KONFLIKTREGULEJOSA SASKARSME

KONFLIKTREGULEJOSA SASKARSME

♦ KONFLIKTU VEIDI UN KONFLIKTU ATRISINAŠANAS VĒRTĪBA ♦ UZVEDĪBAS TAKTIKAS KONFLIKTU

SITUACIJAS ♦ STARPPERSONU KONFLIKTU

ATRISINAŠANAS 'ČETRU SOĻU' METODE ♦ DIALOGA

SPECIFIKA KONFLIKTRISINOŠAJA KOMUNIKACIJA

♦ NEKAITĪGA EMOCIJU 'IZLADĒŠANA' KONFLIKTU

GADĪJUMOS

KONFLIKTU VEIDI

Konflikti ir neatņemama un tapēc normala dzīves sastavdaļa. Plaša nozīmē par konfliktu sauc jebkurus savstarpēji antagonistiskus impulsus, intereses, viedokļus, darbības. Konflikts var būt iekšējs — paša cilvēka — ka pretēju vēlmju, impulsu sadursme, kura ietekmē cilvēka uzvedību un ceļu uz mērķi, ka arī arējs — starppersonu (starp-grupu) konflikts, kura viena puse traucē otrai kadas darbības veikšana un mērķu sasniegšana, jo katrai ir savas intereses. Iekšējo konfliktu tipoloģiju visplašak ir izstradajis amerikaņu psihologs K. Levins. Viņš nosauc četrus šadus iekšējo konfliktu veidus.

1. Aproach — aproach (tuvošanas — tuvošanas). Konflikts rodas, kad cilvēkam ir divi vienlīdz labi un vienlīdz vēlami mērķi. Klasisks piemērs šeit ir Buridana ēzelis, kas, stavot starp divam siena kaudzēm, esot tomēr nomiris bada. Cilvēks lielakoties nav ēzelis un tapēc atrisina šo konfliktu darbība, parasti izvēloties to mērķi, kurš ir tuvak.

86

2.    Aproach — avoidance (tuvošanas — novēršanas). Konflikts
rodas tad, ja viens un tas pats mērķis cilvēkam ir gan vēlams un patī
kams, gan nevēlams un nepatīkams. Pie šī veida konfliktiem pieder
visi 'saldie' grēki — smēķēšana, alkohols, gadījuma dzimumsakari.
Cilvēks šo konfliktu atrisina, akcentējot vēlamo un patīkamo mērķa
aspektu un izliekoties neredzam otru aspektu.

3.     Avoidance — avoidance (novēršanas — novēršanas). Konflikts
rodas, kad cilvēkam ir divi vienlīdz 'nepatīkami mērķi un viņam nakas
izvēlēties starp diviem ļaunumiem mazako'. Šo konfliktu cilvēks parasti
pardzīvo, apstakļu spiests. Piemēram, viņam nakas izšķirties — iet uz
obligatu apspriedi un 'nīkt' garlaicība vai neiet uz apspriedi, bet rīt
saņemt no priekšnieka brazienu. Konflikts tiek atrisinats, izvērtējot abus
ļaunumus.

4.    DouMe aproach — avoidance (dubulta tuvošanas — novēršanas).
Konflikts rodas, kad cilvēkam ir divi mērķi, kuri abi ir gan vēlami un
patīkami, gan nevēlami un nepatīkami. Klasisks piemērs, ko sniedz
pats K. Levins, ir resna cilvēka izvēle starp kūku, kas ir garšīga, bet
trekna, un burkanu, kas nav trekns, bet nav arī garšīgs. Konflikts parasti
tiek atrisinats spontani.

Starppersonu konflikti ir emocionali tonētas viena cilvēka (cilvēku grupas) pretenzijas pret otru cilvēku (grupu), kas attiecas uz kaut kadam vērtībam (priekšmets, attiecības, lepnums, pašcieņa, gods, pienakumi, vara utt.). Konflikts tapēc kļūst par konfliktu, ka apsūdzēta puse nepiekrīt konflikta iniciatora slēdzieniem, viņa piedavatajai izejai no konflikta situacijas. Sadursme konflikta rodas no ta, ka partneris nevēlas viegli atteikties no savam pozīcijam un interesēm.

Jebkura konflikta pamata ir noteiktas vērtības, par kuram rit cīņa. Vērtība ir kaut kads objekts, kuram subjekta vajadzību un interešu struktūra ir milzīga nozīme. Konflikti rodas tieši šīs vērtības nozīmīguma dēļ. Ja tas ta nebūtu, cilvēki viegli atteiktos no vērtībam vai atrastu kompromisus un 'nebojatu sev dzīvi'.

