Beļģija – Franču kopiena

Beļģija – Franču kopiena

Pirmsskolas izglītība. Pirmsskolas izglītība ir izglītības sistēmas sastavdaļa. Pirmsskolas izglītība nav obligata, ta ir brīva un kopīga zēniem un meitenēm (jaukta) un ir paredzēta bērniem vecuma no divarpus līdz sešiem gadiem, izņēmuma gadījumos – līdz septiņiem gadiem. Apmeklētība pirmsskolas izglītība ir 95% trīsgadīgiem bērniem, 97% - četrgadīgiem bērniem un 100% - piecgadīgajiem (un vecakiem).

Pirmsskolas izglītībai ir sociala funkcija un ta sagatavo pamatskolas izglītībai. Galvenais mērķis pirmsskolas izglītībai ir attīstīt bērna:

garīgo, fizisko un psihomotorisko līdzsvaru;

intelektualas prasmes;

izteikšanas un komunikacijas spējas;

patstavību;

radošas spējas.

Pirmsskolas izglītība tiek piedavata bērnudarzos, kuri ir piesaistīti pamatskolam. Pirmsskolas iestades pēc pakļautības var būt viena no trim izglītības cikliem. Galvenokart, atkarība no iestades lieluma, bērni pēc vecuma ir sadalīti grupas vai klasēs, bet dažos lauku rajonos, kur bērnu skaits nav liels un nav iespējams izveidot trīs vecuma grupas, visbiežak darbojas „ģimenes modelis”, kur viena klasē nodarbojas dažada vecuma bērni. Bērnus galvenokart aprūpē bērnudarzu skolotaji.

Klašu organizacija ir ļoti elastīga, macību process ir pielagots bērnu vajadzībam. Dažadas nodarbības veicina bērnu psihomotorisko, maksliniecisko, valodas, loģisko un socialo attīstību, bet nav starp skolotajiem.

Šaja izglītības līmenī zinašanas netiek novērtētas un skolēni automatiski tiek parcelti uz nakošo klasi.

Macību nedēļa ir piecus rītus un piecas pēcpusdienas gara, trešdienas pēcpusdiena ir brīva. Macību gads ir no 1. septembra līdz 30. jūnijam. Papildus tradicionalajam valsts brīvdienam ir viena brīvdienu nedēļa februarī un novembrī un divas brīvdienu nedēļas Ziemassvētkos un Lieldienas.

Garīgi un fiziski slimiem bērniem ir īpaši bērnudarzi.

Obligata izglītība. Saskaņa ar 1983. gada 29. jūnija likumu obligata izglītība ilgst 12 gadus, no 6 līdz 18 gadu vecumam.

Līdz 15 gadu vecumam bērniem japiedalas pilna laika izglītība, proti, visu pamata izglītības laiku un vismaz pirmos divus vidējas izglītības gadus. Skolēniem, kuri nav pabeiguši pirmos divus vidējas izglītības gadus, japiedalas pilna laika izglītība līdz 16 gadiem. Tie, kuri nevēlas turpinat pilna laika izglītību līdz 18 gadiem, vat pariet uz obligato nepilna laika izglītību, kas ilgst līdz 18 gadiem.

Nepilna laika obligato izglītību var iegūt īpašas iestadēs, nepilna laika studiju forma vai noteiktos kursos.

Pamatizglītība. Pamatizglītība rūpējas par bērniem no sešu līdz 12 gadu vecumam. Ta ilgst sešu gadus un ir sadalīta trīs ciklos, katra garums ir divi gadi.

Pamatizglītība tiek piedavata pamatizglītības iestadēs. Organizatoriski tas var būt:

neatkarīgas pamatskolas;

vidējas izglītības iestadēm piesaistītas pamatskolas;

pedagoģiskajiem institūtiem piesaistītas pamatskolas.

