“Community” vs institūcijas.

1. Socialas innovacijas iedzīvotaju problēmu risinašana

2. Socialas dzīves kvalitate un socialaja politika: no formal-institucionalisma uz solidar-pilsoniskumu.

Sociala politika: institūcijas un indivīdi

Sociala politika : problematika.

Alternatīvs risinajums : community

Izmantotie teksti

Socialas innovacijas iedzīvotaju problēmu risinašana

Lai gan bijušas valsts iekartas sabrukšana ir novedusi daudzus cilvēkus pie realam krīzes situacijam, un ta vai citadi skarusi visus (lielakoties nelabvēlīgi), tomēr 'kapitalistiski-demokratiskai revolūcijai' ir atrodamas arī savas pozitīvas puses. Acīmredzot, ne tikai gaidama tirdzniecības uzplaukuma un preču asortimenta neto pieauguma dēļ tauta atteicas no nepartraukti solītajiem efemērajiem socialisma labumiem.

Sabiedrība tika atdzīvinatas minētas starpstruktūras, citiem vardiem - pilsoniska sabiedrība. Taču, līdz ar to, figurali izsakoties, tika lauzts sava veida 'sabiedriskais līgums'(Hobss) - pienakumu un tiesību sadalījums starp valsti un indivīdu. Ta rezultata vesels socialo grupu spektrs kļuva radikali neaizsargats pret socialekonomiskam kolīzijam. Sabiedrība iestajas krīze un to parpludinaja vēl nebijuša mēroga socialas problēmas. ar kuram nekada sociala politika nespēj tik gala, jo valsts kasē nav tadu līdzekļu, bet socialie resursi ir latenti (ka neaktivizētas vērtības) un, ņemot vēra sabiedrības inerci, to aktualizacija prasa īpašu piepūli. Bez tam ne visas problēmas var atrisinat tikai monetari ekonomiska ceļa, kaut arī finansionalajam aspektam ir būtiska loma - ir tomēr nepieciešamas arī socialas innovacijas. Un jauniegūtas tiesības un brīvības pilsoniskas sabiedrības ietvaros dod iespēju pa jaunam pieiet problēmu risinašanas procesam, nezaudējot nedz tiesības, nedz brīvību.

Arzemju socialo zinatņu literatūra, runajot par socialajiem uzlabojumiem gan vides aspekta, gan plašak - socialas politikas joma un sabiedrības dzīvē vispar, uzsver un analizē tadu socialas telpas veidu ka kopienu (community).

Šī, noteikta veida sakartota, cilvēku agregacija dod divējadu efektu. No vienas puses, tas ietvaros var veiksmīgi risinat atsevišķas personiskas un sabiedriskas problēmas, ieskaitot problēmas, kas saistītas ar dzīvojamas vides kvalitates uzturēšanu un saglabašanu. No otras puses, šī socialo attiecību sistēma ir cieši saistīta ar to, ko sauc par pilsonisko sabiedrību. Kopiena, līdzīgi citam nevalstiskam asociacijam, veicina pilsoniskas sabiedrības funkcionēšanu, jo tas ietvaros ir iespējams efektīvi realizēt fundamentalo demokratijas raksturojumu - līdzdalības principu. Kad demokratija sakas pie 'majas sliekšņa'(Dewney), tad šis politiskais režīms no ideoloģijas partop par realu sabiedrības sasniegumu. Šadu likumsakarību spoži apliecina politologa R.Patnama socioloģiskais darbs par demokratisko pilnveidojumu efektivitati -'Veicinot demokratiju'[Putnam,1993]. Analizējot dažadus Italijas reģionus, Patnams atklaj ciešu saistību starp politisko institūciju pilnveidošanas rezultatiem un to, cik liela mēra ir bijusi attīstīta pilsoniska sabiedrība dotaja reģiona. Aprakstot pilsoniskas sabiedrības subjektus, viņš lieto jēdzienu 'pilsoniskas kopienas'(civic community), kuru attīstības līmeņa analīze - pēc pilsoniskas iesaistīšanas modeļu un socialas solidaritates kritērijiem - ļava izskaidrot, kapēc politiski-administratīvo pilnveidojumu līmenis pietiekami krasi atšķīras tajos vai citos reģionos.

