Demokratijas būtība un problēmas

Liepajas Pedagoģijas akadēmija

Humanitara fakultate

Svešvalodu katedra

Demokratijas būtība un problēmas

Referats

Liepaja 2007
Saturs

Ievads.3.lpp.

Kas ir demokratija.4.lpp.

Demokratijas vēsture..6.lpp.

Demokratijas formas un tipi.9.lpp.

Demokratijas trūkumi un vajas puses..12.lpp.

Secinajumi..14.lpp.

Ievads

Jau no sen seniem laikiem cilvēki ir cīnījušies, lai panaktu savas tiesību ievērošanu. Skatoties laikam atpakaļ cilvēkiem ir nacies iziet cauri daudziem politiskiem režīmiem līdz beidzot nonakt līdz tam īstajam, kas ļauj tiem ietekmēt savas valsts politiku. Šis sakotnēji tik ļoti daudzsološais un pozitīvais politiskais režīms ir demokratija. Demokratija ir mūsdienu pasaulē visizplatītakais politiskais režīms, kas ļauj cilvēkam piedalīties savas valsts politiskaja dzīvē un kaut kada mēra to ietekmēt. Manuprat ,šī ir ļoti aktuala tēma priekš visiem mūsdienu cilvēkiem, kas ir kaut mazliet ieinteresēti savas valsts attīstība un nakotnē. Šo tēmu mēs ļoti bieži redzam un dzirdam 'pateicoties' daudziem masu informacijas līdzekļiem. Tie atspoguļo ikkatru valsts politisko soli, jo saskaņa ar demokratijas priekšnoteikumiem pilsonim uz to ir pilnas tiesības. Demokratija sakot no savas attīstības sakuma ir izgajusi cauri daudzam attīstības stadijam un izkarojusi savu vietu daudzu valstu politika.

Kas ir demokratija

Demokratija, tulkojuma no grieķu valodas nozīme 'tautas vara'. Demokratijas galvenas iezīmes ir 1. varas sistēmas tiesiskums ir autonoms, jo balstas uz brīvam vēlēšanam, 2.sabiedrības struktūra ir heterogēna ,tas ir, neviendabīga, jo sastav no dažadiem politiskiem virzieniem, kas veido politisku konkurenci, cīnoties par valsts varu, 3.tiesu sistēmas nozīme un vērtība ir nesatricinama. Nav pieļaujama izpildvaras iejaukšanas tiesu darbība un lēmumos, jot as ir pretruna ar tiesas neatkarību un patstavīgumu.

Galvenie demokratijas izveides nosacījumi ir:

Tirgus ekonomikas attīstība īpašuma formu daudzveidība

Socialais un politiskais pluralisms

Augsts ekanomiskas attīstības un tautas labklajības līmenis

Kvalitatīva izglītība un demokratiskas kultūras audzinašana

Demokratija ir politiskeis režīms ar savam iekšējam pretrunam un problēmam, kur politika valda izpratnes centieni un kompromiss sakot ar partijam, parlamentu, valdību un beidzot ar saskaņu sabiedrība.Demokratija ir process nevis   kaut kads stavoklis, kas būtu jasasniedz, jo runa ir par politisko darbību , par attiecīgu domašanu, tai atbilstošu dzīvesveidu visas jomas. Tikai tadēl demokratija spēj politika vispilnīgak paust cilvēka dzīves būtību.

Demokratija ir ne tikai  politiskais režīms, bet arī attiecīgs dzīves veids, kas balstīts uz saprašnu. Līdz ar to demokratija ir nepatstavīga un trausla, tapat ka viss nepartraukta kustība esošais un parmaiņam pakļautais. Ta balstas uz demokratisku politiskas varas sistēmu. Tas garīgo pamatu veido dažadas ideoloģijas – konservatīva, liberala, socialdemokratiska. Demokratija nav iespējama uz tadu ideoloģiju pamata ka fašisms, nacionalsocialisms, marksisms-ļeņinisms(komunisms).

