojaties atri, nedomajot?

Vai jūs mēdzat būt bēdīgs bez īpašiem iemesliem?

Vai jums patīk riskanta rīcība?

Vai jums piepeši rodas bikluma un apmulsuma sajūta, kad jūs grasaties iesaistīties saruna?

Vai dažreiz jūs zaudējat pacietību, dusmojaties?

Vai parasti jūs rīkojaties momenta iespaida?

Vai jūs bieži uztraucieties, kad izdarījat vai pateicat ko tadu, ko nevajadzēja darīt vai teikt?

Vai parasti brīvaja laika jūs dodat priekšroku gramatam, nevis saskarsmei ar cilvēkiem?

Vai jūs viegli apvainot?

Vai jums patīk bieži būt kompanija?

Vai jums ir domas, kuras jūs gribētu noslēpt no citiem?

Vai jums dažreiz gadas ta, ka enerģijas parpilnību pēkšņi nomaina pilnīgs gurdenums?

Vai jūs mēdzat parasti dot priekšroku saskarsmei šaura, labi pazīstamu cilvēku loka?

Vai jūs biezi sapņojat par nepiepildamam, nerealam lietam?

Ja jums uzkliedz, vai jūs atbildat momenta?

Vai jūs dažreiz izjūtat vainas apziņu bez jebkada pamata?

Vai visi jūsu paradumi ir labi un vēlami?

Vai jūs spējat “atslabinaties” un pilna mēra uzjautrinaties kompanija?

Vai jūs uzskatat sevi par viegli ievainojamu un jūtīgu cilvēku?

Vai jūs esat ļoti dzīvs un kustīgs cilvēks?

Vai tad, kad jūs beidzat kadu svarīgu darbu, jūs bieži izjūtat satraukumu, ka izdarījat to sliktak neka varējat?

Vai jūs vairak klusējat, kad atrodaties citu cilvēku sabiedrība?

Vai jūs bieži tenkojat?

Vai jums bieži nenak miegs, jo galva lien dažadas domas?

Ja jums kaut kas ir jauzzina, vai jūs dodat priekšroku gramatam, nevis citu cilvēku iztaujašanai?

Vai jums gadas pēkšņas sirdsklauves?

Vai jums patīk darbs, kas prasa ilgstošu uzmanību un lielu koncentrēšanos?

Vai jums no saviļņojuma gadas roku vai kaju trīcēšanas lēkmes?

Vai jūs vienmēr maksatu par bagažas parvešanu, ja nebaidītos no kontroles?

Vai jums ir patīkami atrasties liela kompanija, kura vies otru izjoko?

Vai esat atri sakaitinams?

Vai jums parasti ir viegli izpildīt darbu, kurš prasa momentanu aktivitati?

Vai jums ir nosliece sava iztēlē parspīlēt nepatīkamus notikumus, kas varētu notikt?

Vai jūsu kustības parasti ir lēnas un nesteidzīgas?

Vai jūs kadreiz esat nokavējis tikšanos vai darbu?

Vai jūs bieži redzat briesmīgus sapņus?

Vai jums ta patīk parunat ar cilvēkiem, ka nepalaidīsiet garam gadījumu parunat ar kadu jaunu cilvēku?

Vai jūs bieži moka sapes?

Vai jūs justos ļoti nelaimīgs, ja ilgstošu laiku jums būtu liegta saskarsmes iespēja ar cilvēkiem?

Vai jūs varat sevi nosaukt par nervozu cilvēku?

Vai starp jūsu paziņam ir cilvēki, kas jums izteikti nepatīk?

Vai jūs viegli uzsakat saskarsmi ar cilvēkiem?

Vai jūs viegli apvainojaties, kad cilvēki norada uz jūsu personīgajiem trūkumiem un trūkumiem jūsu darba?

Vai jums sagada maz patiesa prieka piedalīšanas saviesīga vakara?

Vai jūs bieži nomoka personiskas nepilnvērtības apziņa?

Vai jūs esat spējīgs viegli atdzīvinat diezgan garlaicīgu kompaniju?