Vispirms aplūkosim šo socialas telpas organizacijas veidu - kopienu - no, ta sacīt, ideoloģiskam jeb preskriptīvam pozīcijam - sabiedriskas vēlamības (vērtības) nozīmē, lai vēlak atgrieztos pie kopienas socioloģiskas interpretacijas. Un vislabak to ir darīt socialas politikas konteksta, jo ta var uzskatami priekšstatīt kopienas nozīmi sabiedrība - pagaidam ka ideali normatīvu priekšrakstu.

Socialas dzīves kvalitate un socialaja politika: no formal-institucionalisma uz solidar-pilsoniskumu.

Tiekšanas pēc labklajības mūsu gadsimta ir novedusi pie divējada iznakuma - socialistiska bloka politekonomijas un labklajības valstu reformas. Kaut arī ar atšķirīgam ideoloģijam, abas stratēģijas, galu gala, ar dažadiem panakumiem, kulminē valsts-kapitalisma formacija. Abas doktrīnas vieno ekonomiskas visatļautības apstakļos ieviestie ierobežojumi, ar mērķi 1) pardalīt ienakumus par labu tirgus mehanisma upuriem, 2) garantēt socialo drošību sociala riska priekša, 3) ierobežot nevienlīdzību caur socialajiem servisiem. Ka stūrakmens šaja sistēma darbojas sociala politika, kuru visparīgi varētu definēt ka tadu valstisku darbu sēriju, kas radītu priekšnoteikumus cilvēku virzībai uz sabiedrībai vēlamu socialo uzvedību. Mūsu sabiedrība par vēlamu socialo uzvedību tiek uzskatīta, piemēram, darbošanas demokratijas laba (aizstavēt brīvības institūtus, pluralismu, solidaritati), sabiedrisko interešu pildīšana (reproduktīva uzvedība, sabiedriska miera respektēšana, sadarbība ar citiem locekļiem) un tamlīdzīgi. Lai izvērtētu cik efektīva ir sociala politika šada konteksta, ka izejas punkts, tiks apskatīta socialas politikas izpausme. Un, ņemot vēra to, ka būtība ar socioloģijas palīdzību tiek izstradati socialas politikas teorētiskie pamati, paralēli kritiskai izvērtēšanai, vēlams ir atrast un nopamatot alternatīvas un socialas prioritates. Dotaja gadījuma ar kopienas koncepta palīdzību.

Sociala politika: institūcijas un indivīdi.

Veidojot socialo politiku, tas plana, ka likums, tiek iekļautas divas pozīcijas - tas ir institūcijas un indivīdi. Socialas institūcijas ir radītas, lai nodrošinatos ar tadiem labumiem, ka vajadzību novērtējumu, pakalpojumu planiem, protokoliem un procedūram. Citiem vardiem, tas sava darbība piedava iedzīvotajiem veselību, izglītību, drošību un taisnību. Lai šīm masīvajam institucionalajam struktūram būtu kada jēga un attaisnojums, tam nepieciešams kads, kurš to lietotu. Tapēc, no otras puses, ir jauztur pieprasījums, tas ir - pakalpojumu patērētaji - indivīdi - jo to būs vairak, jo drošak (leģitīmak) jutīsies socialo pakalpojumu sistēma. Taču šadam socialas politikas traktējumam var tikt piemērota fundamentala kritika.

