Rīgas Stradiņa universitate

Maģistra darbs

Spēka perspektīva socialaja darba ar ‘izvairīgiem klientiem’

Anotacija

Maģistra darba tiek pētītas spēka perspektīvas pielietojuma iespējas sociala darba praksē, lai tiktu veicinata izvairīgu klientu iesaisti savu socialo problēmu risinašana, un spēka perspektīvas pielietojums sociala darba praksē Rīga.

Iekļaujoša vide, indivīda rīcībspēja un motivacija tiek skatīti ka noteicošie faktori izvairīga klienta iesaistei savu dzīves problēmu risinašana. Maģistra darba ietvaros tiek pētītas, socialo darbinieku iespējas iedarboties uz minētajiem faktoriem, lai pozitīvi ietekmētu izvairīgu klientu attieksmi un rīcību savu dzīves problēmu risinašanai, sociala darba praksē izmantojot spēka perspektīvu.

Pētījuma nolūkiem tika veiktas ekspertu intervijas, socialo darbinieku anketēšana un tika intervēti, ta sauktie, izvairīgie klienti. Socialo darbinieku anketēšana un izvairīgu klientu intervijas tika īstenotas Rīgas Socialaja dienesta.

Pētījuma rezultata tik noskaidrots, ka spēka perspektīva ir piemērota pieeja, lai veicinatu klienta rīcībspējas vairošanu un motivacijas veicinašanu, ka arī sniedz ieguldījumu iekļaujošas vides veidošana. Pētot sociala darba praksi Rīgas Socialaja dienesta, tika secinats, ka socialie darbinieki darba ar izvairīgu klientu pielieto atsevišķus spēka perspektīvas principus un elementus, un ta nav izplatīta ka mērķtiecīga sociala darba prakses stratēģija izvairīgu klientu iesaistes veicinašanai savu socialo problēmu risinašanai.

Pētījuma rezultata tika izstradatas vadlīnijas socialajiem darbiniekiem izvairīgu klientu iesaistes veicinašanai savu socialo problēmu risinašana, veicot spēka perspektīva balstītu sociala darba praksi.

Atslēgas vardi: Izvairīgs klients, iesaiste dzīves problēmu risinašana, iekļaujoša vide, socialais kapitals, rīcībspēja, motivacija, spēka perspektīva, spēcinašana, iespēju došana.

Annotation

Master thesis explores the strengths perspective potential for use in social work practice, in facilitating participation of evasive clients into solution of their social problems and the use of strengths perspective in social work practice in Riga.

Including environment, social capability and motivation are recognized to be determinant factors for involving of evasive clients in solution of their life’s problems. Master thesis explores the potential usage of strengths perspective in social work practice by social workers affecting mentioned factors, to positively influence the attitude and actions of evasive clients towards the solution of their life’s problems.

Expert interviews, mediatizing of social workers and interviewing of the so called evasive clients were used as data collecting methods for this research. The mediatizing of social workers and evasive clients was carried out in Riga Social agency.

The research showed that the strengths perspective is an appropriate approach for facilitation of client’s social capacity and motivation, contributing as well to the establishment of including environment. By exploring social work practice in Riga Social agency, it was established, that social workers in work with evasive clients make use of separate 'strength perspective' principles and elements, but it is not a common targeted social work practice strategy, facilitating evasive clients to solve their social problems.

Basing on the results of the research work, new guidelines were developed, which should help social workers to carry out social work practice based on the strength perspective for facilitation of evasive clients to involve into solution of their social problems.

Keywords: Evasive client, involvement in solution of life's problems, including environment, social capital, legal capacity, motivation, strengths perspective, strengthening, empowerment.

Saturs

Ievads

Terminu skaidrojums

I Pētījuma teorētiskais pamatojums

1. Vides nozīme klienta iesaistes veicinašana socialo problēmu risinašana  7

2. Izvairīga klienta psihosocialais portrets  13

2.1. Rīcībspējas nozīme klienta iesaistē savu socialo problēmu risinašana   14

2.2. Motivacija un tas loma klienta iesaistē socialo problēmu parvarēšana  21

3. Spēka perspektīvas atbilstība sociala darba praksei ar izvairīgu klientu  26

3.1. Spēka perspektīvas teorētiskas nostadnes  28

3.2. Spēka perspektīvas loma klienta iesaistes veicinašana  35

II Pētnieciska daļa

4 Pētījuma metodoloģija

5. . Pētījuma rezultati

Spēka perspektīvas pielietojuma analīze socialaja darba ar izvairīgu klientu – socialo

darbinieku, klientu un ekspertu viedokļa analīze un apkopojums

5.1. Ekspertu interviju rezultati   45

5.2. Socialo darbinieku anketēšanas rezultati 50

5.3. Klientu interviju rezultati  69

6. Rezultatu analīze

III Modelējoša daļa

7. Ieteikumu vadlīnijas spēka perspektīvas pielietojumam socialaja darba izvairīgu

klientu iesaistes veicinašanai savu socialo problēmu risinašana 75

Nobeigums

Literatūra

Ievads

Sociala darba praksē bieži nakas sastapties ar īpašu klientu kategoriju, ko var saukt par izvairīgiem klientiem. Arī šie klienti, nonakot sociala darbinieka redzesloka, cer uz pozitīvam parmaiņam sava dzīvē. Galvenie šķēršļi šo klientu socialas funkcionēšanas uzlabošana ir viņu pašu pasivitate, savu problēmu realistiska novērtējuma trūkums un tikpat izvairīga attieksme pret savu problēmu risinašanu. Sadarbības veidošana ar ‘izvairīgiem klientiem’ viņu problēmu risinašanai socialajiem darbiniekiem ir nepieciešams noteikt galvenos klienta rīcību ietekmējošos faktorus un svarīgi atrast vispiemērotakas pieejas un metodes, lai šajos klientos aktualizētu viņu spējas un spēkus, atraisītu līdzdarbīgu attieksmi un iesaisti savas dzīves uzlabošana.

Lai noteiktu galvenos punktus, uz kuriem nepieciešams iedarboties sociala darba praksei, nepieciešams noteikt galvenos klienta rīcību ietekmējošos faktorus, ka arī veidus, ka uz tiem iedarboties. Maģistra darba ietvaros tiek pētīts, kadas ir sociala darbinieka iespējas veicinat izvairīga klienta iesaisti savu socialo grūtību risinašana, vairojot viņa socialo rīcībspēju, motivaciju un resursu pieejamību, ka arī vairojot socialo kapitalu ka resursu, izmantojot socialaja darba ar klientu spēka perspektīvu.

Spēka perspektīva socialaja darba ir salīdzinoši jauna pieeja, kas attīstījusies pagajuša gadsimta 90-tajos gados, balstoties uz pozitīvisma psiholoģijas idejam. Viens no galvenajiem spēka perspektīvas pamatlicējiem un autoriem ir Denis Salabeey, kurš plaši pētījis un aprakstījis spēka perspektīvas idejiskas nostadnes.

Spēka perspektīva sociala darba praksē pasaulē tiek plaši pielietota ar tadam grūti aizsniedzamam mērķgrupam ka bērniem un jauniešiem ar deviantu uzvedību, vardarbība cietušam personam, atkarīgam personam, personam ar psihiskas veselības traucējumiem.

Latvija spēka perspektīva ir pētīta ka piemērota pieeja darbam ar cilvēku tirdzniecības upuriem, gan socialaja darba ar nelabvēlīgam ģimenēm lauku kopiena, spēka perspektīva.

Spēka perspektīva piedava opozicionaru redzējumu dominējošajam deficītorientētajam izvairīga klienta un viņa situacijas skatījumam socialaja darba. Ta ka spēka perspektīva palīdz saskatīt un izmantot klienta un viņa vidē atrodamos spēkus, ta var būt noderīga socialaja darba ar vaji funkcionējošajam sabiedrības grupam.

Pētījuma jautajums:

Šī pētījuma galvenais jautajums ir: cik liela mēra sociala darba praksē tiek pielietota spēka perspektīva un vai spēka perspektīvas pielietojums socialaja darba veicina parmaiņas klienta attieksmē pret savu socialo problēmu risinašanu?

Mērķis:

Izpētīt spēka perspektīvas pielietojumu, tas lomu, iespējas un ieguvumus darba ar izvairīgiem klientiem.

Objekts: Klientu personiskas iesaiste savu socialo problēmu risinašana

Priekšmets: Spēka perspektīvas loma, iespējas un ieguvumi izvairīgu klientu iesaistes veicinašana, risinot savas socialas problēmas

Hipotēze: Spēka perspektīva ir piemērota pieeja parmaiņu ierosinašana klienta attieksmē pret savu socialo problēmu risinašanu, taču sociala darba praksē Latvija spēka perspektīva tiek pielietota atsevišķu elementu veida, nevis ka mērķtiecīga sociala darba prakses stratēģija.

Pētījuma uzdevumi:

Terminu un jēdzienu noskaidrošana

Teorētiski analizēt klienta iesaistes veicinašanu ka sociala darba sastavdaļu un identificēt iesaistes veicinašanas grūtības savu socialo problēmu risinašana

Teorētiski analizēt klienta iesaistes grūtību socialo problēmu risinašana noteicošos faktorus savu dzīves problēmu risinašana

Teorētiski izpētīt /analizēt spēka perspektīvas piemērotību klientu iesaistes paaugstinašanai savu socialo problēmu risinašana

Izpētīt socialo darbinieku kapacitati pielietot ‘spēka perspektīvu klientu iesaistes paaugstinašana

Izstradat inovaciju vadlīnijas sadarbībai ar klientiem, kuriem ir iesaistes grūtības savu socialo problēmu risinašana

Pētījuma metodes:

Teorētiskas literatūras analīze

Normatīvo aktu analīze

Anketēšana

Intervēšana

Pētījuma baze:

Rīgas Socialais dienests

Terminu skaidrojums

Arēja motivacija –uzvedība balstas uz arējiem pamudinošiem apstakļiem, piemēram, citu cilvēku uzvedība, apbalvojumi un sods, apkartējo cilvēku vērtējums un reakcijas konkrētaja situacija.[1]

Arējais kontroles lokuss ir iemacīta, visparīgas gaidas, ka situacijas iznakumu nosaka no cilvēka neatkarīgi arēji spēki – citi cilvēki, veiksme, liktenis, veiksme

atkar gs tas ekonomiskas un socialas aktivitates potencials[2].

Cilv kkapitals - ietver sev visas person bas sp jas un iema as, no kuram ir

Iekšēja motivacija - uzvedību nosaka paša ieinteresētība darbība

Iekšējais kontroles lokuss ir iemacītas, visparīgas gaidas, rezultati ir atkarīgi no katra paša izvēles un darbībam[3].

Iespēju došana - intervence, kur socialajam darbiniekam, mijiedarbojoties ar indivīdu, kopienu un/vai grupu, tie, pielietojot dažadus līdzekļus, atklaj un izmanto resursus, kas ļauj kontrolēt viņu apstakļus un sasniegt mērķus, lai kļūst spējīgi iedarboties ar vidi veida, kas vairo viņu resursus un palīdz sev un citiem paaugstinat dzīves kvalitati.

Konstrukts - abstraktu priekšstatu un empīrisku atsauču komplekss[4]

Kontroles lokuss – personības konstrukts atspoguļojot tas parliecību vai uztveri par to, kas kontrolē viņu uzvedību un dzīves notikumus[5].

Motivacija ir ierosmju komplekss: motīvi, vajadzības, vēlmes, tieksmes, intereses, ideali, vērtības un citi faktori, kas rosina, vada un organizē uzvedību socialas situacijas uzlabošanai.

Rīcībspēja - īpašību, spēju un darbību kopums, kas ļauj indivīdam izmantot sabiedrības piedavatas socialas darbības iespējas, lai realizētu tas (rīcības modeļos), virzot savu dzīvi sev vēlama virziena.

Socialais darbs - sociala darba profesija veicina parmaiņas, problēmas risinašanu cilvēku attiecības, sekmē sabiedrības iespējas un atbrīvošanos labklajības vairošanai. Lietojot teorijas par cilvēku un socialo sistēmu uzvedību, socialais darbs realizē iejaukšanos tajos punktos, kur cilvēki mijiedarbojas ar savam vidēm. Cilvēktiesību ievērošana un socialais taisnīgums ir sociala darba pamatprincipi[6]”.

Kognitīvas teorijas viens no pieņēmumiem ir, ka mūsu domas veido un nosaka shēmas (kognitīva notikumu, cilvēku un konceptu reprezentacija), kuras mēs rīkojamies. Narratīvi

Pētījuma teorētiskais pamatojums

1. Vides nozīme klienta iesaistes veicinašana dzīves grūtību risinašana

Cilvēka ka socialas būtnes funkcionēšana notiek atrodoties sarežģīta socialo, ekonomisko un tehnoloģisko attiecību vidē. Globalizacija, tehnoloģiju attīstība, straujais dzīves ritms un parmaiņas rada grūtības arvien vairak un vairak cilvēkiem tikt gala ar ikdienas izaicinajumiem, socialas funkcionēšanas grūtības traucē indivīda personīgo dzīves uzdevumu sasniegšanu, ka arī neļauj sniegt savu ieguldījumu visas sabiedrības kopīga labuma veicinašana.

Indivīdu iespējas tikt gala ar savu dzīves uzdevumu īstenošanu, ir atkarīgas no ta, ka viņš spēj šo mijiedarbību īstenot, un cik apkartēja vide ir atbalstoša, bagata resursiem un pieejama. Lai uzlabotu socialo vidi un darītu to draudzīgu gan indivīdu personīgo, gan sabiedrības kopīgo mērķu sasniegšanai, pasaulē dažados līmeņos nepieciešama atbilstošu iniciatīvu īstenošana. 

Pašreizēja Eiropas Savienības sociala programma laikposmam no 2005. līdz 2010. ir izvirzījusi par galveno mērķi modernizēt darba tirgus un socialas aizsardzības sistēmas, apkarot nabadzību un veicinat iespēju vienlīdzību, tadējadi sekmējot labklajību un socialo solidaritati Eiropas Savienība. Socialajai programmai ir divas galvenas pamatprioritates: pirma ir nodarbinatība, kas ietver tadus aspektus ka darba mobilitate, vairak un labakas darba vietas, pielagošanas jaunam darba formam un uzņēmumu parstrukturēšanas vadība ar sociala dialoga palīdzību, otra - nabadzības apkarošana un vienlīdzīgu iespēju sekmēšana.

Eiropas Savienības socialas politikas mērķi ir vērsti, lai risinatu socialas atstumtības problēmu, palīdzētu nodrošinat atbilstīgu socialo aizsardzību un veicinatu iekļaujošu, uz vienlīdzīgam iespējam balstītu sabiedrību. Šadas nostadnes īpaši nepieciešamas ir vaji marginalizēto sabiedrības daļu, tostarp izvairīgu klientu, socialas funkcionēšanas veicinašanai. Arī socialo darbinieku ir līdzatbildīgi šo mērķu sasniegšana un mērķa sasniegšanai atbilstošu socialo pakalpojumu nodrošinašana socialas aizsardzības nodrošinašnai.

Veicinat līdztiesību un socialo iekļaušanu nozīmē nodrošinat, lai ikviens, arī mazaizsargato iedzīvotaju grupas, varētu pilnvērtīgi iesaistīties darba attiecības un sabiedrības dzīvē un lai ikvienam būtu vienlīdzīgas iespējas to darīt. Labakas zinašanas un prasmes ir rīki, ar ko apkarot nelīdztiesību un socialo atstumtību un uzturēt mūsu socialas aizsardzības sistēmas. Sociali atstumtiem vai nabadzības skartiem cilvēkiem ES ka mērķi izvirza palīdzēt uzlabot dzīves apstakļus kopuma un tatad arī viņu izredzes dzīvē. Eiropas Savienība, planojot socialo politiku, ka prioritaru ir izvirzījusi „elastdrošības” stratēģiju, kuru izmantojot, tiek veicinati tadi apstakļi darbiniekiem un uzņēmumiem, lai būtu iespējams pielagoties parmaiņam, saglabat savu vietu darba tirgū un gūt panakumus darba dzīvē. „Elastdrošība” ir politika, kas veicina darba tirgu, darba organizaciju un darba attiecību elastīgumu apvienojuma ar augstu nodarbinatības līmeni un ienakumu drošību[7].

Mērķa sasniegšanai tiek uzsvēta nepieciešamība ieguldīt cilvēkkapitala, (E.B.) vairojot zinašanas un prasmes un stiprinot spējas prognozēt parmaiņas un spējas pielagoties, ka arī attīstīt socialas aizsardzības sistēmas atbilstoši inovacijas, globalizacijas un mobilitates izaicinajumiem[8]

Līdzas cilvēkkapitalam socialo mērķu sasniegšana un iekļaujošas vides veidošana, liela nozīme tiek piešķirta socialajai partnerībai, socialajai līdzdalībai un atbildībai un socialajam kapitalam.

Paralēli Eiropas Savienības socialas programmas izvirzītajam aktualitatēm un „elastdrošības” vērtībam , arvien lielaka loma tiek piešķirta socialas ekonomikas idejam, kas atbilst ES socialas integracijas vērtībam un kuras galvenais dzinējs ir nevis peļņa, bet gan socialais labums.

Socialas ekonomikas virziens pauž parliecību, ka ta veicina demokratisku uzņēmējdarbību un tai ir būtiskas socialo inovaciju spējas, atbalstot personas, kuram ir grūtības atrisinat savas socialas problēmas, veicina neaizsargato iedzīvotaju kategoriju aktīvu socializaciju, paredz socialo atbildību, dod ieguldījumu solidaritates tīklu izveidē, kas stiprina un attīsta vietējo kopienu un rada socialo kapitalu.

( Ta ka ) Sociala ekonomika izceļ uzņēmējdarbības modeli, ko nevar raksturot ne pēc izmēra, ne pēc darbības jomas, bet vienīgi pēc ta, ka tas apliecina kopīgas vērtības, proti, demokratijas prioritati, sociali iesaistīto personu līdzdalību un indivīda un sabiedrības mērķus, kas ir svarīgaki par peļņu; solidaritates un atbildības principu aizstavība un īstenošana, personas un visparējo interešu apvienošana; dalībnieku demokratiska kontrole; labpratīga un brīva dalība, parvaldības autonomija un neatkarība no publiskas varas; lielakas daļas uzkrajumu izmantošana ilgtspējīgas attīstības mērķiem un pakalpojumiem dalībniekiem saskaņa ar visparējam interesēm. Ta(sociala ekonomika) apvieno ienesīgumu un solidaritati, rada kvalitatīvas darbavietas, veicina socialo, ekonomisko un reģionalo kohēziju, vairo socialo kapitalu, veicina aktīvu pilsonisko darbību, solidaritati un ekonomikas veidu, kura valda demokratiskas vērtības, par prioritati izvirzot cilvēku, turklat atbalstot ilgtspējīgu attīstību, ka arī socialus, ekoloģiskus un tehnoloģiskus jauninajumus.[9]

Socialais kapitals palīdz radīt socialas parmaiņas, atvieglot netaisnību un nevienlīdzīgu resursu un varas sadalījumu,[10] novēršot sabiedrības noslaņošanos un tendences, kas veicina vaji funkcionējošas sabiedrības daļu nonakšanu socialaja izolacija.

Socialais kapitals palīdz indivīdiem un kopienam būt „algotiem, izmitinatiem, veseliem un laimīgiem.. t.i. īstenot socialo funkcionēšanu, sociala kapitala trūkums var traucēt ikdienas dzīvi, ierobežot socialas un ekonomiskas iespējas, ka arī vajinat tirgus darbību. Zems socialais kapitals nospiestas kopienas var veicinat esošo nevienlīdzību”[11] - iekļaujošas vides un tas resursu vairošana socialais kapitals ir izšķirošs, īpaši attiecība uz marginalizētajam un sociali vaji funkcionējošajam sabiedrības grupam, kuru parstavji lielakoties ir arī izvairīgi klienti.

Sociala kapitals ir saistīts ar socialajam attiecībam, vērtībam un pieejamajiem resursiem gan viena sociala tīkla ietvaros, gan starp dažadiem socialajiem tīkliem. Socialais kapitals rodas indivīdu savstarpējo attiecību rezultata. Salīdzinajuma ar fizisko kapitalu un cilvēkkapitalu, nav tik taustams, jo tas eksistē indivīdu attiecības. Tas ir esošo vai potencialo resursu kopums, kas saistīts ar ilgstošu vairak vai mazak institucionalizētu attiecību tīklojumu, kuru raksturo savstarpēja pazīšanas, uzticēšanas un mijiedarbība. [12]

Lai gan pastav atšķirīgi viedokļi sociala kapitala definēšana, taču visas sociala kapitala definīcijas norada uz diviem svarīgiem aspektiem[13]:

nozīmīga ir sadarbības tīklu veidošana un tadu nepieciešamo īpašību, pakalpojumu un parstavniecisko institūciju radīšana, kas nodrošina demokratijas pastavēšanu;

sociala kapitala ietvaros, izmantojot tīklus, kas veidojas indivīdu mijiedarbības rezultata, indivīdiem ir iespējas veiksmīgak risinat problēmas un panakt savu interešu īstenošanu.

Lai gan jēdzienu ‘socialais kapitals’ aprakstījuši, analizējuši un interpretējuši daudzi autori, viens no polularakajiem un atzītakajiem ir Robert Putnam.

Robert Putnam uztver socialo kapitalu ka publisku labumu un kopienas resursu, taču veido stingru sociala kapitala sasaisti ar pilsonisko atbildību un demokratijas principiem sabiedrība.

“Ka fiziskais un humanais (intelektualais) kapitals izpaužas darba rīkos un macību procesos, tur paaugstinot ražīgumu un efektivitati, ta socialais kapitals izpaužas socialas organizacijas elementos, ko apzīmē ar tadiem terminiem, ka “socialie tīkli” (networks) , “socialas normas” (norms) un “uzticēšanas” (trust)[14]

Socialais kapitals palīdz indivīdiem, ģimenēm un kopienam radīt iespējas un pieeju resursiem, jo īpaši stiprinot tos, kuriem ir grūtības tikt gala ar dzīves uzdevumiem. Sociala kapitals ka socialas saites sniedz būtisku ieguldījumu iekļaujošas, atbalstošas vides vairošana. Sociala saites sociala kapitala izpratnē īstenojas formalajos un neformalajos tīklojumos – biedrības, apvienības, interešu grupas u.c.

Atslēgas jēdzieni sociala kapitala vairošana ir piederības sajūta un atbildība, jo indivīda rīcību sociala kapitala vairošana nosaka princips „tas ko es daru, citiem nesīs tadu pašu labumu ka man”. Šads rīcības imperatīvs sabiedrība nav dominējošs, tadēļ ta iedzīvinašanai un sociala kapitala vairošanai, saskaņa ar Uphoff[15] uzskatu, nepieciešama iedarbība uz sabiedrības locekļu kognitīvo sfēru, jo socialais kapitals attīstas no garīgajiem procesiem, idejam, kultūras, vērtībam un attieksmēm, kas nosaka cilvēku iesaisti savstarpējo labumu nesošas kolektīva darbības.

Sociala kapitala vairošana ir atkarīga no sabiedrības socialas kapacitates. Paul Lichterman[16] socialo kapacitati definē ka cilvēku spēju rīkoties ka savstarpēji atbildīgiem pilsoņiem organizējot publiskas attiecības, nevis tas atstajot pilnība bezpersoniska tirgus mehanisma vai valdības administratīvo rīkojumu ietekmē. Sociala kapacitate ir spēja runat un rīkoties pardomati, lai koordinētu un iesaistītos problēmas risinašana, iesaistot gan valsts, gan tirgus parstavjus, tapat ka pilsoniskos un iekļaut daudzveidīgas sociali dažadas grupas un cilvēkus. Šaja gadījuma cilvēks jūtas atbildīgs un spējīgs ietekmēt ne tikai savu dzīvi, bet sabiedrības dzīvi un spēj sadarboties ar citiem cilvēkiem, lai mobilizētu resursus. Socialas kapacitates pamatideja izpaužas socialo saišu attīstība, kas aktivizētu pilsonisko atbildību un dotu iespēju sadarboties sava un visas sabiedrības laba. P.Lichterman uzskata, ka socialas kapacitates iezīme ir spēja pardomati runat un rīkoties, lai koordinētu un iesaistītos problēmas risinašana dažadas socialas grupas un cilvēkus, īstenojot socialo kontroli. Socialo kontroli raksturo brīvpratīga un problēmrisinašanu orientēta komunikacija kolektīvam nolūkam. Sociala kontrole norada sabiedrības kapacitati kontrolēt un organizēt taja notiekošo

Socialais kapitals un sociala kapacitate ir cieši saistīta ar socialo tīklu sadarbību (networking), kas raksturo attiecību un kontaktu instrumentalu lietošanu, lai sasniegtu noteiktos mērķus kada jautajuma, pašpalīdzības attīstību un socialo līdzdalību un atbalstu, atgriezeniska veida pozitīvi ietekmējot sabiedrības un indivīda socialo funkcionēšanu un dzīves kvalitati.

Atziņas - sociala kapitala parkartošanu nevar veikt “no augšas”[18] (2. — 6.) un - bez sociala darba virzības uz kopienu, jūtīgas un viegli ievienojamas sabiedrības daļas sastopas ar sociala kapitala mazinašanos un atsvešinatību. skaidri norada virzienu, kada janotiek sociala kapitala vairošanai. Ta ka socialais kapitals rodas pastavošaja sabiedrības attiecības, ikviens sabiedrības loceklis, tostarp arī izvairīgie klienti, ir potenciali iesaistīti un līdzatbildīgi sociala kapitala pieauguma veicinašana. Sociala darbiniekam ir iespējas un nepieciešamība iesaistīties sociala kapitala attīstīšana un uzturēšana. Socialajiem darbiniekiem stradajot ar klientu mikropraksē, ir svarīgi saglabat fokusu uz makropraksi un kopienu un tas ieguvumiem, jo abas prakses daļas atrodas mijiedarbība savstarpēji bagatinoties.