Vai jums gadas runat par lietam, kuras neparzinat?

Vai jūs uztraucaties par savu veselību?

Vai jums patīk pazoboties par citiem?

Vai jums bieži ir ilgstošs bezmiegs?

Nosaka ekstraversijas E, neirotisma N un nepatiesu atbilžu faktoru skaitliskas vērtības.

Par ekstraversiju –intraversiju liecina apstiprinošas “ja” atbildes uz jautajumiem: 1, 3, 8, 10, 13, 17, 22, 25, 27, 39, 44, 46, 49, 53, 56 un atbildes “nē” uz jautajumiem: 5, 15, 20, 29, 32, 34, 37, 41, 51. Ja to ir vairak par 12, tad tas liecina par ekstraversiju, ja mazak par 12 –par intraversiju. Ir iespējami ekstraversijas –intraversijas ambvivalences (divējadas jūtas, ko cilvēka izsauc viens un tas pats objekts) varianti, t.i. atbilžu skaits ir 12.

Par neirotismu liecina apstiprinošas atbildes “ja” uz jautajumiem: 2, 4, 7, 9, 11, 14, 16, 19, 21, 23, 26, 28, 31, 33, 35, 38, 40, 43, 45, 47, 50, 52, 55, 57. Ja pozitīvo atbilžu ir vairak par 12, tas liecina par neirotismu, ja mazak par 12 –par emocionalu stabilitati.

“Melu” skala ir 9 jautajumi ar pozitīvam “ja” atbildēm: 6, 24, 36 un negatīvam “nē” atbildēm: 12, 18, 30, 42, 48, 54. Atbilžu uz šiem jautajumiem sakritība ar atslēgu liecina par atbildes neobjektivitati, orientaciju uz socialo atzinību, pašnovērtējuma neatbilstību īstenībai, jo pareizas atbildes var būt tikai viennozīmīgas.

Temperamenta tipu var noteikt vadoties no E un N skaitliskajam vērtībam pēc tabulas:

Temperamenta tipu var noteikt arī grafiski, atliekot un savienojot uz koordinatu asīm iegūtas atbildes:

Neirotiskums

Melanholiķis  1 Holēriķis

Intraversija  Ekstraversija,

noslēgtība  1 12 24 sabiedriskums

Flegmatiķis   Sangviniķis

Nervu sistēmas stabilitate

Izmantota literatūra

Svešvardu vardnīca. –2. Izd., parstad. Un papild. –Rīga: Liesma, 1978. –771. Lpp. (74., 78., 229., 296., 554., 638.)

Vorobjovs A. Psiholoģijas pamati. –Rīga: Macību apgads, 1996. –323 lpp. (216 –229)

Kalendars sievietēm 1990. Gadam. –Rīga: Avots, 1989. –331 lpp. (228 –231)

Vidusskolas psiholoģijas kursa izdales materiali.

Informacija no interneta.

Uztvere, uzmanība un to ietekmējošie faktori.

uztveres raksturojums, tas nozīme marketinga darbības

cilvēku uzvedību, kas marketinga izpaužas ka pircēja rīcība tirgū, būtiski ietekmē uzskats par sagaidamo darbības vai rīcības rezultata vērtību. Uzskats par vērtību ir subjektīvs un atkarīgs no cilvēka personiskajam īpašībam, šaja sakara īpaši nozīmīgs ir uztveres jēdziens.

Uztvere ir psihisks izziņas process, kas nodrošina īstenības priekšmetu un paradību atspoguļojumu to saistība un vienotība, priekšmetiem un paradībam tieši iedarbojoties uz sajūtu organiem. Uztvere nozīmē tiešu īstenības atspoguļojumu apziņa, ka arī paradību uztveršanas veidu. Jēdziens “uztvere” ietver visus procesus, kas saistīti ar uztvertas informacijas atlasīšanu, šķirošanu, organizēšanu un interpretaciju, lai gūtu skaidru, nozīmīgu un vienotu pasaules uzskatu. Uztvere noris saistība ar atmiņu, domašanu, uzmanību un motivaciju. Uztvere ir nepieciešams izziņas procesa nosacījums, saistība ar uztveri nozīmīga loma ir personas iegūtajai pieredzei un personības interesēm.