Saskaņa ar oficialajiem pasakumiem zēnu un meiteņu vienado iespēju nodrošinašana pamatskolas tagad parasti ir jauktas. Tomēr subsidētaja „brīvo” skolu sektora pastav dažas viena dzimuma skolas. Klasēs skolēni parasti tiek sadalīti pēc vecuma.

Macības notiek piecas dienas nedēļa, no rītiem un pēcpusdienas, izņemot trešdienas pēcpusdienas, kopa 182 dienas gada. Nedēļa ir 28 stundas, katra 50 minūtes gara. Macību gads tapat ka pirmsskolas līmenī sakas 1. septembrī un beidzas 30. jūnija. Brīvdienas ir taja paša laika, kad pirmsskolas līmenī.

Galvenie pamatizglītības mērķi var tikt rezumēti šadi:

veicinat katra bērna personības attīstību, respektējot viņa identitati;

veicinat bērna integrēšanos sabiedrība;

palīdzēt bērnam apgūt zinašanas un prasmes;

parvarēt bērna nevienlīdzību attiecība pret skolu un izglītību.

1993. gada šie galvenie mērķi tika precizēti rīcības plana, kura mērķis bija veicinat skolu panakumus un kurš pēc izglītības ministra iniciatīvas tuvina visas izglītības organizacijas.

Šis rīcības plans cita starpa paredz, ka līdz 2005. gadam pamata izglītības skolam (bērnudarziem un pamatskolam) jabūt cikliski organizētam, kas atļaus katram bērnam:

skola nepartraukti progresēt sava individualaja ritma no bērnudarza sakuma līdz sešgadu pamatskolas beigam;

apgūt noteiktus svarīgakos kursus, kas saskaņoti ar zinašanu standartiem un macību līmeni.

Tadējadi visam organizatoriskajam struktūram stratēģija jaorientē uz:

parejas no bērnudarza uz pamatskolu harmonizēšanu;

nozīmības piešķiršanu macībam;

secības nodrošinašanu;

diferencētu macīšanu, ņemot vēra katra skolēna individualo ritmu;

atkartotas novērtēšanas novēršanu, cikla laika lietojot formatīvu un cikla beigas – rezumējošu novērtēšanu;

skolu un skolotaju talakizglītības atbalstīšanu;

visu vecaku apvienošanu ar skolas dzīvi un realas sadarbības ar viņiem nodrošinašanu;

skolas atvērtības pret apkartējo vidi veicinašanu.

Macību programma. Kopš 1971. gada pamatskolu dzīvē ir notikušas būtiskas reformas, un šīs reformas ir skarušas gan izglītības mērķus, gan metodes un macību saturu. Tomēr šī reforma nav skarusi visas pamatskolas, un samēra daudz skolu turpina lietot tradicionalas metodes.

Reformu mērķis galvenokart bija ieviest izglītība lielaku elastīgumu, ņemt vēra mazo bērnu atšķirīgos macīšanas veidus, piemērot izglītību apkartējas pasaules mainīgajam vajadzībam, cik vien iespējams respektēt katra bērna macīšanas atrumu un ritmu.

Macību programmas ir izveidotas tadas, lai veicinatu drīzak „instrumentalu zinašanu” (tadu ka valodas un matematikas visparēju parvaldīšanu) neka „faktisko zinašanu” apgūšanu.

Stundu saraksts ietver franču valodu, rakstīšanu, matematiku, vēsturi, ģeografiju, dabas zinības, reliģiju vai ētiku, fizisko audzinašanu, muzikalo izglītību, praktiska darba izglītību, pilsoņu tiesības un pienakumus un satiksmes drošību.

Vērtēšana un kvalifikacija. Ka jau iepriekš pieminēts, novērtēšana ir jona, kura ir garantēts brīvības princips.