No iepriekšminēta izriet, lai cilvēks - sociala darba klients varētu veiksmīgi sociali funkcionēt un tikt gala ar dzīve grūtībam, nepieciešama vide, kurai raksturīga iekļaujoša sabiedrība; „elastdrošības” stratēģijas īstenošana; vienlīdzīgas iespējas; atbilstīga sociala aizsardzība, socialais kapitals un ieguldījums cilvēkkapitala ar mērķi vairot spējas prognozēt parmaiņas un tam pielagoties.

Lai kompleksi risinatu sabiedrības ieļaušanas jautajumus un cīņu ar socialajam problēmam sabiedrība, paralēli vides atbalsta veicinašanai, būtiski ietekmēt arī tadus izšķirošus faktorus sabiedrība ka cilvēku varīgumu un kapacitates trūkumu īstenot darbības, lai spētu tikt gala ar dzīves grūtībam, un efektīvi mijiedarbotos ar vidi.

2. Izvairīgu klientu psihosocialais raksturojums

Vienmēr, bet jo īpaši sarežģītos socialos apstakļos, kadi pašreiz ir Latvija, socialajiem darbiniekiem ir bijis aktuals jautajums, ka veicinat pasīvu un izvairīgu klientu iesaisti savas socialas situacijas uzlabošana. Nereti tieši pasīviem un izvairīgiem klientiem vērojamas izteiktas socialas funkcionēšanas grūtības. Šie klienti parasti ar grūtībam spēj pielagoties parmaiņam socialaja vidē un sava dzīvē. Tas rada risku viņiem nonakt socialaja izolacija.

Izvairīgu sociala darbinieka klientu visbiežak raksturo ne vien grūtības sadarboties ar socialo darbinieku, bet arī ar citam palīdzošajam institūcijam, līdz ar to viņu iespējas un tiesības vidē netiek īstenotas.

Lai socialie darbinieki spētu noteikt tos punktus, uz kuriem sociala darba praksei jaiedarbojas klienta socialas funkcionēšanas veicinašanai, būtiski izprast izvairīgo klientu grūtības mijiedarbība ar vidi.

Cilvēki mijiedarbība ar vidi izpaužas rīcība, un rīcības veids un aktivitate ir būtiski nosacījumi tam, lai cilvēks virzītos uz socialas situacijas un socialo funkcionēšanas spēju uzlabošanu. Tiek uzskatīts, ka cilvēka rīcība ir atkarīga no trīs faktoriem:

prasmēm un spējam;

resursiem;

motivacijas

Virzoties uz klienta iesaistes veicinašanu, sociala darba specialista fokusu nepieciešams vērst uz šiem faktoriem, kas nemitīgi atrodas savstarpēja mijiedarbība, nosakot klienta iespējas ietekmēt socialos apstakļus un iesaistes līmeni savu dzīves grūtību risinašana.

Ar cilvēka rīcību noteicošajiem trīs faktoriem ir cieša saistība ir sociala darba teorētiķes H. Perlman darba ar socialo gadījumu īstenošana izvirzītais sociala darbinieka princips - sadarbības ar klientu visos posmos ir būtiski novērot un novērtēt personas motivacijas, spējas un iespējas stradat ar aktualo problēmu, ka arī atrast tos faktorus, kas traucē vai bloķē viņa motivaciju, spējas vai iespējas[21], ka arī sociala darbinieka veicamas pamatdarbības -

Atvieglinat, enerģizēt, dot virzību klienta motivacijai izmainīties(samazinat trauksmi un bailes un sniegt atbalstu un drošību

Atbrīvot un veicinat klienta psihiskas un darbības spējas(atbrīvot un veicinat uztveri, sajūtas, kognitīvas spējas, sapratni, izvēli, spriešanas spējas, izvēli un darbības)

Atrast un darīt klientam pieejamus resursus un palīdzību[22]

Resursus atrašanai un izmantošanai nozīmīgas ir prasme, spējas un motivacija, tadēļ izvairīga klienta psihosocialo portretu autore skatīs no rīcībspējas un motivacijas perspektīvas.

2.1. Rīcībspējas nozīme klienta iesaistē savu dzīves grūtību risinašana 

Rīcībspēja ir viens no galvenajiem izvairīga klienta psihosocialo portretu raksturojošajiem jēdzieniem. Rīcībspējas jēdziena iedibinataji Amartya Sen un Martha Nussbaum rīcībspējas jēdziena būtību atklajuši rīcībspējas pieejas izklasta. Cilvēki nav vienadi viņu iespējas parvarēt grūtības un piekļūt spēka esošajam izdevībam un pastav nevienlīdzīgs līmenis viņu spējam līdzekļus parvērst iznakuma[23] - ir viena no galvenajam rīcībspējas teorijas atziņam, kas būtiski ietekmē arī sociala darba praksi ar dažadam mērķgrupam un, jo īpaši, izvairīgiem klientiem savu dzīves grūtību risinašana.

Viens no rīcībspējas pieejas autoriem A. Sen[24] rīcībspēju formulē ka „kapacitati darīt un būt” t.i. spēju funkcionēt. Tapat arī A.Sen uzsver, ka personas rīcībspēja atspoguļo funkcionēšanas alternatīvas kombinacijas, ko persona var īstenot un kuras ta var izvēlēties, lai nodrošinatu labklajību.

Līdzīgu rīcībspējas definīciju piedava Human Development and Capability Asociation - rīcībspēja ir alternatīvas funkcionēšanas kombinacijas, ko ir iespējams personai sasniegt jeb būtiskas brīvības kadam vadīt dzīvi ta, ka viņš to saskata par vērtīgu.[26]

Parskata par tautas attīstību Latvija 2005/2006 gadam rīcībspēja (angļu val. capability) tiek definēta ka indivīda sociala rīcībspēja, kas ir indivīda spēja izmantot sabiedrības piedavatas socialas darbības iespējas.

Socioloģijas profesors T.Tīsenkopfs[28] rīcībspēju definē ka īpašību, spēju un darbību kopums, kas ļauj izveidot sev piemērotu dzīves un pašrealizacijas modeli.

Autoresprat, rīcībspēju var definēt ka īpašību, spēju un darbību kopums, kas ļauj indivīdam izmantot sabiedrības piedavatas socialas darbības iespējas, lai realizētu tas (rīcības modeļos), virzot savu dzīvi sev vēlama virziena.

Apkopojot rīcībspējas raksturlielumus, jasecina, ka galvenie tas radītaji ir

Šīs kvalitates ir nepieciešamas, lai sociala darbinieka klients gūtu sasniegumus, veiksmīgi tiktu gala ar dzīve grūtībam, parmaiņam personīgaja dzīvē un apkartēja vidē un spētu sasniegt socialu un ekonomisku funkcionēšanu. Tadējadi secinams, ka izvairīgu klientu iesaisti dzīves grūtību risinašana noteicošie faktori ir ne tikai vēlēšanas, gribasspēks vai motivacija, bet arī atbilstošu zinašanu, kvalitašu un prasmju trūkums.

Rīcībspēja savieno zinašanas ar praksi, resursus ar darbību, kas ir izšķiroša, lai klients spētu veikt darbības savas situacijas uzlabošanai. Ne tikai resursu un informacijas pieejamība, bet arī prasmes un iemaņas tos iegūt un izmantot nosaka cilvēka patieso rīcības brīvību[29]. Grūtības pašiem uzņemties savu dzīves uzdevumu īstenošanas vadīšanu, planošanu un uzlabošanu ierobežo iespējas īstenot parmaiņas. A.Sen šaja sakara runa par cilvēka rīcībspēju ka brīvību sasniegt funkcionēšanu jeb brīvību izvēlēties dzīvot ka viņi vēlas. Tikai cilvēkam piemītot nepieciešamajai rīcībspējai veikt konkrēto dzīves uzdevumu, viņš ir brīvs izvēlē to veikt vai nē.

Jasecina, ka izvairīgu klientu problēma nav tikai līdzekļu vai resursu nevienlīdzība, bet arī viņu spēja resursus un informacijas pieejamību izmantot savas socialas situacijas un dzīves kvalitates uzlabošana.

Pateicoties rīcībspējai cilvēks var izmantot iespējas un pielagot apstakļus savam vajadzībam, kontrolēt sava dzīvē notiekošo, īstenojot personalas stratēģijas, rīcībspēja iespējas parvērš realitatē[31], taču izpaliekot šai kvalitatei, cilvēkam trūkst nepieciešamie instrumenti un līdzekļi dzīves uzdevumu veikšanai.

Izšķirošie faktori rīcībspējas īstenošana ir pašparliecība, ka konkrētais cilvēks var kontrolēt apstakļus, vēlēšanas uzlabot dzīvi un veikt realas darbības[32]. Rīcībspējas grūtības, var radīt daudzas un sarežģītas dzīves situacijas, ar kuram cilvēki netiek gala un cieš neveiksmes, līdz ar to zaudējot ticību, ka viņi spēj šadas situacijas ietekmēt. ES rekomendacija socialajiem darbiniekiem uzsver, ka „Cilvēku personīgas neveiksmes un parmaiņas ietekmē viņu spēju darboties patstavīgi[33]. Efektīvai rīcībspējai nepieciešamo kvalitašu trūkuma un negatīvas pieredzes ievainoti, izvairīgi klienti neveic darbības, lai risinatu savas socialas problēmas, ka arī neiesaistas sadarbība ar socialo darbinieku gan apzinoties savas nelielas rīcībspējas iespējas, gan izjūtot par to kaunu un vainas sajūtu.

Ka rīcībspējas īstenošanai nepieciešami nosacījumi tiek minētas zinašanas un kvalitates, kas palīdz zinat, būt, dzīvot kopa un darīt. Lai stiprinatu cilvēku spējas parvarēt grūtības, nepieciešams nodot cilvēkiem līdzekļus (assets), spējas (ability), zinašanas un tiesības[34].

1.attēls: Rīcībspējas realizacija socialaja telpa un indivīda dzīvē[35]

Tabula atklaj mijiedarbību, ka rīcībspēju ietekmē indivīda personiskie faktori, dzīves apstakļi, pieredze un sociala vide. Rīcībspējas īstenošana ir būtiska gan cilvēka individualas vajadzības, gan cilvēks ka sabiedrības locekļa vajadzības. Tadēļ rīcībspēja var tikt iedalīta tadas kategorijas, ka:

Cilvēka individuala rīcībspēja – laba veselība, izglītība, ražošana un citas dzīvi uzlabojošas prasmes,

Socialaja rīcībspēja – sociala piederība, līderisms, uz uzticību balstītas attiecības, identitates sajūta, vērtības, kas piešķir dzīvei vērtību, un kapacitate organizēt,

Politiska rīcībspēja – spēja prezentēt sevi un citus, piekļūt informacijai, veidot asociacijas, piedalīties kopienas uz valsts politiskaja dzīvē[36].

Lai indivīds spētu funkcionēt individuala līmenī, viņam ir nepieciešama individuala rīcībspēja, taču efektīvai socialajai funkcionēšanai nepieciešama arī sociala rīcībspēja. Izvairīgiem klientiem nereti ir grūtības gan ar individualas, gan socialas rīcībspējas īstenošanu un šaja konteksta būtiska ir pēctecība - sociala rīcībspējas attīstībai ir nepieciešams individualas rīcībspējas pamats.

Lai veiksmīgi iekļautos socialaja vidē, personai jaspēj rīkoties(agency), domat un sadarboties, komunicēt ar citiem. Ar šo viedokli cieši sasaucas Dakar Framework for action, kas raksturo dzīvesprasmju apguvi ka rīcībspējas pamatu.[37] Saskaņa ar šo uzstadījumu sociala darba praksē ar izvairīgiem klientiem, kuriem ir grūtības savu socialo problēmu risinašana, rīcībspējas, socialas iekļaušanas un adaptacijas veicinašana nozīmīga loma ir tadam psihosocialo spējam un prasmēm, ka -

„macīties zinat” jeb kognitīvas prasmes, kas veicina iespēju macīties un lietot iegūtas zinašanas, attīsta spriestspējas un analītiskas spējas;

„macīties būt” jeb personīgas prasmes, kas vairo sevis apzinašanos, pašcieņu un pašpaļavību, tikšanu gala (coping), atbildību un empatiju;

„macīties darīt” jeb praktiskas prasmes, piemēram, zinat un prast ko darīt, ka rīkoties;

„macīties dzīvot kopa” jeb socialas prasmes, kas pilnveido komunikacijas un sadarbības prasmes, dalīšanos ar citiem, rada piederību grupai, kategorijai, sabiedrībai un kultūrai, ceļ potencialu caur socialo kapitalu.

Rīcībspējas īstenošanai nepieciešama spēja rīkoties un īstenot parmaiņas, kas tiek realizēta ar rīcībasprasmi (agency), kas ir spēja sasniegt mērķus, ko viņš uzskata par vērtīgiem un viņam ir iemesls uzskatīt par vērtīgiem. Iztrūkstot rīcībprasmei(agency), personai ir nozīmīgs risks kļūt pasīvai un ļauties apspiedošajiem, nelabvēlīgajiem socialajiem apstakļiem.

Motivacijas loma klienta iesaistē dzīves grūtību risinašana

Sociala darba praksē izvairīgu klientu viņu pasivitates raksturošanai plaši tiek lietots motivacijas jēdziens, šos klientus apzīmējot arī ka ‘nemotivētus’.

Motivacija ir viens no būtiskakajiem rīcību un tas aktivitati noteicošajiem faktoriem. Jaunu zinašanu un prasmju apguve un resursu meklēšana un izmantošana vai iesaiste to vairošana, ir cieši saistīta ar motivaciju, tapat otradi - uzlabojoties klienta psihiskas un praktiska darbības spējam, ka arī veiksmīgi atrodot un spējot izmantot resursus, gūtas sekmes veicina motivaciju rīkoties savas socialas situacijas uzlabošanai.

Motivacijas būtība ir formulēta dažadas definīcijas:

Motivacija ir mudinajums vai ierosme, kas izraisa organisma aktivitati un nosaka virzību kada mērķa sasniegšanai[39].

Motivacija ir ierosmju komplekss: vajadzības, motīvi, ideali, mērķi, vērtību orientacijas u.c.[40]

Motivacija – vajadzības, intereses, tieksmes un citi uzvedību veicinošie un vadošie elementi, kas ar attiecīgo darbību raksturo arī cilvēka personību[41].

Sociala darba terminoloģijas vardnīca motīvs tiek definēts ka personības aktivitates rosinatajs, ka dod atbildi uz jautajumu, kapēc darbība tiek veikta; virzības komponents. Parasti motīvus iedala – pēc satura(bioloģiskie, socialie, garīgie), pēc funkcijam(tie, kas vada un tie, kas veido darbības jēgu), pēc nozīmes personības struktūra .

Visas minētas definīcijas motivaciju saista ar cilvēka uzvedību un atklaj motivaciju ka noteicošu faktors rīcības aktivitatei un mērķtiecīgumam. Motivacija nosaka cilvēka uzvedības tipiskas tendences un rosina, vada un organizē uzvedību un dod tai personisku jēgu un nozīmību.

Socialaja daba motivacija tiek skatīta ka klienta vēlme uzlabot situaciju un pielikt nepieciešamas pūles, lai to izdarītu . Praksē iesaistīšana un motivēšana visos gadījuma risinašanas komponentos un soļos aizņem salīdzinoši daudz sociala darbinieka zinašanu, laika un enerģijas

Apkopojot minētas definīcijas, var teikt, ka -

Motivacija ir ierosmju komplekss: motīvi, vajadzības, vēlmes, tieksmes, intereses, ideali, vērtības un citi faktori, kas rosina, vada un organizē uzvedību socialas situacijas uzlabošanai.

Cilvēka uzvedībai virzību var piešķirt gan iekšējas izcelsmes motivacija, gan arējas izcelsmes motivacija, kognitīvaja psiholoģija līdzvērtīgi lietojot jēdzienus - iekšējais un arējais kontroles lokuss.

Izšķirošais kontroles lokusa faktors atspoguļojas saiknē starp uzvedību un tas sekam, starp rezultatiem un personīgajam pūlēm. Arējais lokuss nesaskata cēloņsakarības starp uzvedību un personīgajam pūlēm[44]. Sociala darba klienta motivētība vai nemotivētība parmaiņam un iesaistei darbības savas socialas situacijas uzlabošanai ir cieši saistīta ar šiem fenomeniem un tieši iekšējais kontroles lokuss ir izšķirošs motivacijai. Klients ar arējas kontroles lokusus nesaskatīs pamatojumu mērķtiecīgai rīcībai, lai izmainītu savu socialo situaciju, jo būs parliecinats, ka parmaiņas viņu dzīvē nosaka arēji spēki, nevis viņš pats un viņa rīcība. Iekšējas kontroles lokuss ir cieši saistīts ar spēju izvirzīt un piepildīt jēgpilnus mērķus sava dzīvē, saucoties ar rīcībspējas jēdziena idejam.

Kontroles lokusam līdzīgs jēdziens tiek lietos „personīgas kontroles izjūta”, kas ir ticība, ka tu vari un spēj vadīt, kontrolēt un veidot savu dzīvi un tas var būt cēlonis pašefektivitatei, paša spēkam(self-eficacy).

S.C. Connoly[46] uzsver, lai gan noteikta tipa klientus sauc par „nemotivētiem”, „tadiem, kas nesadarbojas”, „ar uzvedības problēmam”, patiesība šie klienti ir motivēti, taču nekontrolē savu dzīvi. Tadējadi ‘nemotivētos’ klientus var iedalīt – tie, kas nav un iespējams nekad nebūs motivēti, un tie, kas ir motivēti, bet neuztver sevi ka spējīgus uz sasniegumiem, un neveic nepieciešamas darbības, nevis tapēc, ka nav motivēti, bet tapēc, ka netic, ka viņi to spēj. Līdz ar to varam secinat, ka izvairīgiem klientiem ir nepieciešama intervence, kas palīdz noticēt viņa spējam un iespējam ietekmēt dzīvē notiekošo, t.i., kontroles lokusa maiņai no arēja uz iekšējo Un Hiroto atklaja, ka cilvēki ar arējo kontroles lokusu salīdzinajuma ar tiem, kuriem iekšējais – mazak redz saistības starp uzvedību un pastiprinajumu, ka rezultata macījas lēnak.

Tadējadi, secinams, ka motivacija ir cieši saistīta ar rīcīcībspēju, jo rīcībspēja palīdz īstenot dzīves uzdevumus un sniedz lielaku kontroles sajūtu par notiekošo.

Personīgas kontroles izjūtai ir sociali cēloņi un emocionalas sekas. Socialais stavoklis – ienakumi, izglītība, nodarbinatība, dzimums, ģimenes stavoklis, rase, nacionalitate un vecums ir faktori, kas nozīmīgi ietekmē personīgas kontroles izjūtu. Lielaka kontroles izjūta nosaka lielaku motivaciju. Kontroles izjūta minimizē distresu, kas līdzsvaro motivaciju un realismu[48].

Arējas kontroles lokusa izveidē būtisku ieguldījumu sniedz strukturala neatbilstība, jo sabiedrība ir noteikti zinami mērķi, nolūki un intereses ka leģitīmas un vēlamas, ka arī ir noteiktas virzības procedūras, bet nav atbilstoši resursi un iespējas, lai sasniegtu mērķus leģitīma veida[49]. Socialstrukturalais stavoklis, ietverot atkarību, strukturalo neatbilstību, lomu spriedzi, atsvešinatu darbu, paaugstina pretrunas iespējamību un ta rezultata rodas bezspēcības izjūta . Tatad sociala darbinieka darbs, lai mazinatu strukturalo netaisnību un vairotu resursus, pastarpinata veida veicinas arī indivīdu iekšēja kontroles lokusa attīstību un motivaciju rīkoties savas socialas situacijas uzlabošanai.

Iemacīta bezpalīdzība tiek skatīta ka vēl viens no fenomeniem, ka ietekmē cilvēka motivaciju īstenot parmaiņas. Iemacītas bezpalīdzības koncepts ir līdzīgs arēja kontroles lokusa gaidu jēdzienam. Uzvedības psiholoģija Seeman lieto jēdzienu „uztverta bezspēcība”(perceived powreless) , bet Seligmans lieto „iemacīta bezpalīdzība”(learned helplessness), taču idejiski abu autoru aprakstīto fenomenu izpausmes ir līdzīgas, kaut arī tie tiek aplūkoti no dažadam perspektīvam.

Iemacītas bezpalīdzības sajūta rodas, kad iepriekšēja neatrisinama situacija ir mazinajusi motivaciju rīcībai līdzīga situacija nakotnē , tadējadi cilvēkam iegūstot parliecību, ka viņš noteiktas situacijas sava dzīvē neko nevar ietekmēt un nakotnē to pat nemēģinot darīt.

Sociala darba prakses izvairīgo klientu uzvedību skaidro Seeman[52] atziņa, ka individuala bezspēcības sajūta veicina vilcinašanos un izvairīšanos, jo izsauc bažas par kontroles spējam un iespējam. Atziņa, ka iemacīta bezpalīdzība izkropļo spēju mainīt vidi cieši sasaucas ar sociala darba uzdevumu iejaukties tajos punktos, kuros cilvēks mijiedarbojas ar vidi.

Seeman ir uztverto bezspēcību definē ka vienu no nošķirtības un socialas atsvešinašanas formam[53] un Rotters uzsver, ka atsvešinati indivīdi jūtas nespējīgi kontrolēt viņu likteni un pieskaras socialaja darba tik būtiskajam marginalizēšanas un socialas izolacijas jautajumam, ka riskam pakļauti izvairīgie klienti.

Tapat bezspēcība izjūtu cieši saistītas ir situacijas, kad līdzīgi ka sociala darbinieka un izvairīga klienta attiecības citu gaidas dzīves uzdevumu izpildē parsniedz indivīda iespējas un resursu.

Rīcības motivacijas veicinašanas jautajumi vēsturiski aktuali ir kļuvuši ražošanas veicinašanas motivacijas praksē, taču arī socialaja darba praksē atrodamas līdzības indivīda darbības veicinašana un varam izmantot līdzīgus motivacijas veicinašanas modeļus.

Praksē pastav dažadas motivacijas teorijas:

Nozīmīgakas praksē pielietotas motivēšanas teorijas var iedalīt:

Satura motivēšanas teorijas - A. Maslova vajadzību teorija, K. Alderfera ERG(eksistence, relaedness, growth) teorija, Hercberga divfaktoru pieeja, Maklellanda pieredzes – vajadzību teorija - kas balstas uz vajadzību psiholoģijas teorijas atziņam, ka motivacija ir pastavīga personības iezīme – vajadzība pēc sasniegumiem;

Norises jeb procesualas motivēšanas teorijas - gaidu motivēšanas teorija, taisnīguma motivēšanas teorija, L.Portera un E.Laoulera modelis un raksturīgo pazīmju teorija - kas balstītas uz balstas uz jautajumu, kapēc cilvēki izvēlas noteiktu rīcību, lai apmierinatu savas vajadzības, ka izvēlas alternatīvas pēc mērķu sasniegšanas, pamatojoties uz kognitīvas psiholoģijas teorijas atziņam, ka uzvedība ir saistīta ar mentalajiem procesiem un virzīta uz mērķiem un gaidam par šo mērķu un ar to saistīto vērtību sasniegšanu.

Stimulējošas jeb atalgojuma teorijas, ka balstītas uz biheivioralas psiholoģijas teorijas atziņam, ka cilvēki rīkojas saskaņa ar pieredzētajiem uzvedības pastiprinatajiem vai sodiem. Stimulējošas motivēšanas teorijas tieša redzesloka ir cilvēku rīcības modifikacija un sava ziņa tas līdzinas nosacījuma refleksa izveidošanai - ja cilvēks par kadu savu darbību ir saņēmis, pēc viņa domam, pozitīvu atalgojumu, viņš turpmak rīkosies tapat, ja negatīvu - negribēs atkartot šadu situaciju.

Izvairīgu klientu uzvedību nosaka komplekss faktoru kopums, tadēļ, lai mijiedarbība ar izvairīgiem klientiem motivacijas veicinašanai būtu efektīva, autoresprat, klientu iesaistes veicinašanai atbilstošakais ir cilvēku resursu modelis un norises jeb procesualo motivēšanas L.Portera un E.Laoulera modelis, kas balstas uz kognitīvas psiholoģijas atziņam.

3. Spēka perspektīvas raksturojums klienta ‘līdzdalīgas’ attieksmes veicinašana darba ar izvairīgu klientu

Attīstot socialas aizsardzības sistēmas, socialaja darba ar izvairīgu klientu būtiski ir izvēlēties atbilstošas pieejas klienta iesaistes veicinašanai savu dzīves grūtību risinašana. Cilvēku pasīva nostaja attiecība pret darbībam, lai uzlabotu savu socialo situaciju, ir cieši saistīta ar grūtībam aktīvi izmantot līdzekļus, resursus un iespējas.