Zinams taču, ka viena minūte aktīvas konfliktēšanas prasa 10—20 minūtes nomierinašanas laika, viena stunda konfliktējošas saskarsmes vēl 3 stundas 20 minūtes tur mūs emocionala sasprindzinajuma.

Izšķir dažus starppersonu konfliktu tipus.

87

1.       Racionali apzinatais konflikts. Šis konfliktu veids raksturīgs ar
to, ka abas konfliktējošas puses apzinas savu pretrunīgo interešu būtību,
zina, ka konfliktam ir iemesls. Abas puses zina, par kadam vērtībam
noris cīņa, saprot savus un pretinieka nolūkus, apzinas, ka savas
pretenzijas naksies pieradīt. Šis konflikts raksturīgs ar pietiekami
racionalu, civilizētu uzvedību konflikta situacija, gatavību atrisinat
konfliktu.

2.       Pseidokonflikts. Vienam no oponentiem liekas, ka abu pušu
intereses ir nesamierinamas, nekadu kompromisu nevar būt. Vērtības
nozīme tiek makslīgi paaugstinata. Šim konfliktam ir vienpusīgs
raksturs — viena puse cīnas, otra parasti novēro. Karojoša puse
nerēķinas ar pretinieka resursiem (bieži — ļoti lieliem), parvērtē un
neapdomīgi tērē savējos, nodarot sev milzīgus zaudējumus (izput,
sabeidz veselību, sajūk prata). Devīze — 'Cīņa līdz uzvarai!'. Zaudē
juma cena oponentam ir bezgala augsta. Cilvēka statuss pazeminas ne
tikai ar konfliktu saistītaja pozīcija, bet arī visas citas. Neracionala
uzvedības stratēģija un taktika pseidokonflikta noved pie neiespēja
mības uzvarēt. Rezultats ir zaudēti resursi un vilšanas. Šis konflikta
veids atgadina cīņu ar vējdzirnavam.

3.     Iracionalais konflikts. Abas konfliktējošas puses ir parliecinatas,
ka tas šķir pretrunu bezdibenis. Vērtība, par ko noris cīņa, šķiet neda
lama. Uzvarai ir jamobilizē visi spēki un resursi. Pretinieks ir jaiznīcina.
Šis ir pats destruktīvakais konfliktu veids.

4.     Latentais (slēptais) konflikts. Konfliktam ir iemesls, bet partneri
īsto iemeslu varda nesauc vai arī labi neapzinas. Viņu starpa notiek
strīdi, kašķēšanas par sīkumiem. Piemēram, ģimenē ir seksualas nesa
skaņas, bet laulatie strīdas par to, ko gatavot vakariņas un kam jamazga
trauki.

5.     Nobīdītais konflikts — strīdēšanas par sīkumiem. Šis konfliktu
veids rodas no daudzu savlaicīgi neatrisinatu konfliktu uzslaņošanas.
It ka dotajam konfliktam nav iemesla, bet tas rodas uz uzkrato aizvai
nojumu un negatīvo emociju bazes. Mazaka neveiksme vai partnera
asaks vards provocē konflikta uzliesmošanu.

6.     Gadījuma konflikts — uzplaiksnījums. Šis konflikts ir ļoti parejošs,
atri sakas un beidzas. Tam nav dziļaku sakņu. Vienkarši ta gadas, ja

88

kadam ir saspringti nervi, slikts noskaņojums, zema uzvedības kultūra, viegli 'eksplodējošs' raksturs. Ka piemērs varētu būt bļaustīšanas trolejbusa, sadursme veikala.

KONFLIKTU ATRISINAŠANAS VĒRTĪBA

Amerikaņu konfliktologi uzskata, ka konfliktiem ka socialam paradībam ir ne tikai negatīva, bet arī pozitīva nozīme. Pozitīva nozīme slēpjas taja apstaklī, ka konfliktējošas puses, satikušas sarežģīta savu interešu noregulēšanas situacija, ir spiestas meklēt jaunas idejas, oriģinalas pieejas, labak izzina un izprot viena otru. Konflikta atrisinašana ir radošs process, kura abas puses izmaina, parveido viena otru un priekšstatu par konflikta situaciju. Piedalīšanas konflikta atrisinašana bagatina abas puses ar informaciju.