Tatad katrs cilvēks nepartraukti ir pakļauts apkartējas vides impulsu ietekmei. Impulsi tiek uztverti galvenokart ar piecam maņam (dzirdi, redzi, ožu, tausti, garšu), tomēr pastav uzskats, ka cilvēki lieto arī lielu skaitu citu sajūtu u. c. turklat, kaut gan bieži vien cilvēki ir pakļauti vienu un to pašu impulsu ietekmei, viņu uztvertas lietas ir atšķirīgas. Tatad cilvēku uztvere nebūt nav atkarīga tikai no saņemtajiem fiziskajiem impulsiem, bet arī no citiem faktoriem.

Tirgotaji bieži izmanto visas piecas maņas, lai ietekmētu pircēju uzvedību. Piemēram, lielveikalos augļi tiek novietoti netalu no ieejas un izgaismoti ar mērķi jau paša sakuma pircēju aktīvi iesaistīt pirkšanas procesa, lietojot tausti, parcilajot un izvēloties augļus. Produktu iepakojums parasti ir krasains un uzmanību piesaistošs, tatad tiek izmantota redze. Garša pirkšanas procesa tiek iesaistīta, organizējot bezmaksas degustacijas un piedavajot nobaudīt jauno produktu paraugus. Dažkart veikalos tiek spēlēta mūzika, kuru laiku pa laikam partrauc paziņojumi par īpašajiem piedavajumiem un pircēju uzmanība, izmantojot dzirdi, tiek pievērsta noteiktam produktu grupam. Kopš veikalos tiek atvērtas savas maizes ceptuves, pirkšanas procesa tiek iesaistīta arī oža, iespējams, ka drīz katra veikala nodaļa tiks izplatīta atbilstoša smarža.

Uztveres slieksnis un pielagošanas.

Psihologi nodala atšķirīgu impulsu apjomu ietekmi uz uztveri, ta rezultata izdalot trīs uztveres sliekšņus:

Absolūtais slieksnis –impulsu līmenis, pie kura cilvēks sak sajust (zemakais uztveramais impulsu līmenis)

Atšķirības slieksnis –līmenis, pie kura divu impulsu atšķirību apjoms ir pietiekams, lai cilvēks uztvertu, ka tie ir divi, turklat atšķirīgi (zemakais uztveramais impulsu atšķirības līmenis)

Divkaršais slieksnis – dažam sajūtam ir divi atšķirīgi sliekšņi, piemēram, cilvēks sajūt kadu smaržu un spēj pateikt, kas ta ir par smaržu.

Viena no problēmam saistīta ar to. Ka cilvēku sajūtu efektivitate stipri atšķiras, piemēram, daudziem cilvēkiem ir problēmas ar dzirdi vai redzi. Līdz ar to apkartēja vide vēl pirms impulsu apstrades tiek uztverta dažadi, kas talak nosaka atšķirīgu uztveri. Bez tam sajūtas mēdz būt arī relatīvas un dažkart pat manīgas, ko pierada daži parsteidzoši eksperimenti. Piemēram, ilgstoši koncentrējot uzmanību (apmēram minūti nemirkšķinot acis) uz zīmējumu, kas sastav no melnbaltiem krasu laukumiem un pēc tam paskatoties uz pretējo sienu, izradas, ka zīmējums apgrieztas krasas pēkšņi “paradas” uz sienas. Vai arī, iegremdējot kadu priekšmetu ūdenī un skatoties uz to no saniem, liekas, ka tas ir saīsinajies. Kaut gan optiskie maldi ir izskaidrojami ar fizikas likumiem, tomēr tie pierada, ka uztverta paradība un realitate ne vienmēr ir vienadas.