Vēsturiski socialaja darba cilvēka izpratne tiek skatīta dihitoma un sistēmiska vienība, kur cilvēkskatījums dala cilvēkus – „tajos, kam vajadzīga palīdzība”, tatad pasīvajos, un „palīdzošajos”, tatad aktīvajos. Socialais darbinieks vēsturisko procesu konteksta iemieso kultūrvēsturisko palīdzoša subjekta lomu. Antropoloģija cilvēku un viņa esamību skata no „darbības” un „notikuma” perspektīvas, kas izpaužas terminos „aktivitate” un „pasivitate”. „Cilvēks, kurš cieš/ ciešanu cilvēks” sociala darba teorija atklajas ka pasīvais cilvēks, kurš nespēj dažadas situacijas aktīvi līdzdarboties un funkcionēt.[55]

Mūsdienu sociala darba paradigma – darīt nevis kada laba, bet darīt kopa ar kadu, ir veicinajusi jaunu ceļu meklējumus socialaja darba. Pat, ja grūtības aktīvi izmantot savus un vides resursus nopietni ierobežo cilvēka iespējas – klients ir spējīgs rīkoties un palīdzēt sev. Šis princips neļauj lomu sadalījumam „aktīvaja” un „pasīvaja” jeb „palīdzošaja” un „bezpalīdzīgaja”, kas jau sakotnēji nosaka klienta pasīvo iesaistes līmeni un socialo darbinieku, nevis pašu klientu, ka klienta socialo problēmu risinataju.

Sociala darba alternatīvas teorētiskas pieejas, tostarp, spēka perspektīvas teorija, feministiska teorija u.c., ir attīstījušas, notiekot parmaiņam mūsdienu sabiedrība, mainoties uzskatiem, vērtībam, normam, notiekot globalizacijas procesiem, kas veicina nevienlīdzības, atsvešinašanas, un nestabilitates rašanos un „ietver sevī trīs nozīmīgus aspektus – prasību pēc līdztiesības nodrošinašanas, dzīves kvalitates uzlabošanu un pilsoniskas sabiedrības veidošanu”[56].

Šo aspektu realizaciju nodrošina tas, ka uz spēka perspektīvu balstīta sociala darba ar gadījumu uzmanības centra ir indivīdu kapacitate īstenot socialas aktivitates dotaja vidē, lai mainītu socialos apstakļus. Ta sasniegšanai spēka perspektīva strada, lai vairotu cilvēku kompetences, kapacitati tikt gala ar problēmam, pieeju socialajam atbalstam un resursiem, un radītu atbilstošus un pieejamus socialos resursus.

3.1.Spēka perspektīvas teorētiskas nostadnes

Spēka perspektīva ka sociala darba pieeja veidojas paralēli pozitīvisma psiholoģijas ideju attīstībai un ir cieši saistīta ar kognitīvas psiholoģijas atziņam.

Spēka perspektīva no pozitīvisma psiholoģijas ir aizguvusi pozitīvu domašanas ietvaru un no kognitīvas psiholoģijas spēka perspektīva ir parņēmusi atziņu, ka „centrala nozīme ir kognīcijai – tam, ka mēs domajam un ka domas ietekmē mūsu uzvedību un emocijas, tadēļ kognitīvas parmaiņas ir izšķirošas parmaiņam emociju un uzvedības sfēra. Mēs varam mainīt uzvedību, mainot domašanu un otradi. Spēka perspektīva ir orientēta, lai iedarbotos uz klienta domašanu, tadējadi stiprinot klienta spējas un iespējas parvarēt dzīves grūtības. Spēka perspektīvas pamatideja:

Spēka perspektīva pieprasa, lai klients, viņa vide un dzīves apstakļi tiktu skatīti cita gaisma, ar citu klienta uztveri un tas mērķis ir nevis atrisinat noteiktu problēmu, bet palīdzēt klientam attīstīties ta, lai viņš ar doto un nakamajam problēmam labak tiktu gala. Spēka perspektīvas jeb pieejas pamatideja ir izteikta pieņēmuma, ka „katram indivīdam, ģimenei vai kopienai ir spēki/stipras puses, uz kuram profesionalim ir jabalstas, lai palīdzētu klientam atgūt kontroli par savu dzīvi.”

Spēka perspektīva ka būtiskako definē nevis metodes un tehnikas, bet gan īpašo cilvēka un vides redzējumu, attieksmes un attiecības, procesu likumsakarības un spēka perspektīvas idejas atklajas noteiktas atziņas un pieņēmumos.

Spēka perspektīvas pieņēmumi nosaka trīs problēmsituaciju risinašanas virzības pamatprincipus:

no problēmam uz izaicinajumiem;

no pataloģijam un deficītiem uz spēkiem/stiprajam pusēm;

no rūpēm par pagatni uz orientēšanos uz nakotni

Spēka perspektīvas galvenas atziņas ir formulētas spēka perspektīvu raksturojošie principos

Ikvienam indivīdam vai ģimenei ir savas stipras puses.

Lai arī cik sarežģīta situacija klients atrastos un lai arī kada būtu ta pagatne, katram indivīdam, grupai, ģimenei un kopienai ir spēki. Bieži klients šos spēkus vēl nav apzinajis vai neprot tos izmantot. Sociala darbinieka uzdevums ir meklēt pieradījumus spēkiem klienta personība.

Dažadas psiholoģiskas traumas, krīzes un slimības ievaino indivīdu, bet tas var būt ka avots iespējam un izmaiņam cilvēka dzīvē.

Arī negatīva pieredze tiek uztverta ka ieguvums un resurss cilvēka dzīvē, jo ļauj apgūt jaunas prasmes un attīsta personības iezīmes, kas palīdz parvarēt dažadas dzīves grūtības.

Patiesība mēs nezinam savu spēju kapacitati un galējo robežu, lai attīstītos un mainītos, tadēļ nopietni uztverams ikviens indivīdu, grupas un kopienas centiens.

Mēs nevaram zinat klienta robežas, tadēļ nevaram izdarīt priekšlaicīgus secinajumus par klientu ierobežotību noteiktu dzīves uzdevumu veikšana un grūtību parvarēšana, tadēļ Saleebey aicina attiecība pret klientu uzturēt augstas gaidas un būt lojaliem klienta cerībam, sapņiem un vērtībam.

Socialais darbinieks vislabak var palīdzēt klientam, ja sadarbojas ar to.

Veiksmīgakas sadarbības attiecības un palīdzības process izvēršas, ja socialais darbinieks ir nevis klientu dzīves eksperts, bet gan sadarbības partneris un konsultants, atrodoties vienlīdzīgas sadarbības attiecības.

Katra vide ir bagata ar resursiem.

Spēka perspektīva tiek uzskatīts, ka resursu bagatība ir atkarīga no ta, ka apkartēja vide tiek uzlūkota. „Katram indivīdam, asociacijai, grupai un institūcijai ir kas tads, kas klientam var būt šaja brīdī nepieciešams: zinašanas, atbalsts, talants, vai vienkarši laiks un vieta”

Rūpes un aprūpējošais konteksts.

Larsen uzsver, ka faktori, kas nosaka pozitīvu sadarbības iznakumu proporcionali var tikt iedalīti 40 % klienta ieguldījums, 30% izveidotas pozitīvas, empatiskas, patiesi ieinteresētas un atbalstošas terapeitiskas attiecības klients – socialais darbinieks, 15 % pozitīvas gaidas, cerības, 15% - sadarbības metodes, tehnikas, modeļi, procedūras. No ta izriet, ka pozitīvu rezultatu atbilstoši dod, pirmkart, spēku iedrošinašana, socialais atbalsts spējai tikt gala ar grūtībam, otrkart, pozitīva klienta un sociala darbinieka palīdzošo attiecību alianse un rūpes, tad, cerības un pozitīvu gaidu uzturēšana un, visbeidzot, - atbilstošu modeļu un metožu pielietojums.

Spēka perspektīvas nostadņu noteikšana būtiski ir jēdzieni, kas veido tas komunikacijas lauku. Lietotas valodas un aktualo jēdzienu izvēle spēka perspektīva tieša veida atklaj spēka perspektīvas idejas. Attiecība uz izmantoto jēdzienu lietojumu Rankin uzsver, ka spēka perspektīvas leksika rada gan klientam, gan socialajam darbiniekam citu – pozitīvu domašanas rami, uzlūkojot problēmas ka izaicinajumu, pagrieziena punktu un iespējas.

Spēka perspektīvas komunikacija dominē spēka, cerību un kustības valoda. Spēka perspektīvas atslēgas koncepti:, piederība, atjaunošana un dziedinašana no iekšienes, sinerģija, dialogs un sadarbība un neticības partraukšana, elastīgums un pilnvarošana.

Piederība -piederība veicina tadus nozīmīgus spēkus ka cieņa, respekts, atbildība un citi. Piederības jautajuma fokusa ir klienta saites tuvaka un talaka vidē, uzrunajot viņu ka kopienas locekli, gan lai novērstu marginalizaciju un apspiestību, gan veicinatu klienta attīstību un personīgo mērķu īstenošanu, ka arī palīdzētu nonakt saskarē ar saviem spēkiem un iespējam.

Dziedinašana no iekšienes, pašatjaunošanas - dziedinašanai ir nepieciešamas atklat paša klienta iekšējos resursus, kas ir iedzimta ķermeņa un prata spēja atjaunoties un pretoties, satopoties ar traucējumiem, slimībam un sagravi. Tapat arī dziedinašanai ka būtiski tiek atzīti arējie resursi un labvēlīgas attiecības starp indivīdu un plašaku socialo un fizisko vidi.

Dialogs un sadarbība -atveseļošanas procesa ir nepieciešamas attiecības, jo tas palīdz augt un attīstīties, ka arī vecina dziedinašanos. Rankin atzīmē, ka dialogs palīdz izprast sevi un apkartējo pasauli un veicina mijiedarbību starp personu un vidi. Saleebey nošķir dialoga jēdzienu no sadarbības, sadarbības jēdziena ietverot klienta un sociala darbinieka attiecību profesionalos aspektus.

Neticības partraukšana - klienta uztvere un prezentēta realitate par sevi un saviem apstakļiem nedrīkst tikt uzskatīta par nepareizu vai nederīgu. Socialajam darbiniekam jastrada ar tadu realitati, kadu to apraksta klients un tikai tada veida var tikt atklati klienta spēki viņa vidē.

Elastīgums -spēja atri atgūties pēc slimības, parmaiņam vai parvarēt likstas un savakties pēc nebūšanam. Saleebey uzskata, ka elastīgums – nozīmē prasmes, spējas, zinašanas un insaits, kas akumulējas laika gaita, kad cilvēki cīnas, lai parvarētu likstas un tiktos ar izaicinajumiem. Tas ir enerģijas un prasmju fonds, kas pieaug un attīstas, lai parvarētu pašreizējas grūtības.

Sinerģija - atziņas, ka klienta spēks ir iedrošinašanas enerģija un iekšējie un arējie cilvēka resursi ir paplašinami caur sinerģiskam attiecībam ir ka apliecinajums ieguvumiem savstarpējo attiecību mijiedarbība.

Iespēju došana - viens no būtiskakajiem un spēka perspektīvas pamatideju izsakošajiem atslēgas terminiem ir angļu valodas jēdziens „iespēju došana”(empowerment).

Teorētiskaja literatūra pieejamas dažadas šī jēdziena definīcijas:

„līdzekļi, ar kuriem indivīdi, grupas un/vai kopienas kļūst spējīgi kontrolēt viņu apstakļus un sasniegt viņu mērķus, tadējadi spējot rīkoties, lai palīdzētu sev un citiem paaugstinat dzīves kvalitati”;

process, kura socialais darbinieks iesaistas virknē aktivitatēs ar klientu ar mērķi mazinat viņa bezspēcību, kas radusies balstoties uz negatīvu novērtējumu, piederot stigmatizētai grupai. Tas ietver spēka bloku identifikaciju, kas var ietekmēt problēmu, ka arī specifisku stratēģiju attīstību un īstenošanu ar mērķi mazinat arī netiešo spēka bloku ietekmi vai mazinat tiešo spēka bloku darbību;

process, caur kuru bezspēcīgi cilvēki, organizacijas un grupas (a) iepazīstas ar spēka dinamiku darba savas dzīves konteksta, (b)attīsta prasmes un kapacitati, lai atgūtu pieņemamu kontroli par viņu dzīvēm, (c)veic šo kontroli neaizskarot citu tiesības un (d) atbalsta citu iespēju došanu viņu kopiena.

Autoresprat, iespēju došanas būtību spēka perspektīvas socialaja darba aspekta visprecīzak izsaka šads definējums:

Iespēju došana ir intervence, kur socialajam darbiniekam, mijiedarbojoties ar indivīdu, kopienu un/vai grupu, tie, pielietojot dažadus līdzekļus, atklaj un izmanto resursus, kas ļauj kontrolēt viņu apstakļus un sasniegt mērķus, lai kļūst spējīgi iedarboties ar vidi veida, kas vairo viņu resursus un palīdz sev un citiem paaugstinat dzīves kvalitati.

Šads definējums ietver indivīda, grupas un kopienas ka mērķrupas aspektu, gan tik būtisko resursu atklašanas un to pielietošanas prasmju klatbūtnes principu, lai spētu sev palīdzēt, ka arī, lai sadarbības rezultata ar citiem tiktu veidots socialais kapitals. Šis definīcijas variants iekļauj tik nepieciešamo vides komponentu mijiedarbības procesa, lai tiktu celta dzīves kvalitate, turklat iepriekšminēto optimali var īstenot tikai mērķtiecīgi planotas intervences ceļa.

Spēka perspektīva ir radusies ka opozīcija konvencionalajai pieejai, kas tiek dēvēta arī par pataloģijas jeb problēmbazēto, jeb deficītorientēto pieeju. Lai pilnīgak atklatu un labak izprastu ieguvumus klientu iesaistes veicinašana savu dzīves grūtību risinašana, spēka perspektīvas idejas skatamas konteksta ar konvencionalas pieejas idejam.

Konvencionalas un spēka pieejas salīdzinajums

Spēka perspektīva pieņēmumi ir virzītas uz tadu idejisko nostadņu attīstību, kas ne tikai virzas prom no uzskaitītajiem konvencionalas pieejas nostadnēm, bet pat mērķtiecīgi tam pretdarbojas. Spēka perspektīvas principiem salīdzinajuma ar konvencionalo pieeju socialaja darba ar izvairīgu klientu ir noteiktas priekšrocības.

Spēka perspektīvas loma iekļaujošas vides veidošana.

Spēka perspektīvas piekritēji[75] uzskata, ka tieši iekļaujošas vides trūkums – apspiestība, diskriminacija, netaisnība un bezspēcības pieredze nosaka nepieciešamību pēc uz spēcinašanu balstītas sociala darba prakses.

Ka iepriekš minēts, iekļaujošas vides galvenie raksturojošie faktori ir vienlīdzīgas iespējas, atbilstīga sociala aizsardzība, ka arī līdzdalība, sociala partnerība un sadarbības tīkli, kas raksturo socialo kapitalu.

Būtiskakais ieguldījums ta īstenošanai tiek panakts, izmantojot ‘spēka perspektīvas iespēju došanas praksi. Iespēju došana var būt ar ekonomisku, socialu un politisku mērķi, un 4 tas galvenie elementi ir:

pieeja informacijai,

iekļaušana un līdzdalība

atbildība,

vietēja organizatoriska kapacitate.[76]

Spēka perspektīva’ ir orientēta uz piederības sajūtas iedzīvinašanu un attīstīšanu klienta dzīvē, atklajot viņu ka kopienas locekli un attīstot viņa sadarbības saites un līdzdalību procesu ietekmēšana, kas virza uz sociala kapitala vairošanu.

Spēka perspektīvas’ iespēju došanas prakse ir cieši saistīta ar vietēju organizatorisku sadarbības kapacitati, kas īstenojas gan formalos, gan neformalos sadarbības tīklos un ir sociala kapitala priekšnosacījums. Iespēju došana ir vērsta, lai esot atbildīgiem par pašu un kopīgajam interesēm, cilvēki spētu sadarboties un mobilizēt resursus, ka arī nepieciešamības gadījuma efektīgi vest sarunas un rīkoties, lai pieprasītu atbildību no valsts amatpersonam, privatiem darba devējiem vai pakalpoju sniedzējiem. Solidaritate, piederība, uzticēšanas un sadarbība ir iespēju došanas un sociala kapitala vairošanas virzošie elementi. Iespēju došana nodrošina gan, pieeju socialajam kapitalam, gan līdzdalību ta vairošana.

Spēka perspektīva rīcībspējas vairošana

Spēka perspektīva ir orientēta gan uz rīcībspējas ka noteiktu kvalitašu, spēju, prasmju un rīcības modeļu apguvi, gan uz veicinošas vides radīšanu to attīstībai. Spēka perspektīvas fokusa ir cilvēka socialas funkcionēšanas veicinašanu kopuma, nevis un atsevišķu problēmu vai to seku parvarēšanu, līdz ar to spēka perspektīvas intervence pieprasa rīcībspēju noteicošo zinašanu, prasmju un personības kvalitašu vairošanu, lai izvairīgi klienti paša spēkiem spētu tikt gala ar grūtībam.

Rīcībspējas vairošana pieprasa vērtību pieeju un noteiktu vērtību aktualizaciju, jo vērtības mobilizē rīcībspēju un parmaiņu vadību. Prioritaras ir tadas vērtības ka taisnība, taisnīgums un brīvība un cieņa. Šīs ir arī spēka perspektīvas vērtības un sniedz ieguldījumu rīcībspējas vairošana, tas īstenojot sociala darba praksē ka attieksmi pret klientu un ar intervenci saistītajiem procesiem.

Spēka perspektīva ir vērsta, lai palīdzētu klientam apzinaties, ka viņam ir prasmes, eksperimentalas zinašanas, cerības, interese un viņi spēj darīt dažas lietas meistarīgi . Spēka perspektīva saredz, ka, lai vērtīgas zinašanas un prasmes tiktu izmantotas, nepieciešams klientam palīdzēt tas apzinaties un iemacīties pielietot. Koncentrēšanas uz spēkiem vairo kompetences izjūtu, sniedz parliecību, ka viņam un viņa videi ir spēki, kas var palīdzēt risinat grūtības, un vairo aktivitati. Jo lielaka ir cilvēka spēka un kompetences sajūta, jo neatkarīgaks viņš jūtas un ir ceļa uz autonomijas sniegšanu.

Spēka perspektīva izaicina gan klienta ka bezspēcīga uztveršanu, gan klienta vides resursu trūkuma uztveršanu[79]. Neticība klienta un vides resursiem nomac cerību uz parmaiņam un iespējam. Spēka perspektīva ir orientēta, lai paralēli saviem spēkiem atklatu klientam vides iespējas un veicinatu viņa mijiedarbību ar vidi, kas ir balstīta rīcībspēja.

Tapat spēka perspektīvai raksturīga paša klienta mērķu aktualizēšana rosina rīcībspējai būtisko aktivitati un iniciatīvu, rosina uzņemties risku un vadīt darbības, lai tos īstenotu.

Spēka perspektīvas prakses orientēšanas uz iespējam un resursiem, nevis problēmam un deficītiem palīdz mazinat klientam bezspēcības un bezpalīdzības izjūtu un stiprina klienta aktivitati, iniciatīvu, atbildības izjūtu, spēja uzņemties risku un vadīt darbības, kas virzītas uz parmaiņam.

Nozīmīga loma spēka perspektīva rīcībspējas vairošana ir aktīvajai klienta pozīcijai intervencē, kas nosaka ne tikai klienta praktisko, bet arī kognitīvo aktivitati, iesaistoties savas situacijas uzlabošanas īstenošana.

Klienta rīcībspēja tiek vairota arī sadarbības praksē, socialajam darbiniekam ieņemot līdzvērtīga sadarbības partnera lomu un klientam ieņemot savas dzīves eksperta lomu. Eksperte lomas atdošana klientam paredz klienta aktivitates un darbības veicinašanu, maksimalu klienta iesaisti un līdzdalību palīdzības procesa un lēmumu pieņemšana. Tas vairo klienta lēmumu pieņemšanas un darbības vadīšanas spējas, klienta autonomiju un brīvību, atdod klientam atbildību par viņa dzīvi un rosina iniciatīvu.

Spēka perspektīva balstas uz atziņu, ka noteiktas prasmju un personības kvalitašu izmaiņas var rasties tikai attiecības, mijiedarbība ar vidi un citiem cilvēkiem, kas tiek formulēts tados spēka perspektīvas jēdzienos, ka sadarbība un dialoga. Ta ka uz spēka perspektīvas principiem balstīta sociala darba prakse ir orientēta, lai attīstītu klienta sadarbības loku, jebkuras saites ar kopienu un vidi var tikt izmantotas rīcībspējas pilnveidei. Socialais darbinieks var kļūt viens no pirmajiem vides parstavjiem, palīdzošajiem profesionaļiem, ar ko klientam ir iespēja macīties un praktizēt „būt attiecības”, veidot sinerģiskas attiecības, kas iedrošina klientu pozitīvu kompetenču apguvei un kvalitašu attīstībai.

Īstenojot spēka perspektīva balstītu sociala darba praksi un stiprinot klienta socialas saites, īpaša nozīme tiek pievērsta klienta piederība sajūtas veicinašanai, kas vairo tadu nozīmīgu rīcībspējas radītaju ka atbildība.

Nozīmīgu ieguldījumu rīcībspēja vairošana spēka perspektīvas praksē sniedz iespēju došanas īstenošana – Miley, O’Melia un Dubois uzskata, ka iespēju došana individuala līmenī iemieso personas kompetences sajūtu, meistarību, spēku un spēju ietekmēt parmaiņas. Bet kompetence līdzīgi rīcībspējas izpratnei tiek uztverta ka jebkura cilvēka sistēmas spēja piepildīt sevis aprūpes funkcijas, ietekmēt citus, veidot resursus no efektīvas interakcijas ar citiem un ieguldīt socialas un fiziskas vides resursu fonda.

Sociala macīšanas un iespēju došana ir balstīta viena otra un ta veicina indivīdu un grupas kapacitati izdarīt izvēli un parvērst izvēles vēlamajas darbības un iznakumos[81].

Iespēju došana ir līdzekļu un rīcībspējas paplašinašana, lai kontrolētu un ietekmētu apstakļus, kuros klienti atrodas. Iespēju došanas ieguvumus un rīcībspēju raksturo līdzīgi radītaji – spēks, kontrole, stiprums, pašpaļavība, paša izvēle, cieņas pilna dzīve, saskaņa ar savam vērtībam, spēja cīnīties par savam tiesībam, neatkarība, brīvība u.c.

Spēka perspektīvas prakse motivacijas veicinašana

Spēka perspektīva liela mēra ir balstīta uz kognitīvas psiholoģijas atziņam, un tas idejas sasaucas ar kognitīvaja teorija balstītajam norises jeb procesualo motivēšanas teoriju idejam. Norises jeb procesualas motivēšanas teorijas motivacija uzsver cerību un gaidu nozīmi, ka izvēlēta uzvedība spēs nodrošinat to sasniegšanu, jo pieliktas pūles ir atkarīgas no sagaidama ieguvuma un skata tadus jautajums, ka – kapēc cilvēki izvēlas noteiktu rīcību. Arī spēka perspektīvas pieņēmums - cilvēki ir vairak motivēti virzīties uz to, ko vēlas, neka virzīties prom no ta, ko nevēlas[82], virza sociala darbinieka darbības uz mērķi aktivizēt motivacijas ierosmes – palīdzēt aktualizēt vēlmes, cerības, sapņus, mērķus.

Cerība ir ļoti nozīmīgs faktors spēka perspektīvas praksē. Du Bois un Miley[83] uzsver, ka realistisks cerīgums motivē parmaiņu procesu. Socialais darbinieks, kurš tic klientam un viņa spēkam, veicina klienta ticību sev un motivaciju. Cerība ir spēka perspektīvas viena no pamatvērtībam. Socialajam darbinieks, uzturot realistisku cerību un iespēju garu, to var izmantot vairaku mērķu sasniegšanai – vairot klienta ticību, ka viņa situacija ir iespējamas pozitīvas izmaiņas un viņš ta spēj īstenot, ka arī vairot klienta ticību, ka sadarbības attiecības ar socialo darbinieku var palīdzēt īstenot pozitīvas parmaiņas

Spēka perspektīvas ieguvumus izvairīgu klientu motivacijas veicinašana palīdzoši ir skatīt salīdzinajuma ar konvencionalas pieejas praksi.

Konvencionalas pieejas īstenošana sociala darba praksē paredz nepieciešamību, lai problēma kļūtu par fokusu palīdzošajam attiecībam. Konvencionalaja pieeja nemitīgi tiek atgadinats klientam, ka viņš netiek gala ar dzīvi, jo jebkuras saskarsmes fokusa ir viņa problēma/-s. DuBois un Miley secina, ka šaura fokusēšanas uz klienta problēmu izslēdz no redzesloka resursus un viņa spēkus. Saleebey uzskata, ka koncentrēšanas uz problēmam parasti rada vēl problēmas[84]. Jo klientam problēmu loks šķiet plašaks, jo neparvaramaks tas šķiet un viņš jūtas bezspēcīgaks, lai mainītu situaciju, un zaudē motivaciju rīkoties. Vēl vairak - daži autori, piemēram, Larsens , uzskata, ka konvencionala pieeja netieša veida var demoralizēt cilvēku pašpaļavību, mazinat motivaciju un tieksmi sasniegt ko vairak, stigmatizēt un stereotipizēt, ka arī atsvešinat no sabiedrības.

Spēka perspektīvas ieguvumi, izvēloties virzienu, kas izprot problēmu, taču paliekot orientēta uz iespējam, risinajumiem un klienta spēkiem - tiek stiprinata klienta kompetences izjūtu un pašpaļavība; vairota parmaiņu un sasniegumu motivacija, vairota kontroles sajūta par savu dzīvi un sniegts iedrošinajums rīkoties. Spēka perspektīvas lomu darba ar klientiem, kuriem iesaistes grūtības savas situacijas uzlabošana, raksturo Saleebey[86] atziņa, ka cilvēki ir motivētaki mainīties, kad viņu spēki tiek atbalstīti un elastība, veselība, gudrība, inteliģence un pozitīva motivacija ir katra cilvēka, un ta ir pieejama caur izglītību, atbalstu un iedrošinašanu.