Amerikaņi uzskata, ka visi konflikti principa ir atrisinami, ja tos izdodas novest līdz racionalu sarunu stadijai. Mierīga konflikta atrisinašana ir sociala vērtība tad, ja abas puses labpratīgi (bez trešas puses piespiešanas) cenšas atrisinat konfliktu. Tad cilvēki apzinas atrisinajuma vērtību un uzņemas atbildību par pieņemtajiem lēmumiem. Kolosala loma konflikta atrisinašana ir ētikai. Amerikaņu kultūra tiek uzturēts labpratīgs un godīgs konfliktu atrisinašanas gars. Jo pietiek vienreiz 'piešmaukt' partneri, lai viņam izveidotos aizdomīguma motīvs: vai uz tevi var paļauties, vai tu spēlē godīgi? Savlaicīgi neatrisinati konflikti noved pie konfliktu uzslaņošanas, kas pasliktina situaciju, uzkraj spriedzi, negatīvas emocijas, atsvešina partnerus, kropļo attiecības vai noved pie to parravuma. Savlaicīgi neatrisinats starppersonu konflikts var izraisīt infertu — arēja konflikta parcelšanu uz iekšu, kad cilvēks konfliktu sak pardzīvot ka iekšēju un slēpjamu, kļūst depresīvs vai agresīvs. Infertētu konfliktu ir bezgala grūti psiholoģiski koriģēt, tapēc ir ļoti svarīgi apzinaties patiesos konflikta iemeslus un savlaicīgi atrisinat radušos konfliktus.

Konflikta dinamika var izdalīt 3 etapus.

1. Konflikta situacijas rašanas — tiek apzinats konflikta iemesls — vērtība, par ko norisinas cīņa, konkurējošas intereses.

89

2.     Konfliktējoša darbība — oponentu interešu sadursme.

3.     Konflikta atrisinašana (neatrisinašana) — interešu noregulēšana
(nenoregulēšana).

UZVEDĪBAS TAKTIKAS KONFLIKTA SITUACIJAS

Konflikta situacijas cilvēki uzvedas un rīkojas dažadi. Iespējamas dažadas taktikas. Viss atkarīgs no konflikta tipa, oponentu resursiem. Taktikas izvēli liela mēra nosaka vara un perspektīva. Vara ir faktors, kas nosaka partneru atšķirīgas pozīcijas saskarsmē. Ir dažadas varas: fiziska spēka vara, statusa vara, materialo resursu un informacijas vara, pieredzes vara, psiholoģiska vara — oponents zina mūsu vajas vietas un prot ar mums manipulēt. Perspektīvu nosaka oponentu vēlēšanas vai nepieciešamība saglabat attiecības. Ir labak piekapties partnerim, ja būsim ilgi no viņa atkarīgi. Var uzvarēt dotaja konflikta, bet nakotnē zaudēt daudz vairak. Ari partnera realas varas nenovērtēšana var mums dargi maksat. Ir cilvēki, kuri konfliktus visu mūžu risina ar vienu taktiku, piemēram, vienmēr piekapjoties vai cīnoties 'līdz pēdējai asins lasei', bet parasti taktikas tiek mainītas atkarība no partnera un konflikta iemesla. Tas laikam ari ir vispratīgakais.

Visbiežak sastopamas taktikas konflikta situacijas. [36] 1. Izvairīšanas no konflikta. Apsūdzēta puse cenšas mainīt tēmu, atsaucas uz laika trūkumu radušas problēmas apspriešanai. Vai ari saka: šeit nav ta vieta, kur noskaidrot attiecības, parunasim vēlak. Galvenais — atstaj 'kaujas lauku'. Šī taktika neatrisina konfliktu, atliek to. Viena puse bēg no atklatas sadursmes, ļauj partnerim 'atdzist', pardomat savas pretenzijas. Cerība ir tada, ka atlikta konflikta situacija kaut ka atrisinasies pati no sevis vai vismaz 'piebremzēsies', zaudēs savu asumu. Cilvēks cenšas nivelēt konfliktu, nomierinat partneri, piekrītot viņa pretenzijam kaut vai tikai konkrētaja bridi un tīri arēji. Reizēm šada taktika iedarbojas, sevišķi, ja konflikta cēlonis nav nopietns un ir tikai nebūtisks 'uzplaiksnījums' attiecības. Bieži tomēr izvairīšanas no konflikta tikai attalina atrisinajumu, jo neapmierinatības priekšmets

90

netiek likvidēts, konfliktējošas puses ir tikai 'atlikušas partiju'. Ilga konflikta atlikšana nereti rada lavīnas efektu, savstarpējie aizvainojumi, neskaidrības attiecības uzkrajas, negatīva emocionala spriedze pieaug. Bēgšanu no konflikta vienmēr nevajadzētu uzskatīt par gļēvulības izpausmi. Šo taktiku cilvēks var izvēlēties apstakļu spiests ■— apzinoties, ka viņam nav varas, svarīga ir perspektīva, uz pozitīvu dota konflikta atrisinajumu cerību nav. Izvairīšanas no konflikta reizēm var demonstrēt ari vienaldzību pret partneri un viņa interesēm.