No otras puses cilvēki spēj uztverti pielagot un padarīt to nemainīgu, tas attiecas uz tendenci, kad uztverta pasaule paliek nemainīga, kaut gan realaja pasaulē notikušas būtiskas izmaiņas, piemēram, apakštasīte no jebkura leņķa tiek uztverta ka apaļa, lai gan acis saņem elipses attēlu. Acīmredzot, daļa uztveres ir iedzimta jeb dabiska, bet daļa apgūta, balstoties uz pieredzi. Interesants aspekts saistīts ar to, ka augstas intensitates impulsi notrulina uztveri un pavajina jūtīgumu, turpretī zemas intensitates impulsi rada tieši pretēju paradību –ieinteresētību.

Sarežģīts faktors ir tas, ka cilvēki labak uztver parmaiņas viņu tuvakaja apkartēja vidē. Cilvēki var pierast un pat nemanīt dažadus trokšņus, piemēram, pulksteņa tikšķēšanu. Tas labi ilustrē pieraduma spēku, kad dažadas skaņas netiek uztvertas apziņa, turklat ne visas no tam ir klusas. Cilvēki spēj stradat arī ļoti trokšņaina atmosfēra, lielako daļu laika troksni nemaz nedzirdot. Naktī skaidri dzirdamas tas skaņas, kas trokšņainaja diena pazūd, un ja cilvēks parceļas no parastas majvietas uz citu vietu, tad šķiet, ka šīs skaņas, pie kuram ir pierasts, vai tieši pretēji –to trūkums traucē naktsmieru. Marketinga specialistiem pieraduma faktors ir ļoti nozīmīgs, tas noteikti jaņem vēra, planojot marketinga darbības, jo ar laiku patērētaji pierod pie reklamam un parstaj tas ievērot, tapēc marketinga specialistiem nakas tas pilnveidot un mainīt, lai no jauna pievērstu un piesaistītu patērētaju uzmanību.

Saistība ar pieraduma faktoru nozīmīgs ir vacu psihologa E. Vēbera ieguldījums, kas attiecas uz paradību, ko dēvē par tikko pamanamu atšķirību. Vēbera likums nosaka, ka tikko pamanamas izmaiņas impulsos ir proporcionasas sakotnējo impulsu apjomam, ko matematiski izsaka formula:

ΔI/I=k, kura ΔI ir impulsu intensitates palielinajums, kas ir tikko samanams, I ir salīdzinošo impulsu intensitate, bet k ir kostanta vērtība. Vēbera likums ir noderīgs tirgotajiem, kad viņi cenšas izveidot savu preci savadaku, salīdzinot gan ar konkurentu precēm, gan pašu produkta iepriekšējo versiju. Ideja par jaunu un uzlabotu produkta versiju nozīmē, ka pircējiem ir jaspēj pamanīt atšķirība no vecas produkta versijas. Vēbera likums norada, ka jēdziens “pamanamas izmaiņas” ir proporcionals, ta piemēram, palielinot elektrskas spuldzītes jaudu no 30 līdz 60 vatiem, protams, cilvēki pamanīs un uztvers atšķirību, turklat pamanīta tiks gaismas apjoma divkaršošanas nevis pievienotie 30 vati. Lai panaktu līdzīgu efektu, 100 vatu elektriska spuldzīte būtu jaapmaina pret 200 vatu spuldzīti, jo, to apmainot pret 130 vatu spuldzīti, efekts būtu krietni vien mazaks neka iecerēts.

Līdzīga situacija būs ar pircējiem, ja tiks īstenota cenu pazeminašana vai paaugstinašana. Ja saldējuma cena tiks pazeminata par 15 santīmiem, tad pircēji to uztvers ka daudz nozīmīgaku neka cenas pazeminašanu jaunai automašīnai par 150 latiem. Tada veida tirgotaji ir ieinteresēti parmaiņu ieviešana, kas viena daļa gadījumu ir virs tikko pamanamas atšķirības līmeņa, bet otra daļa –zem ta.