Motivacija, izvairīgam klientam iesaistīties sadarbība ar socialo darbinieku, ka viens no soļiem iesaistei savu socialo problēmu risinašana ir cieši saistīta ar gaidam par noteiktiem ieguvumiem no šīs sadarbības. ‘Konvenciala pieejas’ kritika vērš uzmanību, ka šī ir klientus vainojoša pieeja , ko liela mēra nosaka nemitīgais fokuss uz problēmam un deficītiem, ka arī sociala darbinieka ka klienta dzīves eksperta loma un skepse attiecība pret klienta ierobežojumiem. Pieeju atšķirību raksturo L.Sousa, C.Ribeiro, S.Rodrigues atziņa, ka ‘konvencialaja pieeja’ kļūstam par parmaiņu frustrētajiem, bet spēka pieeja par parmaiņu veicinatajiem. DuBois, Miley uzskata, ka koncentrējoties uz to, ko klients dara nepareizi, mazinam viņa kompetences izjūtu, veicinam aizsardzību un ievainojamību, mazinot sadarbības motivaciju.

Trotter[90] apgalvo, ka klienta motivacijas jautajums socialaja darba ir ļoti komplekss - klienta motivacijas līmeni var būt ļoti grūti nošķirt no mijiedarbības, kas pastav starp darbinieku un klientu, turklat sadarbībai ar klientu nevar būt parak veiksmīgi rezultati, ja klientam un socialajam darbiniekam nav noteiktības par intervences nolūku un nav skaidrības, vai socialais darbinieks ir palīdzētajs vai kontrolieris.

Spēka perspektīva sociala darbinieka rīcība un attieksmes pret klientu ir vērstas, lai mazinatu frustrējošo attieksmi un klienta pretestību, orientējoties uz iespējam, spēkiem un resursiem, ka arī atzīstot klientu ka savas dzīves ekspertu, ka arī sniedzot atbalstu un iedrošinajumu.

Spēka perspektīvas izpratnē spēki pēc traumas vai zaudējuma bieži tiek aizmirsti[91], un tas jo īpaši raksturīgs cilvēkiem, kuri ilgstoši nav varējuši atrisinat grūtības un satapušies ar neveiksmēm. Klienti, saskaroties ar daudzajam dzīves grūtībam, ir nofokusējušies uz negatīvo un problēmam, un izveidojuši negatīvus pieņēmumus par dzīvi. Spēka perspektīva saskaņa ar kognitīvas psiholoģijas atziņam atzīst, ka indivīdi redz sevi un savu pasauli pieņēmumu un ideju jeb narratīvu izteiksmē, ko viņi ir attīstījuši vai iedvesuši, un tie ietekmē uzvedību un attiecības. Šie pieņēmumi var vajinat cilvēku spējas tikt gala ar dzīves uzdevumiem. Spēka perspektīva klientam palīdz virzīties prom no „paralizējošiem” pieņēmumiem, kas ierobežo motivaciju un uztur bezspēcības un ierobežojumu predispozīciju, un aktualizēt vai atklat spēcinošus pieņēmumus. Visbiežak cilvēki grūtas situacijas nav raduši domat spēka kategorijas, bet pozitīvais domašanas ramis un spēcinošo narratīvu praktizēšana palīdz pat neveiksmes un traumas saredzēt spēka avotus.

Parmaiņu motivacijas veicinašanai nepieciešams komponents ir personīgo resursu attīstība – tas spēka perspektīvas ietvaros tiek darīts attīstot rīcībspēju.

Secinajumi

Izvairīgu klientu iesaistes vecinašana savu socialo problēmu risinašana izšķirošs faktors ir iekļaujoša vidi. Iekļaujošu vidi galvenie raksturojošie kritēriji ir vienlīdzīgas iespējas, atbilstīga sociala aizsardzība un sociala partnerība, līdzdalība, atbildība un sadarbības tīkli, kas transformējas socialaja kapitala.

Socialais kapitals ka sabiedrības sadarbības tīkls ir nozīmīgs līdzeklis visas sabiedrības un, jo īpaši, tas jūtīgo tas daļu, tai skaita izvairīgu klientu, piekļuvei resursiem, iespējam un savu interešu īstenošanai. Sociala kapitala vairošana ir cieši saistīta ar sabiedrības locekļu kognitīvo sfēru, kas nosaka cilvēku iesaisti uz kopīga un savstarpēja labuma vairošanu orientētas darbības.

Izvairīgu klientu spējai veikt darbības savas situacijas uzlabošanai nozīmīgu apgrūtinajumu rada rīcībspējas trūkums. Cilvēki atšķiras sava spēja parvarēt grūtības, piekļūt izdevībam un izmantot, tadēļ efektīva socialas funkcionēšanas priekšnoteikums ir individualas un socialas rīcībspējas pilnveide. Lai indivīds veiksmīgi funkcionētu individuala un sociala līmenī, viņam nepieciešamas noteiktas zinašanas, kognitīvas, personīgas, socialas un praktiskas prasmes un personības kvalitates

Motivacija un tas galvenas ierosmes - vajadzības, vēlmes, tieksmes, intereses, vērtības, ideali un citi faktori, kas rosina uzvedību kada mērķa sasniegšanai ir nozīmīgs faktors klientu iesaistē savu socialo problēmu risinašana. Ilgstoša negatīva pieredze mazina klientu iesaisti savu socialo problēmu risinašana, jo nespēja tikt gala ar grūtībam rada parliecību, ka situacijas iznakumu nosaka no cilvēka darbībam neatkarīgi spēki un paša pieliktajam pūlēm rezultatu sasniegt nav iespējams.

Sociala darba praksē ar izvairīgu klientu var pielietot motivacijas teorijas, kas var būt balstītas uz vajadzību psiholoģijas, kognitīvas un biheivioralas psiholoģijas teoriju atziņam.

Spēka perspektīva ir balstīta uz kognitīvas psiholoģijas atziņam, ka rīcība var tikt mainīta, mainot domašanu, un uzsver cerību un L.Potera un E.Laoulera modeļa atziņam motivēšana, kas skata gaidu nozīmi, ka izvēlēta uzvedība spēs nodrošinat to sasniegšanu, jo pieliktas pūles ir atkarīgas no sagaidama ieguvuma. Tapat izšķiroša spēka perspektīva ir pozitīvisma psiholoģijas atziņu, ka, pozitīvu parmaiņu panakšanai nepieciešams koncentrēties, nevis uz deficītiem, bet uz stiprajam pusēm.

Spēka perspektīva sniedz nozīmīgu ieguldījumu klienta un viņa vides resursu apzinašana un to pielietošanas veicinašana mijiedarbībai ar vidi klienta dzīves uzdevumu īstenošanai.

Iespēju došanas prakse spēka perspektīva sniedz ieguldījumu iekļaujošas vides vairošana un palīdz izvairīgiem klientiem piedalīties sociala kapitala vairošana un izmantot to ka resursu.

Noteiktu vērtību aktualizacija, ka cieņa un brīvība, koncentrēšanas un klienta spēkiem un iespējam, klienta praktiska un kognitīva, uz vienlīdzības pamatiem balstīta, līdzdalība intervences procesa, mērķtiecīga kompetenču pilnveide, socialo saišu atjaunošana un iespēju došana ir galvenie rīcībspēju vecinošie faktori spēka perspektīva.

Spēka perspektīvas ietvaros klienta motivacija iesaistīties savu socialo problēmu risinašana tiek veicinata aktualizējot klienta vēlmes un mērķus, uzturot cerību atmosfēru, fokusējoties uz iespējam, nevis problēmam, veidojot uz vienlīdzības principiem balstītas sadarbības attiecības, sniedzot atbalstu un iedrošinajumu, veicinot domašanas maiņu no „paralizējošiem” uz „spēcinošiem” pieņēmumiem par dzīvi un vairojot klienta rīcībspēju.

Analītiska daļa

4. Pētījuma metodoloģija

Maģistra darba pētījuma veikšanai, lai izpētītu spēka perspektīvas pielietojumu, tas lomu, iespējas un ieguvumus socialaja darba ar izvairīgiem klientiem, tika izmantotas gan kvantitatīvas, gan kvalitatīvas metodes. Pētījums tika veikts Rīga un pētījuma ietvaros tika noskaidroti abu sociala darba prakses pušu dalībnieku – socialo darbinieku un socialo darbinieku, ta dēvēto, izvairīgo klientu viedokļi.

Ekspertu viedokļu noskaidrošanai tika izvēlēta kvalitatīva metode un tika intervēti 3 eksperti dziļas strukturētas intervijas. Maģistra darba autores kritēriji ekspertus izvēlē bija dalība pētījumu izstradē par spēka perspektīvu socialaja darba, akadēmiskaja prakse, kuras ietvaros lekcijas skatīta spēka perspektīvas teorija. Ekspertu intervijas piedalījas:

Eksperte nr.1. – asociēta profesore, macībspēks sociala darba augstakas izglītības macību iestadē, darbojusies ka dažadu valsts un starptautisku organizaciju konsultants, pieredze NVO darba, vairaku rakstu un pētījumu autore, pieredze arī sociala darba mikropraksē.

Eksperte nr.2. –sociala darba maģistre, lektore sociala darba augstakas izglītības macību iestadēs, supervizors, vairaku pētījumu autore, pieredze sociala darba mikropraksē

Eksperte Nr.3. –sociala darba maģistre, lektore sociala darba augstakas izglītības macību iestadē, supervizors, pieredze sociala darba mikropraksē.

Ekspertiem uzdotie jautajumi skatami 1.pielikuma. jautajumu klasta atrodami arī blakusjautajumi, kuri netika ietverti interviju rezultatu analīzē.

Ta ka pieeja izvairīgiem klientiem var būt apgrūtinata, lai iegūtu kvantitatīvus radītajus, pētījuma īstenošanai izvairīgu klientu viedokļu noskaidrošanai tika izvēlēta kvalitatīva metode. Pētījuma ietvaros tika īstenotas 5 dziļas strukturēta intervijas ar izvairīgiem klientiem, kas tika intervēti ar nolūku noteikt viņu grūtības iesaistīties savu socialo problēmu risinašana un sadarbības pieredzi ar socialo darbinieku, atklajot spēka perspektīva pielietojumu sociala darba praksē. Intervētie klienti turpmak teksta tiks dēvēti Kliente nr1., Kliente nr.2, Kliente nr.3, Klients nr.4, Kliente nr.5

Intervijas jautajumi skatami 2.pielikuma.

Lai noskaidrotu praktizējošu sociala darba specialistu viedokli par sadarbību ar izvairīgiem klientiem un viņu pieredzi šaja darba, un noteiktu, vai socialie darbinieki socialaja darba ar izvairīgiem klientiem pielieto spēka perspektīvas principus, tika izvēlēta kvantitatīva metode – anketēšana. Anketas tika nodotas 150 Rīgas Sociala dienesta socialajiem darbiniekiem un tika iegūtas 100 aizpildītas anketas. Anketētie socialie darbinieki ir dažada vecuma, ar dažada ilguma pieredzi socialaja darba un strada ar dažadam mērķgrupam.

Anketa tika iekļauti ar 23 jautajumi, no kuriem daļa ir tiešie un daļa blakus jautajumi, kuru apskats rezultatu analīzē nav iekļauts. Anketa iekļauti jautajumi, uz kuriem tiek sagaidīta gan viena atbilde, gan ir jautajumi, uz kuriem jautajumu socialie darbinieki varēja paši izvēlēties atbilžu skaitu.

Izstradajot anketu tika veikts pilotpētījums, lūdzot aizpildīt anketu 5 socialajiem darbiniekiem. Pilotpētījuma rezultata tika precizēts teksts 3 jautajumiem, jo socialie darbinieki nebija to sapratuši atbilstoši sagaidamajam.

Anketēšanas rezultatu apstradē visas diagrammas taisītas izmantojot SPPS(socialo zinatņu statistikas pakete) datorprogrammu ar frekvencēm un atklaj respondentu atbildes.

Anketas jautajumi skatami 3. pielikuma.

Ekspertu interviju apkopojums

Intervējot sociala darba ekspertus, tika noskaidrotas:

Spēka perspektīvas stipras un vajas puses,

Socialo darbinieku ieguvumi un riski, pielietojot spēka perspektīvu,

Klientu ieguvumi un riski, ja socialais darbinieks darba pielieto spēka perspektīvu,

Sabiedrības ieguvumi un riski sociala darba praksē pielietojot spēka perspektīvu

Spēka perspektīvas vieta intervencē

Socialo darbinieku kapacitates vērtējums pielietot spēka perspektīvu un traucējošie faktori.

Spēka perspektīvas stipras un vajas puses

Spēka perspektīvas priekšrocības

Ka spēka perspektīvas priekšrocību, pielietojot to sociala darba praksē, visi eksperti min, ka šī ir darba ar jebkuru mēŗkgrupu izmantojama pieeja.

Ka lielakos ieguvumus spēka perspektīvas praksē un tas plašaja pielietojamība, eksperti nosauc beznosacījuma cieņu pret klientu, rūpes par viņu, ka arī orientēšanos uz klienta spēkiem un darbu ar tiem.

„Spēka perspektīva strada ar jebkuru mērķgrupu, jo ir viena fundamentala vērtība, kas nav konvencionalaja pieeja – beznosacījuma cieņa pret jebkuru cilvēku un uzticēšanas viņa resursiem, spējam..” (Eksperte nr.1)

Eksperti īpaši atzīmē spēka perspektīvas iespējas gadījumos, kad klienta un vides resursi šķiet nepietiekami.

„(Spēka perspektīvas stipras puses atklajas) identificējot resursus, kas ir apkartēja kopiena, un, liekot akcentu uz to, kas klientam ir, attīstot klienta talantus, attīstot stiprinot klienta stipras puses kompensējot to, kas viņam pietrūkst – tas palīdz stradat situacijas, kad ir ierobežoti resursi.” (Eksperte nr.2)

Tapat intervētie eksperti uzsver pozitīvas domašanas ietvaru ka palīdzošu parmaiņam socialaja darba ar klientu.

„(Ieguvums ir) pozitīvais skatījums uz dzīvi, un arī klientu noskaņojam līdz ar to uz pozitīvo, nevis koncentrēties uz problēmu, kuru viņš pat nav spējīgs noformulēt, varbūt tikai nojauš.. Ikviens var mainīt skatījumu uz dzīvi, ja izceļ viņa spēkus!” (Eksperte nr.3)

Eksperti atzīst, ka šī pieeja palīdz veicinat ne tikai konkrētu tehnisku uzdevumu veikšanu vai īstermiņa mērķu sasniegšanu, bet tieši klienta funkcionēšanu kopuma.

„Tas risinajums pie problēmas aspektiem, būs noturīgaks, es apgalvoju, un vai tad tas ir maz? Ta jau ir pati esence, ka klients spēj noturīgi un pastavīgi un patstavīgi funkcionēt.”(Eksperte nr.3.)

Spēka perspektīvas vajas puses

Intervētie eksperti viennozīmīgi atzīst, ka viens no lielakajiem spēka perspektīvas riskiem ir, ignorēt problēmu un trūkumus, redzesloka paturot tikai resursus un spēkus. Eksperti uzsver, ka problēma un resursi ir jaskata dialoga, citadi sociala darbinieka skatījums kļūst kļūdains un iluzors, ka arī socialais darbinieks var tikt pakļauts klienta manipulacijam.

„Ir jasaglaba kritiska domašana, nezaudējot spēka perspektīvas pamatu.” (Eksperte nr.3)

„Koncentrējoties uz stiprajam pusēm, japatur prata kadu negatīvo spēku, trūkumu sedzam ar to.” (Eksperte nr.2)

Ka spēka perspektīvas vajas puses tiek saredzētas taja, ka ir maz pieradamu pētījumu un mērījumus par šo perspektīvu, trūkst konkrētu instrumentu, ka arī, stradajot ar šo perspektīvu, pastav grūtības padarīt darba procesu parskatamu un citiem skaidri nolasamu.

„Nu nevaram atspoguļot sava darba nozīmīgumu, nevaram pamatot sava darba kvalitati efektivitati, padarīt citiem parskatamu mmm skaidri nolasamu manu darbu, izmantojot spēka perspektīvu.” (Eksperte nr.3)

Tapat arī ka risks tiek minēts salīdzinoši lielais laika resursu patēriņš, ko kas nepieciešams spēka perspektīvas praksei.

2. Sociala darbinieka ieguvumi un riski pielietojot spēka perspektīvu

Sociala darbinieka ieguvumi

Spēka perspektīvu praktizējošo socialo darbinieku ieguvumu aspekta, aptaujatie eksperti atzīst, ka spēka perspektīva palīdz socialajam darbiniekam resursu apguvē un izmantošana. Šī perspektīva palīdz profesionalim pašam kļūt redzīgakam pret resursiem un atvērtakam pieņemt resursu daudzveidību un to iespējas. Eksperti uzskata, ka resursu pieejamība šīs perspektīvas ietvaros atvieglo darbu socialajiem darbiniekiem. Socialais darbinieks spēj efektīvi identificēt klienta spēkus un darīt tos zinamus klientam, lai viņš tos spētu pats izmantot.

„Iepazīstu pasauli caur spēka perspektīvu un kļūstu atvērtaks pieņemt resursus un iespējas. Kļūsti redzīgaks pret resursiem.” (Ekperte nr.1)

Eksperti uzsver, ka spēka perspektīva palīdz sasniegt mērķi socialaja darba pat šķietami bezcerīgos gadījumos un palīdz stradat, gūt gandarījumu un apmierinajumu, ka arī nezaudēt jēgu darbam, ja tuvakaja laika sadarbība ar klientu netiek sasniegti nozīmīgi rezultati.

„Stradajot ar spēka perspektīvu socialie darbinieki var stradat pie ierobežotiem resursiem un pilnveidota tiek profesionala kompetence. Darbiniekam, stradajot ilgstoši ar nemotivētiem klientiem, kas ir obligatie klienti, (viņš) piedzīvo - zūd darbam jēga, bet ar spēka perspektīvu redz, ka es varu sasniegt mērķi”(Ekperte nr.2)

Ka spēka perspektīvas prakses ieguvums socialajam darbiniekam tiek minēts potencialais terapeitisks efekts attiecība pret pašu socialo darbinieku – spēka perspektīva palīdz atsvabinaties no kontrolējošas attieksmes un paštaisnuma.

Eksperti ka sociala darbinieka ieguvumus atzīst arī spēka perspektīvas priekšrocības pozitīvu attiecību izveidē ar klientu.

Sociala darbinieka riski

Eksperti atzīmē, ka spēka perspektīva pieprasa lielu sociala darbinieka personīgo ieguldījumu socialaja darba ar klientu un savu iekšējo resursu pastiprinatu izmantošanu.

„Vēl ir jaapzinas taja – risks ir parak izšķērdīgi apieties ar saviem iekšējiem resursiem. Ar spēka perspektīvu stradajot, jau nav striktu pakalpojumu, ar ko stradat tapēc lietojam savus iekšējos resurss.” (Eksperte nr.3)

Ka sociala darbinieka riskus, pielietojot spēka perspektīvu, eksperti akcentē paša sociala darbinieka atvērtību intervences gaita notiekošajiem procesiem un ievainojamību.

„Sociala darbinieka riski (lietojot spēka perspektīvu) ir visi riski, kas saistas ar to, ka tu esi atvērts, līdz ar to arī ievainojams.”(Eksperte nr.1)

Sociala darbinieka atvērtība un individuala un personīga attieksmē pret klientu eksperti saredz riskus parkapt robežas attiecības ar klientu, ka arī nekritiski attiekties pret klienta personību, rīcību un sniegto informaciju.

„Socialais darbinieks klienta var saskatīt to, ka viņam nemaz nav vai arī parak daudz uzticēties klientam un viņa viedoklim. Jaskatas arī ar kadu mērķgrupu strada, jo, ja parak daudz negatīva, tad risks pietiekami nenovērtēt problēmaspektus. Svarīgi, lai socialais darbinieks redz gan spēkus, gan trūkumus, pozitīvo un negatīvo.”(Eksperte nr.2.)

Tapat pie sociala darbinieka riskiem eksperti min lielo laika resursu nepieciešamību parmaiņu īstenošanai.

„Rezultati atnak ilgtermiņa, tikai pēc pus gada tu vari domat, kas ir mainījies.” (Eksperte nr.2.)

3. Klienta ieguvumi un riski

Klienta ieguvumi

Ka viennozīmīgs ieguvums spēka perspektīvas praksei socialaja darba ekspertu vidū tiek uzsvērta augsta iespējamība parmaiņam klienta domašana un rīcība. Eksperti atzīst, ka tas tiek panakts palīdzot klientam saskatīt viņa spēkus, ka rezultata viņš skaidrak sevi apzinas, saredz sevi ka spēcīgu un spējīgu, ka arī sak atbilstoši tam izturēties. Tapat arī ka izšķiroša tiek vērtēta klienta ka savas dzīves eksperta, lēmumu pieņēmēja un īstenotaja pozīcija spēka perspektīva.

„Klienta ieguvums ir – ceļas viņa pašvērtība. Tu dod impulsu un viņš maina sevi, tas ir klienta lielakais ieguvums. Viņš pats sak justies ka vērtīgs cilvēks, bet ne tapēc, ka viņam to stasta, bet caur darīšanu, lemšanu, procesu vadīšanu viņš iespēj pats sevi, kas ir rīcībspēja Tu izzini viņa vajadzības, nevis klientam stasti, kadas ir viņa vajadzības.. pasaki priekša, ko tad tev vajadzētu gribēt. Jau sakot ar vajadzību izpēti, tu jau virzi(klientu) uz domu, ka tu(klients) vadīsi procesu.” (Eksperte nr.1)

Eksperti atzīst, ka spēka perspektīva balstīta prakse palīdz atgūt kontroli par sava dzīvē notiekošo, parvarēt iemacīto bezpalīdzību, veicina autonomijas atgūšanu un atbildību. Klienta noteicoša loma, aktivitate un līdzdarbošanas intervencē spēka perspektīva ir arī viņa paša ieguvums ceļa uz efektīvu funkcionēšanu ilgtermiņa, jo klients labak iekļaujas sabiedrība un pastavīgak un noturīgak funkcionē un tiek gala ar sastaptajiem izaicinajumiem.

„Es apgalvoju, ka spēka perspektīva risinajums ir daudz noturīgaks, un, vai tas ir maz, ja klients spēj pastavīgi, noturīgi funkcionēt pašnoteikšanas - sefl-efficacy ir tas, ko caur šo spēka perspektīvu var celt, viņš var izdarīt lietas ko pirms tam nevarēja – institucionalas lietas, ko klienti uzskata par murgainam, bet tad kad viņu spēcina un atbalsta, viņš to izdara Izmainas pat sejas panti, ģērbšanas, atbildīgums - klients paziņo laikus, ka viņš kavēsies, tatad viņš jau rēķinas ar mani ka ar partneri.” ”(Eksperte nr.3)

Ka paša klienta ieguvums ekspertu intervijas tiek uzsvērts tas, ka spēka perspektīva balstītaja sociala darba praksē klients kļūst atsaucīgaks kontaktam un sadarbībai ar socialo darbinieku, ka rezultata viņš var tikt spēcinats un saņemt atbalstu un iedrošinajumu.

„Klients saņems nepieciešamo atbalstu. Ilgstoši socialais darbinieks ir bijis ka starpnieks starp klientu un nepieciešamo resursu. Spēka perspektīva starpnieka loma paliek otraja plana, bet pirmaja ir iedrošinataja” (Eksperte nr.2)

Tapat eksperti ka vērtīgu ieguvumu klientam min sociala darbinieka cieņu un toleranci pret jebkuru cilvēku, lai kada arī viņš situacija un stavoklī nebūtu nonacis.

Klienta riski

Ka galvenos klienta riskus gadījuma, ja socialais darbinieks pielieto darba ar viņu spēka perspektīvu, eksperti nosauca iespējamību, ka klientam var tikt deleģēta lielaka atbildība, ka viņš dotaja brīdī spēj uzņemties.

„Klientam ta ir iela atbildība, ko deleģē un ta ir smaga nasta – reizēm klients var sabrukt, salūst, samulst, sakt melot, lai attaisnotu savu „pozitīvo lomu” (Eksperte nr.1)

Laika faktors ekspertu intervijas atklajas ka vēl viens risks, jo pastav bažas, ka klients var nebūt gatavs sadarbībai un iegūstamajam rezultatam veltīt ilgstošu laiku, kas ir nepieciešams, īstenojot spēka perspektīva balstītu sadarbību.

4. Sabiedrības ieguvumi un riski

Sabiedrības ieguvumi –

Eksperti saredz nozīmīgu spēka perspektīvas ieguldījumu sabiedrības procesos. Ka viens no galvenajiem ieguvumiem tiek minēta klienta iekļaušanas darba tirgū, t.i., ekonomiska funkcionalitate, kas var tikt sasniegta veiksmīgas intervences rezultata.

„Sabiedrība iegūst noteikti ekonomiski funkcionalu sabiedrības locekli, ja atgriežas un funkcionē, tad iegūst pozitīvos piemērus, kas spēj mainīties un kardinali mainīt dzīvi, tad varbūt (sabiedrība) spēj mainīties sava attieksmē pret izslēgtajam grupam.” (Eksperte nr3.)

Ne tikai ekonomiska funkcionalitati, bet arī rīcībspēju, atbildīgumu un demokratijas principu īstenošanu sabiedrības procesos eksperti saredz ka spēka perspektīva balstītas prakses ieguldījumu sabiedrība. Praktizējot spēka perspektīvu socialaja darba, socialais darbinieks tiek saredzēts arī ka kopienas attīstītajs.