2.     Konkurence ir konflikta eskalacijas taktika. Neviens no oponen
tiem nerēķinas ar otra interesēm un viedokli, aktīvi aizstav savu pozīciju,
argumentē un kontrargumentē. Konkurences bīstamība slēpjas taja
apstaklī, ka puses var pariet uz personiskiem apvainojumiem un cieņas
aizskaršanu, kad visi racionalie argumenti ir izsmelti. Konkurence nereti
noved pie situacijas, kad liekas, ka visi līdzekļi ir labi mērķa sasnieg
šanai. Konkurence prasa daudz nervu. Konkurences taktiku parasti
izvēlas ļoti spēcīgas, dominantas personības ar apņēmību un stingrību
lēmumos. Vai arī cilvēki, kuri ir apstakļu spiesti un izmisuma dzīti,
liela stresa un ar augstu konflikta atrisinašanas motivaciju. Bieži konku
rences veida konflikts uzšķiļas, kad viena puse ir uzkrajusi veselu kaudzi
sīkaku un lielaku aizvainojumu, saņēmusi spēkus, nobriedusi un izvirza
spēcīgus argumentus, kurus otrai pusei ir grūti noraidīt. Vienīga konku
rences pozitīva iezīme ir ta, ka ekstremala situacija ļauj konfliktantiem
ieraudzīt vienam otra stipras un vajas puses, apzinat patiesas vajadzības,
vēlmes un intereses. Divu pušu konkurencē parasti uzvar tas, kam ir
lielaka vara, resursi un mazaka perspektīvas — attiecību saglabaša
nas — vajadzība.

3.      Pielagošanas taktika ir tada konflikta risinajuma izstrade, kura
apmierina vienas konfliktējošas puses intereses. Parasti šo taktiku
izmanto cilvēki ar mazaku varu un lielaku perspektīvas vajadzību neka
partnerim. Reizēm ari visu statusu talredzīgi cilvēki, kas, piekapjoties
dotaja konflikta, viņiem ne parak nozīmīga, stimulē partnera piekapša
nos kada cita interešu sadursmes situacija, kura viņi būs patiesi ieinte
resēti. Šo taktiku reizēm sauc par 'gudro sievu' taktiku. Šī taktika bieži
ir piemērotaka draugu un laulato attiecības. Taču jaņem vēra, ka mūžīga
piekapšanas stimulē negatīvas enerģijas uzkrašanos, rada frustraciju

91

un vilšanos, aizvainojuma izjūtu. Pastavīgi piekapīgais cilvēks pēkšņi var 'eksplodēt' pavisam negaidīta situacija.

4.     Sadarbība — droši vien optimalais uzvedības veids konflikta
situacija. Raksturīgs ar to, ka oponenti aktīvi meklē ceļus, lai varētu
abpusēji piemēroties, respektē un izzina viens otra intereses, vajadzības
un cenšas atrast sadarbības iespējas uz kopīga lēmuma pamata, lai abu
pušu vajadzības tiktu apmierinatas un intereses realizētas. Sadarboties
gatavi cilvēki ne tikai atrisina konfliktu, bet, noregulējuši attiecības,
veido nakotnes kooperacijas iespējas.

5.     Kompromiss — konflikta risinašanas taktika, kura abas puses
upurē daļu savu interešu otras laba; savstarpēji piekapjas, apzinoties,
ka abas ne tikai zaudēs, bet arī iegūs, ja tiks panakts abus oponentus
vairak vai mazak apmierinošs lēmums, kas 'atbrīvos rokas' un pavērs
talakas konstruktīvas darbības iespējas. Kompromisa taktika ir plaši
izplatīta biznesa sfēra, draugu, laulato vidū.

6.     Konfliktēšana konfliktēšanaspēc. Dīvaina taktika, kuru izmanto
cilvēki, kuri izjūt baudu kašķējoties un strīdoties. Viņus iepriecina
iespēja izkliegties un situacijas, kad uz viņiem kliedz. Šo taktiku vis
biežak izmanto psihopati un sociopali, kuri ar tas palīdzību samazina
iekšējo emocionalo spriedzi.

STARPPERSONU KONFLIKTU ATRISINAŠANAS 'ČETRU SOĻU' METODE

Par šo metodi Rīga referēja ASV psihologs Daniels Dana. Ļoti tuva tai ir K. Saslaka konfliktu risinašanas metode.

