Draudzība un Politika

Draudzība un Politika

Politika un draudzība

Kas slēpjas zem šī virsraksta? No vienas puses gribas sasaistīt šos jēdzienus kopa un tad analizēt kadus efektus vai sekas un secinajumus tas izraisa. Pie tam to varētu darīt uz Latvijas politiskas sistēmas fona. Tas sanak ka es šos jēdzienus apskatu tieša primitīva veida, tas ir kads cilvēks draudzējas ar kadu politiķi. Tad paradītos tadi jēdzieni ka korupcija, lobisms un vēl citi. Tas noteikti ir interesanti. Es šoreiz gribu lūkoties uz šiem vardiem no terminoloģijas un filosofijas macības viedokļa. Es paskaidrošu politikas būtību un ka ta ir saistīta ar draudzību. Draudzību nevajag uztvert tieša nozīmē, bet gan ka globalaku jēdzienu un plašaku procesu miers, patriotisms, uzplaukums, sadarbība, uzticība kuru pēc tam var reducēties uz draudzību, bralību starp diviem indivīdiem. Un politiku uztvert ka cilvēku uzvedību, valsts vadīšanas sistēmu, varas cirkulaciju (normu noteikšana un reakcijas saņemšana).

Ka sakas politika? Draudzīgie cilvēki ir izveidojuši sev vienotu politiku- valsti, uzvedības modeli - kas viņus norobežo no parējiem. Cilvēki, kas parstav vienu politiku uzticas, ciena viens otru un izveido policiju kas viņus un viņu politiku aizstav no tiem kas pretēji politikai doma un rīkojas. Ar policiju domata īpaša tehnika, ar kuras palīdzību vara valsts struktūra spēj parvaldīt ļaudis ka pasaulei nozīmīgus un derīgus indivīdus.

Politikas definīcija. Sabiedrība tieša un netieša mijiedarbība nepartraukti atrodas daudzi cilvēki. Katrs no viņiem ir apveltīts ar savu patstavīgu apziņu un saskata savas intereses, ka viņam šaja sabiedrība labak izdzīvot. Bet šīs intereses bieži nesakrīt gan ar citu cilvēku interesēm gan ar sabiedrības kopīgajam interesēm. Ja cilvēki vadītos vienīgi no savu individualo vajadzību izpratnes, viņi savu centienu savstarpējas sadursmēs saardītu sabiedrību. Taču sabiedrība ir nepieciešams viņu eksistences nosacījums, un, ja tas nebūtu, viņi paši aizietu boja. Tapēc nepieciešama kada pari atsevišķiem indivīdiem stavoša sakartotība, kas regulētu viņu sabiedrisko izturēšanos visas sabiedrības mēroga. Šo uzdevumu pilda politika. Politikas jēga pasargat sabiedrību no spontana pašsairuma.

Kur politika paradas draudzība? Vai kur draudzība paradas politika?

Džons Loks uzskata, ka cilvēku draudzīga saskarsme ir bijusi jau pirmatnēja stavoklī, kad cilvēki savstarpēji apmainījušies ar parpalikumiem, taču tad radies abpusējs atradums: nauda. Naudu-atšķirība no partikas krajumiem- var uzkrat pēc sirds patikas. Līdz ar naudas ieviešanu cilvēka pamostas dziņa vairot bagatības. Sabiedrība rodas ļoti bagati, turīgi un nabadzīgi cilvēki. Tadejadi izveidojas sociala spriedze un neorganizēta draudzīga kopdzīve vairs nenoris netraucēti. Tapēc ir spiesti izveidot paši sev organizaciju, izstradat izturēšanas noteikumus un radīt institūciju, proti, kartības sargataju, kas spētu nodrošinat tiesību īstenošanu. Cilvēku dibinatas valsts mērķis, pēc Loka domam, ir sargat brīvo īpašumu kartību, ko cilvēki jau izveidojuši pirmsvalstiskaja stavoklī. Var arī domat no otras puses, pretēji Loka liberalismam. Tomass Hobss uzskatīja ka cilvēka dabiskais stavoklis ir nemitīga savstarpēja cīņa, egoisms- “Visu karš pret visiem”. Cilvēki ir nelabojami egoisti, kurus jaiegrožo ar spēcīgu, absolūtu un diktatorisku valsti. Visi cilvēki no dabas ir vienadi, jo ikviens var nogalinat otru vai nu ar atklatu vardarbību, vai ar viltu un ļaunpratību. Tas viss savu interešu aizstavībai. Atrisinajums tika saskatīts izteikti autoritara valstī, kuras priekšgala ir valdnieks ar totalas varas tiesībam: viņš pakļauj visus savus pilsoņus, atņem tiem ieročus un ar varu rūpējas par mieru un kartību. Un pilsoņi pakļaujas absolūtajam valdniekam, jo viņš garantē vislielako dargumu- dzīvību. Ka redzam politikas pamata ir draudzība, vienotība un aizsardzība pret draudzības traucētajiem. Mēs izdomajam paši sev noteikumus ka draudzēties, nosakam savu kopdzīvi. Noteikumi garantē paši sev šo noteikumu parmantojamību un ilglaicīgumu no paaudzes paaudzē.