„Mēs potenciali, veiksmes gadījuma, vairojam atbildīgos, rīcībspējīgos sabiedrības locekļus. Ņemot vēra šo politisko formulu, socialas politikas mērķis ir nevis pabalstu saņēmēji, bet nodokļu maksataji Šī pieeja iedzīvina demokratiju. Latvija ir problēmas ar stradajošu demokratiju, to demokratiju, kas ir dzīvesveida līmenī.” (Eksperte nr.1)

Tapat eksperti akcentē sabiedrības attieksmes maiņu pret izslēgtajam grupam un iecietības veicinašanu spēka perspektīvas praktizēšanas rezultata.

Sabiedrības riski

Riskus, ko sabiedrībai varētu radīt spēka perspektīvas pielietošana sociala darba praksē ar gadījumu, intervētie eksperti nenosauca.

5. Kada ir spēka perspektīvas vieta un loma intervences procesa?

Intervētie eksperti pauda atšķirīgus viedokļus par spēka perspektīvas vietu un lomu intervences procesa.

Eksperte nr.1 pauda viedokli, ka spēka perspektīva ir pielietojama vismaz dažas intervences fazēs, jo īpaši uzsverot, ka darba ar nemotivētiem klientiem un klientiem arkartas stresa situacija, labak būtu uzsakt sadarbību, kas balstīta konvencionalas pieejas principos.

„..jautajums, kura fazē, kura brīdī mēs to(pielietot spēka perspektīvu) sakam.. vismaz dažas intervences fazēs ar jebkuru grupu. Jautajums, kurš vada procesu – varam sakt konvencionali, tad varam pariet uz spēka, īpaši sarežģītos gadījumos ar ļoti nemotivētiem klientiem vai dramatiska stresa skartiem klientiem. Bet ta es teiktu, ka pat uzreiz(vajadzētu pielietot spēka perspektīvu)!” (Eksperte nr.1)

Eksperte nr.2 pauda viedokli, ka spēka perspektīvas pielietojums jo īpaši svarīgs ir novērtēšanas un intervences fazē, bet, kopuma perspektīva var tikt realizēta visas sadarbības ar klientu laika.

„Ja darbinieks praktizē šo spēka perspektīvu, tad tas integrēsies visa viņa darbība. Spēka perspektīva maina pašu darbinieku caur profesionalo pieredzi un viņš nevar nepielietot spēka perspektīvu.”(Eksperte nr2.)

Eksperte nr.3 pauda viedokli, ka nav iespējams un vēlams īstenot sociala darba praksi, kas balstīta tikai spēka perspektīvas principos, bet ta jakombinē ar citam teorijam un zinašanam.

„Spēka perspektīva ir mūsu pamatu pamats Spēka perspektīva ir ka tada saistviela visam parējam zinašanam un teorijam Mēs nevaram dzīvoties vien pa šo spēka perspektīvu.”(Eksperte nr.3)

Eksperte nr.3 saredz, ka spēka perspektīvas pielietojums ir nepieciešamaks sadarbības uzsakšanas un attiecību veidošanas fazē. Taču talak, nosakot uzdevumus izmaiņu panakšanai, socialais darbinieks var pielietot konvencionalu pieeju un veicamos uzdevumus izvirzīt pats ka eksperts.

„Visnotaļ sakotnēji, iepazīstoties ar lietu un veidojot attiecības ar klientu, spēka perspektīva ir primara – tu klausies statu, pieņem klientu tadu kads viņš ir, ir, meklē viņa domas, jūtas, spēkus. Un tad jau ja – tad kad viņš to sapratis un pieņēmis, ka grib izmaiņas, tad varam iedarboties pragmatiskak. Mums ir janodefinē problēma, līdz kaut kadai problēmas definīcijai janonak, lai ta nebūtu mūsu pašu problēma, bet klienta problēma. Jaiedod virzieni, kas tad ir, ko gribam izdarīt. Ja viņš ir pateicis, ka grib uzlabot materialo stavokli, savstarpējas attiecības, un ja klients ir pateicis, ka vēlas, ko mainīt, tad jau varam pragmatiskak pateikt : izdari to un tad skatīsimies.” (Eksperte nr.3)

6. Kada ir socialo darbinieku kapacitate pielietot spēka perspektīvu un kas traucē socialajiem darbiniekiem pielietot praksē spēka perspektīvu?

Ka vienu no šķēršļiem spēka perspektīvas pielietošanai sociala darba praksē visi intervētie eksperti nosauca institūciju konvencionalo nostaju. Spēka perspektīvas pielietojumu praksē ietekmē, ka sasaucas un parklajas organizacijas, sociala darbinieka un klienta vērtības.

Eksperti ka traucējošus faktorus uzsvēra ilgstošu balstīšanos uz īstermiņa risinajumiem un seku novēršanu sociala darba praksē Latvija, kas dominē par spēka perspektīvas ilgtermiņa dziļo parmaiņu praksi.

„Latvija socialais darbs balstas uz īstermiņa risinajumiem un pabalstu dalīšanu – divdesmit gadus dalam pabalstus, meklējam definīciju un jēgu socialajam darbam.”(Eksperte nr.2)

Pašu profesionaļu personības īpatnību un attieksmes jautajumu eksperti minēja ka traucējošus faktorus. Eksperti uzsvēra tadus personības un attieksmes aspektus, ka grūtības profesionalim īstenot spēka perspektīvu, ja pats ir konservatīvs un direktīvs ka personība, ka arī klienta negatīva un noniecinoša uztvere un atspoguļošana profesionalaja komunikacija, kas neveicina spēka perspektīvas praksi. Grūtības pielietot spēka perspektīvu praksē, ekspertu ieskata, var radīt arī fakts, ka darbinieka personiskas vērtības nav harmonija ar spēka perspektīvas profesionalajam vērtībam.

Lielo laika resursu nepieciešamība arī šaja gadījuma tiek minēts ka traucējošs faktors spēka perspektīvas prakses īstenošana.

Eksperti atzīst, ka spēka perspektīva ir maz izplatīta, jo ta ir salīdzinoši jauna pieeja socialaja darba

„Nav izplatīta. Jo patiešam jauna pieeja. Praktiskais lauks mijiedarbojas ar akadēmisko lauku un studiju programma un procesa maz ta tiek kustinata. Taču mana pieredze liecina, ka Latvija (socialie) darbinieki kļūst ieinteresētaki teorētiskajas nostadnēs, profesionalaki.”(Eksperte nr3.)

Klientu interviju apkopojums

Lai noskaidrotu izvairīgu klientu viedokli par iesaisti savu socialo problēmu risinašana un sadarbības pieredzi ar socialajiem darbiniekiem, intervija tika uzdoti sekojoši jautajumi.

Cik apmierinati esat ar dzīvi kopuma?

Respondenti pauž respondenti neapmierinatību ar dzīvi, vai daļēju apmierinatību.

„Nē, ar dzīvi apmierinata neesmu Pašvaki iet. ” (Kliente nr.2)

„Ka ir, ta ir labi.. ka ir, ta dzīvoju. Ikdiena jau kaut ka iztiekam”(Kliente nr.5)

Ar ko esat apmierinati sava dzīvē un ar ko nē?

Respondenti ka faktorus, ar kuriem nav apmierinati, nosauc ienakumus, ģimenes attiecības, veselības stavokli, majokli un sadzīves apstakļus.

„Esmu visu mūžu nodzīvojis Rīga, bet man nedod dzīvokli!” (Klients nr.3)

„Gribētu, lai nauda ir vairak Grūti pateikt, ko vēl gribētu ” (Kliente nr.43)

Viens no respondentiem nevar nosaukt, ar ko viņš dzīvē ir apmierinats.

„Neka laba tur vairs nav, neka Pat bērnu man vairs nav!” (Kliente nr.5)

Apmierinajumu un gandarījumu respondentiem sagada attiecības ar tuviniekiem, ģimene un bērni.

„Man ir labi, ka man ir bērni. Nezinu, ka būtu, ja viņu nebūtu.paskatoties vien prieks.”(Kliente nr.1)

Vai jums ir bijuši labaki laiki, kas notika, kad dzīve pavērsas uz slikto pusi?

Respondenti uzskata, ka īpaši labaki laiki viņiem nav bijuši, vienmēr ir klajies grūti vai arī, ka viņam ir bijuši labaki laiki, kad bija darbs vai augstaka samaksa par darbu.

„Nav bijuši ne īpaši labaki laiki, ne īpaši sliktaki laiki. Viegli nekad nav bijis.”(Kliente nr.4)

„Visu mūžu stradaju un arī varēju nopelnīt. Esmu diplomēts elektriķis. Taga, kad it krīze – paldies, vairs neesi vajadzīgs vai ar’ strada par remontstradnieku par pusvelti un darba laiks neizdevīgaks, aldziņa daudz mazaka.”(Klients nr.3)

Vai Jūs ticat, ka Jūsu situacija var uzlaboties? Vai Jūs varat mainīt to, ar ko esat neapmierinats sava dzīvē un ko esat darījuši, lai mainītu?

Aptaujatie respondenti pauž neticību pozitīvam parmaiņam sava dzīvē un iespējai pašiem ienest pozitīvas parmaiņas sava dzīvē.

„Neticu arstiem. Neticu, ka viņi kaut ko var palīdzēt. Neko nav izdarījuši, lai man paliktu labak. Pēdējos gados arī neesmu gajusi. Varētu jau stradat, bet veseli cilvēki darbu nevar dabūt, kur tad slimi nē, meklējusi neesmu kopš 19 gadiem.” (Kliente nr.1)

„Nē nē nekadu nakotni es neredzu un neticu ka būs labak apmaksats darbs. Vienīgi, ja aizbraukšu uz arzemēm. Lielbritanija tomēr maksajot.”(Kliente nr.2)

„Tas nav iespējams, ka pats varētu īrēt, tadas naudas es vairs nedabūšu. Nu ko pats var izdarīt? Meklēt citu dzīvokli – bet tas arī nav risinajums, jo saimnieks jau vienmēr var pardomat un likt maksat vairak neka sakuma teikts.”(Klients nr.3)

„Ka Dievs dos, to jau uz priekšu nevar paredzētneko daudz nevaru ietekmēt Parmaiņas notiek, ja ir lemts, es neko diži daudz neietekmēju.”(Kliente nr.4)

„Nē, nu, ja jau brīnums, notiksies, tad jau mainīsies dzīve. Ko es varu izdarīt daudz no ta ir labuma, daudz kas ir mainījies?” (Kliente nr.5)

Lai risinatu savas grūtības, lielaka daļa respondentu ka nozīmīgako aktivitati respondenti min, to, ka ir reģistrējušies ka socialas palīdzības saņēmēji.

„Uzzinaju, ka varu tagad griezties pēc socialas palīdzības un, ta teikt, ja valsts „čakarē” mūs, tad mēs „čakarējam” valsti.”(Kliente nr.4)

Ir arī respondenti, kas socialas palīdzības saņemšanai nav reģistrējušies, jo nav spējuši nokartot nepieciešamos dokumentus un nogadat tos socialaja dienesta.

„(Socialajam dienestam)es arī negribu neko lūgt Tas ir parak pazemojoši Esmu lūgusi, man ir dzīvē atteikuši, negribu to vairs piedzīvot. Viņi(Socialais dienests) domas, ka es neko nedaru.. nē ,nu nekas man arī nav jadara. Atkal visi(rēķini) javac es nemaku nolasīt tos elektrības skaitītajus Kad mani masa aizveda(uz socialo dienestu), talak es pati darīju, bet saņemties un aiziet man ir ļoti grūti.” (Kliente nr.1)

Saistība ar citam aktivitatēm, ko respondenti veikuši, lai mainītu savu situaciju, viņi min darba piedavajumu meklēšanu interneta, apjautašanos par darba iespējam bijušajam darba devējam, apjautašanas draugiem un radiniekiem par palīdzības iespējam.

Tie respondenti, kas minēja, ka reģistrējušies Nodarbinatības valsts aģentūra, to darījuši formali, lai iegūtu socialo palīdzību, bet citus piedavatas iespējas nav mēģinajuši izmantot.

Kliente nr.2.Biju NVA reģistrēties.

E.B. Kadu palīdzību vēlējaties saņemt?

Kliente nr.2. Nu, to tur vajadzēja, lai dabūtu socialo palīdzību!

E.B. Vai esat dzirdējusi, ka viņi piedava dažadus kursus kvalifikacijas ieguvei? Esat domajusi par to?

Kliente nr.2. Tagad nē.. bet vispar gribētu angļu valodu un datorus pamacīties.

E.B. Vai Jums ir ideja, ka Jūs varētu angļu valodas un datorprasmes izmantot, lai palielinatu savus ienakumus?

Kliente nr.2. Nu, es jau vairak priekš sevis gribētu.”

Kurš var mainīt Jūsu dzīvi uz labo pusi, un kas var palīdzēt ienest dzīvē pozitīvas parmaiņas?

Viens no respondentiem pieļauj, ka pats var mainīt savu dzīvi uz labo pusi.

„Varbūt no sevis pašas viss atkarīgs”(Kliente nr1.)

Parējie respondenti uzskata, ka paši nevar ienest pozitīvas parmaiņas dzīvē. Respondenti saredz, ka viņu dzīvi uz labo pusi varētu mainīt prezidents, deputati, Rīgas Dome, Dievs, brīnums, labi cilvēki.

„(Rīgas)Domē vēl var griezties, bet talak jau neviens neko nepalīdzēs”(Klients nr.3)

„Es jau teicu, ka man var palīdzēt vairs tikai brīnums Nu varbūt vēl kadi labi cilvēki, kas iedos naudu, dzīvokli, darbu.” (Kliente nr5.)

Intervētie respondenti uzskata, ka pozitīvas parmaiņas viņu dzīvē var palīdzēt ienest, tuvinieki; respondenta pieredze; respondenta raksturs, neatlaidība, lai iegūtu socialo palīdzību; sociala palīdzība; lielaka invaliditates pensija un pabalsti, pašvaldība, ja iedotu socialo dzīvokli.

„Es neesmu alkatīga. Esmu pieticīga. Lielaka pensija palīdzētu. Arī lielaki pabalsti aplīdzētu.”(Kliente nr.1)

„Palīdzēt varētu socialais dzīvoklis, bet nezinu vai var iedot, neesmu pašvaldība interesējusies.”(Kliente nr.2)

Kas jums traucē risinat grūtības?

Respondenti uzskata, ka viņiem risinat grūtības traucē tas, ka nav pietiekoši lieli ienakumi un grūtības apvienot darbu ar bērnu aprūpi, partneris, kas pastiprinati lieto alkoholu.

Viens respondents atzīst, ka ir grūtība sadarboties ar institūcijam un netic saviem spēkiem.

„Iešana uz socialo dienestu un institūcijam man nepatīk. Es neesmu pietiekami gudra, neko nesaprotu.”(Kliente nr.1)

Viens respondents pauž, ka ir apjucis sarežģītaja situacija ar daudzajam problēmam.

„Es es vispar nezinu, ko lai te dara. Kurš vispar var pateikt, ko te lai dara? Naudas nav. Dzīvot īsti arī kur nav, darba nav, bērni pie manis arī vairs nav”(Kliente nr5.)

Ka jūs iegūstat Jums nepieciešamo informaciju par iespējam un tiesībam?

Vairakums respondentu atzīst, ka informaciju sameklē interneta un uzzina televīzija, uzzina no draugiem vai tuviniekiem, taču ir kads respondents ka informacijas avotu min socialo darbinieku, ka arī ir respondents, kas informaciju uzzina lasot literatūru, sarunajoties ar cilvēkiem, vēršoties institūcijas pēc informacijas.

„Es eju, meklēju un risinu. Saku visu atklati, un parasti tas institūcijam patīk, un es nokartoju, ko tur vajag.”(Klients nr.3)

Viena respondente atzīst, ka viņai ir grūtības ar jebkadas informacijas ieguvi.

„Internetu nemaku izmantot. Nē, pati arī citiem nejautaju, jo grūti pajautat. Citreiz tad jau masa piezvana un pastasta kadu informaciju, kur kas ir.”(Kliente nr.1)

Vai jūs mēdzat cīnīties par savam tiesībam?

Lielaka daļa respondentu atzīst, ka cīnīties par savam tiesībam nemēdz.

„Ko tur daudz cīnīsiesKa nesanak vēl sliktak un pēc tam vispar neka.”(Kliente nr.2)

Viens respondents uzskata, ka reizēm cīnas par tiesībam, bet reizēm nē. Viens respondents atzīst, ka cenšas cīnīties par savam tiesībam, un nepieciešamības gadījuma ir griezies pat tiesa, lai cīnītos par savam tiesībam.

„Bija ta, ka majas saimnieks no mums nelikumīgi iekasēja naudu – vairak ka īres griesti. Iesniedzu tiesa dokumentus Juristiem man naudas nebija, pats interesējos, lasīju, gaju uz tiesu. Visu arī godīgi tiesa pateicu, ka notiek, ka domaju Īpašnieki nemaz un tiesu nebija ieradušies..(smejas). Tiesai patika un saprata, ka taisnībai jabūt.”(Klients nr.3)

Kur Jūs vēršaties pēc palīdzības, kad Jums ir problēmas?

Respondenti ka galvenos, pie ka var vērsties pēc palīdzības, min tuviniekus. Atsevišķi respondenti atzīst, ka vēršas pēc palīdzības socialaja dienesta un Bariņtiesa. Viens no respondentiem problēmsituacija ir vērsies arī tiesa.

„Mamma man vienmēr palīdz, arī ar padomu. Es arī viņai cenšos aplīdzēt, ja man ir kads lats vairak neka viņai Esmu gajusi arī uz socialo dienestu un bariņtiesu, kad bija vajadzība.” (Kliente nr.4)

Vai piedalaties kadu organizaciju, biedrību vai baznīcu aktivitatēs, pasakumos, vai kadreiz esat apvienojušies ar citiem, lai sasniegtu kadu kopīgu mērķi?

Aptaujatie respondenti noliedz savu iesaisti sabiedriskas aktivitatēs.

„Nē, es vairak pa maju dzīvoju un arī mana ģimenē ne tagad, ne agrak neviens nekad nav nekur staigajis apkart.” (Kliente nr.4)

„Nekur es neeju ..(slauka asaras). Ko man tur darīt, ko viņi var man dot?”(Kliente nr.5)

Viens respondents atzīst, ka viņam ir sadarbības pieredze sabiedriskas aktivitatēs, taču pašlaik to nepraktizē.

„Kadreiz, kad bija laiks, tad biju arodbiedrība, bet tagad jadoma pašam ka izdzīvot Kopa neeju darīt.. Es zinu, ko man vajag un labak pats visu izdaru, lai kads man nenojauc.”(Klients nr.3)

Ka Jūs nonacat saskarsmē ar socialo dienestu?

Aptaujato respondentu vidū ir gan tadi, kas paši griezušies pie sociala dienesta pēc palīdzības, gan tadi, ko socialais dienests uzmeklējis saistība ar bērnu aprūpes problēmam. Vienu respondentu pēc socialas palīdzības.uz socialo dienestu masa aizvedusi pēc savas iniciatīvas.

„Zinaju, ka var dabūt socialo palīdzību, un pati aizgaju. Nevarēju vairs iztikt, ne dzīvokli samaksat.”(Kliente nr.2)

„Kaimiņi mums tadi bija - mīlēja visur savu degunu bazt(nospļaujas) esot pateikuši, ka ar bērniem neesot kartība. Tad arī atskrēja divas sievietes(no sociala dienesta).” (Kliente nr.5)

Kada ir Jūsu pieredze saskarsmē ar socialo darbinieku?

Lielaka daļa respondentu apgalvo, ka lielakoties socialie darbinieki ir bijuši laipni, ieinteresēti palīdzēt, izturējušies ar cieņu, taču viens no respondentiem atzīst, ka cilvēki ir dažadi, arī socialie darbinieki ir sastapti dažadi.

”Mūsu darbiniece ir ļoti laipna meitene, sirsnīga. Vienmēr interesējas, piezvana apjautajas, ka man iet, ka es jūtos, pasaka, kur ko var dabūt, kur jaaiziet. Pabalstu arī tagad palīdzēja nokartot. Pirms tam gajam un nedabūjam. Man ļoti viņa patīk, esmu apmierinata.” (Kliente nr.2)

Viens respondents apgalvo, ka viņam ir tikai nepatīkama pieredze ar socialajiem darbiniekiem.

„Es labak talak no viņiem un visiem citiem šitiem „činovņikiem”. Iebrūk tik citu dzīvēs, saka, ka būs labi, ka palīdzēs, bet beigas nekas nav labi - atņem bērnus.” (Kliente nr.5)

Ko socialais darbinieks var palīdzēt?

Saruna ar respondentiem vērojams, ka viņiem ir grūti noteikt, ka socialais darbinieks var palīdzēt un kada ir viņa atšķirība no socialas palīdzības organizatora. Daļa respondentu uzskata, ka socialais darbinieks var palīdzēt iegūt socialo palīdzību.

„Nu viņi nak pretī. Palīdz nokartot papīrus, lai var dabūt pabalstus, iet risinaBērniem nokartoja bērnudarzu, nē, bet to centriņu.” (Klients nr.3)

Respondenti uzskata, nevar arī formulēt savas gaidas no sociala darbinieka un uzskata, ka socialais darbinieks veic kontrolējošas funkcijas, var pateikt, kas jadara, var palīdzēt ar padomiem un informaciju. Viens no respondentiem atzīst, ka socialais darbinieks var interesēties, ka klajas un rūpēties. Viens respondents nav apmierinata ar socialo darbinieku pamacošo attieksmi.

„Ta jau viņi man neko nedod, nē jau – dod, skatas vai viss kartība. Nesaprotu, ko tas nodaļas var man īsti palīdzēt un ko no viņiem gaidīt.” (Kliente nr.1)

„Ko viņi var dot? Man nevajag, ka mani maca dzīvot, lai risina paši savas problēmas” (Kliente nr.5.)

Ka tiek nolemts, ka risinat jūsu grūtības?

Daļa respondenti uzskata, ka socialais darbinieks pasaka, kas jadara. Daļa respondentu uzskata, ka ar socialo darbinieku abpusēji vienojas par to, ko darīs talak.

„Viņi pasaka, kas man jaizdara. Bija, ka palīdzēja, ka pateica, ka ir nekartība un ta nedrīkst būt. Bērnu audzinašanas kursos lika pierakstīsies, izgaju. Bērnu bērnudarza lika pierakstīt. Vispar es negribu vest, man neviens bērns nav gajis bērnudarza. Tas jau arī dargi. Es uzskatu, ka nevajag.” (Kliente nr.1)

„Es viņiem pastastu, viņi man pastasta.. es pasaku, ko es varētu, viņi kaut ko pasaka. Ta arī sarunajam .” (Kliente nr.4)

Viens respondents ar socialo darbinieku nav nonacis līdz grūtību risinajuma planošanai.

Ka socialais darbinieks Jūs iedrošina un atbalsta?

Respondentiem ir grūti atbildēt uz jautajumu. Respondenti ka iedrošinajumu un atbalstu min palīdzību nokartot socialo palīdzību, palīdzību nokartot formalitates, informacijas sniegšanu.

Viens respondents uzsver, ka viņu iedrošina un atbalsta sociala darbinieka attieksme.

„(Sociala darbiniece )Vienmēr laipna un rūpējas. Mēģina palīdzēt, kaut ko izdomat.” (Kliente nr.2)
Socialo darbinieku anketēšanas rezultati

Anketēšanas respondentu viennozīmīgs vairakums uzskata, ka darot socialo darbu, ar savu profesiju ir apmierinati, jo 72% no respondentiem apgalvo, ka viņiem patīk darbs sava profesija un 24% respondentu izvēlētais darbs drīzak patīk ka nepatīk. Darbs sociala darbinieka profesija drīzak nepatīk ka patīk 4% respondentu. Neviens no respondentiem nepauda viedokli, ka darbs izvēlētaja profesija viņiem nepatīk.

attēls: Klientu attieksme pret problēmam krīzes apstakļos.

Šī brīža krīzes apstakļos socialie darbinieki, vērtējot klientu attieksmi pret savu problēmu risinašanu, 12 % uzskata, ka klienti kļuvuši atbildīgaki, un 22% uzskata, ka klienti kļuvuši enerģiskaki. 3% uzskata, ka klienti kļuvuši vēl bezatbildīgaki un 19 % secina, ka klienti kļuvuši pasīvaki un vienaldzīgaki.

Aptaujajot, vai šī brīža krīzes apstakļos klienti ir mainījuši savu attieksmi pret socialo problēmu risinašanu, lielaka daļa, t.i., 27% respondentu secina, ka klientu attieksme nav mainījusies. 17% norada citu variantu – uzsverot gan to, ka klienti ir ļoti dažadi, gan to, ka klienti kļuvuši agresīvaki un nervozaki u.c. Par klientu attieksmi attiecība pret savam problēmam krīzes apstakļos tiek pausti arī viedokļi, ka klienti uztver krīzi ka attaisnojumu savai bezdarbībai, ka klienti lūdz palīdzību, bet viņu attieksme neļauj palīdzēt u.c.

attēls: Socialo darbinieku saskare ar izvairīgiem klientiem pēdējo 3 mēnešu laika.

Lai noskaidrotu, cik bieži socialajiem darbiniekiem nakas praksē saskarties ar izvairīgiem klientiem, respondenti tika lūgti novērtēt šadu klientu daudzumu pēdējo 3 mēnešu laika. 52% noradīja, ka pēdējo 3 mēnešu laika viņu praksē ir bijuši 1-5 šada veida klienti, 25% noradīja, ka viņi praksē sastapušies ar 6-10 izvairīgiem klientiem, 6% atzīmēja, ka 11-15 izvairīgu klientu ir nonakuši viņu redzesloka un 9% apgalvoja, ka viņiem nav bijis neviens izvairīgs klients.

attēls: Izvairīgiem klientiem raksturīga uzvedība komunikacija ar socialo darbinieku.