D. Dana atzīmē, ka jau cilvēces priekšvēsturē (vēl dzīvnieku bara) cilvēkiem ir izveidojušas divas reakcijas uz draudiem un pretenzijam — cīņa vai bēgšana. Šīs instinktīvas reakcijas saglabajas arī mūsdienu cilvēka un ļauj konflikta situacijas pieņemt lēmumus ļoti atri. Mūsdienu organizacijas bēgšana ir izvairīšanas no kontaktiem, nerunašana, neatbildēšana uz jautajumiem. Cīņas reakcijas mūsdienu variants ir varas demonstrēšana: draudi, sūdzību rakstīšana, žēlošanas vadībai, vairaku cilvēku apvienošanas pret vienu, aizsteigšanas priekša (pirma-

92

jam nosūdzēt), tenkošana, aprunašana. Diemžēl šo instinktīvo reakciju lietošana var radīt smagas sekas. Abas šīs reakcijas ir neefektīvas, jo eskalē konfliktu un boja attiecības. Šīs reakcijas var tikt nosauktas par 'sliktajiem refleksiem'. 'Slikto refleksu' pamata ir trīs socialas percepcijas neprecizitates konflikta situacijas.

1.       Zaudētaja —• uzvarētaja ilūzija. Priekšstats par to, ka konflikta
tikai viens var būt ieguvējs, otram noteikti ir jazaudē. Lielaka daļa
cilvēku ir parliecinati, ka tas ta ir, bet parasti ta nav. Faktiski abas puses
var būt ieguvējas.

2.      «Slikta cilvēka» ilūzija. Mēs saskatam konflikta cēloņus otra
cilvēka trūkumos, viņa sliktajas īpašības. Konflikta gadījuma mēs
uzskatam par nepieciešamu likvidēt šīs cilvēka sliktas īpašības, jo tikai
ta mēs varam konfliktu atrisinat. Parasti šī ilūzija ir abpusēja.

3.       Strupceļa ilūzija. Konflikta situacija šķiet bezcerīga, ta nav
atrisinama, un cilvēkam ar to ir jasamierinas. Šīs ilūzijas, pēc D. Dana
domam, ir ģenētiski ieprogrammētas un kopīgas visiem cilvēkiem
pasaulē. D. Dana uzskata, ka nav bezcerīgu konflikta situaciju, ja tie ir
racionali apzinati. Konflikta nav obligati vienam jazaudē un otram
jauzvar. Nav obligati jamaina otrs cilvēks (pieaugušu cilvēku mainīt ir
tikpat ka neiespējami, ja tikai viņš pats negribēs mainīties). Var pat
saglabat savas perceptīvas ilūzijas un tomēr konfliktu atrisinat. Ir trīs
racionala konflikta līmeņi: krīze, sadursme un uzplaiksnījums. Ar pēdēja
risinašanu nav vērts nodarboties, tam nevajadzētu pievērst uzmanību
ka jau gadījuma konfliktam. Krīzes gadījuma, kad konflikts draud ar
pilnīgu attiecību saraušanu, nepieciešams starpnieks, kurš palīdzētu
krīzi novērst, treša puse, miertiesnesis — konfliktologs, psihologs. Kad
krīzes situacija ir, piemēram, paris, kas nolēmis šķirties, divas firmas,
kas gatavas tiesaties.

«Četru solu» metode ir domata vidējam konflikta līmenim — sadursmei. Šeit var būt klat treša persona, bet var arī nebūt. Viens no oponentiem pats var uzņemties iekšēja starpnieka lomu.

Pirmais solis — vajag atrast laiku un iespēju aprunaties ar oponentu. Ja cilvēku starpa nav komunikacijas, nebūs ari konflikta risinajuma. Ir jarada apstakļi komunikacijai. Pastav divi pamatlikumi, kuriem jau iepriekš japiekrīt abiem konfliktantiem. Šie divi pamatlikumi it ka

93

nepieļauj 'slikto refleksu' lietošanu. Pirmais likums: mes neatkapsimies no sarunu iespējas, mēs neizvairīsimies no komunikacijas. Otrais likums: mēs neizmantosim draudus un varu, lai uzvarētu. Mēs esam dabas būtnes, akcentē amerikaņu psihologs, mēs nevaram parveidot savas uztveres un emocijas, kas ir ģenētiski ieprogrammētas, taču mēs varam mainīt savu izturēšanos. Cilvēki ar normalu psihi ir spējīgi izvēlēties savu izturēšanas veidu. Pat tad, ja otrs cilvēks man nepatīk, es jūtu stipras antipatijas, tomēr es varu atrast iespēju ar viņu runat. Pat tad, ja man ir konflikts ar vadītaju, viņš var atrast izturēšanas veidu, lai nepiespiestu mani, lai nedominētu saruna. Vēl jo vairak, ja es pats esmu vadītajs un man ir iespēja izvēlēties.

Otrais solis. Vajag atrast laiku un vietu, kur šī saruna varētu notikt. Šeit ir divi nosacījumi. Pirmais —jaatrod pietiekami daudz laika (vidēji nopietna konflikta gadījuma — ne mazak par stundu). Otrais — jaizvēlas tada vieta, kur neviens netraucēs (telefons, televizors, bērni, radi, apmeklētaji u. c).

