Rapsis - Brassica Napus – Biodegvielas galvenais elements

Rapša vēsture un pielietošana ir ļoti dažada jau kopš seniem laikiem. To izmanto arī pirtīs. Un šis pētījums pirtslietam dod iespēju aplūkot rapša labas un sliktas īpatnības, to sastavdaļas dažadu produktu ieguvē, galvenokart eļļa. Uzskata, ka rapsis ir eļļas kaļa un ripša krustojums. Ripsis atrodams brīva daba arī tagad, to arī kultivē. Ir notikusi jaunas šķirnes – rapsis – veidošanas daba, bez cilvēka līdzdalības. Rapsis ir kultūraugs, 60-160 cm augstuma. Zied aprīlī, maija (aptuveni 30 diennaktis).

Rapsis labs medus augs. Nektars, ko diennaktī izdala 100 ziedi satur aptuveni 40 mg cukuru. Medus produktivitate ir 80-120 kg no 1 hektara sējumu.

Rapši ir vieni no senakajiem eļļas augiem, ko cilvēce pazina jau 4. gs. pirms mūsu ēras (Indija). Rapsis no Indijas tika izplatīts uz Japanu. Senas civilizacijas no Azijas līdz Vidusjūras reģionam rapšu eļļu izmantoja apgaismošanai lapas, jo ta sadegot neradīja dūmus. Rapši ir viena no nedaudzajam eļļas kultūram, kuru var audzēt mērena un auksta klimata josla, tapēc to audzēšanas areals ir paplašinajies sakotnēji no Ķīnas, Indijas līdz Kanadai, Somijai un Norvēģijai.

Eiropa rapsis kļuva pazīstams XIII gs., no sakuma Beļģija un Holandē, vēlak – Vacija, Zviedrija, Šveicē, Polija, Krievija. Šveices vēstures pētījumos par rapšu kultivēšanu ziņas sastopamas jau no XVII gs. vidus. Tomēr rapšu rūpnieciska apstrade neattīstījas līdz laikam, kad attīstījas tvaika enerģijas nozare. Taja laika tika konstatēts, ka repšu eļļa ir labaka smērviela metala detaļam, kuras ir saskarsmē ar ūdeni un tvaiku. IX gs. Vacija repšu sējumi bija aptuveni 300 000 hektari. Šaja laika rapšu eļļas popularitate izskaidrojama ar straujo rūpniecības attīstību. Radas palielinats pieprasījums pēc tehniskajam eļļam, jo naftas produktu ražošanas nozare vēl nebija pietiekoši attīstījusies. Attīstoties naftas produktu ražošanai pasaules tirgū paradījas daudz lētakas smērvielas un pieprasījums pēc rapšu eļļas pazeminajas. Laika gaita pilnveidojas rapšu eļļas ieguves un attīrīšanas metodes, kas kalpoja par jaunu stimulu izmantot tas partikas rūpniecība. Pastiprinats pieprasījums tika novērots Otra pasaules kara laika, Eiropa, kad bija visparējs partikas produktu deficīts.

Šobrīd vadošas valstis rapšu sēklu ieguvē ir Ķīna, Kanada, Indija, Australija, ASV, Meksika, Pakistana, Japana. Pasaulē iegūst: Azijas reģiona 46,8% rapšus, Eiropa – 30,3%, Ziemeļamerika – 19,20%. Pagajuša gadsimta beigas rapšu eļļa bija treša pieprasītaka pasaulē, pēc palmu augļu un sojas eļļam.

• Rapšu sēklas satur 35-50% taukus.
• 19-31% labi sabalansētu pēc aminoskabju daudzuma olbaltumu.
• 5-7% šķiedrvielas.
• Tas satur lielu daudzumu nepiesatinatas taukskabes, kas ieņem svarīgu lomu organisma tauku apmaiņas procesos, pazemina holesterīna līmeni un trombu veidošanas risku. Dzīvnieku valsts produktos šīs skabes praktiski nav sastopamas, ja arī ir, tad tas ir niecīgas devas. [1]