1.2. uztveres selektivitate

Ar uztveri cieši saistīta ir uzmanība, jo pirms objekta uztveršanas cilvēkam nepieciešams to vispar pamanīt. Būtiskaka problēma saistīta ar to, ka uzmanība ir selektīva jeb atlasoša –pievēršoties vienam objektam vai paradībai (koncentrējot uzmanību uz to, apzinot un apstradajot saņemto informaciju par to), samazinas citiem objektiem pievērsta uzmanība. Būtība konkrēta momenta persona pievērš uzmanību un koncentrējas tikai uz vienu paradību, kas uzskatama par izņēmumu no daudzajiem apkartējas vides elementiem. Patiesība ir zinams, ka cilvēki vairak spēj pievērst uzmanību tam, kas viņus interesē, jeb vairak ievērot to informaciju, kuru viņi konkrētaja momenta meklē un kas viņiem ir nepieciešama, kas principa arī neparsteidz.

Uzmanība var tikt pievērsta objektam apzinati (tiek pieņemts apzinats lēmums –koncentrēt uzmanību uz kadu no apkartējas vides elementiem). Vai arī tieši pretēji, uzmanība var būt neapzinata, kad cilvēki pamana, ka ir ieinteresējušies par kadu paradību, kas pilnīgi nejauši piesaistījusi viņu uzmanību. Šaja gadījuma cilvēki precīzi neapzinas faktoru, kas lika uztvert tieši doto paradību no kopēja apkartējas vides elementu loka.

Interesants aspekts saistīts ar to, ka trokšņainos pasakumos, prezentacijas lielaka daļa cilvēku spēj koncentrēt uzmanību uz sarunu ar konkrētu cilvēku, kaut gan apkart notiek liels skaits paralēlu sarunu. Turklat taja paša laika cilvēki spēj parslēgt uzmanību no viena sarunu temata uz citu gandrīz nekavējoties. Tada veida cilvēki var koncentrēt uzmanību uz konkrētu darbību dotaja momenta, taču jau pēc kada brīža cilvēkam ta var likties nenozīmīga, šaja sakarība nozīmīgs ir uzmanības noturības jēdziens. Piemēram, studentu uzmanības noturības periods lekcijas ir diezgan īss. Tomēr cilvēki var attīstīt uzmanības noturību, ja nodarbojas ar pašam interesantu, saistošu un tīkamu darbu, piemēram, gleznošanu, mūzikas klausīšanos vai ko citu. Saistība ar uzmanības noturību jasecina, ka reklamas ir īsas ne tikai tapēc, ka tas dargi izmaksa, bet arī tapēc, ka pastav pamatotas bažas par to, ka garakas reklamas notrulinatu pircēja potenciala pircēja uzmanību, atrak apniktu un saktu kaitinat.

2. Uzmanības īss raksturojums

Uzmanība nozīmē psihisku darbību koncentrētību un virzību uz konkrētu objektu. Uzmanības uzdevums ir skaidri nodrošinat noteiktu objektu paradību atspoguļojumu. Jēdziens “ uzmanīgs” nozīmē apziņas koncentrēšanu uz noteiktu objektu. Aktīvak uzmanību saka pētīt 19. gadsimta beigas un 20. Gadsimta sakuma, kad ar to centas izskaidrot dažadas psihes izpausmes. Izšķir 3 uzmanības veidus:

Netīša jeb pasīva uzmanība –objektu atlase notiek bez iepriekš izvirzīta mērķa

Tīša jeb aktīva uzmanība –objektu izvēle notiek apzinati pēc iepriekšēja nodoma

Pēctīša uzmanība –darbība ta spējusi ieinteresēt cilvēku, ka vairs neprasa specialu gribas piepūli tas turpinašanai, kaut gan darbības mērķis saglabajas.