Trešais solis — pati saruna. Saruna tas iniciatoram ir japilda divi uzdevumi. Pirmais—jaseko, lai netiktu parkapti divi pirma soļa likumi. Otrais —jaatbalsta samierinašanas reakcijas. Nekada gadījuma nedrīkst palaist tas garam. Ja saruna piedalas treša puse, tad tam seko starpnieks.

Pirmie trīs sarunas soļi ir pašsamierinašanas process. Ja abas konfliktējošas puses ievēro likumus un nosacījumus, aug to psihiskie spēki, paradas 'izraviena iespējas', lai mainītu attieksmi vienam pret otru. No pretiniekiem konfliktanti kļūst par partneriem, cilvēkiem, kuri kopa meklē aktualas problēmas atrisinajumu, sadarbojas. Ja netiek panakts šis lūzums, konfliktu nevar atrisinat, tas 'iestrēgst' vai pat padziļinas. Jaņem vēra, ka katra cilvēka zemapziņa ir spēki, kas tiecas uz harmoniju, vajag tikai tos prast izmantot. Taču jaapzinas, ka lūzuma punkti, 'izraviens' ir tikai ievirzes mūsu attieksmē, tas vēl nav izmaiņas mūsu uzvedība, mūsu rīcības veida. Tapēc nepieciešams ceturtais solis.

Ceturtais solis — vienošanas panakšana. To sagatavo trešais solis. Laba vienošanas paredz trīs nosacījumus.

1.    Vienošanas ir sabalansēta: neviens nav ne uzvarētajs, ne zaudētajs
uz cita rēķina. Abas puses ir ieguvušas vismaz kaut ko.

2.    Abi cilvēki vienojas par talako uzvedību, par to, ka viņi talak

94

izturēsies viens pret otru. Vienošanas ir virzīta uz nakotni, un tapēc šeit nevajag pieminēt to, kura dēļ izcēlas konflikts.

3. Labas vienošanas raksturojums ir ari tas, ka ta tiek fiksēta: uzrakstīta uz papīra, ierakstīta, piemēram, magnetofona lentē, lai vajadzības gadījuma to precīzi varētu atsaukt atmiņa. Ja saruna piedalas starpnieks, tad viņš fiksē vienošanos un rūpējas par tas sabalansētību. Lai 'četru soļu' metode varētu darboties, nepieciešami daži priekšnoteikumi:

1)      konflikts ir starp divam personam,

2)  cilvēku attiecībam ir un var būt vēsture (attiecības turpinas pro
cesa),

3)      abas puses piedalas saruna fiziski (piemēram, tas neparstav
advokati),

4)  abi konfliktanti ir līdzvērtīga situacija (pozīcija 'blakus'). Lai šī
metode varētu darboties, partnerim ar augstaku varas potencialu ir
'janolaižas' no sava statusa augstumiem,

5)      abam personam ir jabūt psihiski normalam, tas nedrīkst būt
alkohola vai narkotiku reibuma.

DIALOGA SPECIFIKA KONFLIKTRISINOŠAJA KOMUNIKACIJA

Pats grūtakais un svarīgakais 'četru soļu' metodē, protams, ir trešais solis — pati saruna. Tapēc aplūkosim to pamatīgak.

Ja mēs esam dialoga iniciatori, sarunas planu vajadzētu iepriekš pardomat. Ievada būtu vēlams izteikt atzinību cilvēkam par to, ka viņš ir devis piekrišanu sarunai ar mums. Talak nepieciešams izradīt optimistisku noskaņu, ka rezultats tiks sasniegts un mēs atradīsim izeju no sarežģītas situacijas. Šī suģestēšana, emocionala iespaidošana ir īpaši nozīmīga, ja partneris šaubas, ir skeptiski noskaņots. Lietderīgi ir taktiski atgadinat par pamatnoteikumiem saruna. Talak nepieciešams pašam objektīvi un konkrēti definēt sarunu priekšmetu. Pieņemsim, ka pasniedzējs runa ar studentu, kurš auditorija ir uzvedies agresīvi, izaicinoši. Šaja gadījuma sarunas priekšmets būs par to, ka studenta uzvedība ietekmē pasniedzēja iespējas vadīt nodarbību.