Demokratijas varas sistēmas leģitimacija ir autonoma.Tadēļ tas labums sabiedrībai ir objektīvi acīmredzams. Valsts varai ir janak no tautas… Demokratijas varas sistēmas organizacija ir pluaristiska. Bez šaubam  demokratija balstas ne tikai uz kopējas gribas veidošanu, bet arī uz neaizskaramu vērtību kodeksu cilvēku tiesības Tiesību sistēmas nozīme un patstavība demokratija ir neapstrīdama un nonoliedzama. Ta pati par sevi ir vērtība, un to nevar politiski ietekmēt vai atelt.demokratija nevar pastavēt, ja nav politiskas opozīcijas. Tas viss padara jēdienu demokratija diezgan nenoteiktu un izplūdušu.

Jēdzienu ‘’demokratija’’lieto:

• Tadas valsts iekartas un politiskas sistēmas raksturošanai, kuras varas avots ir vairakuma gribas izpausme visparīgas, vienlīdzīgas, brīvpratīgas un aizklatas vēlēšanas;
• Tada politiska režīma apzīmēšanai, kuram raksturīga pilsoņu politiska brīvība un vienadas tiesības;
• Partijas, arodbiedrības vai citas sabiedriskas organizacijas veidošanas un darbības formu raksturošanai;
• Lai raksturotu tautas, socialo grupu un pilsoņu piedalīšanos varas realiēšana valstī ka demokratijas mērauklu;
• Ka cilvēku tieību un brīvību sinonīmu;
• Lai raksturotu politisku pasaules uzskatu, sabiedriski politisku kustību un specifisko dzīvesveidu

Demokratija jebkura politiskaja sistēma tieši vai pastarpinati ir saistīta ar valsts varu. Demokratijas būtību pauž lozungs’’Atļauts ir viss, kas nav aizliegts ar likumu’’ Tadejadi ir pamats teikt, ka demokratija vispirms parada sevi ka varas organizacijas veids. Demokratija izpaužas attiecīga politiska darbība, kura balstas uz varas dalīšanu un politisko brīvību.

Demokratijas vēsture

Antīka demokratija.Mūsdienu demokratijai ir sena vēsture. Attīstīto valstu demokratiskas tradīcijas ir izkoptas gadsimtiem ilgi.Pirms mums zinama demokratiska valsts iekarta izveidojas Senajas Atēnas 6.gs.p.m.ē. Pac valdnieku  Solona un Klistēna reformam augstaka vara valstī tika nodota tautas sapulcei. Piedalīties taja drīkstēja jebkurš Atēnu pilsonis no 20 gadu vecuma.

Tautas sapulce, kura sanaca kopa 3-4 reizes mēnesī, apstiprinaja likumus, rīkojas ar valsts kasi, pieteica karu un pasludinaja mieru. Karaspēka un valsts parvaldes vadīšanai tautas sapulce katru gadu ievēlēja 10 stratēģus (karavadoņus) un 9 arhontus (soģus). Uzstaties tautas sapulcē varēja jebkurš pilsonis,lēmumus pieņēma ar balsu vairakumu. Tapat katram pilsonim bija tiesības ierosinat likumus.

Augstako attīstību Atēnu demokratija sasniedza Perikla laika. Pēc Perikla priekšlikuma tika ieviesta samaks par darbu valsts dienesta. Līdz ar to arī trūcīgajiem pilsoņiem pavēras ceļš uz amatiem valsts parvaldē.

Visi amati (izņemot stratēģu un arhontu smstus) tika sadalīti izlozes veida. Ikvienai amatpersonai pēc pilnvaru termiņa beigam bija jaatskietas par paveikto darbu. Jebkurš pilsonis tautas sapulcē drīkstēja uzdot jautajumu par to, ka attiecīga amaypersona pilda savus pienakumus.

Pēc Atēnu parauga demokratiska iekarta izveidota arī vairakas citas hellēņu pilsētvalstīs.