Visparīgi runajot, sociala politika ir vērsta uz to, lai veicinatu sabiedrības labklajības līmeņa paaugstinašanos. Paralēli pozitīvai darbībai (veselības, majokļu, darba nodrošinašanai) notiek arī negatīvo paradību novēršanas centieni. Ta ir raksturojama ka darbība, kas vērsta pret sabiedrisko neapmierinatību un spriedzi. Socialajai palīdzībai šeit ir sava - vadoša - loma, kura izpaužas ka rūpju uzņemšanas par indivīdiem un ģimenēm, kas cietuši no tirgus mehanisma nepilnībam. Un tas tiek definēts `Likuma par socialo drošību` - personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošinat sevi vai parvarēt īpašas grūtības un, kura nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materialu palīdzību, kas atbilst tas vajadzībam, dod iespēju pašpalīdzībai un veicina iesaistīšanos sabiedrības dzīvē (11.p.). Te var akcentēt dažus jautajumus: 'kapēc persona atrodas tada stavoklī, ka nesaņem nekadu palīdzību?' , 'ka ir iespējama pašpalīdzība un cik liela līmenī nenodrošinats cilvēks var iesaistīties sabiedrības dzīvē?'

Sociala politika : problematika.

Socialas politikas veidotaji turot fokusa ka tas patērētajus indivīdus un ģimenes, un, darba sarežģītības dēļ, nespējot adekvati orientēties attiecība uz iedzīvotaju vajadzībam, socialajam izmaiņam un specifiskam prasībam, konstanti atrodas trīs sistematisku problēmu spīlēs. Un tas bremzē sabiedriskas labklajības attīstību. Šīs problēmas ir sekojošas.

Socialas politikas darbības uzturēšana. Neskatoties uz to, ka valstu bagatība pieaug, tam arvien grūtak ir segt labklajības programmu izmaksas. Sistēmas uzturēšana ir arkartīgi darga, izdevumi allaž lielaki ka var atļauties valsts.

Neskatoties uz visiem pūliņiem ražot un pilnveidot servisus, atrodas ievērojams daudzums indivīdu, kuri noraida pakalpojumu patērētaju lomu. Tas izpaužas ka nevēlēšanas macīties, negribēšana laboties, atsacīšanas būt veseliem, dzīvošana, kur pagadas. Lai šo sabiedrības daļu neatstatu bez uzraudzības un nepieļautu plašu mērogu asocialitati un deviances, tiek radītas jaunas struktūras, kas arī ne vienmēr sevi attaisno. Tas beidzas ar totali institucionalizaciju - tadas vides radīšnu, kur tikai pieaugtu indivīdu atkarība no pakalpojumu sistēmas patērēšanas.

Socialas politikas programas, neskatoties uz visam izmaksam, ko tas pieprasa, ir nepiedodami neefektīvas, un atsevišķos gadījumos pat kontra-produktīvas. Var skaidri stadīties priekša `noziedzību-radošas` labošanas iestades, `slimību-veicinošo` veselības sistēmu, `muļķu-veidojošas` skolas, pat `nabadzību-uzturošos` socialas palīdzības departamentus, kas darbojas tadas socialas politikas pasparnē, kura ir veidota pēc klasiska sociala modeļa, kur sabiedrība ir institūciju un indivīdu konglomerats.

Šada sociala politika joprojam paliks darga, mazefektīva un nespēs turēties līdzi sabiedriskai attīstībai, ja turpinas vadīties pēc tradicionaliem uzskatiem per sabiedrību - tas potencēm uz pašmobilizaciju socialo problēmu priekša. Citiem vardiem, sociala politika nekad nav ietvērusi savos planos un programmas tadu būtisku socialo spēku ka iedzīvotaju asociacijas, ko bieži ka socialu atbalstu min arzemju sabiedrisko zinatņu literatūra (piem. Comm involvement). Tadējadi tiek ignorēts tads socialais kapitals, kada ir latenta spēja uz apvienošnos un pašpalīdzību. Ar šīm asociacijam, kopienam (community) tiek visparigi saprasta noteikta sociala telpa, kuru lieto ģimenes, draugi, kaimiņi (to apvienības), klubi, lokali uzņēmumi, baznīcas, etniskas asociacijas un tamlīdzīgi. Tadu socialo vidi dēvē arī par neformalo sektoru, kura var būt reali rīcībspējīga pilsoniskas sabiedrības pamatšūniņa.

