Dzesēšanas sistēmas diagnostika.

Dzesēšanas sistēmas uzdevums ir aizvadīt siltumu no motora darba virsmam. Motoram darbojoties, darba takts laika temperatūra cilindra var sasniegt pat 2500° C. Ta ir temperatūra, kas tuva dažu motora izmantoto metalu kušanas temperatūrai, tapēc šo siltumu nepieciešams aizvadīt no motora degkameras un to aptverošajam detaļam. Dažadu motora mezglu temperatūra var būt atšķirīga (sk. 53. att.). Motora darba temperatūra parasti ir robežas no 80 līdz 100 °C.

Motora darba temperatūrai jabūt ražotaja paredzētajas robežas. Ja darba temperatūra nav pieļaujamajas robežas, nenotiek pietiekoši efektīga degvielas izsmidzinašana, palielinas berzes detaļu izdilums, eļļas un degvielas patēriņš, pasliktinas izplūdes gazu toksiskuma radītaji.

53. att. Motora temperatūra

Izšķir divus galvenos dzesēšanas sistēmas veidus - šķidruma dzesēs sistēmas un gaisa dzesēs sistēmas. Modernajos spēkratos aizvien plašak izmanto šķidruma dzesēšanas sistēmas. Šķidruma dzesēšanas sistēmas var būt atvērtas un slēgtas. Mūsdienu spēkratos biežak izmanto slēgtas dzesēšanas sistēmas.

Pirms dzesēšanas sistēmas diagnostikas nepieciešams noskaidrot spēkratu īpašnieka sūdzības par šīs sistēmas darbību. Automobiļu servisa rokasgramata vai diagnostikas tehnoloģiska karte var būtiski atvieglot diagnostiku. Veicot diagnostiku ar sistēmtesteri, var noteikt dažas dzesēšanas sistēmas izraisītos blakusdefektus.

Viens no pirmajiem diagnostikas soļiem, līdzīgi ka citu sistēmu diagnostika ir vizuala parbaude. Vizualaja parbaudē var noskaidrot: dzesēšanas šķidruma noplūdes vietas, dzesēšanas ventilatora siksnas partrūkšanu vai nepietiekošu spriegojumu, zemu dzesēšanas šķidruma līmeni, parlieku lielu sūkņa troksni, radiatora aizsērēšanos, dzesēšanas šķidruma iekļūšanu eļļa (parasti šados gadījumos eļļa ir balta krasa), motora sadedzes produktu

nokļūšanu dzesēšanas šķidruma (novērojot burbulīšus dzesēšanas izplešanas trauka). Biežak sastopamie dzesēšanas sistēmas defekti, kurus iespējams noteikt vizualaja parbaudē, paradīti 54. attēla.

54. att. Dzesēšanas sistēmas galvenie defekti:

1 - ventilatora siksnas slīdēšana; 2 - sūce atplūdes kanala; 3 - bojata radiatora augšēja šļūtene; 4 - bojats termostats; 5 - partrūkusi vai vaļīga siksna; 6 - aizsērējis vai pilošs radiators; 7 - sacietējušas vai pilošas caurules; 8 - sūce eļļas dzesēšanas modulī; 9 -izdilis vai pilošs ūdens sūknis; 10 - plaisa motora karterī; 11 - sacietējušas vai pilošas apkures radiatora šļūtenes; 12 - pilošs vai aizsērējis krasniņas radiators

Galvenas dzesēšanas sistēmas problēmas ir saistītas ar dzesēšanas šķidruma noplūdi, parlieku augstu vai parlieku zemu motora darba temperatūru. Dzesēšanas šķidruma noplūdes var iedalīt iekšējas un arējas noplūdēs. Arējo noplūžu gadījuma tas iespējams noteikt vizualas kontroles laika. Gadījuma, ja noplūdes ir ļoti minimalas, vērojamas antifrīza noplūdes pēdas gaišu kristaliņu veida. Iekšējas noplūdes nav tik vienkarši nosakamas, jo tas saistītas ar dzesēs šķidruma nonakšanu eļļa vai motora degkamera. 55. attēla paradīti galvenie bojajumi, kas saistīti ar virzuļgrupu.

55.att. Dzesēšanas sistēmas bojajumi, kas saistīti ar motora virzuļgrupu:

a) sūce caur galvas blīvi; b) katlakmens veidošanas uz dzesējamam virsmam; c) cilindru čaulas un bloka savienojuma bojajums, 1 - bojajuma vieta

Gadījuma, ja bojata ir galvas blīve, iespējama dzesēšanas šķidruma nonakšana motora degkamera un pēc tam caur izplūdes traktu tvaiku veida izvadīta apkartēja vidē (sk. 55. att. a). Šajos gadījumos no izpūtēja vērojami gaiši tvaikveidīgi dūmi. Blīves dehermetizacijas dēļ iespējama arī sadedzes produktu nonakšana dzesēšanas šķidruma, kas vērojama ka burbuļošana caur izplešanas trauku vai arī strauja desēšanas šķidruma līmeņa palielinašanas izplešanas trauka.

Ja ka dzesēs šķidrums tiek izmantots parastais krana ūdens, iespējama katlakmens veidošanas uz cilindra virsmas, kas samazina dzesēšanas efektivitati (sk. 55. att. b). Dažkart iespējams cilindra čaulas plīsums vai arī slapjo čaulu gadījuma - čaulas apakšēja blīvējuma hermētiskuma zudums (sk. 55. att. c). Šajos gadījumos dzesēšanas šķidrums nonak kartera eļļa.