Antīkajai demokratijai bija arī savas ēnas puses. Atēnas par pilntiesīgiem pilsoņiem tika uzsaktīti tikai brīvie vīrieši, kuriem gan tēvs, gan mate bija atēnieši. Sievietēm pilsoņu tiesību nebija. Beztiesiski bija vergi, kurus vispar neuzskatīja par cilvēkiem. Tomēr Seno Atēnu politiska iekarta tiek uzskatīta par demokratijas klasisko formu. Taja tika iedibinati vairaki principi,kuri ir arī mūsdienu demokratisko režīmu pamata.Tie ir:

• Augstaka vara pieder tautai. Valsts parvalde ir sabiedrības veidota un kontrolēta.
• Pilsoņu politiska vienlīdzība(vienadas tiesības vēlēt un būt ievēlētam).
• Vienlīdzīga iespēja tikt valsts amata

Demokratiajas pagrimums viduslaikos. Antīkas demokratiajas mūžš bija samēra īslaicīgs. Vēstures gaita to manīja monarhiska parvalde, kas balstījas uz militaro spēku.

Vienīga tautvaldības forma, kas agrajos viduslaikos pastavēja ģermaņu, skandinavu un slavu ciltīm, bija ta saukta militara demokratija:svarīgakos lēmumus par cilts dzīvi pieņēma tautas sapulce, kura piedalījas visi vīrieši. Uzstaties tada sapulcē drīkstēja tikai cilšu vadoņi, savukart ierindas karavīri vai nu apstiprinaja, vai noraidīja viņu priekšlikumus. Pēc monarhiskas parvaldes nostiprinašanas šadas sapulces vairs netika sasauktas.

Viduslaikos valdīja uzskats, ka monarhu vara ir Dieva dota. Tomēr, lai piešķirtu paplidu leģitimitati savai darbībai, atsevišķu Eiropas valstu valdnieki 13.-14.gs.bija spiesti izveidot kartu parstavnieciskas institūcijas. Pazīstamakas no tam bija Anglijas parlaments un Ģeneralštati Francija. To galvenais uzdevums bija karaļa rīkojumu apstiprinašana visas tautas varda.

Ierobežota forma tautvaldība pastavēja vēl tikai atsevišķas pilsētas- republikas (Venēcija un Dženova Ziemeļitalija, Novgorodas un Pleskavas kņazistēs Krievzemē).

Demokratiajas nostiprinašanas jaunajos laikos un 20.gs. 17.-18.gs. Eiropas valstīs un Ziemeļamerika izvērsas ‘’trešas kartas’’ cīņa par politisko vienlīdzību un saimnieciskas darbības brīvību. Tas gaita nostiprinajas priekšstats, ka cilvēki pēc dabas ir vienlīdzīgi. Neatkarīgi no izcelsmes tiem piemīt vienadas neatņemamas tiesības: uz dzīvību, brīvību un tieksmi pēc laimes.Lai nodrošinatu savas neatņemamas tiesības, brīvie cilvēki slēdz ‘’sabiedrisko līgumu’’ un veido valsti. Ta ka pati sabiedrība nevar ikdiena nodarboties ar parvaldes lietam, ta nodod savas pilnvaras veidot likumus, parvaldīt un spriest tiesu brīvi ievēlētiem parstavjiem. Tautas parstavju pamatuzdevums ir aizsargat cilvēku neatņemamas tiesības. Ja parstavji to nepilda vai ļaunpratīgi izmanto savu varu, tad tauta var viņus aizvietot.

Prasības pēc aizsargajošas jeb protektīvas parvaldes, kuru formulēja izcilais angļu domatajs Džons Loks, kļuva par vienu no svarīgakajiem jauno laiku demokratijas principiem. Tapēc demokratiju, kas nostiprinajas jaunajos laikos, dažreiz sauc par protektīvo demokratiju.

‘’Neatņemamo tiesību’’ un ‘’sabiedriska līguma’’teorijas pamatoja tautas tiesības uz sacelšanos pret monarhijas patvaļu, pret kartu sistēmu un feodalajam privilēģijam. To ietekmē notika Angļu revolīciju, Neatkarības karš Ziemeļamerika un Liela franču revolūcija, izveidojas parstavnieciskas demokratijas- valsts parvalde ar tautas ievēlēto parstavju starpniecību.