Lai kontrolētu skolēnu zinašanu attīstību, macību gada laika skolotaji lieto nepartrauktu formatīvu novērtēšanu. Macību gada beigas skolotajs izdara rezumējošu zinašanu novērtēšanu un šim nolūkam var izmantot arī ieskaites. Skolotajs vai skolotaju kolektīvs, vai klases padome gada beigas novērtē gada darbu un ieskaišu (ja tas tiek izmantotas) rezultatus, lai izlemtu, vai atļaut vai neatļaut skolēnam pariet uz nakamo klasi. Vēra jaņem skolēna analītiskas prasmes, spēja domat neatkarīgi, kolektīvisma gars, tieksme stradat un stradat labi. Liecības regulari informē pašu skolēnu un viņa vecakus par ieskaišu rezultatiem, akadēmisko progresu, uzvedību klasē un personisko attīstību.

Cikla ietvaros bērns var macīties viena klasē vairakus gadus, bet tikai retos gadījumos pamatskolas līmenī var atkartot macību gadu vairak neka vienu reizi. Skolēni, kuriem ir problēmas ar macībam, ar īpašu skolotaju palīdzību var saņemt specialu un individualu palīdzību.

Kad skolēni ir sekmīgi pabeiguši pamata izglītības sešus gadus, viņi saskaņa ar 1983. gada 29. jūnija likumu saņem pamatskolas atestatu. Šo atestatu skolēni var saņemt arī, nokartojot kantona eksamenu.

Skolēniem, kuriem ir grūtības ar macībam, pamata izglītības periods var būt septiņus, vai izņēmuma gadījumos pat astoņus gadus.

Vidēja izglītība. Vidēja izglītība līdzīgi pamatizglītībai ir iekļauta obligataja skolas perioda. Pilna laika izglītība var turpinaties līdz 18 gadu vecumam, vai arī līdz 15 vai 16 gadu vecumam, ja tai seko nepilna laika izglītība līdz 18 gadiem.

Vidēja izglītība var iekļauties divējadi:

pirmkart (apmēram 82% skolēnu), pamatskolas atestats ļauj skolēniem automatiski tikt uzņemtiem vidēja izglītība. Ar noteiktiem nosacījumiem var uzņemt arī skolēnus, kuri ir pabeiguši pamatizglītības sešus gadus, bet nav saņēmuši atestatu.

otrkart (apmēram 18% skolēnu), uzņemti tiek 12 gadus veci bērni, kuriem nav atestata.

Franču kopiena vidēja izglītība ir sadalīta divos galvenajos tipos:

I tips: trīs divu gadu cikli, pazīstami ka „atjauninata” izglītība.

II tips: divi trīs gadu cikli, pazīstami ka „tradicionala” izglītība; šada sistēma pašlaik pastav tikai subsidētajas valsts izglītības iestadēs.

I tipa vidējas izglītības ieviešana sakas 1969. gada valsts sektora, un pašlaik šī sistēma ir aptvērusi visas Franču kopienas skolas un gandrīz visas subsidētas konfesiju un nekonfesiju macību iestades, ka arī provinces un komūnu skolas.

Franču kopiena vidējo izglītību var iegūt trīs veidu izglītības iestadēs:

Karaliskaja astēnija, kura ir trīs cikli, vai arī tikai otrais un trešais;

Kopienas licejos, kuros ir trīs cikli, vai arī tikai pirmais un otrais;

Kopienas tehniskajos institūtos, kuros ir trīs cikli, vai arī tikai otrais un trešais.

Parasti skolas ir jaukta. Vidusskolas ir par brīvu. Tas var būt kopa ar pamatskolam. Klasēs skolēni tiek sadalīti pēc vecuma, un dažreiz pēc macību priekšmetiem. Dažas skolas skolēni klasēs tiek sadalīti pēc spējam. Ta ka viena klasē var macīties vairakas reizes, dažreiz klasē ir skolēni no dažadam vecuma grupam.

Vidusskola katru nedēļu ir 32 macību stundas, katra stunda 50 minūtes gara. Ja macību procesa tiek apgūtas praktiskas iemaņas, kas ir daļa no profesionalas izglītības, nedēļa var būt 34 vai pat 36 stundas. Macību gads ir organizēts tapat ka pamatizglītība.

(statistika par 1991./92. m.g.)