Ideja par vislabako valsti. Platons ir noformulējis divus vislabakas valsts aprakstus. Vislabaka valsts ir pašapmierinata valsts, proti sabiedrība, kuras locekļi nevis vēlas kļūt aizvien bagataki, bet ir miera ar pastavošajam attiecībam starp bagatību un nabadzību. Šada sabiedrība neizraisa citu cilvēku alkatību, pie nosacījuma ka augstak minētais attiecas uz visiem sabiedrības locekļiem . Turklat šī Platona izdomata valsts prata itin labi aizstavēties. Atbilstoši cilvēka rakstura iezīmēm –gudrībai, drosmei un iekarei- sabiedrību būtu jaiedala trīs šķiras. Augstak par amatniekiem un zemniekiem ierindotos sargi, militara elite, kuras locekļus atlasītu sacensības. Šiem karotajiem nedrīkstētu piederēt privatīpašums, visu dzīvei nepieciešamo viņiem piegadatu sabiedrība. Valsts priekšgala atrastos vislabakais, visgudrakais- valdnieks filosofs. Platona valsts princips ir šads: visiem ir jastrada nevis sev personiski, bet gan valsts labad. Valsts katram izsniedz ta daļu. Visi ir valsts kalpotaji un reizē arī kungi. Lai šadu utopiju radītu cilvēkiem jauztver citus valsts iedzīvotajus ka ģimenes locekļus un vislabakos draugus. Nav nekada savtīguma, visi ir audzinati valsts interešu gara. Ta ka pienakumi, kas cilvēkiem jauzņemas šaja valstī, ir atkarīgi no viņu dotībam, tad jatiecas optimizēt patvaļīgi dabas piešķirtas īpašības: karotajiem var būt pēcnacēji tikai no karotajiem, lai tiktu mantotas un pastiprinatas vēlamas īpašības.

Platons bija pietiekami sapratīgs, lai atzītu, ka ilgstoši nevar paļauties uz ieaudzinato absolūto altruismu. Darba “Politeia” beigas viņš raksta, kapēc šī vislabaka valsts nevar pastavēt. Nevar vienīgi paļauties uz cilvēku krietnumu. Vispirms jau valdnieki izjutīs nepieciešamas gudrības trūkumu. No valdnieka filosofijas ir japieprasa liela tikumība un spējas. Ja valdnieks savu uzdevumu vairs neuztver ka pienakumu un nastu, bet gan grib valdīt savas godkares dēļ, tad valsti parņem egoisms, un drīz vien visi kļūst par egoistiem. Līdz ar to vislabaka valsts parvēršas par normalu valsti, egoistisko interešu valsti.

Šī Platona aprakstīta valsts ir līdzīga komunisma principiem, kad cilvēks strada valsts laba pēc iespējas efektīvak. Karls Markss aprakstīja principu ka socialistiskas valsts pilsoņiem ir jabūt altruistiskiem. Ka pieredze rada tas nav iespējams. Cilvēkiem valsts nerūp. Ja rodas iespēja viņi slinko vai apzog valsti. Cilvēki no sakuma rūpējas par savu personisko labumu. Arī valdnieks nav spējīgs būt pats gudrakais filosofs. Komunisma vadītaji Krievija bija tirani viņi daudz ko cilvēkiem aizliedz un viņiem bija mazs sakars ar īstu socialismu. Tapēc tas viss pajuka.

Tapēc Platons ieskicēja otru vislabako valsti. Viņš saprata, ka cilvēkiem nevar ilgstoši aizliegt darboties viņu pašu interesēs, un labak uzticējas nevis perfektiem idealiem, bet gan perfektiem likumiem. Cilvēki itin mierīgi var būt nepilnīgi, tadi, kadus daba viņus radījusi. Otraja labakaja valstī indivīdam ir ļauts pirmam kartam domat pašam par sevi, dibinat ģimeni pēc paša ieskatiem un saimnieciski rīkoties, ta ka viņš pats vēlas. Taču likumi novērš to, lai kads kļūtu parak bagats vai nabags. Katram pilsonim ir dots pats mazakais īpašums, bet ar savu krietnumu viņš to var palielinat daudzkart. Viss parējais ir jaatdod. Bet cilvēkam kurš, savu mantu zaudē, valsts to piešķir no jauna. Tadejadi tiek novērsta sociala spriedze.