Uzmanība rodas, pastav un attīstas darbība un ir uzskatama par darbības sastavdaļu. Tiešais uzmanības rašanas iemesls ir arēja iedarbība (intensitate), objekta nozīmīgums (subjektīvais jaunums) konkrētam cilvēkam. Uzmanību raksturo:

Uzmanības noturība –spēja saglabat objektam pievērsto uzmanību,

Uzmanības apjoms –objektīvais daudzums, ko cilvēks iespējami īsa laika sprīdī var uztvert un atspoguļot,

Sadalījums –spēja vienlaikus apziņa saglabat vairakas atsevišķas darbības,

Parslēgšana –apzinata uzmanības parnešana no viena objekta uz citu.

Marketinga specialisti ir ieinteresēti, lai viņu paziņojums jeb reklama pievērstu potencialo pircēju uzmanību. Sakuma viņu mērķauditorija var pat neapzinaties par produkta vai reklamas eksistenci, tapēc īpaši svarīgi ir faktori tiek iedalīti arējos un iekšējos faktoros.

2.1. uzmanību ietekmējošie arējie faktori

Arējie faktori vairak attiecas uz impulsu, objektu vai paradību fiziskajiem raksturlielumiem, piemēram, izmēru, kustību, izvietojumu u.c.

Izmērs

Principa cilvēki labak ievēro lielakus nevis mazakus objektus. Izmēra faktors nosaka, ka uztvertais ir proporcionals izmēram, kaut gan ir iespējamas situacijas, kad mazs, spilgts, pret vienveidīgu fonu labi izgaismot objekts spēj būt daudz uzkrītošaks un uzmanību piesaistošaks. Palielinot reklamas izmēru, palielinas arī iespējas tai tikt pamanītai. Līdzīgi jaņem vēra arī ilustraciju un attēlu izmēru attiecība pret parējo reklamas materialu.

Intensitate

Iespējams, vēl svarīgaka par objekta izmēru ir intesitates ideja, kas nosaka, ka galvenais uzmanību piesaitošais elements ir intensitate, ar kuru saprot vizualo, audio un citu izmantoto materialu spēku un spilgtumu. Iepakojuma un reklamas materialos tiek lietotas košas pamatkrasas, izmantotas skaņas tiek uzsvērtas un pastiprinatas, lietoti specefekti.

Jauninajums

Viss neparastais un negaidītais piesaista uzmanību, būtisks ir jautajums par to, kas katram šķiet neparasts un negaidīts un cik ilgi objekts jeb impulss tiek uztverts ka neparasts. Jauninajumus varētu salīdzinat ar anekdotēm –nav neka interesantaka par jaunu anekdoti un neka garlaicīgaka par jau dzirdētu.

Kontrasts

Uzmanību piesaista izmaiņas impulsos, tada veida kontrasts zinama mēra ir pielīdzinams jauninajumiem. Cilvēku uzmnaību var piesaistīt pēkšņs klusums tapat ka negaidīts troksnis vai melnbalts zīmējums var izcelties uz apkartējas krasainības fona tapat ka pretēja versija. Kontrasts jeb pretstats var radīt acīmredzamu impulsu intensitati, nemaz neizmantojot izmēru, krasu vai skaņu. Kontrastu var uztvert divos līmeņos. Pirmkart, tam jabūt atšķirīgam konteksta -reklama, iepakojums vai produkts iziet caur vairakam fazēm, sakuma tas tiek uztverts ka neparasts, tad moderns, vēlak ka standarts un visbeidzot ka vecmodīgs un līdz ar to var sakties jauns vilnis. Otrkart, reklamai, iepakojumam vai produktam ir jakontrastē arkonkurentiem, tada veida nodrošinot konkurētspēju. Vienu ar otru nesavienojamu jeb kontrastējošu impulsu ieviešana rada uztveres kofliktu un tapēc piesaista uzmanību.

Atkartošana

Ta ka uzmanība nepartraukti parslēdzas no viena objekta vai impulsauz citu, tad jasecina, ka atkartotiem impulsiem ir lielakas iespējas tapt pamanītiem. Tomēr parak bieža atkartošana var radīt pierašanas un absolūta uzmanības zuduma draudus. Pats būtiskakais ir noteikt optimalo atkartošanas reižu skaitu, lai pastiprinatu interesi par objektu un vielaicīgi nenogurdinatu informacijas saņēmēju.