Alternatīvs risinajums : kopiena.

Pēc tadiem apsvērumiem tūlīt rodas jautajums par tadu asociaciju pastavēšanu, citadi tas ir nonsenss rēķinaties ar kaut ko nēesošu un efemēru. Patiešam mūsu sabiedrība liela mēra pastav zinama nepatika pret kolektīvismu, kas ir viens no community raksturlielumiem. Cilvēki ir arkartīgi privati iekšienē un, ja tos atkal aicinas vai spiedīs apvienoties, protams tas izraisīs pretspiedienu. Tapēc ir svarīgi izprast visas community priekšrocības, skaidrot šīs priekšrocības un stradat ar cilvēkiem motivējot tos uz kopienu orientētu darbību. Pirms tam, protams, veicot plašaku pētijumu, kada veida to realizēt - zinatniski (socioloģiski) un praktiski pamatojot potencialas priekšrocības un iespējas mūsu sabiedrība. Taču tam visam ir javelta dažadi līdzekļu un darbietilpīgi pasakumi. Autors, savukart, veltīs savu uzmanību tikai dažiem ar community saistītiem aspektiem.

Pirmkart ir jaapzinas tie labumi, ko var sniegt alternatīva - uz kopienu orientēta - pieeja. Community ir socials spēks, kam ir virkne unikalu raksturīpašību un priekšrocību, kas liela mēra atrisinatu augstak minētas aktualas problēmas socialaja politika un sabiedrība kopuma* :

cilvēciskas līdzatkarības - socialas solidaritates - izjūta; tads resurs ka solidaritate nav parvērtējams, jo tas ir visefektīvakais, ta sacīt, sabiedrības cements;

community spēja atri reaģēt, kas ir nozīmīga gadījumos, kad cilvēkam ir nepieciešama tūlītēja palīdzība - negaidīta traģēdija, pēkšņas izmaiņas cilvēka dzīvē un tml.;

nehierarhiska community uzbūve ļauj straujak īstenot radošus risinajumus, paverot vietu socialajam innovacijam;

institūcijas nekad nespēs attīstīt programmas un aktivitates, vēršoties pie klientu individualajam īpatnībam, savukart kopiena, kuras sava būtība ir face-to-face grupas - attiecības starp locekļiem ir, ka likums, individualizētas;

socialas palīdzības institūcijas, ideala gadījuma, vēlētos panakt, lai attiecības ar klientu varētu raksturot ka aprūpi, taču, ņemot vēra to pamatfunkciju un tai atbilstošo struktūru, tas ir un paliek tikai par pakalpojumu, nevis aprūpes sniedzējam; taču daudziem cilvēkiem ar nestandarta vajadzībam un dīvainībam ir nepieciešama tieši aprūpe, uzmanība, gadība, nevis standartizēti pakalpojumi socialas palīdzības veida.

pēdējais, ar globalaku nozīmi - asociacijas rada labvēlīgu vidi, ta sacīt, - forumu, kur katrs var būt pilsonis, tadējadi izsakot savu viedokli un gribu, līdz ar to paliekot par vitaliem demokratijas centriem.