95

Pēc sarunas priekšmeta definīcijas vajadzētu uzaicinat partneri aprakstīt radušos problēmu no viņa viedokļa, lai noskaidrotu, ka otra puse uztver konflikta priekšmetu. Šis uzaicinajums ievada dialogu. Pati galvena iemaņa, kas vajadzīga dialoga, ir aktīvas klausīšanas realizacija, prasme sadzirdēt partneri. Mums jabūt gataviem izdzirdēt par sevi ļoti nepatīkamas lietas. Jacenšas reaģēt ne parak emocionali un nepartraukt partneri. Jadod iespēja cilvēkam izteikt savas negatīvas jūtas, kas nospiež un nomac, stimulē konfliktējošo uzvedību. Otra noderīga iemaņa ir pozitīvas attieksmes demonstracija pret savas jūtas un domas izsakošo partneri ka pretstats agresivitatei. K. Saslaka īpaši uzsver neverbalas komunikacijas nozīmi dialoga. Klausoties jacenšas emocionali atbalstīt partneri, ieņemt 'atvērtas' pozas, neslēpt plaukstas, uzturēt vizualo kontaktu. Dialoga uzdevums ir noskaidrot konfliktantu patiesas vajadzības un mērķus. Dialoga ari mums ir jaatklaj partnerim savas patiesas intereses un jūtas, nedrīkst izvairīties par tam runat, ja vēlamies panakt efektīvu konflikta atrisinajumu. Taču, ja esam konflikta atrisinašanas iniciatori, mūsu izteikumiem vajadzētu būt emocionali līdzsvarotiem, savaldīgiem un konkrētiem. Nevajag baidīties būt vaļsirdīgam ar partneri. Cilvēks, kas atklati runa par savam vēlmēm un jūtam, kļūst saprotams sarunu biedram, stimulē partnera empatiju.

Dialoga uzdevums ir veicinat konflikta atrisinašanu. K. Saslaka akcentē 'smadzeņu vētru' (brainstorming) ka vienu no optimala risinajuma atrašanas līdzekļiem. 'Smadzeņu vētru' — ideju producēšanu mēs varam panakt ar atvērtajiem jautajumiem partnerim: 'Ka, pēc jūsu domam, mēs varētu apmierinat savas intereses?', 'Kadu jūs saskatat izeju no dotas situacijas?', 'Ko mēs abi varētu darīt lietas laba?' u. c. Ideju ģenerēšana, protams, varam piedalīties ari mēs paši. Prasmīgi lietotas partnera ieinteresēšanas un parliecinašanas metodes var sekmēt konflikta atrisinašanu.

Jarēķinas, protams, ari ar to, ka 'smadzeņu vētra' var novest mūs pie secinajuma, ka pagaidam optimalu konflikta atrisinajumu mēs nesaskatam un viss ir jasak no gala. Un tomēr pat tads it ka neveiksmīgs lēmums ir labaks par infertu — konflikta nēsašanu un pardzīvošanu sevī, kas draud mums ar infarktu vai kuņģa čūlu.

D. Dana uzskata, ka dialoga ir divas stadijas — konfrontacijas

96

stadija, kura oponenti pretstata savas velmēs un intereses, un samierinašanas stadija, kad cilvēki meklē konflikta atrisinašanas iespējas. Pirma faze pariet otraja spontani. Ir četri spēki, uzsver konfliktologs, kuri atbalsta saskaņu un sekmē konflikta atrisinašanu.

1.     Nogurums no ta, ka mums ir konflikts ar oponentu.

2.     Vēlēšanas sasniegt harmoniskas attiecības, vajadzība pēc miera.
Šī vēlēšanas mums ir, lai gan ir arī cita — mums gribas, lai konflikta
atrisinajums būtu mums izdevīgs.

3.     Katarse — atbrīvošanas no sasprindzinajuma, kas seko izteikšanas
periodam, emocionala 'izladēšanas'.

4.     'Kavēšanas' reflekss. Dzīvniekiem plēsoņam tas ir iedzimts, bet
paradas ari cilvēkam. Ja mums ir nožēla par konfliktu ar partneri un
viņš to apzinas, tad visdrīzak ari oponentam radīsies vēlēšanas konfliktu
mazinat un nevis izradīt klaju agresivitati.

Konfliktrisinošaja saskarsmē svarīgi ir ļaut šiem spēkiem darboties, jūtīgi reaģēt uz visiem samierinašanas signaliem.

M. Argails apgalvo, ka visas negatīvas emocijas un konflikti rodas no ta, ka cilvēki netiek pietiekami mīlēti. Konfliktrisinošaja dialoga pats galvenais ir nodibinat draudzīgas attiecības. Vēlams sakt ar maigu komplimentu partnerim. Ir trīs sfēras — izskats, īpašums, raksturs, — kuras mēs vienmēr varam atrast kaut ko tadu, kas runa par labu oponentam (kaut vai tikai viena). Ar uzslavu mēs parsteidzam cilvēku, kas tradicionali gatavojas konfrontacijai, un iegūstam kontroli par situaciju, laiku un arī konflikta atrisinajumu. Konflikta situacija, akcentē angļu psihologs, galvenais nav viedokļi un fakti, bet gan sarunu biedru jūtas. Japalīdz partnerim atbrīvoties no emocionalas spriedzes ar laipnību, ieinteresētību viņa paša un viņa problēmas, aktīvo klausīšanos, maksimali jaizmanto kompromisa taktika.