Izvietojums

Atsevišķi objekti ir vairak pamanami tikai tapēc, ka tiem ir izdevīgaks novietojums. Lielveikalos preces, kuras svarīgak atrak pardot, tiek novietotas uz plauktiem acu augstuma, pie kases tiek novietotas preces, kas saistītas ar impulsīvu pirkšanas lēmumu pieņemšanu –šokoladītes, košļajamas gumijas u.c. Ja reklama tiks ievietota makslas žurnala, ta piesaistīs citu auditorju neka reklam, kas ievietota datorspecialistiem domata izdevuma. Līdzīgi, ja reklama tiktu izvietota televīzija, tad sasniegta auditorija būtu atkarīga no ta, kada gadījuma reklama tikusi izvietota.

Kustība

Objekti, kas atrodas kustība, spēj piesaistīt lielaku uzmanību neka vienkarši nekustīgi objekti. Palielinat pievērsto uzmanību var arī prasmīgs makslasdarbs, kas var radīt kustības ilūziju. Ziņojuma dēļa attīstība, kura vienmērīgi mainas attēli, ir labs piemērs kustībai, kas spēj efektīvi piesaistīt uzmanību.

2.2. uzmanību ietekmējošie iekšējie faktori

Apziņu par objektu jeb impulsu ietekmē arī iekšējie faktori, kas attiecas uz cilvēka sajūtam, interesēm, motīviem, priekšstatu par objektu u.c.

Motivacija

Ar motivaciju apzīmē visus cilvēka apzinatos, ka arī neapzinatos iekšējos psihiskos spēku, kas pamudina darboties noteikta virziena. Jēdzienu “motivacija” lieto, lai apzīmētu procesu, kas stimulē darbību, un faktorus –motīvus, mērķus, nodomus. Motīvi (instinktīvi impulsi, intereses, vēlmes, ideal, vērtības u.c.) ir pamudinoši iemesli, apstakļi darbībai, motīvi mēdz būt dažadi. Studentu macībam motīvs varētu būt ne tikai vēlēšanas iegūt zinašanas vai nakotnē –labu darbu, bet arī, piemēram, vecaku prasība.

Intereses

Cilvēki vairak ievēro un pievērš uzmanību lietam, kuras viņi ir ieinteresēti. Interese ir izziņas procesa motivētajs. Intereses jeb tieksmes vai azraušanas ir izvēles nosacīta aktīva attieksme pret īstenības objektiem. Piemēram, mūzikas mīļotajs varētu daudz pastastīt par mūzikas stiliem, grupam, dziedatajiem, ka arī vairak ievērot šada veida informaciju, bet pavaram nesagadatu problēmas atcerēties lielu saitu recepšu un lielu uzmaniību pievērst jaunam receptēm.

Vajadzības

Par vajadzībam dēvē vairak vai mazak pastavīgu dabisku, socialu vai garīgu faktoru kpoumu, kuru klatesamība nepieciešama organisma un personības veiksmīgas funkcionēšanas un attīstības nodrošinašanai. Vajadzības nozīmē īpašu cilvēka psihes stavokli, kad viņš izjūt un apzinas neapmierinatību un satraukumu, neatbilstību starp darbības arējo izpausmi un iekšējiem nosacījumiem. Vajadzības var atklaties neapzinatas tieksmēs un apzinata darbības motivacija. Vajadzības ir centušies pētīt un klasificēt daudzi, tomēr par vispazīstamako jaatzīst A. Maslova vajadzību piramīdu, kura vajadzības iedalītas piecos līmeņos (fizioloģiskas v., drošības v., saskarsmes v., atzīšanas v., pašizteiksmes v.). Vajadzības klasificē pēc:

Darbības –darba, izziņas, saskarsmes vajadzības,

Objekta –materialas, garīgas, sabiedriskas vajadzības,

Funkcionalas lomas –dominējošas un pakartotas vajadzības,

Subjekta -individualas, grupas vajadzības.,

Vajadzības ir dinamiskas un mainīgas, tam praktiski nav robežu. Apmierinatu vajadzību vieta vienmēr rodas jaunas, parasti augstaka līmeņa vajadzības, kas saistītas ar cilvēka iekļaušanos dažadas darbības sfēras un formas.