Pēc šī pozitīva raksturojuma izklasta, ir jauzdod jautajums – kapēc community tiek ignorēta un netiek izmantotas tas priekšrocības un iespējas socialas politikas veidošana? Pirmam kartam tas ir politiskas atsvešinatības jautajums, kur politiķi un institucionalie līderi vienkarši netic community iespējam. Elites un birokrati allaž kopienas uzskata par parokalu, neinformētu, aizspriedumainu cilvēku kolekciju, Liela mēra tas ir Padomju politikas laiku mantojums, ar ideoloģisko nostadni par valsts (partijas) noteicošo lomu cilvēka aizgadniecība un ta uzvedības vadīšana, kur “pats savas laimes kalējs” ir tikai fikcija. Bez tam ta ir arī universala birokratijas institucionala pozīcija, kura nosaka šadu attieksmi savas pašizdzīvošanas interesēs. Ir izdevīgi uzturēt viedokli par cilvēka vargumu un, tadējadi, veidot tos pēc sev vēlama priekšstata. Jo visur, kur hierarhiska institūciju sistēma ir spēcīgaka par asociacijam, tur kopienam garam aizplūst vara, resursi, nauda, leģitimacija, iespējas un tml. Sekojoši, kad mēs apskatam komunitaro un institucionalo varas dalījumu, var apjaust, ka institūciju varas vairošana notiek pateicoties kolektīvai atsvešinatībai un pilsoniskai nespējai, un, visbeidzot, tas notiek uz community rēķina. Pilsoniskas sabiedrības pamatšūnas zaudē savas potencialas spējas, un tads socialais kapitals, ka vienpratība, saskaņa, tiek aizvietots ar sistēmas kontroli par indivīdu, komunitaro aprūpi aizvieto ar institucionaliem servisiem, un pilsoņi partop par klientiem un institūciju produkcijas patērētajiem. Domajot par šīm lietam var saprast, ka mēs esam par vaju, lai sauktos par īstiem pilsoņiem un esam parak saskaldīti, lai būtu kopienas locekļi[McKnight J.].

Kads ir secinajums?

Vienkaršai kopienas īpašību raksturošanai un sabiedrisko attiecību (socialas politikas) kritikai būtu zema informatīva vērtība, tapēc darbs orientēsies arī uz problematikas socioloģisku ieskicēšanu. Bet, arī bez īpašas socioloģiskas socialas drošības institūciju darbības analīzes, var atklat atsevišķas fundamentalas vajības, kas raksturīgas arī visai socialajai politikai kopuma. Šī kļūda nak no sabiedrības dalījuma institūcijas un sociali saskaldītos indivīdos, respektīvi, izslēdzot no sava redzes loka pilsoniskas un uz dzīves vietu balstītas iedzīvotaju asociacijas, kuras, pie zinamiem priekšnoteikumiem, var uzņemties daļu no socialas politikas neatrisinamajam problēmam.

Vairak vai mazak socialas politika institūcijas darbojas saskaņa ar radītajiem priekšnoteikumiem un direktīvam, respektīvi nekas nav pretruna ar politiku, kura nekas precīzak nav atrunats par `community gara` celšanu un pašpalīdzības iniciēšanu un motivēšanu, kas, autorprat, būtu situaciju dziedinošs pavērsiens. Tapēc, jaatzīmē, ka kritizējot institūcijas - to mazefektivitati, kura tam ir `iedzimta` - sakot, ka mums ir problēmas ar cilvēku dzīves kvalitati balstošiem pakalpojumiem, ir jasaprot, ka ta ir vienpusīga simptomu kritika, kur pamatproblēma nemaz neparadas. Mūsu būtiskaka problēma ir nepiedodami vajas kopienas. Tapēc ir javeido vismaz community vīzijas (tēlus), lai tas vēlak varētu iedzīvinat sabiedrība.

Avoti

McKnight J. Regenerating community.

Internet site www.journalism.wisc.edu:80/cpn/community/civic perspectives

Community Involvement in Urban Regeneration. European Commision, 1997

Dewney R. (1965) Origin and Growth of Urbanization. In Metropolis - Values in Conflict (ed. C.Elias). Belmont, USA

Putnam R.D.(1995) Making Democracy Work.Princeton University Press, U.K.

Putnams, R. D. (1998) Vientulības ekonomika. Ka atkal sadarboties? Diena, 1998.gada 1.augusts.