Lai izviarītos no parlieku lielas valsts varas koncentracijas un ļaunpratīgas izmantošanas, valsts uzbūvē pakapeniski ieviesa varas dalīšanas, savstarpējas kontroles un līdzsvarošanas principus.

Jauno laiku demokratijas ar likumu apstiprinaja cilvēka pamattiesības uz dzīvību, brīvību, taisnīgo tiesu u.c. Diemžēl politiskaja praksē bija vērojama nesakritība ar pasludinatajiem principiem: Anglija pēc monarhijas restauracijas notika asiņaina izrēķinašanas ar parlamenta piekritējiem, ASV ilgstoši saglabajas verdzība, savukart Francijas revolūcija izvērsas par masveida teroru.

Būtiskais jauno laiku demokratijas trūkums bija pilsoņu plitiska vienaldzība. Tiesības vēlēt un būt ievēlētam nebaudīja sievietes, savukart vīriešiem tas bija ierobežotas ar ievērojamu mantas cenzu. Piemēram 1791. gada Francijas konstitūcija piešķīra politiskas tiesības tikai 4 miljoniem pilsoņu no 25 miljoniem valsts iedzīvotaju skaita. Turklat balstiesīgie pilsoņi tika ‘’kiroti vairakas nevienlīdzīgas kategorijas. Krietni progresīvaka bija jakobīņu izstradata 1793. gada konstitūcija, kas piešķīra balstiesības visiem pilsoņiem. Tomēr taja tika ierobežotas sievietes.

Cīņa par politisko vienlīdzību neatkarīgi no dzimuma, mantiska stavokļa, nodarbošanas attīstījas valstīs visuma noslēdzas tikai 20.gs. pirmaja pusē.

Demokratijas formas un tipi

Demokratijai ir daudzveidīga seja. Demokratiskas iekaratas dažadas  valstīs atšķiras gan pēc parvaldīšanas formas, gan pēc valdošajiem uzskatiem par sabiedrības lomu politiskaja dzīvē, gan pēc valdošo aprindu īstenotas plitikas prioritatēm.Vēsturiski ir izveidojušas divas demokratiskas parvaldes formas:tieša demokratija un parstavnieciska(reprezentatīva)demokratija.

‘’Tieša’’demokratija nozīmē, ka pilsoņi nepastarpinati piedalas valsts parvaldē. Visi svarīgakie parvaldes jautajumi tiek apspriesti un izlemti tautas sapulcēs. Absolūtais pilsoņu vairakums ir iesaistīts valsts parvaldē, līdz ar to politiska darbība kļūst par viņu dzīves neatņemamu sastavdaļu,. ‘’Tieša’’ demokratija pastavēja Senajas Atēnas 6.-4.gs.p.m.ē. Sabiedrisko un politisko lietu risinašana bija Atēnu pilsoņu ikdiena. Gandrīz visi piedalījas tautas sapulcē, vairakums bija nodarbinati kada valsts amata. Atsevišķi ‘’tiešas’’ demokratiajas elementi saglabajas arī viduslaikos. Mūsdienas vienīgais ‘’tiešas’’demokratijas elements ir referendums vai tautas nobalsošana, kuru rīko,kad politiska lēmuma pieņemšanai ir nepieciešama visas tautas pieksrišana.

Parstavnieciska(reprezentatīva) demokratija ir sabiedrības un valsts parvaldīšana ar tautas parstavju starpniecību. Reprezentatīva demokratija saka veidoties 17.-18.gs. Tas nepieciešamību pamato ar to, ka daudzskaitlīga sabiedrība nevar parvaldīt pati sevi, turklat lielai ploņu daļai ikdienas dzīvē nav laika nodarboties ar politiskam lietam.Tapēc sabiedrība deleģē savas pilnvaras ievēlētajiem parstavjiem. Mūsdienas gandrīz visas demokratiskas valstis tiek parvaldītas reprezentatīvi. Arī Latvija tautas politisko gribu īsteno parstavnieciskas valsts varas institūcijas- Saeima un pašvaldības.