Pētījuma autore anketēšana vēlējas noskaidrot, kadu klienta uzvedību socialie darbinieki uztver ka izvairīga klienta pazīmi. Visvairak, t.i. 30% atbilžu norada, ka izvairīgi klienti neveic uzdevumus, par ko bija vienojušies, 28% atzīst, ka izvairīgiem klientiem raksturīga ir neierašanas uz tikšanas reizēm, 22% atbilžu uzskata, ka izvairīgi klienti noliedz savas socialas problēmas un 18% norada, ka izvairīgi klienti neinformē par izmaiņam situacija. 2% norada citus izvairīga klienta uzvedību raksturojošus radītajus saskarsmē ar socialo darbinieku – citu vainošana savas grūtības, noliedz problēmas, nevēlas, lai tiek apsekots, nepilda apsolīto, grūti vienoties par talakas sadarbības mērķiem un uzdevumiem, sniedz nepilnīgu informaciju, sagroza faktus, novilcina laiku.

attēls: Izvairīgu klientu iesaistes grūtību savu socialo problēmu risinašana cēloņi.

Anketēšanas dati liecina, ka 24% atbilžu pauž uzskatu, iesaistīties savu problēmu risinašana klientiem traucē motivacijas trūkums, 19% atbilžu atklaj viedokli, ka šadiem klientiem traucē gribasspēka trūkums, 17 % sniedz atbildi - zema atbildības sajūta. 16 % atzīst, ka traucējošs faktors ir zema pašapziņa, bet 15% uzskata, ka izvairīgie klienti netic, ka spēj kaut ko sava dzīvē mainīt. 7 % atbilžu izvairīguma cēloni saskata adaptacijas grūtības, bet 2% norada citus cēloņus – piemēram, nepietiekošus resursus, patērētaju attieksmi, nevēlēšanos neko mainīt, nevēlēšanos pieņemt sociala darbinieka ieteiktos risinajumus, vēlmi viegli saņemt naudu, parliecību, ka viņiem nav problēmu.

Izvairīgiem klientiem iztrūkstošas zinašanas uz prasmes.

Socialie darbinieki, aizpildot anketu, tika lūgti novērtēt, kadas zinašanas un prasmes trūkst izvairīgiem klientiem. Lielaka daļa respondentu atbilžu - 24% atklaj viedokli, ka izvairīgiem klientiem pietrūkst prasmes īstenot savas tiesības un iespējas, līdzīgs skaits respondentu - 23 % uzskata, ka klientiem trūkst sadarbības prasmju, 17 % uzskata, ka kaitē komunikacijas prasmju trūkums un 17% atzīmē arī zinašanu par tiesībam un iespējam trūkumu.15% norada informacijas ieguves prasmju trūkumu. 4% citas zinašanas un prasmes – piemēram, pašmotivacijas prasmes, valsts valodas prasmes, prasmes saskatīt un izprast savu problēmu cēloņus u.c.

attēls: Socialo darbinieku rīcība gadījumos, kad klients ir izvairīgs savu socialo problēmu risinašana.

Pētījuma autore vēlējas noskaidrot socialo darbinieku rīcību gadījumos, ja viņi ir nonakuši profesionalaja saskarsmē ar izvairīgu klientu. 44% respondentu ar izvairīgu klientu mēģina uzturēt kontaktus pēc iespējas ilgak, 37% partrauc sadarbību ar klientu, ja klients mutiski atsakas no sadarbības vai arī piedava parakstīt rakstisku atteikumu, 7 % partrauc sadarbību, ja klients vairakkart nav ieradies uz tikšanos. 5 % partrauc sadarbību, ja klients ierodas uz tikšanas reizēm, bet neveic realas darbības, lai mainītu situaciju. 7% respondentu noradīja, citu atbildes variantu, piemēram, ka obligato klientu gadījuma sadarbību turpina neskatoties uz klienta attieksmi, mēģina izskaidrot izvairīšanas negatīvas sekas, uz to brīdi respektē atteikšanos, bet pēc dažiem mēnešiem mēģina atkal vēlreiz, cenšas parliecinaties par izvairīguma iemesliem u.c.

attēls: Ka socialie darbinieki jūtas saskarē ar izvairīgu klientu.

Lai atklatu, kadas lomas socialie darbinieki ieņem saskarsmē ar klientiem, respondentiem tika uzdots jautajums, ka viņi jūtas saskarsmē ar izvairīgu klientu. 24,2 % respondentu atklaj, ka jūtas ka skolotaji, 21,2% norada citu atbildi, piemētam, ka socialais darbinieks, ‘jefiņš’, ķīlnieks, upuris, sadarbības partneris, pievilts sadarbības partneris, ka izmaiņu veicinatajs, novērotajs, psihologs, padomdevējs, informacijas sniedzējs, advokats, izmeklētajs, uzraugs, jūtos nožēlojami u.c..16,2% norada, ka jūtas ka eksperti, 14,1% jūtas ka glabēji, 11,1% norada, ka jūtas ka draugs, bet 9,1% atzīst, ka jūtas ka policisti, mazakums - 4% jūtas ka kolēģi.

attēls: Kam socialie darbinieki visvairak veltat laiku sadarbība ar izvairīgu klientu?

Nosakot sociala darbinieka prioritašu un laika sadalījumu attiecība pret veicamajiem uzdevumiem problēmsituacijas risinašanai, 34% aptaujato visvairak laika velta resursu noteikšanai, 25% vairak laiku velta iespēju izpētei, bet problēmsituacijas analīzei visvairak laika velta 30% un klienta problēmas identificēšanai 9% respondentu, bet 2% norada citu atbildes variantu – piemēram, kontakta un uzticēšanas veidošanu, klientu motivēšanu.

attēls: Kam sociala. darba praksē ar izvairīgu klientu ir pati svarīgaka loma.

Veicot anketēšanu, pētījuma autore vēlējas noskaidrot, ko socialie darbinieki saredz ka izšķirošo faktoru veiksmīga sadarbība ar izvairīgu klientu. 34% anketēto atbild, ka svarīgaka loma ir socialajam tīklojumam, 30% uzskata, ka klientu iekšējiem resursiem. 29% uzskata, ka sociala darbinieka īstenotajai intervencei, bet 4% izšķirošo lomu saredz ģimenes atbalsta. 3% norada citu atbildi – piemēram, sociala darbinieka ieinteresēta, atbalstoša attieksme un savstarpējais kontakts, klienta motivacija u.c.

attēls: Sociala darbinieka raksturīga rīcība saskarsmē ar izvairīgu klientu.

Tipiskakas tendences socialo darbinieku rīcība saskarsmē ar klientu atklaj, ka vairakums - 29% atbilžu liecina atgadina klientiem par viņu atbildību un rīcības sekam. Līdzīgs skaits- 28 % atbilžu atzīst, ka iedrošina klientu, 19% atzīmē, ka skaidro, ka klientam vajadzētu pareizi rīkoties šaja situacija, bet 13% atbilžu norada, ka kontrolē klientu un konfrontē ar viņa negatīvo rīcību. 9% skaidro klientam, ko viņš dara nepareizi, bet 2% meklē iespēju represijam pret klientu. Citu variantu nav noradījis neviens.

attēls: Sociala darbinieka rīcība klienta iedrošinašanai.

Lai iedrošinatu izvairīgus klientus 36% atbilžu atklaj, ka respondenti vairak akcentē klienta stipras puses, nevis trūkumus, bet 24% veido ar klientu atbalstošas attiecības, 23% parada, ka klienta dzīvē ir lietas, ar ko viņi veiksmīgi tiek gala, 15% palīdz uzturēt pozitīvas nakotnes cerības, bet 2% norada citu atbildi – piemēram, iedrošinu ar citu cilvēku veiksmīgu risinajumu pieredzi, attīstu trūkstošas prasmes.

attēls: Veidi, ka socialie darbinieki palīdz izvairīgiem klientiem iesaistīties savu socialo problēmu risinašana.

Pētījuma autore vēlas noskaidrot veidus, kados socialie darbinieki palīdz klientam iesaistīties savu socialo problēmu risinašana. 29% atbilžu liecina, ka socialie darbinieki palīdz izvirzīt nelielus un klientam saprotamus uzdevumus, 18% veicina klienta pastavību un neatkarību, 14% palīdz saprast klientam, kas viņu ierobežo, 13% maca klientam sadarboties ar citiem, 9% attīsta adaptacijas un gala tikšanas prasmes, 8% aktualizē klienta vēlmes, sapņus un mērķus. 5% ir stingri un neatlaidīgi savas prasības, Tikai 3% restrukturizē klienta negatīvos pieņēmumus par dzīvi. 1% atbilžu norada uz citam iespējam -skaidro cēloņsakarības, palīdz klientiem atrast iekšējos resursus.

attēls: Socialo darbinieku attieksmes pret klientu novērtējums.

Noskaidrojot socialo darbinieku vērtējumu par attieksmi pret izvairīgu klientu, atklajas, ka uzticības ziņa respondentu radītaji atklaj mērenu piesardzību – visvairak, t.i., 33 respondenti uzticību novērtē ar „+3”. Ticību klienta spējai mainīt situaciju visvairak respondentu, t.i., novērtē ar atzīmi „+3”. Visvairak „0” vērtējumu t.i.19 atzīmēti kategorija „skatos uz klientu ka socialu gadījumu – unikalu personību”. Savu attieksmi ka neformalu un personīgu visvairak respondentu, t.i., 22 novērtējuši ar atzīmi „+3”,bet nedaudz mazak, t.i., 18 savu attieksmi kategorija „oficiala formala – personīga neformala” novērtējuši ar „0”. Visvairak, t.i., 27 respondenti apliecina ieinteresētu attieksmi novērtējuši ar „+4”.Visvairak, t.i., 31 respondenti empatisku attieksmi pret klientu novērtējuši ar „+ 4”.

Visvairak, t.i., 30 respondenti klienta rīcības loģikas izpratni novērtējuši ar „+ 4”. 35 respondenti vērtē cieņu pret klientu ar augstako novērtējumu „+5”.

attēls: Sociala darbinieka rīcība socialo prasmju attīstības veicinašanai.

Aptaujajot, ka socialie darbinieki rīkojas, lai palīdzētu klientiem apgūt vai attīstīt prasmes, noskaidrojas, ka 33% respondentu dod klientam uzdevumus, kas palīdz attīstīt nepieciešamas prasmes un pēc tam atspoguļo un analizē, ka veicies, 23% respondentu dara kopa ar klientiem tas lietas, kuras viņiem ir grūtības, 18% stasta, ko klientam vajadzētu darīt, 14% stasta klientam, ka pareizi darīt, 5% piedava klientiem izspēlēt lomu spēles, un 5% līdz prasmju attīstīšanai realaja darba nemaz netiek. 2% norada citu atbildes variantu – piemēram, līdz tam nonak ļoti reti, atkarīgs no klienta motivacijas un sociala darbinieka prasmēm, atspoguļoju mazus panakumus, iedrošinu.

attēls: Būtiskakie resursi situacijas, kad klients nonacis grūtības.

Ka būtiskakais resurss 28% atbilžu atklajas ģimenes atbalsts, 25% pašvaldības resursi, 24% klienta personības īpašības un iezīmes, 12% klientu pieredzei, 6% valsts resursi, 4% draugu atbalsts, bet 1% atbilžu norada citu variantu – piemēram, nevalstisko sektoru, biedrībam; ticību Dievam.

attēls: Traucējošie faktori sadarbība ar izvairīgiem klientiem.

Izvaicati par traucējošajiem faktoriem sadarbība ar izvairīgu klientu, 31% atbilžu norada uz klienta pretestību ka nozīmīgako traucējošo faktoru, bet klienta iekšējo resursu trūkumu ka nozīmīgako traucējošo faktoru atzīmē 24% atbilžu, 22% ka nozīmīgu trūkumu atzīst kopienas resursu trūkumu, bet to, ka sadarbības izveide ar izvairīgu klientu prasa parak daudz enerģijas un laika norada 17%. Tikai 3% atzīst, ka pietrūkst zinašanu un prasmju sadarbības izveidei ar izvairīgu klientu. 3% norada citu atbildes variantu – piemēram, klienta motivacijas trūkums, citu institūciju nekompetenta rīcība, laika trūkums, darba devēja kontrolējoša attieksme.

attēls: Vai izdodas mainīt klienta attieksmi no „izvairīgas” uz „ līdzdalīgu”

5,1 % respondentu atbild, ka viņiem izdodas mainīt klienta attieksmi no „izvairīgas” uz „līdzdalīgu”. 61,1 % respondentu uzskata, ka viņiem drīzak izdodas ka neizdodas mainīt klienta attieksmi no „izvairīgas” uz „līdzdalīgu”. Taču 23% norada, ka viņiem klientu attieksmi mainīt drīzak neizdodas ka izdodas un 10,1% nezina sniegt atbildi uz šo jautajumu.

attēls: Cik ilgs laiks nepieciešams, lai mainītu klienta attieksmi no „izvairīgas” uz „ līdzdalīgu”.

48,4% respondentu uzskata, ka lai mainītu „izvairīgu” klienta attieksmi uz „līdzdalīgu” nepieciešami 2-3 mēneši, 16,8% uzskata, ka tam ir nepieciešami 4-6 mēneši, 14,7% norada citu atbildes variantu(.), 8,4% atzīmē 4-6 mēnešus ka nepieciešamo laiku. 9,5% uzskata, ka nepieciešami vairak ka 8 mēneši, bet 2,1% uzskata, ka nepieciešami 7-8 mēneši. cits – 12x atkarīgs no gadījuma, ja nemainas 2-3 mēnešos, tad arī nemainīsies, ir gadījumi, kad arī ilgak, grūti spriest – nav bijis daudz tadu klientu.

attēls: Respondentu darba stažs sociala darbinieka profesija

Apkopojot atbildes uz jautajumu par respondentu darba stažu, atklajas, ka 48% strada socialaja darba 5-9 gadus, 30,6% strada 1-4 gadus, 14,3% strada 10-14 gadus, 4,1 % strada nepilnu gadu un 3,1 procents strada 15 gadus un vairak.

attēls: Respondentu izglītība

63,3% respondentu ir ieguvuši profesionala bakalaura izglītību socialaja darba, 16,3% ieguvuši citu izglītību(), 15,3% ieguvuši maģistra gradu socialaja darba, bet 5,1% bakalaura gradu socialaja pedagoģija. Atbildes variantu „cita” lielakoties noradījuši tie, kas pašlaik iegūst bakalaura vai maģistra gradu socialaja darba.

Anketēšanas dati liecina, ka 96,9% respondentu ir sievietes, bet 3,1% respondentu ir vīriešu. Nosakot respondentu vecumu, jasecina, ka 31,3% respondentu ir 36 – 46 gadus veci, 26,3% ir 26-35 gadus veci, 25,3% ir 46-55 gadus veci, 8,1% ir līdz 25 gadus veci un 8,1% ir 56-62 gadus veci, 1% ir vairak ka 62 gadi.

Rezultatu analīze

Ekspertu interviju rezultati apstiprina spēka perspektīvas nozīmīgo lomu klienta iesaistes veicinašana savu socialo problēmu risinašanai. Eksperti apliecina spēka perspektīva balstītas sociala darba prakses pozitīvo ieguldījumu sociala darbinieka un klienta mijiedarbības īstenošana intervences ietvaros, klientu rīcībspējas un motivacijas veicinašana, ka arī iekļaujošas vides vairošana.

Ekspertu viedokļi ļauj secinat, ka spēka perspektīvas ietvars – cieņa, vienlīdzīgas sadarbības attiecības un klienta ka savas dzīves eksperta pieņemšana u.c., rada labvēlīgu vidi klienta gan iesaistei sadarbība ar socialo darbinieku un sadarbības uzturēšanai intervences mērķu sasniegšanai. Tapat arī, pēc ekspertu ieskata, spēka perspektīvas prakse socialaja darba ir efektīva gan esošo klienta prasmju, kompetenču un personības kvalitašu atklašanai, nostiprinašanai, gan jaunu vairošanai. Spēka perspektīvas prakses rezultata iespējams risinat ne tikai konkrētas klienta problēmas, bet arī attīstīt spēju tikt gala ar dzīves problēmam kopuma, kas veicina klienta efektīvaku socialu un ekonomisku funkcionēšanu.

Eksperti apstiprina, ka spēka perspektīvas prakse sniedz ieguldījumu iekļaujošas vides vairošana, iedzīvinot dzīvesveida līmenī demokratijas principus.

Ekspertu intervijas atklaj kavējošos faktorus spēka prakses īstenošanai, ka

sociala darba prakses ilgstoša orientēšanas uz īstermiņa mērķiem un socialo palīdzību;

institucionalais atbalsts konvencionalajai sociala darba praksei ka vieglak parskatamai un kontrolējamai;

spēka perspektīvas salīdzinoša novitate un neliela vieta un loma sociala darba izglītības satura;

Socialo darbinieku vērtības un attieksme - sociala darbinieka gatavība cieņai un atvērtībai kontakta ar klientu, savu iekšējo resursu ieguldījumam intervences īstenošana un ilgtermiņa sadarbībai ar klientu;

nepieciešams augsts socialo darbinieku profesionalas kompetences līmeni, kas paredz gan spēka perspektīvas teorētisko nostadņu parzinašanu un prasmi tas īstenot praksē, gan spēju apzinati un realistiski novērtēt intervencē notiekošos procesus un atbilstoši rīkoties.

Saistība ar dažadajiem ekspertu viedokļiem par spēka perspektīvas lomu intervences procesa, grūti piekrist ekspertu viedoklim, ka sadarbības sakuma ar ļoti nemotivētiem klientiem būtu lietojama konvencionala pieeja, jo sociala darba teorija paredz, ka klienta iesaistes viens no priekšnoteikumiem ir droša vide un paša klienta vajadzību aktualizacija.

Tapat jaatzīst, ka attiecība uz socialo darbu ar izvairīgiem klientiem, grūti piekrist tadam ekspertu viedoklim, ka kontakta ar klientu veidošanas posma spēka perspektīvas pielietojums ir nepieciešams, taču, nosakot mērķus un veicamos uzdevumus, socialais darbinieks var ieņemt konvencionalu pozīciju. Maģistra darba analizētas teorētiskas nostadnes par faktoriem, kas veicina klienta iesaisti savu socialo problēmu risinašana, ļauj secinat, ka klienta iesaitē izšķirošas ir, ne tikai pozitīvs kontakts un klienta resursu izpēte un līdzdalība problēmas formulēšana, bet arī mērķu izvirzīšana un uzdevumu noteikšana. Klienta iesaiste var mazinaties vai zust, ja socialais darbinieks nosaka uzdevumus, kas nav saskaņa ar klienta vajadzībam, mērķiem vai vērtībam.

Maģistra darba autore, balstoties uz teorētiskajiem secinajumiem, piekrīt ekspertu viedoklim, ka spēka perspektīvu ir iespējams un nepieciešams mērķtiecīgi un kompleksi integrēt visa sociala darbinieka intervencē, taču apzinati un pardomati ta var tikt veiksmīgi kombinēta ar citu pieeju un teoriju atziņam un zinašanam.

Izvairīgo klientu intervēšanas rezultati apstiprina, maģistra darba teorētiskaja daļa aprakstītas izvairīga klienta psihosociala portreta iezīmes. Kopuma izvairīgiem klientiem lielakoties raksturīga neapmierinatība ar dzīvi un grūtības pašiem ietekmēt taja notiekošo, īstenojot pardomatas rīcības stratēģijas, ka arī neticība pozitīvam parmaiņam, izvairīgiem klientiem apstiprinajas nepietiekamas informacijas ieguves un sadarbības prasmes, neparliecinatība par savam spējam un zinašanam. Interviju rezultati ļauj secinat, ka izvairīgi klienti veiksmīgak sadarbojas savu tuvinieku loka, neka ar talako vidi un viņiem ir grūtības īstenot savas tiesības. Tapat izvairīgiem klientiem nav pieredzes un iniciatīvas sadarbības tīklu veidošanai vai iesaistē tajos kopīgu mērķu sasniegšanai.

Taču jasecina, ka atsevišķiem klientiem, atsevišķas jomas ir attīstītas prasmes, zinašanas vai vienkarši noderīga pieredze.

Neredzot iespējas pašiem iedarboties uz parmaiņam sava dzīvē, izvairīgi klienti lielakoties ka risinajumu saredz, seku, nevis cēloņu novēršanu un ka galveno ienakumu paaugstinašanas un problēmu risinajumu saredz socialo palīdzību, majokļa jautajuma risinašana - dzīvokļa saņemšanu no valsts vai pašvaldības u.c

Izvairīgi klienti nesaredz socialo darbinieku ka cilvēku, kurš varētu palīdzēt ienest viņu dzīvē pozitīvas parmaiņas. Socialo darbinieku ka cilvēku, pie kura varētu griezties pēc palīdzības, lielaka daļa klientu nesaskata. Tikai atsevišķa gadījuma socialais dienests tiek minēta ka vieta, kur vērsties problēmu gadījuma.

Izvairīgi klienti socialo darbinieku redzesloka ir nonakuši, nevis pēc viņu pašu iniciatīvas, bet saistība ar to, ka griezušies pēc socialas palīdzības vai arī ir konstatētas bērnu aprūpes grūtības. Lielakoties klienti socialo darbinieku attieksmi novērtē ka laipnu, atsaucīgu, ieinteresētu un cieņas pilnu, lai gan atzīst arī nepatīkamu pieredzi – agresīva intervence, maldīgu cerību uzturēšana, sava viedokļa uzspiešana.

Interviju rezultati ļauj secinat, ka izvairīgajiem klientiem ir vaja izpratne par to, ko socialais darbinieks viņiem var palīdzēt, un lielakoties viņi asociē socialo darbinieku ar atbalstu socialas palīdzības iegūšana, dokumentacijas aizpildītaju, kontrolējošas funkcijas īstenotaju, informacijas sniedzēju, vai kadu, kurš pasaka priekša, ka rīkoties.

Interviju rezultati liecina, ka daļa klientu tiek iesaistīti veicamo uzdevumu noteikšana, bet daļa no socialajiem darbiniekiem saņem direktīvas norades. Daļa klientu ir apmierinati ar direktīvajam noradēm un tadas vēlas saņemt, bet daļa klientu šados gadījumos izjūt pretestību.

Respondentiem ir grūti identificēt un noformulēt sociala darbinieka darbības, kas saistītas ar atbalstu un iedrošinajumu un tas varētu būt saistīts gan ar to, ka socialie darbinieki maz praktizē šadas darbības ar izvairīgiem klientiem, gan ar zemo klientu izpratnes līmeni par komunikacijas un sadarbības procesiem.

Socialo darbinieku anketēšanas rezultati par viņu viedokli un sadarbības pieredzi ar izvairīgiem klientiem liecina, ka spēka perspektīvas idejas praksē Rīgas Socialaja dienesta tiek izmantotas daļēji. Anketēšanas rezultati ļauj izdarīt secinajumus, ka arī izvirza vairakus jautajumus, kurus būtu nepieciešams precizēt un noskaidrot papildus, iespējams talakos pētījumos.

Socialo darbinieku novērojumi par trūkstošajam prasmēm apstiprina, ka izvairīgiem klientiem iztrūkst tadas rīcībspējai nozīmīgas prasmes, ka prasmes īstenot tiesības un iespējas, sadarboties, efektīvi komunicēt un iegūt informaciju, ka arī eksistē motivacijas grūtības.

Socialo darbinieku anketēšanas un klientu interviju rezultati liecina, ka parsvara socialie darbinieki pret izvairīgu klientu praktizē ieinteresētu, empatisku, attieksmi, kas balstīta uz cieņu, personīgu attieksmi un klienta ka unikalas personības redzējumu un uzticību. Daļai socialo darbinieku bija vērojamas grūtības novērtēt savu attieksmi pret izvairīgu klientu, īstenojot oficialu formalu vai personīgu un neformalu attieksmi, ka arī skatījumu uz klientu ka socialu gadījumu vai unikalu personību.

Saskaņa ar anketēšanas rezultatiem, ka tipiskako izvairīgu klientu uzvedību raksturojošu pazīmi socialie darbinieki min uzdevumu, par kuriem bija vienojušies, nepildīšanu un neierašanos un tikšanas reizēm.

Zīmīgi, ka vairakums ka palīdzošas darbības, lai veicinatu klienta iesaisti socialo problēmu risinašana, norada palīdzību izvirzīt nelielus uzdevumus un klienta patstavības un neatkarības veicinašanu. Proporcionali nevienlīdzīgas attiecības starp nelielu uzdevumu izvirzīšanu un klienta vēlmju un sapņu aktualizēšanu rada bažas, ka tie savstarpēji ne vienmēr ir saistīti, t.i. uzdevumi ne vienmēr balstas uz paša klienta mērķiem viņa dzīvē. Grūtības iesaistīt klientus intervences uzdevumu noteikšana sasaucas arī ar klientu interviju rezultatiem.

Tapat bažas par klienta līdzdalību izvirzīto uzdevumu definēšana rada respondentu atbildes par popularakajam socialo darbinieku ieņemtajam lomam komunikacija ar klientu - eksperta un skolotaja. Skolotaja un eksperta lomas pēc kompetences un pozīcijas uzstadījuma pret partneri ir līdzīgas, tadēļ jasecina, ka lielaka daļa socialo darbinieku un klientu sadarbība dominē komunikacijas modelis, kur socialais darbinieks un klients nav līdzvērtīgas pozīcijas un socialais darbinieks praktizē pamacošu attieksmi un ir klienta dzīves eksperts. Šada gadījuma var rasties risks, ka izvirzītie uzdevumi ir sociala darbinieka, ne klienta izvēlētie problēmrisinašanas uzdevumi.