Sistēmas hermētiskuma parbaudei tiek veikta testēšana, makslīgi radot nelielu spiedienu sistēma. Uz dzesēšanas sistēmas izplešanas trauka vai radiatora augšējas atveres tiek uzstadīts specials rokas sūknis ar manometru (sk. 56. att.).

56. att. Dzesēšanas sistēmas spiediena tests:

1 - testera uzmava; 2 - radiators; 3 - manometrs; 4 - rokas sūknis

Ar rokas sūkni dzesēšanas sistēma tiek radīts spiediens, kas nav lielaks par 96 kPa. Pie šada spiediena sasniegšanas nekadas dzesēšanas šķidruma noplūdes nedrīkst būt novērotas. Sūces gadījuma defekts janovērš.

Izplūdes gazu nonakšanu dzesēšanas sistēma var noteikt divos dažados veidos. Pirmaja gadījuma izmanto specialu testeri, kuru nostiprina uz radiatora vai izplešanas trauka iepildīšanas atveres (sk.57. att.). Testerī ir iepildīts specials ar atgazēm reaģējošs šķidrums. Ja atgazēs plūst caur šo testa šķidrumu, tas izmaina krasu.

Otra metode balstas uz gazu sastava noteikšanu pie radiatora vai izplešanas trauka atveres ar atgazu analizatoru. Atgazu analizatora zondi tur pie dzesēšanas sistēmas uzpildīšanas atveres un vēro atgazu analizatora radījumu. Ja atgazu analizators uz radiatora gazēm nereaģē, atgazu noplūdes caur dzesēšanas šķidrumu nav.

Motora parkaršanas iemesli var būt:

zems dzesēšanas šķidruma līmenis;

rūsas vai katlakmens uzkrašanas uz cilindru dzesējamajam virsmam;

neatbilstoši ieregulēts aizdedzes moments;

partrūkusi dzesēšanas ventilatora siksna, bojats hidro vai termosajūgs;

dzesēšanas sūkņa defekts (kavitacijas ietekmē nodilušas lapstiņas);

dzesēšanas elektroventilatora ieslēgšanas slēdža vai vadu savienojumu defekts.

57. att. Izplūdes gazu noplūdes caur dzesēšanas šķidrumu kontrole ar specialu ierīci:

1 - gaisa paraugs; 2 - testa šķidrums; 3 - gumijas rezervuars; 4 - noplūdes testeris; 5 -radiatora atvere; 6 - radiators

Motora lēnas iesilšanas iemesli var būt:

iesprūdis termostats (atvērta stavoklī);

neieslēdzas automatiski regulējamais ventilators;

motora konstrukcijas nepiemērotība ekspluatacijai zemas temperatūras
klimatiskajos apstakļos.

Dzesēšanas sistēmas ūdens sūknim var būt trokšņaina darbība, kam par iemeslu piedziņas varpstas sēžas, gultņa izdilums vai arī blīvējošas daļas izdilums. Blīvējošas daļas izdiluma gadījuma vērojama noplūde caur dzesēs sūkņa specialo drenažas urbumu.

Termostata parbaudi veic motoram darbojoties. Auksta motora gadījuma dzesēšanas šķidruma cirkulacijai cauri radiatoram nav jabūt. Šo cirkulaciju nosaka pataustot ar roku vai mērot temperatūru ar distances termometru. Kad motors ir tuvu darba temperatūrai, piemēram, pie 86° C, janotiek termostata

atvēršanai un jasakas dzesēšanas šķidruma cirkulacijai caur radiatoru. Ar distances digitalo termometru mērot termostata korpusa temperatūru var pietiekoši precīzi noteikt termostata atvēršanas momentu. Ja termostats atveras parlieku agri vai vēlu, tas ir janomaina.

Radiatoram vai izplešanas traukam ir izveidots vaciņš ar divu virzienu varstiņiem. Ja spiediens sistēma par augstu, šķidrums izplešas un gaiss var nonakt atmosfēra. Šķidrumam atdziestot notiek pretējs process. Vizuali japarbauda vaciņa blīves tehniskais stavoklis. Radiatora vaciņu parbauda ar specialu rokas sūknīti. Pie tehniskajos normatīvos noradīta spiediena (83-110 kPa) vaciņa varstiņiem ir jaatveras. Ja varstiņi neatveras, vaciņš janomaina.

Dzesēšanas sistēmai būtiska ir precīza ventilatora darbība. Piedziņas siksna nedrīkst būt nepiespriegota, vaļīga. Ventilatora elektrisko ieslēgšanas slēdzi var parbaudīt ar testeri. Ja dzesēšanas sistēmas šķidrums ir auksts, slēdzim jabūt izslēgtam, bet pie noteiktas temperatūras (piemēram, 85 - 90° C), slēdža kontaktiem ir jasaslēdzas.

Dzesēšanas šķidrumam jakontrolē arī līmenis, kuram jabūt atbilstošam uz izplešanas trauka redzamajam atzīmēm. Dzesēšanas šķidrumam jakontrolē koncentracija, piemēram, ar hidrometru vai refraktometru. Ar šīm mērierīcēm kontrolē šķidruma sasalšanas temperatūru, kurai jabūt atbilstoši izmantojamai klimatiskajai zonai (Latvija vismaz mīnus 30 - 35° C).

Dzesēšanas sistēmu kontrolei uz spēkratu paneļa var būt izvietota kontrolspuldzīte vai temperatūras radītajs. Ja ir aizdomas par mērierīces neprecīzu darbību, veic tas parbaudi. Devēja testēšanai var izmantot specialu iekartu ar variablu pretestību. Pievienojot devēja vieta šo ierīci pie noteiktam iekartas elektriskajam pretestībam, radītajam jauzrada tehniskiem normatīviem atbilstošas vērtības.