Elitara un organizēta demokratija. Atšķirība no ta, cik plaši ierindas pilsoņi ir iesaistīti politisko lēmumu pieņemšana, izšķir elitaro un organizēto demokratiju. 20.gs. izplatījas viedoklis, ka modernas, augsti attīstītas valstis ar sarežģīto ekanomisko un sabiedrisko struktūra japarvalda kompetentai cilvēku grupai-elitei, kurai būtu nepieciešamas zinašanas un pieredze. Ierindas pilsoņu ieguldījumam politika jaaprobežojas ar politiskas elites apstiprinašanu vai nomaiņu, balsojot vēlēšanas.

Galvenais elitaras demokratijas trūkums ir pilsoniskas sabiedrības faktiska nošķiršana no parvaldes lietam. Tadejadi pieaug atsvešinatība starp pilsoņiem un valsti, sabiedrība veidojas vienaldzība pret politiskodarbību. Negatīva iezīme ir varas koncentrēšanas relatīvi nelielas ļaužu grupas rokas. Līdz ar to sabiedrība veidojas vairak vienlīdzīgo pilsoņu slanis, kas bauda priviliģēto stavokli un faktiski stav pari likumam.

Organizēta demokratija paredz sabiedrības vairakuma iesaistīšanu ietekmīgas socialajas arganizacijas. Aktīvi darbojoties tajas, pilsoņi pauž savas intereses un piespiež valsts varas struktūras rēķnaties ar tam.Visspilgtakais organizētas demokratijas piemērs ir Skandinavijas valstis.To pilsoņi atkarība no nodarbošanas veida iesaistas darba devēju vai darba ņēmēju organizacijas. Politiskie lēmumi, kas būtiski skar sabiedrības intereses, tiek pieņemti tikai pēc trīspusējam konsultacijam starp sabiedrību parstavošam organizacijam un valsti. Organizēta demokratija nodrošina efektīvu sabiedrības kontroli par valsts varas iestažu darbību, tomēr, lai šis modelis labi darbotos, nepieciešama plašu iedzīvotaju slaņu pilsoniska pašapziņa, savu tiesību zinašana, prasme par tam iestaties un ticība saviem spēkiem.

Liberala un sociala demikratija.Tas galvena vērtība ir brīva personība, kas ir atbildīga par savu likteni un savu valsti.Liberalisms klasiskaja veida paredz valsts neiejaukšanos personas privatas darbības sfēra, atteikšanos no valsts aprūpes par indivīdu un no socialas vienlīdzības principa.

Valsts liberaļu izpratnē ir ta, kas garantē indivīdiem tiesības būt brīviem un nosaka ‘’spēles noteikimus’’tas ir likumus, pēc kuriem cilvēki dzīvo un darbojas. Liberalas pieejas būtību trapīgi raksturo ASV prezidenta Džona Kenedija slavenais teiciens:’’Nejautajiet, ko jūsu laba var izdarīt valsts. Pajautajiet, ko jūs varat izdarīt savas valsts laba!’’

Socialas demokratijas piekritēji uzsver, ka valsts ir atbildīga par sabiedrības labklajību. Tapēc tai janodrošina taisnīgums materialo un garīgo labumu sadalē. Socialas demokratiajas zemes ir Zviedrija un Danija. Šajas valstīs ir ieviesta t.s. progresīva nodokļu aplikšanas sistēma. Tiešie un netiešie nodokļi pardala līdz 90 % no idzīvotaju ienakumiem, toties sabiedrība bauda augstu socialo aizsardzību no valsts puses. Tomēr socialajai demokratiajai ir arī savi trūkumi:augstie ienakumu nodokļi kavē privato iniciatīvu, vajaka kļūst darba ētika-juzdamies pasargati no valsts un arodbiedrības puses, cilvēki vairs nav tik atbildīgi pret saviem darba pienakumiem.

Mūsdienu demokratiskajas valstīs liberalas un socialas tendencies atodas dinamiska līdzsvara. Virsroku valsts politika gūst tas virziens, kuram tobrīd ir lielaks atbalsts sabiedrība, proti, sacialais nodrošinajums vai individuala brīvība. 