Kolēģa un drauga loma, ka arī pie citiem atbilžu variantiem noradīta sadarbības partnera loma attiecības ar klientu ir ievērojami mazak izplatīta. Šīs lomas paredz līdzvērtību un sadarbību formalakas vai neformalakas attiecības un sasaucas ar spēka perspektīvas nostadnēm, ka arī var būt saistīta ar daļas socialo darbinieku grūtībam novērtēt savu attieksmi pret klientu ka oficialu un formalu vai personīgu un neformalu.

Dominējošo socialo darbinieku lomu praktizēšana – eksperta, skolotaja, glabēja, policista u.c. saskarsmē ar izvairīgiem klientiem, ka arī sociala darbinieka, nevis klienta iniciētu uzdevumu izvirzīšana, var nonakt pretruna ar klienta pastavības un neatkarības veicinašanu.

Salīdzinoši procentuali līdzīgs daudzums socialo darbinieku, par spīti klienta izvairīgumam, cenšas uzturēt ar klientu kontaktus, un līdzīgs daudzums ir orientēti uz sadarbības partraukšanu. Jasecina, ka daļa socialo darbinieku nav orientēti uz ilgtermiņa sadarbību ar izvairīgiem klientiem, kas varētu liecinat, ka viņi nav atraduši pieeju sadarbības izveidei ar klienta iesaistes veicinašanai.

Rodas arī jautajums, kadas ir socialo darbinieku darbības nostadnes, ja viņi tomēr uztur kontaktus ar klientu ilgtermiņa, jo socialo darbinieku īstenotas loma saskarsmē ar izvairīgu klientu atklaj, ka daļa socialo darbinieku saskarsmē ar klientu ieņem tadas lomas, ka glabējs un policists, citi socialo darbinieku noradītie atbilžu varianti atklaj arī tadu lomu praktizēšanu, ka izmeklētajs un uzraugs. Frustrējošas un kontrolējošas sociala darbinieka lomas ne tikai neveicina izvairīga klienta iesaisti savu socialo problēmu risinašana, bet vairo pretestību saskarsmei ar socialo darbinieku. Taču glabēja loma veicina vēl lielaku klienta bezpalīdzības sajūtu, kas traucē iesaistīties savu grūtību risinašana.

Jasecina, ka anketēšanas rezultatu analīze norada, ka socialie darbinieki plaši pielieto iedrošinašanu. Tomēr tapat ta atklaj, ka komunikacija ar klientu ir izplatīta arī fokusēšanas uz problēmam un negatīvo – negatīvajam rīcības sekam, kontroli un konfrontaciju ar neatbilstošu rīcību, skaidrošanu, ko klients dara nepareizi.

Tapat arī, lai gan lielaka daļa aptaujato socialo darbinieku ir vairak orientēti uz resursu un iespēju noteikšanu, arī nozīmīga daļa priekšroku dod fokusam uz problēmu noteikšanu un problēmsituacijas analīzi.

Socialie darbinieki ka izplatītako veidu klientu iedrošinašanai izmanto klienta stipro pušu akcentēšanu vairak ka orientēšanos uz trūkumiem. Populara ir arī atbalstošu attiecību veidošana un klienta apziņas veicinašana, ka ir lietas ar ko viņš veiksmīgi dzīvē tiek gala.

Salīdzinoši maz izplatīta iedrošinašanas prakse ir pozitīvu nakotnes cerību uzturēšana, lai gan socialie darbinieki savu ticību klienta spējai mainīt situaciju novērtējuši ar salīdzinoši augstu vērtējumu.

Pozitīvu tendenci iezīmē tas, ka socialie darbinieki izvairīga klienta iesaistes veicinašanai nozīmīgi retak pielieto klienta izpratnes veicinašanu par to, kas viņu ierobežo, tadējadi izvairoties akcentēt deficītus.

Diemžēl retak izvairīgu klientu iesaistes veicinašanai tiek pielietota sadarbības prasmju apguve. Arī salīdzinoši daudz retak tiek praktizēta klienta vēlmju, sapņu un mērķu aktualizēšana, un tikai atsevišķos gadījumos tiek īstenota klienta negatīvo pieņēmumu par dzīvi restrukturizacija, kas ir tipiski spēka perspektīva balstītas sociala darba prakses paņēmieni.

Pozitīvi vērtējama ir tendence, ka socialie darbinieki gadījumos, kad strada, lai vecinatu klienta prasmju apguvi, lielakoties ir orientēti palīdzēt klientam apgūt jaunas prasmes reala darbība. Daļa socialo darbinieku stasta klientam, ko un ka vajadzētu darīt, kas var būt pieņemami kombinacija ar praktisku rīcību prasmju apguvei, bet nesasniegt mērķi atrauti no tas, turklat zīmīgi sasaucas ar socialo darbinieku tendenci ieņemt eksperta lomu un pašiem noteikt veicamos uzdevumus.

Anketēšana atklaj, ka vienu no izšķirošajiem resursiem veiksmīgai intervencei socialie darbinieki saredz klienta iekšējos resursus. Klienta personības īpašības un iezīmes tiek novērtētas ka būtiskas, taču klientu pieredzi ka resursu saskata salīdzinoši neliela daļa respondentu. Ta ka anketēšanas rezultati liecina, ka klienta iekšējo resursu trūkums tiek vērtēts ka viens no galvenajiem traucēkļiem sadarbība ar izvairīgu klientu, var secinat, ka socialajiem darbiniekiem ir grūtības atpazīt, atklat un izmantot klientu spēkus. Tapat arī rodas jautajums, vai socialie darbinieki atbildību par sadarbību un tas rezultatiem neparvirza klientam, uzskatot, klientu iekšējo resursu trūkums ir cēlonis grūtībam veidot sadarbību un īstenot parmaiņas klienta socialaja situacija.

Tapat klienta pretestības noradīšana ka dominējošais traucēklis, rada šaubas, vai spēka perspektīvas principi tiek konsekventi pielietoti sociala darba praksē. Iepriekšminēta fokusēšanas un negatīvo, uzdevumu izvirzīšana, kas nav balstīti klienta vēlmēs un mērķos, eksperta attieksme saskarsmē ar klientu var būt pretestību veicinoši faktori,

Anketēšanas rezultati liecina arī, ka tikai daļa socialo darbinieku sadarbības izveidē ar izvairīgu klientu iegulda daudz laika un enerģijas. Tapat anketēšana atklaj, ka socialie darbinieki ir apmierinati ar savam zinašanam un prasmēm sadarbības izveidē ar izvairīgu klientu, un lielaka daļa uzskata, ka viņiem drīzak izdodas neka neizdodas mainīt izvairīgu klienta attieksmi. Šadi rezultati rada jautajumus par to ka tas saistas ar parējiem anketēšanas datiem, kas liecina par grūtībam sadarbības izveidē, intervences uzdevumu noteikšana, klienta un vides resursu izmantošana un klienta pretestības parvarēšana.

Gandrīz puse respondentu uzskata, ka 2-3 mēneši ir pietiekams periods, lai mainītu klienta attieksmi. Maģistra darba autorei tas šķiet parak optimistiskas prognozes, ņemot vēra, gan to, ka socialie darbinieki ka otru tipiskako izvairīgu klientu rīcības veidu min neierašanos uz tikšanas reizēm, gan iepriekš minētas maketēšana konstatētas grūtības sadarbības izveidē un klienta iesaistē socialo problēmu risinašana.

Rodas jautajums, vai un ka šadas atbildes ir saistītas ar ekspertu intervijas paustajam atziņam par orientēšanos uz mūsdienu īstermiņa mērķiem un socialo palīdzību sociala darba praksē Latvija.

Socialie darbinieki ka galvenos traucēkļus izvairīgiem klientiem problēmu risinašana saskata motivacijas, gribasspēka un atbildības sajūtas trūkumu. Jautajumos, kuros ir sniegta iespēja atbildēt pašam ar savu atbildes variantu, atklajas gan vainojoša un nosodoša attieksme pret izvairīgu klientu, gan bezpalīdzība.

Lai gan daļa anketēšanas rezultatu liecina par spēka perspektīvas principu pielietojumu sociala darba praksē ar izvairīgu klientu, analizējot anketas katru atsevišķi, vērojams, ka vienas anketas ietvaros atklajas atsevišķu spēka perspektīvas principu pielietojums, kas nevarētu liecinat par mērķtiecīgu spēka perspektīva balstītas prakses īstenošanu.

Pētījuma rezultata maģistra darba autore secina, ka spēka perspektīva sociala darba praksē Rīga tiek pielietota epizodiski un fragmentari, nevis mērķtiecīgi un sistematiski. Vairaki anketēšanas rezultati atklaj pretrunīgu informaciju, tadēļ būtu nepieciešama papildus informacija un izpēta to cēloņu noskaidrošanai.

Secinajumi

Interviju un anketēšanas rezultati praksē apstiprina teorētiskaja daļa aprakstīto izvairīga klienta psihosocialo portretu, ko raksturo rīcībspējas trūkums un vaja motivacija.

Eksperti apliecina spēka perspektīva balstītas sociala darba prakses pozitīvo ieguldījumu sociala darbinieka un klienta mijiedarbības īstenošana intervences ietvaros, klientu rīcībspējas un motivacijas veicinašana, ka arī iekļaujošas vides vairošana.

Kavējošie faktori spēka perspektīvas īstenošanai Latvijas sociala darba praksē - orientēšanas uz īstermiņa mērķiem un socialo palīdzību, institucionalais atbalsts konvencionalajai sociala darba praksei, spēka perspektīvas neliela vieta sociala darba izglītības satura, socialo darbinieku vērtību un attieksmju disharmonija ar spēka perspektīvas vērtībam un augsta socialo darbinieku profesionalas kompetences līmeņa nepieciešamība.

Izvairīgiem klientiem ir vaja izpratne un neskaidras gaidas attiecības uz sociala darbinieka potencialo iesaisti viņu socialo problēmu risinašana. Lielakoties izvairīgi klienti socialo darbinieku asociē ar atbalstu socialas palīdzības iegūšana, dokumentacijas aizpildītaju, kontrolējošas funkcijas īstenotaju, informacijas sniedzēju, vai kadu, kurš pasaka priekša, ka rīkoties.

Spēka perspektīvas atziņas sociala darba praksē tiek pielietotas fragmentari, nevis sistematiski un mērķtiecīgi.

Īstenojot intervenci socialajiem darbiniekiem pastav grūtības veicinat maksimalu izvairīgu klientu līdzdalību grūtību risinašana, viņi izvēlas tadas spēka perspektīvai neraksturīgas stratēģijas, ka direktīva uzdevumu noteikšana klientam un eksperta, kontrolējošas vai glabjošas pozīcijas īstenošana saskarsmē.

Daļai socialo darbinieku ir grūtības īstenot ilgtermiņa sadarbību ar izvairīgiem klientiem, ka arī sadarbības izveidē netiek ieguldītas pietiekami laika un sociala darbinieka resursi.

Lai gan socialie darbinieki plaši pielieto iedrošinašanu, tam parsvara tiek pielietotas tikai atsevišķi spēka perspektīvas paņēmieni un izplatīta ir arī fokusēšanas uz negatīvo.

Anketēšanas rezultati liecina, ka, iespējams, socialie darbinieki atbildību par sadarbības grūtībam ar izvairīgu klientu parliek uz pašiem socialajiem darbiniekiem.

Socialajiem darbiniekiem ir grūtības atpazīt, atklat un izmantot klientu iekšējos spēkus.

Izvēlēto konvencionalas pieejas stratēģiju īstenošana vairo klienta pretestību, kas tiek minēts ka galvenais šķērslis sadarbības izveidē ar izvairīgu klientu.

Socialo darbinieku vidū nav popularas vairaki tieši spēka perspektīvai raksturīgas intervences tehnikas.

komunikacija ar klientu socialie darbinieki ir vairak tendēti ieņemt nevienlīdzīgas attiecību lomas, dominē eksperta un skolotaja, ka arī policista lomai, nevis sadarbības partnera un drauga loma

Paralēli izvairīga klienta iedrošinašanai izplatīta ir tendence fokusēties uz negatīvajam rīcības sekam, negatīvas rīcības analīzi vai klienta kontroli un konfrontaciju. Vai šis ir korekts secinajums, izejot no anketas uzbūves?

Socialajiem darbiniekiem sagada grūtības klienta iekšējo spēku atklašana un izmantošana.

Klienta pretestība ir viens no būtiskakajiem traucējošajiem faktoriem, ko norada socialie darbinieki. Spēka perspektīvas principu nepilnīga izmantošana - fokusēšanas un negatīvo, uzdevumu izvirzīšana, kas nav balstīti ar klienta vēlmēs un mērķos, eksperta attieksme saskarsmē ar klientu var būt pretestību veicinoši faktori.

Socialie darbinieki nenorada, ka darbs ar klientu aizņem parak daudz laika un enerģijas.

Socialie darbinieki nav orientēti uz mērķtiecīgu jaunu zinašanu un prasmju apguvi sadarbības pilnveidei ar izvairīgu klientu

Modelējoša daļa

Ieteikumu vadlīnijas spēka perspektīvas pielietojumam izvairīgu klientu iesaistes veicinašanai savu dzīves grūtību risinašana

Lai veicinatu ‘izvairīgu klientu’ iesaisti savu dzīves problēmu risinašana, sociala darba praksi nepieciešams vērst uz iekļaujošas vides vairošanu, indivīdu rīcībspējas un motivacijas veicinašanu. Spēka perspektīvas nostadnes var tikt izmantotas, lai īstenotu intervenci uz visu trīs minēto faktoru pozitīvu ietekmēšanu.

Spēka perspektīva nenosaka socialajam darbiniekam konkrētas problērisinajumu shēmas un tehnikas, bet definē sociala darbinieka un klienta pasaules un cilvēkskatījumu, atklaj likumsakarības. Tam atbilstoša veida socialais darbinieks ar iedrošinajumu un atbalstu var palīdzēt klientam rast savus problēmsituacijas risinajuma ceļus un tikt gala ar dzīves grūtībam.

Spēka perspektīva antropoloģiskais priekšstats tiek pausts pieņēmuma, ka cilvēka ir daudz iekšēju, neapzinatu resursu, tai skaita spēku. Sociala darbinieka uzdevums spēka perspektīva ir spēcinat klientus, palīdzot viņiem saskatīt savus spēkus, tos apzinaties un pielietot dzīvē. Tapat spēka perspektīva iedrošinot klientu mijiedarboties vidi savu mērķu sasniegšanai, atklajot ka bagatu resursiem, draudzīgu un palīdzošu. Kopienas vidē valdošas vērtības, attieksmes un parliecības, kas izpaužas vienlīdzīgas iespējas, socialaja aizsardzība un socialaja kapitala, spēka perspektīva tiek izmantotas ka kolektīvais spēka avots.

Spēka perspektīva balstītas sociala darba prakses ietvaros ar izvairīgiem klientiem nozīmīgi ņemt vēra, ka klienta iesaisti savu socialo problēmu risinašana nosaka tadi faktori ka iekļaujoša vide un klientu rīcībspēja un motivacija.

Lai spēka perspektīvas pielietojums sasniegtu savu mērķi izvairīgu klientu iesaistei savu dzīves problēmu risinašana un socialas funkcionēšanas veicinašanai, spēka perspektīvu nepieciešams apzinati un mērķtiecīgi integrēt visos intervences posmos, lai vairotu iekļaujošu vidi, veicinatu klienta rīcībspēju un motivaciju. 2. tabula ir atspoguļots, ka spēka perspektīvas prakse iedarbojas uz faktoriem, kas nosaka klienta iesaisti socialo problēmu risinašana.

2. tabula: Spēka perspektīvas prakses ietekme uz klienta iesaisti savu socialo problēmu risinašana noteicošajiem faktoriem

Sadarbības mērķu īstenošana darba ar izvairīgu klientu spēka perspektīvas ietvaros ir laikietilpīgs process un socialajam darbiniekam ir nepieciešams sevi investēt ilgtermiņa attiecības ar klientu un veltīt tam nepieciešamo laiku.

Izšķirīgi ir pieņemt, ka klients ir iemacījies izdzīvot pie pašreizējiem sarežģītajiem apstakļiem, un ļaut parmaiņam notikt pakapeniski, nevis tas frustrēt. Socialajam darbiniekam, stradajot pēc spēka perspektīvas, būtiski gan izglītot klientu par sadarbības ietvara galvenajam atziņam un uzstadījumiem, gan veicinat maksimalu klienta līdzdalību palīdzības procesa.

Praktizējot socialaja darba spēka perspektīvu, tas postmodernais raksturs, nosaka, ka intervences process var atšķirties no konvencionala jeb tradicionala intervences procesa.

Maģistra darba autore spēka perspektīva balstītaja sociala darba praksē sadarbības veidošanu ar izvairīgu klientu saredz trīs posmos jeb līmeņos.

1. sadarbības līmenis – „spēcinašana ligzda”

Sava veida šis sakotnējais sadarbības posms var tikt asociēts ar klienta sagatavošanu parmaiņam un socialo problēmu risinašanai. Sakotnējo sociala darbinieka un klienta sadarbības posmu un attiecību ietvaru var raksturo ar „ligzdas” jēdzienu. Sociala darbinieka uzdevums „ligzdas” ietvaros ir veicinat klientam viņa pašreizējajam brieduma līmenim atbilstošus drošus un labvēlīgus attīstībai apstakļus. Ta ietvaros socialais darbinieks klientu spēcina, maca būt pozitīvas, palīdzošas attiecības, ka arī palīdz klientam atklat apkartējo vidi ka draudzīgu un palīdzošu. Pirmaja sadarbības līmenī socialais darbinieks aktualizē parmaiņu motivaciju, uzrunajot klienta vēlmes, cerības, sapņus un mērķus. Respektējot izvairīga klienta izaicinajumus uzsakt sadarbību ar palīdzošajiem profesionaļiem un institūcijam, sadarbības sakuma perioda sociala darbinieka un izvairīga klienta tikšanas var notikt klienta vidē, kur viņš jūtas drošaks.

2. sadarbības līmenis – adaptacija no „ligzdas” patstavīgai funkcionēšanai vidē

Nakamais posms spēka perspektīva ir virzīts no „ligzdas” spēcinoša efekta nodrošinašanas uz mērķu izvirzīšana un formulēšana. Šis sadarbības līmenis paredz klienta maksimalu iesaisti uzdevumu noteikšana, lai īstenotu mijiedarbības mēģinajumus ar vidi un virzītos uz mērķi.

Problēmas formulējums saskaņa ar spēka perspektīvas principiem šaja sadarbības posma ir nepieciešams tikai, lai apzinatos, ka mērķi ir radušies ka rezultats noteiktu grūtību, trūkumu eksistencei viņa dzīvē. Spēka perspektīva nepieciešams pieņemt klienta problēmas formulējumu un izpratni par problēmu, pat, ja socialajam darbiniekam ta šķiet neadekvata. Sociala darbinieka uzdevums ir palīdzēt klientam aktīva darbība pašam izprast dzīves likumsakarības, ļaujot problēmas formulējumam atrasties attīstība. To var panakt, ja sadarbības galvenais noteicošais faktors ir nevis problēma, bet gan mērķi un iespējas.

Šaja sadarbības etapa socialajam darbiniekam nepieciešams klientam palīdzēt radīt macību vidi, kura klients var macīties „macīties” t.i. praktizēt viņa un vides mijiedarbības mēģinajumus, mērķtiecīgi saskatīt un uzkrat talakai izmantošanai dzīves pieredzes piedavatas zinašanas, lai attīstītu nepieciešamas rīcībspējas kompetences.

Šaja posma, kad klients jau ir guvis pozitīvu palīdzošo attiecību pieredzi, viņam svarīgi palīdzēt mērķtiecīgi pakapeniski paplašinat sadarbības loku, īstenojot mēģinajumus sadarboties ar citiem palīdzošajiem profesionaļiem, institūcijam un citiem vides resursiem. Socialais darbinieks šaja etapa vairak īsteno iedrošinataja, nevis starpnieka lomu. Šis posms ir vērsts, lai palīdzētu klientam tikt gala ar savam aktualaja dzīves grūtībam personīga līmenī

3. sadarbības līmenis – patstavīga funkcionēšana vidē

Šis sadarbības posms ir orientēts, lai nostiprinatu klienta patstavīgu ekonomisku un socialu funkcionēšanu vidē. Socialais darbinieks un klients parliecinas par esošo mērķu sasniegšanas efektivitati, un tiek veicinata jaunu mērķu izvirzīšana, kas atkarība no klienta rīcībspējas līmeņa var būt ekonomiski un sociali vai politiski.

Šaja posma tiek aktualizēta klienta ka pilnvērtīga kopienas locekļa loma. Attīstot sadarbības mēģinajumus, tiek nostiprinatas klienta socialas saites un veicinata klienta piederības sajūta, kas vairo līdzatbildību un līdzdalību sabiedrības procesos. Šaja posma klientam ir iespējas izmēģinat jaunas sadarbības iniciatīvas kopienas līmenī, kuras socialais darbinieks var atbalstīt. Socialais darbinieks distancējas no attiecībam ar klientu, vairak ieņemot novērotaja pozīciju, taču joprojam sniedzot atbalstu un iedrošinajumu.

Lai spēka perspektīva varētu veiksmīgi tikt īstenota sociala darba praksē, sociala darba prakses lauka nepieciešams radīt veicinošu vidi spēka perspektīvas pielietojumam. Maģistra darba autore uzskata, ka veicinošas vides vairošanai nepieciešams īstenot noteiktas aktivitates:

Īstenot sociala darba praksē Latvija parorientaciju no pirma līmeņa palīdzības sniegšanas uz socialo darbu pēc būtības;

Nodrošinat spēka perspektīvai plašaku vietu sociala darba izglītības satura spēka perspektīvas pielietošanas apgūšanai;

Nodrošinat socialajiem darbiniekiem pēcdiploma izglītības iespējas spēka perspektīva tas pielietošanas apgūšanai;

Attīstīt supervīziju spēka perspektīva praktizējošajiem socialajiem darbiniekiem.

Nobeigums

Izvairīga klienta iesaistes savu dzīves problēmu risinašana noteicošie faktori ir iekļaujoša vide un indivīda rīcībspēja un motivacija, kas palīdz ar efektīvi mijiedarboties vidi. Lai identificētu punktus, uz kuriem nepieciešams vērst sociala darba prakses intervenci, maģistra darba ietvaros tika izpētīts, kadi ir iekļaujošas vides, indivīda rīcībspējas radītaji un noteicošie faktori. Tika secinats, ka ‘spēka perspektīva ir piemērota sociala darba prakses pieeja, kas sniedz ieguldījumu izvairīgu klientu parmaiņu motivacijas veicinašana, rīcībspējas vairošana un ir orientēta uz klienta mijiedarbības ar vidi veicinašanu un līdzdalību iekļaujošas vides un sociala kapitala vairošana.

Analītiskaja daļa īstenotaja pētījuma tika noskaidrots, ka spēka perspektīva ir veiksmīgi pielietojama darba ar izvairīgiem klientiem un spēka perspektīvas principi ir palīdzoši klienta attieksmes maiņai no „izvairīgas” uz „līdzdalīgu” savu dzīves problēmu risinašana, jo orientēta uz parmaiņam klienta domašana un rīcība. Spēka perspektīva var dot ieguldījumu atbildīgu, rīcībspējīgu un ekonomiski funkcionalu sabiedrības locekļu vairošana un veicina demokratijas iedzīvinašanu sabiedrība dzīvesveida līmenī.

Anketējot Rīgas Sociala dienesta darbiniekus, jasecina, ka sociala darba praksē Rīga netiek izmantotas visas ‘spēka perspektīvas iespējas un spēka perspektīvas atziņas sociala darba praksē tiek pielietotas fragmentari, nevis sistematiski un mērķtiecīgi. Vērojama tendence socialajiem darbiniekiem veidot ar klientu nevienlīdzīgas sadarbības attiecības un ieņemt eksperta lomu sociala darba praksē ar izvairīgu klientu un direktīvi izvirzī

Literatūras saraksts

dzīves kvalitates 19 lpp

Ose L., Sociala darba psihoanalītiskais portrets

Peins M. Mūsdienu Sociala darba teorija. – Rīga: SDSPA „Attīstība”– 167.lpp

Perlman H.H. Socialais darbs ar gadījumiem: problēmu risinašanas process, 1970 – brošūra

Perlman H.H. Socialais darbs ar gadījumiem: problēmu risinašanas process, SDSPA „Attīstība”, macību materials

Praude V., Beļčikovs J. Menedžments (teorija un prakse)./ 2.izdevums; Rīga:, Vaidelote,/ 2001.- 508 lpp.

RS group „Darba algas un to ietekmējošie faktori 2005-2006”

Sociala darba vardnīca./ L. Šilņevas red. – Rīga: SPSDA „Attīstība”, 2000. – 217.lpp

Socialas motivacijas programma - Izglītības iniciatīvu centra projekts „Nac, skolotaj!”,

Svence G. Pieaugušo psiholoģija. – Rīga: RaKa, 2003. – 180lpp.

Latvija. Parskats par tautas attīstību 2004./2005. Rīcībspēja reģionos.

Tisenkopfs T. Ko nozīmē laba dzīve mūsdienu Latvija? - Dzīves kvalitate T.Tisenkofs – Apgads „Zinatne” – 2006, 20. lpp, 432 lpp. Latvija, zin. red. B. Bela,

Vai sociala kapitala bankrots?