Otra labaka valsts ir balstīta uz brīva tirgus principiem. Kad cilvēks ir sev vislabakais draugs. Šads valsts tips atbilst Adama Smita gramata “Naciju labklajība” aprakstītai sabiedrībai. Ja cilvēkam visvairak rūp pats viņš sava egoistisma dēļ savu saražoto preci gribēs pardot dargi, bet tas pats cilvēks pērkot preci gribēs maksat lēti. Cilvēki tirgojoties par cenu sarunas, kas atradīsies kaut kur pa vidu. Ekonomikas attīstības pamatdzinulis ir patriotisms. Ja cilvēkam ir kapitals viņš to investēs tur kur var gūt vislielako atdevi, tas ir cita valstī. Patērētaji labak pērk savas valsts produkciju un lepojas par to. Patriotisms cilvēku notur pie savas valsts.

Vai ir vidusceļš? Mēs to pazīstam ka jaukto tirgus sabiedrību. Tur ir principu no Adama Smita teorijas par brīvo tirgu ka arī Karla Marksa ideja ka visu nosaka valsts un ta apzinas patērētaju vajadzības. No abu šo teoriju pastarpinajuma anglis Džons Keinss izveidojis jaukto ekonomisko formu teoriju. Ta ka viņš atzina Marksa iebildes pret brīvo tirgu(cūkas cikls !), viņš secinaja, ka valstij aktīvi jaiejaucas tirgū, proti, tai jaiejaucas anticikliski. Ja saimniecība viss ir labi, valsts atturas, ja klajas slikti, piemēram klajas slikti, tad valstij ir janodrošina darbs. Šīs teorijas augļus un problēmas izbauda mūsu sabiedrība. Politiķi nav tik gudri lai macētu iejaukties sabiedrība, rodas problēmas ka to iejaukšanos realizēt.

Cilvēku demokratijas kalngals? Kopš laika, kad valsts pati ir pilnība un parvaldes īpašais uzdevums ir ne tikai valsts spēku saglabašana, bet arī nepartraukta pastiprinašana un attīstība, kļūst skaidrs, ka parvaldei nav jarūpējas par indivīdiem vai arī valsts rūpēm par tiem jaizpaužas tiktal, ciktal no viņu darbības, dzīves, naves, rīcības, individualas izpausmes, viņu darba utt. ir atkarīga valsts spēku stiprinašana. Šada indivīda un valsts attiecību analīzē indivīds atklajas ka valstij piemērots tikai tiktal, ciktal spēj ko darīt valsts stiprinašana, ciktal viņa darbība spēj izraisīt kaut minimalas valsts spēka izmaiņas, vienalga pozitīvas vai negatīva Dažkart viņa kalpošana valstij ir dzīve, darbs, radīšana, patērēšana un dažkart- nave.

Vai ģimenē ir politika? Ja ieskatas ģimenes uzvedības modelī to var salīdzinat ar socialismu. Kura izpildas princips ka sabiedrība (ģimenes locekļi) ir pilnīgi altruisti pret valsti (ģimeni). Cilvēki atsevišķi pelna un tad kopīgi naudu saliek kopa un iegadajas preces. Viņiem rūp, lai ar iegadatas mantas kalpotu ilgi un tiktu patērētas lietderīgi, kas nebija PSRS komunisma. It ka jau ta manta nepieder konkrētam cilvēkam, bet viņš izjūt ka ta ir viņa un jūt atbildību par to.

Cilvēku kopienas savstarpējas attiecības, kopdzīve tai skaita draudzība nosaka kopienas politiku. Mēs šo fundamentalo pamatprincipu aizmirstam un kļūstot par politiķi cilvēki nepazinas politikas īstos mērķus. Viņus interesē ienakums, bauda utt. ko var gūt no politikas. Politiķim ir jasaliedē jamaca dzīvot konkrēta sabiedrība ar domu ka viņu dzīve progresēs.

Izmantotie literatūras avoti:

1)Mišels Fuko Patiesība. Vara. Patība -Rīga “Spektrs”, 1995, 74. lpp.

2)Ievads politika -Apgads zvaigzne ABC, 1998, 18lpp.

3)Rolands Simons- Šefers Maza filosofija Berenīkei –Aizkraukle, 1998, 113-129 lpp.