Demokratijas trūkumi un vajas puses

Lēmumu pieņemšana demokratiskaja sabiedrība ir saistīta ar dažadu viedokļu un interešu saskaņošanu, ar kompromisa sasniegšanu, tapēc tas ir samēra lēns process. Kad lēmumi ir japieņem atri, savstarpējas diskusijas var novest pie nekvalitatīva lēmuma pieņemšanas. Nereti gadas, ka politiskie spēki vispar nevar vienoties un to sabarbība kļūst neiespējama. Līdz ar to mazinas parvaldīšanas efektivitate. Vardu dalīšana un decentracija rada nepieciešamību palielinat parvaldes iestažu skaitu. Valsts parvaldes aparats ‘’uzbriest’’, palielinas arī izdevumi ta uzturēšanai. Tapēc demokratiska parvalde ir salīdzinoši darga. Dažadu politisko spēku cīņa par varu nereti ir saistīta ar savu sancenšu nomelnošanu, sabiedrības maldinašanu u.c.turklat vēlēšanu rezultata vara var nonakt nekopetentu un bezatbildīgu cilvēku rokas.Demokratija ir grūti pieņemt lēmumu par spēka pielietošanu demokratijas aizsardzībai, nereti sociala un idejiski politiska sabiedrības diferencacija rada tadu pluarismu, kad pat,ielaižoties kompromisos, grūti noteikt to vairakumu, kura griba būtu jarealizē valsts politika. Demokratija veicina masu politisko aktivitati, kas var būt gan konstruktīva, gan destruktīva. Demokratisks režīms valstī var pariet anarhija, haosa, un sabiedrība var kļūt neparvaldama. Var izveidoties ļoti bīstams stavoklis, ohlokartija. Tas socialo bazi veido mazizglītoti, morali pagrimuši vai arī izmisuma nonakuši cilvēki, kas gatavi sava rīcība iet līdz galējībam, paužot savu neapmierinatību ar dzīvi.Ta ir pati bīstamaka varas forma, kas var sabiedrībai nodarīt vislielako ļaunumu. Politiska vara demokratisku vēlēšanu resultata var nonakt pretruna ar kompetenci un profesionalismu politika. Runa ir par parlamenta ievēlēto locekļu zemu politiska intelekta, kultūras un atbildības līmeni. Ta rezultata var tikt ievēlēti un iecelti valsts amata nekompetenti cilvēki. Rezultata politika zaudē profesionalismu. Demokratijas īstenošanu dzīvē traucē vaja ekonomiska baze, socialas problēmas, zema politiska kultūra un atbildība valstī kopuma( tas ir raksturīgi visam postsocialisma valstīm), sabiedrības šķelšanas naidīgas grupas. Šie apstakļi ne tikai bremzē demokratiska režīma tapšanu, bet var padarī neiespējamu demokratisku politisko režīmu. Demokratiska politiska režīma grūti novērst varas ļaunpratīgu rīcību(demagoģiju, manipulaciju ar sabiedrības viedokli, korupcija)

Secinajumi

Rakstot šo darbu nonacu pie šadiem secinajumiem:

Demokratija ir vienīgais politiskais režīms, kas sniedz personībai plašas iespējas brīvai pašizpausmei un savu interešu aizstavībai

Demokratijas galvenas vērtības ircilvēks, viņa brīvība un dzīvība

Demokratija dod iespēju saskaņot dažadu socialo grupu intereses un panakt, lai tas būtu ievērotas valsts politika

Lēmumu pieņemšana demokratiska sabiedrība ir lēns process, kas prasa daudz diskusiju

Izmantota literatūra

Sandra Falka, Edmunds Kuprišs, Mihails Siņicins, Ēriks Sīka.

Politika un tiesības 1.daļa;Rīga;Raka, 2003.225lpp.

2. Gunars Tauriņš. Politika;Rīga,2001. 376lpp.

Guntars Catlaks, Janis Ikstens. Politika un tiesības;Rīga,Jumava,2000.227lpp.

demokratija(tiešsaite).(skatīts 2007.gada 20.maija)Pieejams:www.wikipedia.org