Vorobjovs A. Sociala psiholoģija. – Rīga: SIA Izglītības soļi, 2002 – 340 lpp.

Adams R, Social work and empowerment, 3rd edition, 2003, Palgrave: Macmillian, p8

Australian Productivity Commission. (2003). Social capital: Reviewing the concept and its policy implications. Melbourne, Victoria, AU: Author. Retrieved June 02007

Cowger C.D. Assesing client strengths: clinical assasment for client empowrement – 1994, Social work, 39(3), p 262-268

De Shazer S.,Berg F., Lipchik E., Nummaly E., Molnar A., Gingerich W. & Weiner-Davis M., Brief terapy, vol.a9, no 2, 111-125 pg.

Dominelli L.,Anti-racist Social Work.- Macmillan, Basingstoke,1988

DuBois B, Miley K.K. - Social work: an empowering professoion., 5th ed., Boston: Pearson Publishers, 2005, p. 208

Education and capability approach, 4.lpp

Ersing R.L., Loeffler D.N. Teaching Students to Became Effective in Policy Practice: Integrating Social Capital into Social Work Education and Practice – Journal of Policy practice, Vol.7(2-3) 2008 – 231 pg.

Ersing R.L., Loeffler D.N. Teaching Students to Became Effective in Policy Practice: Integrating Social Capital into Social Work Education and Practice – Journal of Policy practice, Vol.7(2-3) 2008

Hepworth D.H., Rooney R.H., Larsen J.A. Direct Social Work Practice: Theory and Skills, 2002, Pasific Growe: Brooks/Cole

Human Development and Capability Asociation

Gibbons J., Gray M. Teaching social work students about social policy

Jon J.A., Alcabes A. Client Socialisation: The Achilles Heel of the Helping Professions, Auburn Hause, Wesport, Connecticut 1993

Laursen E.K. Forntiers in Strength-Based Treatment – reclaiming children and youth, Vol.12, no 1, - p.12-17

Lee J.A.B. The Empowerment Aproach to Social Work Practice, 1994, New York: Columbia University Press

Lichterman P. Welspring of Democracy Social Capacity and the Styles of Group Life:., American Behavioral Scientist 2009;52;846

Lichterman P. Welspring of Democracy Social Capacity and the Styles of Group Life:., American Behavioral Scientist 2009;52;846

MacFarlane B, Christina D. My Strength: A Look Outside the Box at the Strengths Perspective. - Social Work, 00378046, Apr2006, Vol. 51, Issue 2

Miley K.K, O’Melia M, DuBois B. Generalist social work practice: an empowering approach. - Boston: Allyn and Bacon, 2004, p -91

Salais R., Social Exclusion and Capability, lecture delivered at the International Easearch Conference Marginalisation and Social Exclusion, Alesund, Norway, May 21-23, 2003 – 8lpp,

Saleebey D. Human Behavior and Social Enviroments – New York: Columbia University Press – 2001 – 509 pg

Saleebey D, The strenght perspective in social work practice - 3rd edition, Boston, Allyn and Bacon, 2001 -p. 113

Saleebey D.(1996), The Strengths Perspective in Social Work Practice: Extensions and Cautions // Social Work, Vol.41, Number 3, May 1996, p.298

Saleeby D. The strengths perspective in social work practice.- Boston: Allyn & Bacon, 2002.

Saleeby D. - The Strength Perspective in Social Work Practice. New York. Longman Publishers, Inc. 1997

Sousa L., Rodrigues C. R. &S. INTERVENTION WITH MULTI-PROBLEM POOR CLIENTS: TOWARDS ASTRENGTHS-FOCUSED PERSPECTIVE - Journal of Social Work Practice - Vol. 20, No. 2, July 2006, - p. 189–204

tisenkopfs Human capabiliy and Quality of life

Uphoff N. Understanding Social Capital: learning from the analysis and Ehpierance of participation. In Partha Dasguphta and Ismail Serageldin(eds.), Social Capital: A Multifaced perspective, Washington, DC: World Bank,1998

Van Wormer K. The Strengths Perspective: A Paradigm for Correctional Counseling – Federal Probation, Vol.63, Issue 1, June 1999

Wall E., Ferrazzi G., Schryer F. Getting the Goods on Social Capital – Rural Sociology, Vol 63(2), June 1998 - 300- 320 pg

What is empowerment?

Wikipedia

Zastrow Ch. The Practice of Social Work, Books/Cole Publishing Copany, Pacific Grove, Califotrnia 1995

Education and capability approach, 4.lp

Capacity building, social capital and empowerment,

Changing expectancies

sense of control 371.lpp – Rotter, 1966

no sense of personal control 369l pp- Mirowsky and Ross, 1989

Culture of powerty and learned helplessnes, 422 lpp – Hiroto and seligman,1975

Culture of powerty and learned helplessnes, 421 lpp – Seeman, 1967: 122

1.pielikums

Intervijas jautajumi ekspertiem

Vai jūs esat spēka perspektīvas piekritējs?

Ar kadam mērķgrupam socialaja darba ir izmantojama spēka perspektīva un kadas ir spēka perspektīvas’riekšrocības salīdzinajuma ar citam pieejam?

Kadas, jūsuprat, ir spēka perspektīvas ka sociala darba pieejas stipras un vajas puses?

Kadi ir ieguvumi un riski klientam, ja socialaja darba tiek pielietota spēka perspektīva ?

Kadi ieguvumi un riski ir socialajam darbiniekam socialaja darba pielietojot spēka perspektīvu ?

Kadi ieguvumi un riski ir sabiedrībai, socialaja darba praktizējot spēka perspektīvu ?

Kada ir spēka perspektīvas vieta intervencē?

Kada, Jūsuprat, ir socialo darbinieku kapacitate pielietot ‘spēka perspektīvu sociala darba praksē un kas, jūsuprat, ir traucējošie faktori?

2.pielikums

Intervijas jautajumi klientiem

Ka Jūs ietekmē krīze?

Cik apmierinats Jūs esat ar dzīvi kopuma?

Pastastiet par sfēram ar kuram Jūs esat un ar kuram Jūs neesat apmierinats?

Vai Jums ir bijuši arī labaki laiki? Kas notika, ka lietas pavērsas uz slikto pusi?

Ko Jūs vēlētos mainīt dzīvē?

Vai jūs ticat, Jūsu dzīvē var mainīties uz pozitīvo pusi?

Vai Jūs spējat ietekmēt, mainīt, to, kas notiek Jūsu dzīvē? Kuras situacijas? Ko Jūs jau esat darījuši, lai mainītu lietas?

Kas spēj mainīt to, kas notiek Jūsu dzīvē? Kas Jums var palīdzēt ienest pozitīvas parmaiņas dzīvē?

Kas Jums palīdz un kas traucē risinat savas grūtības?

Kur Jūs vēršaties pēc palīdzības, kad Jums ir grūtības?

Vai Jūs iesaistaties sabiedriskas aktivitatēs, piedalaties institūciju, organizaciju, biedrību vai baznīcu aktivitatēs, pasakumos?

Pastastiet par savu sadarbību ar socialo dienestu, kada ir sociala darbiniek attieksme pret Jums un ka Jūs jūtaties saskarsmē ar socialo darbinieku?

Kada veida Jūsu n sociala darbinieka sadarbība tiek noteikts, ka risinat grūtības, ko talak nepieciešams darīt?

No ka ir atkarīgs, vai socialajam darbinieks varēs Jums palīdzēt problēmsituaciju atrisinat?

Ka Jūsu socialais darbinieks Jums palīdz risinat grūtības?

Kas Jums visvairak ir palīdzējis sadarbība ar socialo darbinieku?
3.pielikums

Labdien, cienījamie kolēģi!

Jums droši vien nakas sava darba saskarties ar klientiem, kuri ir izvairīgi savu socialo problēmu risinašana. Jūsu pieredze un viedoklis par darbu ar izvairīgiem klientiem palīdzēs rast risinajumus, ka efektīvak organizēt sadarbību ar šadiem klientiem.

Anketa ir anonīma un tas rezultati tiks izmantoti tikai apkopota veida.

Paldies par atsaucību un veltīto laiku anketas aizpildīšanai!

1. Vai Jums patīk darbs sociala darbinieka profesija?

 ja

 nē

 drīzak nē

 drīzaki ja

Ka, Jūsuprat, šī brīža krīzes apstakļos valstī ir mainījusies Jūsu klientu attieksme pret savam problēmam?

 klienti ir kļuvuši atbildīgaki

 klienti ir kļuvuši bezatbildīgaki

 klienti ir kļuvuši pasīvaki un vienaldzīgaki

 klienti ir kļuvuši aktīvaki un enerģiskaki

 klienti nav mainījušies

 cits __________ ______ ____ __________ ______ ____ _

3. Cik Jūsu praksē pēdējo 3 mēnešu laika ir bijuši tadi klienti, kurus Jūs raksturotu ka izvairīgus?

 neviens

 vairak ka 15

4. Kada uzvedība raksturo klientu, kas ir izvairīgs savu socialo problēmu risinašana, komunikacija ar socialo darbinieku?

 neierašanas uz tikšanas reizēm

 neinformē par izmaiņam sava situacija

 noliedz savas socialas problēmas

 neveic uzdevumus, par ko bijat vienojušies

 cits __________ ______ ____ _____ _______ ______ ___________

5. Kas, Jūsuprat, traucē izvairīgiem klientiem iesaistīties savu socialo problēmu risinašana?

 nesaskata jēgu mainīt kaut ko sava situacija, t.i., nav motivacijas

 netic, ka spēj ietekmēt sava dzīvē notiekošo

 zema atbildības sajūta

 grūtības adaptēties

 gribasspēka trūkums

 zema pašapziņa

 cits__________ ______ ____ __________ ______ ____ __

6. Kadas zinašanas un prasmes, Jūsuprat, pietrūkst izvairīgiem klientiem?

 zinašanas par tiesībam un iespējam

 prasmes īstenot savas tiesības un iespējas

 sadarbības prasmes

 komunikacijas prasmes trūkums

 informacijas ieguves prasmes

 citas __________ ______ ____ __________ ______ ____

7. Ja klients ir izvairīgs savu socialo problēmu risinašana, parasti Jūs

 partraucat sadarbību, ja klients nav vairakkart ieradies uz tikšanos

 partraucat sadarbību, ja klients mēdz ierasties uz tikšanas reizēm, bet neveic realas darbības, lai mainītu situaciju

 parliecinaties, vai klients mutiski atsakas no sadarbības ar socialo darbinieku vai piedavaju parakstīt atteikšanas apliecinajumu,

 mēģinat uzturēt pēc iespējas ilgak kontaktus ar šo klientu

 cits __________ ______ ____ __________ ______ ____ __

8. Ka Jūs jūtaties saskarsmē ar klienta, kurš ir izvairīgs savu socialo problēmu risinašana savstarpēja saskarsmē?

 ka policists

 ka eksperts

 ka glabējs

 ka skolotajs

 ka kolēģis

 ka draugs

 cits __________ ______ ____ __________ ______ ____ __

9. Kam Jūs visvairak veltat laiku sadarbība ar izvairīgu klientu?(Atzīmējiet vienu atbildes variantu!)

 klienta problēmsituacijas analīzei

 klienta problēmas identificēšanai

 resursu noteikšanai

 iespēju izpētei

 cits __________ ______ ____ __________ ______ ____

10.Kam, Jūsuprat, sociala darba praksē ar izvairīgu klientu ir pati svarīgaka loma? (Atzīmējiet vienu atbildes variantu!)

 sociala darbinieka īstenotajai intervencei

 ģimenes atbalstam

 socialajam tīklojumam

 klienta iekšējiem resursiem

 cits __________ ______ ____ __________ ______ ____

11. Kuri 3 izteikumi visprecīzak izsaka sociala darbinieka rīcību saskarsmē ar izvairīgu klientu? Socialais darbinieks –

 atgadina par klienta atbildību un rīcības sekam

 skaidro klientam, ko viņš dara nepareizi

 skaidro ka klientam vajadzētu pareizi rīkoties šaja situacija

 kontrolē klientu un konfrontē ar viņa negatīvo rīcību

 meklē iespējas represijam pret klientu

 iedrošina klientu

 Cits __________ ______ ____ _____ _______ ______ _______________

12. Ka jūs rīkojaties, lai iedrošinatu klientu?

 veidoju ar klientu atbalstošas attiecības

 vairak akcentēju klienta stipras puses, neka trūkumus

 palīdzu klientam uzturēt pozitīvas nakotnes cerības

 paradu, ka dzīvē ir lietas, ar ko klients veiksmīgi tiek gala

 cits__________ ______ ____ __________ ______ ____ _

13. Ka Jūs palīdzat izvairīgam klientam iesaistīties savu socialo problēmu risinašana?

 restrukturizēju klienta negatīvos pieņēmumus par dzīvi

 palīdzu klientam izvirzīt saprotamus un nelielus, pakapeniskus, sasniedzamus uzdevumus

 palīdzu saprast klientam, kas viņu ierobežo, viņam traucē

 aktualizēju klienta vēlmes, sapņus un mērķus

 veicinu klienta patstavību un neatkarību

 attīstītu adaptacijas un gala tikšanas prasmes

 macu klientu sadarboties ar citiem

 esmu stingrs un neatlaidīgs savas prasības

 cits __________ ______ ____ _____ _______ ______ ________

14. Novērtējiet, cik liela mēra Jūs praktizējiet sekojošu attieksmi pret izvairīgu klientu?

15. Ka Jūs veicinat klienta, kurš ir izvairīgs savu socialo problēmu risinašana, socialo prasmju attīstību?

 stastu, ko klientam vajadzētu darīt

 stastu klientam, ka pareizi darīt

 daru kopa ar klientu tas lietas, kuras viņam ir grūtības

 piedavaju izspēlēt lomus spēles

 dodu klientam uzdevumus, kas palīdz attīstīt nepieciešamas prasmes un pēc tam atspoguļojot un analizējot, ka tas ir veicies

 parasti līdz tam realaja darba netiekam

 cits ­­­­­­­__________ ______ ____ _____ _______ ______ ____________

16. Atzīmējiet, kur Jūs saskatat, Jūsuprat, 3 būtiskakos resursus, situacijas, kad klients ir nonacis grūtības

 valsts resursi

 pašvaldības resursi

 ģimenes atbalsts

 draugu atbalsts

 klienta personības īpašības, iezīmes

 klienta pieredze

 cits __________ ______ ____ _____ _______ ______ ___________

17. Kas Jums visbiežak traucē sadarbība ar izvairīgiem klientiem?

 klienta pretestība

 klienta iekšējo resursu trūkums

 kopienas resursu trūkums

 sadarbības izveide ar šadu klientu prasa parak daudz laika un enerģijas

 pietrūkst zinašanas un prasmes, ka veidot sadarbību ar šadiem klientiem

cits__________ ______ ____ _____ _______ ______ _______

18. Vai Jums izdodas mainīt klientu „izvairīgo attieksmi” uz „līdzdalīgu attieksmi”?

 ja

 drīzak ja

 nezinu

 drīzak nē

 nē

19. Ja Jums izdodas mainīt klienta „izvairīgo attieksmi” uz „līdzdalīgu attieksmi”, tad parasti, cik ilgs laiks Jums tam ir nepieciešams?

 līdz 1 mēnesim

 2- 3 mēneši

 4-6 mēneši

 7-8 mēneši

 vairak ka 8 mēneši

 cits __________ ______ ____ _____ _______ ______ __________

20. Kads ir Jūsu vecums?

 līdz 25

 vairak ka 62

21. Jūsu ir Jūsu darba stažs sociala darbinieka profesija?

 līdz 1 gadam

 1-4 gadi

 5-9gadi

 10 – 14 gadi

 15 gadi un vairak

22. Kads ir Jūsu dzimums?

 sieviete

 vīrietis

22. Kada ir Jūsu izglītība?

 profesionalais bakalaurs socialaja darba

 profesionalais bakalaurs socialaja pedagoģija

 profesionalais maģistra grads socialaja darba

 cita __________ ______ ____ _____ _______ ______ ______

PALDIES!

Mūsdienu socialaja darba sociala darbinieka profesionalas iejaukšanas pakapi nosaka klienta tiesību un brīvības ierobežojums, ka arī klienta individualie priekšstati par taisnīgumu un viņa eksistencialajam vērtībam[92]. Rīcībspējas trūkums vērtējams ka nozīmīgs klienta brīvības ierobežojums, tadēļ tam viennozīmīgi ir jabūt sociala darba prakses fokusa.

Spēka perspektīva izmanto konstrukcionistu metodi iesaistot piesardzīgu valodas lietojumu izpratnes veidošana un uzvedības ierosinašana, nozīmes rekonstruēšana (parasti caur stastiem un interpretīviem padomiem) ka līdzekli, lai radītu pozitīvas parmaiņas un veidotu palīdzošas attiecības ka sadarbojošas, vienlīdzīgas un dialoģiskas.

Nereti dažadas motivacijas taktikas iesaka stastīt klientam citu veiksmes stastus, bet spēka perspektīva iet vēl talak – aicina klientu meklēt, veidot un stastīt savus veiksmes/spēka stastus.

Vērsts, lai arējo kontroles lokusu parvērstu par iekšējo. Tas nosaka, ka tam būs nepieciešams ilgaks laiks.

Spēka perspektīvais rezultati ir:

Dzīves kvalitate;

Sasniegumi;

Kompetences izjūta,

Apmierinatība ar dzīvi

Pilnvarošana, iespēju došana

Izvairīgu klientu spēcinašana ieguldījumu sniedz sekojoši sociala darba praksē īstenoti uzstadījumi.

Orientēšanas uz pozitīvo

Koncentrēšanas uz spēkiem,

Ticība klientam, „klients ir stiprs” un cerība

Zinašanu, prasmju, spēju „”parnešana” no vienas situacijas uz citu

Orientēta uz socialas funkcionēšanas veicinašanu kopuma, nevis tikai konkrētas problēmas parvarēšanu

Vēlmju, sapņu, mērķu un cerību aktualizacija

Neveiksmes ka resurss + negatīvo pieņēmumu restrukturizēšana

Dažadas psiholoģiskas traumas, krīzes un slimības ievaino indivīdu, bet tas var būt ka avots iespējam un izmaiņam cilvēka dzīvē.

Ticība klientam un progresa iespējam

Attiecības + sadarbība

Socialais darbinieks ir nevis klientu dzīves eksperts, bet sadarbības partneris, konsultants - socialais darbinieks vislabak var palīdzēt klientam, ja sadarbojas ar to.

Rūpes un aprūpējošais konteksts.

Sinerģija

Piederība un dialogs

Darbība un inetrakcija atklaj spēkus un sasniedz mērķus

sinerģija

Katram ir spēki

Dziedinašana no iekšienes, pašatjaunošanas

Elastīgums – nozīmē prasmes, spējas, zinašanas un insaits, kas akumulējas laika gaita, kad cilvēki cīnas, lai parvarētu likstas un tiktos ar izaicinajumiem. Tas ir enerģijas un prasmju fonds, kas pieaug un attīstas, lai parvarētu pašreizējas grūtības.(Saleeby, SP: extensions and cautions – garmezy; 1994)

Iespēju došana

(Saleebey2001;113) uzskata, ka iekšējie un arējie spēki. Iekšējie – starppersonalas prasmes, motivacija, emocionalie spēki, spēja skaidri domat.

Arējie spēki – ģimenes tīklojums, nozīmīgie citu, organizacijas, kopienas grupas, publiskas institūcijas.

Lai paveikt ko paliekoši nozīmīgu ar klientu, socialajam darbiniekam jalieto viņa ekspertīze pakalpojumos, gūstot labumu no klienta resursiem, talantiem, zinašanam un motivacijas, ka arī netieši no vides. Cilvēki nepatikšanas vai briesmīga situacija nav raduši domat par savu un citiem spēka jēdzienos(Saleeby, SP: extensions and cautions 7 lpp, de Shazer,1991, Lee 1994)

Spēka perspektīva ir virzīta, lai klients saprastu un pieņemtu, ko nevar mainīt un šo zaudējumu izsapētu, ka arī lai saprastu ko var mainīt un spētu to izdarīt.

Spēka perspektīva ir cieši saistīta ar karla Rodžera klientcentrēto pieeju un solution focuesd/ mērķorientēto pieeju.

Uz mērķi orientēta pieeja virzas uz 2 aktivitatēm –1) kopa ar klientu labi formulētiem mērķiem, 2) attīstīt ar klientu risinajumus, kas balstīti uz izņēmumiem.(How to interwiev for, 2lpp)

Mērķiem jasaskan ar klienta vēlmēm, jabūt izteiktiem viņa valoda, jo klients, kur mērķi tiek respektēti ir vairak motivēts, neka ja viņa mērķi netiek ievēroti. .(How to interwiev for, 2lpp) + mērķi ir maziņi. Nevis iegūt darbu, bet aizpildīt vienu darba pieteikumu.

Klients biežak mērķī saka, ko negribētu, bet japalīdz parformulēt.(te ir pavisam 7 ieteikumi labi formulētiem mērķiem)

Izņēmumu meklēšana darbinieks fokusējas uz kas, ko kad, kur izņēmuma perioda, nevis uz kas, ko kad , kur problēma.

Viena metode -Lai gan klients bieži neapzinas, ko var darīt, lai situacija uzlabotos, viņam parasti ir kada vīzija, kadai būtu jaizskatas viņa dzīvei pēc uzlabošanas. Palīdzēt to atklat un apzinaties ir solis uz uzlabojumiem. (valuing families 3lpp)

Otra metode – vides modifikacija un aizstavība – izglītot klientus vidē, attīstīt sevis aizstavību, dzīves un coping prasmes. Atslēgasmetode – klienta un sociala darbinieka sadarbība, attiecības.(How to interwiev for, 3lpp)

No „Frontiers in strength based”

Faktori, kas nosaka pozitīvu terapeitisko iznakumu -

40 % klienta ieguldījums

30% izveidotas terapeitiskas attiecības klients – socialais darbinieks – pozitīvas, empatiskas, patiesi ieinteresētas un atbalstošas.

15 % pozitīvas vai negatīvas gaidas/cerības( tapēc nevajag vilcinaties radīt klientam ticību iespējam, iedrošinat. Citreiz pietiek tikai sajūta, ka tu tomēr kadam rūpi, kads par tevi uztraucas – darbojas ka placebo)

15% - metodes, tehnikas, modeļi, procedūras. Tam ir efekts, bet specialistiem nereti tas ir svarīgakas un vajadzīgakas ka klientiem J lai arī ka – tam jabūt atbilstošam klienta vērtībam un vajadzībam, citadi tam nebūs jēgas.

mallucia norada, ka klients vairak atbild sociala darbinieka cilvēciskajam kvalitatēm neka viņa tehniskajam prasmēm(arī no Dubois)

No ta izriet, ka pozitīvu rezultatu dod –

1. Spēku iedrošinašana, socialais atbalsts un spēja tikt gala ar grūtībam

2. Pozitīva palīdzoša alianse, rūpes

3. Cerības un pozitīvu gaidu uzturēšana

4. Atbilstošu modeļu un metožu pielietojums

Būtiski apzinaties, ka spēka perspektīva neizslēdz problēmas, jautajums ir spēku un problēmu fokusa proporcijas. Problēmorientēta un spēka perspektīvas nav nesavietojamas. Sociala darba praksē būtiski šīs perspektīvas prasmīgi pielietot, lai tas vien otru papildinatu.

Arī J.A.Jones un A.Alcabes[93] uzsver, ka viena no būtiskakajam socializacijas daļam ir macīšanas būt par klientu, t.i., macīšanas sadarboties ar palīdzošo specialistu savu problēmu risinašana un tikai pēc tam ir iespējama atveseļošanas faze.

Kur meklēt klienta spēkus?

Dzīvesprieks

Lepnums

Humora izjūta

Rakstura īpašības

Pacietība

Vērīgums

Atjautība

Iztēle

Talanti, kas piemīt

Personīgas vērtības

Tradīcijas

Garīgums, ticība augstakam spēkam

Socialais statuss

Cerības, sapņi

Atbildības izjūta par kaut ko

Jebkura pozitīva pieredze

Apkartējo lietu uztvere

Motivacija

Zinašanas

Prasmes

Kompetences

Tas, ko cilvēks par sevi uzzinajis, ņemot vēra savas kļūdas un panakumus

Tas, ko cilvēks zina par pasauli ap sevi

Prot sevi iedrošinat „saruna pašam ar sevi”

Uzdrošinašanas atklat savu problēmu socialajam darbiniekam vai kadam citam specialistam

Cenšas izpildīt saistības un pienakumus par spīti neveiksmēm

Atzīst problēmas un meklē palīdzību, nevis to noliedz

Izpauž mīlestību n rūpes pret ģimenes locekļiem

Ziedojas bērnu un citu laba

Aizstav otru

Neatkapjas no centieniem saturēt kopa ģimeni grūtos apstakļos

Spēj brīvi paust emocija un uzskatus

mēģina paplašinat savas zinašanas un iemaņas

Cenšas izprast citu jūtas un vajadzības

Spēj mainīt nostaju

Cenšas būt neatkarīgs

Izrada iniciatīvu

Uzdrošinas kaut ko mainīt savos senos paradumos

Spēj funkcionēt stresa situacija

Spēj abstrakti domat, saredz saikni starp cēloņiem un sekam

Risinot problēmu, apsver alternatīvas, ņem vēra apkartējo vajadzības

Spēj veidot ciešas savstarpējas attiecības

Personīgie stasti vai kultūras stasti

Ģimene

Kaimiņi

Draugi

Institūcijas, utt.

Vaļasprieks

Spēka perspektīvas lomas izvairīga klienta iesaistes paaugstinašana savas socialas situacijas uzlabošana.