Saistība ar vajadzībam jasecina, ka cilvēks virak uzmanības pievērsīs tam, ka viņam dotaja momenta trūkst. Piemēram, ja cilvēkam ir nepieciešamība iegadaties datoru, tad viņš, salīdzinot ar cilvēkiem, kuriem šadu nepieciešamību av, lielaku uzmanību pievērsīs un vairak ievēros informaciju par veikalu adresēm, cenam, jaunajam tehnoloģijam.

3. Apzinato un uztverto faktu ietekme uz izvēli

pastav uzskats, ka pircēji var izvēlēties produtus tikai no tiem, par kuru esistenci viņi apzinas un par ko viņiem ir kaut kada informacija. Starp visiem tirgū esošajiem produktiem pastav tada atšķirība, ka daļu produktu pircēji apzinas, bet otru daļu neapzinas. Lai pircējs vienkaršotu izvēles procesu, galīga izvēle tiek izdarīta no ierobežota skaita produktu markam, kas atlasītas no apzinato produktu grupas. Pret ierobežota skaita produktu markam pircējam jabūt pozitīvam sajūtam. Tatad, lai produkts tiktu izraudzīts pirkšanai, tam jaatrodas pircēja apzinato produktu grupa,turklat pircējam par to jadoma pietiekami pozitīvi. Pircējam pret daļuno apzinatas produktu grupas markam var būt arī neitralas vai pat negatīvas emocijas. Uzskatamak kopējo produktu iedalījumu apzinatajos un neapzinatajos attēlo 1. Zīmējums.

Kopējais produktu marku

skaits tirgū

Apzinatas   Neapzinatas

produktu markas  produktu markas

Attieksme pret produktu

Neitrala   Pozitīva Negatīva

zīmējums. Tirgū esošo poduktu iedalījums.

Detalizētak aplūkojot izvēles veikšanas un pirkšanas lēmuma pieņemšanas procesu, var izdalīt arī lielaku pirms pirkua posmu skaitu. Pirmais posms ir apzinašana, kad cilvēkam ir vismaz kaut kada informacija par objektu vai paradību. Talak seko zinašana (izziņas procesa rezultats), kas nozīmē jauplašakas zinašanas par objektu vai paradību, ne tikai virspusēju lietas būtības izpratni. Tad nak labvēlības posms, kas var nozīmēt ļotipozitīvu, drīzak pozitīvu, neitralu vai pat negatīvu attieksmi. Ceturtais posms ir priekšroka, kas atšķiras no labvēlības ar to, ka pret konkrētu objektu vai paradību labvēlīgi noskaņots cilvēks tomēr var izvēlēties arī kadu citu. Piektais posms r parliecība, kas attiecas uz to, ka cilvēkam nav šaubu par priekšrocībam, tomēr nav parliecības par to izmantošanu. Noslēdzošais posms ir izvēles izdarīšana un rīcība. Uzskatamak posmus atspoguļo 2. zīmējus.

Apzinašana Zinašana Labvēlība Priekšroka Parliecība Izvēle, rīcība

2. zīmējums. Pirmsizvēles posmi.

Secinajumi par apzinatajam un neapzinatajam produktu markam un pirmsizvēles posmiem ir arkartigi svarīgi marketinga specialistiem un tirgotajiem, jo tie nosaka pielietojamas reklamas mērķus un stratēģijas. Ja tirgus pētījumi parada, ka par produkta markas eksistenci neazinas lielaka daļa sabiedrības (potencialo pircēju) daļa,tad reklamasuzdevums ir panakt produkta pamanīšanu un ievērošanu, padarot to par atpazīstamu. Jair atklats, ka produkta marku lielaka daļa potencialo