NEKAITĪGA EMOCIJU 'IZLADĒŠANA' KONFLIKTU GADĪJUMOS

Neviens cilvēks nenodzīvo savu mūžu pilnīgi bez konfliktiem. Ar konfliktiem parasti ir saistītas sevišķi spēcīgas emocijas, jo konflikti

97

tomēr ir ekstremalas saskarsmes situacijas. Kamēr esam paruzbudinati un negatīvu emociju parņemti, grūti cerēt uz veiksmīgu konflikta atrisinašanu. Tam nepieciešama 'vēsa' galva. Japrot atbrīvoties no liekas spriedzes, nekaitējot sev un lietai, neprovocējot partnera atbildes agresiju, kuru varētu izraisīt mūsu negatīvo emociju noreaģēšana uz oponentu. Vienmēr jaatceras, ka saskarsmē darbojas 'emociju atgriezeniskais likums', kura būtību labi izsaka latviešu sakamvards 'Ka meža sauc, ta atskan'.

Pastav divi nekaitīgi emociju 'izladēšanas' veidi — vizualizacija un muskulara reaģēšana (objekta aizstašana).

Ja partneris mums ir radījis dusmas, saniknojis, nokaitinajis, izturējies pret mums nicinoši un pazemojoši, un sevišķi tad, ja viņš ir mūsu priekšnieks vai nozīmīgs radinieks, no kura gaidam mantojumu, varam izmantot vizualizaciju, lai 'izladētu' savu agresiju. Ar iztēles, fantazijas palīdzību varam iedomaties visu, ko mēs gribētu ar viņu izdarīt: pakart aiz ļaunas mēles, sadedzinat sarta, piekaut līdz zilumiem. Varam iedomaties nepatīkamo cilvēku galīgi muļķīga un neveikla situacija: 'tusnītis spēlē tenisu', 'augstais ierēdnis ka vabole rapo pie bargas laulenes kajam'. Galvenais, ka neietērpjam savas negatīvas emocijas vardos, bet mūsu neverbalos kodus nejūtīgais partneris diez vai sapratīs, toties mēs atgūstam pašapziņu un varam aukstasinīgi turpinat dialogu.

Laba metode ir arī negatīvo emociju muskulara noreaģēšana. Pēc saskarsmes ar augstpratīgu, agresīvu partneri varam pacensties tīri fiziski atbrīvoties no spriedzes — noiet 10 kilometrus kajam, ar rokam izmazgat paris nedēļas krajušos veļu, sarīkot skriešanas sacensības ar savu dogu. Varam aizstat dominanto 'iedomu vaceli' ar spilvenu un kartīgi to samīcīt, saplēst paris apnikušus šķīvjus vai dažas vecas avīzes līdz mikroskopiskiem gabaliņiem. Galvenais, ka nedaram to 'bīstama' subjekta klatbūtnē. Šajas darbības mēs gluži fiziski 'attīram' savu organismu no negatīvas spriedzes un nepieļaujam konfliktu uzslaņo-šanos. Nakamreiz satiekot nepatīkamo personu, mēs jau uztversim viņu samēra vienaldzīgi, divreiz īsti dusmoties par vienu un to pašu nevar — emocijas jau ir 'izladētas'.

Nobeiguma neliels tests, kurš palīdzēs jums noteikt savas uzvedības taktikas konfliktu situacijas [36], apzinat, kuram jūs dodat priekšroku,

98

kuras tikpat ka neizmantojat. Atbildot necentieties atcerēties savu reakciju uz pēdējo vai pašu lielako konfliktu sava dzīvē. Labak iztēlojieties savu parasto uzvedību konflikta situacijas pēdējos 3—5 gados. Dodiet pirmo atbildi, kura jums ienak prata, jo ta parasti ir vispatiesaka. Necentieties ari pardomat, kuru taktiku būtu vispareizak izmantot. Nav viennozīmīgi pareizu vai nepareizu taktiku, viss ir atkarīgs no konkrētas konflikta situacijas.

Aizpildiet tabulas rūtiņas, izmantojot ciparus no 1 (visbiežak izmantojama taktika) līdz 5 (visretak izmantojama taktika). Ja divas taktikas izmantojat vienlīdz bieži (reti), lieciet tam vienadus ciparus.

TESTS MANA TAKTIKA KONFLIKTA SITUACIJAS

Pardomajiet testa tabulas rezultatus! Vai jūsu uzvedības taktika konflikta situacijas ir pietiekami elastīga? Cik komfortabli jūs jūtaties, izmantojot kadu taktiku? Vai ir nepieciešams kaut ko mainīt jūsu uzvedība konflikta situacijas? Ja nepieciešams — mainiet!